Navigate / search

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas  – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Nākotnes piezīmes by Nikolajs Amosovs

Nākotnes piezīmes

Šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu es bērnībā nebiju lasījis. Paskatoties uz vāku, ir skaidrs kādēļ – kurš gan lasīs grāmatu, kuru uz vāka atrodama roka, kas raksta piezīmes? Arī tagad pirms uzsākt lasīšanu es no sākuma pārliecinājos, ka tā tiešām pieder sērijai, lai nejauši neizlasītu kaut ko svešu.

Galvenais grāmatas varonis, zinātnieks, kurš nodarbojas ar organisma kibernētisko modelēšanu, uzzina, ka ir saslimis ar neārstējamu slimību – leikozi. Lai izbēgtu no sava likteņa, viņš nolemj uzsākt eksperimentu, kurš ļaus viņu saglabāt anabiozes stāvoklī līdz brīdim, kad slimība kļūs ārstējama. Autors lielu uzsvaru liek uz zinātnieka atbildību, morāles un ētikas problēmām. Nedaudz paironizē par sava laika konjuktūru un vietumis popularizē oportūnismu.

Lasot grāmatu, uzreiz varēja pamanīt, ka autors labi orientējas anabiozes tēmā. Palasot viņa biogrāfiju kļuva skaidrs arī kādēļ. Viņš pats savā pamatdarbā ir ārsts, kura pētījumi sasaucas ar grāmatā aprakstīto. Tādēļ arī stāsts ir tāds, kurā galvenā varoņa personīgās dzīves apraksti mijas ar daudzlapušu zinātniskiem spriedumiem par anabiozes problēmu. Šie spriedumi ir aktuāli arī šodien, jo problēma ar kvalitatīvu dzīva organisma sasaldēšanu un vēlāku atdzīvināšanu joprojām nav atrisināta. Vislielākais pārsteigums man bija uzzināt, ka jau tālajos sešdesmitajos ķirurgi veica operācijas, mākslīgi pazeminot ķermeņa temperatūru.

Var nedaudz pavīpsnāt par to sadaļu, kur autors spriež par organisma datu pārvēršanu ciparu formā un tad tos izmantot orgānu darbības simulēšanā. Ar kaut ko taču ir jāsāk, nudien nezinu, cik tālu mūsdienu medicīna ir tikusi šajā jomā, gribētos cerēt, ka tālāk par urīna izdalīšanas procesu nierēs. Aknu modelis grāmatā man šķita vistālākā fantastika, tur nudien viss nenotiek tik vienkārši, kā autors apraksta. Bet no mūsdienu viedokļa ir vienkārši pasmīnēt par senajiem laikiem, taču galveno autors sasniedz – fantāziju ierosina.

Sadzīviskā daļa nav nekās izcils, bet par vāju ar’ nenosauksi. Savas laikmeta reālijas autors apraksta labi. Galvenais varonis ir pārāk pārņemts ar iekšējiem monologiem un cenšanos paspēt laikā. Daudz tiek rakstīts par dažādiem pētījuma ētiskajiem aspektiem. Galvenais varonis cenšas nekļūt par oportūnistu vismaz savās acīs, par gļēvuli, kas nevēlas pieņemt savu likteni, bet aizbēgt. Lēnām viņš lasītājam atklāj, ka tāds bēdzējs ir bijis visu laiku, un šāds fināls patiesībā nebūtu nekas pret viņa paša dabu.

Šī ir sērijas pirmā grāmata, taču nevaru teikt, ka man baigi uzrunātu otrās daļas lasīšana. Tas noteikti nozīmētu komunistiskās pasaules atklāšanu kopā ar no anabiozes atmodināto varoni, neesmu drošs, ka tas mani spētu uzrunāt. Taču par šo grāmatu varu teikt tikai to labāko, tāda cieta medicīniskās zinātniskās fantastikas grāmata, kas, atspērusies uz jau esošām tehnoloģijām, droši ekstrapolē nākotni. 8 no 10 ballēm.

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Pirmie cilvēki uz mēness

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Turpinot lasīt Fantastikas pasaulē ciklu, nolēmu pieķerties kādam stāstu krājumam, kurš man no bērnu dienām bija palicis labā atmiņā. Lielākoties ar to, ka autori, kas sarakstījuši šos stāstus, nebūt man neasociējas ar fantastikas žanru. Taču labs rakstnieks spēs uzrakstīt labu stāstu arī ne savā ikdienas žanrā. Nav gan izslēgts, ka es par šiem autoriem nemaz tik daudz nezinu, lai beigās neizrādītos, ka viņiem šādu stāstu ir atliku likām. Bet nu par katru stāstu.

“Mašīna apstājas” by E. M. Forsters – nākotnes distopija, kurā cilvēki ir radījuši mašīnu un uzticējuši tai visas raizes. Mehānisms rūpējas, lai visi būtu laimīgi. Nelaimīgos eitanizē, un katrs dzīvo savā burbulī, neizejot no istabas. Pasaule jau visur ir vienāda, un visi dzīvo vienādi, citādi gan cilvēki nespētu būt laimīgi. Galvenās varones dēls gan ir nemiera cēlājs, un viņa problēmas ar laiku sagandē mātes dzīvi. Šī ir grāmata par paļāvību un pakļaušanos sistēmai, par dzīvošanu inkubatorā un nespēju pašam veidot savu dzīvi; traģisks un skumjš stāsts, ceru, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks. 7 no 10 ballēm.

“Dejas partneris” by Dž. K. Džeroms – tipisks autora stāsts ar ļoti dziļu ironiju. Varētu teikt par to, kas notiek, ja satiec savu sapņu deju partneri. Visas lietas var algoritmizēt, problēmas ir ar kontroles mehānismiem. Tipisks trakā zinātnieka stāsts. 7 no 10 ballēm.

“Stāsts par korķa kāju” by A. Moruā – šis vairāk ir tāds pekstiņstāsts, ar smagu ironiju pašās stāsta beigās. Viegla izklaide, ne vairāk. 6 no 10 ballēm.

“Tūkstoš nāvju” by Džeks Londons – labs gabals autora stilā. Par dzīvības un nāves noslēpumiem, par tam laikmetam raksturīgo vivisekciju. Arī te ir traks zinātnieks, kuram ir svešas jebkādas sabiedrības morāles normas, viņu interesē tikai tīrā zinātne. Iespējams, viens no pirmajiem reanimācijas aparāta aprakstiem. Šis man bija palicis atmiņā no bērnu dienām. 10 no 10 ballēm.

“Domu lasāmā mašīna” by O’Henrijs – par domu lasīšanas postu attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Bieži vien pašam rakņāšanās savās domās nav diez ko uzmundrinoša nodarbe, kur nu vēl uzzināt, ko par tevi domā tuvinieki. Cilvēkam kā sabiedriskam radījumam smadzenēs ir tik daudz filtru, ka paši ticam, tam ko sakām. Te autors tēmu nedaudz izvērš un mēģina sašķirot domas, kuras mēs domājam tāpat, un domas, kuras domājam pa īstam. 7 no 10 ballēm.

“Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?” by Dž. Hanters – par kādām neapdomīgām derībām ceļojumu uz Mēnesi un avīžniekiem. Jautrs stāsts. 7 no 10 ballēm.

Ļaunais Gars by T. Kapote – par kādu sapņu uzpircēju un cilvēku kapitālistiskajā pasaulē, kuri iedomājas, ka kaut ko netveramu pārdodot viņi zaudē daļu no sevis. Tāds psiholoģiskais stāsts par to, ka vieglāk visā ir vainot citus, nekā meklēt vainu sevī. Nabaga psihologs tiek padarīts par briesmekli, un jaunā meitene sapņu pārdevēja par cietēju. 8 no 10 ballēm.

Sava gadsimta dēls by F. Karinti – mēsls, kur autors uz ātru roku ieskicējis, kas cilvēks bez tehnoloģijām ir nulle. Vispār jau viņa varonis ir nulle. 2 no 10 ballēm. +1 ieliku par īsumu.

«Dzejdaris» by P. Levi – mūsdienās teiktu vēstījums par ekspertsistēmu, kas raksta dzeju. Man bija dikti garlaicīgi, nemaz neaizrāva. 4 no 10 ballēm.

Sudraba krūze by T. Kapote – problēmas risināšana ar netiešiem novērojumiem. Ideja laba un izpildījumam ar nebūtu ne vainas, ja stāstā netiktu iepīts neparasti apdāvināts nabadzīgs zēns. Tēli izveidoti ļoti labi, neskatoties uz stāsta īsumu, bet dikensiskā spiešana uz lasītāju žēlumu man negāja pie sirds. 7 no 10 ballēm.

Vēstules uz kosmosu by F. Karinti – Marss iekaro Zemi, ne pirmais un pēdējais stāsts par šo tēmu, un pat izpildījums ir redzēts ne reizi vien. Patiesībā pārtaisīta studenta vēstule par tēmu: sūtiet vēl naudu! 5 no 10 ballēm.

Viņā Pusē by Dž. B. Pristlijs – šo ar’ mierīgi var saukt par tipisku Bimini zemes meklējumu stāstu. Par pasauli, kas ir tepat, tepat aiz stūra, kura ir perfekta un neaizmirstama. Diemžēl tāda pastāv tikai fantāzijās, vai arī nē? Stāsta varonim izdodas tikt viņā pusē, bet laimīgāku tas viņu nepadara. 8 no 10 ballēm.

Bendžamina Batona neparastais dzīves stāsts by S. Ficdžeralds – ja nu kāds šo stāstu nav lasījis un nav pat redzējis filmu, tad pateikšu, autors apspēlē absurdu tēmu, kā būtu, ja dzīvi nodzīvotu no vecuma uz jaunību. Iespējams, ka tā būtu pat labāk. 10 no 10 ballēm.

Vidējā temperatūra slimnīcā 8 no 10 ballēm. Labā stāstu kvalitāte nepārsteidza, jo autori nav nekādi iesācēji, domas, lai ar mūsdienās vairs nešķistu oriģinālas, ir kalpojušas par pamatu daudziem citu autoru fantastikas stāstiem. Iesaku izlasīt.

Nogrimušo Kuģu sala. Profesora Dovela galva by Alexander Romanovich Belyaev

Dovels

Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

Pārbaudes akmens by Eric Frank Russell

parbaudes_akmens

No bērnu dienām, man atmiņā bija palicis tikai viens stāsts no šīs grāmatas – par kasuna problēma. Pārējie stāsti bija lēnām izgaisuši no atmiņas. Nebija atlicis nekas konkrēts kā vien pārliecība, ka autors ir baigi labais. Nedaudz bija bail, ka šī pārliecība izrādīsies bērnu dienas artefakts, kuram nav nekāda sakara ar īstenību.

Varētu te gari un plaši runāt par naivo kosmosa iekarošanas pamattēmu, kurā cilvēkam atvēlēta būtiska vieta, par to, kā to evolūcija nemaz nav sagatavojusi gaidāmajiem atklājumiem, kur nu vēl citplanētu brīnumiem. Pēc galaktiskas standartiem cilvēks ir nomales iedzīvotājs ar tipisku lauķa pasaules uzskatu. Tas gan neizslēdz varonību un pašaizliedzību, bet tai pat laikā rasisms un  baltā cilvēka pārākums vēl nekur nav pazudis. Bet šāda acīmredzamā konstatācija būtu diezgan bezjēdzīga lieta, tādēļ par katru stāstu atsevišķi.

Stīdziņa uz sirdi – par diezgan nopietnu, vismaz savulaik šķita, aktuālu problēmu, kā piedabūt cilvēku vientulībā uzturēties daudzus gadus. Tā, lai tas nesajuktu prātā un pildītu savu darbu. Psihologi izdomā visādas lietas, bet tikai viena nostrādā. Uzreiz jāsaka – uz mani tas nenostrādātu, bet nu labi, ka bākas uzraugam tas patika.

Debesis, Debesis – tāds patosa pilns stāstiņš par tēmu “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu”, taču katrs lielais sapnis piepildoties uzliek atbildības nastu.

Aizmiršanās krēsls – nudien nesaprotu, kādēļ stāstam dots tāds maldinošs nosaukums. Te gan ir krēsls, bet viņš nudien nenodrošina aizmiršanos, bet pārdzimšanu. Trakā zinātnieka stāsts, kura izgudrojumu atņem ļaundaris, bet kur gan padumjam noziedzniekam mēroties ar zinātnieka gaišo prātu. Tāds neko trillerītis, bet mūsdienu rūdītajam lasītājam būs pārāk vienkāršs.

Els Simtons – šis acīmredzot ir rakstīts, lai nojauktu aizspriedumus pret melno rasi. Tikai ietērpts nedaudz savādākā veidolā. Els ir īsts pārcilvēks, kurš izdara neiespējamo, izglābj veselu pasažieru raķeti no saules nāvējošā tvēriena. Domāju, ka savulaik lasītājam bija WTF moments, vismaz man bērnībā noteikti bija. Šodien risinājums varētu šķist nedaudz panaivs, bet tas ir šodien.

Es liecinu – arī viens rasismam un aizbriedumiem veltīts stāsts, kā cilvēki uztvertu īstu citplanētieti. Skaidra lieta, ka vilktu uz tiesu par labības lauka izmīdīšanu. Taču viss ir atkarīgs no perspektīvas, un labs advokāts spēs no tiesas sprieduma izpestīt pat bezcerīgu gadījumu. Šķiet, ka jau tajos laikos policisti ASV ir šāvuši visu, kas kustas un izskatās aizdomīgs.

Ikdienas darbs – planētas iekarošana ir visnotaļ piņķerīgs pasākums, bet kādam tas ir jādara. Harašs Venešs citplanētiešu emisārs to dara ar pilnu atbildību. Pieredzējis hipnotizētājs andromēdiešu impērijas pārstāvis Zemi novērtē kā garlaicīgu un vienkāršu operāciju. Viņš tikai nav ņēmis vērā vienu zemiešu īpatnību – tie nesēž pie plītspriekšas gaidot atklāsmes uzplaiksnījumus, bet progresu sasnieguši garlaicīgā darbā. Dikti labs stāsts.

Ilgās nakts beigas – stāsts par miermīlīgās pretošanās taktiku. Par to kā barbariem ierādīt iņu īsto vietu nenolaižoties līdz asinsizliešanai. Lasītājam, gan uzreiz iz skaidrs, kurš te ir barbars. Nedaudz komunisma un daudz militārisma. Likuma pavēršanās pret tā izpildītājiem un par to, ka karavīriem atvaļinājums nenāk par labu.

Mēs ar savu ēnu – stāsts ar misticisma piesitienu, par to, ka cilvēks daudz ko var paveikt ar uzticēšanos savām spējām vien. Ļoti trāpīgi attēlo kapitālisma mežonīgo iekārtu, cilvēks cilvēkam vilks, ja krīt, tad pagrūd principus. Nedaudz aizrāvos. Jauks un smieklīgs stāstiņš.

Pazudušais aparāts- par birokrātijas nozīmi kosmosa flotē, un cik svarīgi ir sanumurēt pamatlīdzekļus. Grāmatvežiem patiks. Ja neesi vēl lasījis stāstu par kasunu, noteikti iesaku.

Mazliet smēreļļas – atkal par ilgā kosmiskā ceļojuma psiholoģiskajām problēmām. Šeit autors nāk klajā ar unikālu un citur neredzētu risinājumu. Nezinu, vai dzīvē kas tāds nostrādātu, un cik apņēmības pilns būtu šis smēreļļas aizvietotājs reālajā pasaulē.

Pārbaudes akmens – krājuma titulstāsts, kas labi ilustrē to, ka vecie aizspriedumi nākamajām paaudzēm ir nesaprotami un neko neizsakoši. Nevar daudz stāstīt, lai nepateiktu priekšā, bet stāsts ir ļoti labs.

Krājumam lieku 9 no 10 ballēm, visi stāsti ir lasāmi un ataino kādu sarakstīšanas laika vai vēl mūsdienās aktuālu problēmu. Iesaku izlasīt.

Signāls no kosmosa by Kurts Zanders

Signāls no kosmosa

Par šo grāmatu pirms lasīšanas man nebija nekādu ilūziju. Bērnībā viņu pievārēju veselu vienu reizi un izlobīju galveno tās jēgu: viens nav karotājs, un autors neko nesajēdz no relativitātes teorijas. Labi, ka grāmata bija plāna, tādēļ dziļāks aizvainojums pret šo darbu neradās.

Vācijas Federatīvajā Republikā viss ir slikti, NATO ģenerāļi gatavojas karam pret komunistiem, vadībā izsitušies bijušie Hitlera pakaļskrējēji, un vienkāršā darba tauta bez sakariem slīgst nabadzībā. Doktors Vulfs, gaišs prāts, savas dienas vada tuvīnajā universitātē, kur viņam nav nekādas perspektīvas. Viņš sev pats par pārsteigumu atklāj, ka lēnām ir kļuvis par mietpilsoni. Mēģinājumā izrauties no rutīnas viņš uzsāk eksperimentu ar citplanētu signālu uztveršanu.

Izlasot kļūst skaidrs, kādēļ šis darbs vispār ir publicēts. Tam nav nekādas īpašās mākslinieciskās vērtības, nedz arī svaigas idejas. Toties ir netieši mājieni, ka salīdzinot pret kapitālismu, komunismā viss ir ļoti jauki. Kā arī, ja kādreiz vajadzēs veikt plānveida pētījumus, tad komunistiskās valstis būs vienīgās, kurās militārisms nebūs aizmiglojis acis. Grāmata vienkārši ir kapitālistiskās iekārtas kritika. Šajā iekārtā atklājumiem nav nekādas vērtības, ja tas neuzlabo raķetes, uz augšu netiksi bez aizmugures, un ja runāsi pretī vispārējai ideoloģijai, tad tev vieta atradīsies psihenē. PSRS tas, protams, tā nebija, un tur bija īsta laimības zeme.

Kad noņem nost kapitālisma kritiku, tad stāsts kļūst tikpat garlaicīgs kā galvenais varonis. Viņš izdara nudien pārsteidzošu atklājumu, bet savas iedzimtās kautrības dēļ nezina ko darīt tālāk. Priekšniekiem stāstīt negrib, jo tie nospers visu atklājēja slavu. Savukārt viņa paša līdzentuziasti nespēj turēt mēli aiz zobiem, un doctors Vulfs nonāk avīzēs kā pustraks komunistu simpatizētājs. Iejaucas militāristi, varonis psihenē un zvaigžņu raidījumi ar apklusuši. Piedevām Vulfa kungs ir visnotaļ liels fatālists un pārlieku nesatraucas par savu likteni, un ja jau viņam pašam ir vienalga, tad kādēļ lasītājam par to uztraukties.

Runājot par citplanētiešiem un viņu vēstījumu, tas ir diezgan izplūdis, un lasītājs tā arī nevar saprast, vai Vulfa interpretācija ir no pirksta izzīsta, vai arī viņš to ir dešifrējis no ziņojuma. Es personīgi sliecos uz pirmo variantu, jo autors tik ļoti centās situāciju dramatizēt, ka piemirsa vienu pavisam vienkāršu lietu. Kosmosā attālumi ir milzīgi un, lai ar vienā vietā viņš raksta, ka signāla atnākšanai nepieciešami gadu desmiti. Paša signāla ilgums nav diez ko garš, un Vulfa secinājums, ka raidīšana pārtraukta, jo nav saņemta atbilde ir diezgan smieklīgs.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs darbs pat pēc tā laika standartiem. Autors tā ar īsti nav izlēmis, kam nodoties pilnībā – VFR režīma aprakstam vai citplanētiešiem. Beigās sanācis ne šis, ne tas. Lasīt nudien es neiesaku, ja nu vienīgais esi kaut kur iespundēts uz stundu vietā, kur nav pieejamas pat pudeļu etiķetes.

Andromēdas celms by Maikls Kraitons

Andromedas celms

Arī pie šīs grāmatas savulaik tiku revidējot grāmatnīcā komisijas grāmatu plauktus. Šķiet, ka šo sēriju varēja iegūt tikai šādā veidā. Tie gan vairs nebija PSRS laiki, bet ļoti tuvu tiem. Grāmatu daļēji biju izlasījis jau braucot mājās ar satiksmes autobusu. Biju kaut kā iedomājies, ka šī grāmata ir saistīta Hoila Andromēdu, jo nosaukumi taču ir tik līdzīgi. Dikti patika, tādēļ tagad, pārlasot sēriju, ņēmu rokās nešaubīdamies, jau zinot, kas būs sagaidāms.

Mūsdienās šo grāmatu sauktu par tehnotrilleri ar nelielu noslieci uz zinātnisko fantastiku. ASV militāristi veic atmosfēras augšējo slāņu izpētes darbus. Viņu mērķis ir savākt bakterioloģisko materiālu. Bioloģiskie ieroči jau paši no sevis nerodas. Taču plānā kaut kas noiet greizi, un viens no savācējpavadoņiem nokrīt apdzīvotā vietā. Šķiet, ka viņa vākums ir bijis daudz iespaidīgāks nekā cerēts, visa pilsētiņas populācija tiek iznīcināta acumirklī. Dzīvi palikuši vien divi – večuks un zīdainis. Valdība iedarbina plānu “Meža ugunsgrēks”.

Šis ir no tiem stāstiem, kur galvenais varonis ir pats notikums un kurā piedalās superracionāli zinātnieki. Tādi, kuri pieņems absolūti pareizus lēmumus un vienmēr spēs izkulties cauri sveikā. Mūsdienu lasītājam, kurš pieradis pie Ebolveidīgu epidēmiju atainošanu filmās un dzīvē, šī grāmata šķitīs nedaudz par lēnu. Te vīruss cilvēkus pat nepārvērš zombijos, bet vienkārši nogalina. Taču ja lasītāju interesē metodes, ar kādām zinātnieki noskaidro slimības izplatīšanās aģentu, tad šis būs pašā laikā.

Diemžēl šis process no malas nav nekas spraigs un aizraujošs, ne velti filmās parasti rāda tikai DNS sekvencēšanas iekārtas darba sākumu un pēc tam rezultātus uz ekrāna. Viss process aizņem daudzas nedēļas un reizēm pat gadus. Autors no šīs problēmas ir izkūlies ar tehnoloģiju aprakstiem. “Meža ugunsgrēka” projekta laboratorija ir pilnībā automatizēta, tā ir pilna ar jaunākajām tehnoloģijām. Deviņdesmito sākumā tehnoloģijas man vēl šķita kaut kāds kosmoss un lasīju aizgūtnēm. Mūsdienās dzīvē jau ir šis tas redzēts, un tehnoloģijas vairs tik dziļu iespaidu neatstāja. Visas procedūras šķita nedaudz samākslotas.

Grāmatā daudz ir par zinātnieku ētiku un eksperimentu morālo pusi. Vākt mikroorganismus no atmosfēras augšējiem slāņiem, lai meklētu citplanētu dzīvību, no vienas puses ir labs darbs. Cilvēce paplašina savus zināšanu apvāršņus. Tai pat laikā eksperiments draud izjaukt zemes ekosistēmu un neviens nav nodrošinājies, ko darīt gadījumā, ja tas izgāžas. Vispār jau ir gan ir speciālas direktīvas, kas paredz tiešus kodolsprādzienus apdzīvotās vietās, neveicot civilo evakuāciju un, iespējams, pat pasaules kara sākšanu. Jautājums, vai šādas zināšanas ir tā vērtas.

Šī problēma mūsdienās vairs nešķiet aktuāla, bet tolaik cilvēkiem kosmosa izpētes ēra bija sasniegusi nebijušus augstumus un diskusija par pavadoņu dezinfekciju, gan pirms gan pēc bija visnotaļ dziļa un nopietna. Uz šīs diskusijas skeleta tad arī ir izveidots viss stāsts. Nedaudz garlaicīgs, bet dikti pārsātināts ar procedūrām un tehnikas aprakstiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts par to, ka domājot ar galvu var daudz ko sasniegt, pat ja reizēm pielaiž kļūdas. Ja vēlies izlasīt zinātniskās fantastikas žanra klasiku, tad šo noteikti nelaid garām.

%d bloggers like this: