Navigate / search

Pavasarī pa Šveici V

21. maijs

Cīrihe

Šodien mums ir plānā tikt atpakaļ uz Rīgu un veikt nelielu šopingu. Nekur īpaši nesteidzamies, paēdam brokastis, nekā nopietna, bet iekost var. Tad savācam mantas un dodamies pastaigā pa veikaliem. Pēc katra veikala apmeklējuma somas kļūst smagākas, bet iepērkamo mantu saraksts sarūk. Beigās dodamies uz lidostu, un lidojam mājās. Atpakaļceļā tradicionāli lasu grāmatu.

Pavasarī pa Šveici IV

20. maijs

Šorīt pieceļamies visai agri, salasām mantiņas. Mūsu laiks Filisur ciematiņā ir beidzies; laiks doties uz Cīrihi, tur mums ir nākošā nakšņošanas vieta. Šodien gan ir ieplānots apmeklēt Andermatu, bet skatoties laika prognozes, saprotam, ka šim plānam nav nekādu izredžu. Tur līst lietus, un ir auksts. Lieki piebilst, ka ne mani, ne Maiju tāda dienas pavadīšana, kā salijušam vazāties pa kalniem ar visām līdzpaņemtajām mantām, nevilina. Tiek meklētas iespējamās dienas pavadīšanas alternatīvas, beigās izvēle krīt par labu Reinas ūdenskritumam.

Dienas plāns sastādīts, varam doties uz brokastīm, tur mums uzjautā, no kurienes mēs tādi esam uzkūlušies. Pasakām, ka no Latvijas. Tad tiek jautāts, vai Šveicē esam pirmo reizi. Nākas godīgi atbildēt, ka Šveicē esmu bijis jau pāri pa desmit reizēm, un rets ir tas miests, kur mēs vēl nebūtu bijuši. Ieturamies labi un dodamies uz vilcienu.

Vilcienā ir divas opcijas, sēdēt un lūkoties kalnu ainavas vai aprakstīt ceļojumā pieredzēto. Es izvēlos par labi otrajam, un cītīgi līdz pašai Cīrihei bakstu iPad ekrānā burtiņus. Cīrihē mums līdz savienotajam reisam jāgaida veselas divdesmit minūtes. Tās mēs izmantojam lietderīgi nosmeķējot vietējā Burger Kinga piedāvātos burgerus. Tad fiksi uz vilcienu un dodamies uz Schaffhausen, kuras tuvumā tad arī šis ūdenskritums atrodas.

Pa ceļam nekas interesants neatgadās, ja nu vienīgais divas iereibušas kundzītes, kas totālā pālī klundurē pa vilcienu, bet neko vairāk kā čipsus neizbārsta. Pa ceļam uz staciju ievērtējam Šafhauzeni un nospriežam, ka te pēc ūdenskrituma apmeklējumu vēl būs nedaudz jāuzkavējas, smuki dakstiņu jumti un vecs nocietinājums augšā.

Lai tiktu uz ūdenskritumu, pie stacijas ir jāiekāpj autobusā, šoferim jāpaprasa vai šamais uz turieni dodas un, ja atbilde jā, tad braukt līdzi. Mums izdevās atrast autobusu uzreiz, kāpjam iekšā un braucam, bez mums te atrodama vēl viena tūristu grupiņa, kas ļoti uztraucas par to, lai izkāptu pareizā pieturā. Viņiem par izpalīgu uzmetas kāds vietējais večuks, kas saka viss ir štokos, lai nekreņķējas, pateiks, kur jākāpj ārā. To pašu tūristiem teica arī šoferis tikai iepriekš. Tā nu visi braucam līdz večukam sajūk pieturas un šamais sāk lamāt šoferi, ka, viss, aizbraucām garām un šis pasažierus neizlaida. Šoferis klusē un nedaudz pasmīn. Arī tūristiņi satraukušies, izkāps nepareizā pieturā un varēs slāt liekas desmit minūtes atpakaļ. Autobuss apstājas stacijā, kur pēc mūsu aplēsēm ir pareizā pietura, te arī večukam atrodas atmiņa, ka viss ir kārtībā, un viņš nedaudz kļūdījies, un visi tinās prom no autobusa.

Reinas ūdenskritums

Gājiens nav tāls, kādas desmit minūtes, un var jau sākt skatīties ūdenskritumu. Ko lai saka, tāds gleznains pasākums. Daudz ūdens krīt no salīdzinoši neaugsta augstuma. Pilieniņi veido varavīksnes, virs ūdenskrituma redzama viduslaiku celtne, kas noteikti ir kāda pils. Otrā pusē vecas dzirnavas, kas pārbūvētas par laivu piestātni un restorānu. Pilns ar tūristiem, kas cītīgi iemūžina visu notiekošo fotoaparātos un videokamerās. Kas šokē – ir maz ķīniešu un japāņu. Ir opcija doties augšā uz pili par naudu vai pavazāties pa apkārtceļu gar Reinu un arī visu apskatīt. Mēs nolemjam par labu pastaigai, laiciņš foršs, saulīte silda, un neviens to apkārtceļu iet lāga negrib.

Pa ceļam pavērojam vietējo tūrisma industriju, ēstūži un laivu biļešu pārdošana. Par salīdzinoši nelielu samaksu tevi pieved pie paša ūdenskrituma, kur tu ūdeni vari dabūt tieši ģīmī, pa betonētām kāpnēm uzkāpt uz klints, kas atrodas ūdenskrituma vidū. Padrūzmēties un pafotografēt un tad lēkt atpakaļ laivā. Nav jau slikti, bet mani kaut kā šī ideja neaizrauj. Mēs pastaigājamies gar Reinas krastu, šķērsojam to pa gājēju tiltiņu un pieejam ūdenskritumam no otras puses. Uz pili nedodamies, tur jau rindā jāstāv pie pašas kāpņu apakšas. Vēl mums ķīnieši pajautā vai uz tās takas, pa kuru mēs atnācām, ir kaut kas interesants. Es atbildēju, ka taka, mežs un tilts, lai domā paši. Viņi nospriež, ka nav vērts.

Šafhauzena

Atpakaļ uz Šafhauzeni dodamies ar vilcienu, tā ka līnija ir tik īsa, tad uzraksts vilcienā piedāvā nopirkt biļeti nevis vilcienā, bet galastacijā pēc brauciena. Domāju, ka tas varētu būt reāls pārbaudījums pat godīgākajam pasažierim. Šafhauzenē mēs pastaigājam pa vecpilsētu, tur ir kaut kādi velosipēdistu svētki, visi kā traki braukā ar riteņiem un mazgadīgie regulā satiksmi. Mēs dodamies uz vietējo nocietinājumu, no kura reiz vietējie kūrējuši rajonu. Kāpiens saulītē diezgan nopietns, bet kaut kā jau augšā tiekam. Mūri iespaidīgi ar visu aizsarggrāvi. Grāvī gan ūdens nav, tā vietā tur uztaisīts briežu dārzs. Tā nu tu tur no augšas vari viņus appētīt. Tad ir iespēja uzrāpties pašā augšā un apskatīt visu pilsētu. Te nu notusējam kādas pārdesmit minūtes un dodamies atpakaļ uz vilcienu. Plānā ir doties uz Cīrihi un nolikt mantas viesnīcā.

Vilciens atrodas veiksmīgi, bet ar vietām gan nenoveicas. Kad beidzot atrodam brīvas vietas, priekšā sēdošais tantuks, kurš brauc kopā ar suni, sāk rakties pa savu somiņu. No tās sāk nākt reāla suņu sūdu smaka. Un es, lai ar cilvēks no laukiem, tomēr dodos meklēt labāku sēdvietu. Paveicas un labāku sēdvietu izdodas atrast. Dodamies uz Cīrihi, nekādi dižie atgadījumi nenotiek, tik vien, kā aiz loga savelkas negaisa mākoņi, kas liecina par iespējamu drīzu lietu. Pa logu paskatos, kā dažiem jau ir sācies siena laiks. Vilciens bonusā mūs izved cauri Vācijas teritorijai, pavisam nedaudz, bet tomēr.

Tikuši Cīrihē sākam nodarboties ar viesnīcas meklēšanu, tā mums rezervēta centrālās stacijas tuvumā, nu labi, kādu kilometru no tās. Atrašana ir diezgan viegla. Numuriņš ar neko īpašu neizceļas, dīvainas bīdāmās durvis aiz kurām noslēpta tualete, remonta kvalitāte kā pēc poļu viesstrādniekiem. Wifi par maksu, kā jau katrā viesnīcā, kas nav hostelis, televizors, kurā par laimi rāda pasaules hokeja čempionātu. Skats pa logu piedāvā tikai seksšopa izkārtni, bet visādi citādi ir okei.

Zīrihe 1

Iekārtojušies nolemjam doties paēst. Ar ēstūža meklēšanu mums lāga nekas neizdodas, visur piesmēķēts vai ēdienkarte nekāda. Pa to laiku paspēju sakasīties ar Maiju, aizejam līdz Cīrihes ezeram, paskatāmies ielu muzikantus un beigās atrodam kādu šaubīga paskata ēstūzi, kurā tad arī nolemjam paēst. Tagad atskatoties droši varu teikt, nevajadzēja. To mēs sapratām, kad tika atnests buljons. Varonīgi apēdam piedāvāto ēdienu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Neko lāga darīt vairs negribas un ejam gulēt.

Pavasarī pa Šveici III

19. maijs

Šodien mūsu plānā ir aizkulties līdz Le Prese stacijai, pa ceļam šķērsojot Passo del Bernina ar vilcienu. Šķiet, ka līdz šim ar vilcienu divtūkstoš trīssimt metru augstumā man vēl nav nācies būt.

Monteratsch

Tādēļ ceļamies agri, lai uz deviņiem jau būtu dzelzceļa stacijā. Paēdam brokastiņas, šoreiz izskatās, ka ēst vari cik lien, un tevi neviens par to nerās. Maija atminas, ka vajag iepirkt provīziju, tad nu nopērku ūdeni un ābolu sulu, varam vilkties uz staciju. Braucam atkal uz Samedan tur pārsēžamies vilcienā, kas dodas uz Pontresina un no turienes uz Tirano.

Bernina pass

Prom braucot visas tās divas ar pus stundas visu laiku sēdēju un vēroju dabas ainavas pa logu. Brīžiem vilciens uzbrauca pat augstumā, kurā vairs neaug koki un joprojām vēl redzams nenokusis sniegs. Nopietnāki ģeogrāfi noteikti spētu novērtēt arī ūdensšķirtnes grēdas robežas šķērsošanu ar vilcienu. Kopumā superīgi skati ar daudz kalniem un sniegu. Mēs gan braucām ar parasto vilcienu bez nekādiem vipendroniem.

Mūsu sākotnējais plāns bija aizšaut līdz La Prese un tad ar kājām aizčāpot līdz Poschiavo. Tomēr brauciena gaitā sapratām, ka šis pārgājiens pēc būtības sevī ietver iešanu gar izbetonētas upītes malu bez nekādiem īpašiem skatiem. Mainījām plānu un izlēmām doties apkārt Poschiavo ezeram. Ja godīgi, tad tas ezers nekas izcils jau nu nebija, bet grūti būtu attaisnot divarpus stundu ilgu braucienu šurp un neko neizdarīt. Tad nu sākām soļot. Iesākumam izvēlējāmies doties paralēli vilciena sliedēm. Laiku pa laikam varējām skatīties vilcienus, māt pretī cilvēkiem vagonos un spriest par dīvainu novērojumu. Kādēļ daži vagoni ir pārbāzti un citi tukši? Redzējām vagonus, kas bija pārpildīti un blakus totāli tukšs. Abi otrās klases vagoni. Iespējams, ka viņi nebija caurstaigājami. Un ja tu cilvēks stacijā nepaskaties, kur iekāp, tad vari stāvēt kājās.

Lago di poschiavo

Pēc stundas jau bijām tikuši līdz Mira Lago ciematiņam un dzelzceļa stacijai. Tomēr tālāk turpināt apli negribējās. Sākām pētīt dzelzceļa grafiku un nācās izvēlēties vai nu stundu dirnēt stacijā vai arī tomēr turpināt apkārtceļu un paspēt uz šo pašu vilcienu, bet jau citā stacijā. Nolēmām iet. Kad nu bijām nogājuši kādas padsmit minūtes mūsu ceļu aizšķērsoja barjera, kas laipni vēstīja, tālāk ceļu turpināt aizliegts. Esot bijis nogruvums, tagad labi cilvēki taciņu labo, varat iet atpakaļ. Šoreiz varu priecāties par faktu, ka nebijām gājuši ap ezeru pretējā virzienā, tad nu gan būtu aplauziens.

Poschiavo

Nekas, dodamies atpakaļ, ievērtējam vietējos Ferrari un dirnam stacijā divdesmit minūtes. Maija skatās uz ezeru, es lasu grāmatu. Atpakaļceļā izkāpjam Poschiavo pilsētiņā. Maija grib itāļu saldējumu, es apskatīt vietējās kulta celtnes. Pilsētiņa maza, divas baznīcas, dzelzceļa stacija un upīte pa vidu ar kādiem trīs tiltiņiem. Arhitektūra forša, šauras ieliņas, mazi pagalmiņi un viss tīrs. Atrodam gan saldējumu, te gan izskatās, ka saldējuma bumbiņu veidošanas karote vēl nav atklāta un salčuks tiek saķopsēts vafelē ar cepamo lāpstiņu. Bet nekas, garša no tā nemainās. Stundiņu pablandījušies dodamies atpakaļ uz Filisur.

Nospriežam, ka prātīgāk šodien būtu bijis pastaigāt pa Bernina pārejas takām divu kilometru augstumā nevis blandīties gar to ezeru. Nekas, to izdarīsim citreiz. Atpakaļceļā pamīšus skatos pa logu un lasu grāmatu.

Landvasser viadukts

Filisur ir viena apskates vērta vieta, Landwasser viadukts, tas nu ir viens superīgs skats, kur vilcieniņš izbraucis no tuneļa kapā pāri piecdesmit metru augstam viaduktam. Te nu mums bija dilemma, iet kā latviešiem kārtīgi paēst vai arī dirnēt vēl stundu un sagaidīt nākamo vilcienu. Kuņģis šoreiz uzvarēja. Ejam atpakaļ uz hoteli.

Paskatos nedaudz hokeju un dodos vakariņās. Vakariņas kārtējo reizi garšīgas, iesaku noprovēt, ja gadās kulties pa to apvidu. Paēdis izdzeru enerģijas dzērienu un skatos Čempionu līgas finālu. Švainštaigers vairs nav tas, kas agrāk, nespēj pat vārtos trāpīt. Visu spēles laiku ar vairāk pa zemi vārtījās cerot uz sodiem nevis spēlējot. Pat vārtsargs viņu sarāja.

Pavasarī pa Šveici II

18. maijs.

Rīts sākas diezgan agri, esam pamodušies jau pulksten sešos. Man jau bija aizdomas, ka tas tā būs, esmu pieradis katru rītu celties septiņos. Brokastis mums ir pieejamas no pusastoņiem, tā ka nākas vien pusotru stundu bumbulēt. Brokastis Šveices parastās, pāris maizītes, nedaudz siera cīsiņi pēc skaita, kafija garšīga. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz Tamina Schlucht.

Bad Ragaz

Nav ko liegties, man nav ne jausmas, kas tas ir pa zvēru, jo ceļojuma plānošanā neesmu lāgā piedalījies un stāstos, kur un kā mēs dosimies neesmu lāga ieklausījies. Tagad uzzinu, ka līdz tai Tamina Schluht mēs dosimies pāris kilometrus gar nelielas upītes krastu, kuru noteikti sauc par Tamina. Upīte daudzu gadu laikā ir izgrauzusi brangu aizu, kas dod smuku dabas skatu. Ja slinkāks, tad var aizbraukt arī ar autobusu, bet tas nav tas.

Tamina

Pirms došanās rīta pastaigā ieejam vietējā supermārketā, nopērkam provīziju un dodamies aizā iekšā. Pati upīte jau atgādina hidrotehnisku būvi, laiku pa laikam nostiprināti krasti, brīdinājumi nevazāties pa upītes gultni, jo Hesiņš varot jebkurā laikā atvērt slūžas un apslīcināt kā kaķus. Pa pašu ceļu ar jāiet uzmanīgi, daudz rūmes tur nav. Te varot braukt tikai viens autobuss, izmainīties nav iespējams un, lai autobusu palaistu garām, arī kājāmgājējam ir jāmeklē vieta, kur nostāties. Tie daži kilometri ir ļoti skaisti – dziļa aiza, skaļa upīte ar daudz mākslīgām un dabiskām krācītēm. Vietām izlikti soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. To arī laiku pa laikam izdarām, nav jau kur skriet. Šo gabalu iet es ieteiktu pašā rīta agrumā ap deviņiem, tad te vēl nav ne pensionāri, ne suņi, ne bērni, visa taka tikai Tev. Pat pirmais autobuss parādās tikai takas pašās beigās.

Tamina 3

Aptuveni pēc stundas esam nonākuši līdz Alte Pfaeffers. Tur atrodami termālie avoti un, iespējams, smukākā aiza, ko jebkad esmu redzējis. Bet nu līdz tai vēl jātiek. Šis miests sastāv no viena hoteļa un ieejai uz termālajiem avotiem. Šī vieta jau no seniem laikiem ir bijusi slavena ar savām ģikts ārstēšanas iespējām, te jau no piecpadsmitā gadsimta uzņēmīgi cilvēki attīstījuši savu biznesu, laižot cilvēkus ar striķiem lejā līdz karstajiem avotiem. Nezinu vai kādam palīdzējis, bet atsaucība bijusi liela. Tagad tur izbūvēta taciņa, kas gribētājus aizved līdz šiem avotiem paskatīties, tomēr, lai tiktu uz šīs taciņas ir jāmaksā veseli pieci franki no sejas un tikai kapiķos. Kā pa brīnumu izrādās, ka mums bleķa kapeiku nav pietiekošā daudzumā, un man nākas doties uz hoteli meklēt apmaiņas iespējas.

Ejot pārcilāju galvā savas vācu valodas zināšanas, atminos vien divas frāzes, Guten tag un Schoene Unterwaeshe. Īsti gan neatminu, kad kuru tekstu bija jālieto. Par laimi vietējie saprot arī angļu mēli un izstāsta, ka tādiem neapdomīgiem cilvēkiem kā man ir speciāls automāts, kas papīra banknotes pārvērtīs metāla kapeikās. Tiešām strādā. Nu varam tikt pa automātiskajām durvīm iekšā aizas termālajā galā.

Tamina 2

Patlaban mana vājība ir spēle Dark Souls un šīs aizas, kur gaisma nedaudz pa pāris šķirbām iespīd no augšas, man atgādināja kādu lokāciju. Ar nepacietību gaidīju, kad no stūra izvilksies kāds zibeni spļaujošs drakons, bet nekā. Tiešām savdabīga un skaista vieta. Visa apskate aizņem labi, ja divdesmit minūtes, vietām uz galvas uzlīst ūdens no kāda ūdenskritumiņa, bet nav ko pārāk satraukties. Visu apskatījušies, dodamies uz autobusu pieturu, lai gaidītu autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Bad Ragaz.

Maija ieņēmusi galvā, ka mūsu Swiss pass derēs arī šai autobusā, es neesmu pārliecināts. Šoferis arī ir manā pusē, nokāšot sešus frankus no katra. Mums tiek pavēstīts, ka aiza ir atsevišķs bizness un pilsēta cits bizness. Pilsētā mēs braucam pa velti, te piķojam. Nu pilnīgi kā tiem tupervāres trauciņu tirgotājiem, tiem ar te beidzas mans bizness, un te sākas tavs bizness.

Vilciens 233

Lai vai kā līdz dzelzceļa stacijai tiekam un esam prom no tās Heidilandes visai veiksmīgi. Šī vakara hotelis mums rezervēts Filisur. Bet tā jau uzreiz tur neskriesim, mums vēl ir lieli plāni, mēs dosimies pārgājienā, bet lai nokļūtu uz startu mēs pērsimies cauri pus Šveicei. Iesākumā aizbrauksim līdz Landquart pilsētiņai. Un tad dosimies uz Lavin. Lai tur tiktu vilciens mūs vedīs gar smukiem bergblikiem un pie Klosters izraus cauri Vereina tunelim, kas ir veselus divdesmit kilometrus garš. Nu labi, ne jau precīzi, bet tuvu tam. Skati tiešām ir skaisti, un ir vērts atraut degunu no grāmatas un laiku pa laikam paskatīties vilciena logā. Tunelis gan apnicīgi vienveidīgs, visu laiku tumšs.

Lavin 2

Izkāpjam Lavin stacijā. Atminoties hokeja notikumus aizdomājos, ka varbūt Laviņš kādā spēlē šveiciešiem par labu golu iesitis, un par to viņa vārdā nosaukta pilsēta. Bet diez vai, izskatās, ka tā pilsētele te atrodas jau no laika sākuma. Mums ideja ir iziet nelielā pastaigā caur Guarda ciemu uz Ardez ciemu. Tas ir darāmais uz kādiem astoņiem kilometriem. Sākumā gan viss ir diezgan nomācies un brīžiem šķiet būs lietus. Bet nekas, mums līdzi ir lietussargs. Pirmajam ciematam izsoļojam braši cauri, atrodam savu Wandervegu un ejam pret kalnu. Govs pļeku blīvums uz ceļa minimāls. Laiku pa laikam redzami kanalizācijas lūku vāki, kas liecina, ka no maģistrālās kanalizācijas līnijas neesam pārāk novirzījušies. Pēc kāda laika sāk spīdēt saulīte, un kalni izskatās labāk. Vietējie te spiež uz govkopību. Visur dzirdami zvaniņi un redzami govslopi. Vietējie paļaujas uz elektriskā gana spēku. Tie te salikti ceļmalās brīvi pieejami. Domāju, ka pie mums laukos tāda ganiņa mūžs būtu pāris stundas un tad viņu nospertu. Te viņiem pat pieķibināti saules paneļi, kas acīmredzot dienā lādē akumulatoru.

Lavin 3

Uzduramies arī bišu dravai, tā atrodas netālu no Guarda miesta. Bites tur sataisījušās spietot, un viss ceļš pilns ar viņām. Bišu zonu šķērsojam ātrā solī. Tad sastopam pirmos pretimnācējus, piesēžam uz takmalas soliņa un klausāmies, cik veiksmīgi viņiem izdodas tikt cauri bitēm. Kliedzienus nedzirdam, laikam veiksmīgi. Guarda ciems mūs sagaida ar iespaidīgu mēslu čupu, kas atrodas blakus ciematiņa nosaukumam. Uz nosaukuma sēž krauklis. Ir skaidrs, ka ciems būs labais.

Guarda

Un ir ar labais, kur vēl tu vari redzēt kazu uz balkona, govs pļeku ciema centrā. Skaidra lieta, ka te ir daudz kas palicis no vēsturiskās Šveices. Mājas ir smuki nokrāsotas, lielākā daļa gan izskatās neapdzīvotas. Augšā māja, apakšā stallis. Bet visādi citādi smuks ciematiņš, es jau kā lauku puika pie smakas ātri pieradu.

Ardez

Dodoties uz Ardez ejam garām nelielai upes nogāzei, tur gulšņā vietējās aitas. Saimnieks, lai atvieglotu to identifikāciju un novērstu strīdus ar kaimiņiem, kuram kurš jērelis pieder, uz to kakliem uzkrāsojis sarkanas strīpas. Tā kā laiks karsts, aitas guļ nekustīgi. Man tas izskatās, ka kāds pārcirtis visām aitām kaklus un sametis tās grāvī. Arī Ardez ciematā mūk sagaida mēslu čupa un nelielas ieliņas, kuras visas ved uz dzelzceļa staciju. Iepērkamies vietējā bodītē un dodamies uz vilciena staciju. Te vilciens aptur tikai pēc pieprasījuma un ja vēlies, lai nākamais vilciens tevi savāktu ir jāspiež zaļa poga, kas garantē vilciena apstāšanos. Tā nu sēžu saulītē un gaidu vilcienu. Vēroju šķūņa būvēšanu pāri dzelzceļam, ievērības cienīga ir arī mēslu talka, garlaicīgi nebija.

Un nu bija laiks doties uz pašu Filisur. Braucam ar vilcienu līdz Samedan un no tās uz Filisur. Nu ar tik viltīgu dzelzceļu vēl nebija nācies braukt. Šveicē inženieriem vilcieni ir apsēstība, viņi visur izbūvējuši tā, lai ar vilcienu var piebraukt. Tas sevī ietver neskaitāmus tuneļus, viaduktus un sliedes gar kalnu nogāzēm. Vilciens var mest cilpas ap kalnu vairākas reizes līdz tiek līdz ielejai. Paši vilcieniņi smuki, mazi un glīši sarkanā krāsā. Ja skatās uz viņiem no ielejas, tad gaumīgi izskatās pret kalnu vai mežu.

Samedan stacijā iepērkam ēdamo, jo nevar tak zināt kā tai Filisur mūs baros. Ceļš no Samedan uz Filisur ir iespaidīgs, tuneļi, braukšana gar kalnu malām, pilsētiņas apakšā. Ļoti interesanti, pat braucot trešo reizi. Ne pa velti daļa no Šveices dzelzceļa iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. To gan arī vilcienā mums visu laiku balss no skaļruņa atgādina. Bet katru dienu jau ar nenākas braukt ar vilcienu gandrīz divu kilometru augstumā.

Filisur

Beidzot esam tikuši arī Filisur, mūsu hoteli no stacijas viegli pamanīt, tam uz jumta uzkrāsots Hotel. Pats miests maziņš uz kādiem piecsimt iedzīvotājiem, pie katras mājas pa kūtiņai, mēslu čupai un govju zvaniņu skaņas. Viesnīcā iečekojamies, mums izskaidro vietējo kārtību un dodamies uz numuriņu. Skatos numuriņam ir arī balkons ar skatu uz kalniem un kaimiņu sētu. Ir arī daudz kristīgās literatūras, vesels žurnāls veltīts dzelzceļam un kristiešiem. Sāk likties, ka vakariņās mums spīd tikai mazsālītas hostijas. Bet nekā, hotel Schoental piedāvātās vakariņas bija vienkārši izcilas. Laba baraviku zupa un šnicele ar kartupeļiem garšoja ļoti labi. Maija gan apēda sparģeļu zupiņu un teicās esam paēdusi. Tas gan neliedza viņai spert no mana šķīvja kartupeļu frī. Apkalpojošais personāls tā ar nevarēja saprast kādā mēlē ar mums runāt, tad nu viena runāja vāciski, otra angliski. Paēduši gājām gulēt, jo pa dienu bijām tā novazājušies, ka blandīšanos pa pilsētu atlikām uz citu dienu.

Pavasarī pa Šveici I

17. Maijs

Šogad esam nolēmuši izbraukt vienu mazu līkumiņu pa Šveici. Nav jau tā, ka Šveicē nebūtu būts, bet tā kā valsts ir visai paliela, tad visi stūri vēl nav apskatīti. Kā jau ierasts, galvenais transports, kas tiks izmantots ceļā, ir vilciens. Tas sanāk lētāk kā mašīnas noma un redzēt ar var daudz vairāk. Tā kā tagad Swiss saver pass ir divi par vienu cenu, tad viss pasākums sanāks divreiz lētāks. Šveicē gan ir pāris ne tik iepriecinošas lietas – viesnīcas ir salīdzinoši dārgas un diezgan augstais Šveices franka kurss.

Mūsu pirmais uzdevums ir nokļūt no Rīgas līdz Cīrihei. Lidojums paiet diezgan vienmuļi, vienīgais prieks ir par to, ka sēžam pie avārijas izejas, un kājām vietas ir pietiekoši. Es palasu grāmatu, izlasu Air baltic žurnālu. Forša fīča ir tā, ka ēdamo vari iepriekš pasūtīt airbaltika mājas lapā, tur izvēle lielāka un atnes ar uzreiz, kā sākas apkalpošana. Neteikšu jau, ka kaut kas baigi garšīgs un izcils bet ieēst varēja. Interesanta bija arī nolaišanās Cīrihē, neteikšu, ka ekstrēmākā manā mūžā, ne tuvu tam. Tomēr bija interesanti pavērot, kā lidmašīnu sānvējā nēsā, un piezemēšanās ar vairāk atgādināja nokrišanu no krēsla. Patīkams pārsteigums, pasažieri pēc nosēšanās neaplaudē, lai gan piloti mūs atgādājuši uz lidostu veselas divdesmit minūtes ātrāk. Pirmo reizi izdzirdu paziņojumu, kas lūdz ieslēgt mobilos telefonus un par ierašanos informēt sagaidītājus.

Izkāpuši no lidmašīnas un tikuši līdz lidostai, sākam meklēt dzelzceļa staciju. Vispār jau atrast nemaz nav grūti, vadies pēc zīmēm un klāt būsi. Ieejam arī vietējā kioskā un pa nesamērīgi dārgu cenu nopērkam pudeli kolas un ābolu sulu. Stacijā nopērkam Swiss pass uz četrām dienam, kas mums ļaus neierobežoti pārvietoties ar Šveices virszemes transportu par nieka 220 frankiem diviem cilvēkiem.

Andorra

Šodienas plānā mums ir apmeklēt Lihtenšteinu. Tā ir mana ideja, un es to daru tikai ķeksīša pēc. Manā kontā no Eiropas pundurvalstīm ir tikai Andora un Monako. Lai tur nokļūtu, mēs no Cīrihes dodamies uz Sargans pilsētiņu, tur meklējam 12. autobusu, kas mūs nepilnas pusstundas laikā līdz tai Lihtenšteinai aizvedīs. Izskatā, ka bez Vaducas te ir vēl pāris ciemi, kuriem visiem autobuss mūs izved cauri. Iespējams, ka šī arī ir vienīgā valsts, kurā esmu apmeklējis visus ciematus. Vaducā izkāpjam pie pasta un domājam, ko nu darīt. Nolemjam doties uz centru un tur kādā suvenīru bodē atrast magnētiņu ar Lihtenšteinas simboliku, tas jāaizved mātei, jo viņa tādus krāj.

Lihtenšteina

Bodīti atrodam visai naski, galvenais bizness te gan ir pastmarku tirgošana, un pāris cilvēki tās arī pērk. Pati Vaduca ir tipisks tūrismam veltīts miests ar pāris ēstuvēm un smuku rātslaukumu. Uz pilsētiņu no kalna kores nolūkojas pils, kurā noteikti dzīvo Lihtenšteinas patiesais īpašnieks. Rātslaukums ir izlikts ar dzelteniem ķieģeļiem kā ar bruģakmeņiem. Pie mums tādus ķieģeļus izmanto skursteņu celšanai, bet Lihtenšteinā liek uz zemes. Varbūt lai parādītu, ka ar viņu ienākumiem uz vienu cilvēku viņi varētu visu savu valstiņu ar ķieģeļiem izlikt.

Tūristi te tiek atvesti ar autobusiem un palaisti savā vaļā. Redzam, ka neviens īsti nezina, ko te darīt. Pastmarku muzeju neviens nešturmē, pieiet apskatās, kas tas ir un dodas prom, tāpat ar vietējo novadpētniecības muzeju, neviens iekšā neiet. Šķiet, ka visi te atbraukuši ar tādu pašu mērķi kā es – pēc ķeksīša. Pie galvenā laukuma apskatāmas pāris skulptūras, no metāla veidoti suņi, abstrakti dzelzs locījumi un cita augstā māksla. Cilvēki tos pieklājības pēc pafotografē, padrūzmējas un tad dodas prom. Ir vēl iespēja paēst ceļmalas krodziņos, bet mums tam nav laika, dodamies vien atpakaļ uz autobusu pieturu. Pārmaiņas pēc šoreiz braucam uz Buchs staciju un tad dodamies uz Bad Ragaz.

Bad ragatz 2

Bad Ragaz izsenis ir slavena ar saviem termālo ūdeņu avotiem. Mums plāniņš ir apmeklēt Tamina Therme peldētavu. Bet no sākuma mums ir jāatrod hotelis, kurā veikta rezervācija. Te nu lieti noder mobilajā telefonā iebūvētā navigācijas sistēma. Lai gan patiesībā tai pilsētā ir tikai pāris ielas un būtu jābūt diezgan stulbam, lai neatrastu viesnīcu tāpat. Uzreiz ir redzams, ka pilsētas vēsture ir saistīta ar ūdeņiem. Uz ielām ir izstādītas santehnikai veltītas instalācijas. Tās sevī ietver dažādas sildīšanas sekciju elementus, vannas uz koka platformām, ūdenskrānus un instalācijas no koka bluķiem. Koka skulptūru paveids te nav tik detalizēts kā Tērvetes dabas parkā. Te dominē ar pāris cirvja cirtieniem bluķim piešķirta cilvēka forma un spilgts krāsojums.

Bad ragatz 4

Mūsu viesnīca ir Essos hotel quelle, tāda maza viesnīciņa ar laipnu apkalpošanu un brīvu Wifi internetu, kas diemžēl strādā tikai pusstundu un tad nobeidzas, lai vairs nepaceltos. Varētu jau iet trobelēt saimnieci, bet galu galā esmu tak atvaļinājumā. Pārģērbjamies un dodamies uz vietējo baseinu ar akvaparka elementiem. Tā nav mana ideja, jo man liekas dīvaini doties uz akvaparku Šveicē, ja nevīžoju aizvilkties uz to pašu Līvu akvaparku, kas ir salīdzinoši netālu no mājām. Neskatoties uz mazo pilsēteli, akvaparku mums atrast uzreiz neizdodas. Iesākumā mūsu uzmanību novirza kāds milzīgs hoteļa dārzs. Te arī dominē metāla skulptūras.  Man jau vislabāk patīk pulēti metāla bruņrupuči, jo bruņrupuči tak satur zemi kopā. Pēc desmit minūšu patstāvīgas meklēšanas beidzot sākam skatīties uz zīmēm un līdz ūdens procedūrām tiekam.

Bad ragatz 3

Dabūjam savas rokassprādzītes, tiekam noinstruēti un dodamies iekšā. Nekā diža te nav -Jūrmals Hotel Spa viennozīmīgi ir labāks. Pāris burbuļvannas, baseiniņš iekšā un baseiniņš ārā, pāris pirtis. Pēc pirmās stundas man jau tas pasākums ir apnicis. Bet nekas – varonīgi noturos vēl pusstundu un tad dodos ārā. Pablandāmies vēl pa pilsēteli un ejam ēst. Kā ēstūzis mums ir izvēlēta vietējā kebabnīca. Izskatās, ka tas ir kāda austrumnieku pāra ģimenes uzņēmums. Neteiktu, ka ļoti tīrīgs, bet ēdiena porcijas lielas un pats ēdamais garšīgs. Pieēdos pamatīgi un un dodos uz viesnīcu.

Bad ragatz 1

Pa ceļam vēl aplūkoju vietējo apmetēju mākslas darbus. Te ir populāri māju ne tikai apmest un nokrāsot, bet vēl apmetumā ieskrāpēt kādu bildi. Bildē pārsvarā dominē dažādi ornamenti. Daži uzņēmīgākie cenšas uz stūriem iegrebt arī pa plikam sievišķim. Šķiet, ka galvenais uzsvars tiek likts uz krūtīm, tās ir viegli identificējamas, galva parasti ir kaut kāds ovāls un kājas ja ir tad vairāk atgādina nāru ar divām astēm.

Viesnīcā noskatos, kā Zviedri dabū pa asti, nedaudz pastrādāju un dodos gulēt.

%d bloggers like this: