Navigate / search

Arī viens ir karotājs by Jurijs Dold-Mihailiks

ari-viens-ir-karotajs

Laiks rit, bet “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana nevedas tik ātri, kā biju iecerējis. Nav palicis daudz, bet motivēties izlasīt vēl vienu šīs sērijas grāmatu paliek aizvien grūtāk. Šo grāmatu biju mēģinājis sākt lasīt reizes trīs. Bet katru reizi kā Heinrihs Goldrings pārgāja frontes līniju, lai pievienotos vāciešiem, man lasīšana apnika. Taču nu bija pienācis brīdis, ka par karu šai sērijā bija atlikusi tikai viena grāmata, un es saņēmos to pievārēt.

Heinrihs Goldrings pāriet frontes līniju un pievienojas hitleriešu karaspēkam. Viņš uzdodas par sen Padomju Savienībā pazuduša vācu izlūka dēlu, zina daudz personīgu informāciju par vienu no SD virsniekiem – Bertholdu. Pierāda savu uzticamību un kļūst par speciālo uzdevumu virsnieku. Bet ir jābūt galīgi neaptēstam, lai nesaprastu, ka Heinrihs ir īsts padomju izlūks, kas iefiltrējies ienaidnieka aizmugurē.

Kā jau minēju, pie grāmatas ar īpašu sajūsmu klāt neķēros, taču, kad pēc pārdesmit lapaspusēm biju “ielasījies”, tad man viņa sāka patikt. Mūsdienās šo grāmatu sauktu par trilleri, spriedzes romānu un, iespējams, nekautrētos arī no spiegu stāsta. Pēc izlasīšanas man ir jāatzīst, ka grāmata patiesībā ir labs trilleris. Autors sižetu visu laiku dzen uz priekšu un neļauj lasītājam atslābt. Te seko notikums pēc notikuma, un Heinrihs arī nemaz nav nekāds supervaronis. Ne vienmēr viņam viss izdodas, un reizēm tiek pieļautas arī kļūdas. No kuras dažas var būt liktenīgas.

Heinriha tēls ir visnotaļ labi noslīpēts, padomju izlūks necīnās par ideju un komunismu, viņš cīnās, lai uzvarētu karu. Reizēm viņam nākas upurēt nepazīstamus cilvēkus, bet tas ir viņa amats – ziedot citus labākas pasaules vārdā. Kā saka viņa kurētāji, viņa dzīvība ir svarīgāka par desmit partizānu dzīvībām. Heinrihs, protams, ienīst hitleriešus, taču viņa naids nav visaptverošs. Viņš diezgan labi prot atšķirt apstākļu upurus un atsaldeņus. Viņa nākamais sievastēvs Bertholds, piemēram, ir īsts atsaldenis, kurš cilvēku dzīvības nevērtē pārāk augstu. Viņam un viņa ģimenei ir uzdots atainot tipisku nacistu ģimeni, kas pārņemta ar sava āriskuma pārākumu un uz citiem skatās no augšas.

Kas pārsteidza, ir pilnīgs komunisma ideoloģijas trūkums, autors praktiski nespriež par darbaļaudīm un apspiestajām masām. Viņš runā par kara realitāti visā tā skarbumā. Nedaudz eksotiku piešķir darbības norises vieta – Francija un Itālija. Un pat te nekas skatoties no vēstures nav pārāk piemelots, ja nu tikai Heinriha varoņdarbi, kas ir pilnīgi izdomājumi. Ir arī nedaudz mīlestības un ļoti daudz aprēķina laulību. Vietām gan var sajust autora rūgtumu par kara rezultātiem, par to, ka daudzi nacisti izbēga no taisnīga soda patveroties Rietumvācijā, kur turpināja dzīvot, it kā kara nemaz nebūtu bijis.

Ja vēlies izlasīt kādu oldskūlīgu trilleri ar spiegiem un partizāniem, tad vari droši ķerties šai klāt. Varonis varbūt nav nekāds Džeimss Bonds, bet toties nedaudz vairāk izskatās pēc reāla cilvēka. Galu galā viņa sapnis ir turpināt studijas svešvalodu fakultātē. 8 no 10 ballēm, man patika. Fonā iesaku klausīties dziesmas no “bej fašista” izlases un klāt protams rupjmaize un rūpīgi izvēlēta kandžas pudele.

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

mazais-bizons

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

izraidito-cels

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

Источник забвения by Вольдемар Бааль

Источник забвения

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, nolēmu pieķerties vienam no melnajiem zirdziņiem. Lasījis nebiju nekad, un tā kā tā bija zinātniskās fantastikas grāmata, es to taupīju līdz pēdējam. Jo vismaz šajā jomā sērijas izdevēji nehaltūrēja un deva lasītājam lasāmas un tam laikam aktuālas lietas.

Kādā no padomju pētniecības institūtiem notiek dīvainas lietas. Zinātnieks Vizins, kurš visu mūžu ir cīnījies pret māņiem, rakstījis niknas atbildes uz ufologu un citādu dīvaiņu publikācijām, vienmēr pieturējies pie citās zinātnes, ir izmainījies. Neviens nepamanīja, kā tas notika, viņam izdevās to noslēpt, bet pēc viena no viņa veiktajiem ķīmiskajiem eksperimentiem viņa uzskatu pamati sagruva. Nabaga zinātnieks nonāca viens pret vienu ar skaudro patiesība. Nācās visu pamest un bēgt pēc palīdzības. Viņam šķiet, ka visa atrisinājums ir aizmirst, taču atmiņa ir tā, kas veido cilvēku, un aizmiršana nozīmē daļu no sava es zaudēšanas.

Neteikšu, ka biju licis lielas cerības uz šo grāmatu, un labi, ka tā. Pirmās pārdesmit lapaspuses ir tādas, ka lasītājs vēlas, lai viņš nekad šo grāmatu nebūtu aizsācis lasīt. Man nebija izvēles, jo esmu nosolījies izlasīt visas sērijas grāmatas, bet citkārt būtu labprāt aizstiepis pie krāsns iekuram. Kas tad ir šis sākums, kas lika nodrebēt pat tādam rūdītam lasītājam kā man? Autors bija nolēmis, ka būtu labi uzsākt grāmatu pavisam postmoderniskā manierē un sākt ar pāris sižeta otrā plāna varoņu apziņas plūsmām, neko nepaskaidrojot, bet iemetot lasītāju uzreiz viņu galvās. Ideja nav slikta, bet izpildījums ir pavājš (maigi sakot). Tik daudz liekvārdības, filozofisku prātuļojumus man vēl nebija nācies lasīt. No sākuma katru lapaspusi pārlasīju pa vairākām reizēm, domāju – sapratīšu, kas un kā. Bet tas padarīja lietas vēl sliktākas, negribu būt snobisks, bet man radās tūkstošiem iebilžu, argumentu. Pieņēmu, atziņu, ka muļķis spēj saģenerēt vairāk jautājumus nekā gudrais atbildēt un iekļāvos plūsmā.

Iekļaušanās man izdevās pavisam labi, grāmata burtiski atslēdz smadzenes, un pirmais lapaspušu simts man garantēja labu iemigšanu pāris vakariem. Kad autors beidzot uz skatuves uzdzen galveno varoni, lasīšana ir tā noriebusies, ka tev atrodas daudz darāmā, lai lasīšanu atliktu uz nenoteiktu laiku. Vārgākus cilvēkus viņa, iespējams, varētu pamudināt pielikt sev rokas, tā, ka uzmanīgi lasīt kāda uzraudzībā – viens lasa, otrs uzmana. Vizina parādīšanas nedaudz uzmundrināja, zinātnieks kaut ko bija atklājis savā institūtā, kas radīja viņa vielu pārdomām. Taču viņš, nabags, varbūt arī ir mācējis disertāciju aizstāvēt un studentus mācīt, taču neko nejēdz no zinātniskās metodes. Viņš nobīstas no rezultāta un tin makšķeri, lai aizmirstos.

Tiks tālu viss labi, papildus problēmas ģimenē, sieva, meita, kašķi institūtā, tas viss liekas kā labs pārtraukums bezgalīgā varoņa filozofēšanai par visu un ap visu. Varoni gan te grūti vainot, vairāk pie vainas ir uz ezotērisku un pseidozinātni pavilktais autors, kas nejēdzot lietu būtību, spļauj ārā teorijas, kuras katram cilvēkam ar “atvērtu prātu” šķistu kā medusmaize. Zinātniekam gan piemīt stipra ticība zinātnei (tā arī bija rakstīts ticība, kas lieku reizi liecina, ka diplomu viņam iedevuši par sesiju atsēdēšanu), bet nu ir pienācis laiks mainīt ticību. Ķīli izsit ar ķīli, tādēļ viņš dodas uz attālu novadu, kurā esot ronama tāda vieta, kas ļauj cilvēkam aizmirst. Par to rakstījis kāds žurnālists Andromedovs, kurš nudien uzvedas kā cilvēks no Andromedas galaktikas.

Pa ceļam viss kļūst aizvien dīvaināk, dīvaini telefona zvani, dīvainas sievietes un galamērķis ar dīvains. Labi, ka vismaz skuķi viņam smuki trāpījās, viesnīcas apteksni viņš viens divi pavedināja.

Tagad sekos MAITEKLIS, tāpēc bailīgākie nelasām. Izrādījās, ka patiešām citplanētieši eksistē un viņi kā traki ir uz Zemes cilvēkiem. Par visu makti grib pacelt tos jaunā līmenī, taču tieši iejaukties nevar. Šis apgalvojums gan netur kritiku, jo grāmatā viņi ar to vien nodarbojas, bet tā jau vairāk ir autora problēma, kurš aiz pacilātām runām reizēm aizmirst to ko pats sarakstījis. Vizinam ir potenciāls, viņu pat viena grib precēt (nepavisam nav slikti), nez kā viņš atrisinās dzīvojamās platības jautājumu uz Jupitera vai dzīvos?! Bet viņam viss pēc uzzinātā ir jāaizmirst, jo katram savs ceļš ejams. MAITEKĻA BEIGAS.

Visi šie notikumi ir bagātīgi piesātināti ar prātuļojumiem, par cilvēku dabu, zinātnieka atbildību un citām vispār svarīgām lietām, taču tas viss ir izdarīts garlaicīgi, pretrunīgi, ka lasīšana nesagādā nekādu prieku. Laiku pa laikam pieslēdzas otrā plāna varoņi, kas sadzīves aprakstus mij ar dziļām “iekšķīgām” pārdomām. Autors nav smādējis arī veco labo Parīzes Dievmātes katedrāles paņēmienu un stāstā iepinis kuprainīti, kurai arī ir sava laime. Lasot šo grāmatu, es procesa vidū paņēmu nedēļu atvaļinājumu, citādi tas būtu traumējis manu psihi un liktu asiņot acīm.

Grāmatai mierīgi lieku 1 no 10 ballēm. Var droši ņemt līdz uz neapdzīvotas salas, nebūs jāuztraucas par iekura meklēšanu, sirds nesāpēs par praktisku pielietojumu. Ja esi saņēmies lasīt, tad iesaku pirms tam labi izgulēties un sadzerties kafiju. Labu laiku veltīt apcerei, kā būtu ja paņemtu ūdeni un pārtikas sāli, sajauktu abas vielas kopā un rezultātā iegūtu pienu. Pienu ar visu taukprocentu, laktozi, olbaltumvielām un somatiskajām šūnām. Tā tik būtu padarīšana! Visas slaucējas varētu pārkvalificēt par grāmatvedēm un ganus par miličiem! Lasot domājiet par gaišo nākotni un tīro enerģiju, atveriet čakras un pieslēdzieties Akaši grāmatai.

Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma by Rokvels Kents

CEĻOJUMS UZ DIENVIDIEM NO MAGELĀNA JŪRAS ŠAURUMA

Kas ir vislabākā lasāmviela ceļojot? Protams, ceļojumu grāmatas. Tādēļ dodoties atvaļinājumā ņēmu sev līdzi šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu. Autors sevi man jau ir pierādījis, un ja ir vēlme izlasīt kādu mierīgu optimistisku ceļojumu, kurā jūsmo par pašu procesu kā tādu un nesūkstas par sūro ikdienu, tad šis autors vienmēr ir laba izvēle.

Rokvels Kents šai grāmatā apraksta savus klejojumus ar kuģi pa jūru, jāšus un kājām gar Latīņamerikas galējo dienvidu novadu krastiem. Viņš tiecās sasniegt Horna zemesragu — visu laikmetu jūras braucēju ilgoto un iecerēto ceļa mērķi — un, ceļodams pa Ugunszemi un apkārtējām salām, piedzīvoja ne mazumu brīnumainu notikumu. Rokvels Kents saistoši, ar viņam raksturīgo asprātīgumu un raitumu stāsta par visu labo un slikto, ko viņš redzēja šajā draudoši skarbu klinšu, krāšņi zaļu mežu, jūras sadrupinātu un aprītu kalnu, miermīlīgu zvēru un viesmīlīgu ļaužu novadā. Grāmatā aprakstītie notikumi attiecas uz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad grāmatas anotācija perfekti pastāsta par to kas būs izlasāms. Ja nedaudz smalkāk, tad Rokvels dzenoties pēc kāda sena sapņa, Dienvidamerikas ostā iegādājas glābšanas laivu, atrod sev ceļabiedru, kurš mīl ieraut, bet ir prasmīgs jūrnieks un namdaris. Apsper vietējās pārtikas noliktavas un pēc svinīgas ceremonijas dodas jūrā. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un pēc pāris stundām kuģītis ir gandrīz nogrimis un pārtika samirkusi. Nākas meklēt vietu remontam.

Uz Horna ragu arī viņš neskrien pa galvu pa kaklu, tā vieta parastam buriniekam nemaz nav tik viegli sasniedzama. Tādēļ lielākoties viņš ar savu ceļabiedru kursē gar Ugunszemes krastiem, satiekas ar vietējiem un uzklausa tos stāstus. Grūti ir iedomāties mežonīgāku vietu, kur apmesties uz dzīvi. Tai piemītot skarbs skaistums, taču baltajam cilvēkam viegli te neklājas. Reiz te dzīvojušas vietējās ciltis, taču tagad pēc veiksmīgas kristīšanas no tiem ir palikušas pāri tikai apmetņu vietas. Laikā, kad autors ceļoja, tur nebija nekādas infrastruktūras, un nācās daudz paļauties uz vietējo zemes īpašnieku laipnību.

Var tikai nobrīnīties par autora uzņēmību, es personīgi nekad neuzsāktu šādu ceļojumu, neizplānojis visus iespējamos variantus. Taču viņš mierīgi dodas zemes iekšienē paļaudamies uz cilvēku vārdiem, bez kartes, brienot pa purviem un laužoties cauri džungļiem. Cilvēki ir dažādi, ne visi grib atklāt vieglāko ceļu uz savu fermu, nodokļu inspektori un valdība ir jātur pa gabalu. Rokvelu var raksturot kā neglābjamu optimistu, reizēm viņš apvainojas, vienreiz pat gribēja kauties, bet tas arī viss, viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un īpaši nesatraucas par to, kā varētu būt. Nevar izslēgt, ka, iespējams, viņš šo to ir noklusējis un pārveidojis, bet tur neko nevar darīt – viņa stāsts, stāsta, kā grib.

Lieku 8 no 10 ballēm, forša grāmata atslodzei. Par sen aizgājušiem laikiem, cilvēkiem pirms globalizācijas. Par pasauli, kura vēl nepavisam nebija izpētīta, par salām, kuras neviens vēl nebija atklājis. Iesaku izlasīt tāpat kā pārējos autora darbus. Bonusā viņš kā mākslinieks ir grāmatā ielicis savu darbu reprodukcijas, un zīmē viņš labi.

Ukajali dzelmēs zivis dzied by Arkādijs Fīdlers

Ukajali

Par šo grāmatu es droši varu pasacīt – bērnībā es viņu esmu lasījis. Taču, ko es tur izlasīju, nudien nespēju atcerēties. Tādēļ turpinot deldēt atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu kaudzi, paņēmu šo. Godīgi sakot, tādēļ ka plāna, bet to sev attaisnoju ar domu, ka es viņu lasu ceļojuma laikā, un kad gan vēl lasīt grāmatas par ceļošanu, ja ne ceļojumā.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1934. gadam grāmatas autors ir bijis zooloģiskā ekspedīcijā Amazones baseinā, tur viņam sakrājušies ceļojuma iespaidi, kuru rezultātā radusies šis darbs. Te vairāk vai mazāk ir aprakstīts viss autora ceļš no Portugāles līdz Ukajali. Piefiksēti sastaptie cilvēki, aprakstīts apmeklētās vietas un pavisam nedaudz arī dzīvnieku un augu apraksti.

Pats autors gan apgalvo, ka te liela daļa no piedzīvotā nav iekļauta, un nevar jau zināt, cik izrediģēts ir pie mums izdotais teksts. Bet ne par to ir šis apskats. Tas vairāk ir par to, ka labs ceļojums tāds paliek arī pēc astoņdesmit gadiem. Autors raksta par saviem novērojumiem, par vietējo tautu paražām un baltā cilvēka uzvaras gājienu Dienvidamerikas kontinentā. Autora apmeklētās vietas savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojusi, kaučuka bums beidzies, un eiropiešu kolonizācijas mēģinājumi gāja uz beigām. Cilvēki joprojām bija ielauzušies tikai nelielā Amazones baseina daļā, un galvenā dzīvības artērija bija upe. Pilsētās parasti līdz ar pēdējo māju sākās džungļi, un šīs vietas ir tik tālu no administratīvajiem centriem, ka tajās likumu nosaka tie kuri stiprāki.

Bija diezgan šokējoši lasīt par to, kā baltie komersanti savā starpā sarīda indiāņu ciltis, jo pareizi preparētas galvas tobrīd ir labā cenā. Verdzība, lai ar skaitās atcelta, nekur nav pazudusi. Ar vietējiem pamatiedzīvotājiem neviens nerēķinās, un tas viss notiek uz krāšņas dabas fona. Labi bija uzrakstīts arī par Polijas pilsoņu mēģinājumiem nodibināt savu koloniju, un kā tas viss izvērtās. Ne velti autors brauca uz Ukajali, tur savulaik bija atrodama liela poļu komūna. Tie ar viltu bija izmānīti džungļos. Savulaik tā bija populāra fondu apgūšanas metode – atrast muļķus, kas gatavi dzīvot nekurienē, sasolīt tiem paradīzi un tad klusi ar lielāko naudas daļu notīties. Amazone ir pilna ar šādiem projektiem, kuri aizsākās jau konkistadoru laikos.

Es nevaru noliegt to, ka uzrakstīts ir labi, taču vietām ne pārāk interesanti. Gadījās divas reizes lasot šo grāmatu aizmigt. Lasot atradu arī to, ko patiesībā biju uzzinājis no šīs grāmatas bērnībā. No šejienes nāk manas pirmās atmiņas par piraijām un to plēsonīgo dabu, par samiem, kuri mīl dziedāt upē, par to, ka neskatoties uz visu krāšņumu Amazones džungļos praktiski nav nekā ēdama. Daudz ir tiek runāts par apkārtējo pasažieru mīlas dzīvi un vietējo paražām, tiek izceltas sastaptās autoritātes un to šaubīgie peļņas veidi. Reizēm paskatoties dokumentālās filmas nākas secināt, ka meža dziļākajos nostūros viss vēl ir kā autora aprakstītajā laikā, gar tiem nabaga mežoņiem nevienam nav nekādas daļas. Arī korupcija nav gājusi mazumā un sociālās reformas joprojām vairāk ir populisms nekā darbi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja apnicis pārlasīt ulmaņlaikos izdoto enciklopēdiju par pasaules zemēm un tautām, un gribas ko svaigāku par Amazoņu upi, tad droši var ķerties klāt šai grāmatiņai. Tikai jāatminas, ka aprakstītie notikumi sen ir daļa no vēstures un neataino mūsdienu situāciju.

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju man vairs nav palikusi nekāda lielā izvēle. Šoreiz grāmatu no plaukta izvilku vadoties pēc principa – ņemšu to, kuru es nemaz negribu lasīt. Beigās gan izlēmu neriskēt un paņēmu citu nefavorītu. Grūti jau spriest par grāmatu tikai pēc nosaukuma un vāka bildes, taču šī grāmata mani neuzrunāja pat pusaudža gados, kaut kāds vīrs ar divriteni. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas garlaicīgs, tādēļ grāmata līdz šim brīdim bija saglabājusies nelasīta, ideālā stāvoklī, kā no tipogrāfijas saņemta. Labi, tikai švakais padomjlaiku papīrs bija nodzeltējis.

Jāatzīmē, ka arī grāmatas iekšvāku anotācija nemudina uz lasīšanu: “Vācijas Demokrātiskās Republikas autors raksta par kādu sportistu — riteņbraucēju, kas izcīna pasaules čempiona titulu un pēc tam septiņus gadus pēc kārtas gūst uzvaras Eiropas trekos. Līdzās sporta tēmai autors parāda fašisma nākšanu pie varas, komunistu un ebreju vajāšanu, kara sākšanos, pretestības kustību, postu, kādā tiek iegrūsta Vācija.”

Ja nebūtu sev nosolījies, ka tiešām izlasīšu visas šīs sērijas grāmatas, tad droši vien grāmata tā arī paliktu nelasīta. Es saņēmos, un saņemties man vajadzēja no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Galvenais varonis Oto Pāglers, strādnieka dēls, kurš izsities pasaules velotreka elitē, ir absolūts nejēga politiskajos jautājumos. Viņa apzinīgais brālis ir komunists, draugs – žurnālists, kurš vēlāk kļūs par SS virsnieku. Oto gan braukās no viena treka uz otru un plūks laurus. Fonā notiek Vācijas atdzimšana vismaz no nacistu viedokļa. Tiek vajāti ebreji un komunisti, neuzticamie cilvēki pazūd, un Vācija sāk iet uz Trešo Reihu. Labi, ka viņa brālis ir īsts komunists un pagrīdnieks.

Kā cilvēks var saprast vai viņš ir īsts savas partijas piekritējs? Nezināt? Brīdī, kad tu samaksā biedru naudu, tevi pārņem neizsakāma laime. Vismaz tā uzskata autors. Bet nu pie Oto brāļa – šis puisis ir īsts strādnieks, mūrē skursteņus un sasniedz orgasmu maksājot biedra naudu. Bet ar to ir par maz, tādēļ viņš, vecāku biedru vadīts, nodarbojas ar kaitniecību. Ciematā troļļo fīrera runas, izplata uz salvetēm zīmētas karikatūras un saprot, ka ir jādara kas vairāk. Lonija savukārt ir no Mākslas akadēmijas izsviesta studente, viņa lāga nesaprot ko darīt, tikai apjauš, ka jācīnās. Varbūt, ka es kaut ko palaidu garām, taču viņas cīņa vairāk izpaudās domās nekā darbos. Oto gan cīnās tikai par uzvaru, viņš ir Vācijas simbols, taču arī simboliem pienāk brīži, kad mainās perspektīva.

Autors lasītājam mēģina iedvest ideju, ka brīdī, kad sākas karavīru glorificēšana, tad valstī nacionālisms ir iesēdies tādā līmenī, ka ārā to var dabūt tikai ar pamatīgu karu. Oto Hitlera valdīšanas laikam turpinoties, viņa draugi no SS vaļsirdīgā sarunā aizrāda, ka varoņi tagad ir desantnieki, nevis velosipēdisti. Oto kā zvaigzne ir pārāk populārs, lai viņam varētu atklāti piesieties, taču pat viņam ar laiku var aplauzt ragus. Autoram ir labi izdevies parādīt, kā ar nelielu inkrementālu pārmaiņu palīdzību var novest tautu līdz urrā patriotismam tā, ka lielākā daļa nemaz neattop, kā nodzīvojuši līdz brīdim, kad pie varas ir tikuši aptrakuši nacionālisti, kuri ar putām uz lūpām sludina par savas tautas pārākumu un bijušo varenumu. Šāda apjauta vienmēr nāk par vēlu.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, man personīgi nepatika. Sižets bija iestiepts, nevarēja īsti saprast, ko autors mēģinās ar galveno varoni izdarīt. Par personāžu izstrādi var runāt tikai nomināli, tādi kartona gabaliņi, nacists, sportists, ebrejs un komunists. Ja šo grāmatu neizlasīsiet, tad neko daudz dzīvē nezaudēsiet.

%d bloggers like this: