Navigate / search

Ceļojošā cirka gūstekņi by Aivars Kļavis

Ceļojošā cirka gūstekņi

Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

Svētie noslēpumi by Jānis Klētnieks

SvNoslVaksLab2.indd

Nesen te paeksperimentēju lasīšanā uz laiku un sapratu, ka latviešu valodā man vajadzētu palasīt vairāk grāmatas. Un nu esmu nolēmis šo lietu uzlabot. Sadarbojoties ar Zvaigzne ABC  manās rokās nonāca šī grāmata, kas veltīta šumeru un ēģiptiešu mitoloģijai.

Mūsdienās jau vispār grūti atrast kaut ko sakarīgu par mitoloģiju. Parasti grāmatai par mitoloģiju līdzi nāk padomi, kā sastādīt horoskopu, kā pielabināties dieviem un dažādi mītiski rituālu apraksti, kuriem kājas parasti aug no Blavatskas misticisma pilnajiem darbiem. Lai arī grāmatas nosaukums „Svētie noslēpumi”  nedaudz baidīja, tomēr saņēmos to izlasīt. Būtu pat gatavs saņemt devu ar kārtējo pseidoreliģiju, ja vien nezinātu, ka autoram uz šādām lietām nav vājība.

Grāmata arī ir par to, ko tā apsola savā ievadā – par šumeru, ēģiptiešu un nedaudz grieķu mitoloģiju. Autors īsumā apraksta pašu galvenos mītus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Nedaudz ieskicē kultūrvēsturisko vidi, kurā tie radušies. Citē interesantas vietas no tā laika vareno tekstiem, kas parāda viņu bezspēcību dievu un dabas priekšā, viņu meklējumus pēc dzīves jēgas.

Ja godīgi, tad pirms šīs grāmatas izlasīšanas man bija visai virspusēja nojausma par šumeru mitoloģiju. Galvenos dievus zināju pēc vārdiem, biju dzirdējis par Gilgamešu un viņa mūžīgās dzīvības meklējumiem, bet pašus mītus īpaši nepārzināju. Tagad esmu ieguvis par viņiem apmēram tādu pašu informāciju, kā savulaik izlasot Nikolaja Kūna „Zeta aunādu”.

Par ēģiptiešiem gan jau biju pietiekami informēts, un piedāvātie mīti jau kalpoja kā zināšanu atkārtošanas iespēja. Grieķu mīti, nu tie jau līdz mūsdienām ir atnākuši visvairāk, autors ieskicējis tikai pāris galvenos, labi vien ir, kurš tad nezina grieķu dievus un viņu darbus. Ja nu kāds nezina, tad neliels ieskats te būs atrodams.

Vēl grāmatā ir aprakstīts Vecās derības mīts par Grēku plūdiem un Ēģiptes nelaimēm. Šeit nu gan man ir iebilde; autors ebreju iziešanu no Ēģiptes apraksta kā reālu notikumu, lai gan cik esmu lasījis citos avotos, stipra pamata šim apgalvojumam nav. Šo pamatu arī šeit nevarēja atrast, bet varbūt tas tomēr būtu vairāk piemērots specializētām grāmatām.

Ko gribējās vairāk, tas ir izvērstāk par mitoloģijas un astronomisko, ģeoloģisko procesu korelāciju. Jā, vietām bija pievesti tīri labi piemēri, bet gribējās nedaudz plašāk. Tas piešķirtu jauku papildus dimensiju šai grāmatai. Un ja vēl būtu vēl nedaudz vairāk par baltiem, kā tas bija pēdējā nodaļā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Var ātri iegūt zināšanas par augstāk minēto mitoloģiju dieviem, viņu darbiem un mītiem.

%d bloggers like this: