Navigate / search

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

Otrais Fonds (Foundation (Publication Order) #3) by Isaac Asimov

Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!

Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.

Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.

Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.

Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.

10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.

Bēgšana no Čūsku valstības (Ceļš uz nezināmo zemi #2) by Aivars Kļavis

Bēgšana no Čūsku valstības

Martā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu “Melnais akmens”, ar autora darbiem biju jau pazīstams un tādēļ saņēmu tieši to, ko gaidīju. Noslēgums gan bija tāds nedaudz klifhangeris, jo Vardots jau nemaz līdz Baltijas jūrai netika, bet gribējās uzzināt autora versiju pilnībā. Nācās nedaudz pagaidīt.

Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu. Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi – tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

Fonds (Foundation #1) by Aizeks Azimovs

Fonds

Šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es gaidīju jau labu laiku. Nu kopš brīža, kad feisbukā bija balsojums par grāmatas vāku. Godīgi neatminos, vai šis vāks ir tas, par kuru es balsoju, bet smuks tik un tā. Nav tā, ka šo grāmatu es lasītu pirmo reizi, pēdējoreiz izlasīju pa ceļam no Ventspils uz Talsiem, tam Usmā salūza pneimatiskā piekare, ārā bija brangs sals, un kamēr gaidīju citu autobusu, sēdēju un lasīju.

Divpadsmit tūkstošus gadu Galaktikas impērija ir neierobežoti valdījusi pār Visuma pasauli. Tagad tā mirst, un vienīgi Hari Seldons, revolucionārās psihovēstures zinātnes radītājs, spēj ieskatīties nākotnē – drūmā tumsības, barbarisma un karu laikmetā, kas turpināsies trīsdesmit tūkstošus gadu. Lai saglabātu uzkrātās zināšanas un glābtu cilvēci, Seldons sapulcina ap sevi Impērijas gaišākos prātus – gan zinātniekus, gan pētniekus – un aizved tos uz nemīlīgu planētu pašā Galaktikas malā, lai radītu cerības bāku nākamajām paaudzēm. Šo svētnīcu viņš nosauc par Fondu.

Par Azimova darbiem es nespēju spriest objektīvi, tie ir daļa no manas bērnības. Vēl trakāk, tos pārlasot pieaugušā vecumā, es esmu vēl lielākā sajūsmā nekā bērnībā! Varbūt vienkārši esmu autora fanbojs, iespējams, viņš patiešām raksta izcili.

Šī grāmata sevī iemieso racionāli domājoša cilvēka sapni, nākotnes prognozēšanu ar apbrīnojamu precizitāti. Autors ir nolēmis, ka kvintiljonu impērija ir pietiekoši homogēna, lai tajā modelētie procesi saglabātu paredzamību garos laika sprīžos. Īsumā šī zinātne tiek nosaukta par psihovēsturi. Protams, var piekasīties, ka nekas tāds principā nav iespējams, un visi tie trendi ir priekš kaķiem, bet toties stāsts ir sanācis labu labais.

Vēstures pārzinātājs grāmatā noteikti pamanīs Senās Romas impērijas sabrukuma pārstāstu, tikai ar kosmosa kuģiem un hipertelpas dzinējiem. Viss pārējais būtu viens pret vienu, bet ar nelielu niansi, Seldonam ir plāns kā samazināt barbarisko vēstures laika posmu no 30’000  gadiem uz nieka 1’000. Šim plānam vajadzīgs Impērijas atbalsts un, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešams turēt nākotnes ļaudis pilnīgā neziņā.

Autora piedāvātais zinātnes saglabāšanas modelis ir manīts viņa agrākajos darbos, tāpat kā zinātnes diversifikācijas problēmas un birokrātijas spēja noturēt grožos milzīgu cilvēku daudzumu. Šeit tas viss tiek sasintezēts vienotā stāstā. Pareizāk sakot stāstu ciklā, kas aptver pāris simtgades un parāda Seldona teorijas ieviešanu praksē. Mūsdienu izlutinātajam lasītājam, kurš alkst kosmiska mēroga cīņas un spožus varoņus, iespējams, nāksies vilties. Šeit uzsvars tiek likts uz zinātnisko fantastiku, un varoņi pēc savas būtības ir vienkārši ģēniji, kuri spēj izdarīt tālejošus secinājumus vadot sev pakļauto aitu baru. Arī darbība te nav pārlieku spraiga un stāsti vairāk aizķer ģeopolitiskas tēmas. Fonds un tā resursi vairāk ir zinātnieku un komersantu diktatūra nekā republika, kas cenšas saglābt spožo nākotni. Taču nevar teikt, ka stāsts laika gaitā būtu zaudējis savu aktualitāti. Mūsdienu straujās tehnoloģiju attīstības posmā cilvēks neizbēgami nonāk pie jautājuma, kam ir jānotiek, lai mēs zaudētu visu mūsdienu komfortu un ko būtu iespējams darīt, lai to saglabātu pietiekoši ilgi.

Ja manā bērnībā uzķimerēt radio no saimniecībā viegli atrodamiem materiāliem nebija nekādas problēmas, tad šodien mobilo telefonu izgatavot paša spēkiem no vada gala un pāris pretestībām varētu būt grūtāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, zinātniskās fantastikas klasika, kas ir jāizlasa visiem.

Tā runāja Zosu māte by Laura Dreiže

Tā runāja Zosu māte

Man ir patiess prieks, ka latviešu fantāzijas autori nav apsīkuši, un laiku pa laikam tiek izdots kāds jauns darbs. Jauno latviešu fantastikas un fantāzijas autoru darbu izdošanas gandrīz monopols pieder Zvaigznei, un paldies viņiem par vietējo autoru popularizēšanu. Par šīs grāmatas iznākšanu zināju jau pasen un patiešām gaidīju, kad varēšu izlasīt.

Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē. Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas…

Nav jau tā, ka ar autores daiļradi nebūtu pazīstams, ir nācies lasīt viņas Dance Macabre triloģiju, kuru vērtēju kā labu un savā  žanrā stabili virs vidējā līmeņa. Zināju arī, ka īsti neesmu šāda tipa romantiskās fantāzijas apakšžanra mērķauditorija. Šo grāmatu ņēmu ar cerību, ka autore būs progresējusi savā daiļradē un būs spējusi uzrakstīt vēl labāk.

Grāmatas pasaule atrodas Lielbritānijā. Iespējams, ka autore raksta ar domu nākotnē to izdot tur, varbūt vienkārši pats “settings” izklausās nopietnāks. Es negribētu noniecināt mūsu pašu lēļus un lietuvēnus, bet man arī ķeltu leģendas šķiet daudz niansētākas un interesantākas. Britu zemē čum un mudž no fantastiskām būtnēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas spiestas pamest savas realitātes, lai apmestos mazpilsētās. Tā kā ideja par paralēlo parastajam cilvēkam nepamanāmo pasauli nav nekas jauns, tad bija ļoti interesanti, kuru no standartatklātnēm autore izvēlēsies. Novērtēju to, ka viņa neizvēlējās visvienkāršāko ceļu – palaist varoni fantāzijas pasaulē un atstāt cilvēkus parastos novārtā.

Grāmatas galvenie tēli Kendija un Korbins ir diezgan interesanti. Kendija ir spiesta bēguļot un regulāri mainīt savu dzīves vietu, viņai ir savi iemesli, tādēļ viņai tā īsti ir tikai viens cilvēks, kuram pieķerties. Korbins savukārt ir izslēgts no savas ģimenes un ir spiests mitināties pie cilvēkiem. Skaidra lieta, ka šādi atstumtie agrāk vai vēlāk atradīs kopīgu valodu. Varētu jau pukoties, ka varoņi savās jūtu izpausmēs un spriedumos nav pietiekoši loģiski vai konkrēti. Bet godīgi sakot, racionāla cilvēciska būtne ir koncepts, kuru matemātiķi ieviesuši, lai varētu modelēt kompleksas situācijas. Bet cilvēks tāds ir, ja ikdienā pats ir neracionāls pēc velna, tad lasot grāmatu paģēr no galvenajiem varoņiem būt pilnīgi racionāliem, jo citādi sanāk neloģiski! Jā, vietām teksts ir visnotaļ iestiepts un samocīts, un ej nu zini kāda katram ir tā pirmās mīlestības pieredze. Nedaudz kaitināja tējas dzeršanas apraksti, bet neesmu britu zemēs dzīvojis, iespējams, viņi tur tiešām izkaujas un tad iedzer tēju, lai nomierinātos. Varbūt, ka tas tādēļ, ka pats labprāt dzeru kafiju.

Sižeta attīstība no sākuma ir lēna, autore nesteidzas iepazīstināt ar jaunās pasaules labumiem, tā vietā stāstot savu varoņu stāstus. Patīk vai nepatīk, tas būs atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Man šķita nedaudz par lēnu, bet šis jau ar nebija nekāds manis iecienītais fantastikas bojeviks. Toties salīdzinot ar iepriekšējām manis lasītajām autores grāmatām, viņai beidzot ir izdevies sevi nofokusēt uz pašu stāstu, atmest nevajadzīgo un turēties pie stāsta centrālās tēmas. Sižeta eskalācija un notikumu seku globalizācija šim žanram ir tik raksturīga lieta, ka pat nezinu vai to var saukt par trūkumu. Šķiet, ka cilvēkā ir kaut kas iekšā tāds, kas prasa stāstījumu nobeigt ar kaut ko episku. Pēdējā grāmatas trešdaļa ir visnotaļ dinamiska un notikumi sāk attīstīties mērkaķa ātrumā. Autore nebaidās piebeigt pa kādam savam visas grāmatas garumā lolotam varonim, nemaz nerunājot par vardarbību un smagiem miesas bojājumiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labi uzrakstīts, garlaicīgi nebija. Ja vēlies izlasīt mīlestības stāstu uz fantāzijas fona, tad šī grāmata nepievils. Ja fantastiku atzīsti tikai kā kaujas lauku, taktikas un stratēģijas dekorāciju, tad, iespējams, šī grāmata nesniegs gaidīto.

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man nebija nekādu šaubu, bija skaidrs, ka jālasa. Galu galā es esmu izlasīji veselas septiņas Harija Hola cikla grāmatas, un vēl neviena nav likusi vilties. Šīs grāmatas eksemplāru palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Detektīvs Harijs Hols tiek nosūtīts pildīt ikdienišķus policijas novērošanas darbus. Sekojot neonacistu aktivitātēm Oslo, Hols netīši tiek iejaukts notikumos, kuri aizsākās jau tolaik, kad Norvēģijas valdības locekļi sadarbojās ar Vācijas nacistiem.
Parādās informācija par valstī slepus ievestu retu un neparastu ieroci, kādu parasti izmanto slepkavas snaiperi… Tiek nošauts ietekmīgs politiķis… Kādreizējo nacistu atbalstītāju atrod ar pārgrieztu rīkli… Vai šie notikumi ir savstarpēji saistīti?

Autors jau pašā grāmatas sākuma vēlas piemānīt lasītāju un sola tam noziegumu ar starptautisku vērienu. Teikšu, ka es biju ļoti sacerējies, un tādēļ sižeta virziena maiņa manī izraisīja neapmierinātību. Atlika vien sevi mierināt, ka Nesbē grāmatās nekas nav tāpat. Šeit ir divas sižeta līnijas. Harijs Hols, kurš izmeklē mūsdienu neonacistu tumšās lietiņas un pastrādātos noziegumus. Kāds Oslo ir nopircis pasaulē dārgāko ieroci, un viss liecina, ka tiek gatavots noziegums. Taču nekas daudz vairāk nav zināms. Otrā stāsta par kādu vācu pusē karojošu norvēģi. Viņš cīnījies Austrumu frontē ierakumos pie Ļeņingradas. Pieredzējušam Nesbē grāmatu lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka tas ir arī paša galvenā vaininieka stāsts. Norvēģu vēsture Otrā pasaules kara laikā nemaz nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, un autors pievēršas lielāko mītu apgāšanai. Karš uz papīra ir beidzies jau sen, bet tā atbalss seko kara dalībniekiem līdz pat mūsdienām.

Harijs Hols ir labi nostrādāts galvenais varonis jau no pašas pirmās grāmatas. Šajā jomā autoram īsti vairs nav ko darīt, tādēļ ir nācies attīstīt viņa personīgās dzīves līniju. Tagad nedaudz maitekļu. Harijam kārtējo reizi ir jāpārcieš kolēģa zaudējums (sērijas daudzlasītājiem šāds notikumu pavērsiens ar laiku kļūs par ierastu un klišejisku lieto), toties viņš atrod savu mūža mīlestību. Un ar to pietiks vēl daudzām grāmatām.

Detektīvstāsts neliek vilties, vainīgo pašam atkost būs ļoti grūti, pat neskatoties uz to, ka gandrīz puse no grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Uzminēt jau var, bet tikpat labi var uzvarēt arī loterijā. Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, un beigās man visi tie norvēģu nacisti bija sajaukušies vienā putrā. Pēc grāmatas izlasīšanas, atskatoties ir acīmredzams, ka autors ir salicis norādes visus, tā teikt, kam acis, tie lai redz. Man šo acu īsti nebija, biju pārāk aizņemts ar vecā nacista gaitu aprakstu. Ar glifosātu nobendēt simtgadīgu ozolu, tas nu gan bija kaut kas vēl neredzēts. Iekšējais īgņa gan gribētu vēl piebilst, ka Hola klātbūtnē visas loterijas biļetes kļūst par laimējušām. Viņu pavada nejaušu sakritību virkne, tā nāk par labu stāstam, bet neko nedod ticamībai.

Šīs sērijas grāmatas var droši lasīt pēc kārtas vai ņemt to, kura pirmā pagadās pie rokas. Katra grāmata ir kā atsevišķi uzrakstīts stāsts. Jā, vietām autors atsaucas uz iepriekš notikušajām lietām un Harija Hola personīgās dzīves epizodēm, bet tas vienmēr ir garāmejot un iepriekšējo grāmatu lasīšana nudien nav obligāta. Arī mans sērijas lasīšanas process ir sanācis saraustīts, un nevaru teikt, ka justos ko zaudējis.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors ir radījis ne tikai labu detektīvstāstu, viņš liek lasītājam padomāt arī par to, ka vēsturi nekad nevajag traktēt viennozīmīgi. Iesaku izlasīt!

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

%d bloggers like this: