Navigate / search

Lidojums by Linda Nemiera

Lidojums

Nesen tiku galā ar šīs autores grāmatu “ Vilcenes stāsts”. Pie reizes nolēmu izlasīt arī tā turpinājumu “Lidojums”. Zvaigzne ABC man tādu iespēju deva.

Šoreiz viss sižets raisās ar un ap raganu vārdā Froike. Lai ar iepriekšējā grāmatā Obskva kļuva par tādu kā pusdievieti un aizgāja uz dieviem paredzētu realitāti, tas nemaz nesamulsināja galveno Ļauno. Tā nu Nargaadas karalis turpina savu plānu pakļaut visas zemes sev. Savā pusē dabūjis troļļus daļu no elfiem un kādu mistisku spēku, kurš iznīcina visu dzīvo. Lai karu apstādinātu, lieti noderētu artefakts, saukts par Turīnas vienradža kausu. Tā nu Froike ar savu ex-draugu Hārtu Ektu dodas ceļojumā, lai šo kausu iegūtu.

Ja iepriekšējā grāmata piederēja sižetam “dvīņi, kas izmaina pasauli” , tad šo grāmatu es klasificēju kā standarta “aizej tur, atnes to”. Kas jāatnes, ir skaidrs uzreiz, kuram – par to vēl īstas skaidrības nevienam nav. Piedzīvojumi, skaidra lieta ir biezā slānī. Lai lasītājam nebūtu jākoncentrējas tikai uz cīņu aprakstiem un pārgājieniem, tad papildus uzmanība tiek vērsta Froikes personīgajām problēmām. Viņa, redz, ir gaisa fejas un cilvēka hibrīds. Ja fejas ir tīras spēka būtnes, tad cilvēka pieeja spēkam ir tāda paša kā mobilā telefona baterijai, tas ir, ar ierobežotu potenciālu.

Froikes centrālā problēma ir izšķirties, kas viņa patiesībā ir – feja vai cilvēks. Katram iznākumam ir savi plusi un mīnusi. Lai notikumus paātrinātu, autore atņem Froikei redzi un dzirdi, tagad viņai ir jāpaļaujas tikai uz savu spēku. Lai nu cik tas skarbi neizklausītos, tipisks fantāzijas gabalas ar visiem tā elementiem. Daudz piedzīvojumu, senu noslēpumu un praktiski neuzvaramu galveno varoni.  Kad ielasās, tad grāmatas lasīšana vedas ļoti raiti. Sāki lasīt un grāmata jau izlasīta.

Man gan personīgi joprojām bija grūti sākt just kādam no varoņiem. Arī paša tā kvestošana grāmatas varoņiem vedas visai viegli. Varēja jau nu to Turīnas vienradža kausa iegūšanas procesu nedaudz sarežģīt un padarīt nedaudz grandiozāku. Par sliktu nenāktu arī nedaudz izvērstāks apmeklēto vietu apraksts, vēsture, kāda leģenda. Izskatās, ka autore domā turpināt šo ciklu. Tas viss nāktu par labu turpmākajām grāmatām. Par Turīnas vienradzi iestarpinātā leģenda bija tīri laba.

Kopumā grāmatu lasīt var. Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatas saturā novērojamas pamatproblēmas, kas piemīt lielākajai daļai fantāzijas darbu. Varoņu pasaules problemātika paceļas arvien augstākā līmenī, no viņu darbības kļūst atkarīgs visas pasaules liktenis. Varoņu spējas pieaug ļoti strauji, vai arī viņi iegūst artefaktus ar kuriem kļūst praktiski neuzvarami. Un, protams, “deus-ex machina” paņēmiena pielietošana.

Citādie by Veronika Rota

Citadie

Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

Vilcenes stāsts by Linda Dreimane

Vilcenes stāsts

Nu jau ilgus gadus viens no maniem iemīļotākajiem literatūras žanriem ir fantāzija jeb, kā saka angļu mēlē, “ fantasy”. Parēķinot sanāk, ka esmu izlasījis ap septiņiem simtiem grāmatu šajā žanrā pēdējo desmit gadu laikā. Tajā pat laikā jāatzīst, ka tieši latviešu autoriem esmu pievērsies pavisam maz. Lai kaut nedaudz mazinātu šo robu, ar Zvaigznes ABC starpniecību savos nagos dabūju “ Vilcenes stāstu” un ķēros pie lasīšanas.

Sižets ir pavisam vienkāršs. Divas dvīņu māsas Obskva un Piintara, kas šķirtas kopš dzimšanas, aug katra savā vidē, viena par otru nezinādamas. Bet abas vieno kopīgs liktenis, tām satiekoties tikšot izlemts pasaules liktenis. Skaidra lieta, ka pasaules Tumšie spēki pievāc vienu no dvīņumāsām, lai izskolotu ļaunu raganu, kas nodrošinātu viņu dominanci pasaulē. Obskvu savā paspārnē pieņem ievērojams burvis Trenodons no Grotas.

Ja runājam par sižeta oriģinalitāti, tad jāatzīst, ka oriģinālu sižetu (kas pie tam būtu lasāms un sakarīgs) mūsdienās vispār ir grūti atrast. Šis ietilpst grupā, kuru es saucu par “dvīņi, kas izmainīs pasauli”. Ideja veca kā pasaule un atrodama katrā sevi cienošā mitoloģijā. Nav slikts pēc savas struktūras, jo viegli ierobežot galveno personāžu skaitu un koncentrēties uz galvenajiem tēliem.

Sākot lasīt grāmatu un redzot pieminam Burvju skolu, man sametās bail. Domāju, ka tikai šis nav kārtējais Harija Potera klons. Par laimi autore skolu pieminēja tikai nedaudz, un par Obskvas izskološanu mēs uzzinājām tikai vispārējos vilcienos. Centrālā lieta tomēr ir cīnīšanās par pasaules likteņa lēmēja vietu. Sižets ir sarakstīts visai spraigi. Galvenie varoņi visu laiku ir ierauti piedzīvojumos un ceļošanā pa savu burvju pasauli. Tā kā no lasīšanas viedokļa lapas šķiras pašas no sevis, un garlaicīgi nav.

Tomēr tajā visa izkūst galvenie varoņi, un kā grāmatas centrālie tēli viņi ir sanākuši tādi viendimensionāli. Es viņus nespēju sajust kā personības, un nebija lāga ar ko identificēties. Vai vismaz atrast kādu, kam just līdzi. Ja Tumšajiem spēkiem vēl ir kaut kāda stratēģija un ilgtermiņa plāns, tad Gaišajiem ar to plānu ir pavisam plāni. Pareģojuma izteicējs Trenodons atstāj visu lietu pašplūsmā, acīmredzot cerot, ka viss jau ar laiku pats no sevis nokārtosies. Obskva arī mētājas neziņā un no viena emociju izraisīta lēmuma uz otru. Tas gan ir raksturīgi daudziem fantasy autoriem, kas aizraujas ar notikumu attīstību un varoņus pamet novārtā, izmantojot tikai par bandiniekiem.

Pasaule izveidota kā jau maģiskajām pasaulēm pienākas. Ir daudz dažādu rasu pārstāvju: gan pierastie elfi un troļļi, gan mūsdienām eksotiskāki radījumi kā fejas. Grāmatas beigās prasītos pat izskaidrojošā vārdnīca, kas iespējams palīdzētu saprast notiekošā nianses. Piemēram, par Kši (kaut kādas ar dievišķo būtību apveltītas radības). No grāmatas teksta bija grūti saprast, kas tās tādas ir, un kāda ir viņu funkcija. Tad vēl piemestu pāris valstu īsu vēsturi, un viss būtu skaidrs. Nu un, protams, karte, tā ar labāk palīdzētu iejusties notikumos un ceļinieku gaitām būtu vieglāk sekot līdzi.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja patīk interesanti notikumi un nealksti pēc bagātas galveno varoņu iekšējās pasaules.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Leišmalīte

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

Devējs by Luisa Lorija

devejs

Tagad man jauniešiem domātu literatūru sanāk diezgan maza saskare. Nolēmu nedaudz laboties un izlasīt kaut ko no šī žanra. Nosaukums „Devējs” mani ieinteresēja, un arī pēc vāka grāmata izskatījās neslikti. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie „Devēja”. Man kā reizi bija izbeidzies lasāmais, un ķēros grāmatai klāt nekavējoties.

Tātad Jona dzīvo pasaulē, kuru sauc vienkārši Tāpatība. Te viss ir vienkārši, pasaule šķiet pati pilnība. Nav nekādu konfliktu, visi dara savu darbu. Katram ir sava otrā pusīte, un šādai ģimenei pienākas divi bērni – puika un meitene. Paši viņi ar bērnu radīšanu nekrāmējas, tos rada Dzimtmātes. Bērni iet skolā, mācās precīzi izteikties, nemelot un klausīt pieaugušos. Deviņu gadu vecumā viņi tiek pie sava velosipēda, un divpadsmit gados viņiem tiek nozīmēts amats. Arī Jonam ir tāda pati bērnība, un nekas neliecina, ka viņam, kas dzīvē būs citādi. Līdz divpadsmit gadu vecumā viņš tiek nozīmēts par atmiņu saņēmēju.

Katram cilvēkam laiku pa laikam dzīvē pienāk brīži, kad tiek saprasts, ka patiesībā pasaulē viss ir savādāk nekā tas šķitis līdz šim. Parasti šīs atklāsmes nav nekas satriecošs, vienkārši tu iemācies paskatīties uz lietām no nedaudz savādāka skatu leņķa. Jonas gadījumā šī sapratne ir daudz fundamentālāka. Viņš ir no tiem retajiem, kuriem ir piešķirta privilēģija vai arī uzlikts lāsts uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms Tāpatības. Šīs atmiņas ir pārāk svarīgas lēmumu pieņemšanā, lai ļautu tās aizmirst, tāpēc arī ir atmiņu glabātāji. Viņi rūpējas, lai cilvēki neaizmirstu krāsas, sāpes, prieku un laimi.

Ļoti viltīgi uzrakstīta grāmata, kas jauku Utopiju vienā brīdī pārvērš diezgan nežēlīgā Distopijā. Neteikšu, ka šis pavērsiens šķita ļoti negaidīts, bet diezgan labi realizēts. Un, kad tu ieraugi Tāpatības otro pusi, tad tā nemaz tik jauka vairs neliekas. No Tāpatības neviens prom neaiziet, mazos bērnus, kas naktīs nervozi guļ, vecos cilvēkus, kas nespēj dot labumu sabiedrībai un noteikumu neievērotājus vienkārši Atbrīvo.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā un rosina diezgan interesantas domas. Cik daudz cilvēki no sevis būtu gatavi upurēt, lai iegūtu savā dzīvē pilnīgu noteiktību? Vai sabiedrība, kurā viena diena neatšķirtos no iepriekšējās? Kur nākamā paaudze būtu iepriekšējās kopija, jo pārmaiņas nav vēlamas? Un, kas notiktu ar tādu cilvēku, kas pēkšņi gribētu visu izmainīt? Vai tas vispār maz būtu iespējams? Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nedaudz apbēdināja aprautās beigas, bet varbūt tā ar bija labāk. Ieteiktu izlasīt gan lielam, gan mazam.

Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija by Bear Grylls

Dubļi, sviedri un asaras

Te nu man jāatzīstas godīgi, par tādu Bēru Grillu neko pirms grāmatas izlasīšanas nebiju pat dzirdējis. Tā nu ir sanācis, ka Discovery kanāls man mājās ir, bet skatos tikai Science nodaļu. Šovi, kas saistīti ar izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, man patīk, tikai nesanāk laika viņus skatīties. Lai vai kā, cilvēkus, kas spēj brīvā dabā zem klajas bez supermārketa nodzīvot pāris nedēļas, vienmēr esmu respektējis. Saprotu, ka tajos šovos cilvēki jau nu īpaši no civilizācijas neatraujas, un naktis visticamāk pavada gulšņājot vietējā pilsētā. Tomēr, kad ieraudzīju šo grāmatu Zvaigznē ABC sapratu, man vajag to izlasīt.ar izdevniecības gādību tiku pie grāmatas, mājās uzvarēju nelielu cīņu par tēmu, kurš pirmais lasīs un ķēros klāt.

 

Bērs Grills ir izbijis SAS karavīrs, kas pēc neveiksmīgas lēkšanas ar izpletni salauzis muguru trijās vietās. Par laimi nervi netika skarti, bet atveseļošanās bija diezgan smags process; lai sevi motivētu autors apņēmās pēc izveseļošanās uzkāpt Everestā. Grāmata ir Grilla autobiogrāfija, kur lasītājs uzzina par viņa bērnību, jaunību un uzkāpšanu Everestā. Par SAS ir tikai pāris nodaļas, kas veltītas iestājpārbaudījumiem. Neviena nopietna īpašo uzdevumu vienība jau negribēs, lai viņu treniņu metodes tiktu aprakstītas grāmatā. Bērnībā audzis ģimenē, kas orientēta uz militāru karjeru, tēvs bijis liels jokdaris un arī pats liels razbainieks. Mācībās nav bijis diez ko liels izcilnieks, taču sportošana ir bijis viņa dzīves aicinājums.

Kas mani pamudināja uz grāmatas izlasīšanu, ir kāpšana Everestā. Mani vienmēr ir interesējis kas ir tas, kas liek cilvēkam ar apsaldētiem kāju pirkstiem, caurejas nomocītam, sperties augšā pasaules augstākajā virsotnē. Skaidra lieta, ka tas nav tādēļ, lai sarakstītu par to grāmatu. Naudu ar par to neviens nekādu nemaksā. Bēra Grilla gadījumā šī lieta bija visai skaidra, pierādīt sev, ka viņš to spēj. Kas pozitīvs viņa stāstā? Autors, manuprāt, ir diezgan atklāts savos pārdzīvojumos. Viņš nenododas dziļās filozofiskās pārdomās, saprot, ka šis pasākums nav nekāda joka lieta un ka nāve te var uzglūnēt katrā solī. Arī viss pasākums netiek izskaistināts, un pats sevi par nekādu varoni ar’ nepataisa. Viņš nemaz pats nebija apzinājies, ka būs tik grūti.

Izlasījās grāmata ļoti ātri. Sarakstīta interesanti un saistoši, kā jau tas pienākas īstenai grāmatai par piedzīvojumu meklētāju. Nenoliedzami par labu nāk autora atklātība par savu dzīvi. Nu vismaz nešķiet, ka viņš sev baigi pucētu ordeņus un plātītos tikai ar saviem sasniegumiem. Tai pat laikā tiek parādīti autoraprāt centrālie notikumi, kas ir izveidojuši viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir tagad. Var saprast, kas ir devis viņam gan fizisko, gan psiholoģisko sagatavotību turpmākajai dzīvei. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un, domājams, drīzumā noskatīšos kādu no viņa šoviem.

Divpadsmit krēsli. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

divpadsmit krēsli

„Varbūt tu vēl gribi atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?”. Krieviski gan, manuprāt, šī frāze izklausās vēl labāk, tomēr tieši ar šo frāzi man asociējas šis romāns. Šo tekstu es zināju jau no pamatskolas vecuma. Grāmatu pirmo reizi izlasīju, kad man bija kādi desmit gadi. Iepatikās, pēc pāris gadiem izlasīju vēlreiz. Pirms kādiem pieciem gadiem kādā grāmatnīcā ieraudzīju jaunizdotu uzlaboto divpadsmit krēslu variantu krievu valodā. Ilgi domāju iegādāt vai ne, bet lasāmā vēl bija diezgan, un atlikās. Tomēr, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi šo darbu pilnībā ar komentāriem, uzreiz gribējās izlasīt šo grāmatu. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie jaunajiem „Divpadsmit krēsliem” un ķēros pie lasīšanas.

Domāju, ka katram, kurš kaut vai nedaudz ir lasījis, šī grāmata ir pazīstama. Ja ne pati grāmata, tad tās varoņu vārdi un izteikumi gan. Grāmatas galvenais varonis ir Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs (saukts arī par Kisu). Izbijis Stargorodas muižniecības priekšsēdētājs, tagad pilsētas N. dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis. Pēc savas sievasmātes nāves uzzina par tās briljantu likteni. Tie izrādās iešūti vienā no divpadsmit krēsliem, kas reiz daiļojuši viņa viesistabu. Iespēja atkal kļūt bagātam viņa liek doties ceļā. Ja nu kāds nezina, Kisa savulaik bijis izslavēts izšķērdētājs, un vēlmi dzīvot labi viņš pie padomju valdības vēl nav zaudējis. Ostaps Benders, Turcijas pavalstnieka dēls, cilvēks, kurš ciena Kriminālkodeksu, par iespēju kļūt bagātam uzzina nejauši. Tomēr varenais kombinators ir gatavs piedalīties šajā pasākumā par nieka 50%. Ir arī konkurents tēvs Fjodors, kurš par briljantiem uzzinājis pirmsnāves grēksūdzē.

Šī grāmatas izdevuma lielākie plusi ir: pirmkārt – priekšvārds, kas lasītājam ieskicē grāmatā aprakstītā laika reālijas. Uzzinām gan par politiskajām aktualitātēm, mākslinieciskajām un literatūras tendencēm. No tā kļūst skaidrs, kādēļ vispār šādu grāmatu ir atļāvuši (lai ar izcenzētu) publicēt. Otrkārt – daudzās zemsvītras piezīmes, kas izskaidro izteikto frāžu nozīmi vai kādu vēsturisku faktu. Tās grāmatai piedod papildus vērtību, jo ne visi mēs esam Majkovska daiļrades speciālisti vai literāro izdevumu vēstures pārzinātāji. Treškārt – padomju varas izcenzētās vietas. Tās visas ir saliktas atpakaļ tekstā, un darbu varam lasīt tādu, kā to ir iecerējuši autori. Veselas divas nodaļas ir veltītas Kisas pirmsrevolūcijas dzīvei. Atlikti atpakaļ arī daži anekdotiski atgadījumi un pāris tā laika literātu netiešās kritikas. Tas viss piešķir grāmatas lasīšanas procesam papildus dimensiju, tu esi ne tikai labi izsmējies, bet arī nedaudz izglītojies.

Ja vēl neesi šo grāmatu lasījis, tad tas noteikti ir jāizdara. Tas nekas, ka notikumi aptver pēcrevolūcijas Padomju valsti laikā 1927. gādam. Tas ir laiks, kad Trockisti un Staļina piekritēji cīnījās par ietekmi. Izrādās, ka šī grāmata ir trockistu kritika un tādēļ bijusi tā laika valdībai pa prātam. Dzīve šai valstī ir atainota visā savā krāšņumā, gan to, kā mainījušies cilvēku ieradumi, gan vietējo uzņēmumu finansēšanas struktūra, cilvēku attieksme pret pirmsrevolūcijas laiku, vecās elites klusās alkas tikt atpakaļ augšā pie varas, visai plaukstošo noziedzību un krāpniecību.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti pēc pāris gadiem pārlasīšu vēl. Šī gan ir no tām, kuru iesākot lasīt, ir grūti nolikt no malas, pat ja zini viņu gandrīz no galvas. Man gan izdevās sevi pārvarēt un izlasīt to divos piegājienos. Plus šī vēl ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot man tiešām nāk smiekli, ka nevaru noturēties.

Kerija by Stīvens Kings

Kerija

Šķiet, ka no Stīvena Kinga darbiem nelasīti ir palikuši tikai divi – Lizijas stāsts un Melnā māja. Arī Keriju es jau biju lasījis, tiesa gan krievu valodā un pērnā gadsimta beigās. Tomēr, kad uzzināju, ka darbs pārtulkots arī latviešu valodā radās vēlme to izlasīt vēlreiz. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC šī grāmata nonāca manos nagos.

Kerija Vaita ir tipiska Stīvena Kinga  stāsta galvenā varone. Meitene, kas uzaugusi vidē, kurā lielākā daļa cilvēku viņu ienīst vai izturas vienaldzīgi. Kerijas māte ir reliģioza sektante, un bērns viņai kalpo tikai kā atgādinājums par viņas grēkiem. Arī skolā Kerijai neklājas labāk, viņa ir atstumtā, jo lāgā neiederas nevienā kompānijā. Un nebūtu jau nekā, par ko lāga rakstīt, ja vien Kerijai nepiemistu īpašas spējas.

Keriju varētu ierindot starp tipisku stāstu, kas dramatiskā veidā atspoguļo jauniešu attiecības skolā un ārpus tās, ņemot vērā viņu prioritātes. Prioritātes ir pavisam vienkāršas – būt slavenam savā grupiņā vai vismaz būtu kādā barā. Kerijai tas viss ir liegts, pateicoties savai mātei viņas pasaules uzskatu varētu raksturot kā dīvainu. Toties viņai jau no bērnības piemīt dīvainas spējas, kuras paranormālo fenomenu pētnieki sauktu par telekinēzi, pirokinēzi, materializāciju, rīkstniecību un telepātiju. Līdz šim šīs spējas izpaudušās epizodiski, taču pēc pirmajām mēnešreizēm tās kļūst kontrolējamas. Tieši šīs spējas ir tās, kas ļauj Kerijai atriebties saviem pāridarītājiem, tas ir visai pilsētiņai.

Darbs sarakstīts tipiskā Kinga stilā, atstumtajam galīgi neiet, un tad notiek pavērsiens, kas paceļ viņu saulītē, lai ļautu tam izbaudīt pāris laimes mirkļus un tad atkal nogāzt lejā tumšā bezcerībā. Citos stāstos viņa reizēm ķepurojas atkaļ uz augšu. Šajā nē, te galvenais tēls ir pārāk emocionāli nestabils, lai ar ko tādu samierinātos. Grāmata sarakstīta kā stāstījums no par notiekošo un papildus vēl pievienoti dažādi izvilkumi un citāti no fiktīvām grāmatām un avīzēm, lai piešķirtu stāstam autentiskuma piegaršu. Nezinu kā citiem, bet uz mani tādas lietas strādā, ja tiek piesauktas izdomātas grāmatas vai viltus avīžu raksti, man tas liecina par autora rūpību un pārdomātu darbu.

Ir maz tādu Kinga darbu, kurus es vēl neesmu lasījis, un Kerija noteikti nav manā top desmit sarakstā. Darbs ir labi un pārdomāti uzrakstīts, personāži ir labi izstrādāti un pat tie, kas tikai ieskicēti šķiet dzīvi cilvēki. Tomēr tas Apokaliptiskais iznākums ir nedaudz par šerpu. Arī pats Kings esot bijis izbrīnīts, ka viduvējs stāsts par meiteni ar mēnešreižu problēmām ir tas, kas atnesis viņam slavu un naudu.

Es grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasās jau ātri un sižets arī aizrauj, tomēr kaut kādu līdzjūtība pret galvenajiem varoņiem man tā arī neradās. Varbūt problēmas bija pārāk amerikāniskas un septiņdesmitajiem gadiem pārāk raksturīgas.

Puķes Aldžernonam by Daniels Kīzs

Puķes Aldžernonam

Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši. Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija patiess prieks, kad uzzināju, ka „Puķes Aldžeronam” ir izdevusi izdevniecība Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.

Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir laba. Bet Čārlijam ir vēlme kļūt gudram, un tāda iespēja viņam tiek dota. Divi zinātnieki ir izstrādājuši metodi , kura ļauj paaugstināt intelektu, un, kā šķiet, šis efekts ir noturīgs. Līdz šim viņiem tas ir izdevies tikai ar dzīvniekiem, un viens no tiem ir pele vārdā Aldžernons. Aldžernons ir profesionāls labirintu pieveicējs un spēj bez pūlēm pieveikt Čārliju.

Pirmais pārsteigums bija, ka šo romānu es iepriekš biju lasījis tikai kā stāstu un varētu teikt, ka ar daļu no teksta man nācās sastapties pirmoreiz. Šī grāmata aizskar veselu kaudzi ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Gan to, cik ētiski ir izmantot eksperimentos cilvēkus, gan par sabiedrības attieksmi pret garīgi atpalikušajiem cilvēkiem. Par to, cik grūti zinātniekiem ir ieraudzīt savā eksperimentā vairāk par izpētes objektu. Par to kā cilvēks, kurš visu mūžu ir vēlējies kļūt gudrs, tāds arī kļūst, bet emocionālajā līmenī tik un tā paliek bērns.

Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un gramatikas un vārdu lietojums ir tas, kas ļauj lasītājam novērtēt katru no Čārlija dzīves fāzēm. Ja sākumā teikumi un izteiktās domas ir vienkāršas, tad ar laiku tās kļūst precīzākas. Tas ļauj lasītājam uzreiz atrast ko kopīgu ar Čārliju, dzīvot viņam līdzi.

Atzīšos arī uzreiz, šī ir visskumjākā grāmata no šogad lasītajām. Es ar’ vienmēr esmu gribējis kļūt gudrs, reizēm gan šķiet, ka no tā nekas prātīgs man nav sanācis. Bet izlasot šādu grāmatu, tu sāc novērtēt to, cik daudz tev dzīve ir devusi tādu lietu, par kurām tu nekad neesi aizdomājies un, ka ir cilvēki, kuriem nav pat paša pamata. Grāmata labi parāda to, ka arī garīgi atpalicis cilvēks ir personība ar savu „es”, un tas nav tikai priekšmets, kuru bīdīt no vienas dienas uz otru.

Čārlija situācija ir nepaskaužama. Viņš kļūst gudrs, bet tai pat laikā apzinās, ka tas nav uz ilgu laiku, un ar laiku viņš kļūs tāds pats kā agrāk tikai jau bez nekādām perspektīvām. Kļūstot gudrākam viņš arī sāk apzināties, ka cilvēki nebūt nav labi un, ka tie ir smējušies par viņu kā atpalikušu indivīdu nevis priecājušies par viņu. Un ka viņš ir bija tas, kas ļāvis saviem kolēģiem saprast, redz, cik labi ar mani viss kārtībā, varēja tak gadīties kā Čārlijam un piedzimt par idiotu. Viņš atceras arī savu bērnību, un tā nebūt vairs nav tik rožaina kāda tā bija pirms tam viņa iztēlē. Viņš arī saprot, ka gudrība pati par sevi viņam dzīvē neko nav pienesusi, viņu joprojām vada tas Čārlijs, kas viņš bija pirms tam. Šis Čārlijs kontrolē visas viņa emocijas un vēlmes, un emocionālajā jomā šī gudrība neko papildus klāt nav nesusi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka to nāktos izlasīt jebkuram, par sliktu nenāks. Vēl jau var to stāstu uztvert pavisam alegoriski, ieliekot Čārlija vietā cilvēka dzīvi. Bērnībā mēs visi esam mazi muļķīši, un viss izskatās labi un jauki, tad pieaugam un ar laiku saprotam, ka kļūstam veci. Atmiņa pasliktinās, gudrība ar lēnām izčākst un, ja pavisam nenoveicas, tad atkal nonākam bērna stadijā.

%d bloggers like this: