Navigate / search

Childhood’s End by Arthur C. Clarke

Childhood's End by Arthur C. Clarke

Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.

Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi.  Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.

Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.

Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas  žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.

Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.

The Ghost Brigades by John Scalzi

Šīs grāmatas darbība notiek tai pašā visumā, kur manis jau iepriekš aprakstītajai Old Man’s War. Galvenie personāži te ir praktiski citi, un viss uzsvars tiek likts uz Koloniālās Aizsardzības Spēku vienu no slepenākajām nodaļām sauktu par Spoku Brigādi. Tehnoloģijas ir ļāvušas radīt no klona bez saprātu universālu karavīru, kura rīcību daļēji kontrolē biodators. Ne visi vecie ļaudis izdzīvo līdz kontrakta spēkā stāšanās brīdim, tad ko darīt ar jau uzklonētajiem ķermeņiem, neies jau mest ārā, labāk ir izveidot cilvēkus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir karot. Arī grāmatas galvenajam varonim Jared Dirac (Diraks) būtu tāds pats liktenis, ja vien viņš nebūtu klonēts, izmantojot Koloniālās Sistēmas nodevēja Charles Boutin DNS. Plāns ir vienkāršs:  iekopēt viņā Čārlza apziņu un noskaidrot, kas viņu pamudinājis uz nodevību. Pie reizes, protams, novērst gaidāmo karu un iespējamo trīs rasu apvienošanos karā pret cilvēkiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo darbu, grāmata ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Daudz kas tiek atkārtots no pirmās grāmatas, tiek atkal paskaidrotas visas tehnoloģijas, izklāstīts īsais treniņu kurss un situācija galaktikā. Tas nedaudz kaitina, sevišķi, ja tu lasi visu sēriju uzreiz. MEGASPOILERIS. Problēmas priekš galaktiskās civilizācijas ir visai smieklīgas, ielikt superkareivjiem galvās datorus bez antivīrusa, jo licies, ka tāda lieta nebūs vajadzīga. Visi gudrie militārie analītiķi nevar saprast, kur pazūd viņu desanta kuģi un karavīri. Te nu autors bija nedaudz nohaltūrējis, nebija nekāda pārsteiguma momenta, skaidra lieta, ja jau mēs no paša sākuma zinām, ka Čārlzs ir projektējis visu to sistēmu un zinām, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi, tad visa štelle kļūst absurdi acīmredzama un uz priekšu lasi tikai pēc inerces, jo pat ļaundara motivācija būs klišejiska.

To visu saliekot kopā grāmatai varu dot tikai 7 no 10 ballēm. Varēja droši mest daļu no teksta ārā un atstāt tikai šaujamgabalus. Protams, ja baigi vajag zemtekstus, tad var skatīties uz jautājumu, cik ētiski ir likt bērniem karot, jo šie klonu saprāts ir tikai pāris mēnešus vecs viņiem sakot karadarbību. Reti kuram ir vairāk par desmit gadiem, pēc savas būtības viņi ir bērni karavīri, kuri nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kara. Pie tam viņi visi vēl ir saslēgti tīklā un, lai gan katram ir sava individualitāte, kolektīvs ir pāri visam. Skaidra lieta, ka arī šeit secinājums ir acīmredzams, tā ir slikta lieta, bet ko darīt, tāda ir dzīve.

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Old Man’s War by John Scalzi

Old Man's War by John Scalzi

Šo grāmatu nolēmu izlasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Amazone man ar viņu uzbāzās vairākus mēnešus. Varētu teikt, ka esmu reklāmas upuris. Lai vai kā, pirms grāmatu iegādāt salasījos daudz un dažādus labu vārdus par to un ideju vispār. No aprakstiem sapratu, ka šis ir kaut kas līdzīgs Robert A. Heinlein “ Starship troopers”.

Grāmatas galvenais varonis Jhon Perry ir 75 gadus vecs zemes iedzīvotājs. Dzīvo, cik var noprast, pēc vienas netieša teikuma,  viņš divdesmit otrā gadsimta beigās. Zeme nebūt vairs nav kosmiskās impērijas citadele, tā drīzāk ir karantīnas zona. Ja kāds grib, viņš var aizceļot uz citām planētām, bet atpakaļ viņš vairs nekad netiks. Visums nebūt nav viesmīlīga vieta saprātīgām būtnēm, rases ir dažādas un visas ekspansīvas. Piemērotas planētas savukārt ir tik, cik viņas ir. Plēšanās sanāk ne pa jokam, te pa priekšu šauj un tikai tad uzdod jautājumus. No cilvēces puses šo lietu kontrolē CDF (Colonial Defence Force). Viņi plāno karagājienus, meklē karavīrus un nosprauž attīstības virzienus. Uz zemes par CDF biedru var kļūt jebkurš, kas sasniedz 75 gadu vecumu, ir tikai jāparaksta līgums, kas garantē veselības uzlabošanu un minimums divu gadu dienestu. Izdzīvojušie varēs pēc dienesta saņemt savu zemes pleķīti kādā kolonijā un dzīvot laimīgi.

Skaidra lieta, ka uz Zemes nevienam civilajam pat nav ne jausmas par kolonijās notiekošo. Bet tas viņiem netraucē lielā skaitā pieteikties dienestam, to dara arī mūsu galvenais varonis un līdz ar viņu mēs varam iepazīt šo alternative Visumu, kurā viss ir slikti pa lielam un cilvēkiem ir jācīnās par savu vietu zem Galaktikas kodola.

Patiesībā tipisks bojeviks, savā izsmalcinātībā līdz “Enders Game” nepavelk, savukārt “Starship troopers” bija ar daudz ironiski politizētāku pieskaņu. Citādi viss atbilst žanram, kur galvenais varonis ir mazs zobratiņš lielā kara mašīnā. Dara savu darbu, izrāda iniciatīvu un lēnām uzkalpojas. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, laiku pa laikam tiek zaudēti cīņu biedri un kolonijas. No lasītāja puses interesants ir sākums, kur izlasām pasaules reālijas, un beigas, kur notiek reāla karadarbība, un ir skaidri mērķi. Pa vidam jaunā kareivja apmācības kurss ir visai garlaicīga padarīšana. Un šķita nedaudz iestiepta. Pozitīvi, ka galvenais varonis jau nodzīvojis savu mūžu, viņam ir dzīves pieredze, uz kuru laiku pa laikam atbalstīties. Te gan jāpiebilst, ka atskatīšanās notika uz viņa jau mirušo sievu, jo īstenam karavīram, jau ir jākaro nevis jāfilosofē.

Pasaule uzbūvēta visai labi, nav tādas baisās distopijas, visas problēmas ir pārvaramas, neviens nabadzībā badu nemirst. Valdība gan tāda militāra, bet kā gan impēriju citādi vadīsi. Izbrīna vienīgi tas, ka daži citplanētieši mīl našķoties ar cilvēku gaļu. Vai tad nu viņi nezina, ka katrā vietā ir savs unikāls mikroelementu sastāvs un neadaptēts organisms ēdot tādu paiku var mirt no saindēšanās. Arī Koloniālās pārvaldes finansējuma avoti nebija pilnībā skaidri, bet tas tā sīkumi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The High Crusade by Poul Anderson

Kārtējais pērnā gadsimta vidus zinātniskās fantastikas darbs. Šis stāsts gan vairāk iekļaujas kosmiskās operas žanrā, kur varoņiem visas lietas notiek, un sliktajiem tēliem ir jāturas no viņiem pa gabalu.

Ir viduslaiki. Sers Ričards gatavojas doties Krusta karā, lai atbrīvotu Svēto zemi no saracēņiem. Karaspēks sapulcēts, provīzija iesākumam jau sapakota, varētu doties, bet te uzreiz bums nolaižas citplanētiešu kosmosa kuģis un sāk šaut uz viņa karavīriem. Skaidra lieta, ka to tā nevar atstāt; citplanētieši tiek nogalināti un Kosmosa kuģis nonāk Sera Ričarda kontrolē. Tas paver negaidītas perspektīvas – jauni ieroči un plašas telpas. Krusta karā tagad var doties ņemot līdzi visu savu iedzīvi, sievas un bērnus. Tā jau ir pavisam cita karošana. Diemžēl dzīvi palikušais citplanētietis, īsts elles izdzimums, piekrāpj visus un aizved tos uz savu dzimto planētu. Skaidra lieta, ka neviena planēta nav par mazu, lai Sers Ričards tur nebūtu gatavs nest Kristus vēsti.

Grāmata sarakstīta kā hronikas veidā, kur mēs uz notikumiem raugāmies no hronista skatu punkta. Viņš visur ir piedalījies un visu redzējis, ko nav redzējis, to ekstrapolējis no grēksūdzēs saņemtās informācijas. Viens ir skaidrs, citplanētieši, lai ar cik tehnoloģiski varena nebūtu viņu impērija, nav karotāji. Arī sarunās par mieru un aliansēm viņi uzraujas uz tik vienkāršām viltībām, ka pat vācu prinči šķistu slīpēti blēži salīdzinājumā ar šiem. Citplanētiešu Impērija nemaz nav kaujas spējīga, viņa pēdējos gadu simteņus to vien ir darījusi kā apspiedusi neattīstītus mežoņus, kas nemaz nav spējuši izrādīt pretestību. Skaidra lieta, ka tagad viņi alkst revanša un ir gatavi piebiedroties Sera Ričarda Krusta karam.

Kopumā tāds ļoti jautrs gabals, rakstīts ar ironiju, varoņu ego un pašpārliecinātība liktu Rembo nobālēt un, protams, beidzas viss laimīgi. Ja vien neskatāmies no vareno citplanētiešu skatu punkta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

We Have Fed Our Sea by Poul Anderson

Sēdēju un domāju, ko lai vēl izlasa. Populārzinātnisko grāmatu frontē vērojams panīkums, nav neviena tāda palikusi, kuru vajadzētu obligāti izlasīt. Mocu te tagad vienu par Zemes magnētisma izpētes vēsturi. Ir jau interesanti, bet viss jau kaut kur lasīts, citur redzamas pretrunas zinātnieku biogrāfijās. īsumā, sagribējās atgriezties pie bērnības dienās lasīto autoru darbiem.

Tātad cilvēce pēc pārsimts gadiem. Kaut kad sen atpakaļ cilvēki ir palaiduši kosmosā kuģus, kuri virzās uz tālām zvaigznēm. Mērķis ir kolonizēt tuvākās zvaigžņu sistēmas. Par laimi viņi ir izgudrojuši teleportu un kuģa komandai vairs nav jānīkst gadu simtiem pašā kuģī. Tā vietā ir dežūras, komandas mainās ik pa pāris mēnešiem un virza kuģi uz mērķi. Kuģa mērķis ir nokļūt līdz kādai planētai, asteroīdam un samontēt tur teleporta iekārtu jaunam atspēriena punktam. Tas viss notiek, neskatoties uz zemes pašreizējo situāciju, var būt karš, bads vai radioaktīvā ziema vienmēr uz katra kuģa būs kāds dežurants.

Laiks iet zvaigžņu sistēmas pamazām tiek kolonizētas, dažas pat vēlas atdalīties. Kādam vadošā ešelona zinātniekam ienāk galvā doma izpētīt kādu vienam no kuģiem ceļā pagadījušos izdzisušu zvaigzni. Tiek nokomplektēta komanda, un darbība var sākties. Komandas locekļi ir dažādi, ir Zemes aristokrāts, vienkāršs zemes tehniķis, Japāņu kolonizētās planētas pilots un Krievu planētas inženieris. Kuģa komandai nejauši sanāk salauzt savu teleportu. Tā nu viņi paliek pamesti uz sava kuģa līdz veiksmīgam remonta vai bada nāvei.

Skaidra lieta, ka to visu autors izmanto, lai ilustrētu to nākotnes zemi. Kas pēc būtības ir kaut kas līdzīgs Britu impērijai, tikai kosmosā. Kolonijas tiek ierobežotas, galvenos mērķus nosprauž sīka aristokrātu grupiņa. Uz kolonijām braukt var jebkurš, bet atpakaļ gan ne. Skaidra lieta, ka tas rada nemierus, un uz daudzām planētām cilvēki sapņo iznīcināt tos pāris teleportus, lai vismaz uz pārdesmit gadiem viņi būtu brīvi. Autoram gan ir padomā cits risinājums, lai iespējamo stagnāciju novērstu.

Vienu var teikt noteikti, tagad vairs tādus stāstus neraksta. Mūsdienu stāstiem lielākoties trūkst tāda kā bērnišķīga vēlme izzināt un padarīt pasauli labāku dzinuļa. Šāda tipa stāsti gadās visai reti, galvenais ir konflikts. Šeit autors mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas cilvēkiem liek doties šādos piedzīvojumos, ekspedīcijās, neskatoties uz iespēju iet bojā. Atbilde gan ir visai savdabīga, bet domāju, ka tiem laikiem tā bija vairāk kā izsmeļoša. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, ja nu vēl nav paspēts.

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Tā nu bija sanācis, ka šo Vonnegūta grāmatu biju palaidis garām. Nav jau arī tā, ka es pa visu varu censtos izlasīt visus šī autora darbus. Lielākoties viņi ir ļoti labi, bet labas lietas vajag lietot saprātīgā daudzumā.

Stāsts savā būtībā ir tādas pretkara gabals. Tā galvenais varonis Billijs Pilgrims savulaik ir pārdzīvojis Drēzdenes bombardēšanu kā karagūsteknis un dalās ar lasītāju savos iespaidos par notikumu. Karš un Drēzdenes bombardēšana gan ir tikai viena stāsta daļa. Billijs, īstajā vārdā Viljams, ir nopietns optometrists, kuram piemīt viena interesanta īpašība, viņš spēj ceļot laikā, un viņa dzīve nav nepārtraukts laika plūdums kā parastu cilvēku apziņā. Viņa apziņa brīvi lēkā starp Billija dažādiem dzīves mirkļiem un ļauj tos pārdzīvot daudzas reizes. Un bez tam, Billiju ir nolaupījuši arī Tralfamadorieši, kas viņu ielikuši savā zoodārzā. Tralfamadorieši ir pavisam īpatni citplanētieši, viņiem laiks neeksistē, viņi redz visu uzreiz gan pagātni, gan nākotni, kā jau tas īstā telplaikā piedien.

Grāmatu izlasīju viena lidojuma laikā no Nicas uz Rīgu. Man jau šķita tāds fantāzijas un reālisma mistrojums, kurā cauri spiežas autora pacifistiskās idejas. Galvenais varonis arī īsts laika ceļotājs fatālists, kurš jau gandrīz no dzimšanas zina kā nomirs un kas to sagaida nākotnē, tomēr nekad šīs zināšanas neizmanto sev par labu, lai gan atmiņas par to, kas tūlīt notiks viņam, ir. Patikās rakstīšanas stils, autors lēkā no kara uz citplanētiešiem, uz avāriju, šķiet, ka pilnīgi bez nekādas jēgas. Izbrīnīja tikai, kādēļ šī grāmata tiek pieskaitīta pie vienām visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Viņā ir pāris zinātniskās fantastikas elementi, telplaiks un citplanētiešu zoodārzs, bet tās ir tikai pāris papildus dekorācijas.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm, tiešām labs lasāmgabals, domāju, ka laikā, kad pasaule atradās Aukstajā karā, šī grāmata bija gan aktuāla, gan rosināja pamatīgas pārdomas.

Ringworld by Larry Niven

di_fate_niven

Arī šī ir ņemta no kāda zinātniskās fantastikas darbu top simts saraksta. Un arī šī tika izlasīta ceļojuma laikā.

Grāmatas darbība noris tāltālā nākotnē, nu kādus deviņsimt gadus vēlāk. Cilvēki ir sapazinušies ar citām saprātīgām būtnēm, kolonizējuši daudzas zvaigžņu sistēmas, uzvarējuši pāris zvaigžņu karus un pēc būtības dzīvo tādā kā utopijā, ar virsgaismas ātruma kosmosa kuģiem, teleportiem un mūžīgu jaunību. Viss jau būtu labi, ja vien galaktikai pēc 20’000 gadiem nedraudētu iznīcība. Cilvēkiem šis laiks, šķiet pietiekami tāls, lai īpaši neiespringtu, tomēr citām rasēm tas ir diezgan satraucošs notikums.

Grāmatas galvenais varonis Louis Wu svin savu divsimto dzimšanas dienu, kad pie viņa ar piedāvājumu ierodas Nessus leģendārās Pierson Puppeteer rases pārstāvis. Uzdevums ir pavisam vienkāršs izpētīt kādu visuma nostūri netālu no Zemes ietekmes sfēras un pretī saņemt vismodernāko kosmosa kuģi zināmajā visumā. Bez viņa komandā tiek pieņemti Runātājs – kareivīgās Kzin rases pārstāvis un Teela Brown – cilvēks, kuram iespējams ir veiksmes gēns.

Tālākie notikumi notiek jau īstas kosmiskās operas gaisotnē, varoņi veic pārsteidzošus atklājumus, nonāk brīnumainās vietās un uzzina par Ringworld. Ringworld pēc savas būtības ir tāda kā Daisona sfēras sloksne, kas apjož kādu zvaigzni kā nepārtraukta lenta. Tās platība ir tik liela, ka uz tās varētu dzīvot triljoniem būtņu un visiem pietiktu vietas. Tikai ir viens bet, Ringworld itr pamests artefakts. Louis un viņa komanda mēģina gan izdzīvot, gan atklāt Ringworld veidotāju izzušanas noslēpumu.

Grāmata ir diezgan pārpilna ar standarta fantastikas stereotipiem, kareivīga kaķveidīgo rase, gudri un attapīgi cilvēki, senas kosmosa civilizācijas, neizbēgama zināmās pasaules bojāeja, veiksmīgi risinājumi un aizkulišu diriģenti, kas vada visus šos notikumus. Visa grāmata lasās kā viens nebeidzams ceļojuma apraksts. Jāatzīmē, ka lasās ļoti labi un ir visai grūti atrauties no tās notikumiem. Gribējās jau uzzināt, kā tad tur īsti ir ar tiem gredzenpasaules inženieriem.

Šī ir tikai pirmā sērijas grāmata, ja nemaldos tad kopā viņas ir četras. Es gan nezinu vai vēl kādu lasīšu, tuvākajā laikā noteikti ne. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ņemot vērā, ka tā sarakstīta 1970. gadā, tad tā noteikti bija viens izcils lasāmgabals.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

do androids dream of electric sheep

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

%d bloggers like this: