Navigate / search

Tarakāni by Jū Nesbē (Harry Hole #2)

Tarakāni

Pērngad izlasījis pēdējo Harija Hola sērijas grāmatu “Policists”, secināju, ka sērijā nelasītas ir palikušas veselas četras grāmatas. Tās bija iznākušas kaut kad pasen, un ar vienu Nesbē grāmatu pusgadā man ir pilnīgi pietiekami, lai apmierinātu savu kāri pēc detektīviem. Martā izlasīju Millenium četras grāmatas un šķita, ka ar skandināvu detektīviem šogad esmu sevi pārsātinājis. Bet tas bija tikai līdz brīdim, kad uzzināju par Tarakānu iznākšanu. Skaidra lieta, man uzreiz vajadzēja izlasīt par Harija Hola izmeklētāja gaitu pirmsākumiem. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura man deva iespēju un grāmatu izlasīšanai.

Norvēģijas ārlietu ministrija ir nonākusi kutelīgā situācijā. Kādā no Bangkokas moteļiem ir atrasts viņu vēstnieka līķis. Draud politisks skandāls. Harijam Holam tiek uzdots uzdevums pēc iespējas diskrēti atrisināt nozieguma apstākļus. Taču vietējie apstākļi nebūt nelīdzinās Norvēģijas ikdienai, šeit uz daudziem sīkiem noziegumiem tiek pievērtas acis, vēstnieka ģimene nav īpaši pretimnākoša un šķiet, ka Taizemē dzīvojošajiem norvēģiem katram ir ko slēpt no savas valdības.

Cilvēkam, kurš investējis daļu no sava laika ar Nesbē daiļrades apgūšanu, šī grāmata nesagādās nekādus pārsteigumus. Ja salīdzina ar sērijas pirmo grāmatu “Sikspārnis”, tad darba kvalitāte ir augusi, un autors gandrīz sasniedz savu pēdējo grāmatu līmeni. Nesbē pasaules noziegumi nekad nav statiska drāma, kura izspēlējas slēgtā telpā. Harijs tomēr nav nekāda pensionēta kundzīte, kura visu atrisina pārrunājot notikušo blakusistabā. Viņa meklētie noziedznieki ir labi plānotāji, viltīgi aprēķinātāji un bez nelielas veiksmes viņus reizēm nemaz nebūtu iespējams atrast. Tas nodrošina sižeta dinamisku attīstību un lasītāja vazāšanu aiz deguna.

Detektīvus var lasīt dažādos viedos, bet visaizraujošākais ir, izmantojot grāmatā izlasītos faktus, mēģināt atrast noziedznieku pašam. Saprast noziedznieka motīvus vēl pirms paša Harija Hola un tad, izlasot nobeigumu, uzsist sev uz pleca, sak, kāds es malacis. Tomēr ar šīm grāmatām šāda lasīšanas stila piekritējam nākas pamatīgi pasvīst, sevišķi, ja, tā kā es, ir nedaudz paslinks domu kārtotājs. Vienu vārdu sakot, ekstrapolējot iepriekš izlasītās grāmatas un rūpīgi atlasot informāciju no grāmatas, es veiksmīgi pamatoju savu hipotēzi par vainīgo un biju diezgan pārsteigts, ka man nebija taisnība. Autoram es neko nevarēju pārmest, neko būtisku jau viņš no lasītāja nenoslēpa, bet ar viltu aizveda pa nepareizo sižeta uztveres taciņu. Un tieši tas detektīvstāstu padara par labu detektīvstāstu.

Harijs Holam šajā grāmatā neklājas viegli, pēc triumfa Austrālijā, viņš atkal ir nolaidies līdz standarta pēc darba dzerošam izmeklētājam. Izskatās, ka alkohols uzvarēs, un puisis aizies no policijas vispār. Taizeme viņam piedāvā pārmaiņas gan vides, gan dzīves uztveres, vajag tikai nedaudz saņemties. Godīgi sakot, viņš arī ir vienīgais grāmatas varonis, kurš ir nopietni izstrādāts, visi pārējie tiek atklāti tik daudz, cik tas nepieciešams sižetam, bet tas nemaz stāstam nekaitē. Jo tas tiek darīts visnotaļ meistarīgi, bez liekvārdības. Tādēļ pat pēc grāmatas izlasīšanas viņu vārdus un tēlus var atcerēties. Bez cīņas ar zaļo pūķi viņam ir vēl cīņa ar policijas vadību, cīņa ar politiķiem, cīņa ar mafiju un cīņa ar kultūršoku. Bet tas viss organiski iekļaujas stāstā neradot pārblīvētības sajūtu un nenovirzoties no galvenā vainīgā meklēšanas.

Apskatītie temati ir reģionam raksturīgi – sekstūrisms, korupcija, ķīniešu mafija, pedofilija un korporatīvā peļņas kāre. Vēstnieka nāve aizskar visas šīs tumšās sabiedrības šķautnes un izvelk virs ūdens visas iesaistīto neģēlības. Autors nedaudz aizskar arī reģiona vēsturi, lai lasītājs saprastu, kādēļ tur viss notiek tā un ne savādāk. Tā gan nepretendē uz nopietnu analīzi, bet ir pietiekama stāsta kontekstā.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kvalitatīvu detektīvstāstu, kas notiek eksotiskā vietā, kurā sižeta attīstība nevelkas gliemeža ātrumā, tad droši ķerieties klāt. Te būs nedaudz no vecās skolas, kur detektīvi mīl iedzert un sadot aizdomās turamajam pa muti, un ne viss acīmredzamais beigās būs patiesība. Ja tāpat kā es esi jau izlasījis sērijas pēdējo grāmatu, tad tas nemaz nekaitēs lasot šo grāmatu, jo viņas jau katra ir pati par sevi.

Lopu ekspresis by Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis

No šī autora darbiem man ir nācies lasīt tikai vienu viņa stāstu krājumu “Dubultnieki un citi stāsti”, pēc tā izlasīšanas cerēju, ka autors atspersies uz ko garāku par pārdesmit lapaspusēm, un manas vēlmes ir piepildījušās. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC man tika dota iespēja izlasīt Toma Kreicberga jaunāko darbu “Lopu ekspresis” pirms tā izdošanas. Starp citu, šīs grāmatas atvēršanas svētki būs 23. augustā. Grāmatu ilgi nemarinēju, un ķēros klāt pie lasīšanas uzreiz.

Pēteris – puika no Latvijas, kurš izsities līdz postenim kādā no lielajām Volstrītas investīciju bankām. Šķiet, ka visa dzīve ir vaļā, strādā, pelni naudu un nodarbojies ar savu hobiju – komiksu zīmēšanu. Taču dzīvē nekas nav vienkārši – ir kārtējā ekonomiskā krīze, un darbs bankā nudien nav īsti tāds, kādu Pēteris bija gaidījis. Laura ir Ulmaņlaiku meitene, kurai nākas pārciest izsūtījumu Krasnojarskā, jo tā nu ir sagadījies, ka viņas tēvs ir bijis Ulmaņa līdzgaitnieks. Pēteris ir Lauras mazdēls, un viņš ir nolēmis izstāstīt vecāsmātes stāstu komiksā.

To, ka grāmata nebūs zinātniskā fantastika, kā biju cerējis, es sapratu pēc pirmajām desmit lapaspusēm, bija gan vēl cerība uz kādu laika mašīnu, taču tā bija tikai sevis mierināšana. Bet tā man ir praktiski ar katru grāmatu, kad, izlasot tikai virsrakstu, es no autora sagaidu konkrētu stāstu, kuru vairāk vai mazāk esmu ekstrapolējis no autora iepriekšējās daiļrades. Tad es parasti savācos un sev ieskaidroju, ka autors jau stāsta savu stāstu, nevis piepilda kāda ilgas.

Bet nu pie pašas grāmatas. Laika mašīnas tur nebija, ja vien par tādu neuzskatām atmiņu. Toties ļoti labi bija aprakstīta jaunā Volstrītas darboņa ikdiena bankā. Pats jau nekad tādā institūcijā strādājis neesmu un spriest varu tikai pēc tā, cik pašam ikdienā nākas saskarties ar finanšu lietām, tā, kas augstskolā apgūts un izlasītajām finanšu tirgiem veltītajiem grāmatu plaukta metriem. Autors visnotaļ drosmīgi lieto industrijas slengu, un tā kā viņam pašam ir pieredze šajā nozarē, tad vietā. Var redzēt, ka ja ne Pēteris pats, tad vismaz apkārtējie saprot, par ko viņi runā. Tas radīja patīkamu Volstrītas autentiskumu. Varētu teikt, ka stāsta slānis, kas garāmejot pieskārās ekonomiskajai krīzei un tās cēloņiem, mani aizskāra vispersonīgāk. Tādēļ ļoti personīgi uztvēru tās lietas, kas, manuprāt, bija pārāk vienkāršotas (ar prātu sapratu, ka šī grāmata nav investīciju politika nestabilā makroekonomiskā vidē, bet sirdij jau nepavēlēsi), par terminu izskaidrojumiem zemsvītras piezīmēs, un dažiem citiem stāstam mazsvarīgiem sīkumiem.

Šis nav arī kārtējais stāsts par Volstrītas sabrukšanu, tādu jau ir simtiem, šis ir par cilvēka vēlmi atrast vietu dzīvē. Katrs pēc skolas beigšanas zina sajūtu – bet ko tālāk? It kā vajadzētu strādāt, bet ar ko? Daži izvēlas īstenot savus sapņu, bet lielākoties cilvēks meklē iespēju nopelnīt. Vēlams tā, lai nauda strādājot spētu kompensēt savus hobijus. Pēteris ir tāds. Sevi viņš uzskata par aktieri un ciniķi, ja ir mērķis, tad šādi to ir sasniegt visvieglāk, ir tikai jāsaprot, kas jāsasniedz. Pēteris ikdienā piedalās multimiljonu dolāru vērtu projektu izvērtēšanā un analizēšanā, saņem lielu algu, taču patiesu prieku viņam rada nevis sasniegumi darbā, bet tas, ka viņa komiksu lapas apmeklētāju skaits ir pieaudzis līdz simtam. Brīdis, kad kāds ir pamanījis viņa komiksus un uzrakstījis par tiem. Šāds novērtējums viņam dod lielāku gandarījumu par gaidāmo bonusu un šefu uzslavām. Taču kā īsts ciniķis viņš saprot, ka no sapņiem nepaēdīsi un tēlo vien tālāk, ka viņa darbs ir daļa no viņa sapņa. Protams, ir vēl mīlestība, sekss un nedaudz Latvijas.

Lauras stāsts ir krietni vien vienkāršāks. Par laikiem, kad aizbēgt no realitātes varēja vienkārši dzīvojot laukos un nelikties par to ne zinis. Taču tikai līdz brīdim, kad tā zaldāta formā tev nepieklauvē pie durvīm un nepavēl savākt mantas. Te mani sāka nedaudz uztraukt, vai kārtējo reizi nebūs jālasa kāds Sibīrijas stāsts. Tādus man ir nācies gan dzirdēt, gan lasīt vairumā, un šaubījos, vai vēl viena izlasīšana man spēs iedot ko papildus. Tomēr viss izvērtās savādāk, standartā cilvēki stāsta par savu dzīvi, un ir grūti paskatīties uz to no malas. Un autora izvēlētā lopu ekspreša līdzība šeit ir ļoti vietā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

 “Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. … Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci.

Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”

Lieku 8 no 10 ballēm. Visi mēs sēžam lopu ekspresī – vēlamies vai nevēlamies. Grāmatu var lasīt kā visnotaļ veiksmīga Volstrītas darboņa karjeras sākumu, kuram autora personīgā pieredze piedod papildus autentiskumu. Var lasīt kā kārtējo Sibīrijas stāstu un par to, kā sadzīvot ar padomju represiju mantojumu, par to kā tas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tai pat laikā labi tiek parādīts, ka Latvijas iedzīvotāji šajā bēdā nudien nav nekas unikāls. Var pavisam vienkāršotā veidā pafilozofēt kopā ar autoru par lielo baņķieru ētiku un rīcības motīviem. Par to, kā pasauli nevada gudri un viszinoši cilvēki ar mērķi, tā vietā ir daudz cilvēku, kas tikai dara savu darbu likuma ietvaros un ar savu vēlmi nopelnīt lieku dolāru apzināti vai neapzināti rauj bezdibenī visus pārējos. Nudien ir vērts izlasīt!

Pasaules acs by Roberts Džordans

pasaules_acs

Par Laika Rata sēriju es biju dzirdējis jau desmit gadus atpakaļ. Ļaudis stāstīja, ka tā esot episka un sarakstīta laikos, kad bez Tolkina garadarbiem vēl nekas lāgā neesot bijis atrodams. Arī lasot grāmatas par fantāzijas žanra attīstību, šī sērija tiek piesaukta itin bieži. Par to, ka grāmatai ir cerības iznākt latviešu valodā, es zināju jau kādu gadu, bet gads ir tik ilgi, ka nemaz vairs necerēju. Izdevniecība Zvaigzne ABC man piedāvāja izlasīt šo grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalu plauktos. Man nudien bija neiespējami atteikties no šāda piedāvājuma, un es piekritu.

Emondāre atrodas pašā pasaules nomalē, plašākā pasaule par šādu ciematu nemaz nenojauš. Karaliste, kuras sastāvā Emondāre ietilpst, uz šejieni nodokļu iekasētājus nav sūtījusi jau vairākas paaudzes. Rands un viņa tēvs Tams nodarbojas ar aitkopību un tabakas audzēšanu, viņi dzīvo nomaļus no ciema un tur ierodas tikai svētkos. Ziema ir bijusi skarba, un pavasaris tā arī nav iestājies. Dodoties uz Emondāri, Rands pamana kādu noslēpumainu jātnieku melnā apmetnī. Rands vēl nezina, ka šī sastapšanās liks atdzīvoties visām senajām leģendām. Atgriezties trollokiem, Mīrddrāliem un arī pašam Melnajam ir šis tas ar Randu kārtojams. Parastā dzīve ir beigusies, un sākas varoņa ceļš.

Par to, ka šī grāmata ir klasiskais varoņa ceļš, var nojaust jau no pirmajām lapaspusēm. Tik pat labi var saredzēt arī to, ka autora daiļradi ir ietekmējuši Tolkina darbi. Sākotnēji pat sižeta struktūra, cik tālu tas aizskar ceļojumu daļu, diezgan kopē autora iedvesmas avotu. Taču nebaidieties – tas ir tikai sākumā, vēlāk autors stāstīs stāstu pa savai modei un gredzenus uz vulkāniem neviens noteikti nenesīs.

Pasaule ir izdevusies labu labā, var jau teikt, ka tipiskie viduslaiki, kur strādā maģija un pāris rases, taču no standarta rūķu elfu atvasinājuma to šķir rūpīgi izstrādātas detalizācija. Te katrai vietai ir savi iedzīvotāji, politika, vēsture un noslēpumi. Šajā grāmatā pagātne tiek savīta ar nākotni, un Džordans ir īsts detalizācijas meistars. Ja lasa nudien rūpīgi, var atrast daudz savstarpēji saistītus notikumus un faktus, kas savu nozīmi iegūs tikai pēc pāris nodaļām vai grāmatas beigās. Šeit ir leģendas, kuras dzirdējuši bezmaz visi, taču par patiesību nojauš vien retais. Pasaules rakstu var lasīt dažādi, un Laika Ratam griežoties, vecie raksti kļūst aizvien blāvāki, un jaunie tajos iepin jau citu nozīmi. Šajā pasaulē neviens nebrīnās par laikmetu nomaiņu, tā ir realitāte, tāpat kā Gaismas cīņa ar Melno. Šī cīņa ir izcīnīta jau daudzas reizes, un ne vienmēr Gaisma ir uzvarējusi.

Lai arī autors mums piedāvā veselus astoņus varoņus, pa īstam stāstu stāsta vien Rands, Nīnēva un Perins, pārējo (nesaukšu vārdus, lai izvairītos no maitekļošanas) stāsti šad tad parādās, bet ne tik bieži. Par tādu īsu izaugsmi var runāt tikai Randa kontekstā, viņam autors ir izmantojis visu savu talantu, lai parādītu kā no parasta aitu gana izaug īsts pasaules likteņa lēmējs. Kā viņu norūda šķēršļi un naidinieku un saulītē paceļ labi ceļabiedri un īsta draudzība. Randa pasaulē viss nav melnbalts. Te ir Melndraugi, Gaismas draugi, Aesu Sedajas un vēl pāris frakcijas. Visas tās meklē vienu kontrolētu pasauli, mērķi var būt visdažādākie, taču metodes bieži vien atšķiras ne pārāk daudz. Pat cīnoties Gaismas pusē var dabūt nelāgu galu no “draugu rokām”. Šīs šaubas par sabiedrotajiem ir labs balansējošs faktors, kas piešķir Randam iespēju domāt par savu rīcību un tās sekām.

Fantāzijas grāmatas es lasu visai daudz, taču tā kā mana aizraušanās ar fantāziju sākās divtūkstošajos gados, tad diezgan daudz no klasiskās fantāzijas zelta fonda man ir palicis nelasīts. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizpildīju ļoti lielu robu savās zināšanās. Nācās arī samazināt savu viedokli par pāris citu autoru izdomu, tagad es zinu, no kurienes daudzām citām fantāzijas grāmatu idejām aug kājas.

Runājot par tulkojumu, tas ir izdevies labs. Sākumā šķita nedaudz nepierasti, ka daudzi vārdi ir latviskoti, taču pēc pāris lapaspusēm man gan Melnais, gan Melndraugi tīri labi iederējās, tāpat kā dažu atsevišķu varoņu latviskotās iesaukas, kā leģendārais Vanagspārns. Galu galā tā teksts skan jēdzīgāk nekā, ja tajā būtu atstāti anglicismi.

Grāmatas biezums ir iespaidīgs – veselas astoņsimts lapaspuses, taču no tādiem niekiem lasītāji nekad nav vairījušies. Ja nav nācies lasīt deviņdesmito gadu autoru darbus vai episkās fantāzijas, tad jābrīdina sižeta attīstība spraigums nav īsti tāds, kā esam ieraduši saņemt no jaunākajiem fantāzijas darbiem. Šajā grāmatā uzsvars tiek likts uz pasaules veidošanu, uz varoņa izaugsmi. Piedzīvojumi ir tie, kas atklāj pasauli un veido varoni. Taču viņi nav tik nozīmīgi, lai paši par sevi izvirzītos pirmajā plānā. Izbaudiet pasaules detalizāciju un negaidiet episkas cīņas katrā lapaspusē, galu galā lielam karaspēkam vajag nopietnu apgādi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Episkas sērijas tik pat episka pirmā grāmata, kas ieliek pamatus detalizēti izstrādātai fantāzijas pasaulei. Pasaulei, kuras atbalsis var sajust daudzu citu vēlāk izdoto fantāzijas žanra autoru darbos. Man šī grāmata nozīmēja izlasīt vienu no tiem darbiem, uz kuru saknēm izaudzis fantāzijas žanrs tāds, kādu mēs šodien to pazīstam.

PS. Autoram piemīt viena liela vājība, un tie ir apmetņi. Apmetni šajā grāmatā varonim ir tikpat svarīgs kā acu krāsa. Uzzinot par jaunu personāžu, mēs noteikti uzzināsim arī par viņa apmetni. Apmetnis grāmatā ir pieminēts vairāk nekā 450 reizes. Kad ar kādu no apmetņiem kaut kas atgadīsies, nebrīnies, ka raudāsi līdzi viņa īpašniekam.

Mežonīgie detektīvi by Roberto Bolaño

Mežonīgie detektīvi

Es diezgan ilgi svārstījos par to, vai lasīt vai tomēr nelasīt šo grāmatu. Cik nu biju redzējis internetā citātus no šīs grāmatas, tie parasti bija par seksu vai piparotu teicienu virkne. Lasīt 600+ lapaspušu grāmatu par meksikāņu literātu seksuālajiem piedzīvojumiem mani pārāk nevilka. Taču papētījis papildinformāciju par autoru un izlasījis pāris normālas atsauces sapratu, ka ir jālasa. Kaut vai tādēļ vien, lai paplašinātu savas zināšanas par meksikāņu literatūru. Grāmatu saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

“Mežonīgie detektīvi” ir sarežģītas struktūras polifonisks darbs, kas vienlaikus ir stāsts par neiespējamiem meklējumiem (galvenie varoņi dzen pēdas Meksikas plašumos pazudušai dzejniecei), viltus detektīvs un viltus trilleris, ironisks vēstījums par septiņdesmito gadu literatūras avangarda kustībām, Bildungsroman, alkohola un narkotiku miglā tītu klejojumu apraksts, Meksikas un visas Latīņamerikas politikas un vēstures mozaīka un autobiogrāfisks sacerējums…

Par struktūru anotācijā nudien nav samelots, reti kad gadās lasīt šādu grāmatu mozaīku un nedusmoties uz autoru. Grāmata nosacīti sastāv no trīs daļām – viena ir par kādu jaunu meksikāņu dzejnieku vārdā Huans Garsija Madero, kurš, apvienojot jurisprudences studijas ar savu kaislību pret dzeju, nejauši kļūst par viscerālo reālistu. Tas tāds dzejnieku grupas nosaukums Meksikā septiņdesmitajos, kuru mērķis bija satriekt pīšļos esošos dzejniekus – autoritāšu un ministriju roklaižas un pacelt dzeju jaunā kvalitātē. Te viņš sastop Arturo Belano un Ulisu Limu, viscereālo reālistu idejas nesējus un propagandētājus. Tas ir nieks, ka par viņiem ir slikta slava un no grupas neviens nemaz neko īsti nav sarakstījis, kur nu vēl publicējies. Idejai saknes atrodamas divdesmito gadu stridentismā, kuras spožākā pārstāve bija kāda dzejniece Serseja. Pēc tam viņa pazuda Sonoras tuksnešos uz neatgriešanos.

Šī grāmatas daļa ir jaunā autora tīksmināšanās par savu ekskluzivitāti, par to, ka viņš pieņemts kā dzejnieks starp citiem dzejniekiem. Un ne jau šādā universitātes profesoru pakaļskrējēju grupā, bet visrevolucionārākajām no iespējamajām. Te katrs vismaz vārdos ir maoists vai trockists un saprot, ka revolūcijai ir jāsākas arī dzejā. Nenoliedzami šis pasākums, lai arī nograuj viņa mācību plānus, toties būtiski bagātina seksuālo dzīvi. Šeit autors apraksta meksikāņa dzejnieka grūto ikdienas dzīvi, kas sastāv no: dzert, drāzties, klaiņot, dzert un drāzties periodiem. Laiku pa laikam grupā notiek šķelšanās, rindu tīrīšana un mūžīga vaidēšana par to, ka viņi nekad netiek publicēti. Taču autors to visu pasniedz kā pašu par sevi saprotamu lietu, un tā kā aprakstītais labi iekļāvās manos stereotipos par dzejniekiem, tad viss šķita ticami. Sevišķi ticami bija tie momenti, kur avangardisti nosodīja citus dzejniekus, neuztraucoties par tādu lietu, ka neviens no viņiem nebija lasījis to darbus.

Otrā daļa, visbiezākā no visām aizņem dažādu literātu, dzejnieku un vienkāršu cilvēku atmiņas par Arturo Belano, reizēm par Ulisu Limu. Tās sakārtotas hronoloģiski, satur daudz atsauču viena uz otru. Reizēm viens un tas pats atgadījums tiek apskatītas no daudziem skatu punktiem. Autors ir pacenties un šajā daļā ir atsaucies, šķiet uz pārsimts meksikāņu dzejniekiem. Taču nevajag satraukties, tas viss tikai izklausās sarežģīti, patiesībā autors savus tēlus ir izveidojis labi un viņu atsevišķie stāsti organiski iekļaujas lielajā metastāstā par viscerālo reālistu līderu patieso dabu. Ja pirmajā daļā mēs viņus redzam kā slavas oreola apņemtus epizodiskus tēlus, tad šeit varam kopā ar daudziem labvēļiem un nelabvēļiem mazgāt viņu netīro veļu. Šādas lietas lasītājam vienmēr patīk, sevišķi, ja autors uzreiz nebliež ārā visu, bet lēnām pilina pilienu pa pilienam uz faktu stalaktīta. Reizēm kaut kas noiet greizi, un viss iepriekš uzzinātais izrādās interpretējams dažādi, tomēr beigu beigās var gūt labu priekšstatu par Arturo Belano un Ulisu Limu. Bonusā vēl iegūstam informāciju par dažādiem kompleksiem nomocītiem otrā plāna varoņiem. Par to, kā viņi dzīvē izsitušies vai nogrimuši, un kas tad īsti beigās sanāca ar to viscerālo reālismu. Manuprāt, tieši šajā daļā parādās autora rakstīšanas talants, jo, lai cik rindiņas katram varonim netiktu atvēlētas, tie atstāj noslīpētu tēlu iespaidu.

Trešā daļa ir tā, kuru var saukt gan par trilleri gan par detektīvu. Šeit jaunais dzejnieks Arturo Belano, Uliss Lima un kāda mauķele Lupe, bēg no sutenera un pie reizes meklē Serseju. Te var atrast visu ko. Gan ceļojumu, gan piedzīvojumus, gan dažādus ar dzeju saistītus terminus, gan ar Mehiko ielu slengu saistītus izteicienus. Tas laikam, lai parādītu, ka katram sabiedrības slānim ir savs slengs un ar to, ka tu zini viena slenga definīcijas vien nepadara tevi par labāku cilvēku.

Vai es šo grāmatu es ieteiktu lasīt citiem? Domāju, ka jā. Cilvēkam ir jābūt gatavam lasīt grāmatu, kurai īsti nevar paredzēt turpmāko sižetu, kur viss notiekošais nav smuki sakārtots pa plauktiņiem un saprast visu kopainu tikai tad, kad esi izlasījis visu grāmatu, laiciņu apdomājis un salcis visu mozaīku kopā bildē. Jābūt arī gatavam, ka katram šī bilde izskatīsies nedaudz savādāka.

Es nevaru apgalvot, ka viss ko grāmatā izlasīju, man patika, taču teksts ir sarakstīts un iztulkots kvalitatīvi ar glancīti. Sākumā ir jāpierod, ka dzejnieki ir tieši, egoistiski un parupji ļaudis. Tāpat es neapgalvoju, ka es sapratu visus romāna slāņus, jo man nav ne jausmas par meksikāņu dzejnieku strāvojumiem septiņdesmitajos gados. Varu derēt, ka tie, kas šajā lietā kaut ko saprot, ir vai nu pārskaitušies vai pārsmējušies. Manas zināšanas sniedzās tikai vēsturē un revolūciju jautājumos. Grāmata viennozīmīgi ir no tām, kas paliks atmiņā uz visu mūžu un garantēs vielu pārdomām vēl daudzus mēnešus pēc tās izlasīšanas. Lieku 9 no 10 ballēm, tagad nedaudz atvilkšu elpu un tad ķeršos klāt slavenajam 2666, kuru autors tā arī nepaspēja pabeigt.

Meitene zirnekļa tīklā (Millennium Trilogy #4) by Dāvids Lāgerkrancs

Meitene zirnekļa tīklā by Dāvids Lāgerkrancs

Reti kura grāmatu sērija var lepoties ar to, ka es viņu esmu izlasījis mēneša laikā. Ja iesākumā es biju visnotaļ skeptisks pret Millenium grāmatu sēriju kā tādu (Sak, kārtējais dižpārdoklis, kurā ir vairāk mārketinga nevis rakstnieka talanta), taču iesācis lasīt es aptvēru, jā, autors nudien māk pasniegt stāstu. Pirmās trīs oriģinālās sērijas grāmatas es vērtēju visnotaļ augstu. Jā, var pasmīnēt par to, ka zviedriem valstī nudien nekas nav kārtībā, taču jāatceras, ka autoram kā zviedram nācās pārspīlēt savas valsts problēmas, lai ievērstu tām savu lasītāju uzmanību. Šīs grāmatas iznākšana patiesībā bija katalizators, tam, ka es vispār beidzot pieķēros šai sērijai. Grāmatu dabūju pateicoties izdevniecība Zvaigzne ABC.

Līsbetei atkal ir izdevies nonākt katastrofisku notikumu epicentrā. Te ir gan intelektuālā īpašuma zādzības, pasūtījuma slepkavības, nolaupīšanas izspiešanas un mākslīgais intelekts. Kas ir visdīvainākais – Līsbete ir netieši saistīta ar visām šīm šaubīgajām lietām, viņa noteikti ir katalizators notiekošajam, taču nedz lasītājs, nedz žurnālists Mīkaels neko vēl nenojauš. Labi, nojauš, bet tikai to, ka briest kārtējā sensācija.

Man nav nekā pret to, ka kādu grāmatu sēriju turpina rakstīt cits rakstnieks, reizēm sērija no tā iegūst, reizēm tā tiek norakta. Tāpat es negaidīju, ka es sagaidīšu precīzu Lārsona rakstīšanas stila kopiju. Nudien, kurš gan spētu ar tādu aizrautību rakstīt par labo varoņu personīgās higiēnas ievērošanas procesiem! Kurš uzdrošinātos replicēt Mīkaela izmeklēšanas unikālo metodi? No jaunā autora es vēlējos tikai vienu, lai viņš nesalaiž visu dēlī un grāmata ir interesants trilleris.

Autoram tas nudien ir izdevies, grāmata ir cienījams turpinājums sākotnējai triloģijai. Patiesībā viņa pat šo to ir ieguvusi. Līsbete kā tēls ir kļuvis dziļāks, viņa ir izaugusi kā personība. Tas arī ir loģiski, jo laiks iet, un cilvēki mainās. Viņa kā cilvēks ir kļuvusi reālāka, jo vairs nestrādā tikai emociju līmenī, kurā katrs cilvēks ir potenciālais ienaidnieks. Mīkaels ir kļuvis patstāvīgāks, viņš neko daudz kā cilvēks nav mainījies, taču beidzot viņš pats spēj veikt izmeklēšanu, nepaļaujoties tikai uz Līsbetas labvēlību. Beidzot ir sajūta, ka Mīkaels nav piektais ritenis, kura vienīgais uzdevums ir izbaurot citu sniegto informāciju pasaulē. Viņš pats dara savu darbu. Ar to vien jau pietika, lai sērijas turpinājums iegūtu atzinību manās acīs.

Sižetiski sērija kļūst pavisam mūsdienīga, mākslīgā intelekta izstrāde, totālā pilsoņu izspiegošana un citi mūsdienu jaukumi ir ieņēmuši centrālo vietu sižetā. Pilnīga notikumu kontrolēšana bez pienācīgas uzraudzības neizbēgami samaitā pat vislabākos cilvēkus. NSA ir kļuvusi par absolūti nekontrolētu iestādi, neviens nezina, ar ko viņi īstenībā nodarbojas, kam pakļaujas un ar ko sadarbojas. Autors mēģina izspēlēt scenāriju, uz ko viņi un citas ieinteresētās puses būtu gatavi, lai iegūtu vēl lielāku kontroli pār citiem. Vietām tas viņam izdodas diezgan labi, taču brīžos, kad autors pievēršas tehniskām detaļām un izmanto zinātnisku žargonu, man atlika tikai saķert galvu un pie sevis domāt: “Vai autors tiešām domā, ka lasītāji neko nezina par Kerra singularitāti un piedēvē šo ideju Līsbetei! Lai Švarcšilds nogrābstās!”. Un tad vēl tā brīvā dažādu zinātņu nozaru ideju sintezēšana, neņemot vērā šo teoriju patieso būtību. Es no autora, ja viņš nudien ir nolaidies tik zemu, ka mēģina visu loģiski izskaidrot, tomēr sagaidītu uzcītīgāku sagatavošanos.

Arī ar ļaunajiem tēliem viss ir izdevies. Man nekad nav patikuši tie, kuri ar putām uz lūpām pēdējās grāmatas lapaspusēs stāsta savus plānus un smejas par labajiem. Šeit ļaunie ir efektīvi un risina savas problēmas ar izdomu un improvizējot. Protams, protams, ļaunajiem ar Līsbeti ir daudz kopīgā. Un tas rada lasītājā veselīgu ieinteresētību par notikumu turpmāko attīstību, no tā izriet domāšana līdz notiekošajam un mēģinājumi atšifrēt vainīgos. Bonusā mēs uzzinām daudz jaunu faktu par Līsbetas pagātni, un tā nemaz nekonfliktē ar iepriekšējām grāmatām.

Ja ir nācies lasīt iepriekšējās trīs, tad droši ķerieties klāt arī šai, piedzīvojumi turpinās. Negaidiet perfektu Lārsona stila kopija, jo varoņiem reiz taču ir jāizaug un jāatbrīvojas no statiskā stāvokļa. Lieku 9 no 10 ballēm. Un varu saderēt, ka drīz redzēsim nevienu vien šīs sērijas turpinājumu. Pagaidām jaunais sērijas autors vezumu velk labi un nebaidās ielikt darbā savas idejas.

Pēdējā vēlēšanās (The Witcher #1) by Andžejs Sapkovskis

Pēdējā vēlēšanās

Pagājušajā gadā es ar Geraltu kopā pavadīju vairāk nekā simt stundas, cīnījos ar briesmoņiem, pildīju sarežģītus uzdevumus. Tā reizēm gadās, ja kāda videospēle pa īstam aizrauj. Beigās pēc Ciri izglābšanas mūsu ceļi šķīrās līdz februārim. Februārī Zvaigzne ABC izdeva Ragaņa sērijas pirmo grāmatu “Pēdējā vēlēšanās”. Viņas izdošana tika solīta jau sen, un es nudien nepacietīgi gaidīju latvisko tulkojumu. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un būtu lieki piebilst, ka grāmatu sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā.

Kontinentam ir sena vēsture, savulaik te valdījuši rūķi, tad elfi un visbeidzot pirms piecsimts gadiem atnāca cilvēki. Kontinents ir burvestību un maģijas pārpilns. Sākumā cilvēkiem neklājās viegli – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas, pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi. Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs. Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.

Atzīšos, šo grāmatu es esmu jau reiz lasījis – pirms sešiem gadiem. Tad es viņu atzinu par labu esam. Taču tagad pārlasot es sapratu vienu ļoti būtisku lietu – pirmajā lasīšanas reizē es grāmatā nez kādēļ saskatīju tikai pārveidotas pasakas, atsauces uz brāļiem Grimmiem un Šarlu Pero. Taču kaut kā biju palaidis garām pašu būtiskāko – grāmata ir par cilvēku dabu. Lai ar Ragaņa pasaule ir mošķu pārpilna, nevajag gaidīt episkus cīniņus vienā laidā. Laiku pa laikam tie parādīsies, taču tas nav galvenais. Manuprāt, grāmatā galvenais temats ir par to, kā cilvēki uztver sev nezināmo, neizskaidrojamo un svešo.

Geralts no bērna kājas audzināts par ragani, ir viens no šādiem svešajiem. Ārēji viņš ir kā cilvēks, taču apmācības procesā ar maģijas, treniņu un dažādu zālīšu palīdzību viņš ir pārvērsts mutantā ar pārdabisku reakciju, spēju redzēt tumsā un citiem tikpat interesantiem atribūtiem. Lai ar Geralta uzdevums ir atbrīvot pasauli no pārdabiskiem mošķiem, viņš nav nekāds altruists. Savās gaitās viņš sen ir iemācījies nelīst iekšā cilvēku lietās. Viņš ir svešais, un viņu piecieš tik ilgi, kamēr vien ir nepieciešama viņa palīdzība. Tādēļ viņa palīdzība maksā dārgi, un arī atlīdzību ne vienmēr izdodas saņemt. Biežāk pateicības vietā nākas bēgt no dakšām bruņotu zemnieku bara. Nevar jau teikt, ka Geralts būtu izņēmums, tagad, kad mošķu ir kļuvuši mazāk, ragaņu dzīve nav viegla, viņu prestižs ir krities, un tikai retais vairs apjēdz viņu nozīmi pasaulē. Aizvien biežāk vietējie karaļu un karalīši ragaņos saskati tikai profesionālus slepkavas, kurus censties nolīgt savu galma intrigu risināšanai. Taču ja runa ir par mošķiem, tad Geralds nešķiro – viņam ir vienalga, karalis vai zemnieks, galvenais, lai samaksā.

Pati grāmata sastāv no atsevišķiem stāstiem, kuri lasītājam vēsta lielākoties par Geralta pagātni, tādējādi ļaujot izprast viņa dzīvi, morāles kodeksu un attieksmi pret pasauli. Autora izveidotā pasaule ir ļoti bagāta ar nostāstiem, rasēm un dažādām intrigām. Taču tā ir pasaule, kurā dominē cilvēki. Elfi un rūķi ir atlikuši vien zināmās pasaules nomalēs. Tie, kas dzīvo pilsētās, ir izmitināti atsevišķos geto. Šajā pasaulē naids un nevēlēšanās pieņemt citādos dominē. Jo nav nekā labākā kā noslēpt savu paša ļaunu kā salīdzinot to ar citiem, vai vēl labāk – vainojot tos. Zemnieks ir gatavs nogalināt savu kaimiņu par zemes pleķi, un nekas, ka pēc pāris dienām viņu pašu nogalēs vietējo augstmaņu algotņi, cīnoties jau par lielākām teritorijām. Šajā pasaulē ceļmalās redzēt pakārtus cilvēkus vai laupītāju iznīcinātas ceļinieku karavānas nav nekāds retums. Vienu vārdu sakot, pasaule ir reti drūma.

“Ļaudīm, … patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi pasi sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmīgāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.”

Ja jārunā par pašu tulkojumu, tad es tulkotāju neapskaužu. Izdomāt visiem tiem mošķiem latviskojumu vai pārnest viņu daļēji no oriģināla, tas nudien nav viegls uzdevums. Ja ar vampīriem un vilkačiem nebūs nekādu problēmu, ko darīt ar bobolaku? Jā, vietām ir aizķērušies anglicismi, tādi kā eliminēt un man personīgi šķistu, ka Rivija būtu labāka par Rīviju, un par Ugunspuķi es nemaz neizteikšos. Bet tas jau ir katra gaumes jautājums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patiešām labs fantāzijas darbs, kas nav ieciklēts tikai uz mošķu slaktēšanu vien, bet ļauj lasītājam nodoties pārdomām par mazāko ļaunumu, par to, ka ne viss ir tāds kā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Par to cik grūti tikai pēc izskata vien atšķirt labos no ļaunajiem. Par to, ka vislielākais ļaunums mājo pašu cilvēku sirdīs. Par to, kur noved labi nodomi. Šo grāmatu varu droši ieteikt, nudien nenožēlosiet. Ceru, ka izdevniecība neapstāsies pie pirmās sērijas grāmatas un ar laiku izdos arī pārējās.

Mēness teātris by Ieva Melgalve

Mēness teātris

Šī bija viena no tām gaidītajām grāmatām. Nevaru teikt, ka par viņu uzzināju pirms tās sarakstīšanas brīža, nē, par šo grāmatu uzzināju vien pāris nedēļas pirms tās izdošanas. Līdzšinējā pieredze rādīja, ka autores sarakstītie darbi man patīk. “Mēness teātri” es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem paldies, jo lasāmais Ziemassvētkos man bija nodrošināts.

Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.

Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.

Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.

Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.

Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.

Policija (Harry Hole #10) by Jū Nesbē

Policija

Pēc “Spoka” izlasīšanas nopietni apsvēru ideju sērijas lasīšanu tālāk neturpināt. Viss bija novests līdz loģiskam noslēgumam, un droši varētu mest mieru. Taču pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai domas mainītu. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Kāds nogalina policistus iepriekš neatklātu noziegumu vietās. Policistus, kas pirms daudziem gadiem piedalījušies slepkavību izmeklēšanā. Viņi mirst mocekļu nāvē, cits pēc cita, mediju reakcija – histēriska, bet nav neviena, kurš spētu ielūkoties sērijveida slepkavas labirintam līdzīgajā prātā…

Daudzus gadus detektīvs Harijs Hols ir bijis ikvienas nozīmīgākās Oslo kriminālizmeklēšanas centrā. Viņa izcilās prāta spējas palīdzējušas glābt neskaitāmu cilvēku dzīvību. Tomēr šobrīd, kad apdraudēti ir Harija vistuvākie, viņš nespēj aizsargāt nevienu… Arī sevi ne…

Iepriekšējā Harija Hola sērijas grāmata, manuprāt, bija autora mēģinājums aizbēgt no paša radītā literārā tēla. Ir jau arī saprotams – uzrakstīt deviņas grāmatas par detektīvu-alkoholiķi noteikti nav viegls darbiņš. Tomēr pat Arturs Konans Doils spēs pateikt – tikt vaļā no saviem varoņiem nav viegli, tādēļ Harijs atgriežas un pavisam citā kvalitātē.

Sērijas desmitā grāmata neizbēgami rada asociācijas ar seriālu, un lai noturētu lasītāju uzmanību, ir jāpieturas pie receptes – jo tālāk, jo trakāk. Rodas gan priekšstats, ka Norvēģijā iestājoties lielveikalā piecu cilvēku garā rindā, trīs no tiem būs sērijveida slepkavas, trīs policisti, divi narkomāni un trīs alkoholiķi. Kurš ir kurš, tu neuzzināsi līdz brīdim, kad tevi sāks zāģēt gabalos. Izrādās, ka arī Norvēģijā visi ir korumpēti, karjeristi un dunča mugurā dūrēji, neskatoties uz apgalvojumiem mūsu presē, ka tur, paņēmis trīs kronas, ierēdnis pats atkāpjas. Autoram par to visu ir savs ieskats, un Norvēģijas kā pasaku zemes tēls tiek pamatīgi notraipīts.

Autors vareni ir uzsitis roku spriedzes radīšanā, un pat man šīs sērijas cītīgam lasītājam ne vienmēr izdodas uzreiz atšifrēt viņa patiesos nodomus. Kā jau īstā krimiķī pienākas, galvenie aizdomās turamie mainās. Neko īsti nevar saprast, un lasītājam līdz ar izmeklētājiem jāsvārstās no trijiem līdz nevienam. Spriedze tiek radīta izmantojot daudzas paralēlas sižeta līnijas epizodes, kuras uz laiku tiek pārtrauktas ar kādu mierīgāku notikumu, lai tūlīt atgrieztos pie slepkavnieku darbiem. Tas viss notiek paralēli, un lēkāšana no salīdzinoša miera izmeklētāju kabinetā uz kārtējo slepkavību labi notur lasītāju. Rodas iespaids, ka autors centies salikt grāmatā pēc iespējas vairāk “klifhangerus”. Laikam jau gatavojas grāmatas pārtapšanā seriālā un tādēļ jau laikus sadalījis to epizodēs.

Harijs ir brašs puisis un neapšaubāmi gaišākā galva visā policija, no viņa neviens nepaslēpsies. To visu jau zinām, taču šajā grāmatā autors ir pacenties, viņš ir radījis Hariju no jauna. Puisis ir kā no šķīstītavas iznācis. Ne dzer, ne lieto narkotikas, pat nevienu nepiekauj. Reizēm uzvedas kā terminators, par laimi šī iezīme viņam nav zudusi. Situācijas loģiska analīze viņam joprojām ir līmenī. Arī notikumi izveidoti tā, ka Harijam šoreiz ir jāstrādā ne tā kā vienmēr.

Nesbē ir spējīgs autors un pat standarta kriminālromānu klišejas viņš savu trako slepkavnieku rokās spēj pārvērst par diezgan niansētu cilvēku dabas atklāšanas instrumentu. Un viņa ļauno fantāzija nekad nav bijusi ierobežota ar vienkāršu rīkles pārgriešanu vai lodi galvā, nē, Oslo neviens tik vienkāršu nāvi nesagaidīs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. “Klifangeri” bija tie, kas norāva vienu balli. Neliegšos arī grāmatas beigas mani nedaudz skumdināja, izskatījās vairāk pēc nākamās sērijas grāmatas sākuma. Nekas, vismaz būs ko drīzumā lasīt. Ja esi cītīgs sērijas lasītājs, tad droši vien tevi nav jāmudina lasīt arī šo grāmatu. Ja pēc “Spoka” nolēmi mest sēriju malā, tad tomēr iesaku šo tik un tā izlasīt. Ja gadās lasīt šo kā pirmo grāmatu no Harija Hola sērijas, tad – prātīgi. Autors ir centies, lai visu pārāk nebalstītu uz iepriekšējiem darbiem, bet līdz galam nav sanācis. Tāpēc būtu loģiski sākt ar kādu no sērijas pirmajām grāmatām, būs iztērētā laika vērtas.

Dzīve pēc dzīves by Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves

Šī grāmata kaut kādu iemeslu dēļ stāvēja manā izlasāmo grāmatu saraksta kopš pērnā gada maija. Nudien nespēju atcerēties, kas viņu man lika tajā iekļaut. Iespējams, viņai tur būtu lemts uzkavēties mūžīgi, iespējams, es viņu tomēr ar laiku izlasītu. Taču tas, ka grāmata izdota latviešu valodā noteikti ļoti palielināja grāmatas iespējas tapt izlasītai. Grāmatu “Dzīve pēc dzīves” izlasīšanai man laipni piešķīra izdevniecība Zvaigzne ABC.

1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula un tūlīt pat nomirst, nepaspējusi ievilkt elpu. 1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula, un pateicoties ārstam, izdzīvo. Pasaulē var gadīties visādi, un visniecīgākās nejaušības var pilnībā izmainīt dzīvi. Kā būtu ja tiktu dota iespēja dzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tas ko mainītu? Vai tādēļ pasaule kļūtu labāka? Vai vispār būtu iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves? Ursulai ir dota šāda iespēja.

Jāatzīstas, ka grāmatas, kurās cilvēkiem tiek dota iespēja izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, man dikti patīk. Tā taču ir tik superīga ideja – izlabot visas savas kļūdas un izdarīt visu pareizi. Taču, ja viss būtu tik vienkārši. Ursulai ir šāda iespēja, un ne tikai reizi vien, taču ir viens liels BET. Viņa neko daudz no savas iepriekšējās dzīves neatceras, šad tad viņu pārņem deja-vu sajūta, sabīstas no nieka, reizēm viņai rādās sapņi, gadās pa gaišredzības brīdim. Lai arī tas nav nekas konkrēts, tas katrai nākamajai Ursulai palīdz, ja ne dzīvot labāku dzīvi, tad vismaz izvairīties no priekšlaicīgas aiziešanas. Vai tam visam maz ir kāda jēga, to es neteikšu, tādēļ grāmata ir jāizlasa katram pašam.

Kas mani pārsteidza ir fakts, ka grāmatai ir daudz vairāk slāņu, nekā es biju cerējis. Pirmais un visredzamākais ir pārdomas par nāvi kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu un dzīves jēgu. Cilvēks dzīvo un beigu beigās, grozies kā gribi, skanēs kapu zvani. Ursulas dzīvēs nāvju ir pietiekami, un katra no tām tiek uztverta savādāk.

“Tas nozīmē pieņemšanu. Ir vienkārši jāpieņem tas, kas mūs piemeklē, kā labais, tā sliktais. Manuprāt, arī nāve pieder pie tā, kas mums jāpieņem.”

Arī dzīve ir pasaulē ir tāda gaistoša parādība, ka īsti nemaz nevar nodefinēt, kāda ir tā labā un pareizā dzīve, kuru dzīvot. Ar ko viņa atšķirtos no sliktām un nepareizām. Dzīves galvenais uzdevums ir būt dzīvam, viss pārējais ir tikai pakārtots. Ursulai gadās visādi, daži lēmumi šķiet pareizāki un noved pie jaukākām dzīvēm, jaunām mīlestībām, taču lielos vilcienos nekas nemainās.

Šī vēstures inerce ir otrais slānis, par to cik ļoti mēs patiesībā varam ietekmēt pasauli visapkārt. Šajā ziņā Ursulas pasaulē valda visnotaļ liels determinisms, viņas sīkās variācijas pa dzīves tēmu neko daudz nemaina visas pasaules laika līnijā. Jā, pašam indivīdam sava dzīvība ir visnotaļ svarīga, taču vēstures kopaina, kāda cilvēka izdzīvošana vai neizdzīvošana lielu iespaidu neatstāj. Ursula reizēm aizdomājas par vēstures rata neizbēgamību un, kas zina, iespējams, viņa pat zina kāda ir “vislabākā” vēstures līnija. Šis slānis man patika vislabāk, viņš nemaz nekūļājas virspusē, kā to varētu sagaidīt no šāda romāna, bet saliekas kopā tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka es saskatīju to kā nemaz nav.

Un trešais slānis, kura uzdevums ir noturēt lasītāja uzmanību, kamēr tiek runāts par svarīgām lietām. Par dažādām iespējamām britu sievietes dzīvēm laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Izvēļu jau nemaz nav tik daudz. Ursulai ir paveicies viņa piedzimusi turīgu vecāku ģimenē, viņai ir ekscentriska tante un daudz brāļu un māsu. Tas dod noteiktu elastību, taču pat tad izdzīvot nav viegli, bērnu nonāvēt var pavisam sīkas kļūmes, un arī izaugot pasaule nekļūst labāka. Vēsturiskais pamats ir ielikts nopietns. Piemēram, lasot par 1918. gadu man uzreiz radās ideja kā Ursula tiks galā šoreiz un nekļūdījos. Kauja par Britānijas debesīm bija aprakstīta ļoti labi un var just, ka autore ir piestrādājusi pie izpētes, netiek aizmirsti pat sīkumi.

Viss dzīvju pārdzīvošanas process ir tāda kā modificēta Everetta-Vīlera daudzpasauļu interpretācija, te informācija starp pasaulēm apmainās, un ja tā nenotiktu, tad grāmatai nebūtu lielas jēgas.

Šī ir grāmata, kuru izlasot tas notikumi paliks atmiņās uz ilgiem laikiem. Pa daļai pie vainas ir autores rakstīšanas stils un viņas varone, kura uz dzīvi skatās ar pamatīgu ironijas devu pat dzīves grūtākajos brīžos. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku.

PS. Man ir paveicies atrasties tādā visumā, kur šīs grāmatas zemsvītras piezīmes atrodas pareizajā vietā, lapaspuses apakšā.

Zem mākslīgām zvaigznēm (Danse Macabre #2) by Laura Dreiže

Zem mākslīgajām zvaigznēm

Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.

Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.

Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…

Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.

Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.

Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.

Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.

Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.

Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.

%d bloggers like this: