Navigate / search

Kafka liedagā by Haruki Murakami

Kafka liedagā

Dīvaini, gadu atpakaļ es par Murakami biju tikai dzirdējis, nevienu no viņa darbiem tā arī nebija sanācis izlasīt. Šogad šī jau ir septītā Murakami grāmata, ko esmu izlasījis. Varētu pat teikt, ka ir nokosts pamatīgs kumoss no Murakami sarakstītajiem darbiem, un tikai pieci no lielajiem darbiem palikuši nelasīti. „Kafku liedagā” savos nagos dabūju sadarbojoties ar Zvaigzni ABC.

Kafka ir piecpadsmit gadus vecs pusaudzis, kas ir nolēmis aizmukt no mājām. Viņš šai lietai ir nopietni gatavojies, un iesākumā viss rit pēc plāna. No mājām aizbēgt ir pavisam viegli, jo viņa un tēva attiecības nevarētu nosaukt par draudzīgām. Bet viss mainās Kafkam nonākot kādā attālā Japānas pilsētiņas bibliotēkā, te notikumi sāk uzņemt dīvainus un mistiskus apgriezienus.

Nakata, savukārt, ir jau vecs vīrs un viņam gar apkārtējo pasauli nav nekādas daļas. Bērnībā viņš ir guvis traumu, kas to padarījusi par plānprātiņu. Tomēr tālāk kā grūtības ar atcerēšanos, grūtībām komunicēt ar citiem cilvēkiem un nespēju lasīt tā nesniedzas. Viņš ir labdabīgs večuks, kas prot sarunāties ar kaķiem, un šie godājamie radījumi sarunājas arī ar viņu. Viņš ir apkārtnē slavens pazudušu kaķu meklētājs. Tomēr arī viņa dzīve izmainās, sastopot kaķu bendi Džonija Volkera izskatā.

Stāsts apraksta pārmaiņus Kafkas un Nakatas piedzīvojumus. Viņiem abiem ir viens mērķis, viņi ir nepieciešami viens otram, tomēr viņiem nav ne jausmas  par otra personāža eksistenci. Kafka, kā jau tas pierasts Murakami darbos, ir vientuļnieks, cilvēks ar dziļu dvēseli. Viņš aizbēgot mēģina sakārtot savas domas par savu ģimeni. Tēvu viņš ienīst, māte viņu pameta bērnībā, māsu viņš nekad nav redzējis. Viņam paveicas, un sastaptie cilvēki viņa stāstu saprot un dod gan pajumti, gan darbu.

Nakata arī ir vientuļnieks, tomēr viņu vada mērķis. Viņam nav ne jausmas, kāds tas ir, bet viņš saprot ko darīt, kad atrodas pareizajā vietā un situācijā. Tāds kā dieva instruments, kurš tiek izmantots. Viņš gan par to īpaši neuztraucas, jo viņa pasaules uztverē paša prioritātes nebūt nav pirmajā vietā.

Grāmatu var uzskatīt par mūsdienīgu Edipa mīta pārstāstu, vismaz šī tēma vijas cauri visai grāmatai. Nedaudz ir arī no stāsta par Persefoni un Aīda valstību. Nakatam ir pašam sava Odiseja, kuras galamērķi viņš nemaz nespēj aptvert. Vispār jau ar to aptveršanu ir visai grūti. Stāsts ir biezā slānī piebāzts ar dažādām atsaucēm uz seniem un mūsdienu mītiem, kurus tā varoņi mēģina izdzīvot savās dzīvēs. Tie tā pārņem viņu ikdienu, ka pat paši stāsta tēli apjūk un vairs nezina, ko gaidīt. Lieki piebilst, ka arī lasītājs apjūk un nekādi nespēj saprast, uz kurieni tad stāsts patiesībā ved, tā vismaz bija manā gadījumā.

Lasīšana vedas ļoti raiti, vajag tik sākt un pēc tam i atrauties nevari. Lai ar stāsta kopaina brīžiem ir grūti uztverama, sīkās lietiņas uztveras ļoti labi, un stāsts ļoti saintriģē. Beigās gan var justies nedaudz piemānīts, jo stāsta nobeigums nav skaidri definēts, un lasītājam, kuram mīklu minēšana un fantazēšana nav mīļākā nodarbe, varētu pat justies apkrāpts. Man ar’ radās jautājums: un ko gan es esmu ieguvis izlasot šo grāmatu? Labu izklaidi, tēlus, kas tagad man labu laiku neliks mieru, un kur stāstā ir noslēpta visa notiekošā jēga. Vai manis saprastā ir īstā, jeb varbūt tur ir vēl kāda nepamanīta?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors gan mierina, ka grāmatu labāk var saprast, ja to pārlasa vairākkārt.

Silva Rerum by Kristina Sabaļauskaite

silva rerum

Godīgi sakot, man ar lietuviešu autoriem līdz šim ir nācies saskarties visai maz. Varētu pat teikt, ka nemaz, jo leišu pasakas jau diez kas daudz nav. Par šo grāmatu biju dzirdējis labus vārdus, tomēr izlasīšanai laiks man tā arī nesanāca. Bet tad nesen, lasot „Vanished Kingdoms” nodaļu par Lietuvas vēsturi, man uznāca kāre uzzināt ko vairāk. Pirmais, kas man ienāca prātā saistīts ar Lietuvas vēsturi, bija „Silva Rerum”, tad ar sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

Lietuvas Dižkunigaitijā septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ir iestājies kārtējais miera periods. Karš nesen ir beidzies, un Viļņa sāk atgūt savu bijušo godību. Uz šī fona tad arī risinās grāmatas notikumi. Šo notikumu centrā ir kāda Žemaišu muižnieku Norvaišu ģimene. Ģimenei lielākās nelaimes ir gājušas garām, tomēr viņiem šķiet, ka ir pienācis laiks atgriezties pilsētas sabiedrībā. Meita Uršule vēlas kļūt par klostermāsu, un arī Kazimieram būtu pienācis laiks apskatīt pasauli. Tā nu viņi dodas uz Viļņu.

Grāmata pārsniedza visas manas ekspektācijas. Tik labu vēsturisko daiļliteratūru reti nākas lasīt. Vēsturiskā daļa ir vienkārši izcila, pat ja tur kaut kas ir piedomāts, tad to nevar pamanīt, un grāmatas varoņus pēc kāda laika sāc uztvert kā īstus vēsturiskus personāžus. Grāmatā ir daudz tādu sīku detaļu, kas piešķir tai autentiskuma sajūtu. Šīs pašas detaļas palīdz lasītājam iedzīvoties tā laika Lietuvā, kad kari, bads un vardarbība bija ikdienišķa parādība, bet cilvēki jau pēc būtības bija tādi paši kā mēs.

Nevaru teikt, ka grāmatas ideja būtu nodot lasītājam kādu ļoti dziļu domu, ja nu tikai to, ka laikiem ejot cilvēks pēc savas dabas ir palicis nemainīgs. Arī tēli, šķiet, ir izveidoti tā, lai pēc iespējas bagātīgāk varētu ilustrēt vēsturiskos notikumus. Uršule grib kļūt par mūķeni, tas ļauj autorei sīki aprakstīt tā laika reliģisko iestāžu struktūru un to finansējuma avotus. Kazimiers iekļūst studentu vidē, tad nu mēs varam uzzināt visu par studentu kariem, universitāti, mācībām un izpriecām. Tas viss kopā piedāvā lasītājam izklaidējošu lasāmo, kas diezgan nopietni tiek balstīts uz vēsturi. Te ir mīlestība, piedzīvojumi, nodevība un nāve.

Silva rerum, izrādās, ir lietu mežs, tāda grāmata, kurā Lietuvas muižnieki mēdza pierakstīt savas dzimtas svarīgākos notikumus, smukākos aforismus un noslēgtos līgumus. Domāju, ka mūsdienu vēsturniekiem šādas dienasgrāmatas ir īsta medusmaize, kas ļauj izprast tā laika dzīvi.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk palasīties kaut ko interesantu un balstītu uz reālu vēsturi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka lasīšu arī grāmatas turpinājumu „Silva Rerum II”.

Zvēru kapiņi by Stīvens Kings

Zvēru kapiņi

Nav jau tā, ka Stīvenu Kingu nebūtu lasījis. Patiesībā ir visai maz darbu, kurus es neesmu lasījis. Taču daži no tiem iekrīt to grāmatu kategorijā, kuras ir vērts pārlasīt. Zvēru kapiņus pirmoreiz izlasīju pirms desmit gadiem krievu valodā, tagad nolēmu tos izlasīt latviski. Latviski no Stīvena Kinga darbiem bija nācies lasīt tikai „Nakts Murgus”. Sadarbībā ar Zvaigni ABC tiku pie „Zvēru kapiņiem”  grāmatas latviešu valodā un sāku lasīt.

Krīdu ģimene pārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā, kur tētis Lūiss strādās par ārstu universitātes medpunktā, mamma Reičela – par mājsaimnieci un audzinās mazo Geidžu, savukārt meita Ellija ies skolā. Viņiem ir labi kaimiņi – Džads un Norma, kas palīdz viņiem iejusties jaunajos dzīves apstākļos. Kā jau visos Kinga darbos ierasts, sākums ir ļoti jauks un par briesmām, kas šo ģimeni sagaida, liecina tikai pāris priekšnojautas. Viss ir jauki līdz dienai, kad tiek sabraukts Ellijas mīļotais kaķis Čērčs. Džads atklāj Lūisam vienu iespēju, kā notikušo labot un padarīt visu nebijušu, ir jāaiziet tikai nedaudz tālāk par Zvēru kapiņiem.

Šis viennozīmīgi ir viens no labajiem Stīvena Kinga darbiem, te lasītājam ir dota pilnīga fantāzijas brīvība, katrs tiek atstāts ar tām šausmām, kuras viņš pats ir spējis iedomāties. Šī ir grāmata par to, kas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs būtu gatavi ziedot , lai padarītu ko nebijušu. Un kādu maksu mēs par to būtu gatavi maksāt. Vai tēvs būtu gatavs atgriezt dzīvē atpakaļ savu bērnu, pat ja viss, kas no viņa paliktu pāri, būtu tikai izskats? Un vai vienreiz pieļaujot kļūdu pietiktu spēks apstāties?

Autors te spēlē uz vienu no spēcīgākajām cilvēka jūtām – uz nāves apzināšanos. Tas viss kopā ar cilvēku vēlmi saglabāt visu tā, kā bija, pie pierastā rada diezgan bīstamu kokteili. Cilvēkus vilina spēja nodarboties ar augšāmcelšanu no mirušajiem un katru reizi cerēt, ka nu jau sanāks. Augšāmceltie gan nepavisam vairs nav tie, kas viņi bija dzīvē. Viņi ir kļuvuši kā gaļas gabali bez dvēseles, toties viņos ir iemājojis kas ļauns.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Tā kā grāmatu lasīju jau otro reizi, tad bija sākumā liela vēlme izlasīt tikai līdz tai vietai, kur viss vēl ir kārtībā un tālāk nemaz nelasīt. Bet kaut kā sevi pārvarēju un izlasīju Krīdu ģimenes nelaimīgo stāstu līdz beigām. Beigas ir ļoti labas, patiks visiem lasītājiem.

Vēl es novēroju sevī to, ka es nevēlējos ticēt Lūisa stāstam. Man šķita, ka viņš blēdās, un tādas vecās indiāņu kapsētas nemaz nav bijis. Vienkārši dakterim aizbraucis širmis, bet viņš cenšas pārliecināt lasītāju par sava stāsta patiesumu.  Bet tas nemazināja autora spēju atsegt nāves pieņemšanas problemātiku.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tas pēc Stīvena Kinga atsevišķās skalas, nenosauktu par vislabāko darbu, bet ir vērts lasīt.

Viestura zobens by Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Viestura zobens

Ilgus gadus nebiju lasījis latviešu vēsturiskos romānus, kaut kā piemirsās, neatlika laika. Nu ir laiks atgūt nokavēto, nesen izlasīju „Ceļojošā cirka gūstekņus” , nu pienāca laiks „Viestura Zobenam”, kur dabūju ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību.

Grāmatas darbība noris 1219. gadā. Zemgaļu valdnieks Viesturs ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš pirms sešpadsmit gadiem ar vāciem noslēdzis miera līgumu, un tas arī tapis ievērots. Bet nu laiki ir mainījušies – vāciešu ir kļuvis vairāk, viņi sāk atcerēties, ka līgums ne tikai paredz mieru, bet arī palīdzību karošanā. Viņa kaimiņi kurši savukārt baidās no dāņu uzbrukuma un meklē iespējas noslēgt militāras sadarbības līgumu. Arī pašā Zemgalē nav vienotības, Mežotnes valdnieki ir nosvērušies vāciešiem par labu un gatavi pat pieņemt kristietību.

Šādā visai sarežģītas situācijas fonā noris grāmatas notikumi. Grāmata sākas ar visai traģisku ziņu -Viestura dēls un mantinieks  Alnis tiek nogalēts un nākas meklēt jaunu. Par jauno mantinieku tiek izvēlēts māsasdēls Naris. Kopumā dzīve Zemgalē tiek pasniegta tādā idealizētā pagātnē. Vīri dūšīgi, ja vajag, arī vareni karotāji, sievas čaklas. Visi daudzmaz draudzīgi, bet ārpus savas teritorijas īpaši neceļo. Paēduši ir visi, laiku pa laikam jau uzbrūk kādi sirotāji, bet nekas nopietns. Skaidrs, ka viss tā tiek pasniegts tādēļ, lai dramatizētu nākošos vēstures pavērsienus, pēc kuriem Latvijā vairs nebūs neatkarīgu ķēniņvalstu un visu pakļaus svešzeminieki.

Viestura zobens savukārt ir paša Viestura simbols un neatņemama viņa kā valdnieka sastāvdaļa, tas ir spējīgs ievest viņu gan tumsā, gan gaismā. Viņu kopā ar visiem pavalstniekiem. Ja zobena īpašnieks būs vājš, tas viņu pakļaus un izdarīs pa savam. Pašu zobenu Viesturam izsniedzis vietējais Zintnieks, kurš pēc vietējo nostāstiem ir praktiski nemirstīgs.

Grāmata man atgādināja bērnu dienās lasītos stāstus par seno Latviju un tās iedzīvotāju piedzīvojumiem. Sarakstītā vienkāršā valodā, izmantoti diezgan daudz vecvārdu, lai piešķirtu stāstam senatnīguma noskaņu. Tā kā laiks ir pagājis diezgan daudz, tad autoram ir bijušas atraisītas rokas un fantāzijai ļauta vaļa. Jāatceras, ka tā ir daiļliteratūra, kurai par pamatu ir ņemtas Indriķa hronikas, bet nekas vairāk. Manuprāt, autors ļoti labi parāda tā laika Latvijas iedzīvotāju sašķeltību. Katrs pats savas sētas saimnieks, mīl uzbrukt kaimiņiem vai to uzmest. Visi vairāk vai mazāk ir iegrimuši savstarpējās ķildās, un īstermiņa mērķu sasniegšanai ir gatavi uz jebko. Stratēģiskas domāšanas faktiski nav, un Viesturs ir Zemgales pēdējā cerība.

Gribējās jau, lai autors uzraksta par vēl kādiem pāris gadiem. Par sliktu nenāktu, ja autors aprakstītu arī parasto ļaužu dzīvi, saprotu jau, ka tiek risinātas lielas lietas, un tur parastam baurim nav ko līst. Bet gribējās nedaudz vairāk uzzināt par to ekonomisko pamatu, kas Viesturam ļāva īsā laikā sapulcināt pārsimts karavīrus. Šie karavīri savukārt spēja stāties pretī vāciešiem.

Kopumā laba pamācoša un nedaudz patriotiska grāmata, kas pievēršas vienam konkrētam Latvijas vēstures posmam. Lieku 8 no 10 ballēm. Un nevajag aizmirst, ka Viestura ordenis ir nosaukts par godu šim Viesturam, kas 1219. gadā uzsāka cīņas pret vāciešiem. Ja gribas izlasīt vēsturisko avotu, tad ieteiktu 23. nodaļu no Indriķa hronikas.

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda by Jūnass Jūnasons

Simtgadnieks

Par šo grāmatu biju lasījis pāris ļoti labas atsauksmes, tik labas, ka radās vēlme arī pašam to izlasīt. Parasti es sev šādas vēlmes iegrožoju, jo reizēm gadās smagi iekrist. Ar izdevniecības „Zvaigzne ABC” palīdzību man izdevās tikt pie „Simtgadnieka”.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Allans Karlsons, kuram nupat apritējuši veseli 100 gadi. Pansionātā šim notikumam par godu paredzēta vesela pieņemšana, tomēr Allanu šādas lietas nebūt nevaldzina, un viņš nolemj doties pasaulē. Pa durvīm izslēgts, jo tad kāds vēl ieraudzīs, nākas vien kāpt ārā pa logu savās čuru čībās un sākt ceļu. Ceļš izveidojas interesantāks nekā standarta pārgājiens pēc šņabīša, pa ceļam Allans pievāc kāda jaunekļa somu ar pārdesmit miljoniem kronu. Jauneklis izrādās kāda Zviedru noziedzīga grupējama „Never Again” dalībnieks, un tādu lietu nesodītu nevar atstāt.

Grāmatu varētu saukt par tādu ironisku lasāmvielu, kur ir daudz joku un brīnumainu sakritību. Lieki piebilst, ka labiem tēliem neviens pāri nedara, un Allana piedzīvojumi noris visai bezrūpīgā un jautrā gaisotnē. Grāmatas stāstījums sastāv no diviem stāsta virzieniem. Viens ir Allana iepriekšējie simts gadi, otrs viņa pašreizējie piedzīvojumi 2005. gadā.

Allans savos simts gados ir paspējis izdarīt praktiski visu. Viņš ir uzspēris gaisā ne tikai vietējo veikalnieku (nejauši, toties tas vēlāk ļāva viņam sevi pasludināt par sprāgstvielu ekspertu), bet arī saticis visus slavenākos divdesmitā gadsimta varasvīrus un piedalījies atombumbas veidošanā. No satiktajiem vadoņiem pieminami Franko, Mao, Staļins, Rūzvelts un Einšteins. Ja stāsts būtu rakstīts nopietni, tad Allans būtu visu pērnā gadsimta notikumu netiešs ietekmētājs, neskatoties uz viņa paša principu nelīst politikā. Gandrīz vai kā Aizeka Azimova „Does a Bee Care?”, tikai daudz nenopietnāk.

Grāmata lasās ļoti ātri, kā jau tas vieglai literatūrai pienākas. Autors māk savas idejas pasniegt tekstā tā, lai rastos vēlme uzzināt vairāk, un tu lasi, lasi līdz sasniedz grāmatas otru vāku. Neteikšu, ka joki bija tādi, kas man liktu smieties, bet mani jau vispār grūti sasmīdināt. Bet patikās, ka Latvija pieminēta, kaut vai kā zagto auto galapunkts. Autoram gan varētu piesieties un teikt, ka mūsu profesionālo dzērāju vidū vīni diez ko augsti nekotējas. Bet kur gan viņam tur, Zviedrijā, zināt par divlitrīgo alus pudeļu fenomenu.

Grāmata izdarīja tieši to, ko no viņas biju sagaidījis – piedāvāja nesamocītu labu stāstu, jokiem un amizantām situācijām. Lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka autoram vēl ir iespēja augt un uzrakstīt stāstu vēl labāk. Ieteiktu lasīt tiem, kuri vēlas ko nenopietnu un izklaidējošu.

Dejo, dejo, dejo by Haruki Murakami

Dejo, dejo, dejo 1

Februārī sāku savu iepazīšanos ar Murakami darbiem. Pirmais, ko izlasīju, bija „Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tad izlasījās vēl pāris autora darbiem, bet šīs grāmatas turpinājumam kaut kā nesanāca pieķerties. Nesen ar Zvaigznes gādību tiku pie „Dejo, dejo, dejo”.

Galvenais grāmatas varonis nodarbojas ar reklāmtekstu rakstīšanu, žurnāliem un brošūrām. Kādu laiku viņa dzīve rit vienmuļi, līdz sapnī nesāk rādīties hotelis „Delfīns”. Tas viņam atgādina par dzīvē iepriekš pazaudēto. Gan par draugu vārdā Žurks, meiteni ar skaistajām ausīm, izrādās, viņai ir vārds Kika, un sastapto Aituvīru. Viņā rodas vēlme kaut nedaudz atgūt šo pazaudēto dzīves daļu, un viņš dodas uz „Delfīnu”. Te nu viņš tiek ierauts Murakami raksturīgā mistiskā piedzīvojumā, kura mērķis ir ļaut varonim saprast gan zaudēto, gan dot spēku dzīvot tālāk. Aituvīrs atklāj viņam savu īsto lomu mūsu pasaulē, un neatliek nekas cits kā dejot.

Grāmatai ar Aitu medīšanas piedzīvojumiem kopīgs ir tikai galvenais varonis un Aituvīrs. Manuprāt, viņas var lasīt arī atsevišķi . Kas mani pārsteidz šajā grāmatā, bija tas, ka varoņiem bija vārdi, Murakami parasti saviem personāžiem vārdus nedod, labākajā gadījumā viņi tiek pie iesaukām. Te gan gandrīz visiem ir vārdi. Meitenei ar ekstrasensa dotībām ir vārds Juki, rakstnieka vidusskolas draugs ir Gotanda. Tas nenoliedzam palīdz labāk sekot līdzi grāmatā notiekošajam.

Pamatā grāmatu varētu uzskatīt par detektīvu, tiek meklēta rakstnieka zudusī mīlestība Kika. Meklēšana diez ko nesokas, un ja nebūtu daudzās papildus sižetu līnijas, tad grāmata būtu visai garlaicīga. Bet tā varam palasīt par slavenu kinoaktieru grūto dzīvi, par vecākiem, kuri neprot komunicēt ar savu bērnu, par slepkavu, kas žņaudz dārgas prostitūtas viesnīcā. Tas viss beigās sapinas vienā stāstā.

Visa notikumu attīstība norit nesteidzīgi, te nekas nenotiek pa galvu pa kaklu. Galvenais varonis bieži nododas dziļām pārdomām par apkārt un ar viņu notiekošo. Uz pavērsieniem savā dzīvē skatās ar tādu filozofisku mieru un nelielu fatālismu. Autoram nākas laiku pa laikam viņu sapurināt ar kādu satikšanos, ideju vai sapni, lai notikumi kaut cik virzītos uz priekšu.

Vispār jau grūti saprast to varoņu loģiku, paši neko nedara praktiski bez iniciatīvas. Kaut ko gaida un skatās kā būs. Šķiet, ka autors ar to dejošanu vairāk mudina savus varoņus iesaistīties pašus savā dzīvē. Galu galā dzīvošana taču nozīmē savas īstenības radīšanu, nevis dzīvošana citiem un līdz ar to citu pasaulēs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja patīk Muarakami darbi, tad šo var droši lasīt, būs interesanti.

Adatas acs by Kens Folets

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.

Tumsas kreisā roka by Ursula K. le Gvina

Tumsas kreisa roka Fin1

Tiešām brīnums, bet tāds zinātniskās fantastikas tārps kā es nemaz nebija šo grāmatu izlasījis. Nē, nu nav jau tā, ka neko nebūtu dzirdējis par autori, kurš gan nav lasījis Jūrzemes burvja ciklu. Ir nācies lasīt vēl pāris viņas darbus, un vispārēja informācija par viņas darbu lielākajiem cikliem man bija. Tā kā Zvaigzne ABC bija izdevusi šo grāmatu latviešu valodā, tad vienkārši nevarēju atturēties un izlasīju “Tumsas kreiso roku”.

Šī grāmata ir piederīga tā saucamajam Hainiš Ciklam, kurā ietilpst sešas noveles un septiņpadsmit stāstiņi. Šo ciklu caurvij stāsts par kādu starpgalaktiku civilizāciju, kas nometinājusi cilvēkus uz daudzām planētām Zemi ieskaitot. Tomēr pēc šīs civilizācijas sabrukuma saikne starp pasaulēm pazudusi, un tikai tagad Ekumene mēģina savākt visas pasaules vienotā saimē.

Planēta Ziema, pašu iezemiešu valodā saukta par Getenu, ir astoņdesmit ceturtā planēta, kura ir Ekumenes kandidāte. Iekļaušanas procesam ir noteiktas tradīcijas, un viena no tām ir, ka sūtnis uz planētu dodas viens pats. Šis sūtnis ir Dženli Ai, kura uzdevums ir pārliecināt Getenas iedzīvotājus iekļauties Ekumenē.

Viss jau būtu pavisam vienkārši, ja vien Getenas iedzīvotāji nebūtu androgīni jeb cilvēki, kuriem nav tāda jēdziena kā vīrietis vai sieviete. Viņiem dzimums ir cikliska padarīšana, tas viss nedaudz traucē sūtnim izprast vietējos cilvēkus, jo mēs visu savu saskarsmi esam pieraduši klasificēt šajās kategorijās. Arī vietējā valdība nebūt neraujas uz Ekumeni, viņi riskē ar savu reputāciju, noticot meliem viņi iedragās savu šifgretoru. Kad Dženli Ai šķietamais laba vēlētājs, un premjerministrs Estravens tiek patriekts no valsts kā nodevējs, situācija saasinās, un nākas meklēt jaunus ceļu.

Šie jaunie iespēju meklējuma liek Ekumenes sūtnim doties ceļā un iepazīt Ziemas pasauli ar visām tās niansēm. Gan tehnoloģiju stagnāciju, gan telepātiem, parastos iedzīvotājus, viņu attieksmi pret dzīvi. Šī grāmata nelutina ar kauju aprakstiem, kariem un konfliktiem. Iespējams, tāpēc ka uz Ziemas netiek nodalīts vīrišķais un sievišķais. Visi konflikti te tiek risināti ar politiskām metodēm, kas Zemes iedzīvotājam ne vienmēr ir saprotami. Toties šeit dominē galveno varoņu mēģinājumi izprast pilnīgi svešu kultūru. Lai arī šeit ir gan monarhija, gan padomju birokrātija, tās tomēr nav tādas kā uz Zemes. Liels uzsvars tiek likts arī uz vietējo reliģiju, Viens no tiem Handdara ir Taoisma paveids, otrs Jomešta balstās uz vēlmi iegūt absolūtu informāciju.

Kopumā grāmata ieinteresēja, un domāju, ka pāris gadu laikā tiks izlasīts viss šis cikls. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmkārt, par veco labo zinātnisko fantastiku, kur kosmosa kuģi netiek izmantoti tikai pasaulei. Otrkārt, par detalizēto pasauli, kas spēj aizraut lasītāju un likt padomāt .

Gads Provansā by Pīters Meils

Gads Provansā by Pīters Meils

Izlasot ceļojumu no Rīgas uz Pekinu, man bija uznākusi luste uz ceļojumu aprakstiem vispār. Skatījos, ko tad vēl latviešu mēlē var dabūt par šo tēmu. Izvēle apstājās pie „Gads Provansā”. Par labu šai grāmatai kalpoja apstāklis, ka pats Provansā esmu pavadījis aptuveni nedēļu, apceļojot daudzas šī apgabala piekrastes pilsētiņas un baudot dabas skatus. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

No sākuma biju nedaudz vīlies, jo atklājās, ka grāmata sarakstīta pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados un ka autors nevis braukāja pa Provansu apskatot pilsētiņas, bet bija tur nopircis māju, kurā dzīvoja. Līdz šim grāmatām, kur autors nopērk māju kādā citā pasaules malā un tad par to saraksta grāmatu, biju metis līkumu, tomēr, kā izrādās, nevajadzēja. Grāmatā aprakstīts autora pirmais gads Provansā, un aprakstīts ir tik smalki un meistarīgi, ka Tu lasītājs piemirsti visu, kas notiek apkārt. Autoram piemīt labs novērotāja talants, un vēl vairāk – viņš ir labs stāstītājs. Varbūt tur viņam palīdz viņa kolorītie kaimiņi, kuri paši ir lepni ar savu provansiešu dabu.

Kaimiņi ir dažādi strādīgi zemnieki, kas visu laiku gaida, kad daba izspēlēs ar viņiem kārtējo ļauno triku. Ir traki vienpatņi, kas necieš tūristus, un labprāt pusdieno ar svaigi nomedīta lapsas jaunuļa gaļu. Un, protams, Provansas restorānu apraksti, kas lasot grāmatu liek siekaloties pat tikko ēdušam cilvēkam. Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem, šajās nodaļās tiek aprakstīti visi ievērības cienīgie notikumi un kāda no provansiešu dzīves šķautnēm. Mēs varam uzzināt visu par mistrālu, trifeļu lasīšanu, medīšanu, vīniem, labām ēdvietām, uzbāzīgiem paziņām un to, cik grūti ir remontēt māju Francijā. Visi notikumi lielākoties ir pozitīvi un tos caurstrāvo neviltots autora prieks, ka viņš ir izlēmis pārcelties dzīvot te.

Grāmatu izlasīju vienā piegājienā neatraujoties. Bija interesanti uzzināt, kā Francijā notiek vīna dārzu apkopšana. Izrādās, ka dārzu saimnieks to nemaz pats lielākoties nedara. Tas tiek uzticēts kādam zemniekam, un tad pēc ražas novākšanas saimniekam pienākas daļa no iegūtā, lielākoties vīna veidā. Izrādās arī, ka Provansas ziemas nemaz nav tik siltas, kā es to biju iedomājies, nu labi, mums desmit grādi zem nulles iespējams nešķiet nekāds aukstums, bet ka tik auksti var būt netālu no Vidusjūras, gan negribējās ticēt.

Protams, vēl bija jautājums, ar ko tad autors nodarbojas, ja viņš var atļauties dzīvot Provansā un vismaz veselu gadu neko nedarīt. Nācās parakties Vikipēdijā, izrādās, šis strādājis reklāmas biznesā, tad aizgājis no tā un pārcēlies dzīvot uz Franciju. Provansa autoram ir kļuvusi īpaši mīļa, jo šis izdevis vēl pāris grāmatas par pieredzēto Provansā. Tāpat ir izdoti arī pāris viņa romāni un noveles, kuru darbība noris Provansā un pat uzņemta filma pēc viņa darbu motīviem. Vienu vārdu sakot nav slikti iekārtojies.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Un pilnībā piekrītu autoram, ka Santropēza ir dīvaina vieta, kur cilvēkam izvēlēties dzīvot.

Rīga – Pekina + CD by Ilona Balode

Rīga - Pekina

Ceļojumu grāmatas varētu iedalīt trīs kategorijās – autors raksta savus piedzīvojumus, autors apraksta savas sarunas ar ceļojuma laikā sastaptajiem, autors apraksta apmeklēto vietu vēsturi. Tīrā veidā parasti neviens neraksta, un parasti grāmata ir šo trīs komponenšu sajaukums. Man personīgi patīk lasīt tās, kur autors apraksta paša piedzīvoto. Arī man pašam patīk rakstīt savus ceļojumu aprakstus, citiem tie patīk, citi saka, ka esmu grafomāns. Lai vai kā, šai grāmatai nespēju vienaldzīgi paiet garām un, sadarbojoties ar Zvaigzne ABC, tiku pie grāmatas “Rīga-Pekina”.

Atminos to dienu, kad šis ceļojums sākās, jo redzēju sižetu par to televīzijā. Nodomāju, kas tad māksliniekiem – jau iet tik knapi, ka PR celšanai jāuzņemas tik trakas idejas. Tad vēl padomāju, gan jau nopublicēs grāmatu par to vai rakstu sēriju, izdos kādu disku, nopelnīs drusku naudiņas un dzīvos cepuri kuldami tālāk.

Grāmatas autore visai dzīvi un interesanti pastāsta par ceļojuma laikā pieredzēto un piedzīvoto. Stāsts ir ļoti atklāts, netiek slēpts praktiski nekas, vismaz tāds priekšstats rodas. Ceļošana ir visai ekstremāla ar nulles budžetu un autostopiem. Galvenais naudas ieguves avots ir spēlēšana uz ielas un, protams, radu un draugu aizdevumi. Kopumā apmeklētas tiek sešpadsmit valstis, un beigās tiek sasniegta arī kārotā Pekina. Aprakstītie un sastaptie personāži lielākoties ir visai kolorīti tēli. Neteikšu arī, ka paši ceļotāji ļoti mēģinātu sev ceļošanu atvieglot. Šausmināja un reizē patika autores pašrocīgā atbrīvošanās no pases Ķīnā. Nedaudz zinot ķīniešu birokrātiju, man tas šķita kaut kas līdzvērtīgs pašnāvības izdarīšana.

Otra lieta ir ceļotāju savstarpējās attiecības; ir pieredzētas grāmatas, kur ceļotāji šķiet kā bioroboti, kuriem viss vienmēr ir kārtībā. Šeit es reāli gaidīju, kad ceļotāji beidzot sakašķēsies. Kašķēšanās viņiem tur bija bieža un visai temperamentīga, skaidra lieta, ka bija arī izlīgšanas. Interesanta ir arī abu ceļotāju attieksme pret naudu, ja tā ir, tad uzdzīve sit augstu vilni, ja nav, tad nekā – knapinās, bet varbūt tādi tie mākslinieki ir. Tiek aprakstīti gan dzerstiņi, gan zāles pīpēšana. Cilvēkam, kas to visu nosoda, varētu būt grūti šo grāmatu lasīt.  Bet man tas viss grāmatai piedeva vēl lielāku notiekošā realitātes sajūtu.

Man kā cilvēkam, kas dodas jau iepriekš izplānotos un sarezervētos ceļojumos, bija ļoti interesanti lasīt, kāds izskatās spontāns bez budžeta ceļojums. Viens ir skaidrs, es pats tādā piedalīties nevēlētos, jo ciest nevaru nenoteiktību. Bet nu bija ļoti interesanti palasīties, kā tas ir ceļot uz kādu vietu, nemaz nezinot vai tev būs naktsmītne , ko tu otrā dienā ēdīsi, kur rausi naudu.

Lasās grāmata ļoti ātri, visu laiku gribas uzzināt nu kā viņiem ies tālāk, kādus podus atkal nogāzīs. Izlasīju četros piegājienos, miegs un darbs tomēr spēja iejaukties pa vidu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pašam gan jāatzīst, ka ar šādiem ceļotājiem kā autore un Ūdrītis diez vai vēlētos kopā ceļot. Bet forši, ka viņi paši spēja viens otru saprast un pieņemt lietas tādas kādas tās ir, un tas jau ir galvenais, jo galu galā tas tak ir viņu ceļojums.

%d bloggers like this: