Navigate / search

Tibetietes māja by Federika de Česko

Tibetietesmāja

Kā jau ierasti, teikšu, ka parasti grāmatas ar šādiem vākiem es nelasu. Asociējas man viņi ar sieviešu romāniem un nebūt ar manu iemīļoto fantastikas žanru. Bet, izlasījis grāmatas aprakstu un kaudzi ar atsauksmēm, nospriedu, ka man ar’ šo grāmatu vajadzētu izlasīt. Gan palasīšu sev neierastu žanru un aizpildīšu laiku līdz atradīšu nākamo lasāmo. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Tibetietes māja” un ķēros pie lasīšanas.

Romānā mums tiek vēstīts par kādas tibetiešu ģimenes ne pārāk vieglo likteni. Tas ir bijis tik grūts, ka par to neviens lāga nemaz negrib runāt. Tā tas ir līdz brīdim, kad romāna galvenā varone Dolkara sāk interesēties par savas mātes dzīvi Tibetā. Tad nu pamazām Dolkara un lasītājs visu uzzina, un kā jau tas dzīvē gadās, ne viss ir jauks un patīkams. Katram ir savi pārdzīvojumi un skeleti skapī, kurus viņi labprātāk atstātu no citu acīm noslēptus.

Mani šo grāmatu pamudināja izlasīt tās vēsturiskais fons. Proti, Tibetas neatkarības zaudēšana un Ķīnas invāzija. Par šo lietu līdz šim biju lasījis tikai sausus faktus un gribējās palasīties, kā tas viss noticis ar autores varoņiem. Protams, varētu jau paņemt īstus atmiņu stāstus ar reāliem cilvēkiem, tomēr tad lasīšana kļūtu pārāk nopietna. Labāk iesākumā palasīties izdomātu stāstu, kur iespējamas arī laimīgas beigas.

Lasot grāmatu visu laiku bija sev jāatgādina, ka viss notiekošais izņemot galvenās līnijas ir autores izdomāts. Viss šķiet ļoti reālistisks, gan tibetiešu paražas, ticība un dzīves uztvere. Iespējams, ka grāmatā daudz kas ir izdomas auglis, bet lasās ļoti pārliecinoši. Varoņi ar saviem likteņiem spēj lasītāju uzrunāt, un tu viņiem sāc just līdzi un līdz ar viņiem ceri, ka viss beigsies labi. Pasaule, kurā uzaugusi Sonama, ir pilnīgi pārvērtusies, viņa no pārticības un augstmaņu ģimenes ir nonākusi ķīniešu darba nometnē un dzīvošana kļūst par izdzīvošanu. Daži to iztur, bet citi salūzt.

No mīnusiem varu minēt tikai to, ka visur ir tik veiksmīgas sagadīšanās, ka šķiet, ka Tibetā dzīvojuši tikai pāris desmiti cilvēki. Arī pati feodālā Tibeta tiek pasniegta kā zaudētā paradīze un neiztiek bez nelielas glorificēšanas. Varbūt tas skan nedaudz ciniski, bet cīņa par Tibetas neatkarības atjaunošanu, ir arī cīņa par feodālisma atjaunošanu šajā valstī, kas mūsu dienās vairs nav diez ko moderni. Redzams jau arī, kur Ķīnas komunisms novedis pašu Tibetu un tibetiešus. Tad vēl ir tā Dolkaras ņemšanās, lai izspiestu stāstu no saviem radiniekiem, tā daļa šķiet tāda samākslotāka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lai ar’ rakstīts, ka grāmata domāta galvenokārt sievietēm, iesācis lasīt, es no viņas atrauties spēju tikai ar grūtībām un izlasīju trīs piegājienos. Beigas gan priekš manas gaumes bija nedaudz par saldām, bet kaut kā jau tās briesmu lietas ir arī jāatsver.

Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm by Džeremijs Klārksons

sasodīts!

Tā nu ir sagadījies, ka Top Gear esmu skatījies bezmaz vai no bērna kājas. Un Klārksonu tiku manījis vadām raidījumus laikos, kad satelīttelevīzija vēl skaitījās baigā fīča. Tomēr ar viņa grāmatu lasīšanu gan man nav tik spoži veicies. Man pat vienu viņa grāmatu uzdāvināja dzimšanas dienā, bet es tālāk par pirmajām divām nodaļām netiku. Tā bija viņa pirmā grāmata, tagad sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka Klārksons pārtulkots arī latviešu mēlē. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm”.

Nav jau tā, ka Klārksonam vienīgā nodarbe ir Top Gear vadīšana. Viņam izrādās ir arī sleja “The Sunday Times”.  Tajā viņš katru nedēļu izsaka savas domas par britu aktuālākajiem vai viņam aktuālākajiem notikumiem. Tas šajā gadījumā ir viens un tas pats, jo Klarksona ego ir nepārspējams. Viņš vismaz neslēpj to, ka uzskata sevi par pasaules centru un to, ka viņa idejas par lietu kārtību ir vispareizākās.

Lasītājs var uzzināt visu to, kas britiem ir bijis aktuāls laika posmā no 2006. gada līdz 2007. gadam. Te ir gan Tonija Blēra ceļojumu kritizēšana; Klārksona piedzīvojumi Āfrikā; cik grūti mūsdienās ir nopirkt pulksteni; mobilie telefoni, kas dara nevajadzīgas lietas; ko darīt ar tavā pludmalē nosprāgušu roni; kāds mājdzīvnieks labāks – suns vai zelta zivtiņa; kāpēc bezpajumtniekus nāktos pārcelt uz laukiem; kur paliek visi tie cilvēki, kas aizbrauc uz ārzemēm un kāpēc Olimpiskās spēles nemaz nav laba ideja.

Jāsaka godīgi, Klārksonam ir talants pasniegt visu no tāda augstprātīgi ironiska skatu punkta, kurš pie tam ir uzjautrinošs. Labi, es neesmu speciālists britu slavenībās, latviešu ar’ ne. Tādēļ, iespējams, man kāds joks pagāja garām nesaprasts, bet tamdēļ nesaskumu. Grāmatu vajag lasīt normētās devas, kādus desmit stāstiņus pa dienu maksimums, citādi pārsātināsiet smadzenes un nespēsiet izbaudīt jokus. No otras puses grāmatu nolikt malā ir praktiski neiespējami, un cerēt uz to, ka viņa ļaus jums labāk iemigt, ir pārgalvība.

Ja humors nav sveša lieta, un patīk uz notikumiem un lietām paraudzīties no savādāka skatu punkta, tad grāmatu ieteiktu izlasīt. Bet, ja par stulbībām smiekli nenāk, tad ar var pamēģināt, varbūt pārraus iekšējo barjeru un humora izjūta tiks iegūta. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gadās pat, ka stāstiņos izklāstītās idejas ir daudz dziļākas nekā pirmajā mirklī varētu domāt.

Apple noslēpumi by Adams Lešinskis

Apple

Nedaudz jau esmu ķerts uz Apple produktiem, tas nu gan ir jāatzīst. Bet tā jau tik tāda cilvēku vājība, kuru šī kompānija acīmredzot māk uz pilnu klapi izmantot. Kādu laiku atpakaļ piedalījos pasākumā, kur šī grāmata tika nedaudz prezentēta. Ieinteresējos un pieteicos, ka iznākšanas brīdī labprāt to izlasīšu. Tā nu ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie “Apple noslēpumiem”.

Cilvēkiem jau patīk visu saklasificēt un smuki salikt pa plauktiņiem. Vēl labāk, ja tas viss noved pie kādiem vispārīgiem secinājumiem, kurus var piemērot ikdienā. Dažādiem vadībzinātņu un uzņēmumu darbinieku dinamikas pētniekiem, Apple vienmēr ir bijis saistošs objekts. Ir tikai viens „bet” – neviens zinātnieks oficiāli tā arī pēdējā laikā par Apple pētījumu nav veicis. Grāmatas autors, izmantojot pieejamo informāciju un intervijas ar cilvēkiem, kas ir bijuši gatavi dalīties ar savu pieredzi darbā šajā uzņēmumā, mēģinājis savilkt visu kopā un saprast Apple veiksmes stāsta pamatlietas.

Ja nu kāds domā, ka izlasot šo grāmatu viņam arī radīsies idejas, kā izveidot uzņēmumu, kas ir tikpat veiksmīgs kā Apple, viņam nāksies nedaudz vilties. Grāmata nekalpo kā čeklists veiksmīga uzņēmuma izveidei. Viņa vairāk analizē Apple kā tādu un cenšas saprast, kas to atšķir no pārējiem. Vispārīgi jau šīs lietas zina katrs loģiski domājošs cilvēks. Viņiem izdodas pietiekoši bieži radīt inovatīvus produktus vai vismaz pasniegt tos kā tādus. Viņiem ir interesanta uzņēmuma struktūra, kas ļauj vienam cilvēkam kontrolēt praktiski visu uzņēmuma darbību. Visi riski ir pārlikti uz piegādātājiem. Viss uzņēmums ir pakārtots sava līdera idejām un vēlmēm. Un galvenais nemēģināt radīt simtiem savstarpēji neatšķiramu produktu. Dzīvē gan viss ir nedaudz sarežģītāk.

Vesela nodaļa ir atvēlēta spekulācijām par to, vai Apple spēs saglabāt savu unikalitāti arī bez Stīva Džobsa? Ir uzskats, ka Apple aizies pa grunti, līdz ko tā būs iztērējusi visus iepriekšējos gados uzkrātās nerealizētās idejas. Citi apgalvo, ka Tims Kuks nebūt nav sliktākais pēctecis, un Apple, iespējams, nemaz nemainīsies. Neizveidos birokrātiskas struktūras, neveidos neskaitāmas komisijas, aizmirstot par galveno, ilgtermiņa attīstības nodrošināšanu. Viena lieta gan ir skaidra, šī uzņēmuma piemēru nav praktiski iespējams nokopēt un pārnest uz citu uzņēmumu. Tas attiecas gan uz vadības stilu, piegādes un pārdošanas kanālu organizāciju un uzņēmuma kultūru vispār.

Grāmata ir tāds viegls lasāmais, kuru var ieteikt cilvēkam, kas interesējas par Apple kā uzņēmumu. Tomēr, ja jāsalīdzina ar grāmatu “Stīvs Džobss”, tad šī izpētes dziļumā iepaliek un ir vairāk kā tāds īss kopsavilkums par Apple. Tas arī nav nekāds brīnums, jo grāmata jau vēsturiski radusies no žurnāla raksta, kas pēc tam evolucionēja e-grāmatā un tikai tad kļuva par grāmatu. Lieku 8 no 10 ballēm. Autors neaizraujas ar īpaši dziļu analīzi , jo viņam vienkārši nav pietiekami daudz datu, un tas arī tiek godīgi atzīts.

Zemes pīlāri by Kens Folets

Zemes pīlāri

Ziņa par šīs grāmatas izdošanu latviešu valodā mani neatstāja vienaldzīgu. Goodreads viņa tiek vērtēta visai augstu, un tik biezas grāmatas lasīšanai angļu mēlei es diez vai spētu saņemties. Jo ar viņu konkurētu daudzas, daudzas tikpat biezas grāmatas. Bet nu latviešu mēlē viņai konkurentu patlaban nebija, un, dabūjis “Zemes pīlārus” no Zvaigznes ABC, tūdaļ pat ķēros klāt.

Cik zinu Latvijas televīzija nesen rādīja filmu, kas uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem. Es gan viņu nenoskatījos, tādēļ noteikti esmu aiztaupījis sev pūles salīdzinot filmu ar grāmatu.

Darbība noris laika posmā no 1123.-1173. gadam. Tas ir laiks, kad Anglija palikusi bez tieša karaļa mantinieka, tiek ierauta ilgstošā karā, lai noteiktu troņmantinieku. Grāmatas centrālais elements viennozīmīgi ir Kingsbridžas katedrāle. Visi notikumi un cilvēku likteņi ir tieši saistīti ar šo būvi. Tā rada cilvēkos gan pacilātību, gan skaudību. Pati būvniecība rada pilsētu un attīsta ekonomiku. Te ir gan apsviedīgs un tai pat laikā dievbijīgs Kingsbridžas priors Filips, gan viņa pretinieks bīskaps Valerāns. Būvmeistars Toms un viņa ģimene. Grāfos izsities iznirelis Viljams Hemlijs, kuram prāta nav visai daudz, bet nežēlība tā iztrūkumu pilnīgi kompensē. Tāds cilvēks visiem ir izdevīgs, jo ir viegli izmantojams un vadāms. Iepriekšējais grāfs apsūdzēts par sazvērestību pret karali zaudējis savas tiesības uz zemi, bet dzīvi vēl ir viņa bērni Alīna un Ričards.

Grāmata tiek slavināta ar to, ka autors ir izmantojis vēsturnieku konsultācijas, lai padarītu grāmatas notikumus pēc iespējas tam laikam atbilstošākus. Un sanācis viņam ir visai labi, protams, neesmu jau nekāds vēsturnieks specializējies britu divpadsmitajā gadsimtā, tomēr tādu lietu, kas reāli durtos acīs nebija vis.

Iesākumā, kā jau visās grāmatas ar daudz tēliem, ir grūti izvēlēties personāžu, kuram just līdzi. Toms ar savu apsēstību uzbūvēt katedrāli, man nepatika uzreiz, kur tas redzēts, sieva nomirst dzemdībās un šis tūdaļ atrod citu sievišķi pāris stundu laikā. Arī viņa praktiskā dzīves pieredze, ja neskaita būvniecību, diez kāda nebija. Priors Filips, cita lieta, izskatās pēc pieredzējuša spēlētāja, viņam ir spēja saskatīt ekonomikas likumsakarības, stratēģiska domāšana un motivācija. Jā, reizēm viņam darbos palīdz nejaušas sakritības, bet Dieva kalpam jau tādas lietas ir dabiskas. Viljams Hemlijs ir centrālais ļaunais tēls, viņam ir varaskāre, nežēlība un bailes no elles. Cilvēks, kuram šķiet, ka citi pievāc to, kas likumīgi pienākas viņam. Bet nu bez tāda briesmoņa grāmata nevarētu iztikt. Pretdarbība viņam ir viens no spēcīgākajiem labo tēlu motivatoriem. Jāpiemin arī Alīna, Viljama iekāres objekts, Toma dēla un audžudēla lielā mīlestība un vienīgā sieviete, kas grāmatā kaut ko arī dara, lai pati noteiktu savu nākotni. Nevar gan teikt, ka autoram sieviešu tēli labi padotos.

Grāmata nav ar pārāk sarežģītu sižeta līniju, un arī vēsturiskās detaļas nav tik detalizētas kā Umberto Eko darbos. Arī vēstījums nav nekāds viltīgi apslēptais vai filozofiski dziļais. Cilvēki vienkārši dzīvo savu dzīvi, cīnās, mīl un mirst, kā jau tas ir noticis visos laikos. Un lasītājs, ja vēlas, var tam visam dzīvot līdzi. Es nekad nebiju aizdomājies par katedrāļu celtniecības tehniku, un šī lieta pievilka visvairāk. Bija interesanti palasīties autora versiju par to, kā baznīca spēja iegūt finanses šādas milzīgas celtnes būvei. Ne vienmēr tā ir nabaga zemnieku izžmiegšana līdz pēdējam, ar labu saimniekošanu ir iespējams līdzekļus sagādāt daudz efektīvāk.

Iesākumā mani biedēja grāmatas biezums, uz e-lasītāja jau esmu atradis no sajūtas, kad tu fiziski redzi, cik bieza grāmata tev būs jāpievārē. Viena lieta bija skaidra, ka pirms gulēšanas tādu palasīt nevarēs, ja uzkritīs uz sejas, tad nekāds miegs prātā vairs nebūs. Tāpēc nācās sevi disciplinēt un lasīt grāmatu tikai vilcienā. Trakākā lieta ir tā, ka šī neskatoties uz savu biezumu, ir no tām, kuras vēlies izlasīt vienā paņēmienā. Bet nu izdevās sevi pievārēt un izstiept lasīšanu uz nedēļu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Cerams, ka arī otra grāmatas daļa „World Without End”  reiz iznāks latviešu valodā. Un nemaz nebiju aizdomājis, ka Folets raksta ne tikai spiegu romānus.

 

Lidojums by Linda Nemiera

Lidojums

Nesen tiku galā ar šīs autores grāmatu “ Vilcenes stāsts”. Pie reizes nolēmu izlasīt arī tā turpinājumu “Lidojums”. Zvaigzne ABC man tādu iespēju deva.

Šoreiz viss sižets raisās ar un ap raganu vārdā Froike. Lai ar iepriekšējā grāmatā Obskva kļuva par tādu kā pusdievieti un aizgāja uz dieviem paredzētu realitāti, tas nemaz nesamulsināja galveno Ļauno. Tā nu Nargaadas karalis turpina savu plānu pakļaut visas zemes sev. Savā pusē dabūjis troļļus daļu no elfiem un kādu mistisku spēku, kurš iznīcina visu dzīvo. Lai karu apstādinātu, lieti noderētu artefakts, saukts par Turīnas vienradža kausu. Tā nu Froike ar savu ex-draugu Hārtu Ektu dodas ceļojumā, lai šo kausu iegūtu.

Ja iepriekšējā grāmata piederēja sižetam “dvīņi, kas izmaina pasauli” , tad šo grāmatu es klasificēju kā standarta “aizej tur, atnes to”. Kas jāatnes, ir skaidrs uzreiz, kuram – par to vēl īstas skaidrības nevienam nav. Piedzīvojumi, skaidra lieta ir biezā slānī. Lai lasītājam nebūtu jākoncentrējas tikai uz cīņu aprakstiem un pārgājieniem, tad papildus uzmanība tiek vērsta Froikes personīgajām problēmām. Viņa, redz, ir gaisa fejas un cilvēka hibrīds. Ja fejas ir tīras spēka būtnes, tad cilvēka pieeja spēkam ir tāda paša kā mobilā telefona baterijai, tas ir, ar ierobežotu potenciālu.

Froikes centrālā problēma ir izšķirties, kas viņa patiesībā ir – feja vai cilvēks. Katram iznākumam ir savi plusi un mīnusi. Lai notikumus paātrinātu, autore atņem Froikei redzi un dzirdi, tagad viņai ir jāpaļaujas tikai uz savu spēku. Lai nu cik tas skarbi neizklausītos, tipisks fantāzijas gabalas ar visiem tā elementiem. Daudz piedzīvojumu, senu noslēpumu un praktiski neuzvaramu galveno varoni.  Kad ielasās, tad grāmatas lasīšana vedas ļoti raiti. Sāki lasīt un grāmata jau izlasīta.

Man gan personīgi joprojām bija grūti sākt just kādam no varoņiem. Arī paša tā kvestošana grāmatas varoņiem vedas visai viegli. Varēja jau nu to Turīnas vienradža kausa iegūšanas procesu nedaudz sarežģīt un padarīt nedaudz grandiozāku. Par sliktu nenāktu arī nedaudz izvērstāks apmeklēto vietu apraksts, vēsture, kāda leģenda. Izskatās, ka autore domā turpināt šo ciklu. Tas viss nāktu par labu turpmākajām grāmatām. Par Turīnas vienradzi iestarpinātā leģenda bija tīri laba.

Kopumā grāmatu lasīt var. Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatas saturā novērojamas pamatproblēmas, kas piemīt lielākajai daļai fantāzijas darbu. Varoņu pasaules problemātika paceļas arvien augstākā līmenī, no viņu darbības kļūst atkarīgs visas pasaules liktenis. Varoņu spējas pieaug ļoti strauji, vai arī viņi iegūst artefaktus ar kuriem kļūst praktiski neuzvarami. Un, protams, “deus-ex machina” paņēmiena pielietošana.

Citādie by Veronika Rota

Citadie

Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

Vilcenes stāsts by Linda Dreimane

Vilcenes stāsts

Nu jau ilgus gadus viens no maniem iemīļotākajiem literatūras žanriem ir fantāzija jeb, kā saka angļu mēlē, “ fantasy”. Parēķinot sanāk, ka esmu izlasījis ap septiņiem simtiem grāmatu šajā žanrā pēdējo desmit gadu laikā. Tajā pat laikā jāatzīst, ka tieši latviešu autoriem esmu pievērsies pavisam maz. Lai kaut nedaudz mazinātu šo robu, ar Zvaigznes ABC starpniecību savos nagos dabūju “ Vilcenes stāstu” un ķēros pie lasīšanas.

Sižets ir pavisam vienkāršs. Divas dvīņu māsas Obskva un Piintara, kas šķirtas kopš dzimšanas, aug katra savā vidē, viena par otru nezinādamas. Bet abas vieno kopīgs liktenis, tām satiekoties tikšot izlemts pasaules liktenis. Skaidra lieta, ka pasaules Tumšie spēki pievāc vienu no dvīņumāsām, lai izskolotu ļaunu raganu, kas nodrošinātu viņu dominanci pasaulē. Obskvu savā paspārnē pieņem ievērojams burvis Trenodons no Grotas.

Ja runājam par sižeta oriģinalitāti, tad jāatzīst, ka oriģinālu sižetu (kas pie tam būtu lasāms un sakarīgs) mūsdienās vispār ir grūti atrast. Šis ietilpst grupā, kuru es saucu par “dvīņi, kas izmainīs pasauli”. Ideja veca kā pasaule un atrodama katrā sevi cienošā mitoloģijā. Nav slikts pēc savas struktūras, jo viegli ierobežot galveno personāžu skaitu un koncentrēties uz galvenajiem tēliem.

Sākot lasīt grāmatu un redzot pieminam Burvju skolu, man sametās bail. Domāju, ka tikai šis nav kārtējais Harija Potera klons. Par laimi autore skolu pieminēja tikai nedaudz, un par Obskvas izskološanu mēs uzzinājām tikai vispārējos vilcienos. Centrālā lieta tomēr ir cīnīšanās par pasaules likteņa lēmēja vietu. Sižets ir sarakstīts visai spraigi. Galvenie varoņi visu laiku ir ierauti piedzīvojumos un ceļošanā pa savu burvju pasauli. Tā kā no lasīšanas viedokļa lapas šķiras pašas no sevis, un garlaicīgi nav.

Tomēr tajā visa izkūst galvenie varoņi, un kā grāmatas centrālie tēli viņi ir sanākuši tādi viendimensionāli. Es viņus nespēju sajust kā personības, un nebija lāga ar ko identificēties. Vai vismaz atrast kādu, kam just līdzi. Ja Tumšajiem spēkiem vēl ir kaut kāda stratēģija un ilgtermiņa plāns, tad Gaišajiem ar to plānu ir pavisam plāni. Pareģojuma izteicējs Trenodons atstāj visu lietu pašplūsmā, acīmredzot cerot, ka viss jau ar laiku pats no sevis nokārtosies. Obskva arī mētājas neziņā un no viena emociju izraisīta lēmuma uz otru. Tas gan ir raksturīgi daudziem fantasy autoriem, kas aizraujas ar notikumu attīstību un varoņus pamet novārtā, izmantojot tikai par bandiniekiem.

Pasaule izveidota kā jau maģiskajām pasaulēm pienākas. Ir daudz dažādu rasu pārstāvju: gan pierastie elfi un troļļi, gan mūsdienām eksotiskāki radījumi kā fejas. Grāmatas beigās prasītos pat izskaidrojošā vārdnīca, kas iespējams palīdzētu saprast notiekošā nianses. Piemēram, par Kši (kaut kādas ar dievišķo būtību apveltītas radības). No grāmatas teksta bija grūti saprast, kas tās tādas ir, un kāda ir viņu funkcija. Tad vēl piemestu pāris valstu īsu vēsturi, un viss būtu skaidrs. Nu un, protams, karte, tā ar labāk palīdzētu iejusties notikumos un ceļinieku gaitām būtu vieglāk sekot līdzi.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja patīk interesanti notikumi un nealksti pēc bagātas galveno varoņu iekšējās pasaules.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Leišmalīte

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

Devējs by Luisa Lorija

devejs

Tagad man jauniešiem domātu literatūru sanāk diezgan maza saskare. Nolēmu nedaudz laboties un izlasīt kaut ko no šī žanra. Nosaukums „Devējs” mani ieinteresēja, un arī pēc vāka grāmata izskatījās neslikti. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie „Devēja”. Man kā reizi bija izbeidzies lasāmais, un ķēros grāmatai klāt nekavējoties.

Tātad Jona dzīvo pasaulē, kuru sauc vienkārši Tāpatība. Te viss ir vienkārši, pasaule šķiet pati pilnība. Nav nekādu konfliktu, visi dara savu darbu. Katram ir sava otrā pusīte, un šādai ģimenei pienākas divi bērni – puika un meitene. Paši viņi ar bērnu radīšanu nekrāmējas, tos rada Dzimtmātes. Bērni iet skolā, mācās precīzi izteikties, nemelot un klausīt pieaugušos. Deviņu gadu vecumā viņi tiek pie sava velosipēda, un divpadsmit gados viņiem tiek nozīmēts amats. Arī Jonam ir tāda pati bērnība, un nekas neliecina, ka viņam, kas dzīvē būs citādi. Līdz divpadsmit gadu vecumā viņš tiek nozīmēts par atmiņu saņēmēju.

Katram cilvēkam laiku pa laikam dzīvē pienāk brīži, kad tiek saprasts, ka patiesībā pasaulē viss ir savādāk nekā tas šķitis līdz šim. Parasti šīs atklāsmes nav nekas satriecošs, vienkārši tu iemācies paskatīties uz lietām no nedaudz savādāka skatu leņķa. Jonas gadījumā šī sapratne ir daudz fundamentālāka. Viņš ir no tiem retajiem, kuriem ir piešķirta privilēģija vai arī uzlikts lāsts uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms Tāpatības. Šīs atmiņas ir pārāk svarīgas lēmumu pieņemšanā, lai ļautu tās aizmirst, tāpēc arī ir atmiņu glabātāji. Viņi rūpējas, lai cilvēki neaizmirstu krāsas, sāpes, prieku un laimi.

Ļoti viltīgi uzrakstīta grāmata, kas jauku Utopiju vienā brīdī pārvērš diezgan nežēlīgā Distopijā. Neteikšu, ka šis pavērsiens šķita ļoti negaidīts, bet diezgan labi realizēts. Un, kad tu ieraugi Tāpatības otro pusi, tad tā nemaz tik jauka vairs neliekas. No Tāpatības neviens prom neaiziet, mazos bērnus, kas naktīs nervozi guļ, vecos cilvēkus, kas nespēj dot labumu sabiedrībai un noteikumu neievērotājus vienkārši Atbrīvo.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā un rosina diezgan interesantas domas. Cik daudz cilvēki no sevis būtu gatavi upurēt, lai iegūtu savā dzīvē pilnīgu noteiktību? Vai sabiedrība, kurā viena diena neatšķirtos no iepriekšējās? Kur nākamā paaudze būtu iepriekšējās kopija, jo pārmaiņas nav vēlamas? Un, kas notiktu ar tādu cilvēku, kas pēkšņi gribētu visu izmainīt? Vai tas vispār maz būtu iespējams? Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nedaudz apbēdināja aprautās beigas, bet varbūt tā ar bija labāk. Ieteiktu izlasīt gan lielam, gan mazam.

%d bloggers like this: