Navigate / search

Хрустальная медуза

kristala-meduz

Šī bija viena no divām atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, tādēļ izvēle bija visnotaļ viegla. Biju sataupījis pašām beigām, šķita būs dikti laba. Jo kas gan varētu pārspļaut astoņdesmito gadu Latvijas rakstnieku fantastikas antoloģiju. Tas nekas, ka šajā žanrā tradicionāli rakstīja krievu valodā, un arī rakstniekiem lielākoties ir krievu uzvārdi.

Uzreiz pateikšu, lielākoties šeit atrastie stāsti sagādāja vilšanos. Stāsti pēc savas kvalitātes sarindojami no makulatūras līdz izciliem. Tas gan nebūtu nekas traks, jo tā gadās visās antoloģijas, ja vien šeit lielākai daļai no stāstiem nebūtu nekādas literārās vērtības, tas pats sakāma arī par domas oriģinalitāti. Tiek aptverts pirmais kontakts, nākotnes cilvēku problēmas, robotu revolūcijas un iekļauti pāris pat visnotaļ šizīgi gabali. Stāsti jau nav diez ko gari, bet dažu labu, lai pievārētu, ir jāpiespiežas.

Visvairāk man atmiņā iespiedās stāsts “Камни и молнии”, kuru sarakstījis Вячеслав Морочко. Sižets pavisam vienkāršs un domāts, lai salīdzinātu dažādas pasaules uztveres. Vienai civilizācijai tā ir tik ātra, ka cilvēki tai šķiet kā statujas. Tad nu viņu planētas tuvumā nonāk kravas kuģis. Tā apkalpe ar diviem cilvēkiem uz visiem laikiem ir zaudējusi cerības atgriezties uz Zemes, jo beigusies degviela. Viņi zinot, ka planēta ir apdzīvota, nolemj nosēsties uz tās, lai tur aizvadītus savu atlikušo dzīvi. Kravas kuģis nav domāts šādiem trikiem tāpēc viņi to trieks pret planētas virsmu un paši izmantos avārijas kapsulu. Taču, ak vai, kuģis krīt uz pilsētu. Skaidra lieta, ka šāds notikumu pavērsiens paģērē no varoņiem klīnisku idiotu statusu un visi autora pārspriedumi par citām planētām pazūd sižeta idiotisma ēnā. 1 no 10 ballēm

“Хрустальная медуза” Любовь Алфёрова –tīrākais avangards, nudien nesapratu, ko autore ar viņu gribēja pateikti. Pārlasīju divas reizes, domāju, ka sapratīšu, bet nē, neko dziļāku par neētisku zinātnieku es neuzraku. Stāsts ir par diviem topošajiem doktoriem, no kuriem viens ir iebāzis matemātiskajā modelī zinātnes virzīšanas prognozi. Draugs iesaka apmeklēt kādu pensionāru, kurš izrādās traks zinātnieks, un apmeklējums pārvēršas narkomāna cienīgā gļukā. 1 no 10 ballēm.

“Закон естественного отбора” Иван Тыщенко – šis savukārt bija īss, aizraujošs un ar ironiju, tādu mierīgi var iekļaut jebkurā antoloģijā, un tas nepavilks uz leju. Par kādu civilizāciju, kur saprātīgā suga ziemo un tā kā pārtika nepietiek visiem, tiek pieļauts kanibālisms, jo izdzīvo stiprākais. Taču izrādās, ka nepietiek būt stiprākajam vien. 9 no 10 ballēm.

“Тридцать третий ход” Леон Гвин, Зигфрид Тренко – netipisks fantastikas stāsts par šaha tēmu. Klīst leģenda, ka eksistē atklātne ar kuras palīdzību var uzvarēt jebkuru spēli ar ne vēlāk kā 33. gājienā. Visu laiku tas bija tikai mīts, līdz ar to saskaras viens no lielmeistariem. Interesanti sarakstīts. 9 no 10 ballēm.

“Мажордом”  Николай Гуданец – stāsts par laimīgām vecumdienām robotu aprūpē. Šis autors, manuprāt, ir labākais, kas mums padomju laikā radies. Viņam piemīt Šeklija ironija un Kantera spēja visu aprakstīt tieši. Šajā grāmatā ir vēl daži viņa stāsti  – “Забудь, прошу тебя…” un “Дурачок Фаби” par kādu ciematu, kurā visiem cilvēkiem piemīt paranormālas spējas, bet viņi visi tās slēpj pat viens no otra. “Чертовщина” par cilvēku, kuram ir izdevies ar Elli noslēgt preču apmaiņas biznesu. 10 no 10 ballēm. Tieši tie izglābj šo antoloģiju. Citādi nebūtu nekā jēdzīga.

Prasīsiet, kur tad ir tā laika zvaigzne Mihailovs – arī viņš te atrodams, taču acīmredzot stāstu nav paspējis sarakstīt un tādēļ kompensējies publicējot pāris nodaļas no kādas savas noveles. Simts lapaspuses bez stāsta beigām, lai ar tajā laikā normāla prakse, tagad šķiet papīra tērēšana un grāmatas mākslīga sabiezināšana.

Kopumā lasīt var, ja esi gatavs stulbus un pārlieku bezsakarīgus stāstus izlaist un neveltīt tiem pārāk daudz laika. Vidējais līmenis ir 5 no 10 ballēm. Ir, protams, pāris zvaigznes ideju un kvalitātes ziņā, bet lielākoties autoriem ir trūcis meistarības izteikt savas domas un tādēļ stāsti vairāk kalpo kā vitrīna, kurā parādīta sapīšanās meistarībā.

То, ушедшее лето by Виктор Андреев

%d1%82%d0%be-%d1%83%d1%88%d0%b5%d0%b4%d1%88%d0%b5%d0%b5-%d0%bb%d0%b5%d1%82%d0%be

Tā kā uz grāmatas vāka redzams jauneklis ar pistoli rokā, domāju, ka šis būs detektīvs. Tomēr vērīgāk ielūkojies, pamanīju fonā šucmani, un nācās vien konstatēt, ka būs par karu. Tagad jau “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā vairs daudz nav no kā izvēlēties. Tādēļ paņēmu šo kā visneperspektīvāko.

Dimka ir uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš kara izskaņā ietilpst pagrīdes organizācijā. Tajā bez viņa iestājušies vēl pāris jauniešu, kuri nodarbojas ar izlūkošanas darbību. Taču ir viena liela problēma -viņiem nav sakaru ar Lielo Zemi. Viņi ir savākuši lielu informācijas apjomu par Rīgas aizsardzību, taču nav nekādu iespēju to nodot padomju virspavēlniecībai.

Pat atmetot nost standarta padomju propagandu, par darbaļaudīm, kas līksmoja līdz ar padomju varas atnākšanu un nīka zem fašistu jūga, par sliktajiem Ulmaņlaikiem un aizsargiem, kuri visi kā viens bija rīkļurāvēji, nekā jēdzīga neatliek. Grāmatas lasīšana pārvēršas sevis spīdzināšanā, ir grūti sevi motivēt izlasīt vēl vienu lapaspusi.

Autora sižeta līnija ir tikpat saraustīta kā viņu varoņu cīņa pret fašistiem. Viņš šajā plānajā grāmatā izvērš vismaz desmit paralēlas varoņu līnijas. Taču beigu beigās neviena no tām netiek normāli izstrādāta. Grāmatas varoņi mīl nodoties filozofiskiem pārspriedumiem, ūdens tiek liets daudzu lapaspušu garumā. Laiku pa laikam kāds aiziet piešaut jauno pistoli vai nodarbojas ar sīkām spekulācijām. Redzams, ka buržuji dzīvo labi arī pie fašistiem, un uzvara interesē tikai darbaļaudīm un to atvasēm. Visa grāmata ir kā raibs lupatu deķis, uz kura līdz grāmatas beigām nekāds raksts tā arī nemaz neizveidojas.

Dimka, kurš beigās tiek pataisīts par varoni, patiesībā ir no tiem, kurus sauc par kūdītājiem. Tiem, kas labprāt uztic melno darbu citiem un noskatās kas sanāk. Šī puiša ideju dēļ pāris viņa čomi aiziet pa skuju taku. Taču puisis ir labs sagādnieks un ko gan viņam var pārmest, ja šis spēj ar šaubīgiem darījumiem sagādāt vairākus stroķus. Ja paskatās kritiski tad Dimka ir psihopāts, viņš visu laiku grib kādu nolaist no kātiem.

Ēriks, kurš it kā ir visas jauniešu pagrīdes organizācijas vadītājs, pēc būtības neko nedara. Ja par darīšanu neuzskata runāšanu, ka kaut ko ar tiem fašistiem vajag darīt. Brīžos, kad viņš uzsāka kaut ko darīt viss kā likums noiet greizi. Tas gan viņam kā jau literāram varonim pašapziņu negrauj, bet viņa rīcība izskatās pavisam bezjēdzīga.

Ievērības cienīgs ir tikai partizāna Drujāna stāsts, tas nu ir īsts antivaronis. Nezinu, vai viņš tāds izveidots, lai nedaudz piezemētu latviešu sarkano partizānu vērtību, vai arī lai parādītu, ka ne visi partizāni ir balti un pūkaini. Drujāns pēc dabas ir mierīgs cilvēks, līdz brīdim, kad viņam aizkrīt širmis. Viņā nav nekā no partizānu patriotisma, tiem viņš pieslējies savtīgu interešu vadīts un, kad viņu intereses vairs nesakrīt, Drujāns ir gatavs nodot savu biedru idejas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot. Ir jau grāmatā arī īsti partizāni, kas nošaujas, lai tikai nekristu gūstā, vai vismaz nodur sevi ar nazi.

Interesanti, bet visi jaunie cīnītāji pret fašismu runā krievu valodā, pat tie ar latviešu vārdiem. Var jau saprast  – krievu autors un tā tālāk, bet brīdī, kad cilvēks no Kuldīgas sāk runāt krievu idiomās nudien nenāk grāmatai par labu. Tāpat kā latviešu puiku sauktu pat Titu visi viņa latviešu draugi sauc par Kitu.

Kopumā grāmatai droši lieku 3 no 10 ballēm. Parasti jau kara grāmatas ir diezgan interesantas, taču šoreiz autora meistarība nav tikusi līdzi viņa iecerēm. Sižets ir izplūdis, pārāk daudz varoņi, no kuriem ticams nav sanācis neviens.

Черные журавли by Владимир Михайлов

%d1%87%d0%b5%d1%80%d0%bd%d1%8b%d0%b5-%d0%b6%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%bb%d0%b8

Pēc būtības man vajadzēja lasīt pēdējo atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas karastāstu, taču palasot iesākumu, es nevarēju sevi piespiest. Tādēļ paņēmu visplānāko no atlikušajām. Iesākumā es pat cerēju, ka šīs grāmatas stāsti pārklāsies ar latviski izdotajiem stāstu krājumiem, un man pat nekas nebūs jālasa.

Tomēr tā nebija viss – pārklājas tikai titulstāsts “Черные журавли”. Tas nudien ir labs gabals par apsēstību mūža garumā, par to kā cilvēks viens, lai ar atbildīgs un uzcītīgs, ieslīgst rutīnā un nespēj izrauties no sava pieņēmumu gūsta. Nepieciešamas jaunas asinis, cilvēki, kuri uz problēmu spēj paskatīties no malas no citas sfēras. Melnās dzērves ir kosmisks fenomens, kurš laiku pa laikam parādās kādā kosmosa apgabalā, reizēm bojā iet kuģi, izstaro interesantu starojumu, un tas arī viss, ko cilvēki par tām zina. Pārāk jau netraucē, un izpēte balstās tikai uz pētnieku fanātismu. Nerunāšu par pašu zinātnisko daļu, jo kosmosā nejauši uzdurties uz objektiem pārdesmittūkstoš kilometrus lieliem ir praktiski nereāli, tāpat kā informācijas apmaiņa, kas rit ātrāk par gaismu. Bet tas šai stāstā nav galvenais. Lieku 9 no 10 ballēm, labākais no šī autora.

Среди звёзд  – vairs nebija tik pārliecinošs, tās vēsta par kādu vājstrāvas speciālistu, kurš savas nolaidības dēļ ir palicis aiz kosmosa kuģa borta. Tāds sešdesmito Gravity, bet bez liekas drāmas un mājienu uz pirmo kontaktu. Autors arī cenšas izvērtēt morālo problēmu. Uz tālas planētas iespējams bojā iet cilvēku tūkstoši, bet redz kur puisis nejauši atklāj citplanētiešus! Ko darīt – griezt kuģi atpakaļ un saukt palīgā vai varonīgi atstiept pekas skafandrā glābjot citus. Neteikšu, ka stāsts mani dikti aizrāva, jo varonis pārkāpa drošības noteikumus, un pats vien bija vainīgs. Un visi viņa spriedelējumi bija smieklīgi, jo autors stāsta beigās izvelk ko tādu, kas parāda, ka viņam nemaz nebija izvēles. 6 no 10 ballēm nebija tik izdevies, kā gaidīju.

Дальней дороги – šoreiz galvenais varonis ir Tālā kosmosa izlūkošanas izbijis darbinieks. Tagad viņš vada institūtu, kura mērķis ir Visuma kolonizācija. Cilvēki jau sen ir sasnieguši zvaigznes, taču kolonizācija nevedās, daudzi no migrantiem pēc kāda laika atgriežas atpakaļ uz savu dzimto planētu. Cilvēka daba sauc viņu mājās, un kaut kas šajā lietā ir jādara. Te nu autors par eksperimentiem raksta tipiski padomju garā. Cilvēks ir jāmaina un, lai viņu nevilktu uz mājām, ir nedaudz jāizmaina tā smadzenes ar nelielu operāciju. Uz žurkām jau izmēģināts, nu kārta cilvēkiem, bet neviens nav ar mieru. Tā vietā, lai varonis pats liktos zem skalpeļa, viņš mēģina pielauzt savu izbijušo paziņu šim mērķim nodot savu vēl nedzimušo bērnu. Mūsdienās tas kotētos kā ļaunā ģēnija pirmsākumi. Te autors, šķiet, nezinot pētniecības standartu protokolus, ir radījis kaut kādu fašistisku murgu, kurā galvenais ir būt spožam zinātniekam. Tad varēsi mierīgi apsvērt eksperimentus ar cilvēkiem, tiem pat neprasot atļauju. Līdz ar to stāstu neglāba arī paralēlā sižeta līnija, par ramakiem mākslīgo intelektu, kura uzdevums bija pētīt galaktiku robotizēti. Šai grāmatai lieku 4 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu var lasīt, lai gan daudzas to idejas mūsdienu kontekstā nešķitīs nekas izcils, arhaisks un ar totalitārisma iezīmēm pāris stāstos. Tur nu neko nevar darīt, jo cilvēki nav nekādi ramaki, viņu pasaules uztvere ar laiku var mainīties un vecās lietas var nomainīt jaunas, kuras gan obligāti nav labākas.

Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais

nilas-izteku-meklejot

Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.

Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.

Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.

Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?

Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.

Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.

Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.

Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.

 

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

etide-purpura-tonos

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Pa nepazīstamo Mikronēziju by Miloslavs Stingls

pa-nepazistamo-mikroneziju

Skatoties plauktā uz šo grāmatu, mani pārņēma aizdomas, vai “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju maz reiz izlasīšu. Ar iepriekšējiem darbiem autors mani bija pārliecinājis, ka viņa darbos lasāma ir tikai trešdaļa no sarakstītā, pārējā daļa ir tik neinteresanta, ka kalpo kā vislabākās miega zāles. Tomēr saņēmos un lasīju.

Ievērojamais čehu zinātnieks un etnogrāfs Miloslavs Stingls apceļojis Mikronēziju, kura ietilpst 2900 salu un kuru eiropieši vēl nesen pazina visai maz. Autors stāsta par šo salu vēsturi, dabu, saimniecību un jo sevišķi par saliniekiem — viņu dzīvi, tradīcijām, ticējumiem, īpatnībām.

Teikšu uzreiz – šī ir vislabākā no autora grāmatām, kuru man nācies lasīt. Un laba tiešā nozīmē, viņam ir izdevies sarakstīt interesantu visu grāmatu. Biju jau novērojis, ka brīžos, kad autors pievēršas vēstures stāstiem, viņa valoda kļūst raita, viņš spēj izstāstīt pašu svarīgāko un interesantāko nevienu brīdi nezaudējot globālo skatījumu. Līdz šim par Mikronēzijas salu grupas vēsturi biju lasījis dažādos avotos un zināju par to tikai epizodiski, šajā grāmatā autors visu ir salicis hronoloģiski un pavēsta visu, par ko grāmatas sarakstīšanas brīdī bija zināms.

Kur slēpjas šīs grāmatas veiksmes atslēga? Es domāju – autoram šoreiz ir izdevies pieturēties pie galvenā pavisam vienkārša iemesla dēļ. Lielākā daļa no Mikronēzijas salām ir atoli ar visnotaļ mazu platību. Šeit nav daudz ceļu un autoram nav kur izvērsties. To vienu ceļu diez ko daudz neaprakstīsi (viņam ir ļoti pavāji dabas un ceļu apraksti) un nākas pievērsties cilvēkiem un vēsturei. Tas izglābj visu grāmatu.

Grāmatas sākumā daudz uzzinām par Bikini atola cilvēku likteņiem, standarta militārisma nosodījums un līdzjūtība šīs salas iedzīvotājiem, kuri tagad klīst pa arhipelāgu neviena nepieņemti. Pieraduši pie kompensācijām un bez savām mājām. Interesanti, ka nekas nav mainījies arī divtūkstošajos gados, par to var labi izlasīt Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester.

Nodaļas par Nanmadolu ir apbrīnojami informatīvas. Autors izstāsta standarta leģendas par šo no koraļļu blokiem uzbūvēto akmens pilsētu, par platīna zārkiem, otro Nanmadolu un citiem “seno civilizāciju” brīnumiem. Taču atzīst arī to, ka šiem stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību, jau tad bija liecības, kas apstiprināja vietējo cilšu iesaisti pilsētas būvniecībā. Jā, darbs bija smags un grūts, taču salās, kur virsaišu vara ir absolūta, tas nebija nekas neiespējams. Tā nu pilsētas uzbūves noslēpums ir palicis par noslēpumu tikai šambaloīdu prātiņos.

Viena nozīmīga lieta, par kuru es Mikronēzijas salu vēsturē neko daudz nezināju, bija japāņu okupācija. Par otrā pasaules kara laiku es vēl zināju, bet par pirmskara periodu, starp diviem periodiem, es gan neko daudz nezināju. Tie pamanījās iznīdēt daudzas vietējo paražas, un neviens īsti tā arī nezina, cik iezemiešu gāja bojā viņu režīma laikā. Jāatzīst arī, ka baltie kolonizatori nebija ne ar ko labāki.

Iezemiešu precību un kopdzīves paražas padomjlaiku grāmatai noteikti garantēja popularitāti. Daudz uzzinām par vietējo daudzsievību, prostitūciju un virsaišu izredzētību. Par to, kā pareizi apprecēties un par to, kā mazās salās tiek ierobežota dzimstība. Ja uz saliņas iegūstamais pārtikas apjoms ir pietiekošs tikai divsimts cilvēkiem, tad nekontrolēta populācijas pieaugšana nav laba lieta. Par bada gadiem, kad cunami noskalo visu no salas un rietumnieku pārticības ietekmi uz vietējo pasaules uztveri. Žēl tikai, ka nevienā vietā netika pieminēts kravas kults, bet varbūt tas nemaz neattiecās uz šo salu grupu.

Bonusā ir interesantas nodaļas par to, kā kļūt bagātam Palau salās. Puišiem savulaik tur it bijusi visnotaļ sarežģīta naudas sistēma, savulaik tur cirkulējušas ap 200 vietējās valūtas, un ir bijuši cilvēki, kas zinājuši maiņas kursus starp tām, par to, kuram kāda nauda piederējusi. Šīs zināšanas, protams, bija par komisijas maksu, un tā bagātie kļuva vēl bagātāki un nabagie nabagāki.

Viens gan ir skaidrs  – uz šīm salām speciāli braukt es neplānoju, es kaut kā nespēju iedomāties, kā es varētu nedēļu nonīkt vietā, kuru var izstaigāt pusdienas laikā. Ja nu vienīgais līdzi paņemot lielu grāmatu apjomu. Bet šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un rekomendēju izlasīt par vienu pat mūsdienās mazpazīstamu zemes stūrīti.

Salamina by Rokvels Kents

salamina

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.

Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.

Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.

Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.

Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.

Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.

Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.

Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.

Arī viens ir karotājs by Jurijs Dold-Mihailiks

ari-viens-ir-karotajs

Laiks rit, bet “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana nevedas tik ātri, kā biju iecerējis. Nav palicis daudz, bet motivēties izlasīt vēl vienu šīs sērijas grāmatu paliek aizvien grūtāk. Šo grāmatu biju mēģinājis sākt lasīt reizes trīs. Bet katru reizi kā Heinrihs Goldrings pārgāja frontes līniju, lai pievienotos vāciešiem, man lasīšana apnika. Taču nu bija pienācis brīdis, ka par karu šai sērijā bija atlikusi tikai viena grāmata, un es saņēmos to pievārēt.

Heinrihs Goldrings pāriet frontes līniju un pievienojas hitleriešu karaspēkam. Viņš uzdodas par sen Padomju Savienībā pazuduša vācu izlūka dēlu, zina daudz personīgu informāciju par vienu no SD virsniekiem – Bertholdu. Pierāda savu uzticamību un kļūst par speciālo uzdevumu virsnieku. Bet ir jābūt galīgi neaptēstam, lai nesaprastu, ka Heinrihs ir īsts padomju izlūks, kas iefiltrējies ienaidnieka aizmugurē.

Kā jau minēju, pie grāmatas ar īpašu sajūsmu klāt neķēros, taču, kad pēc pārdesmit lapaspusēm biju “ielasījies”, tad man viņa sāka patikt. Mūsdienās šo grāmatu sauktu par trilleri, spriedzes romānu un, iespējams, nekautrētos arī no spiegu stāsta. Pēc izlasīšanas man ir jāatzīst, ka grāmata patiesībā ir labs trilleris. Autors sižetu visu laiku dzen uz priekšu un neļauj lasītājam atslābt. Te seko notikums pēc notikuma, un Heinrihs arī nemaz nav nekāds supervaronis. Ne vienmēr viņam viss izdodas, un reizēm tiek pieļautas arī kļūdas. No kuras dažas var būt liktenīgas.

Heinriha tēls ir visnotaļ labi noslīpēts, padomju izlūks necīnās par ideju un komunismu, viņš cīnās, lai uzvarētu karu. Reizēm viņam nākas upurēt nepazīstamus cilvēkus, bet tas ir viņa amats – ziedot citus labākas pasaules vārdā. Kā saka viņa kurētāji, viņa dzīvība ir svarīgāka par desmit partizānu dzīvībām. Heinrihs, protams, ienīst hitleriešus, taču viņa naids nav visaptverošs. Viņš diezgan labi prot atšķirt apstākļu upurus un atsaldeņus. Viņa nākamais sievastēvs Bertholds, piemēram, ir īsts atsaldenis, kurš cilvēku dzīvības nevērtē pārāk augstu. Viņam un viņa ģimenei ir uzdots atainot tipisku nacistu ģimeni, kas pārņemta ar sava āriskuma pārākumu un uz citiem skatās no augšas.

Kas pārsteidza, ir pilnīgs komunisma ideoloģijas trūkums, autors praktiski nespriež par darbaļaudīm un apspiestajām masām. Viņš runā par kara realitāti visā tā skarbumā. Nedaudz eksotiku piešķir darbības norises vieta – Francija un Itālija. Un pat te nekas skatoties no vēstures nav pārāk piemelots, ja nu tikai Heinriha varoņdarbi, kas ir pilnīgi izdomājumi. Ir arī nedaudz mīlestības un ļoti daudz aprēķina laulību. Vietām gan var sajust autora rūgtumu par kara rezultātiem, par to, ka daudzi nacisti izbēga no taisnīga soda patveroties Rietumvācijā, kur turpināja dzīvot, it kā kara nemaz nebūtu bijis.

Ja vēlies izlasīt kādu oldskūlīgu trilleri ar spiegiem un partizāniem, tad vari droši ķerties šai klāt. Varonis varbūt nav nekāds Džeimss Bonds, bet toties nedaudz vairāk izskatās pēc reāla cilvēka. Galu galā viņa sapnis ir turpināt studijas svešvalodu fakultātē. 8 no 10 ballēm, man patika. Fonā iesaku klausīties dziesmas no “bej fašista” izlases un klāt protams rupjmaize un rūpīgi izvēlēta kandžas pudele.

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

mazais-bizons

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: