Navigate / search

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju man vairs nav palikusi nekāda lielā izvēle. Šoreiz grāmatu no plaukta izvilku vadoties pēc principa – ņemšu to, kuru es nemaz negribu lasīt. Beigās gan izlēmu neriskēt un paņēmu citu nefavorītu. Grūti jau spriest par grāmatu tikai pēc nosaukuma un vāka bildes, taču šī grāmata mani neuzrunāja pat pusaudža gados, kaut kāds vīrs ar divriteni. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas garlaicīgs, tādēļ grāmata līdz šim brīdim bija saglabājusies nelasīta, ideālā stāvoklī, kā no tipogrāfijas saņemta. Labi, tikai švakais padomjlaiku papīrs bija nodzeltējis.

Jāatzīmē, ka arī grāmatas iekšvāku anotācija nemudina uz lasīšanu: “Vācijas Demokrātiskās Republikas autors raksta par kādu sportistu — riteņbraucēju, kas izcīna pasaules čempiona titulu un pēc tam septiņus gadus pēc kārtas gūst uzvaras Eiropas trekos. Līdzās sporta tēmai autors parāda fašisma nākšanu pie varas, komunistu un ebreju vajāšanu, kara sākšanos, pretestības kustību, postu, kādā tiek iegrūsta Vācija.”

Ja nebūtu sev nosolījies, ka tiešām izlasīšu visas šīs sērijas grāmatas, tad droši vien grāmata tā arī paliktu nelasīta. Es saņēmos, un saņemties man vajadzēja no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Galvenais varonis Oto Pāglers, strādnieka dēls, kurš izsities pasaules velotreka elitē, ir absolūts nejēga politiskajos jautājumos. Viņa apzinīgais brālis ir komunists, draugs – žurnālists, kurš vēlāk kļūs par SS virsnieku. Oto gan braukās no viena treka uz otru un plūks laurus. Fonā notiek Vācijas atdzimšana vismaz no nacistu viedokļa. Tiek vajāti ebreji un komunisti, neuzticamie cilvēki pazūd, un Vācija sāk iet uz Trešo Reihu. Labi, ka viņa brālis ir īsts komunists un pagrīdnieks.

Kā cilvēks var saprast vai viņš ir īsts savas partijas piekritējs? Nezināt? Brīdī, kad tu samaksā biedru naudu, tevi pārņem neizsakāma laime. Vismaz tā uzskata autors. Bet nu pie Oto brāļa – šis puisis ir īsts strādnieks, mūrē skursteņus un sasniedz orgasmu maksājot biedra naudu. Bet ar to ir par maz, tādēļ viņš, vecāku biedru vadīts, nodarbojas ar kaitniecību. Ciematā troļļo fīrera runas, izplata uz salvetēm zīmētas karikatūras un saprot, ka ir jādara kas vairāk. Lonija savukārt ir no Mākslas akadēmijas izsviesta studente, viņa lāga nesaprot ko darīt, tikai apjauš, ka jācīnās. Varbūt, ka es kaut ko palaidu garām, taču viņas cīņa vairāk izpaudās domās nekā darbos. Oto gan cīnās tikai par uzvaru, viņš ir Vācijas simbols, taču arī simboliem pienāk brīži, kad mainās perspektīva.

Autors lasītājam mēģina iedvest ideju, ka brīdī, kad sākas karavīru glorificēšana, tad valstī nacionālisms ir iesēdies tādā līmenī, ka ārā to var dabūt tikai ar pamatīgu karu. Oto Hitlera valdīšanas laikam turpinoties, viņa draugi no SS vaļsirdīgā sarunā aizrāda, ka varoņi tagad ir desantnieki, nevis velosipēdisti. Oto kā zvaigzne ir pārāk populārs, lai viņam varētu atklāti piesieties, taču pat viņam ar laiku var aplauzt ragus. Autoram ir labi izdevies parādīt, kā ar nelielu inkrementālu pārmaiņu palīdzību var novest tautu līdz urrā patriotismam tā, ka lielākā daļa nemaz neattop, kā nodzīvojuši līdz brīdim, kad pie varas ir tikuši aptrakuši nacionālisti, kuri ar putām uz lūpām sludina par savas tautas pārākumu un bijušo varenumu. Šāda apjauta vienmēr nāk par vēlu.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, man personīgi nepatika. Sižets bija iestiepts, nevarēja īsti saprast, ko autors mēģinās ar galveno varoni izdarīt. Par personāžu izstrādi var runāt tikai nomināli, tādi kartona gabaliņi, nacists, sportists, ebrejs un komunists. Ja šo grāmatu neizlasīsiet, tad neko daudz dzīvē nezaudēsiet.

Pie Zambezi un Njasa ezera by Arturs Lielais

Pie zambezi un Njasa ezera

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

Divi kapteiņi

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

Ir pagājis vesels gads, bet no Malazāņu sērijas esmu izlasījis tikai četras grāmatas. Pavisam tādas ir desmit, un papildus oriģinālajai sērijai ir vēl pāris triloģijas. To jau var arī saprast, pasaule ir tik plaša un smalki izstrādāta, ka būtu grēks to neizmantot. Jo ne jau visu var izstāstīt desimttūkstoš lapaspusēs. Šī grāmata ir standarta sērijas ķieģelis, kas stiepjas tūkstoš lapaspušu garumā, un neskatoties uz to, ka man mājās ir papīra versija, es vairāk tomēr lasīju šo darbu elektroniski.

Lai sērijas nebūtu tik viegli lasīt, tad šīs grāmatas notikumi noris tieši pēc sērijas otrās grāmatas Deadhouse Gates notikumiem un rit paralēli ar trešās grāmatas notikumiem. Coltaine ir miris kopā ar visu savu septīto armiju. Viņa vietā Imperatore ir atsūtījusi savu pārstāvi Tavore Paran, kuras uzdevums ir apspiest Svētajā tuksnesī Raraku briestošo sacelšanos. Viņai uzticētā 14. armija lielākoties sastāv no zaļknābjiem, un šķiet, ka viss pasākums lemts neveiksmei. Taču arī sacelšanās organizētāju nometnē ir vērojama šķelšanās, un daudzo interešu sadursme var nobeigt visu pasākumu pirms konflikta ar Malazāņu karaspēku. Tai pat laikā varens karotājs Karsa Orlong nokāpj no savas cilts kalniem, lai meklētu slavu, taču viņš atrod kaut ko daudz vairāk, viņam ir lemts kļūt par leģendu, to, no kura baidīsies pat paši dievi.

Vispirms par pašu grāmatu – interneta plašumos esmu lasījis, ka galvenais esot tikt pāri pirmajām divām, un tad viss būs kārtībā. Nezinu kā citiem, bet man ceturtā sagādāja nopietnas problēmas. Kamēr tiek lasīts Karsas stāsts, nav nekādu problēmu, lapaspuses šķiras raiti, piedzīvojumi, pasaules atklāšana un vienkārši problēmu risinājumi. Taču labo iespaidu nokauj vēl kādas desmit papildus sižeta līnijas, kur katrs tēls mēģina sasniegt savus mērķus. Daļa no tiem ir interesanti, bet daļa ir garlaicīgi līdz ārprātam. Kopumā no grāmatas droši var izmest vismaz 400 lapaspuses, nezaudējot tās kvalitāti un dziļumu. Šo neinteresanto epizožu dēļ man grāmatas lasīšana ievilkās uz mēnesi. Paralēli izlasīju kādas desmit citas grāmatas. Atzīšos, par labu grāmatas saprašanai man tas nenāca, dažas nodaļas lasot man bija jāpiepūlas, lai atminētos, vai šie varoņi ir labie vai ļaunie. Labi, ka labie un ļaunie te ir visai nosacīts jēdziens, lai pārāk uztrauktos. Īstam varonim vienmēr līdzi velkas vesels bars ar viņa nokautajām dvēselēm.

Karsas stāsts ir centrālais šajā grāmatā. Karsa ir parasts cilts dēls, kas uzaudzis nomaļā kalnu ielejā. Viņš sapņo par aizgājušo laiku varenību, kad viņa cilts priekšā ceļus locīja pārējās ciltis. Un lai uzspodrinātu sentēvu slavu, viņš cilts dievu vadīts dodas sirot. Sākotnējais plāns ir vienkāršs – apkaus kaimiņu cilts bērnus, izvaros sievietes un nozags lopus. Trīs vīri dodas ceļā, taču šis ceļš nudien nav nedz īss, nedz slavas pilns. Karsa saduras ar civilizāciju, un civilizācija savukārt saprot, ka milži nemaz nav tik veca leģenda kā agrāk likās. Karsam nākas daudz ko pārdzīvot, līdz viņš saprot, ka dieviem nevar uzticēties, tiem patiesībā nav nekādas daļas par atsevišķu indivīdu, viņiem galvenais ir sasniegt savu mērķi. Taču Karsa ir karotājs, un sākumā lasītājam viņš šķitīs īstens neģēlis, līdz vienubrīd viņš sapratīs Teleboru cilts perspektīvu.

Otra galvenā līnija ir saistīta ar Felisin un Sha’ik revolūciju. Manifistēt dievību nudien nav viegla lieta un vēl grūtāk ir pieņemt to, ka dievībai pēc būtības visa revolūcijas padarīšana ir pie vienas vietas. Dievību interesē vardarbība, tā dos viņai spēku, lai kontrolētu Rarak tuksnesi, kurš būtībā nav tikai tuksnesis vien. Arī maziem tuksneša vēju dieviem mēdz būt lielas ambīcijas. Vēl trakāk ir, ja revolucionāru nometnē ir vismaz piecas frakcijas, kas variē no dezertieriem līdz jukušiem priesteriem. Katrs no viņiem grib iegūt maksimumu no sacelšanās, un šis maksimums katram ir savs. Felisin lielākoties pietiktu ar atriebību savai māsai, bet citus tādi nieki nemaz neinteresē.

Papildus sižeta līnijās notiek konspirācijas, intrigas un tūkstošiem gadu vecu konfliktu risinājumi. Daži dievi pazūd, vietām uzrodas pavisam jauni, taču ir skaidrs, ka viss atrisināsies kaujā par Raraku tuksnesi. Reizēm šīs papildus sižeta līnijas ir tik sapiņķerētas, ka grūti izsekot visam līdzi. Bet tādēļ jau autors uz veselām piecām lapaspusēm ir uzskaitījis darbojošos varoņus, ja nu gadās par kādu no viņiem piemirst.

Pasaule ir episka un tik smalki detalizēta, ka tās dēļ vien ir vērts lasīt šo sēriju. Arī te ir daudzas atkāpes, kas saistītas ar pasaules vēsturi, un pamazām sāk rasties kopaina par notiekošo pāris simts tūkstošu gadu garumā. Kas zina, iespējams, sērijas beigās zināšu pilnīgi visu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nedaudz iestiepta un par daudz paralēlo sižeta līniju. Bet viens ir skaidrs,, ja jau esi reiz ticis līdz ceturtajai grāmatai, būs grūti apstāties pie paveiktā. Mēnesi atpūtīšos un tad ķeršos pie nākamās.

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Kāvu vārtos

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

%d bloggers like this: