Slovēnija VIII

10. Jūnijs

No rīta aizvelkamies pabrokastot. Tās nu ir īsteni pieticīgas. Es pat īsti nevaru saprast ēst kaut ko vai tīties prom uzreiz. Beigās jau kaut ko samedīju, bet īsti paēdis nejutos. Salādējam mantas mašīnā un dodamies uz Budapeštas lidostu.

Šodien nekas nav ieplānots, braucam pa bāni, reizēm varam paskatīties uz Balatonu. Iebraucam iepirkšanās centrā, kādu stundu pavadām tur, pērkot dāvanas un saimniecībā noderīgas lietas. Tad braucam tālāk. Šo dienu ļoti labi varētu aprakstīt Austrālijas aborigēnu tradīcijās, braucam, braucam, braucam, benzīntanks, braucam, braucam, braucam, pilsēta, luksofors, braucam, lidosta apstājamies.

Ar to apstāšanos lidostā gan nemaz nebija tik viegli. Tur brīvas vietas nebija vispār, bet beigās izdevās noparkoties. Tad laicīgi neieradās mašīnas savācējs. Kad šamais ieradās, ne pa tēmu sāka pukoties, ka esam nobraukuši tik daudz kilometrus. Nezinu, ko šis bija iedomājies, ka mēs to mašīnu nomājām, lai turētu stāvvietā?

Lai vai kā, mašīnu nodevām, lidojumam piereģistrējāmies un pat lidmašīnu nenokavējām. Ieradāmies gan pēdējā brīdī uz iekāpšanu, kaut kā mums bija šķitis, ka laika mums ir tā pavairāk. Matīss lidmašīnā aizmieg un noguļ visu ceļu.

Slovēnija VII

9. Jūnijs

Šodien ceļamies agri, notīram apartamentos apzīmētās sienas, cenšamies savest visu puslīdz normālā izskatā, iekožam brokastis un čekojamies ārā. Apzīmētās sienas izskatās būsim notīrījuši ļoti veiksmīgi, nekādi uzrēķini nav atnākuši. Bet uzzinām, kāds ir vienādojuma trīsgadnieks+krāsu zīmuļi+balta siena iznākums.

Mūsu pirmā pietura ir Postojna jama. Iedarbinām opeli un braucam tik prom, pa ceļam apskatāmies potenciālos šopinga centrus, atrodam, kur noparkoties, un kāpjam ārā. Protams, sāk līt lietus. Kamēr visi taisās, es eju pirkt biļetes, pie ieejas laipni ļaudis mani apstādina un piedāvā dažādas alas un muzeju apmeklēšanas iespējas. Pieklājīgi paklausos un pasaku, ka esmu jau pietiekoši liels izaudzis, lai saprastu, ko es gribu un viņu muzeji mani šoreiz neinteresē, došos tikai uz alām.

Jama 1

Apmeklējums ilgst veselu pusotru stundu un sākas ar stāvēšanu rindā uz alas vilcienu. Te ir īsta tūristu industrija. Uz vilcieniņu tu stāvi rindā kopā ar ķīniešiem. Pie ieejas tevi nofotografē. Pēc tam par nesakarīgi cenu tu bildes varēsi nopirkt pie izejas. Uz tām kāds tevi būs nofotografējis stāvot rindā kopā ar tev nepazīstamiem cilvēkiem vai braucot ar tādiem pašiem kopā vagoniņā. Iespējams, ka kādam tas šķiet mega piedāvājums, man ne. No sākuma tevi iesēdina atklāta tipa vilcieniņā un kādas desmit minūtes ved iekšā alā. Ir visai vēsi, Matīss vienu puišeli aiz sevis uzmundrina, lai nebaidās un neraud. Tas gan daudz slovēņu puikam nepalīdz.

Jama 3

Lai vai kā, te ir pavisam citi apjomi, grupas ir milzīgas. Angļu grupā ir ap simts cilvēkiem, lielākā daļa ķīniešu, kas no angļu mēles nesaprot neko. Jo vārdi „fočēt nedrīkst” uz viņiem neiedarbojas vispār. Bet neteikšu, ka arī uz mani tie strādāja. Staigāšana pa zālēm ir tikpat iespaidīga kā iepriekšējās alās. Daudz smuku vietu, izgaismoti pīlāri un diezgan sakarīgs gidu stāstījums. Te ir pat krievu tilts un daudz šortkati, kurus tu pamani tikai, kad esi tiem pienācis no otras puses.

Jama 4

Ķīnieši fotografē pilnīgi visu, un rodas iespaids, ka viņi pēc tam tās bildes saliks kopā un uzbūvēs pie sevis tādu pašu. Un tad vienā brīdī izdzisa gaisma ne ilgi, uz kādu minūti. Kāds nejauši bija sajaucis pogas. Panika neizcēlās, tumsā sāka spīdēt desmitiem mobilo telefonu ekrāni un zibēt zibspuldzes. Kad gaisma parādījās, iešana turpinājās. Apskatījām arī alas slavenākos veidojumus, tie viņiem ir uz katra stūra atainoti. Tad nonācām slavenajā pazemes koncertzālē. Te pa lieliem svētkiem notiekot koncerti. Tā zāle gan bija aplauziens, lāgā neizgaismota, klints sienām un suvenīru bodi vienā stūrī. Cilvēki, lai izprastu alas apmērus un paklausītos savās atbalsīs, bišku paūjina. Es joka pēc skaļi smejos, ideja cilvēkiem iepatīkas un ūjināšana vairs nav topā.

Jama 2

Dabūju sev vienu ačīvmentu, apmeklēju tualeti pazemes alā. Atpakaļceļā visi tiekam salādēti vagoniņos un vesti ārā. Atkal suvenīru bode un fotogrāfiju pārdotava. Šodien mums vēl bija jātiek līdz Ungārijai. Tur mums bija ieplānots nakšņot kādā pilsētā, ka saucas Nagykanizsa. Tur mums bija rezervēta istabiņa.

Lai tur nokļūtu, pēc alu apmeklējuma mums visa diena lielākoties bija pārbrauciens pa bāni. Kaut kur ap pusdienas laiku nolemjam iestiprināties kādā ceļmalas ēstūzī. Nekā diža jau tur nebija, toties ļoti labi padomāts par bērnu izklaidēm. Bija viņu pat diezgan grūti dabūt no turienes prom. Visa diena tāda lietaina, laiku pa laikam uznāk kāds pērkona negaiss.

Lai visa diena nepaietu vienā braukšanā, mums ir ieplānots akvaparka apmeklējums Muravske Toplice. Tur esot kaut kādi dabiskie termālie avoti un milzīgs akvaparks. Es gan pats uz akvaparku nedodos, saulesdūriens vēl liek sevi manīt un uz ūdensprocedūrām reāli nevelk. Tad nu kamēr visi plunčājas pa akvaparku, es pasēžu mašīnā un palasu grāmatu.

Vakarpusē nonākam tai Nagykanizsa pilsētelē. Nekā liela tur neizskatās. Atrodam savu viesnīcu, saprotam, kur nolikt mašīnu. Mums ierādīta jumta numuriņš, nav slikts, ir pat televizors. Varam skatīties Eiropas čempionātu. Ventilācija gan tāda pašvaka un, neskatoties uz atvērtiem logiem un lietusgāzi, aiz tā istabā ir karsts. Vakaru pavadām pakojot čemodānu atpakaļceļam. Rīt dodamies uz Budapeštu un lidojam mājās.

Slovēnija VI

8. Jūnijs

Šodien beidzot dosimies uz Piranu. Rīts gan nav izdevies veiksmīgs, jo Matīsam ceļojums ir kļuvis grūts. Mazam puikam ir apnikusi tā vazāšanās, un es viņu respektēju par to ka šis veselas piecas dienas izturēja pārgājienus un pārbraucienus. Šorīt viņam vairs nav iekšās.

Piran 4

Desmit minūšu brauciens un esam Piranā. Pareizāk sakot autostāvietā pirms Piranas. Piranā, ja neesi vietējais, tad ar mašīnu vari iekšā nebraukt. Pirana ir smuka pilsētiņa, kas atrodas uz raga, ka savukārt iestiepjas Adrijas jūrā. Tas viss bonusā ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, baznīcu kalna galā, vecpilsētu, tirdziņiem, promenādi, jahtām jūrā un zilām debesīm, rada ļoti pozitīvus iespaidus.

piran 2

Varonīgi noblandāmies pa pilsētiņu kādas pāris stundas, muzejos iekšā neejam, bet apskatām visu, ko var apskatīt. Pamaldāmies pa ieliņām, kur abas pretējās mājas sienas var aizsniegt pat Matīss. Paēdam vietējā kafeinīcā salčuku. Pastaigājam pa suvenīru bodēm. Kopumā labi pavadām laiku. Te nu varētu pastāstīt, kā Pirana ir bijusi apdzīvota jau no Romas impērijas laikiem. Un tās vecpilsētā saglabājusies Venēcijas ietekme, ka tā ir visitāliskākā no visām Slovēnijas pilsētām. Bet īsumā, ja sanāk, ir vērts aizbraukt un apskatīt.

Piran

Diezgan jauks skats uz pilsētu paveras arī no baznīcas. Lai ar durvis pie Dieva esot vienmēr vaļā, baznīcas cilvēki tomēr šortkatus ir cītīgi noslēguši, un uz turieni ir jāiet neliels apkārtceļš. Droši vien tas darīts, lai labāk nosargātu kādus svēto kaulus vai Īstā krusta daļas. Skats gan tur augšā foršs, baznīcā, cik nopratu, ieeja ir par maksu. Uz to bija parakstījušies tikai kāda amerikāņu grupiņa.

Piran 3

Pusdienot braucam mājās. Man atkal jāvāra jūras velšu zupa. Bonusā es kā cilvēks, kas nenēsā cepuri, esmu iedzīvojies saules dūrienā, tāda pašvaka sajūta, un gribas nolīst tumsā pagulēt. Tas gan mums ar Zigfrīdu neliedz apcerēt plānus aizšaut ķeksīša pēc uz Horvātiju, pāriet pāri robežai un fiksi atpakaļ. Maija ir ieplānojusi Piranas tuvumā apskatīt kādu stāvkrastu. Matīss pasaka, ka viss viņš vairs no mājas projām nedošoties, nākas viņu atstāt mājās ar omi.

Ships

Horvātijas ideju atmetam, lai vēlāk būtu iemesls tur aizdoties atsevišķi. Bet stāvkrastu gan dodamies meklēt. Jāatzīmē nesekmīgi. Noblandāmies pa kādu pludmali. Ar tām viņiem te švaki, jāguļ uz akmeņiem vai parkā zālē. Un to veidojumu tā arī neieraugām. Tad Zigfrīds noķer kādu vietējo, kas mums apstāsta, kas kur atrodas. Izrādās pērn šis bijis ceļojumā uz Latviju. Patiesībā uz basketbola čempi Lietuvā, bet pie reizes atkūlies arī uz Latviju.

Stāvkrasts

Stāvkrasts, manuprāt, nav tā vērts, lai tur dotos. Nekāda dižā skata tur nav. Braucam atpakaļ. Mēs ar Maiju nedaudz pastaigājamies pa Portrož pilsētiņu. Paskaitām Postojnska jama reklāmas stendus. Smejamies par to visuresamību un nolemjam, ka jāmet miers aizām un jāpievēršas alām. Rīt nolemjam doties uz šīm visslavenākajām Slovēnijas alām.

Vakariņās visiem uzcepu kartupeļus. Studentu dzīves pieredz ar vecumu neizsīkst. Ja es tieku pie ēst taisīšanas bez uzraudzības, visiem tiek cepti kartupeļi ar cīsiņiem. Runājot par cīsiņiem, viņiem te ir īsti cīsiņi ar gaļu. Padārgi, bet ir.

Slovēnija V

7. Jūnijs

Šorīt kravājam mantiņas, jo no Ribčev Laz ir laiks doties projām. Nav jau tā, ka mēs visu apskatāmo jau būtu apskatījuši, bet ir arī citas lietas padomā. Šodien mēs dodamies uz Piranu. Piranas bilde bija viena no tām, kas mani pārliecināja vispār apsvērt Slovēniju kā galamērķi.

Autovilciens

Bet lai tur tiktu, mums priekšā vēl vesela diena. Cēlušies esam agri, lai paspētu uz vietējo vilcienu, kas pārvadā automobiļus. Tas mūs no Bohiņas Bistricas aizvedīs līdz pašiem Most na Soči pa dzelzceļu. Samaksa par šādu pasākumu ir simboliska. Viss pārbrauciens ilgs 45 minūtes, un mums ietaupīsies vesela kaudze ar serpentīniem, kurus izbaudījām jau vakar. Piebraucam pie uzbrauktuves un ievērtējam situāciju. Nez kāpēc par speciālistu auto pārvadājumos tiek uzskatīts kāds vīrs ar kamperi. Visi iet pie viņa aprunāties, Zigfrīds ar aiziet parunāt. Vīrs ir visai informēts un apstāsta nabaga tūristiem kārtību, kā te viss notiek. Pats gan viņš ir parasts foreļu zvejnieks un mušiņmakšķerēšanas speciālists.

Tad nu gaidām vilcienu, stāstam Matīsam, kas nu būs un kā mēs brauksim caur tuneli. Matīsam ar tuneļiem ir savādas attiecības, reizēm viņš tos gaida, reizēm ienīst. Nekad nevar zināt, kā tā lieta beigsies. Bet, ja runa sākas par Driznaka tuneli, ir skaidrs ka tuneļi tālāk nav vēlami. Lai vai kā, piebrauc vilciens, tiek iekasēta nauda, visi sabrauc uz platformām, norauj rocenes un gaida startu. Vilciens sāk kustēties un pēc kādām trīs minūtēm iebraucam tunelī.

Tunelis ir tumšs un ļoti garš. Tik garš, ka tumsa apnīk ne tikai Matīsam. Paeksperimentēju un atveru mašīnas logu, tad tumsai nāk klāt skaļums un lokomatīves dīzeļdzinēja izplūdes gāzu smaka. No vienas puses interesanti kādu brīdi un tad ilgu brīdi garlaicīgi. Izbraucām cauri šim tunelim un vēl pāris īsākiem līdz piebraucam Most na Soči pilsētas tuvumā. Šķiet, ka vilciens bija skrējis pa priekšu grafikam un bija kādas desmit minūtes jāuzgaida. Uzgaidīšana notika uz dzelzceļa tilta, apspriedām ar kādu varbūtību tilts varētu iebrukt, aplēsu vai no attaisīta mašīnas loga varēšu iespļaut upē.

Mašīnīte

Nonākuši Most na Soči stacijā pārgrupējamies (apmeklējam tualeti, atslēga bija jāprasa stacijas uzraugam, ievadām nākamo galamērķi Ivaram). Tālāk seko visai vienmuļš pārbrauciens pa vietējas nozīmes ceļu un bāni uz Škocjanskije jame. Ar jame te tiek saprastas alas. Slovēnijā alu, izrādās, ir vairāk kā saprašanas un to gabarīti ir milzīgi. Protams, latviešiem ir visas tiesības lepoties ar Gūtmaņa alu, kas izveidojusies smilšakmenī, vai arī Dundagas tuvumā esošajām alām, kuras ir totāli aizbirušas, bet viņas tomēr būtu ierindojamas pagrabu kategorijā. Neteikšu, ka savā dzīvē esmu daudz ko redzējis, bet šī ala bija kaut kas no kategorijas, kuru vēl nebiju piedzīvojis.

No malas gan tur nekas nopietns neizskatās, parasts parkplacis ar tūrisma informācijas centru. No plusiem ir bistro, kur pamatīgi ieturamies ar burgeriem un kartupeļu frī. Ēsts nav nekas no brokastlaika, un ir jau pusdienlaiks. Nav arī luste meklēt līdzpaņemtās maizītes. Iestiprināmies un sagaidām nākamās alu apmeklēšanas sesijas sākumu.

jama

Apmeklētāju skaits ir iespaidīgs. Alas 5800 metru garumā grib redzēt vairāk kā simts cilvēku. Pārgājiens uz alas ieeju izvēršas iespaidīgs. Rinda gara, cilvēki daudz. Beigās kādu kilometru vazāti pa celiņiem un šosejām esam nokāpuši līdz Rekas upei. Te nu slovēņi nav īpaši mocījusies ar izdomu un upi nosaukuši vienkārši par Upi. Upe tad arī ir galvenā alas veidotāja, appludinātāja un uzturētāja. Mūs pieved pie 130 metrus gara mākslīga tuneļa, kas mums ļaus tikt līdz pašai alai. Grupa tiek automātiski sadalīta vāciešos, slovēņos un jauktā angļu – itāļu grupā. Mēs novērtējam visas opcijas un izvēlamies grupu ar vismazāk cilvēkiem. Tā ir angļu – itāļu grupa.

Dodamies iekšā pēdējie un sākam alas izpēti. Atkārtošos – tik lielā alā es vēl nebiju bijis, un man patika. Te biezā slānī varēja redzēt gan stalagmītus, gan stalaktītus. Visdažādākā lieluma. Mazākos, izrādās, sauc par spageti. Teksti gan standarta, par to cik ala veca, konkrētās zāles kubatūra, nedaudz no vēstures – tas gan angliski, gan itāliski.

Škocjanskije jame 1

Kad zāles apmeklējums pabeigts, tad aiz mums izslēdz uguni līdz nākamajiem apmeklētājiem. Mums aiz muguras iet divi gidi, kas vaktē, lai ļaudis nenoklīst, neatpaliek un nedara blēņas. Nonākot lielajā zālē, Matīss nolemj, ka ies pačučēt. Ko gan citu var darīt patumšā un vēsā vietā. Tā kā manos plānos nav viņu stiept pa alu rokās, tad es viņu uzmundrinu. Stāstu, kā re virs šīs zāles ir parkplacis, un esam trīsdesmit metrus zem opeļa. Tad skatāmies pēc rūķu mājām un pētām alu sienas. Tas palīdz, un Matīss vairs gulēt netaisās.

Vispār jau iespaidīgi, mēs bijām izvēlējušies īsāko tūristu taku, bet iešana pa zālēm, kuru griesti sniedzas pārdesmit metru augstumā atstāja sirreālu sajūtu. Gar alas sienām izveidoti tiltiņi tūristiem, kas tad iet no plūdiem drošā augstumā virs upes. Ja te sākas lietus, un sifons nobloķējas, tad stundas laikā ūdens var uzraut līmeni pāri pa desmit metriem. Tā te reizi ir gadījies, bet, cik noprotu, neviens galu ņēmis nebija. Tas arī lika izmainīt tūristu taku un pacelt to tuvāk griestiem. Vispār jau smuki iet pa alu un redzēt puskilometru uz priekšu tālus izgaismotus tiltiņus.

Beiguši alas apskati un saņēmuši atļauju fotografēt, nobildējam alas ieeju un dodamies uz funikulieri, kas mūs vedīs atpakaļ uz tūrisma centru. Funikuliera galastacijā ir norāde uz skatu punktu. Diemžēl atkal tikai man pietiek spēka un motivācijas tur aizvilkties. Pārējie dodas uz bērnu laukumu. Es teiktu – velti, jo aiza, uz kuru paveras skats ir iespaidīga. Ir redzamas abas ieejas alā ar upi apakšā un baznīcu klintsgalā. Nodirnu tur kādas desmit minūtes, baudot dabasskatus.

Škocjanskije jame

Kad esmu ticis līdz bērnu laukumam, visi jau ir izspēlējušies, nedaudz ieturamies un dodamies uz Piranas pusi. Atkal brauciens pa bāni. Koper pilsētā uztaisam nelielu šopingu, kamēr Matīss guļ. Iepērkam produktus vakariņām. Maijai ir radusies ideja par jūras velšu zupu. Neviens tādu iepriekš nekad nav gatavojis, tad nu man nākas uz vietas izdomāt recepti un indegrientus. Beigās iepērkam zupai ķirštomātus, cukini un pašus jūras dīvaiņus.

Jahtklubs

Mūsu apartamenti ir norezervēti Portrožas jahtklubā. Nezinu, kur Maija tādus bija atradusi, bet tik šikos vēl nebija nācies mitināties. Bet vispirms viņi mums bija jāatrod. Norādītajā adresē atradām tikai autostāvlaukumu un jahtu remonta laukumu. Beigās gan atradām recepciju, iečekojāmies un devāmies uz savu mitekli.

Jahtu osta

Matīsam viss jau bija piebesījis un nolemjam šodien vairs neko nedarīt. Tik vien kā ar Maiju izejam pastaigā pa jahtklubu. Ievērtējam jahtas, te ir no krutajām, kas velk uz pāris miljoniem un no parastiem jahtu zapiņiem ar piekaramo motoru un diviem klāja kvadrātmetriem. Nē, jahtu šikumā Montekarlo osta sit pušu, bet arī šī nav peļama. Un saulriets ar uz jahtu mastu fona izskatās smuki. Nedaudz pablandāmies un dodamies atpakaļ uz apartamentiem, lai liktos uz auss.

Slovēnija IV

6. Jūnijs

Šodien mums ir ieplānots īsts pārbrauciens pa kalniem. Solās, ka būs daudz serpentīnu un alpu pļavu, kalnu ūdenskritumu un, protams, aizas.

Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Nu jau tuvāko apkārtni pārzinām kā savus piecus pirkstus. Pirmais galamērķis ir Zelenci dabas rezervāts. Maija apgalvo, ka tas esot kāds izcils kalnu purvs. Lieki piebilst, ka arī Maijas mammai ar tas ir apskatāmo sarakstā. Sakāpjam mašīnā un braucam skatīties. To dižo purvu. Es kaut kur esmu redzējis vienu bildīti, un saulainā dienā tas tiešām izskatās daudzsološi. Mums gan diena padevusies mākoņaina, bet visu jau ar nevar gribēt.

Zelenci purvs

Aizbraucam, tur tāda neliela autostāvvieta, ceļmalas kafejnīciņa, kur paēst kartupeļu frī ar desu. Tas noteikti pēc purva apskates. Atrodam taciņu un dodamies iekšā mežā. Bez mums te vēl ir kādi pāris purva mīļotāji. Mani gan celiņš nepārliecina. Ja celiņš ir tik smuki sakopts, tas nozīmē, ka taka nemaz tik gara nebūs. Un manām aizdomām ir pamats, taciņa pēc pārsimts metriem beidzas ar skatu uz nelielu purva dīķeli un skatu torni. Uzlienu augšā skatu tornī un secinu, ka tas dīķelis arī, šķiet, ir viss apskatāmais purvs. Kādu laiku vēl pameklējam taciņas, lai pārliecinātos, ka kas nav palaists garām. Viena taka daudzsološi ved dziļāk mežā. Speros izlūkos, pēc kāda puskilometra pa meža stigu un strautu gultnēm, pamanu cilvēku, kurš skalda malku. Skaidrs, var iet atpakaļ uz mašīnu.
Tagad mums ir jābrauc uz Vršič pāreju. Diez ko augsta jau tā pāreja nav, bet skati solās būt iespaidīgi. Pa ceļam nolemjam iebraukt un apskatīties World Grand Prix tramplīnlēkšanas kompleksu. Tas, izrādās, ir remontā un izskatās kā pakalns rekonstrukcijā.

Vršic pass 2

Braucam uz to pāreju. Nu smuks kalnu ceļš, ar skatiem uz kalniem. Traki līkumains gan, pati pāreja ir 1667 metrus augsta. Tur piestājam, nofotografējamies. Tas gan notiek ļoti ātri, jo pārejas augstākajā punktā ir migla, vējš un ļoti auksts.

Alpu parks

Nākamais apskates objekts mums ir alpu dārzs. Tas jau atrodas Sočas ielejā. Blakus Sočas upei. To starp citu ir iecienījuši vietējie laivotāji. Visa tā Soču ieleja ir viena laivotāju paradīze. Upē praktiski vienmēr var redzēt kādu cilvēku ar laivu. Bet nu atpakaļ pie Alpu dārza. Mani jau augu apskate nekad nav īpaši uzmundrinājusi. Toties Matīsam gan patīk izskraidīties pa dārza taciņām. Es pa fikso izstaigāju un apskatu augu kolekciju. Neteikšu, ka man tie ko daudz izteica, nu nav man botānika stiprā puse.

Soča

Tad uzrīkojam Soču upes krastā nelielu pikniku. Matīss lādē iekšā upē akmeņus un diezgan labi pavada laiku. Paši iekožam līdzi paņemtās maizītes un izplānojam tālāko brauciena maršrutu. Nolemjam uz nekādiem muzejiem neiet un doties uz Tolminas aizu.

Boka Waterfall

Piestāt gan nākas vēl vienu reizi, jo nevar tak pabraukt garām 106 metru augstam Boka ūdenskritumam. Matīss gan ir iemidzis un viņu netraucējam. Paši gan arī klāt pie ūdenskrituma neejam, nav tik daudz laika. Tā pavērojam viņu no ceļa malas un braucam uz Tolminu.

Tolminas aiza

Tolminā īsti nevaram saprast, kur ir tā aiza, nākas pat piestāt un apskatīties pilsētas kartē. Neteikšu, ka situācija noskaidrojās, karstums salīdzinot ar kalniem ir kā pirtī. Knapi var elpu ievilkt. Es kā vienmēr staigaju bez cepures un var teikt: pelnos uz saulesdūrienu. Beigās aptuveni noprotam, kur jādodas, paņemam azimutu un braucam.

Lieki piebilst – arī te nav īpašu norāžu un ceļš uz aizu vairāk atgādina ceļu uz kādu kūtspakaļu nevis uz tūrisma objektu. Divas mašīnas izmainīties te nevar un, ja nenoveicas, kādam var nākties kāpināties atpakaļ pat pārsimts metrus. Lejā gan ir vesels stāvlaukums, kase un kartes.

Tolminas tiltiņš

Iepērkam biļetes, motivējam Matīsu pamest mašīnu un, noklausījušies kasieres ekspress instruktāžu, kur kas atrodams, dodamies aizā iekšā. Te izrādās esot ala, kur iedvesmu smēlies pats Dante savai “Dievišķajai komēdijai”. Tā gan esot slēgta un tur neesot vērts vilkties. Viss pārējais gan skaisti, tiltiņš virs tiltiņa, upīte, krāces, siltie avoti un trepītes ar simtiem pakāpieniem.

Lāča galva

Mēs ejam tradicionālo maršrutu pa augstāko tiltu pāri, tad nokāpjam zemē apskatām Lāča galvu. Tas tāds akmens iespējams lāča galvas formā, kas iesprūdis starp divām klintīm. Nē, nu interesanti un pie upītes patīkami vēss, pat prom negribas iet.

Tad nu kādu pusotru stundu staigājam pa iekaramajiem tiltiņiem, taciņām un trepītēm. Viss smuki, esam apmierināti, arī citu tūristu nav daudz, un visiem vietas pietiek. Dodamies atpakaļ nu jau pa citu ceļu. Tas garuma un serpentīnu ziņā nemaz nav sliktāks par šurpceļu. Tolminā iepērkam vietējos ķiršus un melones un dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem.

Sočas ieleja

Atpakaļceļā Matīsam no nebeidzamie serpentīniem paliek nedaudz slikti, un viņam tiek opcija sēdēt priekšējā sēdeklī. Sliktās dūšas pazīmes pazūd momentāni. Braucam, skatāmies ainavu un runājam par autovilcienu. Ar to brauksim rīt, lai nebūtu šis ceļš jāveic vēlreiz. Pirms dodamies uz apartamentiem, nočekojam vilciena kustības grafiku un braucam gatavot vakariņas.

Tad visi nolemj vēl reiz aizbraukt uz Bohiņas ezeru iepirkt suvenīrus. Rīt jau dodamies no šīs vietas prom un gribas vēlreiz uzmest tam ezeram aci. Tā arī darām un tikai pēc tam pievēršamies vakariņu gatavošanai.