Navigate / search

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

Mana iepazīšanās ar Gvinas Hainish ciklu turpinās. Šoreiz pieķēros grāmatai, kas veltīta Terrai. Jā, tā ir mūsu pašu Zeme.

Zemes iedzīvotājiem ir pienākuši grūti laiki. Planētu savienība kā tāda nepastāv jau vairāk kā tūkstoti gadu. Savienības planētas ir iekarojis Ienaidnieks. Iekarošana ir notikusi ar viltu, jo izrādās, ka ienaidnieka rase Shing spēj melot pat sazinoties telepātiski, un melošana ir viņu kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Grāmatas galvenais varonis Flak ir cilvēks no kādas tālas planētas, kas nonāk uz Zemes bez jebkādas atmiņas. Viņu pieņem un aprūpē kāda ģimene, kas dzīvo mežā. Flaks pāris gadu laikā iemācās visu no jauna, bet viņu nomoka personīgās identitātes jautājums, kas viņš ir, un kādēļ viņš zaudējis atmiņu. Lai šīs zināšanas iegūtu, viņam nākas doties uz Shing pilsētu Es Toch. Tā kā tehnoloģijas uz Zemes ir palikušas rudimentārā līmenī, viņam nākas ceļot ar kājām.

Lasītājam kopā ar Flaku tiek dota iespēja izceļoties pa nākotnes Zemi, kur it kā viss ir kārtībā, nevienam netiek ļauts nokaut, bet tai pašā laikā cilvēks nav Zemes īstais saimnieks. Vēstures traktējums ir mainīts tik bieži, ka vairs īsti nevar saprast kam ir taisnība, un vai Shing rase maz ir ienaidnieki. Grāmatas centrālā tēma ir patiesība. Kas ir patiesība, kā atšķirt to no meliem, vai patiesība var būt ierocis, vai tā ir tikai vājība?

Flak, kuram no iepriekšējām atmiņām nav palicis nekas, patiesība ir ļoti svarīgi. Jo viņa vēlme ir atrast pašam sevi, savu bijušo es, atklāt patiesību par sevi. Tā dēļ viņš ir gatavs uzņemties lielus riskus. Grāmata ir arī interesants ceļojums pa nākotnes Ziemeļameriku, kur cilvēki ir kļuvuši par vienpatņiem, visi dzīvo savās kopienās, bez cerības atgūt bijušo varenību. No senču gudrībām ir saglabājušās tikai drumstalas, un arī tās ir cenzētas. Daži ir pārvērtušies par nomadiem un seko govju bariem prērijā, citi spēlē feodālismi, Shing to atļauj, kamēr vien tehnoloģiju līmenis nepārsniedz viņiem pieņemamo.

Grāmatā nedaudz nepatika Zemes iemītnieku fatālisms, viņi pat vairs necer, ka kaut kas mainīsies. Neviens necīnās un var redzēt, ka Ienaidnieks savu ir panācis. Nav ne jausmas, kā tieši ir notikusi iekarošana un kā viņiem tas ir izdevies. Cilvēkus var salīdzināt ar intelektuālu aitu baru, no kuriem nekas daudz netiek prasīts, bet viņi ar pamazām ir kļuvuši nespējīgi ko paveikt. Tā nu visi sēž un cer uz kaut kādu mesiju, kas atpestīs šos no nelaimes.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav tik stipra kā „Tumsas kreisā roka” vai „Dispossesed”.

The Dispossessed by Ursula K. Le Guin

The Dispossessed by Ursula K. Le Guin

Kārtējā grāmata no autores Hainish cikla. Domāju, ka šī cikla izlasīšana man aizņems nevis gadu, kā iesākumā bija plānots, bet pāris mēnešus. Šī pēc cikla hronoloģiskās secības būtu pati pirmā grāmata, bet šajā ciklā hronoloģija nav tik būtiska, un grāmatas var lasīt jauktā secībā.

Grāmatas darbība notiek uz Tau Cetas zvaigžņu sistēmā. Ap zvaigzni riņķo planētu dubultsistēma -Annares un Urres. Tehniski Annares ir Urras mēnesis, bet pietiekoši liels, lai saturētu atmosfēru. Uz turieni 170 gadus atpakaļ pāris miljoni Urras revolucionāru devās, lai nodibinātu savu kopienu, kurā nebūtu nekādas valdības. Grāmatā šī sabiedriskās organizācijas iekārta tiek saukta par anarhiju, kuru nedaudz kontrolē brīvo pilsoņu sindikāti. Te nav privātīpašums, cilvēks teorētiski var būt brīvs – darīt ko vien vēlas, ja vien ar to ir mierā ciņa kaimiņi. Grāmatas galvenais varonis fiziķis vārdā Ševeks, kas ikdienā nodarbojas ar temporālo fiziku un, iespējams, atslēgu uz ceļošanu ātrāk par gaismu. Taču viņa idejas Annares kopienā nav īsti vajadzīgas, jo īsti neatbilst valdošajai ideoloģijai. Sindikāts atsakās viņa darbus publicēt, Ševeks nolemj darīt savas zināšanas zināmas visām saprātīgām būtnēm un dodas uz Urres.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas – viena stāsta par Ševeka bērnību dzīvi anarhistiskā Annares pasaulē. Šis, manuprāt, ir vissakarīgākais apraksts, kuru man nācies lasīt par anarhistisko sabiedrības iekārtu un kā tā varētu funkcionēt. Parasti grāmatās šīs sabiedrības pārvaldes sistēmas tiek pieminētas kā dekorācijas, parādot, ka tas ir labi vai slikti un viss. Bet kā šī sistēma strādā, kāda tur apakšā ir ekonomika vai politika, neviens neiedziļinās. Te iedziļinās. Dzīve anarhijā ir skarba, te reizēm ir bads, reizēm cilvēki mirst un šķiet, ka tas ir viens liels konclāgeris, no kura neviens nevar aizbēgt. Taču paši iemītnieki ir sajūsmā par savu sistēmu, jo tieši te viņi var būt brīvi. Ševekam gan rodas aizdomas, ka arī šeit anarhija nemaz nav īsti anarhija. Ir radušās birokrātiskas struktūras, kas vairs pilnīgu anarhiju nevēlas pieļaut.

Otra sižeta līnija veltīta Ševeka piedzīvojumiem uz Urras. Te viņš tiek ieslodzīts tādā kā zelta krātiņā, kur viņam ne par ko nav jārūpējas, tikai jāstrādā. Ar laiku Ševekam kļūst skaidrs, ka kapitālisti vēlas piesavināties viņa darba rezultātus, lai parādītu savu pārākumu pār citām planētām. Tā kā šāda ideja par atklājumu privatizēšanu viņam ir pretīga, tad viņš dodas palīdzēt vietējiem apspiestajiem organizēt revolūciju.

Man jau šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz ideālistiska. Bet, iespējams, ka vaina manī, jo uzskatu kapitālismu, nedaudz regulētu, kā jēdzīgāko sabiedriskas iekārtas modeli. Vismaz cilvēkiem. Anarhija, iespējams, būtu dzīvotspējīga sabiedrībā, kurai nekā lāga nav, tomēr arī te mani māc šaubas. Cilvēks pats par sevi ir resurss, un no agrīnās vēstures mēs zinām, ka ar laiku tas noved pie verdzības iekārtas. Ja ļoti vēlas, tad šo grāmatu varētu traktēt kā PSRS un ASV salīdzinājumu Aukstā kara plaukumā. PSRS gan īsti nevarētu piesiet pilnīgu anarhiju. Iespējams, ka autore padomju birokrātiju uzskatīja par šķērsli PSRS attīstībai uz augsti ētisku un morālu sabiedrību. Ja tā, tad viņa rakstot grāmatu ir maldījusies.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu un lieku 10 no 10 ballēm. Anarhistiem jālasa obligāti un kapitālistiem ar’.

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”,  nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

Engineering Infinity by Robert Reed, Gwyneth Jones, Charles Stross and Hannu Rajaniemi

Engineering Infinity by Robert Reed

Ja jau reiz esmu pieķēries zinātniskajai fantastikai, tad kādēļ apstāties pusceļā? Iepirku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu, kas solījās atspoguļot labākās un jaunākās tendences šajā žanrā. To visu es uzzināju tikai izlasot ievadu, patiesais iemels, lai nopirktu šo grāmatu bija pavisam kas cits.

Zinātnisko fantastiku un fantāziju esmu lasījis tādos apjomos, ka zinu jau praktiski visus iespējamos sižeta attīstības pamatscenārijus un idejas. Tomēr laiku pa laikam gadās arī kaut kas jauns, kam es nevaru paiet garām.

Šajā stāstu krājumā mani uzrunāja stāsts. „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Tātad Zemes iedzīvotāji dzīvo netālā nākotnē un pēkšņi tiek atklāts, ka Saules sistēmā ielidojis liels citplanētiešu kuģis. Sākas debates nosūtīt viņiem apsveikumu, gatavoties karam, izlikties nemanāmiem. Kamēr visi diskutē un strīdas, citplanētu kuģis palido garām Zemes orbītai un uzsāk uzbrukumu Venērai. Un tavu brīnumu -Venēra dod prettriecienu. Trakākais ir tas, ka Zemes iedzīvotājiem nav ne jausmas par Venēras civilizāciju, un šīs civilizācijas ir tādā attīstības līmenī, ka Zemes iedzīvotājus tie vispār ignorē. Šim viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm.

„Laika’s Ghost” by Karl Schreoder – PSRS ir sabrukusi un neoficiāli tā pastāv tikai kā interneta komūna. Tomē plāni viņiem ir lieli. Laiku pa laikam viņi uzrok kādu slepenu plānu no aukstā kara laikiem un, iespējams, dažus projektus pat realizē. Un visam pa vidu ir atomieroču izplatības ierobežošanas ierēdnis un jauneklis, kurš vadījis izpētes zondi uz Marsa. Viņam izdevies atrast milzīgu piramīdu ar uzrakstu CCCP.

„Bit Rot” by Charles Stross – cilvēki grib izpētīt zvaigznes, bet paši tak nekulsies, tādēļ labāk nosūtīt komandu ar kiborgiem, kuriem, šķiet, neviens neko nespēs padarīt. Bet izrādās, ka nonākšana paaugstinātā radiācijā pat kiborgus spēj pārvērst kanibālos.

„Mantis” by Robert Leed – stāsts par to, kā cilvēkam noteikt vai viņš eksistē īstajā vai virtuālajā pasaulē. Vairāk no tāda aspekta kā dzīves piesātinātība. Ja ar tevi visu laiku atgadās interesanti atgadījumi, tad visticamāk tu dzīvo simulētā realitātē.

„The Ki-anna” by Gwyneth Jones – cilvēki ceļo uz zvaigznēm un palīdz grūtībā nonākušām civilizācijām. Uz kādas planētas mīklainos apstākļos iet bojā terraformācijas speciālists. Viņa dvīnis dodas izmeklēt nāves apstākļus. Nedaudz ksenopsiholoģijas un detektīva.

Kopumā stāstu krājumu es vērtētu kā viduvēji labu un liktu 7 no 10 ballēm. Daži stāsti mani neuzrunāja vispār, šeit pieminētie man šķita uzmanības vērti. Bet tā kā grāmatu pirku tikai viena stāsta dēļ, tad nav par ko sūroties, stāsts sevi pilnībā attaisnoja. Nevar izslēgt, ka šī stāsta ideja ir apvazāta jau agrāk, bet man ar šādu konceptu nācās sastapties pirmo reizi.

Tumsas kreisā roka by Ursula K. le Gvina

Tumsas kreisa roka Fin1

Tiešām brīnums, bet tāds zinātniskās fantastikas tārps kā es nemaz nebija šo grāmatu izlasījis. Nē, nu nav jau tā, ka neko nebūtu dzirdējis par autori, kurš gan nav lasījis Jūrzemes burvja ciklu. Ir nācies lasīt vēl pāris viņas darbus, un vispārēja informācija par viņas darbu lielākajiem cikliem man bija. Tā kā Zvaigzne ABC bija izdevusi šo grāmatu latviešu valodā, tad vienkārši nevarēju atturēties un izlasīju “Tumsas kreiso roku”.

Šī grāmata ir piederīga tā saucamajam Hainiš Ciklam, kurā ietilpst sešas noveles un septiņpadsmit stāstiņi. Šo ciklu caurvij stāsts par kādu starpgalaktiku civilizāciju, kas nometinājusi cilvēkus uz daudzām planētām Zemi ieskaitot. Tomēr pēc šīs civilizācijas sabrukuma saikne starp pasaulēm pazudusi, un tikai tagad Ekumene mēģina savākt visas pasaules vienotā saimē.

Planēta Ziema, pašu iezemiešu valodā saukta par Getenu, ir astoņdesmit ceturtā planēta, kura ir Ekumenes kandidāte. Iekļaušanas procesam ir noteiktas tradīcijas, un viena no tām ir, ka sūtnis uz planētu dodas viens pats. Šis sūtnis ir Dženli Ai, kura uzdevums ir pārliecināt Getenas iedzīvotājus iekļauties Ekumenē.

Viss jau būtu pavisam vienkārši, ja vien Getenas iedzīvotāji nebūtu androgīni jeb cilvēki, kuriem nav tāda jēdziena kā vīrietis vai sieviete. Viņiem dzimums ir cikliska padarīšana, tas viss nedaudz traucē sūtnim izprast vietējos cilvēkus, jo mēs visu savu saskarsmi esam pieraduši klasificēt šajās kategorijās. Arī vietējā valdība nebūt neraujas uz Ekumeni, viņi riskē ar savu reputāciju, noticot meliem viņi iedragās savu šifgretoru. Kad Dženli Ai šķietamais laba vēlētājs, un premjerministrs Estravens tiek patriekts no valsts kā nodevējs, situācija saasinās, un nākas meklēt jaunus ceļu.

Šie jaunie iespēju meklējuma liek Ekumenes sūtnim doties ceļā un iepazīt Ziemas pasauli ar visām tās niansēm. Gan tehnoloģiju stagnāciju, gan telepātiem, parastos iedzīvotājus, viņu attieksmi pret dzīvi. Šī grāmata nelutina ar kauju aprakstiem, kariem un konfliktiem. Iespējams, tāpēc ka uz Ziemas netiek nodalīts vīrišķais un sievišķais. Visi konflikti te tiek risināti ar politiskām metodēm, kas Zemes iedzīvotājam ne vienmēr ir saprotami. Toties šeit dominē galveno varoņu mēģinājumi izprast pilnīgi svešu kultūru. Lai arī šeit ir gan monarhija, gan padomju birokrātija, tās tomēr nav tādas kā uz Zemes. Liels uzsvars tiek likts arī uz vietējo reliģiju, Viens no tiem Handdara ir Taoisma paveids, otrs Jomešta balstās uz vēlmi iegūt absolūtu informāciju.

Kopumā grāmata ieinteresēja, un domāju, ka pāris gadu laikā tiks izlasīts viss šis cikls. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmkārt, par veco labo zinātnisko fantastiku, kur kosmosa kuģi netiek izmantoti tikai pasaulei. Otrkārt, par detalizēto pasauli, kas spēj aizraut lasītāju un likt padomāt .

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Leviathan Wakes

Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta  fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

 

Rally Cry by William R. Forstchen

Rally Cry by William R. Forstchen

Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.

Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.

Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.

Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.

Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

%d bloggers like this: