Navigate / search

Engineering Infinity by Robert Reed, Gwyneth Jones, Charles Stross and Hannu Rajaniemi

Engineering Infinity by Robert Reed

Ja jau reiz esmu pieķēries zinātniskajai fantastikai, tad kādēļ apstāties pusceļā? Iepirku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu, kas solījās atspoguļot labākās un jaunākās tendences šajā žanrā. To visu es uzzināju tikai izlasot ievadu, patiesais iemels, lai nopirktu šo grāmatu bija pavisam kas cits.

Zinātnisko fantastiku un fantāziju esmu lasījis tādos apjomos, ka zinu jau praktiski visus iespējamos sižeta attīstības pamatscenārijus un idejas. Tomēr laiku pa laikam gadās arī kaut kas jauns, kam es nevaru paiet garām.

Šajā stāstu krājumā mani uzrunāja stāsts. „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Tātad Zemes iedzīvotāji dzīvo netālā nākotnē un pēkšņi tiek atklāts, ka Saules sistēmā ielidojis liels citplanētiešu kuģis. Sākas debates nosūtīt viņiem apsveikumu, gatavoties karam, izlikties nemanāmiem. Kamēr visi diskutē un strīdas, citplanētu kuģis palido garām Zemes orbītai un uzsāk uzbrukumu Venērai. Un tavu brīnumu -Venēra dod prettriecienu. Trakākais ir tas, ka Zemes iedzīvotājiem nav ne jausmas par Venēras civilizāciju, un šīs civilizācijas ir tādā attīstības līmenī, ka Zemes iedzīvotājus tie vispār ignorē. Šim viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm.

„Laika’s Ghost” by Karl Schreoder – PSRS ir sabrukusi un neoficiāli tā pastāv tikai kā interneta komūna. Tomē plāni viņiem ir lieli. Laiku pa laikam viņi uzrok kādu slepenu plānu no aukstā kara laikiem un, iespējams, dažus projektus pat realizē. Un visam pa vidu ir atomieroču izplatības ierobežošanas ierēdnis un jauneklis, kurš vadījis izpētes zondi uz Marsa. Viņam izdevies atrast milzīgu piramīdu ar uzrakstu CCCP.

„Bit Rot” by Charles Stross – cilvēki grib izpētīt zvaigznes, bet paši tak nekulsies, tādēļ labāk nosūtīt komandu ar kiborgiem, kuriem, šķiet, neviens neko nespēs padarīt. Bet izrādās, ka nonākšana paaugstinātā radiācijā pat kiborgus spēj pārvērst kanibālos.

„Mantis” by Robert Leed – stāsts par to, kā cilvēkam noteikt vai viņš eksistē īstajā vai virtuālajā pasaulē. Vairāk no tāda aspekta kā dzīves piesātinātība. Ja ar tevi visu laiku atgadās interesanti atgadījumi, tad visticamāk tu dzīvo simulētā realitātē.

„The Ki-anna” by Gwyneth Jones – cilvēki ceļo uz zvaigznēm un palīdz grūtībā nonākušām civilizācijām. Uz kādas planētas mīklainos apstākļos iet bojā terraformācijas speciālists. Viņa dvīnis dodas izmeklēt nāves apstākļus. Nedaudz ksenopsiholoģijas un detektīva.

Kopumā stāstu krājumu es vērtētu kā viduvēji labu un liktu 7 no 10 ballēm. Daži stāsti mani neuzrunāja vispār, šeit pieminētie man šķita uzmanības vērti. Bet tā kā grāmatu pirku tikai viena stāsta dēļ, tad nav par ko sūroties, stāsts sevi pilnībā attaisnoja. Nevar izslēgt, ka šī stāsta ideja ir apvazāta jau agrāk, bet man ar šādu konceptu nācās sastapties pirmo reizi.

Tumsas kreisā roka by Ursula K. le Gvina

Tumsas kreisa roka Fin1

Tiešām brīnums, bet tāds zinātniskās fantastikas tārps kā es nemaz nebija šo grāmatu izlasījis. Nē, nu nav jau tā, ka neko nebūtu dzirdējis par autori, kurš gan nav lasījis Jūrzemes burvja ciklu. Ir nācies lasīt vēl pāris viņas darbus, un vispārēja informācija par viņas darbu lielākajiem cikliem man bija. Tā kā Zvaigzne ABC bija izdevusi šo grāmatu latviešu valodā, tad vienkārši nevarēju atturēties un izlasīju “Tumsas kreiso roku”.

Šī grāmata ir piederīga tā saucamajam Hainiš Ciklam, kurā ietilpst sešas noveles un septiņpadsmit stāstiņi. Šo ciklu caurvij stāsts par kādu starpgalaktiku civilizāciju, kas nometinājusi cilvēkus uz daudzām planētām Zemi ieskaitot. Tomēr pēc šīs civilizācijas sabrukuma saikne starp pasaulēm pazudusi, un tikai tagad Ekumene mēģina savākt visas pasaules vienotā saimē.

Planēta Ziema, pašu iezemiešu valodā saukta par Getenu, ir astoņdesmit ceturtā planēta, kura ir Ekumenes kandidāte. Iekļaušanas procesam ir noteiktas tradīcijas, un viena no tām ir, ka sūtnis uz planētu dodas viens pats. Šis sūtnis ir Dženli Ai, kura uzdevums ir pārliecināt Getenas iedzīvotājus iekļauties Ekumenē.

Viss jau būtu pavisam vienkārši, ja vien Getenas iedzīvotāji nebūtu androgīni jeb cilvēki, kuriem nav tāda jēdziena kā vīrietis vai sieviete. Viņiem dzimums ir cikliska padarīšana, tas viss nedaudz traucē sūtnim izprast vietējos cilvēkus, jo mēs visu savu saskarsmi esam pieraduši klasificēt šajās kategorijās. Arī vietējā valdība nebūt neraujas uz Ekumeni, viņi riskē ar savu reputāciju, noticot meliem viņi iedragās savu šifgretoru. Kad Dženli Ai šķietamais laba vēlētājs, un premjerministrs Estravens tiek patriekts no valsts kā nodevējs, situācija saasinās, un nākas meklēt jaunus ceļu.

Šie jaunie iespēju meklējuma liek Ekumenes sūtnim doties ceļā un iepazīt Ziemas pasauli ar visām tās niansēm. Gan tehnoloģiju stagnāciju, gan telepātiem, parastos iedzīvotājus, viņu attieksmi pret dzīvi. Šī grāmata nelutina ar kauju aprakstiem, kariem un konfliktiem. Iespējams, tāpēc ka uz Ziemas netiek nodalīts vīrišķais un sievišķais. Visi konflikti te tiek risināti ar politiskām metodēm, kas Zemes iedzīvotājam ne vienmēr ir saprotami. Toties šeit dominē galveno varoņu mēģinājumi izprast pilnīgi svešu kultūru. Lai arī šeit ir gan monarhija, gan padomju birokrātija, tās tomēr nav tādas kā uz Zemes. Liels uzsvars tiek likts arī uz vietējo reliģiju, Viens no tiem Handdara ir Taoisma paveids, otrs Jomešta balstās uz vēlmi iegūt absolūtu informāciju.

Kopumā grāmata ieinteresēja, un domāju, ka pāris gadu laikā tiks izlasīts viss šis cikls. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmkārt, par veco labo zinātnisko fantastiku, kur kosmosa kuģi netiek izmantoti tikai pasaulei. Otrkārt, par detalizēto pasauli, kas spēj aizraut lasītāju un likt padomāt .

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Leviathan Wakes

Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta  fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

 

Rally Cry by William R. Forstchen

Rally Cry by William R. Forstchen

Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.

Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.

Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.

Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.

Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

The Mote in God’s Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

The Mote in God's Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

Childhood’s End by Arthur C. Clarke

Childhood's End by Arthur C. Clarke

Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.

Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi.  Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.

Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.

Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas  žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.

Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.

The Ghost Brigades by John Scalzi

Šīs grāmatas darbība notiek tai pašā visumā, kur manis jau iepriekš aprakstītajai Old Man’s War. Galvenie personāži te ir praktiski citi, un viss uzsvars tiek likts uz Koloniālās Aizsardzības Spēku vienu no slepenākajām nodaļām sauktu par Spoku Brigādi. Tehnoloģijas ir ļāvušas radīt no klona bez saprātu universālu karavīru, kura rīcību daļēji kontrolē biodators. Ne visi vecie ļaudis izdzīvo līdz kontrakta spēkā stāšanās brīdim, tad ko darīt ar jau uzklonētajiem ķermeņiem, neies jau mest ārā, labāk ir izveidot cilvēkus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir karot. Arī grāmatas galvenajam varonim Jared Dirac (Diraks) būtu tāds pats liktenis, ja vien viņš nebūtu klonēts, izmantojot Koloniālās Sistēmas nodevēja Charles Boutin DNS. Plāns ir vienkāršs:  iekopēt viņā Čārlza apziņu un noskaidrot, kas viņu pamudinājis uz nodevību. Pie reizes, protams, novērst gaidāmo karu un iespējamo trīs rasu apvienošanos karā pret cilvēkiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo darbu, grāmata ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Daudz kas tiek atkārtots no pirmās grāmatas, tiek atkal paskaidrotas visas tehnoloģijas, izklāstīts īsais treniņu kurss un situācija galaktikā. Tas nedaudz kaitina, sevišķi, ja tu lasi visu sēriju uzreiz. MEGASPOILERIS. Problēmas priekš galaktiskās civilizācijas ir visai smieklīgas, ielikt superkareivjiem galvās datorus bez antivīrusa, jo licies, ka tāda lieta nebūs vajadzīga. Visi gudrie militārie analītiķi nevar saprast, kur pazūd viņu desanta kuģi un karavīri. Te nu autors bija nedaudz nohaltūrējis, nebija nekāda pārsteiguma momenta, skaidra lieta, ja jau mēs no paša sākuma zinām, ka Čārlzs ir projektējis visu to sistēmu un zinām, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi, tad visa štelle kļūst absurdi acīmredzama un uz priekšu lasi tikai pēc inerces, jo pat ļaundara motivācija būs klišejiska.

To visu saliekot kopā grāmatai varu dot tikai 7 no 10 ballēm. Varēja droši mest daļu no teksta ārā un atstāt tikai šaujamgabalus. Protams, ja baigi vajag zemtekstus, tad var skatīties uz jautājumu, cik ētiski ir likt bērniem karot, jo šie klonu saprāts ir tikai pāris mēnešus vecs viņiem sakot karadarbību. Reti kuram ir vairāk par desmit gadiem, pēc savas būtības viņi ir bērni karavīri, kuri nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kara. Pie tam viņi visi vēl ir saslēgti tīklā un, lai gan katram ir sava individualitāte, kolektīvs ir pāri visam. Skaidra lieta, ka arī šeit secinājums ir acīmredzams, tā ir slikta lieta, bet ko darīt, tāda ir dzīve.

%d bloggers like this: