Navigate / search

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Rūgtās sēklas

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

The Player of Games (Culture #2) by Iain M. Banks

The Player of Games

Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.

Consider Phlebas (Culture, #1) by Iain M. Banks

Consider phlebas

Par Kultūras ciklu zinu jau samērā sen. Nekādi nespēju saņemties un uzsākt lasīt kārtējo Kosmiskās operas žanra darbu. Bet nesen atkal bija brīdis, kad nebija ko lasīt, un šī grāmata gadījās tieši pa rokai. Patlaban liekas, ka, iespējams, izlasīšu visas desmit šajā ciklā iznākušās grāmatas. Bet neko jau nevar zināt – Gvinas Hainiš ciklu tā arī nepabeidzu, neskatoties uz nopietno startu.

Tātad galaktikā ir karš. Karā ir ierautas neskaitāmas planētas, cilvēku upuri miljardiem, netiek taupītas ne planētas, ne zvaigznes. Iridiani karo dēļ Ticības, visus, kurus var pakļaut ir jāpakļauj, ja neizdodas tad jāiet bojā mēģinot. Kultūra cīnās par savu eksistenci, šī civilizāciju grupa nav karojusi ļoti sen, jo viņu pamatā ir katra individuālā brīvība un neagresīvas ietekmes metodes. Te kopā dzīvo gan mākslīgie intelekti, gan neskaitāmas humanoīdu rases. Šajā karā pa vidu ir čeindžers Horza, algotnis, kura simpātijas ir iridanu frakcijas pusē. Viņa uzdevums ir sagūstīt kādu avarējošu Prātu, kas atrodas uz planētas, kurā ne Kultūrai, ne Iridianiem nav tieša pieeja.

Kosmiskajās operas lieki būtu meklēt, notikumu loģiku, tās kalpo, lai parādītu autora fantāzijas lidojumu. Arī šajā gadījumā lidojums ir iespaidīgs, kur vēl mums tiek aprakstīti galaktiskie kari principu pēc. Nu labi, citās kosmiskajās operās. Pasaule ir aizraujoša, skaidra lieta, ka pati Kultūra nevar būt spraigu notikumu arēna, jo te katrs dzīvo kā grib un nevienam netraucē. Resursi ir neierobežoti, un cilvēki viens otram netraucē, ja pārāk sāk traucēt, tad Prāti (mākslīgie intelekti) var iejaukties un izdarīt tā, ka viss ir kārtībā. Tādēļ visa darbība notiek kā Kultūras pārstāvju sadursme ar apkārtējo ne kultūras pasauli. Te notiek konflikti un neskatoties uz pacifismu Kultūras pārstāvji nebūt nav bezzobaini kucēni. Ja vajadzēs, viņi arī uzspers gaisā veselu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem.

Horza kā grāmatas galvenais varonis ir visai interesants. Es gan lāgā nesapratu, no kurienes viņam visa tā principialitāte. Varbūt viņa asteroīds par ilgu atradies Iridianu ietekmes sfērā? Viņam pienākums ir galvenais un to pildot viņš pamanās izvadāt lasītāju pa visu galaktiku. Apmeklēt planētas nolemtas iznīcībai, novērot spēles, kur cena ir cilvēku dzīvības, apskatīt dažādus citplanētiešu sasniegumus un izcelties ar kosmisku stūrgalvību.

Viņa pretiniece Kultūras pārstāve, nebija autoram diez ko izdevusies, nekādas pretdarbības jau īsti nebija, jo, kur nu bioloģiskajām rasēm uzveikt galaktikas superprātus, kuri daļēji atrodas hipertelpā. Viņa vairāk kā novērotājs ar misiju, bet bez entuziasma.

Autoram piemīt Upīša cienīga liekvārdība, grāmata ir pilni ar spilgtiem aprakstiem un acīmredzamā konstatāciju. Vai tas mani atbaidīja? nē, es labprāt klejoju pa visumu līdzi Horzas algotņu komandai, īpaši necenšoties rēķināt līdzi fizikas likumiem un notiekošā loģikai. Tā arī nesapratu ko Iridianiem dotu Prāta notveršana, tas pat nebija nekāds superprāts, vienkāršs kuģa intelekts. Tomēr nez kāpēc abas puses uzskatīja, ka šis panākums noteiks kara gaitu. Bet kā un kāpēc, man tiešām nepieleca.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, izskatās, ka pirmā grāmata ir tāds tīzeris, lai ievilktu lasītāju Kultūras pasaulē. Šķiet sastiķēta no daudzām iecerēm, bez īsta plāna kā to jauki realizēt.

Galaxy’s Edge Magazine: Issue 4, September 2013

Galaxy's Edge Magazine

Nu jau esmu šī žurnāla regulārs lasītājs. Iznāk reizi divos mēnešos un satur sevī daudz man līdz šim nezināmu autoru darbu. Tomēr tagad vairs nevaru teikt, ka nākamo žurnālu gaidīšu ar nepacietību. Kopumā stāsti ir labi, bet sliktākie ir tik garlaicīgi, ka tie man bija jāizmoca cauri.

Out of All Them Bright Stars by Nancy Kress – uz zemes parādījušies citplanētieši, ko viņi īsti vēlas, neviens nezina, bet drošības pēc valdības pārstāvji viņus savāc. Tāds stāsts bez sākuma un beigām, mazajam cilvēciņam viņi vienkārši ir traucēklis un dzīves čakarētāji. 3 no 10 ballēm.

Sisters by Nick T. Chan –jauks fantasy, par magiem un viņu karali. Tāda interesanta maģiskā ekosistēma. 8 no 10 ballēm.

Correspondence With a Breeder by Janis Ian – labs stāsts par divu civilizāciju savstarpējo kontaktu, vai pareizāk sakot, lielu pārpratumu. Nekad nepalīdzi rakstīt citplanētu studentam studiju darbu. 9 no 10 ballēm.

The Prayer Ladder by Marina J. Lostetter – par lūgšanām un trepēm uz debesīm. Lūgšanas tiek piepildītas, galvenais viņas ir nogādāt līdz debesīm. 10 no 10 ballēm.

Amazingland by Tom Gerencer – ko jūs teiktu, ja uzzinātu, ka lielākā daļa zemes iedzīvotāju vismaz reizi ir bijuši nākotnes izklaides parkā, kur piepildījuši visus savus sapņus, bet tikai nevar par to mums pastāstīt? 8 no 10 ballēm.

Good News From the Vatican by Robert Silverberg – roboti un ticība. Visu cieņu Silverbergam, bet stāsts mani garlaikoja, neskatoties uz tēmas aktualitāti un diženumu. 5 no 10 ballēm.

I Am Lonely by Ed McKeown – reiz šis Mākslīgai intelekts bija visas cilvēces progresa iemiesojums, galaktikas pētnieks un neizsmeļamas informācijas piegādātājs. Bet laiki mainās, un šis projekts vairs nevienam nav vajadzīgs, uz Zemes nevienu neinteresē viņa atklājumi, jo zinātne jau attīstās. 8 no 10 ballēm.

Nekropolis by Maureen McHugh – mīlestība un klons musulmaņu sabiedrībā. Interesants koncepts, bet lasīšana man nekādu aizrautību nesagādāja. 6 no 10 ballēm.

Garuda Superior by Jeff Calhoun – tipiskais stāsts par kolonizāciju (šajā gadījumā planētas) un nevēlēšanās pieļaut faktu, ka te jau varētu būt saprātīga dzīvība. 6 no 10 ballēm.

The Pro by Edmond Hamilton – par zinātniskās fantastikas rakstnieku un viņa ietekmi uz savu dēlu. Viņa dēls dosies uz Marsu, bet tēvam prieks par to nav nekāds. 7 no 10 ballēm.

Kopumā krājumam lieku 7 no 10 ballēm, varētu būt labāk nokomplektēts, vismaz manai gaumei. Bet tā jau ir ar tiem krājumiem, tie ir kā lotereja, nekad nezināsi, kāds būs nākamais stāsts.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 3: July 2013

Galaxy's Edge Magazine

Esmu kļuvis par šī zinātniskās fantastiskas žurnāla cītīgu lasītāju. Tagad gan nebija tā, ka žurnāls tiek izlasīts tā izdošanas brīdī. Nekur vairs neskrienu un lēnā garā izlasu pāris dienās. Stāstiņi salīdzinoši švakāki nekā iepriekšējos izdevumos. Jācer vien, ka redaktors jau nebūs nosmēlis visu krējumu un dod to, kas atlicis.

Pozitīvais žurnālā ir tas, ka publicēti tiek nevis jauni stāsti, bet arī veci. Tas man kā Padomju laika bērnam ļauj iepazīt dažu labu autoru, kas līdz manam grāmatu plauktam citādi nenonāktu. Bet nu par stāstiņiem.

The Islands of Hope by Heidi Ruby Miller – par to, ka par visu ir jāmaksā. Sevišķi, ja tā ir izglābšanās no nāves. Jauks stāsts, patika koncepcija un kuģis. 8 no 10 ballēm.

A Soldier’s Complaint by Eric Flint – Zemei uzbrukuši insektoīdi, bet viņus nedrīkst bumbot, citādi Galaktiskā savienība būs dusmīga. Nākas atbildēt ar bioloģiskajiem ieročiem, cilvēciskotām žurkām. 10 no 10 ballēm. Jautrs un ironisks stāsts.

The Held Daughter by Laurie Tom – smuks stāsts par kāda Imperatora meitu, kurai Impērija jāliek pirmajā vietā. Tikai nevaru saprast, kādēļ tas skaitās pie fantastikas. 7 no 10 ballēm.

A Galaxy Called Rome by Barry Malzberg – sviests (labi, tas nav konstruktīvi). Stāsts par to, kā rakstīt zinātnisko fantastiku. Koncepcija laba, bet paša stāsta ideja zinātniski nepamatota. Lai ar sarakstīta septiņdesmitajos, tomēr jau tad par gravitāciju šis tas bija zināms. 5 no 10 ballēm.

A Brief History of a World in the Time Before This Time by Muxing Zhao – sarakstījis 13-gadīgs autors, nezinu, cik daudz ir viņa paša darbs, cik redaktora. Ideja vienkārša un stāsts tāds pats. Bet labi, ka īss. 7 no 10 ballēm.

With Folded Hands by Jack Williamson – robotu apokalipse, visumu pārņem roboti, lai kalpotu cilvēkam. Sen uzrakstīts, bet labs gabals. Reizēm var gadīties radīt ko tādu, ar ko pašam vairs netikt galā. 10 no 10 ballēm.

Just Another Night at the Quarterly Meeting of Terrifying Giant Monsters by Brennan Harvey – monstru konference, kur šie nabagi strīdas par savām filmām. Nekas izcils, 5 no 10 ballēm.

Two Fantasies by C. L. Moore – pat nesapratu par ko ir šie stāsti, varbūt tur bija kādas smalkas paralēles, ko nespēju uztvert. 4 no 10 ballēm.

The Teammates by Ron Collins – Citplanētieši iekarojuši zemi ūdens dēļ. Tagad galaktiskajā karā prioritātes mainās, un lai neatdotu degvielas bāzi pretējai pusei, viņi nolemj Zemi uzspert gaisā. Stāsta varonim ir divas dienas, lai savāktu divsimt brīvprātīgos, kas dotos līdzi citplanētiešiem. 9 no 10 ballēm.

Buried Hopes by Michael Flynn – labākais stāsts visa žurnālā. Reiz uz zemes nonāca citplanētieši. Viņi cerēja pievērst cilvēkus kosmiskajiem lidojumiem, bet kad uz Zemes nogāzās cilvēku pēdējā kosmosa stacija, viņi saprata, ka ir zaudējuši.  Bez pamatīga spēriena pa pakaļu cilvēci kosmosā aizdzīt nav reāli. 10 no 10 ballēm.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Bonusā neliels zinātnisks stāstiņš par krioniku un iespēju atdzīvināt sasaldētas smadzenes. Laba analīze par ieceres izdošanos gan no ekonomikas, gan nākotnes perspektīvu viedokļa. Atkal bija ieliktas divas nodaļas no kādas grāmatas The River of Dancing Gods by Jack L. Chalker – tāda rietumu popodancu variācija par tēmu. Autors vai no ādas lien ārā, lai padarītu nonākšanu paralēlajā pasaulē ticamu. Diemžēl nesanāk nekas nopietnāks kā krievu analogos: „piedzēros, nokritu grāvmalā un viss” paralēlā pasaule.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long war

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

Tau Ceti by Kevin J. Anderson, Steven Savile

tau ceti

Šī grāmata ir pirmā no cikla, kas veltīts Tau ceti kolonistiem. Laiku pa laikam kādam redaktoram ienāk prātā ideja izveidot jaunu ciklu. Lai cikla darbi būtu daudzveidīgāki, tiek piesaistīti dažādi autori, kuri katrs pa savam lāgam apraksta cikla notikumus. Mani šādi dažādu autoru stāstu sakopojumu par vienu izdomātu pasauli vienmēr ir piesaistījuši.

Netālā nākotnē Zeme ir novesta līdz ekoloģiskajai katastrofai, resursi ir izsīkuši, apkārtne piesārņota, valstis karo, un, šķiet, cilvēcei vairs nav nekādu cerību. Kā pēdējais risinājums ir milzīga kosmosa kuģa “Beacon” uzbūvēšana. Tā mērķis ir kopā ar pāris tūkstošiem kolonistu sasniegt Tau ceti zvaigzni (nieka 12 gaismas gadu attālumā) un sākt jaunu dzīvi bez totalitārisma kariem un citām sliktām lietām. Ceļojums noritēs vairākās paaudzēs, un komanda tiek rūpīgi izvēlēta. Brīdī, kad ceļotāji gandrīz nonākuši līdz galamērķim, uz Zemes zinātnieki atklāj veidu kā ceļot ātrāk par gaismu. Kārtējais Zemes diktators Jurudu nolemj uz Tau ceti planētām nokļūt pirmais un pasludināt tās par savām teritorijām. Bet kolonisti tiek pasludināti par savtīgiem gļēvuļiem, kas pametuši Zemi grūtā brīdī.

Skaidra lieta, ka šāda ideja nevarēja mani neaizraut. Nopirku grāmatiņu un ķēros klāt pie lasīšanas. Nedaudz palasījis sapratu, labi šī ir no kosmiskajām operām. Nedaudz vēlāk skaidrs, galveno varoņu raksturi te būs arhetipi, nekas vairāk. Samierinājos un lasīju, cerot vismaz uz raitu sižeta gaitu un varbūt labām idejām. Diemžēl nesagaidīju, ja pirmais stāsts “Tortoise and Hare” vēl varētu tikt nosaukts par vidēja līmeņa fantastiku, tad otrais “Grasshopper and Ants” bija vilšanās.

Grāmata ir pieskaitāma manam iecienītajam fantastitsko bojeviku žanram, tikai rietumu rakstnieku izpildījumā. Nekādu dziļu domu vai viltīgas pasaules iekārtas te neatrast. Tradicionāla tirānijas un demokrātijas pretnostatīšana. Gudrie kolonisti un salīdzinoši ne tik gudri tagadējie Zemes iedzīvotāji.  Visuvarenais Zemes tirāns Jurudu un kolonistu kapteine Jorie. Visas lomas ir klišejiskas un jau iepriekš redzētas. Viss jau būtu labi, ja sižets būtu aizraujošs un tiktu piedāvāta laba izklaide, diemžēl arī šo lietu te nespēju atrast.

Kopumā lasīšanas process bija pakāpeniska vilšanās, un otrais stāsts uzlika krustu visam. Tagad MAITEKĻI – cilvēki, kas ceļo ar virsgaismas ātrumu pazaudē savu dvēseli. Pierādījumus tam autors nekādus nesniedz. Toties ārstēšanas metode gan tiek sajauktas asinis (acīmredzot ideja pasmelta no Vecās Derības) un viss bezdvēseliskais pusmežonis atkal kļūst par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Nemaz nav piedomāts par to, kā saglabāt zināšanu līmeni 2000 speciālistiem 200 gadu laikā. Tas nebūt nav tik viegli, un prasmes nododot no paaudzes uz paaudzi izzustu banāla iemesla dēļ – cilvēku skaits ir par mazu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, ja neesi līdz šim lasījis fantastiku, tad labāk ej ar līkumu. Ja esi, tad netērē laiku, ir labākas lietas, kuras lasīt. Vai es lasīšu vēl kādu grāmatu no šī cikla? Diezin vai. Pat man ir žēl šai plānajai grāmatai iztērētā laika.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 2: May 2013

Galaxy 2

Kā jau iepriekš nosolījos, kļuvu par šī žurnāla cītīgu lasītāju. Žurnāla e-versiju nopirku tā iznākšanas dienā. Uzliku uz savas kindles un sāku lasīt. Lielākoties vilšanās nebija. Atlasītie stāstiņi ietver sevī gan pārbaudītus autorus, gan jaunos talantus. Bet nu par pašiem stāstiņiem.

Aliens Ate My Pickup by Mercedes Lackey – izskaidro gan apļus labības laukos, gan citplanētiešu būtību. Labi, citplanētiešu te nemaz nebija, tikai viņu mājdzīvnieks ar visai dīvainu ēdiena izvēli. Jauks un jautrs īsstāstiņš. 9 no 10 ballēm.

Effect and Cause  by Ken Liu –pavisam īss stāstiņš, par cēloņiem un sekām, un kā tos pareizi izmantot ceļojot laikā. 7 no 10 ballēm.

When We Went to See the End of the World by Robert Silverberg – diezgan garlaicīgs stāsts par netālu nākotni, kur pēdējais modes kliedziens ir Pasaules bojāejas apskatīšana. Nedaudz ironijas, jo patiesībā viņu pasaule iet bojā jau stāsta brīdī. 7 no desmit ballēm.

Today I Am Nobody by Tina Gower – cilvēkiem reizēm ir grūti atrast sevi, bet ko darīt, ja katru rītu tu pamosties ar citu seju. Vai tu paliec tāds pats kā vakar vai tomēr arī mainies iekšēji? Vai ir iespējams izvēlēties par ko kļūt? Vecais labais stāsts par to, ka jādzīvo arī sev nevis citiem. 8 no 10 ballēm.

Happily Ever After by C. L. Moore – Pirmskara stāsts par Pelnrušķīti. Un to, ka, kas dzimis pelnos, tur arī nomirs. No Pelnrušķītes princese nekāda nav sanākusi, un velk viņu atpakaļ uz plītspriekšu. 5 no 10 ballēm.

The Flamingo Girl by Brad R. Torgersen – pasaulē tagad ir divu veidu cilvēki, normālie un tie, kas sevi ģenētiski modificējuši. Modificētie pēc būtības ir izslēgti no sabiedrības, un neviens par viņiem neliekas ne zinis. Tāds neliels klasisks detektīvs 8 no 10 ballēm.

Rex by David Gerrold – cilvēki mājās pasāķuši turēt minidinozaurus. Bet ko darīt, ja tavs tiranozaurs ir kļuvis nevadāms. Patiesībā visai melns humors par kādu ģimenīti. 9 no 10 ballēm.

Ghost in the Machine by Ralph Roberts – hakeru stāstiņš, par virtuālajiem avatariem, internetu un netradicionālām antivīrusu programmām. 9 no 10 ballēm.

Echea by Kristine Kathryn Rusch – uz Mēness cilvēki mēģināja izveidot pilsētas. Diemžēl neveiksmīgi. Dzīvi palikušie vēlas atgriezties uz Zemes, bet viņus te neviens nevēlas. Izņēmums ir bērni, tos var adoptēt. Echea tiek adoptēta, taču viņas audžu vecāki tiek nostādīti izvēles priekšā, izdzēst viņas personību vai atstāt meitenīti tādu kāda viņa ir, bez iespējas ar savām smadzenēm pieslēgties pie interneta. 10 no 10 ballēm.

Sparkler by Geo Clairval – citplanētieši, veci cilvēki un pašuzupurēšanās. Nekā īpaša – 6 no 10 ballēm.

Child of the Gods by Bruce McAllister – citplanētieši no zemes cilvēkiem ir izvēlējušies divus kādam projektam. Diemžēl pats izvēlētais nespēj saprast, kāds ir bijis mērķis. 6 no 10 ballēm.

The Feynman Saltation by Charles Sheffield – interesanta smadzeņu darbības interpretācija. Cilvēks, kurš zīmē to, ko redzējis līdz sīkākajām detaļām, iegūst spēju redzēt ne tikai to, kas notiek, bet to, kas jau noticis. 9 no 10 ballēm.

Lielākoties stāsti bija labi vai vismaz lasāmi. Vienīgais redaktori nez kādēļ bija iebāzuši grāmatas “Dark Water’s Embrace” vienpadsmit nodaļas kā reklāmu. Būtu labāk ielikuši vēl pāris stāstus nevis kaut kādu fragmentu. Nebija jau grāmatas ideja slikta, bet domāju, ka pietiktu, ja būtu ielikuši pie grāmatu apskatiem.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Nav tik labs kā pirmais izdevums, bet nekas, lasīšu arī nākamo. Patikās arī nestāstu daļa, sevišķi “SPACE OPERA MEETS THE ACCOUNTANTS”, kāds beidzot veicis zinātniskās fantastikas ekonomisko analīzi. Visu žurnālu var izlasīt šeit.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 1: March 2013

Galaxy

Pat nezinu, vai par šo izdevumu var rakstīt kā par grāmatu. It kā jau skaitās žurnāls, bet tai pat laikā ir gluži vienkāršs stāstu krājums. Atzīmēšu – labu stāstu krājums. Labu stāstu krājumu vispār ir ļoti grūti atrast. Bieži gadās, ka grāmatas redaktors atrod vienu labu autoru, kura stāstu izmantot reklāmai un tad pārējos salasa tādus viduvējus. Kopā it kā lasīt var, bet nekas izcils ar’ nav sanācis. Ilgi svārstījos, vai rakstīt par šo zinātniskās fantastikas žurnālu jeb izlasīt un paturēt pie sevis. Kā jau noprotat, izlēmu, ka rakstīšu un klasificēšu šo izdevumu kā stāstu krājumu.

Un tagad par pašiem stāstiem:

The Shoulders of Giants by Robert J. Sawyer – Neliels stāstiņš par kosmosa izpēti, vai ir vērts doties kolonizēt jaunu zvaigžņu sistēmu jeb labāk pagaidīt labākus kosmosa kuģu dzinējus. Un ko darīt, ja ticis galā tu saproti, ka vajadzēja pagaidīt. Nekas īpašs, tēma vecum veca, lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var.

Schrödinger’s Cathouse by Kij Johnson – stāsts par Šrēdingera kasti, kurā kaka ir stāsta galvenais varonis. Interesants skats uz šo problēmu, kad jebkas var būt un nebūt. 8 no 10 ballēm.

Creator of the Cosmos Job  Interview Today by Nick DiChario – Šis man tā ne visai, ko darīt Visuma radītājam, kur ir viņa vieta Visumā un vai maz ir vērts to zināt. 7 no 10 ballēm.

Just a Second by Lou J. Berger – stāsts par sekundi, kuras vienmēr pietrūkst, bet kas notiek, ja iespējams šo sekundi atgūt. Pats galvenais, cik tas maksā un vai ir tā vērts. 9 no 10 ballēm.

Act of God by Jack McDevitt – jauks stāsts par Visuma radītājiem un to, kā izvairīties no konkurences, un vai tas maz ir iespējams. Diezgan interesanti, tu, cilvēks, izveido savu melno caurumu, radi tajā Visumu, nosaki konstantes un mēģini radīt saprātīgas būtnes, un pēkšņi tavus kolēģus sāk nospert zibens. Skaidrs, ka lieta nav tīra. 9 no 10 ballēm.

Requiem for a Druid by Alex Shvartsman – ko darīt druīdiem mūsdienās, kā saglabāt savas svētvietas Ņujorkas centrā. Tāds viduvējs stāsts par druīdiem, maģiju un magu kariem. Pasaule laba, domāju, ka te sanāktu vesela grāmata. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Bright Seas of Venus by Stephen Leigh – viltīgs stāstelis, kura autors apgalvo,ka ielauzies tavā elasītājā, lai izteiktu savu personīgo nepatiku pret tevi, lasītāju, kurš viņu reiz aizvainojis. Koncepts interesants, cik gan ir tādu cilvēku pasaulē, kuriem tu esi nejauši ieriebis. Ideja lieliska, bet tas arī viss. 6 no 10 ballēm.

The Spinach Can’s Son by Robert T. Jeschonek –Kā atgūt zaudēto multenēs. Man nepatika, varbūt viss notiekošais bija pārāk nereāls. 5 no 10 ballēm.

Think Like a Dinosaur by James Patrick Kelly  – kauns teikt, bet nedēļu kopš izlasīšanas pat neatminos, par ko stāsts bijis. Brangi.

Dark Universe  by Daniel F. Galouye – labākais stāsts visa žurnālā. Tas tikšot publicēts turpinājumos. Uz zemes pēc atomkara cilvēki ir nolīduši pazemē un sadalījušies vairākās frakcijās. Vieni paļaujas uz dzirdi, citi uz smaržu, un ir pat tādi, kas redz siltumstarojumu. Viss ir bijis jauki, daudzas paaudzes, taču tagad vide sāk mainīties. Pazūd karstie avoti un nezināmi monstri no ārienes sāk uzbrukt pazemes iedzīvotājiem. Ļaudis stāsta,  ka šis stāsts tikai nedaudz ir zaudējis “Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein”. Patlaban sevi attaisno. 10 no 10 ballēm.

Kopumā labs žurnāls un droši vien kļūšu par tā cītīgu lasītāju. Arī pirkt ieteiktu viņu mājas lapā  nevis amazon, kura nez kādēļ par to mēģina noplēst divreiz lielāku cenu.

Asteorīda gūstekņi by Georgijs Gurčevs

Asteorīds

Kārtējā grāmata, ko lasīju pamatskolas laikā. Arī šo dabūt bija liels deficīts, un aizņēmos no kāda rada gabala. Šoreiz ar elektrību viss bija kārtībā un izlasīt izdevās visai veiksmīgi. Neteikšu, ka stāsti bija iespiedušies dziļi atmiņā, izņemot to par ceļojumu uz infrasarkano zvaigzni. Arī par Asteroīda gūstekņiem šis tas bija palicies atmiņās.

Atsāku lasīt, un patiesībā bija diezgan jāsaņemas, lai pārliecinātu sevi turpināt. Stāsti, kā jau tas sešdesmitajos ierasti, bija par kosmosu un Padomju cilvēku neizbēgamo triumfu. Ja kosmoss vēl ir aktuāla tēma, un es vēl ceru, ka manas dzīves laikā cilvēki izkāps uz kādas citas planētas. Padomju cilvēku triumfs gan mani ne visai saistīja un acīs dūrās komunistiskās iekārtas propaganda.

Mēness ikdiena – tipisks stāsts par mājsaimnieci valsts vadītāju. Galvenā varone, pēc amata pavāre, stāsta, kā nokļuvusi uz Mēness. Par cilvēkiem, ko tur sastapusi, un par to ka gudri ļaudis ne vienmēr ir tie psiholoģiski stabilākie. Bet realitātē Padomju ļaudis gan uz mēness tā ar’ neizkāpa ne pirmie un diez vai arī pēdējie. Ja vien Ķīna, Kuba vai Ziemeļkoreja ko nedarīs lietas labā. 5 no 10 ballēm.

Asteroīda gūstekņi – kā jau noprotam pēc nosaukuma, ekspedīcija cieš katastrofu un viņi kļūst par asteroīda gūstekņiem. Ir padomju sieviete, kas pēc būtības izvelk visus dzīvi palikušos. Un kāds kapitālistu zinātnieks ar savu dēlu. Zinātnieks laiku pa laikam nododas depresijai un činkst, ka neviens viņus neizglābs. Dēls gan ir lielāks optimists un sociālismam tuvāks. Ir gan zudusī Faetona civilizācija, gan daudz zelta. Lielākā fantastika ASV pievienojas sociālistisko valstu blokam. 6 no 10 ballēm.

Pūķa zvaigznāja Infra – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. galvenais varonis pensionēts kosmonauts ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu. Bet citādi pozitīvs stāsts un man patika vislabāk. 9 no 10 ballēm.

Šorina funkcija – vecais jautājums, kā tikt līdz zvaigznēm un nodrošināt informācijas momentānu saņemšanu. Relatīvais visums te nav nekāds palīgs, jo jebkura starpzvaigžņu ekspedīcija atgriežoties jau ir zaudējusi savu aktualitāti. Šorins ir apsēts ar šo problēmu, un meklē risinājumu. Viņa dzīve labi uzrakstīta, un stāstu atzīstu par labu esam. 8 no 10 ballēm.

Pirmās radīšanas diena un Mēs no tālās pasaules – divi stāsti, kurus vieno kopēja pasaule. Cilvēki ir sasnieguši augstu zinātnes līmeni. Lai risinātu pārapdzīvotības problēmu, viņi plāno sašķelt Urāna kodolu daudzās daļiņās un nodarbojas ar teraformēšanu. Tad nu par pienākuma pārākumu pār personībām un daudz alegoriskas muldēšanas par poēziju. Man viņi nepatika. 4 no 10 ballēm

Kopumā viduvējs stāstu krājums, kurš patlaban man nekādu sajūsmu vairs neizraisa. Laikam kapitālisma pūstošā ietekme. Lieku 7 no 10 ballēm un arī tikai tāpēc, ka patika divi stāsti. Ir jau tāda vidējā temperatūra slimnīcā. Domāju ka trešo reizi viss vairs nelasīšu.

%d bloggers like this: