Navigate / search

Beyond the Rift by Peter Watts

beyond-the-rift-by-peter-watts

Šīs grāmatas iegāde man bija visnotaļ sarežģīts process. Jā, pēc šogad lasītā autors man ir ticis favorītos. Viņš dikti labi spēj izstāstīt ļoti dīvainas lietas, un es to novērtēju. Biju iegājis Polaris grāmatu veikalā un ārzemju fantastikas plauktos skatījos, kas jauns pārtulkots. Atradu šo grāmatu un sev netipiski sāku lasīt to grāmatnīcā. Pēc pāris lapaspusēm es sakaunējos un noliku grāmatu atpakaļ plauktā. Tad kādu nedēļu mani urdīja stāsta sākums, un nolēmu: štrunts, nopirkšu krieviski, grāmatas nosaukumu un autoru es biju aizmirsis apskatīties. Apmeklēju bodi un grāmatu vairs atrast nevarēju. Tā vietā nācās internetā pārdesmit minūtes meklēt iespējamo grāmatu un autoru. Beigu beigās atradu.

Grāmata sastāv no trīspadsmit stāstiem un vienas esejas par autora uzskatiem. Ne visi no viņiem ir izcili, bet uzcept tik izcilu stāstu krājumu vēl nav izdevies nevienam autoram. Autora stāstus vieno tas, ka viņa cilvēki, pat tie, kas dara sliktas lietas, patiesībā nemaz nav tādi, kuri tiektos uz kaut kādu abstraktu ļaunumu. Viņi ir parasti cilvēki, kas rīkojas pēc apstākļiem, un labais viņos nemaz vēl nav miris. Tādēļ arī viņa stāstos nemaz nepavīd tādas izmisušas bezcerības, uz kuru it kā vedina sižets. Un tas ir labi. Tagad nedaudz par stāstiem, kuri nudien ir lasīšanas vērti.

“The Things” – izcils stāsts no citplanētiešu “monstra” skatu punkta. Tavs kosmosa kuģis cieš katastrofā, tu brīnumainā kārtā izglābies. Un kad beidzot esi izkusis no ledāja atklāj, ka vietējais saprāts (cilvēki) ir pilnīgs ārprāts. Organismi, kas par visu augstāk vērtē individualitāti, konservatīvi ķermeņa uzbūvē, šūnas šauri specializētas. Brīžos, kad izdodas saplūst ar šiem organismiem, atklājas, ka tās ir tikai mehāniskas lelles. Taču brīdī, kad noslēpums tiek atklāts ir jau par vēlu, mūsu Lavkrafta monstram vairs neizdosies izglābties. Izcili uzrakstīts – 10 no 10 ballēm, man vienmēr ir patikuši monstri arktiskajos un antarktiskajos apstākļos. Un skats uz cilvēkiem kopumā ir vienkārši izcils.

“The Island” – lai ceļotu visumā, ir jābūvē ceļa portāli, kādam tas ir jādara, un tie, kuri ar šo lietu nodarbojas miljoniem gadu, nav sajūsmā par savu darbu. Taču viņi ir programmas gūstekņi, mākslīgais intelekts, kurš vada šo procesu, ir absolūti konservatīvas, un viņa plānā nekādas pārmaiņas nav paredzētas. Taču Visumā ir organismi, kas spēj manipulēt pat šādiem strikti noprotokolētiem mehānismiem. Labs stāsts ar ironiju, šahs starpzvaigžņu telpā. 8 no 10 ballēm.

“The Second Coming of Jasmine Fitzgerald” – šī stāsta ideja nav neko jauna, taču šajā stāstā labi pastāstīta. Džasmīna ir atklājusi veidu, kā ietekmēt realitāti, tas nemaz nav tik grūti, ir tikai jāprot uz to pareizi paskatīties, saprast procesus, un tad viss ir iespējams. Patiesību sakot, pasaulei ir nepieciešami pāris uzlabojumi. Piemēram, viņas vīrs, kurš slimo ar vēzi, kāpēc viņu nesalabot? Te viss aiziet greizi, un uz skatuves uznāk psihiatrs. Un tālāk ir jautājums, kurš kuru pārliecinās par savu realitāti. Labs psiholoģiskais stāsts. 9 no 10 ballēm.

“A Word for Heathens” – kāda gan būtu pasaule, ja Romas impērijas laikā netiktu atrasta tā vieta tuksnesī, kur Mozu uzrunāja Dievs? Lai slavēts Konstantīns. Pasaule izmainījās, Dieva klātbūtne ir acīmredzama, to apšaubīt nevar neviens. Par to dieva soģi, laiku pa laikam atrodas tādi, kas nespēj sajust dieva klātbūtni, vēl vairāk viņi uzskata, ka īsteni ticīgie to dara nepareizi. Labs stāsts par psiholoģisko dieva izjūtu un spēju to izraisīt, fizioloģiski ietekmējot smadzenes. 9 no 10 ballēm.

“Nimbus” – šis stāsts ir no visplanētas saprāta tēmas. Cilvēki gadsimtiem ir piecūkojuši zemi ne par ko nedomādami, nemaz nenojaušot, ka viņus var pamanīt. Šis novērotājs ir tik kolosāls, ka reakcijai uz kairinājumu ir vajadzīgi gadsimti, taču, kad sākas, tad sākas. Cilvēki ir nokaitinājuši atmosfēru, un tagad nav nekā briesmīgāka, kā pie apvāršņa ieraudzīt mākoni. Daži bunkuri un atsevišķas pilsētas vēl turas, bet tas nav uz ilgu laiku, tādēļ diena, kad debesis ir zilas, ir tikai neliela atelpa pirms beigām. 9 no 10 ballēm.

Vidēji šo stāstu krājumu vērtēju uz 8 no 10 ballēm. Labākos jau pieminēju, bija pāris, kuri mani vispār neuzrunāja, tie bija tādi psiholoģiskie  – par dziļūdens izpēti. Šķiet, ka tie nāk no slavenās autora Rift sērijas, tagad neesmu drošs, vai man viņa patiktu. Iesaku izlasīt, stāsti nav gari, un ja viens nepatika, noteikti atradīsies kāds, kurš tevi aizķers, un tāda jau ir stāstu krājumu jēga  – apkopot autora daiļradi un parādīt lasītājam visu viņa pasauļu spektru.

The Dark Forest (Remembrance of Earth’s Past #2) by Liu Cixin

the-dark-forest-remembrance-of-earths-past-2-by-liu-cixin

Ar šo rakstnieku es esmu sev atklājis Ķīnas zinātnisko fantastiku. Tā, cik nu varu spriest, pēc pāris izlasītiem darbiem, kas tulkoti angļu valodā. Patlaban iespaids ir labs, zinātniskās fantastikas sadaļa ir tiešām zinātniska un vienīgais, kur varu piesieties konkrētajam autoram, ir iestieptais izklāstījuma veids. Pirmo šīs sērijas grāmatu “The Three Body Problem” izlasīju gada sākumā. Taču šīs nav tādas grāmatas, kuras gribas lasīt vienu pēc otras, viņas prasa pārdomu periodu, galvā pastrīdēties ar autoru un tikai tad ķerties klāt nākamajam.

Citplanētiešu flote ir ceļā uz Saules sistēmu, pēc nieka četrsimts gadiem, ja nekas nemainīsies, cilvēcei pienāks gals. Trisolari ir efektīvi nobloķējuši zemes civilizācijas attīstību ar sofonu barjeru. Kvantu fizikas tālāka izpēte ir apstājusies. Cilvēkiem ir divas izvēles  – samierināties vai arī mēģināt izspiest no pirmssofonu laika zinātnes maksimumu. Cilvēki nolemj nepadoties un cīnīties. Tas nekas, ka Trisolāriem ir pieejama visa informācija par cilvēci tajā pat momentā, kad viņa radusies, cilvēka prātā var paslēpt daudz ko.

Cilvēce izvēlas uzsākt Wallfacer Projektu, projekta mērķis ir izstrādāt plānu, kas ļautu sakaut Trisolarus. Šī plāna ietvaros tiek izvēlēti četri cilvēki, kuriem tiek izdalīti milzīgi resursi. Viņiem neviens neprasīs nekādus paskaidrojumus un akli izpildīs visas prasības. Trīs no viņiem ir rūdīti politiķi un stratēģi, savukārt ceturtais Luo Ji ir parasts sociologs un astronoms. Taču Trisolāriem nez kādēļ tieši viņš šķiet pats bīstamākais.

Ši nu ir no tām grāmatām, kas pēc izlasīšanas liek aizdomāties par cilvēces nākotni un par tās vietu visuma plašumos. Ja pēkšņi apstātos tehnoloģiskais progress, cik daudz mēs spētu no jau esošajām zināšanām izspiest. Autors ir optimistisks un uzskata, ka diezgan daudz. Galvenais ir pareiza resursu pārdale. Iespējams, ka viņam šeit ir taisnība. Kā jau lielas nācijas pārstāvim viņa piedāvātais notikumu scenārijs katram atsevišķam indivīdam nav diez ko jauks. Būs bads, cilvēku skaita samazināšanās, taloni un citi plānotās ekonomikas bonusi. Taču, ja ir kopējā ideja, tad jau var pārciest visu.

Otra lieta, kas izraisa pārdomas, ir komunikācija ar citplanētiešiem. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, patlaban izskatās, ka mēs atrodamies tumšā mežā. Vieni paši, neesam atklājuši nevienu citplanētieti. Iespējams, ka šajā galaktikā mēs tiešām esam vienīgie, bet varbūt, ka tā ir ar dzīvību pārpilna, taču klusumam ir savs iemesls. Autors ir izvēlējies labu analoģiju, tumšs mežs, kurā visi ir mednieki un reizē arī medījums. Ja kāds iekliegsies, viņu tūdaļ nogalinās, ne jau aiz ļaunuma, bet lai novērstu iespējamos draudus nākotnē. Tādēļ visi sēž un tur muti. Lai arī galaktika ir liela, tās resursi nemaz nav neizsmeļami, un iespējams, ka ir tādi citplanētieši, kas vienkārši preventīvi nogalē visas tās, kuras paceļ balsi. Zemes civilizācija šādā pasaulē ir mazi bērni, kuri tikuši pie kabatas baterijas, labprāt to slēdz iekšā un ārā.

Var jau teikt, ka viss šis pieņēmums nāk no tradicionālā ķīniešu izolacionisma. Varbūt, ka visi nemaz nav ļauni un patiesībā eksistē Galaktiskā brālība, taču šis autora skatījums nudien ir pārdomu vērts. Un es pēc būtības sliecos viņam piekrist.

Visa grāmatas darbība norisinās šo divu pamatpremisu kontekstā. Wallfacer izstrādā savus projektus, Trisolāri dara visu, lai atklātu viņu lielos plānus. Cilvēce spārdās pretī, domas šķeļas. Galvenais tēls Luo Ji ir pārsteigts ar savu jauno statusu un nesaprot, ko darīt. Tik pat pārsteigta ir arī lielākā cilvēces daļa un viņā saredz tikai liekēdi, kas savus resursus izmanto nelietderīgi. Ja godīgi, tad arī es nesapratu nedz Trisolāru uztraukumu, nedz pašu galveno tēlu. Šī nesapratne ilga gandrīz vai visas grāmatas garumā. To gan labi kompensēja viņa dzīves apraksts pāris gadsimtu garumā. Nevar gan teikt, ka viņš būtu ļoti spilgts tēls. Viņa loma tāpat kā pārējiem ir un paliek tikai funkcionāla. Cilvēki ir vajadzīgi, lai dzītu sižetu uz priekšu, un tādēļ autors ir radījis attiecīgus tēlus.

Arī pašas grāmatas lasīšanu nevar saukt par vieglu, vietām viņa ir drausmīgi garlaicīga. Savu artavu lasīšanas procesam piedeva fakts, ka šis ir tulkojums, tādēļ vietām šķita dīvaini dialogi un interesantas runas konstrukcijas. Brīžiem nācās sevi piespiest lasīt tālāk. Bet beigu beigās, kad tiec līdz beigām, visas mocības tiek atsvērtas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors rakstītais dod daudz vielas pārdomām, liek noticēt, ka mežs patiešām ir tumšs un cilvēcei būtu labāk nebļaustīties un nevienam nestāstīt par savu atrašanās vietu. Citas civilizācijas var būt daudz, daudz attīstītākas un nospiedīs mūs, ne jau aiz ļaunuma, bet vienkārši tāpat kā mēs saminot skudru.

Rīta zvaigzne (Red Rising #3) by Pīrss Brauns

rita-zvaigzne

Nav pagājis ne gads, un iznākusi jau Sarkanās sacelšanās triloģijas trešā un noslēdzošā grāmata. Teikšu, kā ir – pēc otrās grāmatas izlasīšanas es nopietni apsvēru izlasīt arī trešo uzreiz un angliski. Taču tā kā lasāmā man  ir daudz un no izdevniecības Prometejs pārstāvja saņēmu solījumu, ka es jau šogad viņu varēšu izlasīt latviski tāpat kā iepriekšējās, es piekritu pagaidīt.

Derovs būtu dzīvojis mierā, tomēr ienaidnieki nesa viņam karu. Zelta valdnieki pieprasīja viņa paklausību, pakāra viņa sievu un paverdzināja viņa tautu. Tomēr Derovs ir apņēmies stāties tiem pretī. Riskējis ar visu, lai pārveidotu sevi un iefiltrētos Zelta sabiedrībā, viņš ir cīnījies, lai izturētu nežēlīgo konkurenci, kādā tiek audzināti Sabiedrības varenākie karotāji, kāpis pa dienesta karjeras kāpnēm un pacietīgi gaidījis, lai uzsāktu revolūciju, kas iznīcinās hierarhiju no iekšienes. Beidzot tas brīdis ir pienācis.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, autoram ir ko norauties, lai visu novestu līdz loģiskam gala iznākumam. Man personīgi nebija ne mazākās nojausmas, kā viņš to grasās izdarīt. Jo “Zelta dēla” fināls nebija pārāk daudzsološs “labajiem” varoņiem. Taču tā ir sen zināma patiesība, galvenajam varonim pārbaudījumu nekad nevar būt par daudz. Galvenais, lai viņam būtu uzticami biedri un skaidrs plāns. Ja ar biedriem vairāk vai mazāk ir kārtībā, tie kā zeltiem pienākas ir neuzticami un neparedzami, bet viņi ir pavilkušies uz pasaules pārkārtošanas ideju. Un Derovam ar to pietiek. Ar plānu gan jaunajam revolūcijas vadonim ir tā švakāk, pārāk daudz laika aizņem izdzīvošana un zudušā apcerēšana.

Tomēr satraukumam nav pamata, revolūcijas lielākoties nenotiek kabinetos bīdot dokumentus, bet gan kaujas laukā. Likmes ir lielas un Derova karaspēks ir iespaidīgs, tajā ir sapulcēti visu krāsu pārstāvji, viņam piepulcēta daļa no flotes, zelti un obsidiāni. Katru no šīm frakcijām vada savas intereses, un tās apvienot kopējā nākotnes redzējumā nav iespējams. Revolucionāriem kopīgais ir tikai tas, ka viņi vairs nevēlas dzīvot zem zeltu kundzības. Kauju apraksti te ir līmenī un netrūkst, kopā ar Derovu varēs izcīnīties gan Jupitera orbītā, gan uz Marsa un tā pavadoņiem. Taču galvenais mērķis ir Mēness, un  sakāve izšķirošajā kaujā var nogalināt arī pašu revolūciju.

Ļaunie, protams, ir lielākā daļa no zeltu kastas, un viņi turas savās pozīcijās stiprāk kā deputāts pie mandāta. Pirmkārt, viņu dabā nav zaudēt un otrkārt, viņu dabā nav pakļauties. Derova arhiienaidnieks ir pats Šakālis. Zelts, kuru viņam ir bijusi izdevība novākt vairākas reizes, bet kuram žanra labākajās tradīcijās ir izdevies izsprukt sveikā. Viņš bez tīra ļaunuma ir izslavēts ar savu ietekmi, apķērību un stratēģisko domāšanu. Tā, ka viņu nevajag novērtēt par zemu, viņš ir visas antirevolucionārās kustības smadzenes un dzinējspēks. Puisis ir principiāls, bet par līķu skaitu sev aiz muguras nesatraucas.

download

Grāmatā bija viena vieta, kad man uznāca gandrīz nepārvarama vēlme atstāt viņu pusratā. Derovs manās acīs ir diezgan liels zābaks. Es saprotu, sižetam viņš tieši tāds ir vajadzīgs ar tik atvērtu sirdi, ka pat viņa krūšu kurvis ir vaļā un knapi to notur iekšā. Taču viņa tieksme kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem mani pamatīgi kaitināja. Šajā konkrētajā sižeta punktā, ko nevēlos nomaitekļot, es pavisam apvainojos uz autoru, varbūt tāpēc, ka viņš piekrāpa manas cerības. Pie reizes arī uz Derovu un viņa revolūciju, ka grūti bija turpināt. Tas negadās bieži un liecina, ka tomēr esmu viņu idejām pieķēries.

Ja jārunā par zinātniskās fantastikas daļu, tad tehnoloģijās un to iespējamajos pielietojumos ir labāk nemaz neiedziļināties. Nav jau tā, ka es esmu baigais nākotnes tehnoloģiju pielietojuma guru. Sižetā ir vairākas vietas, kur radošos problēmu var viegli atrisināt ar esošajām tehnoloģijām, un viss apdraudējums valdošai iekārtai izskatās nedaudz samāksloti. Var jau būt, ka zelti ir paraduši savas problēmas risināt ar slātēm un par citām iespējām nemaz neaizdomājas.

Cienījams triloģijas noslēgums, kas beidzās savādāk nekā es biju gaidījis, taču tas nav iemesls nelikt grāmatai 10 no 10 ballēm. Sižets ir pietiekoši spraigs, lai noturētu lasītāja uzmanību un pavērsieni reizēm ir visnotaļ negaidīti. Silti iesaku izlasīt visu triloģiju un kopā ar Derovu mēģināt satriekt pīšļos zeltu hegemoniju.

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Par šo grāmatu es uzzināju lasot fantastikai veltītu žurnālu. Tīri vai jābrīnās, cik daudz labu grāmatu es sava mūža laikā esmu palaidis garām. Vismaz tā man šķita izlasot recenziju. Jau sen esmu nolēmis izlasīt vismaz tās, par kurām man izdodas uzzināt, pasūtīju gan šo, gan nākamo sērijā. To, cik lēni tagad strādā bookdepository, zina visi. Un tā nu sanāca, ka brīdī, kad es beidzot grāmatas saņēmu, es jau biju kļuvis pavisam cits cilvēks, un viņu nemaz tik ļoti lasīt negribēju. (Ir tāda teorija, ka cilvēks, pērkot grāmatu, uz to neskatās, ka vajadzēs izlasīt, bet gan es gribētu būt cilvēks, kurš viņu ir izlasījis. Pēc kāda laika šis dvēseles stāvoklis pāriet, un tu attopies ar veselu grāmatu plauktu, kuras it kā ir, bet lasīt negribas.) Šai nācās gaidīt pāris mēnešu.

Zemi apmeklēja Jāņtārpiņi. Miljoniem citplanētu izcelsmes objektu parādījās Zemes atmosfērā un šķietami nofotografēja visu tās virsmu. Gudri prāti domā, ka aptuveni ar viena metra izšķirtspēju. Komētu pētniecības zonde visuma tukšumā uztver dīvainus radiosignālus. Zemes virzienā virzās kaut kas. Tas tēlo komētu. Uz Zemes noris diskusija, vai censties kontaktēties ar citplanētiešiem, kuri tik ļoti cenšas palikt nemanāmi. Beigu beigās sakomplektētā komanda ir visai dīvaina. Šizofrēniska lingviste, biologs, kurā vairāk ir tehnoloģijas nekā cilvēka, miermīlīgs karavadonis un vampīrs, kurš komandēs visu šo parādi. Nu un vēl cilvēku – novērotāju, viņam ir tikai puse no smadzenēm, toties viņš ir ļoti objektīvs. Tikšanās ar citplanētiešiem notiks uz Saules sistēmas robežas, vēlas viņi to vai nevēlas.

Šis ir mans mīļākais Zinātniskās fantastikas apakšžanrs – pirmais kontakts. Tas ir ticis apspēlēts daudz un dažādi, taču šīs grāmatas pieeja bija kaut kas pavisam īpašs. Sāksim ar to, ka komanda, kura izsūtīta, lai uzsāktu kontaktu, ir tikpat sveša mūsdienu cilvēkam kā citplanētieši. Lasītājām un arī pašiem komandas locekļiem laiku pa laikam rodas jautājums – vai viņi maz vairs ir cilvēki. Vampīrs – izmirusi cilvēku suga, plēsēji, kas palikuši tikai cilvēku atmiņās un ar peleoģenētiķu palīdzību atgriezti atpakaļ pasaulē. Viņu pasaules uztvere ir daudz pārāka par cilvēku, un viņu stratēģiskās plānošanas spējas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Tas nekas, ka viņam sevi visu laiku ir jāsazāļo, lai apspiestu vēlmi nogalēt savu komandu. Pārējie nav labāki, cilvēki roboti, cilvēki ar dīvainu pasaules uztveri, taču viņus visus vieno kopīga ideja (vairāk uzdevums) izprast svešos.

Šī izpratne nav nekāda pastaiga parkā, un autors paceļ vienu no grāmatas centrālajiem jautājumiem: kas ir Saprātīga būtne? Vai maz paši cilvēki ir saprātīgi? Kā mēs varam būt saprātīgi, ja mūsu smadzenes simulē realitāti un lēmumu pieņemšanu? Ja šī virsslāņa nebūtu, vai kaut kas mainītos? Svešie tādēļ ir neizprotami, jo saprāta definīcija nemaz nav tik viennozīmīga. Iespējams, tās ir vienkārši von Neimaņa mašīnas, kas replicēdamās pārņem visumu. Iespējams viņas kopā tēlo saprātu, bet patiesībā viss šis saprāts ir tikai fikcija, ķīniešu istaba, kur katrs automāts pilda savu funkciju, radot iespaidu, ka sarunājies ar saprātīgu būtni. Grāmatas nosaukums Blindsight ir viena no šāda pasaules uztveres šķautnēm. Reizēm viss notiek pārāk ātri, lai mūsu saprāts spētu apstrādāt redzēto, bet tai pat laikā smadzenēs ir centri, kas ņem bildi pa tiešo, neapstrādājot to, nepiešķirot tai nekādu jēgu, bet vienkārši neapzināti reaģējot uz redzēto.

Nākamā problēma, kā izpētīt citplanētiešus, atklājot pēc iespējas mazāk informācijas par sevi. Kā veiksmīgi izlūkot un netapt pamanītam. Šajā jomā autors ir izvērsies daudz un plaši. Sīkāk nestāstīšu, lai nenomaitekļotu sižetu. Bet atrisinājums Zemes cilvēkiem nudien nav tik vienkāršs, kā sākumā likās, un nākas pieņemt netradicionālu rīcības plānu.

Tam visam virsū tiek uzklāti galvenā varoņa, objektīvā novērotāja Siri Kītona dzīvesstāsts, kas ļauj ieskatīties nākotnē, saprast to dīvaino pasauli, kādā autors ir iemitinājis mūsu pēctečus. Vispār jau tā nav ļoti tālu – nieka 2082. gads. Par to, kā cilvēki ielādē savas smadzenes datorā, un kas no tā sanāk, par moderno seksu, tehnoloģijām un pavisam ikdienišķām lietām.

Šī nav no tām grāmatām, kura izlasīsies vienā elpas vilcienā, laiku pa laikam būs jāapstājas, jāatvelk elpa un jāpārdomā izlasītais. Viņa jau nemaz nav tik daudz par svešu saprātu, viņa ir par cilvēku, par to, ka, iespējams, mūsu pašu saprāts mums ir visnotaļ svešs un nezināms, kur nu vēl, ja jārunā par citiem. Lieku 9 no 10 ballēm, iesaku izlasīt, paplašināsies zināšanu horizonts, autors liks aizdomāties par interesantiem jautājumiem un, ja ar to vēl ir par maz, te ir atrodami īsti vampīri!

Пикник на обочине by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Пикник на обочине

Šo grāmatu man nemaz nevajadzēja pārlasīt, jo esmu to darījis tik bieži, ka sižeta attīstību es puslīdz zinu no galvas, un nekādi atklājumi mani vairs negaidīja. Bet laiku pa laikam pienāk brīdis, kad gribas izlasīt kaut ko patiešām kvalitatīvu un pārbaudītu.

Kādu dienu uz Zemes sāka notikt dīvainas lietas, mazas pilsētiņas tuvumā parādījās Zona. Kas to radīja, vēl nav īsti skaidrs, ir dažas teorijas. Un pati populārākā apgalvo, ka šeit zemi ir apmeklējuši citplanētieši. Kādēļ viņi ir atstājuši Zonu aiz sevis, kas piebārstīta ar dažādiem artefaktiem, nav īsti skaidrs. Vēl vairāk -nav skaidrs, kādēļ viņi neatbildēja uz cilvēku mēģinājumiem kontaktēties. Ciniķi runā, ka cilvēki jau ar’ dodoties piknikā nepievērš lielu uzmanību skudrām un vabolēm. Izballējas, atstāj aiz sevis atkritumus un dodas tālāk. Lai vai kā, Zona ir īpašs objekts, kas glabā daudzas un dažādas bagātības, tikai to iegūšana nudien nav viegla un ir risku pilna. Ir radīts speciāls Institūts artefaktu izpētei, kuram ANO ir piešķīrusi monopolu Zonas pieejai. Pastāv arī melnais tirgus, kuram materiālus piegādā Stalkeri. Cilvēki, kuri nebaidās bez atļaujas līst iekšā Zonā un iznest no tās citplanētiešu atstātās lietas.

Kas tikai par šo stāstu nav sarakstīts, uz tā bāzes ir izveidojies vesels piedzīvojumu fantastikas apakšžanrs, kur darbu kvalitāte gan variē, bet Stalkeru pasaule ir vairāk vai mazāk vienota. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta filma, un vispār ja neesi lasījis šo darbu, tad esi palaidis galām vienu no zinātniskās fantastikas centrālajiem stāstiem.

Neskatoties uz grāmatas plānu aptverto tēmu, apjoms ir milzīgs. Sākot no, vai cilvēcei būtu labums no citplanētiešu apmeklējuma līdz sociālekonomiskai Zonas ietekmei uz apkārtējiem cilvēkiem. Autori nesteidzas ar atbilžu došanu un moralizēšanu, dzīve ir tāda kā ir. Katram ir pašam tiesības izlemt, ko ar to darīt.

“Domāšana nav izklaide bet pienākums”

Grāmatas galvenais varonis Redriks Šuharts ir stalkers, viņš Zonā veiksmīgi ir pabijis daudzas reizes, kas pats par sevi ir brīnums. Viņa dzīvē pienāk brīdis, kad viņam ir iespēja izšķirties – turpināt nelegāļa gaitas vai tomēr pieslieties Institūtam. Viņš objektīvu apstākļu dēļ izvēlas pirmo variantu, jo tā ir vieglāk uzturēt ģimeni. Tad nu lasītājam nākas kokā ar Redriku doties uz Zonu vai sēdēt bārā un dzert. Autori ļoti labi ir ilustrējuši piezonas atmosfēru, kurā apgrozās uzņēmīgi ļautiņi, zeļ melnais tirgus, kur kāda neveiksme ir cita veiksme. Redriks neko citu nemaz neprot kā tikai riskēt un cerēt, ka nākamais gājiens uz Zonu nebūs pēdējais. Viņa dzīves modelis ir vienkāršs izdzīvot, pārdot mantu un daļu nodzert. Jo citu jau ko Zonas tuvumā nav īsti ko darīt. Tā nu viņš vada savu dzīvi līdz lielajai iespējai.

Ar varoņiem gan jāsaprot, ka te autori neaizrausies ar to motivāciju un dziļām pārdomām. Viņi nāk un iet, jo Zona paņem savu tiesu. Tāpat Stalkerus neinteresē, kur paliek viņu guvums un var necerēt uz izciliem atklājumiem zinātnē un kosmosa apgūšana. Ja kaut kas tāds arī notiek, tad tas paliek ārpus šī stāsta. Varoņi ir ieslīguši ikdienišķā bezizejā, no kuras neaizmuksi, un tā lēnām viņus saēd. Grāmatas notikumi ar laiku arī ievelk pašu lasītāju šajā drūmajā vietā.

Labas grāmatas galvenais uzdevums ir sniegt lasītājam dozētu informāciju, lai ierosinātu lasītāja iztēli, ja tas izdarīs, tad lasītājs lielāko daļu no darba padarīs pats. Šeit informācijas dozēšana ir ļoti meistarīga. Piemēram, citplanētiešu artefakti, no Redrika uzzinām par daudziem no viņiem, daļu pat redzam darbībā. Bet kas ir šie priekšmeti un/vai parādības? Tiešas atbildes mums nav, jo pats Redriks par to neko nezina. Vispār jau viņu uztrauc tikai tas, cik dzīvībai bīstams ir konkrēts objekts. Bet Zonā bīstams var būt jebkas. Tad nu lasītājam pašam nākas minēt, kā katrs no priekšmetiem kalpojis citplanētiešiem. Lielākoties praktiskais pielietojums tiem ir salīdzināms ar to, kā akmens laikmeta cilvēks atradis bibliotēku, to dedzina un priecājas par siltumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasiet un domājiet, ko Jūs izvēlēties brīdī, kad kāds būs gatavs piepildīt vienu Jūsu visslēptāko vēlēšanos, lai nesanāktu kā Redrikam.

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

Источник забвения by Вольдемар Бааль

Источник забвения

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, nolēmu pieķerties vienam no melnajiem zirdziņiem. Lasījis nebiju nekad, un tā kā tā bija zinātniskās fantastikas grāmata, es to taupīju līdz pēdējam. Jo vismaz šajā jomā sērijas izdevēji nehaltūrēja un deva lasītājam lasāmas un tam laikam aktuālas lietas.

Kādā no padomju pētniecības institūtiem notiek dīvainas lietas. Zinātnieks Vizins, kurš visu mūžu ir cīnījies pret māņiem, rakstījis niknas atbildes uz ufologu un citādu dīvaiņu publikācijām, vienmēr pieturējies pie citās zinātnes, ir izmainījies. Neviens nepamanīja, kā tas notika, viņam izdevās to noslēpt, bet pēc viena no viņa veiktajiem ķīmiskajiem eksperimentiem viņa uzskatu pamati sagruva. Nabaga zinātnieks nonāca viens pret vienu ar skaudro patiesība. Nācās visu pamest un bēgt pēc palīdzības. Viņam šķiet, ka visa atrisinājums ir aizmirst, taču atmiņa ir tā, kas veido cilvēku, un aizmiršana nozīmē daļu no sava es zaudēšanas.

Neteikšu, ka biju licis lielas cerības uz šo grāmatu, un labi, ka tā. Pirmās pārdesmit lapaspuses ir tādas, ka lasītājs vēlas, lai viņš nekad šo grāmatu nebūtu aizsācis lasīt. Man nebija izvēles, jo esmu nosolījies izlasīt visas sērijas grāmatas, bet citkārt būtu labprāt aizstiepis pie krāsns iekuram. Kas tad ir šis sākums, kas lika nodrebēt pat tādam rūdītam lasītājam kā man? Autors bija nolēmis, ka būtu labi uzsākt grāmatu pavisam postmoderniskā manierē un sākt ar pāris sižeta otrā plāna varoņu apziņas plūsmām, neko nepaskaidrojot, bet iemetot lasītāju uzreiz viņu galvās. Ideja nav slikta, bet izpildījums ir pavājš (maigi sakot). Tik daudz liekvārdības, filozofisku prātuļojumus man vēl nebija nācies lasīt. No sākuma katru lapaspusi pārlasīju pa vairākām reizēm, domāju – sapratīšu, kas un kā. Bet tas padarīja lietas vēl sliktākas, negribu būt snobisks, bet man radās tūkstošiem iebilžu, argumentu. Pieņēmu, atziņu, ka muļķis spēj saģenerēt vairāk jautājumus nekā gudrais atbildēt un iekļāvos plūsmā.

Iekļaušanās man izdevās pavisam labi, grāmata burtiski atslēdz smadzenes, un pirmais lapaspušu simts man garantēja labu iemigšanu pāris vakariem. Kad autors beidzot uz skatuves uzdzen galveno varoni, lasīšana ir tā noriebusies, ka tev atrodas daudz darāmā, lai lasīšanu atliktu uz nenoteiktu laiku. Vārgākus cilvēkus viņa, iespējams, varētu pamudināt pielikt sev rokas, tā, ka uzmanīgi lasīt kāda uzraudzībā – viens lasa, otrs uzmana. Vizina parādīšanas nedaudz uzmundrināja, zinātnieks kaut ko bija atklājis savā institūtā, kas radīja viņa vielu pārdomām. Taču viņš, nabags, varbūt arī ir mācējis disertāciju aizstāvēt un studentus mācīt, taču neko nejēdz no zinātniskās metodes. Viņš nobīstas no rezultāta un tin makšķeri, lai aizmirstos.

Tiks tālu viss labi, papildus problēmas ģimenē, sieva, meita, kašķi institūtā, tas viss liekas kā labs pārtraukums bezgalīgā varoņa filozofēšanai par visu un ap visu. Varoni gan te grūti vainot, vairāk pie vainas ir uz ezotērisku un pseidozinātni pavilktais autors, kas nejēdzot lietu būtību, spļauj ārā teorijas, kuras katram cilvēkam ar “atvērtu prātu” šķistu kā medusmaize. Zinātniekam gan piemīt stipra ticība zinātnei (tā arī bija rakstīts ticība, kas lieku reizi liecina, ka diplomu viņam iedevuši par sesiju atsēdēšanu), bet nu ir pienācis laiks mainīt ticību. Ķīli izsit ar ķīli, tādēļ viņš dodas uz attālu novadu, kurā esot ronama tāda vieta, kas ļauj cilvēkam aizmirst. Par to rakstījis kāds žurnālists Andromedovs, kurš nudien uzvedas kā cilvēks no Andromedas galaktikas.

Pa ceļam viss kļūst aizvien dīvaināk, dīvaini telefona zvani, dīvainas sievietes un galamērķis ar dīvains. Labi, ka vismaz skuķi viņam smuki trāpījās, viesnīcas apteksni viņš viens divi pavedināja.

Tagad sekos MAITEKLIS, tāpēc bailīgākie nelasām. Izrādījās, ka patiešām citplanētieši eksistē un viņi kā traki ir uz Zemes cilvēkiem. Par visu makti grib pacelt tos jaunā līmenī, taču tieši iejaukties nevar. Šis apgalvojums gan netur kritiku, jo grāmatā viņi ar to vien nodarbojas, bet tā jau vairāk ir autora problēma, kurš aiz pacilātām runām reizēm aizmirst to ko pats sarakstījis. Vizinam ir potenciāls, viņu pat viena grib precēt (nepavisam nav slikti), nez kā viņš atrisinās dzīvojamās platības jautājumu uz Jupitera vai dzīvos?! Bet viņam viss pēc uzzinātā ir jāaizmirst, jo katram savs ceļš ejams. MAITEKĻA BEIGAS.

Visi šie notikumi ir bagātīgi piesātināti ar prātuļojumiem, par cilvēku dabu, zinātnieka atbildību un citām vispār svarīgām lietām, taču tas viss ir izdarīts garlaicīgi, pretrunīgi, ka lasīšana nesagādā nekādu prieku. Laiku pa laikam pieslēdzas otrā plāna varoņi, kas sadzīves aprakstus mij ar dziļām “iekšķīgām” pārdomām. Autors nav smādējis arī veco labo Parīzes Dievmātes katedrāles paņēmienu un stāstā iepinis kuprainīti, kurai arī ir sava laime. Lasot šo grāmatu, es procesa vidū paņēmu nedēļu atvaļinājumu, citādi tas būtu traumējis manu psihi un liktu asiņot acīm.

Grāmatai mierīgi lieku 1 no 10 ballēm. Var droši ņemt līdz uz neapdzīvotas salas, nebūs jāuztraucas par iekura meklēšanu, sirds nesāpēs par praktisku pielietojumu. Ja esi saņēmies lasīt, tad iesaku pirms tam labi izgulēties un sadzerties kafiju. Labu laiku veltīt apcerei, kā būtu ja paņemtu ūdeni un pārtikas sāli, sajauktu abas vielas kopā un rezultātā iegūtu pienu. Pienu ar visu taukprocentu, laktozi, olbaltumvielām un somatiskajām šūnām. Tā tik būtu padarīšana! Visas slaucējas varētu pārkvalificēt par grāmatvedēm un ganus par miličiem! Lasot domājiet par gaišo nākotni un tīro enerģiju, atveriet čakras un pieslēdzieties Akaši grāmatai.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Jack Glass by Adam Roberts

Jack Glass by Adam Roberts

Par šo grāmatu es uzzināju tikai tad, kad tā iznāca krievu valodā. Man nudien vajadzētu izstrādāt kādu labu zinātniskās fantastikas grāmatu atpazīšanas sistēmu. Citādi sanāk visnotaļ skumji, tik laba grāmata, bet es viņu izlasu tikai četrus gadus pēc iznākšanas. Traki! Iespējams vajadzēs daudz vairāk laika veltīt dažādu nominēto un apbalvoto grāmatu sarakstiem.

Džeks Glass ir slepkava. Tas ir fakts, par kuru lasītājs tiek informēts jau no paša sākuma. Grāmata sastāv no trīs stāstiem, no kuriem pirmais ir bēgšana no cietuma un ne jau šāda tāda cietuma. Tālajā nākotnē par cietumu kalpo asteroīdi, un no turienes prom tiec tikai pēc soda izciešanas. Taču Džekam Glasam ir savas metodes, viņš sēž savā cietumā un slīpē stiklu. Otrais stāsts ir īsts krimiķis, slepkavība lauku mājā, vainīgo skaits ierobežots un atliek tikai noskaidrot motīvus, lai atrastu vainīgo. Trešais stāsts ir noziegums slēgtā istabā, un arī te lasītājam ir par ko palauzīt galvu. Autors no lasītāja nekā neslēpj, daudz kas tiek pateikts jau pašā ievadā, taču viņš ir pacenties, lai, izlasot katru stāstu, lasītājs piedzīvotu pārsteiguma momentu.

Taču izlasot šo aprakstu nevajag sabīties; grāmata nav tikai lēts detektīvs, tas ir nopietns zinātniskās fantastikas darbs. Kā mēs redzam Zemes iedzīvotāju nākotni? Standartā tā ir Saules sistēmas kolonizācija, kur varbūt cilvēki savā starpā plēšas, bet ne pārāk daudz. Džeka Glasa pasaulē viss ir daudz, daudz drūmāk. Saules sistēmas iedzīvotāju skaits sniedzas triljonos. Cilvēki lielākoties dzīvo stiklosilīcija burbuļos, kas izkaisīti pa visu Saules sistēmu. Pārtiek no substances gunk (kuru sintezē baktērijas) un lielākoties nodzīvo savu mūžu burbulī, kurā no aukstā kosmosa viņu šķir vien pārdesmit centimetru plastmasas. Visu Saules sistēmu pārvalda Ulanovu dinastija, kura daļu no savas absolūtās varas ir deleģējusi pāris ģimenēm, kas savukārt nodevusi daļu no pilnvarām dažādiem konsorcijiem, tie mafijām utt. Parastais Saules sistēmas iedzīvotājs rij gunk un nekontrolēti vairojas. Laiku pa laikam viņiem galvā ienāk revolūcijas organizēšana, taču policija, ja par to uzzina, rīkojas bez žēlsirdības, sašauj burbuli un revolūcija beidzas.

Džeks ir citāds revolucionārs, bet tieši kādā veidā savādāks, to varēs uzzināt tikai pašās grāmatas beigās. Jāatzīst, ka man par nožēlu arī es pats lasot grāmatu nespēju atrauties no taktiskā problēmu risinājuma un paskatīties uz visu stratēģiski. Ja sākumā Džeks izskatās standarta terorists, kurš idejas pārņemts cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lai iznīcinātu Ulanovu dinastiju par katru cenu, tad grāmatas beigās bilde nemaz vairs nav tika viennozīmīga. Džeka ideja par revolūciju un tās mērķiem pārsteidz ar savu dziļumu, un jo vairāk es domāju, jo vairāk man nākas Džekam piekrist, lai kā negribētos visu tūlīt, tomēr nopietnam pasākumam vajag sagatavot pareizu augsni, lai tā nenorītu savus bērnus, lai cilvēcei būtu cerības to pārdzīvot. Un kas ne mazāk svarīgi, lai cilvēce izmainītos pietiekami nopietni pirms tā iegūtu dažas ļoti kārdinošas tehnoloģijas.

Kā tad ir ar tiem autora solītajiem pārsteiguma momentiem. Pirmais stāsts ir visepiskākais un netradicionālākais bēgšanas mēģinājums, kuru vien man nācies lasīt. Te ir nedaudz no Monte Kristo un nedaudz no daudziem izciliem bēgšanas mēģinājumiem. Taču nekas nepārspēj pārsteiguma momentu, līdz tam es pat nebiju aizdomājies. Otrais stāsts, vairāk ir lai ieskicētu Saules sistēmas sociālās problēmas un es nemaz necentos mistēriju atrisināt, jo sapratu, ka nekas nesanāks. Piekritu grāmatas varonei Evai. Nav ko krāmētie, nāves sods visiem aizdomās turamajiem un pievēršamies citām problēmām. Piemēram, kādēļ laiku pa laikam par supernovu, kļūst zvaigzne ar nepietiekamu masu. Viņas māsai Diānai, gan kriminālo noziegumu izmeklēšana ir vājība un viņa nonāks līdz patiesībai. Arī šajā stāstā bija piesolītais pārsteiguma moments. Lai gan ne tik liels, kā pirmajā. Trešajā stāstā pārsteiguma moments izpalika. Autors nav pie vainas, viņš visu sarakstīja meistarīgi. Pie vainas ir tas, ka pārāk labi zinu relativitātes teoriju un tādēļ mozaīkas gabaliņus ne vien pamanīju pirms tie salikās kopā vienā bildē, bet katru no tiem jau gaidīju iepriekš.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, viņu var lasīt un vajag lasīt vairākos sižeta slāņos. Te ir piedzīvojums, detektīvs un noziegumi. Te ir filozofēšana par iespējamām nākotnes tehnoloģijām un to pielietojuma iznākumiem. Pārdomas par to kāda ir cilvēce bez mērķa, kas notiek, ja no Zemes mēs atrausimies tikai tādēļ, lai aizvāktu no turienes liekās mutes, kā pārvaldīt triljons cilvēkus. Un galvenais, kā noķert īsto brīdi, lai paceltu cilvēkus uz pārmaiņām. Ja vēlies izlasīt cieto zinātnisko fantastiku aizraujošā izklāstā, noteikti lasi.

%d bloggers like this: