Navigate / search

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Tā nu bija sanācis, ka šo Vonnegūta grāmatu biju palaidis garām. Nav jau arī tā, ka es pa visu varu censtos izlasīt visus šī autora darbus. Lielākoties viņi ir ļoti labi, bet labas lietas vajag lietot saprātīgā daudzumā.

Stāsts savā būtībā ir tādas pretkara gabals. Tā galvenais varonis Billijs Pilgrims savulaik ir pārdzīvojis Drēzdenes bombardēšanu kā karagūsteknis un dalās ar lasītāju savos iespaidos par notikumu. Karš un Drēzdenes bombardēšana gan ir tikai viena stāsta daļa. Billijs, īstajā vārdā Viljams, ir nopietns optometrists, kuram piemīt viena interesanta īpašība, viņš spēj ceļot laikā, un viņa dzīve nav nepārtraukts laika plūdums kā parastu cilvēku apziņā. Viņa apziņa brīvi lēkā starp Billija dažādiem dzīves mirkļiem un ļauj tos pārdzīvot daudzas reizes. Un bez tam, Billiju ir nolaupījuši arī Tralfamadorieši, kas viņu ielikuši savā zoodārzā. Tralfamadorieši ir pavisam īpatni citplanētieši, viņiem laiks neeksistē, viņi redz visu uzreiz gan pagātni, gan nākotni, kā jau tas īstā telplaikā piedien.

Grāmatu izlasīju viena lidojuma laikā no Nicas uz Rīgu. Man jau šķita tāds fantāzijas un reālisma mistrojums, kurā cauri spiežas autora pacifistiskās idejas. Galvenais varonis arī īsts laika ceļotājs fatālists, kurš jau gandrīz no dzimšanas zina kā nomirs un kas to sagaida nākotnē, tomēr nekad šīs zināšanas neizmanto sev par labu, lai gan atmiņas par to, kas tūlīt notiks viņam, ir. Patikās rakstīšanas stils, autors lēkā no kara uz citplanētiešiem, uz avāriju, šķiet, ka pilnīgi bez nekādas jēgas. Izbrīnīja tikai, kādēļ šī grāmata tiek pieskaitīta pie vienām visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Viņā ir pāris zinātniskās fantastikas elementi, telplaiks un citplanētiešu zoodārzs, bet tās ir tikai pāris papildus dekorācijas.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm, tiešām labs lasāmgabals, domāju, ka laikā, kad pasaule atradās Aukstajā karā, šī grāmata bija gan aktuāla, gan rosināja pamatīgas pārdomas.

Ringworld by Larry Niven

di_fate_niven

Arī šī ir ņemta no kāda zinātniskās fantastikas darbu top simts saraksta. Un arī šī tika izlasīta ceļojuma laikā.

Grāmatas darbība noris tāltālā nākotnē, nu kādus deviņsimt gadus vēlāk. Cilvēki ir sapazinušies ar citām saprātīgām būtnēm, kolonizējuši daudzas zvaigžņu sistēmas, uzvarējuši pāris zvaigžņu karus un pēc būtības dzīvo tādā kā utopijā, ar virsgaismas ātruma kosmosa kuģiem, teleportiem un mūžīgu jaunību. Viss jau būtu labi, ja vien galaktikai pēc 20’000 gadiem nedraudētu iznīcība. Cilvēkiem šis laiks, šķiet pietiekami tāls, lai īpaši neiespringtu, tomēr citām rasēm tas ir diezgan satraucošs notikums.

Grāmatas galvenais varonis Louis Wu svin savu divsimto dzimšanas dienu, kad pie viņa ar piedāvājumu ierodas Nessus leģendārās Pierson Puppeteer rases pārstāvis. Uzdevums ir pavisam vienkāršs izpētīt kādu visuma nostūri netālu no Zemes ietekmes sfēras un pretī saņemt vismodernāko kosmosa kuģi zināmajā visumā. Bez viņa komandā tiek pieņemti Runātājs – kareivīgās Kzin rases pārstāvis un Teela Brown – cilvēks, kuram iespējams ir veiksmes gēns.

Tālākie notikumi notiek jau īstas kosmiskās operas gaisotnē, varoņi veic pārsteidzošus atklājumus, nonāk brīnumainās vietās un uzzina par Ringworld. Ringworld pēc savas būtības ir tāda kā Daisona sfēras sloksne, kas apjož kādu zvaigzni kā nepārtraukta lenta. Tās platība ir tik liela, ka uz tās varētu dzīvot triljoniem būtņu un visiem pietiktu vietas. Tikai ir viens bet, Ringworld itr pamests artefakts. Louis un viņa komanda mēģina gan izdzīvot, gan atklāt Ringworld veidotāju izzušanas noslēpumu.

Grāmata ir diezgan pārpilna ar standarta fantastikas stereotipiem, kareivīga kaķveidīgo rase, gudri un attapīgi cilvēki, senas kosmosa civilizācijas, neizbēgama zināmās pasaules bojāeja, veiksmīgi risinājumi un aizkulišu diriģenti, kas vada visus šos notikumus. Visa grāmata lasās kā viens nebeidzams ceļojuma apraksts. Jāatzīmē, ka lasās ļoti labi un ir visai grūti atrauties no tās notikumiem. Gribējās jau uzzināt, kā tad tur īsti ir ar tiem gredzenpasaules inženieriem.

Šī ir tikai pirmā sērijas grāmata, ja nemaldos tad kopā viņas ir četras. Es gan nezinu vai vēl kādu lasīšu, tuvākajā laikā noteikti ne. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ņemot vērā, ka tā sarakstīta 1970. gadā, tad tā noteikti bija viens izcils lasāmgabals.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

do androids dream of electric sheep

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

Apziņas parazīti by Kolins Vilsons

Apziņas parazīti

Atceros, ka šo grāmatu izlasīju jau diezgan agrā vecumā. Domājams, ka tās iznākšanas gadā. Tā kā pirms tam neko no Lavkrafta daiļrades nebiju lasījis, tad cagotāņu vārds man bija pilnīgi svešs. Tagad pēc kādiem padsmit gadiem nolēmu grāmatu izlasīt vēlreiz. Galu galā grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap divtūkstošā gada sākumu.

Tātad kāds arheologs gluži nejauši atklāj, ka visus pasaules cilvēkus vairāk vai mazāk kontrolē citplanētu būtnes. Tās pārtiek no cilvēku jaunrades spējām, stiprām emocijām un dažādiem citiem parapsiholoģiskiem brīnumiem. Tā rezultātā cilvēki zaudējuši savu dzīvesprieku, radošo potenciālu un parapsihiskās spējas. Skaidra lieta, ka to tā atstāt nevar, un nākas vien nabaga zinātniekam cīnīties pret šiem apziņas parazītiem.

Grāmata sarakstīta tādā kā stāstījuma formā, kur galvenais stāstītājs ir tas pats arheologs, un notikumi tiek izklāstīti no viņa skata punkta. Stāstījums jāatzīmē nav nemaz tik makani izdevies. Diezgan tāds pašķidrs un pārāk ar faktiem nepiesātināts. Pats sižets ir vairāk balstīts uz darbību un Lieliem notikumiem, nevis uz kaut kādu tur tēlu izaugsmi, sociālajām izmaiņām visvarošo cilvēku sabiedrībā, parazītu motivāciju un tā tālāk. Viss notiek kā vienā lielā kosmiskā operā, īstiem varoņiem neviens pretinieks nav pietiekami spēcīgs, bet arī pašiem varoņiem nav nekāda plāna. Viss notiek nedaudz haotiski bet ar skatu uz gaišo nākotni.

Kopumā par grāmatu nemaz vairs nebiju tādā sajūsmā kā pamatskolas vecumā, šķita tāda neorganizēta un jau no paša sākuma bija skaidrs, kas būs uzvarētāji. Iespējams, ka labāk būtu bijis, ja es šo grāmatu nebūtu pārlasījis, tad nebūtu vilšanās un grāmata šķistu labāka. Tagad es viņai varu dot tikai 6 no 10 ballēm. Vienīgais pluss tas, ka sen neko nebiju lasījis tieši latviešu valodā. Tas gan radīja papildus jautājumu cik gan daudz padomju laikos stāsta tulkotāji iztulkoja un cik atstāja aiz borta. Cerams, ka ne pārāk daudz.

%d bloggers like this: