Navigate / search

Mrs Bradshaw’s Handbook (Discworld #40.5) by Terry Pratchett

Mrs Bradshaws Handbook

Pirms septiņiem gadiem es sāku lasīt Dikszemes sēriju. Tai laikā es vēl nenojautu, ka šī grāmatu sērija būs vislielākā, kuru es esmu izlasījis. Parasti sērijām ar tik daudz grāmatām ir viens būtisks trūkums – tās laika gaita pārvēršas par viduvējībām, un autors turpina sēriju tikai tādēļ, ka vairs neko citu nemāk, vai vienkārši redz tajās vieglas peļņas avotu. Sak, fanu bāze ir izveidota pietiekama, lai pat galīgam štruntam būtu piekrišana. Taču Prečetam ir izdevies izvairīties no šī iebrauktā ceļa lāsta un, katra Diskzemes grāmata ir atšķirīga no iepriekšējām (labi gadās arī pa švakam darbam), un kopumā sērija virzās uz priekšu labi. Vidēji gadā tiek izdota viena sērijas grāmata uz kartupeļu laiku. Laiku pa laikam tiek izdotas arī sērijas satelītgrāmatas, kas ļauj iejusties īstam lasītājam Diskzemes pasaulē.

Dzelzceļš Diskzemē ir pēdējais modes kliedziens, tas ir pavēris iespējas tirdzniecībai, atdzīvinājis attālus ciematiņus. Ļauj Diskzemes iedzīvotājiem ceļot sava prieka pēc. Izmantojot dzelzceļa pakalpojumus, vari būt drošs, ka tevi neviens neaplaupīs (ja būsi apdrošinājis Zagļu ģildē), un tevi nogādās gala stacijā, lai tur vai kas. Šī grāmata ir kādas labi audzinātas kundzes sarakstīta ceļotāja rokasgrāmata, kuras uzdevums ir pavēstīt visu, kas ceļotājam jāzina, ja tas sataisījies braukt ar Ankh-Morpork & Sto Plains Hygienic Railway.

Ko gan es Diskzemes fans varu pateikt pa Diskzemei veltītu grāmatu? Tā ir laba. Ja man kādreiz nāksies ceļot uz Quirm vai Sto Plains apkārtni, es to noteikti darīšu tikai ar vilcienu. Apmeklēšu ieteiktās ēstuves un tikai pārbaudītas viesnīcas. Zināšu, kurā mazpilsētā ir vērts kāpt ārā un kurā ne. Varbūt Rat-to-Go ieskrietuvē gan neiešu, jo blusaina žurka mīklā mani noteikti neuzrunā. Grāmatā ir arī bagātīgs vietējo baumu un nesenās vēstures avots. Pat vietai ar 45 un 1/2 iedzīvotājiem ir sava vēsture, un to var izlasīt tikai un vienīgi šeit.

Īsumā, ja patīk purvaina piekraste tad jādodas uz Quirm, ja nebeidzami kāpostu lauki, tad Sto Plains ar obligātu Big Cabbage miesta apmeklējumi. Ņemot vētā Sto Plains specializāciju kāpostu audzēšanā, tad grāmata satur milzīgu daudzumu ar kāpostu faktiem. Piemēram, ja vēlaties aplūkot Antipater Slack (pirmā kāposta, kurš spēj pats aizsargāties pret uzbrucējiem selekcionētājs) skulptūru, tad jādodas uz Great Slack miestiņu. Ja nav kompleksu pret vampīriem, starp citu vilcienos drīkst braukt tikai Melnās lentes vampīri (atturībnieki) Igora pavadībā, var apmeklēt Ūbervaldi. Bet ja patīk pastaigas kalnos, tad Ramptop kalni būs laba izvēle. Tikai jāuzmanās nesakurt ugunskuru troļļa mutē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm Vēl viens sērijas pluss – arī papildgrāmatas ir sarakstītas ar domu, ja kāst no lasītāja naudu, tad vismaz pretī piedāvāt kvalitatīvu grāmatu. Kopumā laba grāmata, kas piedāvā virtuālu iespēju izplānot savu ceļojumu pa Diskzemi, neizejot no mājas.

The Folklore of Discworld (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Jacqueline Simpson

The Folklore of Discworld

Un atkal grāmata par Diskzemi. Tā ir tik interesanta vieta, ka gandrīz vai varētu pārvākties uz turieni dzīvot. Tomēr, kā mēs zinām no “Science of Discworld” grāmatām, šī lieta nav tik vienkārši izdarāma, un ir daži blakusefekti. Viens no tiem ir sūces radīšana Diskzemes maģiskajā laukā, un tādēļ es taptu atgriezts atpakaļ uz Zemes vai vienkārši pārsviests pāri Diska malai.

Grāmatas autori ir pieķērušies visai fundamentālai lietai, kas caurvij visas Diskzemes grāmatu ciklu. Tā ir folklora. Kā zināms bez folkloras fantāzijas grāmatu neuzrakstīsi, un autoram būs ļoti paveicies, ja lasītājs sapratīs, no kurienes autoram nāk galvā visas šīs idejas. Ja nu gadījumā ir palaista garām kāda nianse, tad šī grāmata to pilnībā izskaidros. Gadās, ka kādā purvā nobučota varde pārvēršas par princi, vai puišelis izvelk no akmens zobenu. To, kā pareizi interpretēt šādus notikumus, mums vienmēr palīdz folklora. Grāmata ir labi strukturēta pa tematiem, kas katrs atklāj kādu no Diskzemes folkloras aspektiem. Te tiek apskatīti dievi, pūķi, rūķi, elfi, vampīri, zobu fejas un varoņi. Vēl vairāk, netiek aizmirsta pat pilsētas iedzīvotāju folklora, kura, cik zināms, īstam folkloristam izraisa patiesu riebumu.

Uzreiz jāpiezīmē, ka grāmatu būtu vēlams lasīt, ja esi izlasījis daudzas Diskzemes grāmatas. Citādi vietām sastapsies ar maitekļiem, vietām nesapratīsi, par ko ir runa, un lasītajam iztrūks konteksta. Jāatzīst, ka izlasot šo grāmatu, es uzzināju daudz ko jaunu par britu salu folkloru. Te gan jāpiezīmē, ka nudien neesmu folklorists, un visas manas zināšanas par šo tēmu ir sagrābstītas no pasakām un mītiem. Varbūt tā pat ir labāk, jo kā saka Prečets –īsts folklorists nekad neprasīs vietējam iedzīvotājam par viņu paražu nozīmi, viņš uzkonstruēs pats savu ne ar ko nepamatotu versiju, kas aizinterpretēs paražas pirmsākumus līdz Neandertāliešiem.

Tā kā grāmatas autoriem ir plašas zināšanas abu pasauļu folklorā, tad ir atrodama arī interesanta salīdzinošā analīze. Piemēram zobu feja, mūsdienu pasaulē tas ir radījums, iespējams, ar spārniem, kas bērna izkritušo piena zobu apmaina pret naudu. Britu salās šī lieta veiksmīgi darbojas ap simts gadiem, un visi ir apmierināti. Diskzemē zobu feja nebūt nenozīmē feju, tas drīzāk ir darba apraksts, par to  vari kļūt atsaucoties uz sludinājumu avīzē, un ir vienalga vai esi cilvēks vai rūķis.

Pozitīvais: visa Diskzemes folklora vienā vietā; labi aprakstīta tās sasaiste ar mūsu pasauli, jo galu galā Diskzeme tak ir ironisks mūsu pašu Zemes atspulgs.

Negatīvais: viena un tā pati lieta var tikt atkārtota vairākas reizes; Prečeta daiļrades nezinātājam šī grāmata būs neinteresanta.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem Diskzemes faniem – uzzināsiet šo to jaunu un sapratīsiet, no kādiem mītiem dažām Diskzemes dīvainībām aug kājas vai ragi. Jābrīdina, ka grāmatas izlasīšana var radīt vēlmi atkal pārlasīt Prečeta grāmatas.

The Discworld Almanak: The Year of the Prawn (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Bernard Pearson

image

Ar ko gan vēl iesākt gadu, ja ne ar almanaha izlasīšanu. Bērnībā man tā bija daļa no ikgadējās lasāmvielas. Bija visādi Lauksaimniecības kalendāri un Dabas kalendāri, kas stāstīja kā pareizi sēt zirņus un slavināja izcilus selekcionārus. Paaugos, laiki mainījās, un šādi almanahi manā dzīvē sāka zaudēt savu nozīmi. Ja nu reizēm izšķirstīju Zvaigžņotās debess ikgadējo pielikumu, lai saprastu, kas un kā būs redzams pie debesjuma. Šogad saņēmos un nolēmu atsākt almanahu lasīšanu. Un kas gan būtu vēl labāks par Diskzemes almanahu. Un kas par to, ka tas izdots bezmaz vai desmit gadus atpakaļ?

Diskzemē Almanaks ir viena no būtiskām lietām lauksaimnieka dzīvē. Tas tiek izdots katru gadu un kalpo kā atspaids dzīves izpratnē un saimniecības sakārtošanā. Tas ir palīgs visos darbos no krupju stādīšanas līdz siena novākšanai, cūku kaušanā un sievas izvēlē. Tajā pat ir iekļautas atzīmes, kurās vietās jāizdur caurums, lai vieglāk uzkārt uz nagliņas vai cauri izvērt auklu. Kā jau katru gad,u arī šeit ir iekļauts astroloģiskais kalendārs ar visu zvaigznāju skaidrojumiem un aprakstiem. To, kas sagaida katrā zīmē dzimušos. Ja baumas ir patiesas, tad šo prognozi katru gadu piegādā kāds pusaizmirsts astrologu dievs – personīgi. Bonusā katram mēnesim klāt ir pierakstīti iespējamie notikumi. Tie ir ļoti interesanti – zemestrīces, zivju lieti, staigājoši koki. Žēl tikai, ka tas viss notiek tālu no dzimtā ciema. Papildus ir mūžīgā dienasgrāmata, sēņu un kāpostu šķirņu noteicējs.

Grāmatu biju nopircis ļoti sen atpakaļ, tik sen, ka biju jau zaudējis cerību tai vispār pieķerties. Taču uznāca nostalģija pēc Diskzemes, un almanaks bija tieši laikā. Patiesībā nekā daudz tur lasāma nav, toties tas, kas ir, ir interesants. Kur tu vēl vari lasīt iedomātas pasaules Kāpostu biedrības paziņojumus, piespraužu reklāmas un laimi nesošu talismanu reklāmas, kas palīdzēs veiksmīgi aizvadīt nākošo gadu (labi pēdējais, šķiet multiversa fluktuāciju rezultātā, ir atnācis arī uz Latviju). Ne mazāk svarīgi ir lasīt par pareizu Kurmju izdzinēja izvēli un par izmirstošo Tārpu saucēju profesiju. To, kā civilizācija ir nolaidusies tik tālu, ka cūkas galina ar dunci, tā vietā, lai nobeigtu tās ar garlaicīgiem stāstiem. Ja vēlies pa kluso no sievas šķūnītī iedzert, te ir diezgan labi padomi kā to izkārtot.

Astroloģijas sadaļa ir nedaudz garlaicīga, jo zvaigznāju viņiem ir daudz. Lielākā daļa sastāv no vienas vai divām zvaigznēm. Zem daļas no šiem zvaigznājiem ieteikums ir nedzimt, ja tomēr esi piedzimis, tad labāk ar to nelielīties. Kā zinām, Kosmiskais Bruņrupucis visu laiku peld izplatījumā, tādēļ liela daļa no zvaigznājiem ar laiku pazūd. Tas gan padara astroloģiju par dinamisku profesiju, kuras pārstāvjiem nav jāstrādā ar vēl no paleolīta laikiem mantotiem zvaigznājiem.

Pozitīvais: Labākais sēņu noteikšanas katalogs, ko esmu redzējis; Lasot izklaide ir garantēta; Beidzot sapratu kādēļ Diskzemē katram gadam ir savs nosaukums;

Negatīvais: almanaks ir drausmīgi īss, tikai ap simts lapaspusēm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai īstam Diskzemes cienītājam un ar vismaz pēc desmitās grāmatas. Pārējiem, domāju nebūs ne mazākās saprašanas par ko ir runa.

Raising Steam by Terry Pratchett

Raising Steam by Terry Pratchett

Ko nu te var teikt, es esmu atkarīgs no Prečeta Diskzemes. Un tur nu diez vai ko varēs mainīt. Patiesībā esmu tik atkarīgs, ka pirms-Kindles laikos ceļojot pa Austrāliju, man somā bija vismaz četras Prečeta Diskzemes grāmatas. Tāpēc katru gadu, kad ir novākti kartupeļi un biešu lauks ar’ noņemts, es gaidu jauno Diskzemes stāstu. Lai ar autors slimo ar Alcheimera slimību un šad tad runā par eitanāziju, viņa grāmatas joprojām turpina iznākt ar apbrīnojamu regularitāti.

Diskzemei ir pienācis laiks kļūt jaunai, un to nespēs apstādināt nekas uz pasaules. Ir pienācis laiks tvaikam un tvaika katliem. Gadsimtiem ilgi Diskzemes iedzīvotāji ir vērojuši, kā tvaiks paceļ katla vāku. Dažiem kalējiem pat ir ienācis prātā mēģināt šo tvaika spēku iegrožot. Līdz šim tas bija beidzies ar ķermeņa un katla daļu mētāšanos pa tuvāko apkārtni, kuras pēc tam kaimiņi salasīja spainī un apglabāja. Tomēr neviens no viņiem nebija Diks Simnels, kalēja dēls, kurš zina kā izmantot logaritmisko lineālu un kā ar sinusiem un kosinusiem paveikt brīnumainas lietas. Pat tirāns Vetinari saprot, ka šai lietai ir pienācis laiks. Un drīz vien daļai no Diskzemes iedzīvotājiem nebūs aizraujošākas nodarbes, kā ņemt rokās blociņu un stāvēt dzelzceļa malā.

Šī grāmata pieder pie tā saucamā Industriālā cikla un ataino Diskzemes sabiedrības industrializāciju. Pasts jau ir ieviests, strādā arī optiskais telegrāfs, iespiedmašīnas drukā grāmatas un avīzes. Pasaule mainās; vecajam dzīvesveidam šeit vairs nav vietas. Burvestības un maģija tiek atstāta speciālistiem, parastos ļaudis interesē tehnika. Un, kas var būt labāks biznesa inkubatora nodrošinātājs par Karali Hariju? Cilvēks, kurš nešķiro, vai viņa darbinieks ir golems, goblins, rūķis vai trollis. Galvenais, lai viņš labi dara savu darbu. Bet atkritumu bizness, lai ar’ ienesīgs, nenodrošina stāvokli sabiedrībā un Sūdu Karalis Harijs diez ko labi neskan viss. Viņam dzelzceļš ir iespēja radīt ko nebijušu. Vetinari dzelzceļā redz iespēju paplašināt savu politisko ietekmi un padarīt savus pavalstniekus apmierinātākus ar dzīvi. Moist von Lipwig, izbijis blēdis, vienkārši nevar neiesaistīties kārtējā avantūrā un ir gatavs pārstāvēt pilsētas intereses (vismaz piespiedu kārtā). Tikai rūķiem nekas nav labi.

Vispār jau grāmata apskata arī dažādas sabiedrības integrācijas problēmas. Cilvēku inerci un pieķeršanos veciem aizspriedumiem. Segregācijai un kādu rasu pārstāvju uzskatīšanu par nesaprātīgām būtnēm. Stāsts zināmā mērā balstās arī uz britu vēsturi. Savulaik, kad tur bija dzelzceļa bums, notiekošais daudz neatšķīrās no Diskzemes scenārija. Te kā marginālie elementi ir goblini, tikai nesen viņus atzina par tiesīgiem būt cilvēkiem un arī ne visur. Rūķi savukārt ir totāli konservatīvi, vismaz daļa no tiem un ir tāds kā lokālais Kukluksklans. Viņi ir gatavi darīt visu, lai pasaule nemainītos.

Kopumā aizraujošs stāsts, kas lasās ar interesi. Pirms lasīšanas sākšanas būtu ieteicams izlasīt visu industrializācijai veltīto ciklu. Citādi būs grūti saprast, kas tur kurš ir, un tās daudzās references uz iepriekšējiem notikumiem. Tomēr, manuprāt, visa šī industrializācija nokauj Diskzemes sākotnējo šarmu. Maģijas paliek arvien mazāk, briesmoņi palikuši tikai attālākajos nostūros un pieklust pat dievi. Tas viss rada iespaidu, ka Diskzeme lēnām kļūst par tādu kā Lielbritāniju industriālās revolūcijas priekšvakarā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bet uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem labprāt sagaidītu Rincewind cikla turpinājumu.

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Snuff by Terry Pratchett

Snuff

Kā jau īstens Pratčeta fans, nevarēju vien nopriecāties, ka autoram ir izdevies sarakstīt vēl vienu Diskzemes cikla grāmatu. Skaidra lieta, ka grāmata tika pasūtīta jau pārus mēnešus iepriekš un tikai izlasīta jau tās saņemšanas dienā. Te gan nāktos paskaidrot, ka saņemta viņa tika uz Kindle lasītāja, tas ir, tās izdošanas dienā.

Grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Tā gan laika gaitā ir pārtapusi no nakts kārtības nodrošinātājas līdz pilnvērtīgam kriminālās, ekonomikas un cita veida policijai. Te darbā tiek pieņemti gan rūķi, gan troļļi un pat vilkači. Šo iestādi vada Komandieris Sam Vimes, kurš ir nolēmis doties mazā atvaļinājumā uz saviem lauku īpašumiem. Pareizāk būtu teikt, tiek piespiests doties, jo jāparāda taču dēlam, kā dzīvo cilvēki laukos. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās sākumā, un arī policists atvaļinājumā tomēr ir policists.

Grāmata mums vēsta par laulības dzīvi, par to kā integrēt goblinus pārējo rasu draudzīgajā saimē, par to kā Diskzemē tiek audzēta tabaka, kas ir ICE  un to kā mazi noziegumi noved līdz lieliem. Ja atceramies no Unseen Academicals grāmatas, tad arī tur centrālais tēls bija goblins. Goblinu tēma izskatās autoram ir kļuvusi aktuāla. Te gan jāpiezīmē, ka šie goblini diez ko nelīmējas kopā ar Mr Nutt tēlu pāris grāmatas iepriekš, viņš no cilvēkiem īpaši neatšķīrās. Goblini pilda tādu kā Diskzemes pabērnu lomu, neviens īsti nevar saprast, kas tad ir goblini, saprātīgas būtnes vai tikai gudrāki dzīvnieki. Likumi viņus neaizsargā un pēc būtības ar viņiem var darīt visu, kas vien labpatīk. Un arī paši goblini pie tā ir tik ļoti pieraduši, samierinājušies, ka pat paši tajā nekādu netaisnību vairs nesaskata. Viņiem nav ne revolūcijas, ne vadoņu, viņi vienkārši visu piecieš un pat necer, ka būs labāk.

Esmu izlasījis visas Diskzemes cikla grāmatas, un tā kā šī ir jau trīsdesmit devītā grāmata, tad es diez vai vairs būtu saucams par objektīvu uzskatu paudēju. Grāmatai liktu 9 no 10 ballēm salīdzinot ar citiem autora darbiem. Lai arī autors jau vairākus gadus cīnās ar Alcheimera slimību un pēdējās grāmatas ir diktējis, varbūt tikai izdomājis sižetu, neteiktu, ka tās būtu kļuvušas sliktākas. Atliek vien viņam novēlēt labu veselību un  cerēt, ka uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem sagaidīsim Diskzemes sērijas četrdesmito grāmatu.

I Shall Wear Midnight by Terry Pratchett

I Shall Wear Midnight by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes grāmata, šķiet kāda 30+ grāmata, kuru es jau esmu izlasījis par šo pasauli. Grāmatas autors jau vairākus gadus slimo ar Alcheimera slimību un loģiski, ka katra nākamā grāmata viņam rodas ar grūtībām. Šo grāmatu viņš ir nodiktējis, jo pašam ar rakstīšanu vairs lāgā nevedas.

Tātad šī ir ceturtā grāmata, kas veltīta raganas Tiffany piedzīvojumiem. Ja iepriekšējos viņa cīnījās pret elfiem, Hiver un pašu Ziemas iemiesojumu, tad tagad viņas pretinieks ir daudz netveramāks, tāds kā visa raganiskā pretinieks, sen miruša inkvizitora dvēsele, kas nespēj rast mieru, kamēr vēl kāda ragana staigā pa Diska virsu. Viņš mājo kādā paralēlā pasaulē un laiku pa laikam atgriežas, lai cīnītos pret raganām, aptumšojot ļaužu prātus un iznīcinot raganas. Viņa vārds ir Cunning Man, viņš jau daudzas reizes ir patriekts no Diska, bet vienmēr atrod viedu kā atgriezties.

Tiffany savā novadā ir kļuvusi par pilntiesīgu raganu, nodarbojas ar lauztu kāju ārstēšanu, vecu cilvēku apkopšanu un citām raganām svarīgām lietām. Ir tikai viena problēma – nomirst vecais Barons un ar jauno nemaz nav tik viegli sadzīvot. Tam visam pa vidu maisās vēl Jaunā barona Jaunā līgava un Cunning Man. Protams, ka viņai ir lielie izpalīgi Nac Mac Feegles, kas izrādās prot ne tikai salauzt lietas, bet arī salikt viņas atpakaļ.

Grāmata tiek pozicionēta kā tīņiem domāta, tam nu es negribētu piekrist, jo sākums ir reti nežēlīgs, lai gan, ja tīnis katru vakaru skatās raidījumu „Degpunktā”, tad diezin viņš te kaut ko vēl nedzirdētu par cilvēku ļaunumu izlasīs. Autors mēģina pastāstīt mums savu domu, kādēļ cilvēki, kas dzīvo mums blakām, reizēm kļūst pavisam citādi neiecietīgi, ļauni un kādēļ ļaužu bars rīkojas kā bars. Kāpēc cilvēki vajā tos, kas ir nedaudz citādāki nekā viņi paši. Skaidra lieta arī par to, cik grūti mūsdienu raganai ir izdzīvot pilsētā.

Interesanti, ka grāmatā parādās arī tēls no Diskzemes pašiem pirmsākumiem, meitene, kas vēlējās kļūt par burvi. Mēs uzzinājām tikai to, ka viņu uzņēma burvju Akadēmijā, tomēr par to , kas notika tālāk, mūs neviens neinformēja. Tad lūk šajā grāmatā mēs to uzzinām.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Sākums tāds dīvains, izskatās, ka autors nav īsti izštukojis, uz kuru pusi stāstu virzīt un lasās kā pa celmiem. Tomēr pēdējās divās trešdaļās viss ir okei. Cerams, ka Pratchett paspēs uzrakstīt vēl kādu grāmatu.

Unseen Academicals by Terry Pratchett

Unseen academicals

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju! Jaunākā Terry Pratchett grāmata, kas veltīta Diskzemes sērijai. Senajā pilsētā Ankh-Morpork futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. Šī spēle vienmēr ir piesaistījusi līdzjutējus, gadījuma skatītājus un karsto uzkodu tirgotājus. Šad tad skatītājiem izdodas redzēt bumbu, reizēm pat tiek gūti vārti. Bumba var būt jebkas – lupatās ievīstīts koka gabals, skārda bundža vai spēlētāja galva (ja vārti tiek gūti ar galvu, tad tos ieskaita galvas bijušajam īpašniekam). Viss jau šajā senajā tradīcijā būtu jauki, ja vien Ankh-Morpork tirāns nebūtu šo spēli neoficiāli aizliedzis. Tomēr kā jau jebkurā modernā sabiedrībā, komandu spēlēm ir liela piekrišana. Pat tirāns ir spiests mainīt savas domas un pacelt futbolu jaunā līmenī. Tātad futbols atdzimst tikai ar jauniem noteikumiem, bumbu nedrīkst aiztikt ar rokām, nekādu nažu, slepkavību laukumā un nekādas maģijas. Un par jaunā futbola idejas nesējiem ir izvēlēti Unseen University burvji. Skaidra lieta, ka ne visi ar šādu notikumu pavērsienu ir apmierināti.

Šī grāmata, iespējams, būs pēdējā Diskzemes ciklā. Terry Pratchett kā zināms slimo ar Alcheimera slimību, kura progresē diezgan ātri, un diez vai mums ir cerības sagaidīt nākamo grāmatu par Diskzemi. Lai nu kā, grāmata ir izlasīšanas vērta, autors sev raksturīgo humoru nav zaudējis un viņa joki joprojām nav saucami par pliekaniem. Kā vienīgo atšķirību no citām grāmatām var minēt tikai to, ka Nāve šeit parādās tikai reizi otršķirīgā epizodē.

Grāmata ir veltīta tādam kultūras fenomenam kā sports, līdzjutēji un komandu spēles. Kā jau visās grāmatās, kurās minēta Ank-Morpork, tiek apskatīta dažādu rasu līdzāspastāvēšanas problēma. Tādēļ var droši teikt, ka, lai arī sastopam dažus jau pazīstamus tēlus, galvenais uzsvars tiek likts uz jaunajiem tēliem – goblinu vārdā Nutt, puisi, kuram patīk futbols Trev un Unseen University Nakts virtuves darbiniece Glenda. Goblins tiek izmantots kā centrālais tēls rasu sadraudzībai un ne tikai tam. Trev ir leģendāra futbolista dēls, kas apsolījis mātei nespēlēt. Glenda tiek izmantota kā prototips tiem cilvēkiem, kas aizspriedumu un vecāku „gudrību” ietekmēti, labprāt redz statisku apkārtni un paredzamu dzīvi. Nu un protams visus viņus vieno futbols, Glenda ir līdzjutēja, Trev vēlētos spēlēt futbolu un Nutt ir ģeniāls taktiķis.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patīkami redzēt, kā Ankh-Morpork pilsēta un tās iedzīvotāji ir attīstījušies, nekas no iepriekšējām cikla grāmatām netiek aizmirsts. Dažādi sīkumi, kas tiek pieminēti garāmejot ļauj atsaukt atmiņā iepriekšējo grāmatu sižetu. Iespējams, ka, lai grāmatu saprastu labāk būtu vēlam izlasīt arī pārējās 30+ sērijas grāmatas.

Small Gods by Terry Pratchett

small gods

Kārtējā Diskzemes sērijas grāmatiņa un diemžēl jāatzīst arī pēdējā, kuru vēl nebiju izlasījis.

„Small Gods” ir viena no nopietnākajām šīs sērijas grāmatām, un savā ziņā ir atšķirīga no pārējā Diskzemes cikla. Omnia ir teokrātiska valsts, kuru pilnībā pārvalda priesteri. Kā jau kārtīgai teokrātiskai valstij pienākas, tā nes savu ticību visai pasaulei. Zeme ir apaļa un griežas ap sauli, ķeceriem, kas tic Diskam uz bruņurupuča muguras, pasaulē nav vietas.

Šīs grāmatas galvenie tēli ir māceklis Brutha (cilvēks ar fenomenālu atmiņu), Vorbis (kvizīcijas galvenais pārstāvis) un Om – Omnijas galvenais un vienīgais dievs, kas nez kāpēc ir nokļuvis vienacaina bruņurupuča formā. Kā jau kārtīgā grāmatā par praviešiem, lielākā darbības daļa norisinās tuksnesī. Katrs no šiem personāžiem vēlas sasniegt savus mērķus. Vorbis iegūt varu Diskzemē un izplatīt Om reliģiju, Om atgūt savu agrāko varenību, vienīgi Bruth vienkārši patiesi tic savam dievam.

Arī pats grāmatas nosaukums „Small Gods” nes sevī divējādu nozīmi. Viena acīmredzamākā ir Om, dievs, kurš palicis tikai ar vienu pielūdzēju un ir tieši pieskaitāms mazajiem dieviem. Otra, ne tik tieša, ir Om baznīcas priesteri, kuri ticību dievam ir aizstājuši ar ticību baznīcas institūcijai, baušļiem un priesteriem un tagad viedo paši savu realitāti iznīcinot visu, kas ir pretrunā viņiem. Om priesteriem dievs vairs nav vajadzīgs, tas būtu pārāk neparedzams, labāk ir noteikti likumi un ticība dieva kalpiem. Jo, ja Om to nevēlētos, viņš taču šādu lietu nepieļautu, vai ne?

Om mēģina izprast kā viņš no varena vērša, kas samin neticīgos ir kļuvis par parastu bruņrupuci, dievam ir vajadzīgi ticīgie, bez tiem viņš ir tāds pats kā triljoniem citu mazo dievu, tāds kuriem neviens netic.

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem viņš un Brutha dodas līdzi Vorbis iekarotāju armijai uz Ephebe, kas ir filosofu pilsēta. Ephebia ir Seno Atēnu prototips, pareizāk sakot Atēnu, kādu mēs to iedomājamies, pilsēta pilna ar filosofiem, kas pliki skraida apkārt bļaudami: „Eureka!!!”. Ephebe dzīvo arī slavenā darba „The Turtle Moves” autors Didactilos. Šis darbs ir Omnias ķeceru pamatgrāmata un jaunās ticības simbols.

Šī grāmata ir reliģijas kritika, taču viņa ļauj saprast, ar ko atšķiras ticība dievam no likumu ievērošanas, bailēm no elles un rituālu ievērošanas. Grāmata ir viena no labākajām visā sērijā 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.

Belief shifts. People start out believing in the god and
end up believing in the structure.”
“I don’t understand,” said Brutha.
“Let me put it another way,” said the tortoise. “I am your God, right?”
“Yes.”
“And you’ll obey me.”
“Yes.”
“Good. Now take a rock and go and kill Vorbis.”
Brutha didn’t move.
“I’m sure you heard me,” said Om.
“But he’ll . . . he’s . . . the Quisition would-”
“Now you know what I mean,” said the tortoise. “You’re more afraid of him than you are of me, now.
Abraxas says here: `Around the Godde there forms a Shelle of prayers and Ceremonies and Buildings and Priestes and Authority, until at Last the Godde Dies. Ande this maye notte be noticed.'”

The Amazing Maurice and His Educated Rodents by Terry Pratchett

Amazing Maurice

Diskzemē jau kuro reizi tiek veikta, iespējams, viena no visu laiku veiksmīgākajām krāpšanas shēmām. Mazu pilsētiņu pēkšņi apsēž žurkas – viņas ir visur, bojā pārtiku un neiekrīt slazdos. Pilsētnieki pēc kāda laika ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu no viņām vaļā. Un tad pēkšņi parādās puisītis ar stabulīti un kaķi, kas par nelielu samaksu ir gatavi atbrīvot pilsētiņu no žurkām. Nedaudz tiek spēlēta stabule, žurkas seko puisēnam un pazūd. Pilsētiņu iedzīvotāji būtu visai izbrīnīti uzzinot, ka parasti mežā nopelnītā nauda tiek sadalīta starp kaķi, puisēnu un žurkām un, ka shēmas autors ir neviens cits kā Šl.. kaķis vārdā Maurice. Darbība norisinās pilsētiņā Bad Blinz, visi ir vienojušies, tas notiek pēdējo reizi.

Žurka, lai arī prot runāt, lasīt un rakstīt cilvēku acīs ir tikai žurka un, ja grib izdzīvot ir jāpazīst gan lamatas, gan indes. Žurku kolektīvais sapnis ir sala uz kuras dzīvotu tikai žurkas un kur tās spētu veidot savu civilizāciju. Kaķa Maurice motīvi nav īsti skaidri viņam patīk nauda daudz naudas, bet par savām vecumdienām, pensiju, kā viņš to pats sauc, skaidrības nav. Puisēnam savukārt viss ir vienalga, viņam galvenais, lai ļauj spēlēt mūziku. Tomēr Bad Blinz nav tā pilsēta, kurā shēma nostrādās pēc standarta scenārija, tajā mīt ļaunums, liels ļaunums, par kuru neviens pat nenojauš.

Šī ir labākā parodija par „Pied Piper” pasaku, kādu var iedomāties. Vienkārši skauž, ka man bērnu dienās šīs grāmatas vēl nebija pieejamas. Un ja kāds domā, ka šī ir bērnu grāmata, tad tā īstenībā nav. Protams, varam izlasīt to kā parastu bērnu grāmatu, tomēr viņa nav tikai bērnu grāmata. Priekš bērnu grāmatas tajā ir nedaudz par daudz nežēlības un dzīves skarbuma. Grāmatā vietām īsti nevar atšķirt, kur ir vairāk cilvēcības: cilvēkos vai žurkās.

Patikās žurku vārdi, kas skan labi Dangerous Beans, Sardines, Toxic, Darktan, Big Savings, ko lai dara viņas tak sākumā dzīvoja atkritumu kaudzē un ir skaidrs, ka žurku vārdi ir izlasīti no konservu bundžām. Gan žurku filozofiskās sistēmas pamatgrāmata „Mr. Bunnsey has an Adventure”.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm iesaku izlasīt,vai vismaz noklausīties kā audiogrāmatu. Izrādās, ka šī grāmata ir pieejama arī latviski – Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas” (ISBN 9984369021). Žurku vārdi gan reizēm ir tulkoti citādi nekā oriģināli Darktan kļuvis par Tumšo Rumu, bet tas jau nekas.

%d bloggers like this: