Navigate / search

Galaxy’s Edge Magazine Issue 3: July 2013

Galaxy's Edge Magazine

Esmu kļuvis par šī zinātniskās fantastiskas žurnāla cītīgu lasītāju. Tagad gan nebija tā, ka žurnāls tiek izlasīts tā izdošanas brīdī. Nekur vairs neskrienu un lēnā garā izlasu pāris dienās. Stāstiņi salīdzinoši švakāki nekā iepriekšējos izdevumos. Jācer vien, ka redaktors jau nebūs nosmēlis visu krējumu un dod to, kas atlicis.

Pozitīvais žurnālā ir tas, ka publicēti tiek nevis jauni stāsti, bet arī veci. Tas man kā Padomju laika bērnam ļauj iepazīt dažu labu autoru, kas līdz manam grāmatu plauktam citādi nenonāktu. Bet nu par stāstiņiem.

The Islands of Hope by Heidi Ruby Miller – par to, ka par visu ir jāmaksā. Sevišķi, ja tā ir izglābšanās no nāves. Jauks stāsts, patika koncepcija un kuģis. 8 no 10 ballēm.

A Soldier’s Complaint by Eric Flint – Zemei uzbrukuši insektoīdi, bet viņus nedrīkst bumbot, citādi Galaktiskā savienība būs dusmīga. Nākas atbildēt ar bioloģiskajiem ieročiem, cilvēciskotām žurkām. 10 no 10 ballēm. Jautrs un ironisks stāsts.

The Held Daughter by Laurie Tom – smuks stāsts par kāda Imperatora meitu, kurai Impērija jāliek pirmajā vietā. Tikai nevaru saprast, kādēļ tas skaitās pie fantastikas. 7 no 10 ballēm.

A Galaxy Called Rome by Barry Malzberg – sviests (labi, tas nav konstruktīvi). Stāsts par to, kā rakstīt zinātnisko fantastiku. Koncepcija laba, bet paša stāsta ideja zinātniski nepamatota. Lai ar sarakstīta septiņdesmitajos, tomēr jau tad par gravitāciju šis tas bija zināms. 5 no 10 ballēm.

A Brief History of a World in the Time Before This Time by Muxing Zhao – sarakstījis 13-gadīgs autors, nezinu, cik daudz ir viņa paša darbs, cik redaktora. Ideja vienkārša un stāsts tāds pats. Bet labi, ka īss. 7 no 10 ballēm.

With Folded Hands by Jack Williamson – robotu apokalipse, visumu pārņem roboti, lai kalpotu cilvēkam. Sen uzrakstīts, bet labs gabals. Reizēm var gadīties radīt ko tādu, ar ko pašam vairs netikt galā. 10 no 10 ballēm.

Just Another Night at the Quarterly Meeting of Terrifying Giant Monsters by Brennan Harvey – monstru konference, kur šie nabagi strīdas par savām filmām. Nekas izcils, 5 no 10 ballēm.

Two Fantasies by C. L. Moore – pat nesapratu par ko ir šie stāsti, varbūt tur bija kādas smalkas paralēles, ko nespēju uztvert. 4 no 10 ballēm.

The Teammates by Ron Collins – Citplanētieši iekarojuši zemi ūdens dēļ. Tagad galaktiskajā karā prioritātes mainās, un lai neatdotu degvielas bāzi pretējai pusei, viņi nolemj Zemi uzspert gaisā. Stāsta varonim ir divas dienas, lai savāktu divsimt brīvprātīgos, kas dotos līdzi citplanētiešiem. 9 no 10 ballēm.

Buried Hopes by Michael Flynn – labākais stāsts visa žurnālā. Reiz uz zemes nonāca citplanētieši. Viņi cerēja pievērst cilvēkus kosmiskajiem lidojumiem, bet kad uz Zemes nogāzās cilvēku pēdējā kosmosa stacija, viņi saprata, ka ir zaudējuši.  Bez pamatīga spēriena pa pakaļu cilvēci kosmosā aizdzīt nav reāli. 10 no 10 ballēm.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Bonusā neliels zinātnisks stāstiņš par krioniku un iespēju atdzīvināt sasaldētas smadzenes. Laba analīze par ieceres izdošanos gan no ekonomikas, gan nākotnes perspektīvu viedokļa. Atkal bija ieliktas divas nodaļas no kādas grāmatas The River of Dancing Gods by Jack L. Chalker – tāda rietumu popodancu variācija par tēmu. Autors vai no ādas lien ārā, lai padarītu nonākšanu paralēlajā pasaulē ticamu. Diemžēl nesanāk nekas nopietnāks kā krievu analogos: „piedzēros, nokritu grāvmalā un viss” paralēlā pasaule.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long war

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

Tau Ceti by Kevin J. Anderson, Steven Savile

tau ceti

Šī grāmata ir pirmā no cikla, kas veltīts Tau ceti kolonistiem. Laiku pa laikam kādam redaktoram ienāk prātā ideja izveidot jaunu ciklu. Lai cikla darbi būtu daudzveidīgāki, tiek piesaistīti dažādi autori, kuri katrs pa savam lāgam apraksta cikla notikumus. Mani šādi dažādu autoru stāstu sakopojumu par vienu izdomātu pasauli vienmēr ir piesaistījuši.

Netālā nākotnē Zeme ir novesta līdz ekoloģiskajai katastrofai, resursi ir izsīkuši, apkārtne piesārņota, valstis karo, un, šķiet, cilvēcei vairs nav nekādu cerību. Kā pēdējais risinājums ir milzīga kosmosa kuģa “Beacon” uzbūvēšana. Tā mērķis ir kopā ar pāris tūkstošiem kolonistu sasniegt Tau ceti zvaigzni (nieka 12 gaismas gadu attālumā) un sākt jaunu dzīvi bez totalitārisma kariem un citām sliktām lietām. Ceļojums noritēs vairākās paaudzēs, un komanda tiek rūpīgi izvēlēta. Brīdī, kad ceļotāji gandrīz nonākuši līdz galamērķim, uz Zemes zinātnieki atklāj veidu kā ceļot ātrāk par gaismu. Kārtējais Zemes diktators Jurudu nolemj uz Tau ceti planētām nokļūt pirmais un pasludināt tās par savām teritorijām. Bet kolonisti tiek pasludināti par savtīgiem gļēvuļiem, kas pametuši Zemi grūtā brīdī.

Skaidra lieta, ka šāda ideja nevarēja mani neaizraut. Nopirku grāmatiņu un ķēros klāt pie lasīšanas. Nedaudz palasījis sapratu, labi šī ir no kosmiskajām operām. Nedaudz vēlāk skaidrs, galveno varoņu raksturi te būs arhetipi, nekas vairāk. Samierinājos un lasīju, cerot vismaz uz raitu sižeta gaitu un varbūt labām idejām. Diemžēl nesagaidīju, ja pirmais stāsts “Tortoise and Hare” vēl varētu tikt nosaukts par vidēja līmeņa fantastiku, tad otrais “Grasshopper and Ants” bija vilšanās.

Grāmata ir pieskaitāma manam iecienītajam fantastitsko bojeviku žanram, tikai rietumu rakstnieku izpildījumā. Nekādu dziļu domu vai viltīgas pasaules iekārtas te neatrast. Tradicionāla tirānijas un demokrātijas pretnostatīšana. Gudrie kolonisti un salīdzinoši ne tik gudri tagadējie Zemes iedzīvotāji.  Visuvarenais Zemes tirāns Jurudu un kolonistu kapteine Jorie. Visas lomas ir klišejiskas un jau iepriekš redzētas. Viss jau būtu labi, ja sižets būtu aizraujošs un tiktu piedāvāta laba izklaide, diemžēl arī šo lietu te nespēju atrast.

Kopumā lasīšanas process bija pakāpeniska vilšanās, un otrais stāsts uzlika krustu visam. Tagad MAITEKĻI – cilvēki, kas ceļo ar virsgaismas ātrumu pazaudē savu dvēseli. Pierādījumus tam autors nekādus nesniedz. Toties ārstēšanas metode gan tiek sajauktas asinis (acīmredzot ideja pasmelta no Vecās Derības) un viss bezdvēseliskais pusmežonis atkal kļūst par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Nemaz nav piedomāts par to, kā saglabāt zināšanu līmeni 2000 speciālistiem 200 gadu laikā. Tas nebūt nav tik viegli, un prasmes nododot no paaudzes uz paaudzi izzustu banāla iemesla dēļ – cilvēku skaits ir par mazu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, ja neesi līdz šim lasījis fantastiku, tad labāk ej ar līkumu. Ja esi, tad netērē laiku, ir labākas lietas, kuras lasīt. Vai es lasīšu vēl kādu grāmatu no šī cikla? Diezin vai. Pat man ir žēl šai plānajai grāmatai iztērētā laika.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 2: May 2013

Galaxy 2

Kā jau iepriekš nosolījos, kļuvu par šī žurnāla cītīgu lasītāju. Žurnāla e-versiju nopirku tā iznākšanas dienā. Uzliku uz savas kindles un sāku lasīt. Lielākoties vilšanās nebija. Atlasītie stāstiņi ietver sevī gan pārbaudītus autorus, gan jaunos talantus. Bet nu par pašiem stāstiņiem.

Aliens Ate My Pickup by Mercedes Lackey – izskaidro gan apļus labības laukos, gan citplanētiešu būtību. Labi, citplanētiešu te nemaz nebija, tikai viņu mājdzīvnieks ar visai dīvainu ēdiena izvēli. Jauks un jautrs īsstāstiņš. 9 no 10 ballēm.

Effect and Cause  by Ken Liu –pavisam īss stāstiņš, par cēloņiem un sekām, un kā tos pareizi izmantot ceļojot laikā. 7 no 10 ballēm.

When We Went to See the End of the World by Robert Silverberg – diezgan garlaicīgs stāsts par netālu nākotni, kur pēdējais modes kliedziens ir Pasaules bojāejas apskatīšana. Nedaudz ironijas, jo patiesībā viņu pasaule iet bojā jau stāsta brīdī. 7 no desmit ballēm.

Today I Am Nobody by Tina Gower – cilvēkiem reizēm ir grūti atrast sevi, bet ko darīt, ja katru rītu tu pamosties ar citu seju. Vai tu paliec tāds pats kā vakar vai tomēr arī mainies iekšēji? Vai ir iespējams izvēlēties par ko kļūt? Vecais labais stāsts par to, ka jādzīvo arī sev nevis citiem. 8 no 10 ballēm.

Happily Ever After by C. L. Moore – Pirmskara stāsts par Pelnrušķīti. Un to, ka, kas dzimis pelnos, tur arī nomirs. No Pelnrušķītes princese nekāda nav sanākusi, un velk viņu atpakaļ uz plītspriekšu. 5 no 10 ballēm.

The Flamingo Girl by Brad R. Torgersen – pasaulē tagad ir divu veidu cilvēki, normālie un tie, kas sevi ģenētiski modificējuši. Modificētie pēc būtības ir izslēgti no sabiedrības, un neviens par viņiem neliekas ne zinis. Tāds neliels klasisks detektīvs 8 no 10 ballēm.

Rex by David Gerrold – cilvēki mājās pasāķuši turēt minidinozaurus. Bet ko darīt, ja tavs tiranozaurs ir kļuvis nevadāms. Patiesībā visai melns humors par kādu ģimenīti. 9 no 10 ballēm.

Ghost in the Machine by Ralph Roberts – hakeru stāstiņš, par virtuālajiem avatariem, internetu un netradicionālām antivīrusu programmām. 9 no 10 ballēm.

Echea by Kristine Kathryn Rusch – uz Mēness cilvēki mēģināja izveidot pilsētas. Diemžēl neveiksmīgi. Dzīvi palikušie vēlas atgriezties uz Zemes, bet viņus te neviens nevēlas. Izņēmums ir bērni, tos var adoptēt. Echea tiek adoptēta, taču viņas audžu vecāki tiek nostādīti izvēles priekšā, izdzēst viņas personību vai atstāt meitenīti tādu kāda viņa ir, bez iespējas ar savām smadzenēm pieslēgties pie interneta. 10 no 10 ballēm.

Sparkler by Geo Clairval – citplanētieši, veci cilvēki un pašuzupurēšanās. Nekā īpaša – 6 no 10 ballēm.

Child of the Gods by Bruce McAllister – citplanētieši no zemes cilvēkiem ir izvēlējušies divus kādam projektam. Diemžēl pats izvēlētais nespēj saprast, kāds ir bijis mērķis. 6 no 10 ballēm.

The Feynman Saltation by Charles Sheffield – interesanta smadzeņu darbības interpretācija. Cilvēks, kurš zīmē to, ko redzējis līdz sīkākajām detaļām, iegūst spēju redzēt ne tikai to, kas notiek, bet to, kas jau noticis. 9 no 10 ballēm.

Lielākoties stāsti bija labi vai vismaz lasāmi. Vienīgais redaktori nez kādēļ bija iebāzuši grāmatas “Dark Water’s Embrace” vienpadsmit nodaļas kā reklāmu. Būtu labāk ielikuši vēl pāris stāstus nevis kaut kādu fragmentu. Nebija jau grāmatas ideja slikta, bet domāju, ka pietiktu, ja būtu ielikuši pie grāmatu apskatiem.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Nav tik labs kā pirmais izdevums, bet nekas, lasīšu arī nākamo. Patikās arī nestāstu daļa, sevišķi “SPACE OPERA MEETS THE ACCOUNTANTS”, kāds beidzot veicis zinātniskās fantastikas ekonomisko analīzi. Visu žurnālu var izlasīt šeit.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 1: March 2013

Galaxy

Pat nezinu, vai par šo izdevumu var rakstīt kā par grāmatu. It kā jau skaitās žurnāls, bet tai pat laikā ir gluži vienkāršs stāstu krājums. Atzīmēšu – labu stāstu krājums. Labu stāstu krājumu vispār ir ļoti grūti atrast. Bieži gadās, ka grāmatas redaktors atrod vienu labu autoru, kura stāstu izmantot reklāmai un tad pārējos salasa tādus viduvējus. Kopā it kā lasīt var, bet nekas izcils ar’ nav sanācis. Ilgi svārstījos, vai rakstīt par šo zinātniskās fantastikas žurnālu jeb izlasīt un paturēt pie sevis. Kā jau noprotat, izlēmu, ka rakstīšu un klasificēšu šo izdevumu kā stāstu krājumu.

Un tagad par pašiem stāstiem:

The Shoulders of Giants by Robert J. Sawyer – Neliels stāstiņš par kosmosa izpēti, vai ir vērts doties kolonizēt jaunu zvaigžņu sistēmu jeb labāk pagaidīt labākus kosmosa kuģu dzinējus. Un ko darīt, ja ticis galā tu saproti, ka vajadzēja pagaidīt. Nekas īpašs, tēma vecum veca, lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var.

Schrödinger’s Cathouse by Kij Johnson – stāsts par Šrēdingera kasti, kurā kaka ir stāsta galvenais varonis. Interesants skats uz šo problēmu, kad jebkas var būt un nebūt. 8 no 10 ballēm.

Creator of the Cosmos Job  Interview Today by Nick DiChario – Šis man tā ne visai, ko darīt Visuma radītājam, kur ir viņa vieta Visumā un vai maz ir vērts to zināt. 7 no 10 ballēm.

Just a Second by Lou J. Berger – stāsts par sekundi, kuras vienmēr pietrūkst, bet kas notiek, ja iespējams šo sekundi atgūt. Pats galvenais, cik tas maksā un vai ir tā vērts. 9 no 10 ballēm.

Act of God by Jack McDevitt – jauks stāsts par Visuma radītājiem un to, kā izvairīties no konkurences, un vai tas maz ir iespējams. Diezgan interesanti, tu, cilvēks, izveido savu melno caurumu, radi tajā Visumu, nosaki konstantes un mēģini radīt saprātīgas būtnes, un pēkšņi tavus kolēģus sāk nospert zibens. Skaidrs, ka lieta nav tīra. 9 no 10 ballēm.

Requiem for a Druid by Alex Shvartsman – ko darīt druīdiem mūsdienās, kā saglabāt savas svētvietas Ņujorkas centrā. Tāds viduvējs stāsts par druīdiem, maģiju un magu kariem. Pasaule laba, domāju, ka te sanāktu vesela grāmata. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Bright Seas of Venus by Stephen Leigh – viltīgs stāstelis, kura autors apgalvo,ka ielauzies tavā elasītājā, lai izteiktu savu personīgo nepatiku pret tevi, lasītāju, kurš viņu reiz aizvainojis. Koncepts interesants, cik gan ir tādu cilvēku pasaulē, kuriem tu esi nejauši ieriebis. Ideja lieliska, bet tas arī viss. 6 no 10 ballēm.

The Spinach Can’s Son by Robert T. Jeschonek –Kā atgūt zaudēto multenēs. Man nepatika, varbūt viss notiekošais bija pārāk nereāls. 5 no 10 ballēm.

Think Like a Dinosaur by James Patrick Kelly  – kauns teikt, bet nedēļu kopš izlasīšanas pat neatminos, par ko stāsts bijis. Brangi.

Dark Universe  by Daniel F. Galouye – labākais stāsts visa žurnālā. Tas tikšot publicēts turpinājumos. Uz zemes pēc atomkara cilvēki ir nolīduši pazemē un sadalījušies vairākās frakcijās. Vieni paļaujas uz dzirdi, citi uz smaržu, un ir pat tādi, kas redz siltumstarojumu. Viss ir bijis jauki, daudzas paaudzes, taču tagad vide sāk mainīties. Pazūd karstie avoti un nezināmi monstri no ārienes sāk uzbrukt pazemes iedzīvotājiem. Ļaudis stāsta,  ka šis stāsts tikai nedaudz ir zaudējis “Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein”. Patlaban sevi attaisno. 10 no 10 ballēm.

Kopumā labs žurnāls un droši vien kļūšu par tā cītīgu lasītāju. Arī pirkt ieteiktu viņu mājas lapā  nevis amazon, kura nez kādēļ par to mēģina noplēst divreiz lielāku cenu.

Asteorīda gūstekņi by Georgijs Gurčevs

Asteorīds

Kārtējā grāmata, ko lasīju pamatskolas laikā. Arī šo dabūt bija liels deficīts, un aizņēmos no kāda rada gabala. Šoreiz ar elektrību viss bija kārtībā un izlasīt izdevās visai veiksmīgi. Neteikšu, ka stāsti bija iespiedušies dziļi atmiņā, izņemot to par ceļojumu uz infrasarkano zvaigzni. Arī par Asteroīda gūstekņiem šis tas bija palicies atmiņās.

Atsāku lasīt, un patiesībā bija diezgan jāsaņemas, lai pārliecinātu sevi turpināt. Stāsti, kā jau tas sešdesmitajos ierasti, bija par kosmosu un Padomju cilvēku neizbēgamo triumfu. Ja kosmoss vēl ir aktuāla tēma, un es vēl ceru, ka manas dzīves laikā cilvēki izkāps uz kādas citas planētas. Padomju cilvēku triumfs gan mani ne visai saistīja un acīs dūrās komunistiskās iekārtas propaganda.

Mēness ikdiena – tipisks stāsts par mājsaimnieci valsts vadītāju. Galvenā varone, pēc amata pavāre, stāsta, kā nokļuvusi uz Mēness. Par cilvēkiem, ko tur sastapusi, un par to ka gudri ļaudis ne vienmēr ir tie psiholoģiski stabilākie. Bet realitātē Padomju ļaudis gan uz mēness tā ar’ neizkāpa ne pirmie un diez vai arī pēdējie. Ja vien Ķīna, Kuba vai Ziemeļkoreja ko nedarīs lietas labā. 5 no 10 ballēm.

Asteroīda gūstekņi – kā jau noprotam pēc nosaukuma, ekspedīcija cieš katastrofu un viņi kļūst par asteroīda gūstekņiem. Ir padomju sieviete, kas pēc būtības izvelk visus dzīvi palikušos. Un kāds kapitālistu zinātnieks ar savu dēlu. Zinātnieks laiku pa laikam nododas depresijai un činkst, ka neviens viņus neizglābs. Dēls gan ir lielāks optimists un sociālismam tuvāks. Ir gan zudusī Faetona civilizācija, gan daudz zelta. Lielākā fantastika ASV pievienojas sociālistisko valstu blokam. 6 no 10 ballēm.

Pūķa zvaigznāja Infra – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. galvenais varonis pensionēts kosmonauts ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu. Bet citādi pozitīvs stāsts un man patika vislabāk. 9 no 10 ballēm.

Šorina funkcija – vecais jautājums, kā tikt līdz zvaigznēm un nodrošināt informācijas momentānu saņemšanu. Relatīvais visums te nav nekāds palīgs, jo jebkura starpzvaigžņu ekspedīcija atgriežoties jau ir zaudējusi savu aktualitāti. Šorins ir apsēts ar šo problēmu, un meklē risinājumu. Viņa dzīve labi uzrakstīta, un stāstu atzīstu par labu esam. 8 no 10 ballēm.

Pirmās radīšanas diena un Mēs no tālās pasaules – divi stāsti, kurus vieno kopēja pasaule. Cilvēki ir sasnieguši augstu zinātnes līmeni. Lai risinātu pārapdzīvotības problēmu, viņi plāno sašķelt Urāna kodolu daudzās daļiņās un nodarbojas ar teraformēšanu. Tad nu par pienākuma pārākumu pār personībām un daudz alegoriskas muldēšanas par poēziju. Man viņi nepatika. 4 no 10 ballēm

Kopumā viduvējs stāstu krājums, kurš patlaban man nekādu sajūsmu vairs neizraisa. Laikam kapitālisma pūstošā ietekme. Lieku 7 no 10 ballēm un arī tikai tāpēc, ka patika divi stāsti. Ir jau tāda vidējā temperatūra slimnīcā. Domāju ka trešo reizi viss vairs nelasīšu.

The Mad Scientist’s Guide to World Domination: Original Short Fiction for the Modern Evil Genius by Anthology

Mad

Parasti es savā blogā lasu populārzinātniskas grāmatas par fiziku, matemātiku un bioloģiju. Šad tad palasos ko vieglāku, piemēram, fantasy vai fantastikas bojeviku. Tomēr tagad, kad iestrēga darbs pie mana jaunā nāves staru ieroča, biju nedaudz apjucis, jo pasaules iekarošanas plāns nonāca strupceļā (maigi izsakoties). Tāpat kā toreiz, kad sinhrofazatronā radītais melnais caurums iztvaikoja Hokingsa radiācijas dēļ. Ieraugot šo grāmatu, es sapriecājos, ka visas manas problēmas tiks atrisinātas.

Diemžēl man ir jūs jābrīdina, grāmatas virsraksts ir maldinošs! Grāmatā nav ne miņas no sakarīgas soli pa solim izskaidrojošas procedūras. Tajā ir tikai stāsti, no kuriem lielākā daļa būtu pielietojums tikai atsevišķos speciālgadījumos un, atklāti sakot, ir visai atrauti no pasaules reālijām.

Trakie zinātnieki ir visnenovērtētākie tēli mūsdienu literatūrā. Tagad dominē labie varoņi, visi stāsti ir veltīti viņiem, bet Trakie Zinātnieki, Ļaunie ģēniji labākajā gadījumā savu slavu lielākoties nemaz nesagaida. Viņu uzvarošie monologi tiek pārtraukti pusceļā, un viņu ļaunie plāni tiek satriekti lupatās. Bet ko nozīmē būt Ļaunajam ģēnijam, par to aizdomājas tikai retais. Lai gan tieši Ļaunie ģēniji ir tie, kas rada stāstu. Viņi izdomā plānu, ne jau labais varonis (supervaronis), tas tikai kā Pavlova suns metas virsū Trakā zinātnieka idejām, nosacījuma refleksu vadīts. Ļaunajam ģēnijam ir jāvada vesela armija ar pakalpiņiem, rūpnieciskā bāze, jāizgatavo superieroči, jātrenējas ļauni smieties, reizēm pat jāaudzina bērni un jākaldina plāni par pasaules pārņemšanu. Šo grūto ikdienu tad šīs grāmatas stāstu autori ir centušies mums parādīt. Īsts trakais zinātnieks, kas vēlas kaut ko sasniegt, nav tikai pirmstriumfa monologs un dārdoši smiekli. Tas ir rūpīgas plānošanas un liela darba rezultāts.

Teikšu kā ir, stāstu krājuma ideja man patika ļoti, un par izbrīnu sev atklāju, ka arī izpildījums ir ļoti labs. To naudiņu, ko izliku par šo grāmatu atguvu ar uzviju, jaunu ideju un sižetu veidā. Nu bija stāstiņi, kas man arī nepatika, bet nevar jau visu gribēt uzreiz. Tagad uzrakstīšu par pāris, kuri man dziļi iespiedušies atmiņā.

Professor Incognito Apologizes: an Itemized List by Austin Grossman – Parāda Ļaunā ģēnija ikdienu un grūtības sakārtot savu ikdienas dzīvi. Profesors var būt lepns viņam tas ir gandrīz izdevies apvienot darbu, mīļoto sievieti un slepeno laboratoriju. Tomēr ir saraksts ar lietām, par kurām viņam ir jāatvainojas.

Pittsburg Technology by Jeffrey Ford – ja tu dzīvē esi totāls lūzeris, kas gan var būt vēl sliktāk? Samaksā 4000 USD un ar Pitsburgas tehnoloģijas palīdzību izraujies no sava Likteņa važām, rezultāts nav garantēts, bet zaudēt jau ar nav ko. Vai tomēr ir?

Letter to the Editor by David D. Levine – kāds trakais zinātnieks ar cēlu mērķi. Izglābt pasauli no labā supermena (Ultimate man) dominances. Kādam ir jāstrādā pie tā, lai supervaronis nekļūtu par draudu visai Zemei.

The Angel of Death Has a Business Plan by Heather Lindsley – ko darīt sliktajai varonei, ja finansējums nepietiek pat sakarīgam supermena kostīmam? Nākas konsultēt citus ļaunos varoņus! Tiem ir vajadzīgas psiholoģiskais atbalsts, citādi var gadīties, ka nolaižas rokas. Pareiza galvenā ienaidnieka izvēle ir būtisks punkts ļaunā varoņa karjerā, tāpat arī uzvaras runai ir jābūt izcili spožai, tādai, kas ir spoža un pārliecinoša. Ja tu esi Ļauns ģēnijs, tas nebūt nenozīmē, ka esi spožs orators. Ir lietas, kas jāatkārto un kurās jātrenējas.

Kopumā izcils īso stāstu krājums, kuram droši lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi fantastikas cienītājs, un reizēm iedomājies, kā nez klājas tiem ļaunajiem, kur viņi rauj naudu un idejas, tad šī grāmata ir noteikti jāizlasa. Ak jā, pirms katra stāstiņa ir kāds Trakā zinātnieka likums. Te ir atrodama grāmatas mājas lapa.

Русская фантастика – 2013 by autoru kolektīvs

RUS Fan 2013

Kārtējais krievu fantastikas stāstu krājums. Apkopoto stāstu tematika ir diezgan plaša, sākot no Kosmosa izpētes līdz vampīriem. Lielākā daļa no autoriem sevi jau ir pierādījuši daudzu gadu garumā, tādēļ jautājums par grāmatas pirkšanu vai nepirkšanu, kur nu vēl lasīšanu, vispār nepacēlās.

Grāmatu nopirku un izlasīju bezmaz vai tajā pašā dienā. Tad mēnesi nogaidīju, lai redzētu, kas palicis no viņas atmiņā. Tikai tā vari saprast, kurš stāsts ir bijis pietiekami labs vai oriģināls, lai aizķertos tavās smadzenēs. Vismaz man tā ir.

Izrādās, ka neskatoties uz slaveno autoru plejādi, stāstu krājums nemaz tik labs nebūs bijis, jo tagad atmiņā bez špikošanas varu atsaukt tikai kādus piecus stāstus. Labi, ka tie atmiņā iespiedušies, tādēļ ka patikuši.

ГОСТИ НЕПРОШЕНЫЕ by Василий Головачев – lai arī kā man nepatiktu Golovačevs un viņa sazvērestības teorijas daudzu sējumu garumā. Stāstus viņš prot sarakstīt diezgan labus, un arī šis nav izņēmums. Cilvēki jau nemaz nezina, ka viņu jau no sākta gala kontrolē citplanētiešu rases. Un ne jau tikai viena, bet vairākas. Tos, kuriem nepaveicas nonākt pie šādiem secinājumiem, vienkārši novāc no ceļa. Tipiski autora garam daudzi specdienesti, augstāka un zemāka līmeņa konspirācijas un Krievijas specdienesti vislabākie.

ОСЛЕПИТЕЛЬНЫЙ КРИК by Антон Первушин – šo autoru neatminos lasījis, bet stāsts aizķēris. Cilvēce ir gājusi bojā. Beidzot ir radies vīruss, kas ir nopļāvis visus, izņemot orbitālo staciju un Mēness bāzes iedzīvotājus. Cerības izdzīvot ir, bet kāda tam jēga. Zinātnieki nolemj par savu nelaimi paziņot citām civilizācijām, lai vismaz paliktu kāda liecība, ka reiz ir bijusi tāda Zemes civilizācija. Diezgan bēdīgs un depresīvs stāsts.

ШЕСТЕРО И УМАНСКИЙ by Майк Гелприн – Tas nekas, ka cilvēki jau tikuši kosmosā, bandīti jau nekur nav pazuduši. Vienam ienāk prātā ģeniāla ideja, kas viņu ar pāris līdzgaitniekiem padarīs stāvus bagātus. Nāksies jau rokas nosmērēt ar asinīm, bet tas jau nevienu neuztrauc. Uztraukt viņus sāk tikai mīklainās slepkavības kosmosa kuģī, ar kuru viņi dodas uz savu mērķi. Tipisks stāsts par slepkavībām ierobežotā telpā un vainīgā meklēšanu. Interesanti.

МУСТАНГИ ХОДЯТ ПАРАМИ by Иван Ситников – Krievija visa savā stereotipiskajā krāšņumā. Vīri dzer, sievas strādā, un ciemā nevienam jau tā arī īsti nav, ko darīt. Līdz kāds no ciematniekiem ievieš sev internetu. Dzīve pilnībā izmainās, skaidra lieta, ka vīri iesākumā pievēršas pornosaitu apmeklējumiem. Bet vēlāk uzzina par alkohola kaitīgo ietekmi uz organismu. Daži pat apņemas mest dzeršanai mieru. Paralēli ciematiņu apmeklē citplanētiešu mednieks, kuram mājās aptrūkusies cilvēku gala. Viņš kā jau ierasts par ēsmu izvēlas šņabja pudeli.

ИМБУНХЕ by Александр Ложкин – kāda planēta vienmēr pret sauli ir pagriezusi tikai vienu savu pusi. Tas radījis situāciju, kad planētas iedzīvotāji ir tieši sadalīti tumsas un gaismas kalpos. Laiku pa laikam gadās pa saules aptumsumam, un tad sākas karš starp gaišajiem un tumšajiem. Šajā laikā tumšo spēku varenie burvji iegūst sev jaunus vergus nolaupot gaišo bērnus. Imbunhe ir viens no viņiem, taču puišelis ir visai apķērīgs, un kad pēc daudziem gadiem viņš uzzina par gaidāmo katastrofu, viņš dara visu lai šo ziņu aiznestu līdz gaišajiem.

Kopumā krājums lasāms, un daži stāsti ir patiešām labi. Pārstāvēts plašs stāstu spektrs no ironiskiem līdz stingri zinātniski fantastiskiem. Katram te būs ko atrast, lielāko daļu stāstu var dabūt bez maksas internetā pilnīgi oficiāli. Bija jau arī pāris stāsti, kurus es vienkārši pēc puses izlasīšanas metu malā un šķīru pāri. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Plutonija by Vladimirs Obručevs

6db8a0b4-8ecd-48ee-a2b5-67034ebef695

Šo grāmatu bērnībā dikti gribēju izlasīt. Bet no gribēšanas līdz lasīšanai pagāja ilgs laiks. Galvenais iemesls bija, ka viņa ciema bibliotēkā vienmēr bija izņemta. Kad beidzot šo grāmatu dabūju, tas bija kaut kad ziemā, tad tajā dienā mājās pazuda elektrība. Nedaudz palasīju sveču gaismā, un visai pikts gāju gulēt. Tajā laikā man bija dinozauru periods, un šī grāmata šķita daudzsološa.

Kā grāmatas autors raksta priekšvārdā, šī grāmata sarakstīta, lai pierādītu, ka fantastiku var sarakstīt balstoties uz zinātni nevis uz tīriem izdomājumiem, kā to izdarījis Žils Verns savā “Ceļojums uz Zemes centru”. Tad nu viņš apsolās pacensties un piedāvāt ne tikai piedzīvojumu, bet arī izzinošu materiālu.

Tātad pērnā gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara krievu zinātnieki rīko ekspedīciju uz Arktiku. Plāns ir aizkuģot pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem, un gadījumā, ja izdotos atrast kādu zemi, tad papētīt tās floru un faunu. Visi dalībnieki ir nopietni zinātnieki, ir pieredze polārpētniecībā, kuģis labi aprīkots un bads nevienam jācieš nebūs (nav jau nekādi briti). Ceļojums sākas veiksmīgi, jauna zeme tiek atrasta un ekspedīcijas sadalās divas grupās, viena paliks uz kuģa, bet otra dosies izpētīt jaunatklāto salu. Skaidra lieta, ka sala patiesībā kalpo par ieeju Plutonijā.

Tiem, kas kaut ko atminas no zinātnes vēstures, būs skaidrs, ka grāmata ir par dobo Zemi. Tas ir, polos atrodas caurums, kas ļauj iekļūt Zemes iekšienē, un iekšpuse arī ir tīri labi apdzīvojama. Šāda teorija kādu laiku šķita tīri pievilcīga, un kamēr nebija veikti satelītuzņēmumi, tikmēr tā bija dzīvotspējīga.

Bērnībā man šī grāmata ļoti patika, tagad lasot gan mana sajūsma vairs nav tik liela. Šis ceļojums ir tāds kā safari. Galvenie varoņi iesākumā šauj un tikai tad uzdod jautājumus (nu mamuti un dinozauri jau nav diez ko runīgi). Ja šauj, tad vēlams ar sprāgstošajām lodēm. Nošautu dzīvnieku ir vieglāk nofotografēt, var arī ar šāvieniem pabaidīt zvēreļus, jo skrienoši tie izskatās interesantāk. Nošauto pēc tam var izcept šašlikos un piedzert klāt ūdeni no skārda kannām. Tā sakot, ekskursija ar izēšanos.

Rakstnieks jau lasītāju nemāna, izzinoša grāmata tiešām ir, var uzzināt daudzu aizlaiku dzīvnieku nosaukumus un iespējamo izskatu aprakstus. Labi, ka nav pieminēts galvenais mūdienu dinozaurs Tiranozaurs, toties ir akmeņogļu perioda milzu skudras. Tās arī ir ceļinieku galvenās ienaidnieces un vienīgais vērā ņemamais pretspēks. Paši varoņi ir tādi plakani un tiek izmantoti kā zinātnisku faktu paušanas mediji, diskutējot par perodaktiliem vai ihtiozauriem. Lielākoties viņi ir pārņemti ar ēdienu un telts meklēšanu. Problēmas tiek risinātas tām rodoties, ceļojuma galvenais plāns ir braukt pa upi līdz tā izbeigsies.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir jau interesanti palasīties par tā laika zinātnes uzskatiem (autors gan pats šī uzskata piekritējs nebija). Teiksim par to, kā varētu zemes iekšienē degt spīdeklis. Tad jau vēl kodolsintēzes procesi nebija izpētīti. Tādēļ ideja par aizlaikos zemes garozu pārsitušu meteorītu, kas kļuvis par zemes centra spīdekli, bija interesanta. Ja gribas atgriezties bērnu dienās, tad grāmatu ir vērts izlasīt, jebšu ja interesē agrīnā zinātniskā fantastika. Citādi nekāds šedevrs vis nav.

Citādie by Veronika Rota

Citadie

Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

%d bloggers like this: