Navigate / search

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin

deaths-end-remembrance-of-earths-past-3-by-liu-cixin

Nepagāja ne gads un es izlasīju visu triloģiju. Pirmās divas sērijas grāmatu nopirku elektronisku un to man ir nācies daudzas reizes nožēlot. Šī nu ir tā sērija, kuru labprāt gribētu redzēt savā grāmatu plauktā fiziskā formā, ja ne cietajos vākos tad lielformāta mīkstajos gan. Toreiz Singapūrā nenopirku un tagad man tas kremt. Pēc katras grāmatas izlasīšanas man bija jāsaņemas, jo autrs spiež ne tika daudz uz sižeta plašumu kā uz dziļumu. Daudzas lietas saproti, tikai vēlāk.

Zemes iedzīvotāji ir apturējuši Trisolāru eskalāciju un nu dzīvo mierā, droši par savu nākotni. Trisolāri ir padevušies un palīdz cilvēkiem attīstīt tehnoloģijas. Un tā vien izskatās, ka abas civilizācijas dzīvos mierā un saticībā. Taču galaktika joprojām ir “tumšais mežs” un briesmas var nākt no jebkuras vietas. Cheng Xin ir kosmosa kuģu inženiere, kura dzimusi 21. gadsimtā un piedalījusies vienā Krīzes ēras projektā. Kā to darīja daudzi tajā laikā hibernetizējas un atmostas brīdī, kad Trisolāru jautājums ir atrisināts. Tagad tik atliek noskaidrot vai cilvēki sasniegs zvaigznes vai arī nomirs uz savas planētas.

Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, šajā notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Autors ir nolēmis atmest ar roku cietajai zinātniskajai fantastikai un dot lasītājam īstenu “kosmisko operu”. Nav jau tā ka šī apakšžanra elementi nebija iepriekšējās grāmatās, arī tur cilvēces liktenis bija piesaistīts atsevišķiem cilvēkiem. Taču šeit autors fokusējas uz vienu viedu ķīniešu meiteni Cheng Xin. Viņas rokās ir cilvēces glābšana. Ir nācies lasīt daudzus šīs grāmatas un triloģijas slavinājumus par mērogu un “negaidīto” sižeta atrisinājumu. Man tomēr negribētos piekrist, vismaz es autora idejās neko unikālu (iepriekš neredzētu) nesaskatīju. Šī pēdējā grāmata cieta no kosmisko operu standartproblēmām.

Pirmais ir notikumu globalizācija, lai izskatītos nopietnāk, reti kurš autors spēj atturēties no Zemes likteņa izvilkšanu starpgalaktiskajā kontekstā. Otrais – agrāk vai vēlāk autors ir ierakstījis sevi stūrī un nezina ko pasākt, tas parasti beidzas ar klavieru lietu. Tās vairāk netiek izstumtas pa kluso no krūmiem, bet vienkārši krīt no debesīm. Pirmajās divās grāmatās autors no šādiem risinājumiem vairījās, bet te viņam bija pieticis meistarības. Trešais gaismas ātrums, var jau teikt, ka neviens nezina, kas notiktu, bet patiesībā nemaz tā nav. Autors ar šo lietu daudz grēko, reizēm skrupulozi atķeksējot visas lietas frame dragging un citas štelles, bet reizēm aiziet pašplūsmā ignorējot pat vienkāršākos relativitātes principus. Es nemaz nerunāšu par dimensionalitātes problēmām. Tas vispār bija technobabble. Taču kā saka tautā: “Gudri di**t nav malku cirst” un visu augstāk minēto var norakstīt uz manām personīgajām īpatnībām. Beigās tik pieminēšu, ka līdzīgus sižetus esmu lasījis deviņdesmito beigu Golovačeva ķieģeļos.

Neskatoties uz visu to stāsts ir patiešām kvalitatīvi sarakstīts, un pēc sižeta vēstījuma stila man patika vislabāk no visas triloģijas. Te nekas nebija iestiepts un iztika bez lielām atkāpēm. Cilvēci glāba ar visu sirdi un dvēseli. Šī nudien bija grāmata, no kuras ir grūti atrauties un absolūti neparedzama, jo autors jebkurā brīdī varēja gan situāciju glābt gan sačakarēt visneiedomājamākajā veidā. Tā ka mierīgi varēja neiespringt un ļauties piedzīvojumam. Visu stāstu caurstrāvoja man visnotaļ neierasts pasaules uzskats, par to, ka vislabāk likteņus ir izlemt vienam līderim nevis, kaut vai ekspertu grupai. Tas tāds no tēmas – vadonis zinās vislabāk un pārējie lai pieņem to kā ir. Tad nu galvenā varone Cheng Xin atvelk pēc pilnas programmas. Viņa nopietni aizdomājas par “tumšā meža” problēmu un pieņem lēmumus, kādus neteikšu izlasiet paši. Vienīgais tā arī nesaprotu, ko autors ar visu viņas rīcību gribēja mums pateikt.

Mans secinājums izlasot šo triloģiju ir sekojošs. Ja vēlies būt veiksmīga civilizācija visuma kontekstā, tad tev ir jāiznīcina visi konkurenti. Ja ir izdevība kādu pierakt grāvmalā nebremzē dari to. Ja ir jāizvēlas viens likteņlēmējs (vai Zobenaturētājs šajā gadījumā) ir jāņem visagresīvākais kāds vien atrodams, tāds no kura baidās ne tikai citi, bet arī paši. Visām tehnoloģijām ir jābūt vērstām uz agresiju un tādā garā. Citādi viss var beigties slikti un ja mežoni nosit ar atombumbu, var jau filosofēt, ka tas zināmā veidā ir pretinieka respekts pret tevi, bet patiesībā tu esi zaudētājs un pazudīsi no galaktiskās kartes.

Kopumā pelnītas 9 no 10 ballēm. Autors ir noslīpējis savu rakstīšanas stilu un savā veidā izaudzis Varbūt nedaudz par daudz fatālisma un nespēja uzrakstīt beigas bez – es varētu uzrakstīt te vēl septiņas grāmatas, bet tā kā redaktori man neļauj, tad visu sabāzīšu pēdējās pārsimts lapaspusēs. Beigas visu nedaudz sagandēja, lai ar atbilst žanra kanoniem nedaudz pavilka uz leju.

Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton

pandoras-star-commonwealth-saga-1-by-peter-f-hamilton

Pie šīs grāmatas nonācu tīri nejauši. Poseidons bija izlicis sava grāmatplaukta bildes, un nenoturējos, apjūsmoju abus Hamiltona ķieģeļus. Poseidons bija tik laipns, ka piedāvaja man viņus iedot izlasīšanai. Par to viņam liels paldies! Hamiltona darbus jau biju lasījis un zināju, ja vēlies kosmisko operu detalizetā pasaulē, kur dažas atkāpes par pastorālām ainavām neatpaliek no mūsu paša Upīša, tad šis ir tas, kas vajadzīgs. Paildus ir vismaz desmit varoņi, kas risina vienu un to pašu problēmu.

Rit 2380. Gads; cilvēce ir kolonizējusi ap sešimt planētām. Peteicoties tārpeju tehnoloģijām, uz citu planētu var nokļūt vienkārši iesēžoties vilcienā. Zeme joprojām pārvalda Starpzvaigžņu Savienību. Cilvēki ir ieguvuši mūžīgu dzīvi, jo ir pieejama atjaunošanās procedūra, un šķiet, ka viss ir kārtībā.

Kad astronoms Dudlejs Bose novēro kādas tālas zvaignes pazušanu Daisona sfērā, Sabiedrība nolemj nosūtīt izpētes ekspedīciju. Tārpejas tik tālu nesniedzas, un nākas uzbūvēt kosmosa kuģi, kurš spēj lidot ātrāk par gaismu. Par tā kapteini tiek iecelts Vilsons Kime, izbijis NASA astronauts, vienīgais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko sajēdz no kosmiskajiem ceļojumiem.

Grāmata, kā jau tas autoram ierasts, sastāv no vairākiem stāstiem, kas savijas kopā tikai pašas grāmatas beigās. Pati lasīšana nav nekāda bērnu spēle, lai iešūpotos, ir jāizlasa vismaz 300 lapaspuses. Pēc būtības ir jāizlasa mūsdienu standarta plānā grāmata tikai, lai apjaustu visa notiekošā apmērus. Tāda nopietna darbība sākas tikai ap piecsimto lapaspusi, un tikai tad tu sproti visa iepriekšrakstītā globālo sižetu. Man pret šādu grāmatas struktūru nav nekādu iebildumu un mierīgajā notikumu periodā izbaudīju autora radīto pasauli.

Viens no centrālajiem stāstiem ir Detektīves stāsts – Paula Maijo vairāk nekā simts gadus risina vienu lietu. Viņa mēģina notvert Bredliju Džonsonu Guardians of Selfhood vadītāju. Viņš sludina, ka Sabiedrības varas struktūrās ir iefiltrējie Starflyer – citplanētietis ar mērķi iznīcināt Zemes civilizāciju. Viņa cīņas metodes ir terorista cienīgas, un viņš ir gatavs darīt visu, lai aizstāvētu cilvēci. Lieki piebilst, ka viņa idejas izklausās pēc trakā murgiem. Taču Paulai neveicas ar Džonsona notveršanu, lai ar ir vislabākā Sabiedrības izmeklētāja, tā vien šķiet, ka Džonsonam ir informatory augstos amatos. Ši ir visnotaļ interesanta grāmatas stāsta daļa, nedaudz gan atkārtojas ar mūžīgajiem notveršanas mēģinājumiem, tie gan katrs lasās kā īss trilerītis.

Stāsts par Kontaktu – Sabiedrība ar citplanētiešiem ir kontaktējusies jau daudzas reizes, lielākoties tas ir pierādījis tikai to, ka saprāts nenozīmē vienādu loģiku. Sastaptās rases labākajā gadījumā ir mīklainas, kuras nodarbojas ar savām lietām un kuru pasaules uzskats ir kardināli atšķirīgs no cilvēku. Vismīklainākie ir Silfēni, tādi kā Visuma elfi, kuri pārvietojas pa galaktiku pa saviem ceļiem. Ja cilvēks māk uz pasauli skatīties nedaudz savādāk, arī viņš spēj pa meža taku nonākt uz citas planētas. Taču šie ir nenozīmīgi kontakti. Galvenais ir Vilsona ekspedīcija uz Daisona sfēru, kur Sabiedrība beidzot sastop īsteni agresīvu civilizāciju. MorningLightMountain pasaule ir visnotaļ oriģināla, un par to ieteiktu izlasīt katram pašam. Var visnotaļ labi saprast, kādēļ viņa reakcija uz Kontaktu ir agresija, viņa pamatimperatīvi un vēsture nemaz neatstāj citu iespēju.

Ozija ceļojums – šis bija vinteresantākais stāsts, par Oziju tārpeju izgudrotāja ceļojumu pa Silfenu takām. Tāda atraušanās no Sabiedrības problēmām, mēģinājumi izprast šo noslēpumaino civilizāciju tās dzīves ciklu, saprast cilvēces vietu Galaktikā. Vienkārši superīgs ceļojumu apraksts ar piedzīvojumiem un nedaudz sevis meklējumiem. Šī stāsta daļas lasīju ar vislielāko entuziasmu.

Protams, ir vēl Politiķa stāsts – par Sabiedrības politikas aizkulisēm un Lielo ģimeņu savstarpējo darījumu slēgšanu un visnotaļ globālām politikas aizkulisēm. Ir Jaunā Kaujinieka stāsts, kurš parāda pasauli no Guardians of Selfhood puses, te gan lielākoties ir sekss un kurjera pakalpojumi, bet nav slikti.

Pēdējā Marksista stāsts ir par vienu pagrīdnieku, kurš cīnās pret kapitālismu. Adams Elvins visu dzīvi ir cīnījies par taisnību. Taču tas nav radis atbalsi līdzcilvēkos, viņš ir viens no meklētākajiem noziedzniekiem, tikai Džonsons ir vēl slavenāks. Nav brīnums, ka šie puiši savstarpēji sadarbojas, jo dažas intereses viņiem ir kopīgas. Adams netic Džonsona ideoloģijai, taču, ja var dabūt fondus savai cīņai, viņš ir gatavs pieciest pustrako muldēšanu.

Centrālā grāmatas tēma ir cilvēces spēja apvienoties pret kopēju ienaidnieku. Par to, ka cilvēci vada kaut kas vairāk par alkatību un bailēm. Cilvēce un tieši tas dod viņai cerības gaidāmajai cīņai ar agresoriem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt iesaku gan tikai tiem, kurus nebaida biezas ķieģeļa lieluma grāmata ar lēnu sižeta attīstību. Taču tiem, kas saprot kosmisko operu būtību un labi izstrādātu pasauli, šī būs īsta medusmaize.

%d bloggers like this: