Navigate / search

Sargasi kosmosā (Solar Queen #1) by Andre Norton

Sargasi kosmosā

Šī savulaik man bija ļoti iemīļota grāmata, lasījis esmu reizes piecas, un praktiski sižetu zinu no galvas. Protams, no grāmatas atcerējos tikai piedzīvojumu daļu un japāņu nindzju Muru. Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, nolēmu izvēlēties savu bērnības favorītu un pie reizes atsvaidzināt sev atmiņā grāmatas varoņus.

Federācijā ietilpst simtiem zvaigžņu sistēmu. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir tirdzniecība. Bez tirdzniecības kuģiem planētas paliktu izolētas un neizpētītas. Cilvēki galaktikā nav vienīgie, iepriekšējo civilizāciju piemēri rāda, ka galaktiskā dominance nevelkas ilgi, parasti iekšējo pretrunu dēļ civilizācija iznīcina pati sevi. Taču “Saules karalienes” komandai šādas lietas prātu nenodarbina. Viņi ir brīvie tirgoņi, no tiem, kas izpleš Federācijas ietekmes sfēru, kontaktē ar citplanētiešiem un ar to nopelna sev iztiku. “Saules karalienes” komanda nopērk tiesības apsaimniekot kādu nomaļu planētu Limbo, iespējams, ka tas būs viņu lielais ķēriens.

Grāmatas ievadā brāļi Strugacki saka atzinīgus vārdus par šo darbu, uzslavē autores meistarību izcelt sociālas problēmas. Neizslēdz, ka tas darīts neapzinoties, bet visādi citādi pasludina šo darbu par fantastikas etalonu. Šis nu ir tas gadījums, kad puiši ir pamatīgi kļūdījušies. Jā, kad tev ir divpadsmit gadi, tu šo grāmatu lasi ar aizrautību. Izlasi, noliec malā un pēc pāris dienām pārlasi atkal. Jo padomju laikos jau interesanti piedzīvojumi bija retums. Tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, man par nožēlu nācās atklāt, ka grāmatā jau arī ir tikai tā piedzīvojumu daļa. Personāži te ir tikai statisti, kas vēsta un kuri veic piedzīvojumus.

Saprotu savu bērnības lielo aizrautību. Galvenis varonis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, puika Deins, kurš tikko pabeidzis tirdzniecības skolu un kura sapņi uz ērtu vietu starpzvaigžņu megakompānijā izbeidzas jau atlasē. Viņam nav nedz sakaru, nedz bagātības, un viņš tiek norīkots uz “Saules karalienes”. Te viņam nākotne nesolās pārāk spoža, taču viņš apmeklēs tālas mežonīgas planētas un vesels vezums ar piedzīvojumiem tiek garantēti nodrošināts. Tālāk viss ir pēc agrīnās fantastikas standartiem – labie ir labi un sliktie ir slikti. Lai lasītājā nerastos nekādas šaubas, autore vajadzīgos brīžos to noskaņo pret sliktajiem Sargasu planētas pirātiem, un viss kārtībā.

Vienu nevar noliegt, grāmata lasās ļoti ātri, jo viņa ir gan plāna, gan interesanta. Jau no sākuma ir skaidrs, kurš uzvarēs, un tas liekus pārdzīvojumus nerada. Grāmatas iznākšanas gados galvenajiem varoņiem vēl lielākoties bija neaizskaramo statuss un tādēļ pat īpaši ļaunie vienmēr tika nogādāti taisnas tiesas priekšā. Jo nošaujot ļaundari, labais nevar triumfēt visa pilnībā. Taisnības triumfēšanas fonā labi iederas citplanētieši artefakti, seni ieroči un pirāti.

Grāmatai nāktos likt ne vairāk par 3 no 10 ballēm. Ja viņai līdzi nenāktu gaišās bērnības atmiņas, tā laika pozitīvie iespaidi un sapratne, ka kādreiz jau visiem autoriem jāsāk mēģināt rakstīt. Tad tā arī ieliktu, bet ņemot iepriekš minēto, vērā lieku 7 no 10 ballēm, laba grāmata, ar kuru iesākt fantastikas žanru agrā vecumā. Viss cikls kopumā nebūt nav slikts, ja patīk uzsvars uz piedzīvojumiem.

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Peataura medības

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs.  Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Plastmasu ēdājs

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin

deaths-end-remembrance-of-earths-past-3-by-liu-cixin

Nepagāja ne gads un es izlasīju visu triloģiju. Pirmās divas sērijas grāmatu nopirku elektronisku un to man ir nācies daudzas reizes nožēlot. Šī nu ir tā sērija, kuru labprāt gribētu redzēt savā grāmatu plauktā fiziskā formā, ja ne cietajos vākos tad lielformāta mīkstajos gan. Toreiz Singapūrā nenopirku un tagad man tas kremt. Pēc katras grāmatas izlasīšanas man bija jāsaņemas, jo autrs spiež ne tika daudz uz sižeta plašumu kā uz dziļumu. Daudzas lietas saproti, tikai vēlāk.

Zemes iedzīvotāji ir apturējuši Trisolāru eskalāciju un nu dzīvo mierā, droši par savu nākotni. Trisolāri ir padevušies un palīdz cilvēkiem attīstīt tehnoloģijas. Un tā vien izskatās, ka abas civilizācijas dzīvos mierā un saticībā. Taču galaktika joprojām ir “tumšais mežs” un briesmas var nākt no jebkuras vietas. Cheng Xin ir kosmosa kuģu inženiere, kura dzimusi 21. gadsimtā un piedalījusies vienā Krīzes ēras projektā. Kā to darīja daudzi tajā laikā hibernetizējas un atmostas brīdī, kad Trisolāru jautājums ir atrisināts. Tagad tik atliek noskaidrot vai cilvēki sasniegs zvaigznes vai arī nomirs uz savas planētas.

Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, šajā notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Autors ir nolēmis atmest ar roku cietajai zinātniskajai fantastikai un dot lasītājam īstenu “kosmisko operu”. Nav jau tā ka šī apakšžanra elementi nebija iepriekšējās grāmatās, arī tur cilvēces liktenis bija piesaistīts atsevišķiem cilvēkiem. Taču šeit autors fokusējas uz vienu viedu ķīniešu meiteni Cheng Xin. Viņas rokās ir cilvēces glābšana. Ir nācies lasīt daudzus šīs grāmatas un triloģijas slavinājumus par mērogu un “negaidīto” sižeta atrisinājumu. Man tomēr negribētos piekrist, vismaz es autora idejās neko unikālu (iepriekš neredzētu) nesaskatīju. Šī pēdējā grāmata cieta no kosmisko operu standartproblēmām.

Pirmais ir notikumu globalizācija, lai izskatītos nopietnāk, reti kurš autors spēj atturēties no Zemes likteņa izvilkšanu starpgalaktiskajā kontekstā. Otrais – agrāk vai vēlāk autors ir ierakstījis sevi stūrī un nezina ko pasākt, tas parasti beidzas ar klavieru lietu. Tās vairāk netiek izstumtas pa kluso no krūmiem, bet vienkārši krīt no debesīm. Pirmajās divās grāmatās autors no šādiem risinājumiem vairījās, bet te viņam bija pieticis meistarības. Trešais gaismas ātrums, var jau teikt, ka neviens nezina, kas notiktu, bet patiesībā nemaz tā nav. Autors ar šo lietu daudz grēko, reizēm skrupulozi atķeksējot visas lietas frame dragging un citas štelles, bet reizēm aiziet pašplūsmā ignorējot pat vienkāršākos relativitātes principus. Es nemaz nerunāšu par dimensionalitātes problēmām. Tas vispār bija technobabble. Taču kā saka tautā: “Gudri di**t nav malku cirst” un visu augstāk minēto var norakstīt uz manām personīgajām īpatnībām. Beigās tik pieminēšu, ka līdzīgus sižetus esmu lasījis deviņdesmito beigu Golovačeva ķieģeļos.

Neskatoties uz visu to stāsts ir patiešām kvalitatīvi sarakstīts, un pēc sižeta vēstījuma stila man patika vislabāk no visas triloģijas. Te nekas nebija iestiepts un iztika bez lielām atkāpēm. Cilvēci glāba ar visu sirdi un dvēseli. Šī nudien bija grāmata, no kuras ir grūti atrauties un absolūti neparedzama, jo autors jebkurā brīdī varēja gan situāciju glābt gan sačakarēt visneiedomājamākajā veidā. Tā ka mierīgi varēja neiespringt un ļauties piedzīvojumam. Visu stāstu caurstrāvoja man visnotaļ neierasts pasaules uzskats, par to, ka vislabāk likteņus ir izlemt vienam līderim nevis, kaut vai ekspertu grupai. Tas tāds no tēmas – vadonis zinās vislabāk un pārējie lai pieņem to kā ir. Tad nu galvenā varone Cheng Xin atvelk pēc pilnas programmas. Viņa nopietni aizdomājas par “tumšā meža” problēmu un pieņem lēmumus, kādus neteikšu izlasiet paši. Vienīgais tā arī nesaprotu, ko autors ar visu viņas rīcību gribēja mums pateikt.

Mans secinājums izlasot šo triloģiju ir sekojošs. Ja vēlies būt veiksmīga civilizācija visuma kontekstā, tad tev ir jāiznīcina visi konkurenti. Ja ir izdevība kādu pierakt grāvmalā nebremzē dari to. Ja ir jāizvēlas viens likteņlēmējs (vai Zobenaturētājs šajā gadījumā) ir jāņem visagresīvākais kāds vien atrodams, tāds no kura baidās ne tikai citi, bet arī paši. Visām tehnoloģijām ir jābūt vērstām uz agresiju un tādā garā. Citādi viss var beigties slikti un ja mežoni nosit ar atombumbu, var jau filosofēt, ka tas zināmā veidā ir pretinieka respekts pret tevi, bet patiesībā tu esi zaudētājs un pazudīsi no galaktiskās kartes.

Kopumā pelnītas 9 no 10 ballēm. Autors ir noslīpējis savu rakstīšanas stilu un savā veidā izaudzis Varbūt nedaudz par daudz fatālisma un nespēja uzrakstīt beigas bez – es varētu uzrakstīt te vēl septiņas grāmatas, bet tā kā redaktori man neļauj, tad visu sabāzīšu pēdējās pārsimts lapaspusēs. Beigas visu nedaudz sagandēja, lai ar atbilst žanra kanoniem nedaudz pavilka uz leju.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums by Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs

pulkveza-foseta-pedejais-celojums-by-mihails-jemcevs-jeremejs-parnovs

Šogad esmu nolēmis izlasīt sēriju Fantastikas pasaulē. Bērnu dienās šīs bija manas mīļākās grāmatas, pārlasīju tās neskaitāmas reizes. Kopš pēdējās lielās pārlasīšanas būs pagājuši vismaz divdesmit gadi, tādēļ sīkumi ir aizmirsušies, un var droši ķerties klāt atkal. Fosets man mājās grāmatu plauktā nebija, nācās ņemt no bibliotēkas. Pirmo savu eksemplāru atradu skatoties grāmatu veikala komisijas plauktā, nezinu kādēļ, bet tur šīs sērijas grāmatas bija atrodamas vienmēr.

Šajā stāstu krājumā ietilpst pieci stāsti, kuri lielākoties ir mēģinājumi uztaustīt zinātniskās fantastikas žanru. Autoriem tas lāga nav izdevies, ja ir gadījusies laba ideja, tad tā tiek norakta garās filozofiskās pārdomās. Un to lielākais pluss ir salīdzinoši mazais apjoms. Bet nu par katru pēc kārtas.

Locis Kids – ir par kādu okeanogrāfu, kurš Otrā pasaules kara laikā ir spiests pāris gadus pavadīt uz nomaļas Galapagu salas. Te viņš ar speciālu ierīci klausās jūras iemītnieku ultraskaņu balsīs un nododas zinātniskajam darbam. Sākumā autors, lai atgādinātu lasītājam par sarežģīto starptautisko stāvokli, tiek aplaupīts. Bandīti, protams, ir fašisti un tie ir īsti maitas gabali. Beigu vārdos autoram izdodas parādīt arī amerikāņu imperiālistu īsto seju. Un tā teikt no ideoloģijas viedokļa stāsts ir izcils piemērs pūstošā kapitālisma ilustrēšanai. Taču mūsdienu lasītājam šādas lietas nav pārāk aktuālas un ar pliku aizjūru romantiku (kur iguānas sauc par leguānām) nepaņemsi. Lieku 4 no 10 ballēm.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums – šis ir stāsts, kurš mani savulaik ieinteresēja par zudušās pilsētas Z. meklējumiem. Šis stāsts ir vairāk vēsturisko notikumu atstāsts par Foseta pēdējo ceļojumu Dienvidamerikas džungļos, par ekspedīcijām, kuras to meklēja. Un pašās beigās neliels fantastikai pielīdzināms iespējamā tālāko notikumu attīstība. Tagad Foseta jautājumā esmu informētāks nekā pusaudža gados, un jāatzīst, ka autors ir veiksmīgi izveidojis stāstu balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem. Galvenais varonis ir mikrobiologs, kas džungļos ierodas jaunu mikroorganismu meklējumos, tas sola spožu karjeru, bet sagandē privāto dzīvi. Viņa pirmās ekspedīcijas rezultāti ir daudzsološi, bet diemžēl iet bojā. Viņam nākas doties uz džungļiem atkal. Lai atrastu civilizācijas neskartus mikrobus, viņam nākas doties pa Foseta pēdām. Labs vēstures, populārās zinātnes un leģendas sajaukums. Joprojām patīk stāstījuma stils un esmu labās domās par šo stāstu 10 no 10 ballēm.

De Profundis – pilnīgs sviests, par kuru nav iespējams izstāstīt nesamaitekļojot. Cilvēks nonāk ārpus visuma un iesaistās filozofiskās diskusijās ar sava kosmosa kuģa mākslīgo intelektu. Tas ir tieši tik garlaicīgi, kā tas izklausās, absurda salu kulšana. Pelnītas 1 no 10 ballēm.

Sniega pika – kas gan var būt labāks doktora disertācijas aizstāvēšanā kā laika mašīnas demonstrācija? Ideja laba, bet realizācija ir tāda paša kā galvenā varoņa jūras ķemmīšu bundžas atvēršana  – eļļains pleķis uz biksēm. Autors īsti nav izlēmis, ko viņš vēlētos pateikt, ka pagātni labāk nemainīt, bet tai pat laikā viņš to maina! Un beigas vispār sanākušas neloģiskas. 3 no 10 ballēm.

Figūras plaknē – tāds pavājš Flatland atgremojums. Visas izmaiņas ir nedaudz vienkāršāki secinājumi un citplanētu vide. Vislabākais ir stāsta īsais formāts. Ja lasītājs ir pievārējis pamatskolas ģeometrijas kursu, viņam būtu par ko ar autoriem parunāt. 3 no 10 ballēm.

Kopumā, ja nebūtu Foseta ceļojums, kas drīzāk ir vēsturisks stāsts nevis fantastika, grāmata būtu norakstāma kā makulatūra. Galvenie varoņi nevienā citā stāstā nav nekas vairāk kā ideju paudēji, cilvēki bez personības, tikai kartona figūras. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem patīk Dienvidamerikas džungļu izpētes vēsture un zudušas pilsētas.

Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton

pandoras-star-commonwealth-saga-1-by-peter-f-hamilton

Pie šīs grāmatas nonācu tīri nejauši. Poseidons bija izlicis sava grāmatplaukta bildes, un nenoturējos, apjūsmoju abus Hamiltona ķieģeļus. Poseidons bija tik laipns, ka piedāvaja man viņus iedot izlasīšanai. Par to viņam liels paldies! Hamiltona darbus jau biju lasījis un zināju, ja vēlies kosmisko operu detalizetā pasaulē, kur dažas atkāpes par pastorālām ainavām neatpaliek no mūsu paša Upīša, tad šis ir tas, kas vajadzīgs. Paildus ir vismaz desmit varoņi, kas risina vienu un to pašu problēmu.

Rit 2380. Gads; cilvēce ir kolonizējusi ap sešimt planētām. Peteicoties tārpeju tehnoloģijām, uz citu planētu var nokļūt vienkārši iesēžoties vilcienā. Zeme joprojām pārvalda Starpzvaigžņu Savienību. Cilvēki ir ieguvuši mūžīgu dzīvi, jo ir pieejama atjaunošanās procedūra, un šķiet, ka viss ir kārtībā.

Kad astronoms Dudlejs Bose novēro kādas tālas zvaignes pazušanu Daisona sfērā, Sabiedrība nolemj nosūtīt izpētes ekspedīciju. Tārpejas tik tālu nesniedzas, un nākas uzbūvēt kosmosa kuģi, kurš spēj lidot ātrāk par gaismu. Par tā kapteini tiek iecelts Vilsons Kime, izbijis NASA astronauts, vienīgais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko sajēdz no kosmiskajiem ceļojumiem.

Grāmata, kā jau tas autoram ierasts, sastāv no vairākiem stāstiem, kas savijas kopā tikai pašas grāmatas beigās. Pati lasīšana nav nekāda bērnu spēle, lai iešūpotos, ir jāizlasa vismaz 300 lapaspuses. Pēc būtības ir jāizlasa mūsdienu standarta plānā grāmata tikai, lai apjaustu visa notiekošā apmērus. Tāda nopietna darbība sākas tikai ap piecsimto lapaspusi, un tikai tad tu sproti visa iepriekšrakstītā globālo sižetu. Man pret šādu grāmatas struktūru nav nekādu iebildumu un mierīgajā notikumu periodā izbaudīju autora radīto pasauli.

Viens no centrālajiem stāstiem ir Detektīves stāsts – Paula Maijo vairāk nekā simts gadus risina vienu lietu. Viņa mēģina notvert Bredliju Džonsonu Guardians of Selfhood vadītāju. Viņš sludina, ka Sabiedrības varas struktūrās ir iefiltrējie Starflyer – citplanētietis ar mērķi iznīcināt Zemes civilizāciju. Viņa cīņas metodes ir terorista cienīgas, un viņš ir gatavs darīt visu, lai aizstāvētu cilvēci. Lieki piebilst, ka viņa idejas izklausās pēc trakā murgiem. Taču Paulai neveicas ar Džonsona notveršanu, lai ar ir vislabākā Sabiedrības izmeklētāja, tā vien šķiet, ka Džonsonam ir informatory augstos amatos. Ši ir visnotaļ interesanta grāmatas stāsta daļa, nedaudz gan atkārtojas ar mūžīgajiem notveršanas mēģinājumiem, tie gan katrs lasās kā īss trilerītis.

Stāsts par Kontaktu – Sabiedrība ar citplanētiešiem ir kontaktējusies jau daudzas reizes, lielākoties tas ir pierādījis tikai to, ka saprāts nenozīmē vienādu loģiku. Sastaptās rases labākajā gadījumā ir mīklainas, kuras nodarbojas ar savām lietām un kuru pasaules uzskats ir kardināli atšķirīgs no cilvēku. Vismīklainākie ir Silfēni, tādi kā Visuma elfi, kuri pārvietojas pa galaktiku pa saviem ceļiem. Ja cilvēks māk uz pasauli skatīties nedaudz savādāk, arī viņš spēj pa meža taku nonākt uz citas planētas. Taču šie ir nenozīmīgi kontakti. Galvenais ir Vilsona ekspedīcija uz Daisona sfēru, kur Sabiedrība beidzot sastop īsteni agresīvu civilizāciju. MorningLightMountain pasaule ir visnotaļ oriģināla, un par to ieteiktu izlasīt katram pašam. Var visnotaļ labi saprast, kādēļ viņa reakcija uz Kontaktu ir agresija, viņa pamatimperatīvi un vēsture nemaz neatstāj citu iespēju.

Ozija ceļojums – šis bija vinteresantākais stāsts, par Oziju tārpeju izgudrotāja ceļojumu pa Silfenu takām. Tāda atraušanās no Sabiedrības problēmām, mēģinājumi izprast šo noslēpumaino civilizāciju tās dzīves ciklu, saprast cilvēces vietu Galaktikā. Vienkārši superīgs ceļojumu apraksts ar piedzīvojumiem un nedaudz sevis meklējumiem. Šī stāsta daļas lasīju ar vislielāko entuziasmu.

Protams, ir vēl Politiķa stāsts – par Sabiedrības politikas aizkulisēm un Lielo ģimeņu savstarpējo darījumu slēgšanu un visnotaļ globālām politikas aizkulisēm. Ir Jaunā Kaujinieka stāsts, kurš parāda pasauli no Guardians of Selfhood puses, te gan lielākoties ir sekss un kurjera pakalpojumi, bet nav slikti.

Pēdējā Marksista stāsts ir par vienu pagrīdnieku, kurš cīnās pret kapitālismu. Adams Elvins visu dzīvi ir cīnījies par taisnību. Taču tas nav radis atbalsi līdzcilvēkos, viņš ir viens no meklētākajiem noziedzniekiem, tikai Džonsons ir vēl slavenāks. Nav brīnums, ka šie puiši savstarpēji sadarbojas, jo dažas intereses viņiem ir kopīgas. Adams netic Džonsona ideoloģijai, taču, ja var dabūt fondus savai cīņai, viņš ir gatavs pieciest pustrako muldēšanu.

Centrālā grāmatas tēma ir cilvēces spēja apvienoties pret kopēju ienaidnieku. Par to, ka cilvēci vada kaut kas vairāk par alkatību un bailēm. Cilvēce un tieši tas dod viņai cerības gaidāmajai cīņai ar agresoriem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt iesaku gan tikai tiem, kurus nebaida biezas ķieģeļa lieluma grāmata ar lēnu sižeta attīstību. Taču tiem, kas saprot kosmisko operu būtību un labi izstrādātu pasauli, šī būs īsta medusmaize.

Жук в муравейнике by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

%d0%b6%d1%83%d0%ba-%d0%b2-%d0%bc%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%b9%d0%bd%d0%b8%d0%ba%d0%b5

Kad plašos vilcienos (un mazos vagoniņos) plānoju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tad viena lieta man bija skaidra no sākta gala. Tieši šo grāmatu es izvēlējos kā pēdējo lasāmu. Nav jau nekāds noslēpums, ka Strugacku grāmatas ir fantastiskas gan izpildījumā, gan ideju ziņā. Pārmaiņas pēc man bija prieks ķerties tai klāt.

Grāmata sastāv no četriem īsiem stāstiņiem un diviem garākiem. Visus viņus vieno cilvēces nākotnes redzējums un zvaigžņu iekarošana. Cilvēces nākotne rādās ir visnotaļ spoža. Komunisms ir uzvarējis, tomēr autori pārāk bieži to nepiesauc, par to runā epizodiski tiki vienā stāstā. Tādēļ nav jāuztraucas, ka varoņi tur nākotnē vienā laidā piesauks Ļeņina dižos darbus. Tik pat labi visa pārticība varētu būt ļoti attīstīts sociālisms vai pat pēcautomatizācijas kapitālisms, kur naudai un resursiem vairs nav nekādas nozīmes. Sabiedrības modelis un indivīda vieta tajā ir ļoti būtisks šajos stāstos. Jo visi šie stāsti pēc būtības nav futuroloģiju, bet par to, vai cilvēkam ejot uz priekšu viņiem izdosies palikt par cilvēkiem. Vai viņi neatkārtos savas senču kļūdas, un cik ļoti cilvēks vispār ir spējīgs izmainīties?

Pirmie divi stāsti ir veltīti kosmosa iekarošanai un upuriem, kas tiek prasīti no kosmosa kuģu komandām. Tādi tipiski varoņstāsti par stiprajiem cilvēkiem, kas izsit ceļu uz zvaigznēm, veltot tam visu savu dzīvi. Šis stils ir laikmetam raksturīgs un jāatzīst, kad stāsts ir par agrīno kosmosa izpēti žanrā nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ekstrēmi apstākļi pieprasa cilvēkus – izdzīvotājus.

“Nakts tuksnesī” – ir neliela aina no Marsa iekarotāju dzīves, šeit ir jāpiedzimst pirmajam bērnam, taču dakteriem salūzt transportieris, un viņiem pat tuksnesi jāiet ar kājām. Autoru Marss nebūt nav mirusi planētu, te sastopami šādi tādi dzīvnieki, tiek doti mājieni par senu civilizāciju, un Foboss ar Deimosu, izrādās, ir mākslīgas izcelsmes. Marsā naktī tuksnesī atrasties nav prāta darbs, bet pienākums sauc, un nekas jau neatliek. Stāstiņš par mazajiem ikdienas varoņdarbiem un neliels (pelnīts) ārstu profesijas slavinājums.

“Ārkārtas notikums” – nanotehnoloģijas! Kosmosa kuģa kabīnē pēkšņi parādās muša, un apkalpei sākas nopietnas problēmas. Šis ir citās zinātniskā fantastika. Par draudiem un iespējām, ko cilvēcei var radīt dzīvība, kas piemērojusies dzīvei kosmosā.

“Bēgšanas mēģinājums” – viens no garajiem stāstiem par to, vai ir iespējams ar varu uzspiest citu sociālo iekārtu. Autori diezgan trāpīgi ilustrējuši pagājušā gadsimta autoritātoros režīmus, kas iedzīvotājus sadzinuši darba nometnēs un atņēmuši tiem jebkādas cerības. Var jau līksmot, cik trāpīgi uzrakstīts par fašismu, taču tikpat labi tas attiecas uz padomju lēģeriem, pat vairāk. Tīrais brīnums, ka autoriem kāds vispār ļāva publicēt. Sižets ir vienkāršs – ceļotāji nejauši nonāk uz kādas aukstas un sniegiem bagātas planētas. Netālu no sava kosmosa kuģa viņi atrod piecus mirušos, kas ietērpti tikai džutas maisos. Uz planētas izrādās atrodami arī “Klejotāju” artefakti. Nometnes izveidotas, lai tos izpētītu ar visprimitīvāko iespējamo metodi. Stāsts izraisa pārdomas par cilvēka patieso dabu, egoismu un vēlmi neredzēt tālāk par savu degungalu. Spēcīgs stāsts, aktuālas joprojām.

“Жук в муравейнике” pēc savas oriģinalitātes neatpaliek no “Piknika ceļa malā”. Nez kādēļ visā anotācijās šī stāsta būtība uzreiz tiek nomaitekļota, lai ar tas kā stāsts tiek pasniegts nudien to neparedz. Komkona-2 darbiniekam Maksimam Kammereram tiek uzdots uz Zemes atrast kādu Ļevu Abalkinu. Atrast un novērot, kādēļ tas vajadzīgs priekšniecība nepaskaidro. Stāstam attīstoties autori atklāj Maksima pasauli, cilvēci, kas iekarojusi daudzas planētas, citas civilizācijas, tādas, kuras draudzējas ar cilvēkiem un tādas, kuras nekontaktē. Abalkins ir daudz nodarbojies planētu izpētē, jo pieder pie Progresoriem, tādēļ jautājums, kādēļ viņu vispār meklē, neizbēgami sāks nodarbināt lasītāju. Kammerers ir labs meklētājs, viņš atradīs, bet tikai pēc tam, kad lasītājs būs sapratis cilvēci tajā tālajā nākotnē. Brīdī, kad tiks sniegta atbilde uz jautājumiem – kādēļ? Atklāsme būs kā naglai uz galvas. Un tas, kā patiesībā būtu pareizi, paliks katra lasītāja ziņā. Izcils darbs, kuru raksturo paša Abalkina vārdi.

«Стояли звери около двери, в них стреляли, они умирали!»

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu sajūsmā par šiem autoriem no bērnu kājas un arī stāstu “Жук в муравейнике” es pārlasīju jau trešo reizi. Nenoliedzami, joprojām ļoti spēcīgs gabals. Ar to arī beidzu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu, kas ilga nedaudz ilgāk par diviem gadiem.

Хрустальная медуза

kristala-meduz

Šī bija viena no divām atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, tādēļ izvēle bija visnotaļ viegla. Biju sataupījis pašām beigām, šķita būs dikti laba. Jo kas gan varētu pārspļaut astoņdesmito gadu Latvijas rakstnieku fantastikas antoloģiju. Tas nekas, ka šajā žanrā tradicionāli rakstīja krievu valodā, un arī rakstniekiem lielākoties ir krievu uzvārdi.

Uzreiz pateikšu, lielākoties šeit atrastie stāsti sagādāja vilšanos. Stāsti pēc savas kvalitātes sarindojami no makulatūras līdz izciliem. Tas gan nebūtu nekas traks, jo tā gadās visās antoloģijas, ja vien šeit lielākai daļai no stāstiem nebūtu nekādas literārās vērtības, tas pats sakāma arī par domas oriģinalitāti. Tiek aptverts pirmais kontakts, nākotnes cilvēku problēmas, robotu revolūcijas un iekļauti pāris pat visnotaļ šizīgi gabali. Stāsti jau nav diez ko gari, bet dažu labu, lai pievārētu, ir jāpiespiežas.

Visvairāk man atmiņā iespiedās stāsts “Камни и молнии”, kuru sarakstījis Вячеслав Морочко. Sižets pavisam vienkāršs un domāts, lai salīdzinātu dažādas pasaules uztveres. Vienai civilizācijai tā ir tik ātra, ka cilvēki tai šķiet kā statujas. Tad nu viņu planētas tuvumā nonāk kravas kuģis. Tā apkalpe ar diviem cilvēkiem uz visiem laikiem ir zaudējusi cerības atgriezties uz Zemes, jo beigusies degviela. Viņi zinot, ka planēta ir apdzīvota, nolemj nosēsties uz tās, lai tur aizvadītus savu atlikušo dzīvi. Kravas kuģis nav domāts šādiem trikiem tāpēc viņi to trieks pret planētas virsmu un paši izmantos avārijas kapsulu. Taču, ak vai, kuģis krīt uz pilsētu. Skaidra lieta, ka šāds notikumu pavērsiens paģērē no varoņiem klīnisku idiotu statusu un visi autora pārspriedumi par citām planētām pazūd sižeta idiotisma ēnā. 1 no 10 ballēm

“Хрустальная медуза” Любовь Алфёрова –tīrākais avangards, nudien nesapratu, ko autore ar viņu gribēja pateikti. Pārlasīju divas reizes, domāju, ka sapratīšu, bet nē, neko dziļāku par neētisku zinātnieku es neuzraku. Stāsts ir par diviem topošajiem doktoriem, no kuriem viens ir iebāzis matemātiskajā modelī zinātnes virzīšanas prognozi. Draugs iesaka apmeklēt kādu pensionāru, kurš izrādās traks zinātnieks, un apmeklējums pārvēršas narkomāna cienīgā gļukā. 1 no 10 ballēm.

“Закон естественного отбора” Иван Тыщенко – šis savukārt bija īss, aizraujošs un ar ironiju, tādu mierīgi var iekļaut jebkurā antoloģijā, un tas nepavilks uz leju. Par kādu civilizāciju, kur saprātīgā suga ziemo un tā kā pārtika nepietiek visiem, tiek pieļauts kanibālisms, jo izdzīvo stiprākais. Taču izrādās, ka nepietiek būt stiprākajam vien. 9 no 10 ballēm.

“Тридцать третий ход” Леон Гвин, Зигфрид Тренко – netipisks fantastikas stāsts par šaha tēmu. Klīst leģenda, ka eksistē atklātne ar kuras palīdzību var uzvarēt jebkuru spēli ar ne vēlāk kā 33. gājienā. Visu laiku tas bija tikai mīts, līdz ar to saskaras viens no lielmeistariem. Interesanti sarakstīts. 9 no 10 ballēm.

“Мажордом”  Николай Гуданец – stāsts par laimīgām vecumdienām robotu aprūpē. Šis autors, manuprāt, ir labākais, kas mums padomju laikā radies. Viņam piemīt Šeklija ironija un Kantera spēja visu aprakstīt tieši. Šajā grāmatā ir vēl daži viņa stāsti  – “Забудь, прошу тебя…” un “Дурачок Фаби” par kādu ciematu, kurā visiem cilvēkiem piemīt paranormālas spējas, bet viņi visi tās slēpj pat viens no otra. “Чертовщина” par cilvēku, kuram ir izdevies ar Elli noslēgt preču apmaiņas biznesu. 10 no 10 ballēm. Tieši tie izglābj šo antoloģiju. Citādi nebūtu nekā jēdzīga.

Prasīsiet, kur tad ir tā laika zvaigzne Mihailovs – arī viņš te atrodams, taču acīmredzot stāstu nav paspējis sarakstīt un tādēļ kompensējies publicējot pāris nodaļas no kādas savas noveles. Simts lapaspuses bez stāsta beigām, lai ar tajā laikā normāla prakse, tagad šķiet papīra tērēšana un grāmatas mākslīga sabiezināšana.

Kopumā lasīt var, ja esi gatavs stulbus un pārlieku bezsakarīgus stāstus izlaist un neveltīt tiem pārāk daudz laika. Vidējais līmenis ir 5 no 10 ballēm. Ir, protams, pāris zvaigznes ideju un kvalitātes ziņā, bet lielākoties autoriem ir trūcis meistarības izteikt savas domas un tādēļ stāsti vairāk kalpo kā vitrīna, kurā parādīta sapīšanās meistarībā.

Черные журавли by Владимир Михайлов

%d1%87%d0%b5%d1%80%d0%bd%d1%8b%d0%b5-%d0%b6%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%bb%d0%b8

Pēc būtības man vajadzēja lasīt pēdējo atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas karastāstu, taču palasot iesākumu, es nevarēju sevi piespiest. Tādēļ paņēmu visplānāko no atlikušajām. Iesākumā es pat cerēju, ka šīs grāmatas stāsti pārklāsies ar latviski izdotajiem stāstu krājumiem, un man pat nekas nebūs jālasa.

Tomēr tā nebija viss – pārklājas tikai titulstāsts “Черные журавли”. Tas nudien ir labs gabals par apsēstību mūža garumā, par to kā cilvēks viens, lai ar atbildīgs un uzcītīgs, ieslīgst rutīnā un nespēj izrauties no sava pieņēmumu gūsta. Nepieciešamas jaunas asinis, cilvēki, kuri uz problēmu spēj paskatīties no malas no citas sfēras. Melnās dzērves ir kosmisks fenomens, kurš laiku pa laikam parādās kādā kosmosa apgabalā, reizēm bojā iet kuģi, izstaro interesantu starojumu, un tas arī viss, ko cilvēki par tām zina. Pārāk jau netraucē, un izpēte balstās tikai uz pētnieku fanātismu. Nerunāšu par pašu zinātnisko daļu, jo kosmosā nejauši uzdurties uz objektiem pārdesmittūkstoš kilometrus lieliem ir praktiski nereāli, tāpat kā informācijas apmaiņa, kas rit ātrāk par gaismu. Bet tas šai stāstā nav galvenais. Lieku 9 no 10 ballēm, labākais no šī autora.

Среди звёзд  – vairs nebija tik pārliecinošs, tās vēsta par kādu vājstrāvas speciālistu, kurš savas nolaidības dēļ ir palicis aiz kosmosa kuģa borta. Tāds sešdesmito Gravity, bet bez liekas drāmas un mājienu uz pirmo kontaktu. Autors arī cenšas izvērtēt morālo problēmu. Uz tālas planētas iespējams bojā iet cilvēku tūkstoši, bet redz kur puisis nejauši atklāj citplanētiešus! Ko darīt – griezt kuģi atpakaļ un saukt palīgā vai varonīgi atstiept pekas skafandrā glābjot citus. Neteikšu, ka stāsts mani dikti aizrāva, jo varonis pārkāpa drošības noteikumus, un pats vien bija vainīgs. Un visi viņa spriedelējumi bija smieklīgi, jo autors stāsta beigās izvelk ko tādu, kas parāda, ka viņam nemaz nebija izvēles. 6 no 10 ballēm nebija tik izdevies, kā gaidīju.

Дальней дороги – šoreiz galvenais varonis ir Tālā kosmosa izlūkošanas izbijis darbinieks. Tagad viņš vada institūtu, kura mērķis ir Visuma kolonizācija. Cilvēki jau sen ir sasnieguši zvaigznes, taču kolonizācija nevedās, daudzi no migrantiem pēc kāda laika atgriežas atpakaļ uz savu dzimto planētu. Cilvēka daba sauc viņu mājās, un kaut kas šajā lietā ir jādara. Te nu autors par eksperimentiem raksta tipiski padomju garā. Cilvēks ir jāmaina un, lai viņu nevilktu uz mājām, ir nedaudz jāizmaina tā smadzenes ar nelielu operāciju. Uz žurkām jau izmēģināts, nu kārta cilvēkiem, bet neviens nav ar mieru. Tā vietā, lai varonis pats liktos zem skalpeļa, viņš mēģina pielauzt savu izbijušo paziņu šim mērķim nodot savu vēl nedzimušo bērnu. Mūsdienās tas kotētos kā ļaunā ģēnija pirmsākumi. Te autors, šķiet, nezinot pētniecības standartu protokolus, ir radījis kaut kādu fašistisku murgu, kurā galvenais ir būt spožam zinātniekam. Tad varēsi mierīgi apsvērt eksperimentus ar cilvēkiem, tiem pat neprasot atļauju. Līdz ar to stāstu neglāba arī paralēlā sižeta līnija, par ramakiem mākslīgo intelektu, kura uzdevums bija pētīt galaktiku robotizēti. Šai grāmatai lieku 4 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu var lasīt, lai gan daudzas to idejas mūsdienu kontekstā nešķitīs nekas izcils, arhaisks un ar totalitārisma iezīmēm pāris stāstos. Tur nu neko nevar darīt, jo cilvēki nav nekādi ramaki, viņu pasaules uztvere ar laiku var mainīties un vecās lietas var nomainīt jaunas, kuras gan obligāti nav labākas.

%d bloggers like this: