Navigate / search

Tuskaroras noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Tuskarora

Arī šo grāmatu nopirku lietoto grāmatu plauktā. Tas vēl bija Padomju laikos. Jau tad cilvēki nez kāpēc nesa uz nocenotajām grāmatām savus fantastikas krājumus. Nopirku viņu Dundagas grāmatu veikalā, nemaz nezinu, vai tas vēl tur pastāv. Nopirku, jo nebiju tādu lasījis, izlasīju jau pa ceļam autobusā. Tagad nolēmu pārlasīt, bērnībā šķita tāda interesanta grāmata par dzīļu izpēti.

Grāmatas centrālā tēma ir jūras dzīļu iekarošana. Padomju zinātnieki sāk būvēt savas pirmās dziļūdens stacijas ar mērķi atkarot cilvēcei visu okeāna šelfu. Izpētīt tajā mītošās būtnes un, iespējams, sākt domāt par zemūdens pilsētu celtniecību. Padomju pusē šo pasākumu uzrauga Voļins. Arī amerikāņiem ir šādas pašas idejas, un konkurence dzen šo ideju uz priekšu. Viss ir jauki līdz brīdim, kad no Tuskaroras bāzes pazūd divi pētnieki. Paceļas jautājums, vai vērts turpināt riskēt ar pētnieku dzīvēm? Varbūt pagaidīt līdz tehnoloģiskās iespējas ir panākušas ideju.

Tāds labs piedzīvojumu romāns par Padomju zinātnieku sasniegumiem. Vēl neatklātiem dzīļu noslēpumiem. Ideja par to, ka cilvēce Mēness virsmu pārzina labāk nekā savu jūru reljefus tiek ekspluatēta uz pilnu klapi. Nav slikta arī starptautiskās mafijas iejaukšana visa šajā piedzīvojumā. Rodas gan jautājums, kā filipīniešu ģēnijs, lai ar cik izglītots viņš nebūtu, spēja aizsteigties priekšā visām lielvalstīm. Varbūt tas tā kā mājiens tā laika valdības pārstāvjiem, ka okeanogrāfijā tiek par maz investēts, un drīz pat ne tikai kapitālisti visus apsteigts, bet pat mūsdienu pirātiem būs labāki rīki par PSRS.

Pārlasot tagad neteikšu, ka mana bērnu dienu sajūsma būtu bijusi ļoti pamatota. Labs zinātniskās fantastikas darbs, Padomju cilvēki paši labākie, ārzemnieki ar nav sliktie, bet nu zināt kapitālisti. Ļaunie ir dažādi sindikāti, bijušie prinči un fašisti. Tungs – ģēnijs, bet ar izkropļotu morāli (par viņu gan nekā daudz mēs tā ar neuzzinām). Voļins vienmēr nosvērts, nekur nesteidzas un tiek izmantots tikai, lai parādītu okeanogrāfu pasauli caur viņa ikdienu. Visi tādi biedriski un draudzīgi, necieš kolēģus – izlīdējus un neprašas, bet ļauj, lai dzīve tos pašus izmāca.

Bērnu dienās šī grāmata pamudināja izlasīt “ Sauli jūras dzelmē”  un visu, kas Apvāršņa sērijā par šo tematu bija pieejams. Tā kā varētu teikt, šīs grāmatas auditorija bija pusaudži. Šodienas bērnam gan tur būtu daudz vairāk nesaprotamā nekā saprotamā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vietām atgādināja A.Klarka darbus, tam jau ar nebija sveši dziļūdens briesmoņi un cilvēku neziņa par tiem. Nezinu vai pārlasīšu vēl kādu reizi. Vispār jau šķiet, ka bērnu dienu grāmatas labāk būtu nepārlasīt un dzīvot pārliecībā, ka tās bija superīgas.

Andromēdas miglājs by Ivans Jefremovs

andromedas miglājs

Turpinu pārlasīt savas bērnības grāmatas. Ar šo grāmatu pirmoreiz iepazinos, šķiet, ka ceturtajā klasē. Atradu mājās grāmatplauktā un vienu ziemas rītu ķēros tai klāt. Jau no skolas gadiem biju iemanījies lasīt grāmatas strādnieku autobusā (tad vēl tādi gāja, kas veda sovhozniekus uz sovhoza centru). Reizēm uz manu miestu tika sūtīts strādnieku autobuss, reizēm tā saucamā „būdmašīna”, gaziks ar būdu, kurā var sēdēt cilvēki. Bērnu dienās pārlasīju viņu kādas četras reizes noteikti.

Tātad, cilvēce tālā nākotnē. Zeme ir iekļāvusies Lielā Loka Pasauļu kopā, iezemieši nav vienīgās saprātīgās būtnes, tās ir daudzās zvaigžņu sistēmās. Cilvēku rīcībā ir zvaigžņu kuģi, kas spēj veikt starpzvaigžņu lidojumus. Tas gan aizņem daudzus gadus, tomēr iespējas ir. Protams, ka uz visas zemeslodes valda augsti attīstīts komunisms. Visi cilvēki ir brīvi savā izvēlē un tai pat laikā ir tik apzinīgi, ka gatavi strādāt citu labā. Sižets paralēli attīstās uz kosmosa kuģa „Tantra” un Zemes. „Tantras” apkalpe ir atklājusi, ka tās planētas civilizācija, kuru viņi lidoja apciemot, sevi ir iznīcinājusi kodolkarā. Nu gluži tāpat kā laikā, kad Zeme vēl bija sašķelta. Atgriežoties atpakaļ viņi nonāk dzelzs zvaigznes gūstā. Otrā sižeta līnija savukārt mums ļauj iepazīties ar utopisko zemi tālajā nākotnē.

Skaidra lieta, ka bērnu dienās man vislabāk patika kosmosa kuģa līnija un dzelzs zvaigznes baisā planēta ar tās dīvaino floru un faunu. Zemes iekārtojums, jā, interesants, bet pārāk neaizrāva. Jāatzīstas, ka arī izaugot mani vairāk aizrāva „Tantras” piedzīvojumi, un komunistiskās nākotnes slavinājumus lasīju bez nekādas pārākas intereses. Kā beidzās sociālisms un komunisms es esmu redzējis, lai gan, kas zina, varbūt Ziemeļkorejai izdosies pievērst šai iekārtai arī pārējo pasauli. Trūdošais kapitālisms ir uzvarējis, lai gan uz vienotas valodas izveidi jau viss velk. Nevar tikai zināt, kura tā būs – angļu vai ķīniešu. Pats autors gan uzskata, ka šīs grāmatas ir domātas, lai dotu pretsparu kapitālistiskajās valstīs izdotajiem antiutopiskajiem romāniem (tā reiz sauktas distopijas). Iezīmējot gaišu nākotni un cilvēces pacelšanos jaunā līmenī.

Jefremova nākotnē sauklis „Veselā miesā, vesels gars!” piepildās burtiski. Visi galvenie personāži ir labi fiziski attīstīti, nevainojamu morāli un gudri. Bērnus audzina atšķirti no vecākiem speciālās iestādēs, lai pabeigtu skolu, jāveic divpadsmit Herkulesa varoņdarbi. Visi labi dejo, peld un runā. Sabiedrībā nav tāda jēdziena kā noziegums, jo vienkārši nav noziedznieku, tiem ir iedalīta speciāla sala, kur vadīt savas dienas trimdā.

Datortehnikas attīstība nav īpaši labi noprognozēta. Televizoru visi skatās kopā, mobilie telefoni tā ar nav izdomāti, interneta nav vispār. Varbūt Lielā Loka raidījumu apmaiņā varētu saskatīt kādus Interneta iedīgļus. Bet tā padarīšana ir diezgan random, kur uztveršana vēl prasot milzīgus enerģijas resursus. Arī zvaigžņu un planētu apraksti atbilst tā laika līmenim. Var jau smieties, ka uz „Tantras” ierīču un detektoru klāsts ir vēl knapāks kā mūsdienu viedtālrunī, bet jāpieņem jau tā pasaule tāda, kādu to radījis autors. Patika ideja par apdzīvotu vietu pārcelšanu uz siltajām klimatiskajām zonām, lai apsildot mājokļus lieki netērētu enerģiju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un lai ar prieks no viņas lasīšanas varbūt nebija tik liels kā bērnu dienās, uzskatu viņu par ļoti labu padomju laika fantastikas grāmatu. Bonusā izlasīju vēl „Čūskas sirdi” cikla turpinājumu. Tā gan nebija vesela grāmata, tāds īss stāstiņš par Zemes kosmosa kuģi ,kas sastop citplanētu kosmosa kuģi savas ekspedīcijas laikā. Tās gan ir būtnes ar pavisam citu fizioloģiju, un tiešs kontakts starp abām civilizācijām nav iespējams. Liktu 7 no 10 ballēm, labs, bet nekas izcils.

Dārdu aizas noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Daardu_aizas_nosleepums

Parāva mani uz bērnības atmiņām, un nolēmu šogad nedaudz vairāk pievērsties tām fantastikas grāmatām, kuras bērnībā uz mani bija atstājušas lielu iespaidu.

Dārdu aiza bija no tām, kas neatradās manā grāmatu plauktā un, lai pie viņas tiktu, nācās apmeklēt bibliotēku. Šīs grāmatas galvenie plusi manā bērna prātā bija – citplanētieši, dinozauri, laika mašīna. Grāmatu droši vien ņēmu kādas četras reizes, nu bija pienācis laiks izlasīt to vēlreiz.

Grāmatā ir četri stāsti. Pirmais „Dārdu aizas noslēpums” vēsta par senu citplanētiešu artefaktu, kuru nejauši padomju zinātnieki uziet Mongolijā. Sākas viss ar mīklainu ASV pavadoņa bojā eju. Skaidra lieta, ka kapitālisti pie visa vaino padomju ieročus un pieprasa veikt izmeklēšanu. Tiek izveidota darba grupa, kurā ietilpst gan padomju, gan amerikāņu zinātnieki. Kad riebīgais kapitālistu roklaiža Pigsters pārliecinās, ka krievi neko no aizdomīgās vietas nav gaisā šāvuši, visu noraksta uz anomāliju un aiztinās mājās, lai uzdotu par saviem padomju zinātnieku tēzes, tad tikai sākas īstie atklājumi.

„Baltā kontinenta spoki” – darbība noris Antarktīdā, kādas korporācijas finansētas ekspedīcijas dalībnieki atrod bagātas urāna raktuves. Skaidra lieta, ka viņi tur muti, lai par to neuzostu padomju zinātnieki. Diemžēl rūdas raktuves izskatās jau tiek izmantotas. Sāka arī pazust polārpētnieki un situācija kļūst arvien dramatiskāka. Beigās viņiem palīgā spiesti doties padomju polārpētnieki.

„Dinozauru mednieki” – kāds polis, kas nav uzspējis atgriezties mājās pēc kara, nodarbojas ar retu dzīvnieku medīšanu Kongo džungļos. Diez kas jau nav vietējos apspiež beļģu kolonizatori, plosās slimības, un vispār viss ir slikti. Viņam tiek izteikts piedāvājums no kāda bagātnieka par 50’000 USD nomedīt īstu tiranozauru. Iepriekšējā ekspedīcija gājusi bijā mīklainos apstākļos, un par dinozauru eksistenci liecina vien viena fotogrāfija. Pilnībā izpaužas kapitālistu alkatība un dzīšanās pēc peļņas neskatoties uz neko.

„Bēglis” – kāds onkulis stāsta par dīvainu atgadījumu Otrā pasaules kara laikā Krimas apkaimē. Viendien viņš uzdūries dīvainam jaunietim vārdā Albīns, kas acīmredzot nav draudzējies ar realitāti. Cilvēks izskatījies pēc tāda, kam problēmas ar galvu, bet visādi citādi mierīgs. Nēsājis dīvainu jostu ar daudziem cilindriņiem, kurus visu laiku grozījis. Apgalvojis, ka esot no nākotnes, bet tikai netiekot atpakaļ. Lai vai kā, pret fašistiem cīnījās labi.

Tādi jauniešiem paredzēti stāstiņi, kas reizē uzbur jaunas pasaules un arī parāda padomju cilvēka pārākumu pār pūstošo kapitālismu. Stāsti nav slikti, un ja atmet ideoloģisko zemtekstu, tad atzīstami par labiem. Lieki piebilst, ka bērnu dienās vērtēju šos stāstus kā izcilus un par kaut kādu tur zemtekstu tur pat neaizdomājos, jo te tak bija rakstīts par citplanētiešiem un dinozauriem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja es vēl pēc 20 gadiem spēju atcerēties katra stāsta notikumus, tas nepavisam nav slikti. Ja kāds mana ieraksta uzmundrināts arī vēlēsies izlasīt, tad atminies – padomju cilvēks te tiks slavināts tieši un netieši!

The Explorer by James Smythe

the explorer james smythe

Arī uz šīs grāmatas iegādi mani pamudināja grāmatu recenzenti. Tā nu ir gadījies, ka es ne tikai blogoju par grāmatām, bet labprāt lasu arī citu sarakstīto. Par šo grāmatu cilvēki bija labi izteikušies. Tika salīdzināta ar veco labo zinātnisko fantastiku. Šāds salīdzinājums man parasti būtu licis mukt no grāmatas neatskatoties, bet ir taču Jaunais gads. Cilvēkiem jātic, grāmatu iegādāju un izlasīju.

Kosmiskajā telpā traucas kosmiskais kuģis ar savu komandu. Netālajā Zemes nākotnē cilvēki ir atmetuši visas cerības uz kosmosa izpēti. Indiešu misija uz Mēness bija katastrofāla, Marss izrādījās nejēdzīgs galamērķis. Valdības no kosmosa kuģu finansēšanas pasākumiem ir pilnīgi atteikušies, un viss ir palicis privāto investoru rokās. Viņi tad arī ir uzbūvējuši pirmo šādu kosmosa kuģi, kurš lidos līdz degviela tiks iztērēta līdz pusei, tad apgriezīsies un brauks mājās. Lai visu šo pasākumu dokumentētu, komandā tiek iekļauts žurnālists. Tad nu ar šī žurnālista Cormac starpniecību mēs piedzīvojam visus notikumus uz kosmosa kuģa. Jau no paša sākuma kaut kas ir nogājis griezi. Komandas locekļiem atmostoties no hipermiega (tāds kā koma bet palīdz izdzīvot pie liela paātrinājuma), izrādās, ka kapteinis jau atstiepis pekas, un arī turpmākie notikumi neliecina par veiksmīgu mērķa sasniegšanu.

Sākšu ar pozitīvo, sižets ir labs, un lasīt ir interesanti. Cilvēki, kuri izraudzīti pēc psiholoģiskās saderības testiem, uzvedas kā zirnekļi burkā (es nezinu kā viņi uzvedas patiesībā, bet man patīk teiciens). Komanda nav liela, bet frakcijas ir pietiekoši daudz, lai izceltos konflikti. Daļa no komandas kaut ko zina, un ar laiku uzzinām arī mēs. Un lai gan lielais atrisinājums nemaz nav tik grūti uzminams, tas grāmatai neko nemaitā.  Arī Cormac ir interesants tēls ar savu pagātni un attieksmi pret pārējiem komandas locekļiem. Viņš ir vienīgais, kas neko lāga no tās tehnikas nesaprot, un, iespējams, ka tieši tas rada grāmatā pāris dīvainības.

Šo grāmatu par zinātnisko fantastiku lāga nosaukt nevar. Autoram absolūti nav nekādas nojēgas par fiziku, un kā izpaužas lidošana kosmosa kuģī. Kosmosa kuģis visu laiku mauc ar ieslēgtiem dzinējiem, tomēr visi izbauda bezsvara stāvokli. Lai izietu atklātā kosmosā kosmonauti nospiež stop pogu, kuģis apstājas, un tad visi var doties savās gaitās. Citādi viņus berze izlīmētu gar bortiem! Sakari viņiem reizēm ir ar laika nobīdi, reizēm momentāni. Kosmosa kuģī ir pieejama mākslīgā gravitācija, taču tā nav nekāda centrbēdze un tērē kuģa baterijas. Teikšu kā ir, mani šādas lietas ļoti mulsināja. Ne jau tāpēc, ka man kaut kas būtu pret fantāzijas lidojumu. Nē, ja dzen muļķības, tad ievērojiet vismaz kaut kādus principus. Grāmatai ļoti būtu nācis par labu kāds redaktors, kas šīs muļķības būtu izravējis. Sākumā loloju cerības, ka tas viss tā izklausās no žurnālista mutes, jo tas, nabags, pats nesaprot ko redz. Tomēr grāmatas gaitā kļuva skaidrs, ka te ir autora problēmas nevis varoņa.

Neskatoties uz pašvako zinātnisko daļu, pats sižetiņš tomēr bija tīri tā neko. Cilvēku maz, telpa ierobežota un notikumi mīklaini. Ja izlasa līdz beigām, tad visi noslēpumi tiek atklāti un var tikai nogrozīt galvu. Lieku 7 no 10 ballēm. Otrreiz nepārlasītu, un ja tu pretendē uz zinātnisko fantastiku, tad vismaz piestrādā pie pamatiem.

Kerija by Stīvens Kings

Kerija

Šķiet, ka no Stīvena Kinga darbiem nelasīti ir palikuši tikai divi – Lizijas stāsts un Melnā māja. Arī Keriju es jau biju lasījis, tiesa gan krievu valodā un pērnā gadsimta beigās. Tomēr, kad uzzināju, ka darbs pārtulkots arī latviešu valodā radās vēlme to izlasīt vēlreiz. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC šī grāmata nonāca manos nagos.

Kerija Vaita ir tipiska Stīvena Kinga  stāsta galvenā varone. Meitene, kas uzaugusi vidē, kurā lielākā daļa cilvēku viņu ienīst vai izturas vienaldzīgi. Kerijas māte ir reliģioza sektante, un bērns viņai kalpo tikai kā atgādinājums par viņas grēkiem. Arī skolā Kerijai neklājas labāk, viņa ir atstumtā, jo lāgā neiederas nevienā kompānijā. Un nebūtu jau nekā, par ko lāga rakstīt, ja vien Kerijai nepiemistu īpašas spējas.

Keriju varētu ierindot starp tipisku stāstu, kas dramatiskā veidā atspoguļo jauniešu attiecības skolā un ārpus tās, ņemot vērā viņu prioritātes. Prioritātes ir pavisam vienkāršas – būt slavenam savā grupiņā vai vismaz būtu kādā barā. Kerijai tas viss ir liegts, pateicoties savai mātei viņas pasaules uzskatu varētu raksturot kā dīvainu. Toties viņai jau no bērnības piemīt dīvainas spējas, kuras paranormālo fenomenu pētnieki sauktu par telekinēzi, pirokinēzi, materializāciju, rīkstniecību un telepātiju. Līdz šim šīs spējas izpaudušās epizodiski, taču pēc pirmajām mēnešreizēm tās kļūst kontrolējamas. Tieši šīs spējas ir tās, kas ļauj Kerijai atriebties saviem pāridarītājiem, tas ir visai pilsētiņai.

Darbs sarakstīts tipiskā Kinga stilā, atstumtajam galīgi neiet, un tad notiek pavērsiens, kas paceļ viņu saulītē, lai ļautu tam izbaudīt pāris laimes mirkļus un tad atkal nogāzt lejā tumšā bezcerībā. Citos stāstos viņa reizēm ķepurojas atkaļ uz augšu. Šajā nē, te galvenais tēls ir pārāk emocionāli nestabils, lai ar ko tādu samierinātos. Grāmata sarakstīta kā stāstījums no par notiekošo un papildus vēl pievienoti dažādi izvilkumi un citāti no fiktīvām grāmatām un avīzēm, lai piešķirtu stāstam autentiskuma piegaršu. Nezinu kā citiem, bet uz mani tādas lietas strādā, ja tiek piesauktas izdomātas grāmatas vai viltus avīžu raksti, man tas liecina par autora rūpību un pārdomātu darbu.

Ir maz tādu Kinga darbu, kurus es vēl neesmu lasījis, un Kerija noteikti nav manā top desmit sarakstā. Darbs ir labi un pārdomāti uzrakstīts, personāži ir labi izstrādāti un pat tie, kas tikai ieskicēti šķiet dzīvi cilvēki. Tomēr tas Apokaliptiskais iznākums ir nedaudz par šerpu. Arī pats Kings esot bijis izbrīnīts, ka viduvējs stāsts par meiteni ar mēnešreižu problēmām ir tas, kas atnesis viņam slavu un naudu.

Es grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasās jau ātri un sižets arī aizrauj, tomēr kaut kādu līdzjūtība pret galvenajiem varoņiem man tā arī neradās. Varbūt problēmas bija pārāk amerikāniskas un septiņdesmitajiem gadiem pārāk raksturīgas.

Puķes Aldžernonam by Daniels Kīzs

Puķes Aldžernonam

Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši. Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija patiess prieks, kad uzzināju, ka „Puķes Aldžeronam” ir izdevusi izdevniecība Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.

Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir laba. Bet Čārlijam ir vēlme kļūt gudram, un tāda iespēja viņam tiek dota. Divi zinātnieki ir izstrādājuši metodi , kura ļauj paaugstināt intelektu, un, kā šķiet, šis efekts ir noturīgs. Līdz šim viņiem tas ir izdevies tikai ar dzīvniekiem, un viens no tiem ir pele vārdā Aldžernons. Aldžernons ir profesionāls labirintu pieveicējs un spēj bez pūlēm pieveikt Čārliju.

Pirmais pārsteigums bija, ka šo romānu es iepriekš biju lasījis tikai kā stāstu un varētu teikt, ka ar daļu no teksta man nācās sastapties pirmoreiz. Šī grāmata aizskar veselu kaudzi ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Gan to, cik ētiski ir izmantot eksperimentos cilvēkus, gan par sabiedrības attieksmi pret garīgi atpalikušajiem cilvēkiem. Par to, cik grūti zinātniekiem ir ieraudzīt savā eksperimentā vairāk par izpētes objektu. Par to kā cilvēks, kurš visu mūžu ir vēlējies kļūt gudrs, tāds arī kļūst, bet emocionālajā līmenī tik un tā paliek bērns.

Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un gramatikas un vārdu lietojums ir tas, kas ļauj lasītājam novērtēt katru no Čārlija dzīves fāzēm. Ja sākumā teikumi un izteiktās domas ir vienkāršas, tad ar laiku tās kļūst precīzākas. Tas ļauj lasītājam uzreiz atrast ko kopīgu ar Čārliju, dzīvot viņam līdzi.

Atzīšos arī uzreiz, šī ir visskumjākā grāmata no šogad lasītajām. Es ar’ vienmēr esmu gribējis kļūt gudrs, reizēm gan šķiet, ka no tā nekas prātīgs man nav sanācis. Bet izlasot šādu grāmatu, tu sāc novērtēt to, cik daudz tev dzīve ir devusi tādu lietu, par kurām tu nekad neesi aizdomājies un, ka ir cilvēki, kuriem nav pat paša pamata. Grāmata labi parāda to, ka arī garīgi atpalicis cilvēks ir personība ar savu „es”, un tas nav tikai priekšmets, kuru bīdīt no vienas dienas uz otru.

Čārlija situācija ir nepaskaužama. Viņš kļūst gudrs, bet tai pat laikā apzinās, ka tas nav uz ilgu laiku, un ar laiku viņš kļūs tāds pats kā agrāk tikai jau bez nekādām perspektīvām. Kļūstot gudrākam viņš arī sāk apzināties, ka cilvēki nebūt nav labi un, ka tie ir smējušies par viņu kā atpalikušu indivīdu nevis priecājušies par viņu. Un ka viņš ir bija tas, kas ļāvis saviem kolēģiem saprast, redz, cik labi ar mani viss kārtībā, varēja tak gadīties kā Čārlijam un piedzimt par idiotu. Viņš atceras arī savu bērnību, un tā nebūt vairs nav tik rožaina kāda tā bija pirms tam viņa iztēlē. Viņš arī saprot, ka gudrība pati par sevi viņam dzīvē neko nav pienesusi, viņu joprojām vada tas Čārlijs, kas viņš bija pirms tam. Šis Čārlijs kontrolē visas viņa emocijas un vēlmes, un emocionālajā jomā šī gudrība neko papildus klāt nav nesusi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka to nāktos izlasīt jebkuram, par sliktu nenāks. Vēl jau var to stāstu uztvert pavisam alegoriski, ieliekot Čārlija vietā cilvēka dzīvi. Bērnībā mēs visi esam mazi muļķīši, un viss izskatās labi un jauki, tad pieaugam un ar laiku saprotam, ka kļūstam veci. Atmiņa pasliktinās, gudrība ar lēnām izčākst un, ja pavisam nenoveicas, tad atkal nonākam bērna stadijā.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

s

The twelve

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

Wool – Omnibus Edition by Hugh Howey

Vilna

Ja tā paskatās, tad man novembra sākums iznācis tāds slinks. Esmu izlasījis tikai sešas grāmatas. Vienu jau esmu apskatījis, atliek vairs tikai piecas. Šis ieraksts tad arī būs pentaloģijas (ceru, ka tā pareizi sauc piecu grāmatu ciklu) Wool apskats. Šīs grāmatas autors sevi ir pieteicis ne tikai kā spējīgs distopiskās fantastikas rakstītājs, bet arī kā cilvēks, kurš savus darbus izdevis neatkarīgi no izdevniecībām, un ar to nopelnījis diezgan labu naudiņu.

Tātad Wool nosaukumā tieši to arī nozīmē, ko tulkojot latvju mēlē – vilna. Ar vilnu viss ir vienkārši, ar to notīra telekameru objektīvus, tā, lai nav putekļu. Ir tikai viena problēma – tīrīšanu veic uz nāvi notiesātie, tie, kurus izdzen no elevatora (turpmāk gan saukšu to par silosu). Pasaule ir kārtējo reizi gājusi bojā, ekosistēma ir iznīcināta, un izdzīvojošie mitinās silosā. Visa saikne ar ārpasauli viņiem ir ekrāns, kas rāda pasauli tādu, kāda tā ir silosa apkārtnē. Un tā nav diez ko omulīga, putekļu vētras un apmākušās debesis. Silosā dzīve noris mierīgi, neviens ārā neprasās, bet, ja kāds uzprasās, tad viņu labprāt aizsūta notīrīt objektīvu. Laiku pa laikam norit pa revolūcijai, bet pa lielam lietu kārtība nemainās, cilvēki dzīvo, vairojas noteiktos limitos. IT uzrauga serverus, Apgāde nodrošina materiālus, tehniķi vaktē ģeneratorus. Jo silosa mērķis ir tieši tāds kā paredzēts, saglabāt cilvēkus tādus, kādi viņi ir pēc iespējas ilgāk, un tādām lietām jau nekāda brīvdomāšana par labu nenāk.

Lasot pirmo grāmatu, mani bija patiess prieks redzēt nu jau reti palikušo vairāk vai mazāk zinātniskās fantastikas cienīgu distopiju, kur liela uzmanība tiek pievērsta cilvēku attiecībām slēgtā telpā. Viss atstāj pārdomātu iespaidu gan varas struktūra un balanss, gan tehnoloģiskais nodrošinājums. Vienīgi rodas jautājums kādēļ uz nāvi notiesātie tīra tos objektīvus, viņi tak iet bojā, tad kādēļ pēdējos dzīves mirkļus izniekot palīdzot saviem pāridarītājiem. Un ticiet man, ir vērts uzzināt kādēļ. Sērijām attīstoties mēs par silosa struktūru uzzinām daudz vairāk, skaidra lieta, ka te viss nemaz nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Neviens neatstātu uz gadu simtiem tūkstošiem cilvēkus vienā kopējā cietumā bez pienācīga nodrošinājuma, un tiem, kas rūpējas, lai šis nodrošinājums tiktu skrupulozi izpildīts. Šī slēptā struktūra atklājas pamazām un atbild uz daudziem jautājumiem, kas rodas lasot pirmās sērijas grāmatas.

Grāmatām gan ir tieksme zaudēt kvalitāti sērijas gaitā, ja pirmā ir, manuprāt, izcils darbs, tad pārējās četras varētu vērtēt kā ļoti labas un labas. Skaidrs, ka autoram noturēt līmeni nav viegli, un kā jau tas ierasts šajās sērijās, problēmas kļūst arvien globālākas un lielākas. Lai gan centrā ir un paliek cilvēki. Autoram ir talants tēlu veidošanā, galvenie varoņi ir labi nostrādāti. Gan labie, gan sliktie un patiesībā ir jau visai grūti novilkt līniju, kurš īsti ir labais un kurš sliktais, tas ir atkarīgs no skatu punkta. Vai ir vērts upurēt ierasto kārtību, nespējot piedāvāt neko pretī?

Mani grāmata uzvedināja uz pārdomām, kā es rīkotos, ja man būtu jānodrošina cilvēka kā sugas izdzīvošana šādos apstākļos. Kā to varētu panākt un vai tas maz būtu reāli. Cik nu man šķiet, tad diez ko reāli tas nevarētu būt vis. Uz pāris gadu desmitiem varbūt, bet ne uz tūkstošgadi. Zināšanas apsīktu, tehnoloģijas pazustu un palēnām visi apmirtu. Kopā sērijai lieku 9 no 10 ballēm, bet pirmajai daļai 10 no 10 un to obligāti ieteiktu izlasīt visiem fantastikas cienītājiem.

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

Daudz jau vairs no tā Hainish cikla nav palicis, šī un vēl viena grāmata. Ak, jā, un vēl tie padsmit stāstiņi, tur ar’ vēl būs jāsaņemas, jo kopā tie sastāda veselas četras grāmatiņas.

Šajā grāmatā darbība noris uz planētas, kuru Zemes iedzīvotāji sauc par Jauno Taiti. Vietējie ap metru garie zaļie cilvēciņi gan savu pasauli sauc par Athshea, kas nozīmē Mežs. Šī planēta atrodas divdesmit septiņu gaismas gadu attālumā no Zemes, tā ka visiem sakariem ar to ir piecdesmit četru gadu nobīde. Zeme planētu ir nolēmusi kolonizēt, izcirst kokus, tie nepieciešami dzimtajai planētai, iekārtot aramzemi un ar laiku atvest daļu no Zemes iedzīvotājiem uz šejieni. Par vietējiem gan viņiem nav nekādas daļas, tie tak ir tīrie mežoņi un diez vai saprātīgāki par mērkaķiem.

Kolonizētāju un kolonizēto attiecības ir galvenais grāmatas temats. Skaidra lieta, ka vietējie nav nekādi tur mežoņi, arī viņiem ir kultūra, tikai nevienam gar to nav nekādas daļas. Te ir gan īsts vietējais Kortess Deividsons, kas ir gatavs visus zaļos mošķus noslaucīt no planētas virsmas, lai to atbrīvotu īstiem cilvēkiem. Ir arī Radžs, antropologs, kurš nostājas iezemiešu pusē, bet viņu neviens neņem vērā, līdz no Zemes neierodas kosmosa kuģis ar ansiblu, kas ļauj nodrošināt tūlītējus sakarus ar Zemi. Tad nu kolonijas iedzīvotāji par pārsteigumu sev uzzina, ka viņu mātes planēta iestājusies Ekumenē, un vietējo paverdzināšana vairs nav pieļaujama. Tas kolonistos izraisa dalītas jūtas, daļa samierinās, daļa domā kā no tiem iezemiešiem varētu tikt vaļā.

Arī iezemiešu pasaules uzskatus atnācēji ir iedragājuši. Viņi uzzina, ka saprātīgas būtnes  drīkst viena otru nogalināt. Viņiem jaunu konceptu ienešanā sabiedrībā ir nepieciešams Dievs. Tāds, kurš spēj nest ko jaunu pārkāpjot iepriekšpieņemto. Tāds Dievs atrodas, un viņa vārds Selvers. Viņš iemācās nogalināt un ved savu tautu karā pret Kolonistiem. Jo arī viņaprāt radījumi, kas nespēj atcerēties savus sapņus, iespējams, ir tikai dzīvnieki un pakļaujami iznīcībai, līdz tie nav pārāk savairojušies.

Ja ir vēlme, grāmatā var atrast līdzības ar Vjetnamas karu, Austrālijas kolonizāciju, Dienvidamerikas iekarošanu. Par to, ka iekarotāji iznīcina veselas civilizācijas, nepievēršot tām nekādu uzmanību. Ignorējot to spēju adaptēties un mācīties. Un pēc tam brīnoties par slikto iznākumu. Par to, ka kolonizatoriem ir iespēja veikt ar iezemiešiem visu, ko vien viņi grib, jo mātes valsts atrodas tik tālu, ka, ja arī ziņas līdz turienei nonāks, tās vairs nebūs aktuālas. Vēl var piebilst, ka šī grāmata pēc sižeta vistuvāk atbilst slavenajam Avataram. Vismaz no tām, kuras es esmu lasījis.

Lasāmais ir visai īss, un izlasīju grāmatu vienā piegājienā. No sākums gan pukojos nu ko var to pašu veco stāstu atkal pārstāstīt. Cik nav līdzīgi lasīti! Vai grāmata būs mana laika vērta? Jāatzīst, ka bija gan, nav tikai kauju apraksti un paverdzināto nolemtība, ir pamatota abu pušu pozīcija un analizēts rezultāts. Gan Zemes iedzīvotāji, gan iezemieši beigās ir izdarījuši secinājumus. Bet pats process ir izmainījis abu tā dalībnieku kultūras. Zeme diez vai jebkad atkal būs kolonizētāja, un Meža planēta ir iemācījusies nogalināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav no šā cikla spožākajām grāmatām, bet ar diezgan dziļu domu. Lasīt gan ieteiktu visiem, kuriem patīk zinātniskā fantastika.

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

Mana iepazīšanās ar Gvinas Hainish ciklu turpinās. Šoreiz pieķēros grāmatai, kas veltīta Terrai. Jā, tā ir mūsu pašu Zeme.

Zemes iedzīvotājiem ir pienākuši grūti laiki. Planētu savienība kā tāda nepastāv jau vairāk kā tūkstoti gadu. Savienības planētas ir iekarojis Ienaidnieks. Iekarošana ir notikusi ar viltu, jo izrādās, ka ienaidnieka rase Shing spēj melot pat sazinoties telepātiski, un melošana ir viņu kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Grāmatas galvenais varonis Flak ir cilvēks no kādas tālas planētas, kas nonāk uz Zemes bez jebkādas atmiņas. Viņu pieņem un aprūpē kāda ģimene, kas dzīvo mežā. Flaks pāris gadu laikā iemācās visu no jauna, bet viņu nomoka personīgās identitātes jautājums, kas viņš ir, un kādēļ viņš zaudējis atmiņu. Lai šīs zināšanas iegūtu, viņam nākas doties uz Shing pilsētu Es Toch. Tā kā tehnoloģijas uz Zemes ir palikušas rudimentārā līmenī, viņam nākas ceļot ar kājām.

Lasītājam kopā ar Flaku tiek dota iespēja izceļoties pa nākotnes Zemi, kur it kā viss ir kārtībā, nevienam netiek ļauts nokaut, bet tai pašā laikā cilvēks nav Zemes īstais saimnieks. Vēstures traktējums ir mainīts tik bieži, ka vairs īsti nevar saprast kam ir taisnība, un vai Shing rase maz ir ienaidnieki. Grāmatas centrālā tēma ir patiesība. Kas ir patiesība, kā atšķirt to no meliem, vai patiesība var būt ierocis, vai tā ir tikai vājība?

Flak, kuram no iepriekšējām atmiņām nav palicis nekas, patiesība ir ļoti svarīgi. Jo viņa vēlme ir atrast pašam sevi, savu bijušo es, atklāt patiesību par sevi. Tā dēļ viņš ir gatavs uzņemties lielus riskus. Grāmata ir arī interesants ceļojums pa nākotnes Ziemeļameriku, kur cilvēki ir kļuvuši par vienpatņiem, visi dzīvo savās kopienās, bez cerības atgūt bijušo varenību. No senču gudrībām ir saglabājušās tikai drumstalas, un arī tās ir cenzētas. Daži ir pārvērtušies par nomadiem un seko govju bariem prērijā, citi spēlē feodālismi, Shing to atļauj, kamēr vien tehnoloģiju līmenis nepārsniedz viņiem pieņemamo.

Grāmatā nedaudz nepatika Zemes iemītnieku fatālisms, viņi pat vairs necer, ka kaut kas mainīsies. Neviens necīnās un var redzēt, ka Ienaidnieks savu ir panācis. Nav ne jausmas, kā tieši ir notikusi iekarošana un kā viņiem tas ir izdevies. Cilvēkus var salīdzināt ar intelektuālu aitu baru, no kuriem nekas daudz netiek prasīts, bet viņi ar pamazām ir kļuvuši nespējīgi ko paveikt. Tā nu visi sēž un cer uz kaut kādu mesiju, kas atpestīs šos no nelaimes.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav tik stipra kā „Tumsas kreisā roka” vai „Dispossesed”.

%d bloggers like this: