Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

Ir pagājis vesels gads, bet no Malazāņu sērijas esmu izlasījis tikai četras grāmatas. Pavisam tādas ir desmit, un papildus oriģinālajai sērijai ir vēl pāris triloģijas. To jau var arī saprast, pasaule ir tik plaša un smalki izstrādāta, ka būtu grēks to neizmantot. Jo ne jau visu var izstāstīt desimttūkstoš lapaspusēs. Šī grāmata ir standarta sērijas ķieģelis, kas stiepjas tūkstoš lapaspušu garumā, un neskatoties uz to, ka man mājās ir papīra versija, es vairāk tomēr lasīju šo darbu elektroniski.

Lai sērijas nebūtu tik viegli lasīt, tad šīs grāmatas notikumi noris tieši pēc sērijas otrās grāmatas Deadhouse Gates notikumiem un rit paralēli ar trešās grāmatas notikumiem. Coltaine ir miris kopā ar visu savu septīto armiju. Viņa vietā Imperatore ir atsūtījusi savu pārstāvi Tavore Paran, kuras uzdevums ir apspiest Svētajā tuksnesī Raraku briestošo sacelšanos. Viņai uzticētā 14. armija lielākoties sastāv no zaļknābjiem, un šķiet, ka viss pasākums lemts neveiksmei. Taču arī sacelšanās organizētāju nometnē ir vērojama šķelšanās, un daudzo interešu sadursme var nobeigt visu pasākumu pirms konflikta ar Malazāņu karaspēku. Tai pat laikā varens karotājs Karsa Orlong nokāpj no savas cilts kalniem, lai meklētu slavu, taču viņš atrod kaut ko daudz vairāk, viņam ir lemts kļūt par leģendu, to, no kura baidīsies pat paši dievi.

Vispirms par pašu grāmatu – interneta plašumos esmu lasījis, ka galvenais esot tikt pāri pirmajām divām, un tad viss būs kārtībā. Nezinu kā citiem, bet man ceturtā sagādāja nopietnas problēmas. Kamēr tiek lasīts Karsas stāsts, nav nekādu problēmu, lapaspuses šķiras raiti, piedzīvojumi, pasaules atklāšana un vienkārši problēmu risinājumi. Taču labo iespaidu nokauj vēl kādas desmit papildus sižeta līnijas, kur katrs tēls mēģina sasniegt savus mērķus. Daļa no tiem ir interesanti, bet daļa ir garlaicīgi līdz ārprātam. Kopumā no grāmatas droši var izmest vismaz 400 lapaspuses, nezaudējot tās kvalitāti un dziļumu. Šo neinteresanto epizožu dēļ man grāmatas lasīšana ievilkās uz mēnesi. Paralēli izlasīju kādas desmit citas grāmatas. Atzīšos, par labu grāmatas saprašanai man tas nenāca, dažas nodaļas lasot man bija jāpiepūlas, lai atminētos, vai šie varoņi ir labie vai ļaunie. Labi, ka labie un ļaunie te ir visai nosacīts jēdziens, lai pārāk uztrauktos. Īstam varonim vienmēr līdzi velkas vesels bars ar viņa nokautajām dvēselēm.

Karsas stāsts ir centrālais šajā grāmatā. Karsa ir parasts cilts dēls, kas uzaudzis nomaļā kalnu ielejā. Viņš sapņo par aizgājušo laiku varenību, kad viņa cilts priekšā ceļus locīja pārējās ciltis. Un lai uzspodrinātu sentēvu slavu, viņš cilts dievu vadīts dodas sirot. Sākotnējais plāns ir vienkāršs – apkaus kaimiņu cilts bērnus, izvaros sievietes un nozags lopus. Trīs vīri dodas ceļā, taču šis ceļš nudien nav nedz īss, nedz slavas pilns. Karsa saduras ar civilizāciju, un civilizācija savukārt saprot, ka milži nemaz nav tik veca leģenda kā agrāk likās. Karsam nākas daudz ko pārdzīvot, līdz viņš saprot, ka dieviem nevar uzticēties, tiem patiesībā nav nekādas daļas par atsevišķu indivīdu, viņiem galvenais ir sasniegt savu mērķi. Taču Karsa ir karotājs, un sākumā lasītājam viņš šķitīs īstens neģēlis, līdz vienubrīd viņš sapratīs Teleboru cilts perspektīvu.

Otra galvenā līnija ir saistīta ar Felisin un Sha’ik revolūciju. Manifistēt dievību nudien nav viegla lieta un vēl grūtāk ir pieņemt to, ka dievībai pēc būtības visa revolūcijas padarīšana ir pie vienas vietas. Dievību interesē vardarbība, tā dos viņai spēku, lai kontrolētu Rarak tuksnesi, kurš būtībā nav tikai tuksnesis vien. Arī maziem tuksneša vēju dieviem mēdz būt lielas ambīcijas. Vēl trakāk ir, ja revolucionāru nometnē ir vismaz piecas frakcijas, kas variē no dezertieriem līdz jukušiem priesteriem. Katrs no viņiem grib iegūt maksimumu no sacelšanās, un šis maksimums katram ir savs. Felisin lielākoties pietiktu ar atriebību savai māsai, bet citus tādi nieki nemaz neinteresē.

Papildus sižeta līnijās notiek konspirācijas, intrigas un tūkstošiem gadu vecu konfliktu risinājumi. Daži dievi pazūd, vietām uzrodas pavisam jauni, taču ir skaidrs, ka viss atrisināsies kaujā par Raraku tuksnesi. Reizēm šīs papildus sižeta līnijas ir tik sapiņķerētas, ka grūti izsekot visam līdzi. Bet tādēļ jau autors uz veselām piecām lapaspusēm ir uzskaitījis darbojošos varoņus, ja nu gadās par kādu no viņiem piemirst.

Pasaule ir episka un tik smalki detalizēta, ka tās dēļ vien ir vērts lasīt šo sēriju. Arī te ir daudzas atkāpes, kas saistītas ar pasaules vēsturi, un pamazām sāk rasties kopaina par notiekošo pāris simts tūkstošu gadu garumā. Kas zina, iespējams, sērijas beigās zināšu pilnīgi visu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nedaudz iestiepta un par daudz paralēlo sižeta līniju. Bet viens ir skaidrs,, ja jau esi reiz ticis līdz ceturtajai grāmatai, būs grūti apstāties pie paveiktā. Mēnesi atpūtīšos un tad ķeršos pie nākamās.

The Malazan Book of the Fallen cikls turpinās. Kurš tur īsti ir kritušais, vēl īsti nesaprotu, visi viņi sevi uzskata par tādiem, kas pacēlušies bezmaz vai Dieva kārtā. Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas manas domas par sēriju bija labas. Piekritu pat apgalvojumam, ka, ja vēlies patiešām episku fantāziju, tad šī ir grāmatu sērija, kura obligāti jāizlasa. Vienīgais, kas atturēja no otrās grāmatas uzsākšanas, ir apjoms. Parasti jau mani grāmatas, kuras ir ap tūkstots lapaspusēm, mani īpaši neuztrauc. Taču lasīt vienu pēc otras tūkstošnieces ir par traku pat man. Tādēļ mēnesi atpūtos.

Svētajā Raraku tuksnesī praviete Sha’ik gatavojas pareģojuma piepildījumam. Septiņas bijušās brīvpilsētas beidzot sacelsies pret saviem apspiedējiem un sāksies Viesuļvētra. Un viesuļvētra nebūs tikai cilvēku radītais haoss, bet arī kā dievības izpausme. Otaral raktuvēs verdzībā tiek turēta augstmaņu nama atvase Felisin. Viņu vada naids un vēlme atriebties savai māsai, pateicoties kurai viņa atrodas raktuvēs. Ārpus likuma izsludinātie Brigdburners (Sapieri) Fiddler un Kalam plāno nogalināt ne vairāk ne mazāk kā pašu Malazan impērijas Imperatori. Tai pat laikā Coltain vadībā Septītās armijas atliekas pavadot tūkstošiem bēgļu ar kaujām dodas pāri Genebakis kontinentam uz pēdējo vēl sacelšanās nepārņemto pilsētu  – Aren.

Sākšu ar lietām, kas man nepatika. Galvenā grāmatas problēma ir maģija. Es tā arī neesmu sapratis, uz kā balstās katra atsevišķa maga spējas. Šķiet, ka magi var praktiski visu, un īsti nav saprotams, kas ir viņu panākumu pamats. Viena lieta ir “warren” paralēlās realitātes, no kurām mags smeļas enerģiju. Šī dimensija lielākoties ir pati par sevi, un tai var pieslēgties praktiski jebkurš ar maga spējām. Taču kādā veidā tas rezultējas ugunsbumbā vai masu ilūzijā, nav īsti skaidrs. Katru reizi, kad kāds pelēks vīriņš vai sieviņa sāk slaktēt ļaudis ar savām burvju spējām, tas izskatās kā “dievs no mašīnas”, un tad vēl visas tās maģiskās būtnes, kas parādās no nekurienes un aiziet turpat.

Tad vēl mani nervozu dara daudzie personāži, tas, ka viņiem ir tik līdzīgi vārdi. Saprotu, ja es dzīvotu Malazan pasaulē, tad es viņus noteikti izšķirtu, bet reizēm bija grūti saprast, kas kurš īsti bija. Bet tā jau noteikti ir tikai mana problēma.

Grāmatas centrālais tēls ir Coltaine, Septītās armijas vadonis. Viņa virzīšanās ar kaujām cauri visam Genebakis kontinentam, nenoliedzami ir episkākais stāsts, kuru man nācies lasīt. To visu mums vēsta kāds vēsturnieks no sava skatu punkta. Coltaine ir izcils taktiķis, un viņam ir mērķis. Viss notiekošais ir pasniegts skarbi, cilvēki iet bojā – gan bēgļi, gan karavīri. Cerības izglābties nav praktiski nevienam, atmosfēra ir drūma un tikai ticība Coltain nekļūdīgumam spēj dzīt visu šo baru uz priekšu. Ja karavīriem ir disciplīna, tad bēgļiem tādas nav viņi pat nāves briesmās ir gatavi plēsties savā starpā un justies aizvainoti uz saviem glābējiem.

Felisin sižeta līnija ir vairāk tāds kvests, kas savā izpildījumā nav uzskatām par izcilu. Varones izaugšana notiek lēcienveidīgi no naiva bērna līdz rūdītai ciniķei pāris mēnešu laikā. Lielākā problēma ir viņas dialogi, kur ietiepīga bērna idejas mijas ar dziļi filosofiskiem spriedumiem. Tas nedaudz nepārliecina. Taču viņas izdzīvošanas pamats ir skaidri definēts un labi iekļaujas kopējā sižetā.

Fiddler un Kalam stāsts ir tipisks atentāta stāsts ar kvesta elementiem. Puišu galvenā problēma ir tā, ka viņiem nepatīk tieši imperatore, taču tai pat laikā viņi ir gatavi darīt visu, lai pati Impērija saglabātos. Viņiem, lai ar’ ārpus likuma izsludinātiem karavīriem, galvenais ir Impērijas saglabāšana par katru cenu. Viņus savā labā cenšas izmantot ne tikai mirstīgie vien. Arī dievi labprāt gribētu dabūt savā pārvaldībā cilvēku impēriju.

Papildus šiem sižetiem ir vēl pāris mazāki stāsti, taču arī tie ir smalki nostrādāti, un kas zina, iespējams, vēlākās grāmatās izvērsīsies daudz nopietnākos apjomos.

Runā, ka šo grāmatu autors esot rakstījis veselus 8 gadus, iespējams, ka tā ir taisnība. Tādu pasauli nevar izveidot pāris dienās, pat ja tu pēc profesijas esi arheologs. Autors nekad nevienā vietā nenolaižas ar aizrautīgu bijušo laiku atstāstīšanu. Viss tiek nodots ar mājieniem, nedaudz iezīmējot pagātnes notikumus. Laikus, kad cilvēki uz zemes nebūt nebija valdnieki, par spēkiem, kas no sava senuma ir pilnīgi aizgājuši no esošās realitātes. Taču, ja viņus pamodinās, viņi varbūt būs gatavi atgriezties un ieviest savu kārtību. Par Ascended – saprātīgām būtnēm, kuras kļuvušas gandrīz par pusdieviem un kuru motīvus parastam mirstīgajam nav viegli izprast.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja Tev patīk notikumu neprognozējamība, nešausmina galveno varoņu nāves, reālistiski kauju apraksti, tad noteikti rekomendēju šo grāmatu. Nedaudz gan būs jāsamierinās ar iestieptu sižetu un pāris liekām epizodēm.

Nevaru paskaidrot, kurā prāta aptumsuma brīdī man galvā ienāca doma, ka vajadzētu izlasīt The Malazan Book of the Fallen ciklu. Kurā, ja tic wikipedia, ir 10 grāmatas, 11’147 lapaspuses un 3’300’026 vārdi. Un tas neskatoties uz to, ka man tādi aizsākti cikli ir vismaz desmit.

Malazan Impērijā, šķiet, viss iet uz galu. Impērija jau daudzus gadus ir ierauta karā, nesen ir noticis valsts apvērsums, un Imperatora vietā tronī sēž Imperatore. Bet paskatoties malazan vēsturē, notiekošais nav nekas īpašs. Lassena dara visu, lai konsolidētu savu varu. Varas absolūtumu nodrošina speciāla slepkavu vienība Claw. Seržants Whiskeyjack vecā imperatora laikos bija viens no ģenerāļiem nu viņš vada sapieru vienību, kuras nosaukums ir Bridgeburners. Kā iepriekšējam valdniekam tuvu stāvošas personas viņi ir nolemti iznīcināšanai. Tādai, kas notiek pa kluso, lai neseceltos dumpis. Impērija notur savu varenību tikai pateicoties iekarojumiem, un nu pienācis laiks uzbrukt Darujhistan, pēdējai Genbackis kontinenta brīvpilsētai. Taču ne tikai imperatorei ir ar šo pilsētu saistīti plāni.

Ir tāda lieta kā apieskās fantāzijas darbi, tādi, kuri aptver gadu tūkstošus, veselas pasaules. Izpildījuma ziņā gadās visādi ir patiešām episki darbi un ir tādi, kuriem episkums atrodams tikai grāmatas anotācijā. Šis cikls viennozīmīgi pieder pie nopietnajām episkajām fantāzijām, tādām, kuru pasaules pamazām ievelk lasītāju sevī un kuras netiek aizmirstas pēc izlasīšanas.

Šī ir no tām grāmatām, kuras no lasītāja prasa zināmu atdevi. Autors ir nolēmis uzticēties savam lasītājam un paredz, ka viņiem piemīt spēja patstāvīgi domāt. Tādēļ lasītājs tiek iemests notikumos uzreiz, neko nepaskaidrojot un bez jebkādas priekšvēstures. Viss ir jāuzzina pašam, tāpat kā grāmatas varoņiem. Arī tiem lielākoties nav ne mazākās nojausmas, kas notiek. Un pareizi vien ir, nevar impērijas likteni piesaistīt vienam supervaronim, tādēļ šeit varoņu ir desmitiem. Katrs ar savu dzīvesstāstu, ambīcijām un nākotnes plāniem. Varoņi nav tikai cilvēki vien, Malazan impērijā atrodami daudz un dažādas rases. Nekur nav teikts, ka cilvēki ir radības kronis. Kas ir cilvēki salīdzinot ar Imass rasi, kuras indivīdi dzīvo simtiem tūkstoš gadu. Vai Tiste Andii, kuri ir praktiski nemirstīgi un atceras Tumsas atšķiršanu no Gaismas. Pret tādiem pat dievi ir tikai sīki izlēcēji, kuri mēģina izmantot dotā brīža iespējas. Neuzskaitīšu šeit visus grāmatas galvenos varoņus, tā būtu pamatīga Maitekļošana, jo lasītājs nekad jau nevar zināt, kurš no nupat iepazītajiem beigās izrādīsies galvenais varonis un kurš tūlīt dabūs tuteni zarnās.

Izcils sērijas sākums. Autors reāli pacenties ar pasaules būvniecību. Te ir lidojošas pilsētas, magu dimensijas un slepenas organizācijas. Sākumā ir visnotaļ grūti orientēties notiekošajā, jo lasītāju iemet notikumos nesagatavotu. Nekad nevari zināt, kurš vada parādi un kuram tikai šķiet, ka viņš vada parādi. Nākas dievus, rases, politisko situāciju un vēsturi salasīt pa drupatiņām. Bet nevajag uztraukties, ar drupatu uzlasīšanu nodarbojas arī grāmatas galvenie varoņi.

Lielākais grāmatas pluss ir tas, ka autors ļauj izvēlēties lasītājam pašam labos un sliktos. Viņš visos varoņos ir ielicis lielu darbu. Katram no viņiem ir sava taisnība, visi viņi ir sākuši kā ideālisti ar naivu skatījumu uz pasauli. Taču dzīve dara savu, viņa pārmaļ un pārveido cilvēkus. Reizēm tas ir ilgs process, reizēm tas notiek uzreiz. Daži pierod pie tā, ka tiek izmantoti, daži tikai izliekas, ka viss ir kārtībā. Stāstā nav skaidri definēts labais un ļaunais, ir atšķirīgi mērķi, kuru piepildīšanai tiek izmantoti visi līdzekļi. Iespējams, ka daudzo varoņu dēļ autoram nav izdevies noslīpēt tos līdz ideālam, un par dažiem es labprāt uzzinātu ko vairāk. Kruppe noteikti ir viens no tiem.

Darbība grāmatā rit visnotaļ raiti, un nevienu brīdi netiek ieturēta pauze, lai iestieptu tekstu garumā. Varoņi rosās kā skudras. Viņus visus neapmierina esošā kārtība. Autors nav nolaidies līdz elfu, rūķu un orku līmenim. Viņa rases ir diezgan neparastas. Es izvairīšos no vārda unikālas, jo mūsdienās reti kas tāds vairs gadās. Autoram ir talants uz kauju aprakstiem, tā kā varoņu veidošanā viņš ir investējis daudz laika, tad jebkurā cīņā viņam pa rokai ir kāds vai kāda, kuru iemest cīņā.

Grūti atrast kur autoram piesieties. Bet ir dažas lietas, kuras es vēlētos izprast labāk. Pirmkārt, tā ir burvju un magu maģijas sistēma. Katram no viņiem ir pieejama lieta kuru sauc par Warren. Tā ir tāda kā personīgā dimensija, no kuras smelties maģisko enerģiju. Taču maģiju nekas neierobežo, rodas jautājums, kas atšķir spēcīgu burvi no pašvaka. Un kādēļ pasauli jau nepārvalda magi.

Man grāmata patika un domājams, ka šī būs no tām sērijām pie kuras grāmatām laiku pa laikam atgriezīšos. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk nopietna fantāzija, nebaida samudžinātas sižeta līnijas, daudz varoņu un pašam atklāt pasaules noslēpumus kopā ar grāmatas varoņiem, tad uz priekšu – lasi! Te nekas netiks iebarots ar karoti, tekstam būs cauri jāsitas pašam.