Navigate / search

Gardas ezers 2013

16. septembris

Šodien plānojam doties atvaļinājumā uz kādu nedēļu un, tā teikt, nedaudz pastiept vasaru garāku. Lai to panāktu, esam saplānojuši aizšaut uz Gardas ezeru, padzīvoties pa itāļu miestiņiem, un pats galvenais – veikt pārgājienus vietējos kalnos.

Šodien gan vēl nekādi pārgājieni nav ieplānoti, galvenais mērķis ir tikt līdz mūsu kempingam, kas saucas Baia Verde un atrodas miestā, kas saucas Manerba del Garda, kas savukārt atrodas simts ar kapeikām kilometrus no Milānas. Tā kā līdz izlidošanai ir labi daudz laika, rīta cēlienu pavadu darbā, viss saplānots jau pavasarī, tā kā nevajadzētu būt nekādām problēmām. Tomēr šādas tādas ir, Air Baltic kaut kad pārcēla savu ielidošanas lidostu no Linātes uz Malpensu, un līdz ar to mums vajadzēja veikt izmaiņas savā mašīnas rezervācijā. It kā jau sazinājāmies ar Eurocar laicīgi, un tie apgalvoja, ka viss kārtībā, varat nekreņķēties mašīna būs Malpensā. Te jāpiezīmē, ka esam seši braucēji un mums vajadzēs vismaz mikriņu, lai kopā ar bagāžu varētu pārvietoties pa Ziemeļitāliju.

Šodien izrādās, ka Malpensā viņiem ir pirmā dzirdēšana par ko tādu, un viņi mums neko nevarot garantēt. Beigās atradām kādu atsaucīgāku darbinieku, kurš solījās noorganizēt, lai mēs pie sava mikriņa tiktu.

Lidostā ierodamies laicīgi, iečekošanās iet brīnumātri, un iekšā tiekam jau stundu pirms izlidošanas. Matīss un Ernests stundu pavada lietderīgi spēlējoties lidostas bērnu laukumā. Pats lidojums noris bez jebkādām problēmām, Matīss savos četros gados jau ir pieredzējis lidotājs, uzreiz pēc pacelšanās uzvelk jaku uz galvas un liekas gulēt, un noguļ līdz pašai Milānai. Ernests gan nav tik prātīgs, viņš papriekš izšeptējas un tikai tad liekas gulēt, bet beigu beigās nekādu trobeli netaisa.

Fiats

Milānas lidostā auto izīrētāji mūs nav piekāsuši, mums tiek piešķirts Fiat Scudo. Te gan man jāatzīst, ka neko tādu iepriekš nebiju redzējis, pat dzirdējis ne. Un cik atminos uz Latvijas ceļiem, ar’ tāds nav redzēts. Lai vai kā tur nebūtu, busiņš ir pietiekoši ietilpīgs. Nočekoju, ka nekādu acīmredzamu kaišu agregātam nav (tas ir nav buktēts un riepās turās gaiss), un dodamies uz kempingu.

Braukšana aizņem pāris stundas. Arī Ivars mūs ceļa sākumā pieviļ. Uzkaras un nestrādā, sak, tiekat nu paši ārā no Milānas. Ceļojuma gaitā izrādīsies, ka Ivars nemaz nav tik labi pārziemojis, kā bijām cerējuši, viņam ir parādījies gļuks, kas aparātu uzkarina brīdī, kad tu apstiprini, ka esi gatavs braukt pa maksas ceļiem. Nezinu, kas tieši šajā faktā viņu šokē, bet ar laiku iemanījos viņu pāris reizes pārstartēt. Un ja jau runājam par Ivaru, tad arī kartes neviens viņam nav atjaunojis kopš tā pirkšanas, tādēļ bieži sanāca braukt pa neesošiem apļiem, tuneļiem un, ivaraprāt, pļavām.

Lai vai kā, ap deviņiem vakarā ieradāmies kempingā Baia Verde, tur mums bija rezervēts tikai šogad uzstādīts kempinga namiņš ar veselām trīs istabām. Ja pavisam godīgi, tad divas istabas vairāk atgādināja tādus palielus skapjus ar divām gultām. Sadalām istabas, saklājam gultas un liekamies gulēt, rīt mums jau ieplānots pirmais pārgājiens. Pa nakti uznāk lietus un dzird pat pērkonu, nodomāju redz cik superīgi, varēsim rīt pa lietu vazāties uz nebēdu.

17. septembris

Šodien visi piecēlušies agri, pēc Latvijas laika ap septiņiem. Uzēdam brokastis, tās mēs esam paņēmuši līdz no mājām. Aizejam uz kempinga ofisu un izveicam visas nepieciešamās iečekošanās procedūras, tas sastāv no 100 EUR drošības naudas gadījumam, ja nosperam visus šķīvjus vai arī ko saplēšam. Jāpiebilst gan, ka nekā tāda jau mājā, ko salauzt, nav, toties viss tiešām ir jauns un tīrs.

Gardas ezers dienā 2

Iesākumā nobrauksim gar Gardas ezera krastu uz apdzīvotu vietu, kura saucas Toscolano Maderno un tur dosimies pirmajā pārgājienā. Sapakojamies mašīnā un sākam braukšanu, stingrā ivara uzraudzībā. Ivars rada dilemmu jau pirmajos kilometros, ticēt viņam vai braukt pēc sentēvu metodēm vadoties pēc zīmēm. Var jau būt, ka tas ir jautri ietaupot pāris metrus dzīt ar busiņu cauri pa mazu viduslaiku ciematiņu šaurajām ielām, jeb labāk turēties uz normālām štrāsēm, kur pirms braukšanas nav jānoloka spoguļi. Izvēlamies kompleksu risinājumu, ja redzam zīmes, braucam pēc tām, Ivaru klausot tikai tad, kad vairs nav nekāda padoma.

Par pašu Gardas ezeru. Ko tur vēl var pateikt, visi, kas redzējuši Itālijas vai Šveices kalu ezerus sapratīs, ka aprakstīt to foršo skatu nemaz nav iespējams. Nu vismaz man. Kalni un ūdens, senas pilsētiņas ar dakstiņu jumtiem, ja ir vēlme var uzbraukt kalnā pa serpentīnu un raudzīties uz to visu no kilometra augstuma. Braucam gar ezermalu un baudām ainavu. Ja nu tikai izņemot Ernestu, kuram vienkārši nepatīk viņa bērnu sēdeklītis un jebkura pārvietošanās, kas ilgāka par divdesmit minūtēm viņam šķiet bērnutiesību pārkāpums. Matīss jau ir profesionāls ceļotājs un strādā par radio visu laiku kaut ko stāstīdams.

Valle delle Cartiere 4

Kad esam sasnieguši galamērķi, meklējam, kā var nokļūt uz Valle delle Cartiere. Tur senāk esot bijis vietējais papīrrūpniecības centrs, kas Maijai ir šķitis apskatīšanas vērts. Vispār jau pārgājiens tika izvēlēts pēc principa, lai pa to var nest bērnus, nav milzīgi kāpumi un lai tas ietu pa apli. Iebraukšana pašā ielejā ir pa drausmīgi šauru ceļu, kuram bonusā vēl nāk maziņš tunelītis. Bet kā par brīnumu mikriņš tam cauri izlien.

Kā jau īsteniem latviešiem pienākas, esam atkūlušies ļoti agri, pārkingā praktiski neviena vēl nav, saule ar vēl nav tikusi līdz ielejai, un nākas vien iet pa vēsu ēniņu. Vai nu lidmašīnā esmu apaukstējies, bet man visu laiku salst. Gandrīz kā es mīnus desmit grādos būtu izgājis pastaigā tikai t-kreklā. Uzsākot ceļu uzreiz vienojamies, ka muzejā iekšā neiesim, iziesim taku un atpakaļ uz mājām.

Sākums ir foršs asfalts, kas it gar kalnu upes malu. Upītei dots Toscolano nosaukums, un reiz tā darbinājusi daudzas ūdesndzirnavas, kas pārvērtušas vecas lupatas jaunā papīrā. To visu var izlasīt takmalas stendos. Pašu rūpnīcu vairs nav, vispār nekā nav, ir tikai pamestas drupas, kuras jau apaugušas ar vietējo floru. No faunas gan manām tikai vietējos iedzīvotājus, kurus Matīss sveicina ar bondžurno, un viņus pavadošie suņi.

Valle delle Cartiere

Un taciņa ved pāri diviem interesantiem tiltiņiem, kas ļauj upi aplūkot no jaukiem rakursiem. Viens tāds modernāks un izceļas ar smuku skatu no tā, var pat redzēt upītes zivtiņas. Otrs ar to, ka ir totāli sapuvis un pat itāļi uzlikuši uzrakstu, ka ne vairāk kā viens cilvēks un ne smagāks par 120 kilogramiem. Bērni gan jāved līdzi pie rokas. Tad nu to šķērsojam kā sapieri pie apšaudes, pa vienam un cenšoties pārāk ilgi uz tilta neuzturēties. Ja godīgi, sapuvis tā, ka bail likt kāju, ir tikai pāris vietās. Tikuši pāri gatavojamies kāpienam, kurš mūs uzvedīs nedaudz kalnos. Sākumā viss ir kārtībā un par draudošo aplauzienu zīmes dod tikai vietējais krosa skrējējs, kas laiku pa laikam mūs apdzen. Bet mēs neko nenojaušot ejam vien tālāk. Tā kā līdz ir divi bērni, viens laiku pa laikam tiek uztankots ar haribo lācīšiem, otrs ar cepumiem un dziesmiņām. Pēc kārtējās uztankošanās, nonākam līdz vietai, kur taciņa sadalās un pēc maršruta apraksta mums nāktos šķērsot tiltiņu pāri upei. Eju norāditajā virzienā, bet tur priekšā vārti ar piekaramo atslēgu un pīķiem augšā. Skaidra lieta, ka pa šo taku acīmredzot iet nav domāts. Dodos atpakaļ, paziņoju par to pārējiem. Viss skaidrs, jādodas pa otru taku.

Kādu gabaliņu pagājuši nonākam nedaudz pielijušā tunelī, kas protams nav izgaismots. Bet mums ar Maiju jau ir pieredze tuneļu forsēšanā sliktas redzamības apstākļos no Madeiras laikiem. Brienam tik iekšām, viss ir labi, tikai vienā vietā iemaucu peļķē. Izgājuši cauri tunelim esam spiesti rast atbildi uz jautājumu – kur tā taka iet tālāk? Es pāris metrus mēģinu nolīst turēties pie klinšu sienas, bet saprotot, ka tālāk nekā nebūs, ideju atmetu. Griežamies apkārt un nu jau ejam runādami par tēmu, kur vēl ir nācies sastapties ar lietu, ka tūrisma ceļvežos ieteikta taka ir slēgta ar priekškaramu atslēgu.

Atgriežamies pa to pašu ceļu līdz piknika vietai. Izmantojot atpūtas brīdi nolemju papētīt vēl vienu taku, kas sākas pie netālās baznīciņas (cerams, ka tā bija baznīciņa), un sāku kāpienu uz augšu. Te taka vairāk izskatās pēc strauta gultnes un visu laiku nākas uzmanīties no kustīgiem akmeņiem. Kādu puskilometru nogājis metu mieru un dodos atpakaļ pie pārējiem. Pa to laiku uz piknika vietu nāk itāļu skolēni, viņiem ir vienalga, cik tiltiņš spēj nest kilogramus, tas tiek forsēts barā ap divdesmit. Ieradušies piknika vietā visi sasēžas un skolotāja dod rīkojumu, ka te ir vieta, lai iedzertu un uzpīpētu. (šis man tika atstāstīts, jo pats tai laikā dzīvojos pa kalnu taku un dzirdēju tikai skaļu itāļu čivināšanu). Mēs nolemjam doties pa taku pretējā virzienā.

Valle delle Cartiere 2

Pretējais virziens ar sākas ar taku, kas ved kalnup, bet tāds smuks grantēts. Matīss te neiztur un mēģina visus pierunāt doties mājās. Pēc ilgas pierunāšanas visi dodamies augšā kalnā. Taciņa ar laiku kļūst reti pretīga, aiz katra līkuma tā ir arvien stāvāka un beigās vairs daudz neatšķiras no strauta gultnes, pa kuru es gāju iepriekš. Tomēr pēc kāda laika esam tikuši augšā, bet visi ir tik noguruši, ka labprāt ietu uz mašīnu un brauktu prom.

Sākam meklēt ceļu, kur tikt lejā. No sākuma vadoties pēc kartes soļojam cauri zemnieka sētai, tas nekas, ka tur rakstīts privātīpašums un ka ceļa tālāk nav. Vietējiem tas nepatīk, un viņi sāk kaut ko runāt. Labi, ka Zigfrīds saprot itāļu valodu un pēc nelielas vārdu apmaiņas kļūst skaidrs, ka zīme nemelo un tālāk var mesties lejā no klints. Nekas, kāpjam pa to pašu taku atpakaļ lejā. Tā arī nevarēju saprast, kur vietējie ir rāvuši zirgu, kas spējis ne tikai uzlīst šajā kalnu takā, bet arī vairāk vai mazāk vienmērīgi noklāt to ar zirgāboliem.

Tikuši lejā dodamamies uz mašīnu un braucam iepirkties. Iepērkamies turpat netālajā ciemā un dodamies mājās. Šoreiz, kā jau katru reizi, esmu iecelts par galveno pavāru un uzbrūķēju cilvēkiem makaronus, kā jau tas Itālijā pienākas. Paēduši, nolemjam aiziet uz pašu Gardas ezeru. Tas mums ir pāris minūšu attālumā no kempinga.

Gardas ezers vakarā

Kā jau populāram ezeram pienāks, viņam ir promenāde, kas stiepjas abos virzienos. Mēs kā tūristiem pienākas, neskatāmies uz sauli un braši ejam, skatāmies visapkārt. Matīsam galvenais mērķis ir bērnu laukums. Vispār dodoties ceļojumā ar bērnu, kas jau pats māk staigāt, tas ir jāieplāno laikus. Ja sīkais ieraudzīs bērnu laukumu, tad plāni būs kardināli jāmaina. Vai nu ļausi viņam kādas pārdesmit minūtes spēlēties vai arī brauksi, iesi kopā ar sirēnu. Izstaigājušies un bērnu laukumu apmeklējuši, dodamies atpakaļ uz kempingu, lai uzēstu vakariņas un liktos gulēt.

Pēc vakariņām es gan aizeju uz Gardas ezeru vēlreiz, lai ievērtētu saules rietu. Tā kā saule riet ne virs ezera, tad virs ezera redzami smuki iesārti mākoņi. Izskatās, ka vakarā šeit vieta nav diez ko iecienīta. Ja nu vienīgais kāds oficiants, kas klāj galdu uz laivu piestātnes.

18. septembris

Šodien no rīta pamostos nedaudz nosalis, tā kā istabele ir maza tad guļot jātur vaļā logs, pa naktīm te tomēr diez ko silts ar nav. Kempings mani ir apdalījis (patiesībā pats neesmu gājis meklēt,) un man nav segas, jāguļ zem palaga. Bet nekas, iedzeru kapeju un pabrokastoju kopā ar visiem.

Gardas ezers Arc apkaimē

Šodien spersimies uz Gardas ezera otru galu. Tur netālu no pilsētiņas Arco pie ceļa nes vārdu Via San Martino mūs sagaida otrais pārgājiens. Ceļs uz galamērķi ir ļoti vienkāršs. Skatāmies, lai ceļarādītājs mūs vestu uz Riva del Garda un ignorējam Ivara norādījumus. šodien mums ir jābrauc cauri daudziem tuneļiem, kādi pāris desmiti noteikti salasās. Izskatās arī, ka Gardas ezers ir populārs kaitbordistu un vējdēļu cienītāju vidū. Vietām ar tiem ir pilns ezers.

Bet nu pie tuneļiem. Lai cilvēkiem nebūtu jākuļas pa ēzeļu takām un nebeidzamiem serpentīniem, tad labi ļaudis ir izveidojuši ceļu, gar piekrasti. Skaidra lieta, ka to nevar izdarīt bez zemes pārbīdīšanas, šur tur jāpieber, citru jāparok kāda ala. Kopumā ceļš ir ļoti interesants, lai gan lēns. Lēnumam ir daži iemesli. Pirmais ceļa remonti. Laiku pa laikam jāsamazina ātrums un lēnām jāpabrauc garām perekuru paņēmušiem ceļastrādniekiem. Otrais,vietām uzstādīti luksafori, kas regulē satiksmi un liek mašīnām piestāt un pagaidīt. Lielu jēgu no tiem luksaforiem neredzēju, jo tiem parādot zaļo mašīnas tik un tā satikās tuneļa šaurākajā vietā. Tur visi centās izmainīties savā starpā viens otru neapskādējot. Ņemot vērā, ka 80% braucēju ir vācu tūristi, tas nenācās viegli. Trešais, priekšā braucošs tūrisma autobuss lika mums vilkties garā automašīnu kolonā vismaz divdesmit kilometrus.

Bet nekas, līdz sākuma punktam tiekam. Tas gan tūlīt izraisa diskusijas, vai mūsu busiņš spēs palīst zem stojankas vārtiem, tur uzrakstīts 2.10 m limits. Tā kā vārti veidoti no laba metāla, iekšā braukt uzreiz negrasāmies, jo par mašīnas augstumu mums nav ne mazākās nojausmas. Apstājamies nostāk un izkāpjam ārā piemērīties. Uz aci liekas, ka tomēr visam vajadzētu būt kārtībā un braucam iekšā. Patiesi nekādas problēmas, tad seko izpakošanās, bērnu nesamsomu sasaitēšana, šodien Ernestu nesīšu es.

Sākums ir cerīgs, ejam cauri mazam ciematiņam, kur galvenais apskates objekts ir mazs smuks pulkstenis, tad sākas olīvkoku birzis, kas lēnām ved kalnā. Pirmais pieturas punkts ir neliela baznīciņa, no tās žogmalas tad es arī ieraugu vietu, kurā dikti sagribas nokļūt. Arco pili. Tā atrodas uz klints un dominē pāri visai pilsētiņai. Bet patlaban mūsu maršruts ir cits. Apskatāmies baznīciņu no ārpuses, nočekojam kapus. Man gan nepatīk tā pa svešiem kapiem šiverēt, bet pārējiem tā liekas laba ideja, un eju vien līdzi. Tālāk dodamies tālāk un augstāk un esam pie neasfaltētās takas daļas sākuma.

Dolomīta raktuves

Izskatās, ka šo vietu bez mums par labu atzīst arī klinšu kāpēji, kādi pāris jau ir sarāpušies augšā un varonīgi dodas uz sev vien zināmu mērķi. Nedaudz paskatāmies, kā vīri cīnās un dodamies tālāk. Mūsu taka vedīs gar izbijušām akmeņlauztuvēm. Šeit iegūtais kaļķakmens esot vests pat uz Vīni. Sākumā smuks kājāmgājēju serpentīniņs pa vecu bruģētu ceļu. Pēc kāda laika klāt ir arī akmeņlauztuves. Es kaut kā biju iedomājies, ka tas būs milzīgs atklāts karjers, nu tāda liela bedre. Izrādījās, ka nav vis tā. Senākos laikos cilvēki īpaši ar bedrēm nav iespringuši, un būtu jau ar grūti norakt veselu klinti un vēl bedri izveidot. Tā vietā viņi vietā pa gabaliem ir izņēmuši klinti ārā, izveidojot tādas kā alas. Tās nav pārāk dziļas, un tajās pat iespīd Saule. Nedaudz pastaigājam arī pa šīm alām, tumšākajās vietās gan noderētu kāds lukturītis, un kā pa brīnumu no neviena stūra nevēdī tualetes smaka.

Ileja pie Arc

Kad beidzas akmeņlauztuves, taciņa mūs izved uz neliela skatu punkta, no kurienes var pārredzēt Sarca ieleju. Punkts tiešām ir gandrīz punkts, un diez ko lāga nofotogrāfēt ar nevar, jo no šī punkta uz ieleju aiziet arī elektrības vads. Tagad mums jāizlemj doties tālāk Brail virzienā vai iet atpakaļ. Nospriežam, ka vēl jau neviens nav noguris, un dodamies vien tālāk uz priekšu. Te gan jāpiezīmē, ka apskatot wandervega aprakstu, man tā arī īsti netapa skaidrs, kas tai takas galā būs, bet nekas, dodamies vien tālāk.

Tālāk taka vairs nav tik labi iestaigāta, un nākas jau izvairīties no koku zariem, bet mēs tik varonīgi kāpjam augstāk. Mežs jau smuks, un laiku pa laikam redzamais skats uz ieleju arī ir ievērtēšanas vērts. Ejam, ejam un iznākam uz šosejas, ko darīt tālāk, īsti nezinām un nospriežam atstāt mistisko Brail nesasniegtu un piesēžam pie tuvējā piknika galda. Galds ir daudz cietis, nopuvis līdz pēdējam. Sēžoties ir jāapskatās, lai netrāpītu virsū naglai. Nedaudz iekožam un kāpjam atpakaļ lejā. Ernests nolemj izmantot atpakaļceļu, lai nosnaustos. Matīss gan ir liels kapātājs un tikai nedaudz pirms finiša izdīc no vectēva nelielu panešanu.

Arc pils

Atgriežamies stāvlaukumā un kaļam turpmākos plānus. Nezinu kā citiem, bet mans plāns ir uzkāpt līdz Arko pilij. Pārējiem vairs luste uz kāpaļāšanu nav, un viņi nolemj pastaigāties pa Arco pilsētiņu. Dodamies uz Arco, Ivars protams neatdzīvojas laicīgi, ceļu uz normālu stāvvietu nākas meklēt manuāli pēc zīmēm. Piestājam pie neliela parciņa un tajā Matīsam par prieku atrodams arī bērnu laukums. Tad nu atstāju viņus bērnu laukumā un pats raitā solī dodos uz pili.

Arco pils paceļas kādus divsimts metrus virs pašas pilsētiņās, bet uzkāpšana līdz viņai ir tīrais nieks. Smuki asfaltēti serpentīniņi un skatu laukumi, kas ļauj paraudzīties uz pilsētas arī no augšas. Jāatzīst, ka augšā tikt gribētāju ir diezgan daudz. Pirms ieejas pils nocietinājumos ir smuks zaļš mauriņš, kur, ja vēlas, var pagulēt saulītē, bet var arī lūkoties uz pilsētu.

Lai tiktu iekšā pilī gan ir jāsamakša veseli trīs ar pusi eiro. Bet es kā par nelaimi iekuļos kasē, kad tur notiek kases skaitīšana. Dabūju kādas piecas minūtes gaidīt līdz procedūra pabeigta. Pa to laiku man priekšā aizlīst mēģina vācu pensionāru bariņš, bet kasieris liek taisnībai triumfēt, un pie biļetes pirmais tieku es.

Arc pilsēta

Ja godīgi, tad no kādreizējās pils ar 120 istabām pāri ir palikušas tikai divas istabas. Vienā  īsumā aprakstīta pils vēsture, otrā var apskatīt sienas gleznojumu, ka saglabājies no senseniem laikiem. Tad var nedaudz paklaiņot gar mūriem un atpakaļ iet jau gar aizsargmūri. Toties pils mūris piedāvā smukus skatus gan uz Gardas ezeru, gan uz ieleju, gan uz pilsētiņu. Tā kā ir vērts maksāt to simbolisko ieejas maksu. Kādas pārdesmit minūtes noblandījies kāpju lejā atpakaļ uz pilsētu.

Netālu no katedrāles pamanu savējos iznākot no saldējuma kafejnīcas. Esot noguruši bērnu laukumā, bet tagad uztankojušies dosies atpakaļ spēlēties tālāk. Es ar nopērku saldējumu un pasēžu, apskatos, kā bērni spēlējas. Tik vien kā laiku pa laikam pie Matīsa jādodas nopirkt picu.

Gardas ezers 6

Atpakaļceļā Maija ir nospriedusi, ka mums vajag izbraukt cauri Tremozīnei, lai paskatītos uz ezeru arī no augšas. Jāatzīst, ka tāds uzbrauciens pa serpentīnu ar šo mikriņu nemaz nav vienkāršs pasākums. Man kā ceļa malā sēdošajam tas šķiet arī diezgan ekstrēms. Bet nekas, augšā tiekam, tā Tremozīne nekas liels nav, ciematiņš ar ielu pa vidu, bet skats uz ezeru gan perfekts. Braucam tālāk caur Pregasio, Cadignano, Semerio un Tignale. Skati jau smuki, vietām piestājam pakavējamies, paskatāmies, kā ezers izskatās no šī skatupunkta un kā no tā. Cītīgākie skatītāji gan esam tikai mēs ar Zigfrīdu.

Beigās tiekam atpakaļ uz ezermalas ceļu un dodamies atpakaļ uz savu kempingu, ieturam vakariņas un plānojam rītdienas ceļamērķi. Par to ir izvēlēta Sirmione.

19. septembris

Šorīt mūsu ceļi ved uz Sirmioni, tā ir pavisam uz citu pusi kā iepriekšējie maršruti. Pēc būtības Sirmione ir pilsētiņa, kas atrodas uz ļoti interesantas pussalas Gardas ezerā. Cik var noprast, te jau no seniem laikiem dzīvojuši cilvēki, un Romas laikos pat uzbliezta nevāja romiešu villa, kur kādam Gaius Valerius Catullus paticis pavadīt laiku.

Ceļš uz Sirmioni ir salīdzinoši viegls, brauc pa štrāsi, un nekādu tev serpentīnu vai tuneļu. Pašā pilsētiņā uzreiz dodamies vēsturiskā centra virzienā. Galvenais šeit ir atrast, kur noparkoties, pilsētiņā dzīvo tikai ap 5000 iedzīvotāju, tūristu te ir vairāk. Mēs apstājamies stāvlaikumā kādus divus kilometrus no pašas vecpilsētas. Parkošanās placis ir tukšs, un vienu brīdi pat liekas, ka būs arī pa velti. Jo divi parkošanās automāti, kurus es apmeklēju nedarbojas. Diemžēl atrodas trešais, kurš labprāt pieņem mūsu eiro monētiņas.

Sirmione Pils

Iela uz vecpilsētu ir apbūvēta ar hoteļiem, pussala šajā vietā nav diez ko plata, un mierīgi var redzēt abus krastus, pat neskatoties uz ēkām. Nevarētu teikt, ka tūristi ap pusdesmitiem būtu ļoti daudz, un pārvietoties vēl ir iespējams bez grūtībām. Pati vecpilsēta sākas ar diezgan smuku mūri, kurā dominē Scaliger pils torņi. Skaidra lieta, ka te visi piestāj un fotogrāfējas, arī es piestāju un pafotogrofēju. Pārējie tai pašā laikā ir ieraudzījuši manu klonu un gandrīz sākuši sekot tam.

Sirmione promenāde

Ejam iekšā pilsētā, cik var noprast galvenās atrakcijas te ir trīs – Pati pils, Catullus villa un saldējuma ēšana. Pili nolemjam atlikt pēc tam, neizskatās diez ko apmeklēta, un skaidra lieta, ka es vēlos uzrāpties tās tornī, lai apskatītu visu no augšas. Iesākumā nedaudz pastaigājam pa vecpilsētu. Jāatzīmē – visai smuka vecu māju un nelielu parku kombinācija. Iespērāmies arī vienā baznīcā, tipiska itāļu baznīciņa, tikai nevienu svēto relikviāriju gan nemanījām. Tālāk dodamies manis ierosinātā pastaigā uz paša raga galu. Protams, ka pa saules nokaitētu promenādi, toties skats uz pili gan pavērās smuks.

Pašā raga galā varējām apskatīt, kā mūsu kempinga vieta izskatās no ezera otra krasta. Bija skaidrs, ka uz to lielo akmens klinti nosauktu par Rocca del Manerba noteikti būs jāaizkuļas. Nav tālu no mājām, un izskatās tīri smuki. Tā kā mums līdzi ir divi mazi bērni, tad nolemjam slaveno villu neapmeklēt. Galvenais iemesls jau arī ir fakts, ka viņa mūs nevienu neinteresē. Nedaudz paskatamies dabas skatus un dodamies atpakaļ. Atpakaļceļā esam prātīgāki un turamies uz ieliņām, kas nedaudz aizsedz sauli un piedāvā plašu veikaliņu klāstu. Lai ar veikaliņi ir daudz, tomēr nekā prātīga tur nopirkt nevar.

Kad esam tikuši atpakaļ pie ieejas vecpilsētā, nolemjam sadalīties, es aiziešu apmeklēt pili, bet pārējie izvēlas uzēst saldējumu. Aizeju līdz pils ieejai un iestājos rindā, lai nopirktu biļeti. Protams, ka tūristu grupām šeit ir priekšroka, un rindai garām palien ap trīsdesmit skolēniem. Nekas, pienāca arī mana kārta un, nopircis biļeti, biju ticis iekšā mūros.

Sirmione skats no pils

Patiesībā jau šajos tūrisma objektos cilvēkus interesē tikai divas lietas. Tualete un iespēja uzrāpties augšā tornī, lai nopētītu visu no augšas. Tad nu lielākoties viņiem nākas izvēlēties, kurā rindā stāties. Ja šādā pilī ir kaut kādi eksponāti, tad viņiem netiek pievērsta nemazākā uzmanība. Arī es pagāju garām aizvēsturiskai vienkocei tikai nedaudz uzmetis aci un nospriežot, ka arī Talsos savulaik kuģubūve ir bijusi tādā pašā līmenī.

Es izlemju par labu tualetei un iesākumā apmeklēju to  -nu tā 3 no 5 ballēm. Tad nedaudz pakāpaļāju pa pils mūriem, nopētu ostu. Tā savam laikam ir bijusi visai moderna. Naidnieka plostiem un kuģiem ceļu iekšā aizšķērso novelkama ķēde. Un, ja kādam ienāktu prātā to zāģēt pušu, tad visa akvatorija ir ērti apšaudāma no mūriem.

Padodos un dodos uz torni, uzkāpšana ir diezgan vienveidīgs pasākums, nedaudz pakāp, tad šaurajās vietās palaid garām pretīmkāpējus un dodies tālāk. Pie reizes ceri, ka neiesprūdīsi aiz lēngaitas pensionāra un ka neviens no viņiem nenokritīs ar sirdi. Kad beidzot esi ticis augšā, tad nākas izkarot vietu pie skatu loga. Cilvēku daudz, lodziņu maz. Domājam, ka iekļuvu arī pāris kopbildēs uz pilsētas fona. Pats arī brangi fotografēju, un tad nospriedis, ka saldējuma ēdājiem saldējums jau varētu būt beidzies, dodos lejā. Lejupceļs tāds pats, tikai tagad tevi laiž lejā.

Satieku saldējumu ēdājus un nolemjam doties prom no šejienes. Zigfrīds ar Matīsu nolemj pa bodēm neblandīties un fiksi aiziet pēc mašīnas un pabraukt mums pretī. Mēs savukārt lēnu garu staigājam pa suvenīru bodēm un virzāmies uz autostāvvietas pusi. Kad beidzot visi esam tikuši busiņā, nolemjam doties uz vienu skaistu parku.

Sigurta

Parciņš saucas Parco Giardino Sigurtà un aizņem sešdesmit hektārus. Tikuši līdz pašam parkam atklājam, ka pie parka nekādas autostāvvietas nav. Taču cik noprotams no sarga žestikulācijas, pārkings ir nedaudz uz priekšu un pa kreisi. Nedaudz nomaldāmies, tomēr beigās nonākam uz nekur īpaši neapzīmētu stāvlaukumu. Noliekam mašīnu un dodamies uz parku.

Sigurta pils

Nopērkam ieejas biļetes, noignorējam piedāvājumu noīrēt golfa mašīnu un dodamies iekšā. Sākumā kāds kilometriņš jāsoļo pa taisnu celiņu, jo daļa parka atrodas rekonstrukcijā. Tad uzkāpjam nelielā pakalniņā un esam klāt mūsu pirmajam izvēlētajam apskates objektam – Mākslīgām pilsdrupām ar dīķīti un zivtiņām. Kā jau pienākas pie pirmā objekta, te nedaudz pakavējamies, papētam zivtiņas, pilsdrupas gan ir apaugušas un nav lāgā saskatāmas. Tālāk dodamies pie ozola, kas pēc būtības arī ir tāds paliels ozols.

Labirints

Nākamais apskates objekts ir labirints, tāds īsts no dzīvžoga augstāka par cilvēku, ar tiltiņiem un centrālo skatu laukumu. Kādas divdesmit minūtes visi joņojam pa labirinti. Tas ir vienreizēji jauki iekārtots, un arī pareizais ceļš, lai tiktu uz centru nav tik vienkāršs. Matīsam labirints ļoti patīk.

Pēc labirinta nolemjam tepat parkā papusdienot, aizejam pies smukiem dīķīšiem un iekožam, tāda jauka piknika vieta ar pili fonā. Paēduši dodamies uz medicīnisko augu dārzu, te Matīss sadumpojas un atsakās iet uz šo dārzu, viņš ietu uz Labirintu. Nu nekas, aizejam ar Matīsu uz labirintu, nodrasējam tur padsmit minūtes un dodamies meklēt pārējos. Pārējie iestrēguši pie bruņurupuču dīķa, Ernestam jau reptiļi dikti patīk. Mēs ar Matīsu nolemjam aiziet uz taku kas saucas Zig-Zag, tāds kājāmgājēju serpentīniņš. Tagad ejam pa centrālo celiņu, laiku pa laikam palaižam golfa mašīnītes un runājam par Golden eggiem, kurus šajā parkā varam atrast. Pāris pa ceļam atraduši, beidzot esam pie Zig-Zag. Diemžēl tas nav tik monumentāls, lai varētu Matīsu pārāk aizraut un nolemjam doties atpakaļ uz labirintu.

Labirinā atkal notusējam padsmit minūtes un nolemjam apmeklēt suņu kapus, kas atrodas parka otrā galā. Kad esam šķērsojuši parku visā garumā, mūs vairs neinteresē ne dārzi japāņu stilā, ne suņu kapi. Vienīgais pieejam pie Hermīta mājas un apskatāmies, kā pareizi būtu jādzīvo īstenam svētajam. Un tad saņemam zvanu, ka pārējie mūs gaidot jau pie parka vārtiņiem. Tā nogājuši ap desmit kilometriem mēs ar Matīsu beidzot tiekam no parka ārā.

Atpakaļceļā iepērkam pārtiku un dodamies mājās atpūsties. Atgriezies es izplānoju nākamās dienas plānu, šoreiz esmu nolēmis pakāpaļāt pa kalniem. Kamēr pārējie kāps lejā no Monte Baldo, es apmetīšu pa tuvējiem kalniem nelielu līkumiņu ap piecpadsmit kilometriem un pievienošos viņiem vēlāk. Vakarā vēl nedaudz aizstaigāju uz Gardas ezera krastu, papētu ezeru un dodos atapakaļ.

20. septembris

Šorīt mūsu ceļš ved uz pilsēteli, kas saucās Malcesine. Tas nozīmē, ka nāksies atkal sperties cauri visiem tuneļiem, braukt uz ezera otru galu un tad vēl nedaudz atpakaļ gar otru krastu. Tur gatavojamies ar funikulieri uzbraukt uz Monte Baldo un tad doties pārgājienā. Maija ar bērniem un saviem vecākiem pēc uzbraukšanas augšā dosies lejā pa taciņu atpakaļ uz Malcesine. Es pa to laiku gatavojos noblandīties 16 kilometrus pa kalnu taciņām, tad ar funikulieri braukšu lejā pie viņiem.

Līdz pilsētai tiekam bez starpgadījumiem, tomēr ir jāņem vērā fakts, ka ir piektdiena, un vietām nākas pastāvēt korķī. Tam jau arī ir savi iemesli, gar ezeru ceļš ir praktiski tikai viens un, ja vairāk cilvēku atsperas braukt kaut kur, tad korķis ir neizbēgams. Kā par brīnumu Malcesine parkingu pie funikuliera atrodam uzreiz, un ir pat iespēja izvēlēties kur savu Fiat busiņu noparkot. Tad sakravājam somas un dodamies uz pašu funikuliera staciju. Tā atrodas šajā pašā ēkā. Drūzmējoties pie funikuliera gaidīšanas laukumiņa, mani sāk mākt šaubas vai esmu piemēroti saģērbies. Visi cilvēki ir satērpušies jakās un fufaikās, tad ievēroju, ka arī no savējiem tikai es esmu t-kreklā. Paskatos laika ziņās, skaidrs – gala stacijā ir tikai ap deviņiem grādiem un migla. Pārāk gan nekreņķējos, jo aukstumu panesu visai labi un, ja kustēšos tad jau nenosalšu.

Pats funikulieris braucējus divdesmit minūšu laikā paceļ no 100 metru augstuma līdz ~1700 metriem. Pa ceļam gan ir jāpārsēžas. Kā par brīnumu Matīss braucienu uztver visai mierīgi un nekāda niķošanās nenotiek.

Uzbraucam augšā Monte Baldo, tur tik tiešām ir auksts pēc suņa, un pūš arī pretīgs vējš. Vēl ir migla vai mākonis, kas aizsedz visus bergblikus un zēblikus. Diez kas nav. Uzvilku pa virsu savam t-kreklam vēl vienu līdzpaņemto t-kreklu, un kamēr vēl neesmu pārdomājis, dodos ceļā.

Monte Baldo pārgājiens 2

Ceļš sākumā ir tīri tā neko – taisns un līdzens pa kalna kori. Domāju, ja nebūtu nomācies, tad te varētu redzēt superīgus skatus. Bet tagad te ir tikai migla un reizēm var redzēt apakšā ezeru. Tā tas turpinās kādu kilometru, un ja neuzpūš vējš, tad varētu teikt, ka nemaz tik auksti nav. Maršruts pēc grāmatas ir sešas stundas, bet man laika tik daudz īsti nav, gribētos tikt galā kādās četrās stundās. 16 kilometri jau nemaz nav tik liels gabals. Tā kā fočiku esmu atstājis pārējiem, pats izlīdzos ar iPhone, kuram, protams, baterija arī no rīta nav uzlādēta un kalnos nav arī nekāda tīkla pārklājuma.

Arka no Monte baldo pārgājiena

Pēc kilometra noiešanas ir jāveic kāpiens uz leju, iesākumā kādi divsimts metru pa visai stāvu taku. Reāli priecājos, ka man jākāpj uz leju, pretī nākošie nūjotāji izskatās diezgan noguruši un visu laiku meklē vietu pa kuru varētu uzlīst augšā. Man gan tādas problēmas nav, lecu tik pa akmeņiem uz leju un nekādas problēmas. Tik jāskatās, lai kādā govs pļekā neielēktu. Nokāpju līdz maršrutā iezīmētam stāvlaukumam un dodos vēl 200 metrus uz leju pa meža takām. Tagad arī sāk spīdēt saulīte un kļūst siltāks. Man arī sāk šķist, ka taka neskatoties uz garumu būs visai viegls pasāciens.

Tad iestājas fāze, kas notiek katru reizi, ja ej pēc grāmatas maršruta. Tu, cilvēks, izlasi pēc piecām minūtēm iešanas būs nepamanāmas trepes uz augšu. Eju gar šosejas malu un brīnos, kur gan būs tās trepes. Un tad sāku domāt, varbūt esmu jau pagājis garām, varbūt uzlīst tepat augšā apskatīties, vai tikai es jau kādas desmit minūtes neeju. Bet nekas  -beigās taciņa uz augšu atradās.

Monte Baldo pārgājiens 3

Tagad man divu kilometru garumā ir jāuzkāpj kādi sešsimts metri. Teikšu kā ir – man kā ofisa planktonam šis bija visai grūts pasāciens. Neskatoties uz to, ka taciņa bija salīdzinoši normāla, ka visur bija smuks serpentīns. Mana galvenā problēma ir tā, ka neprotu iet lēnām, bliežu vaļā vienā ātrumā neskatoties uz reljefu un tad brīnos, kādēļ kājas vairs nekustās. Kad biju jau galīgi saguris, piesēdu, uzēdu vafeles, iedzēru minerālūdeni, paskatījos ainavu un devos tālāk. Laika apstākļi uzlabojās, un saulītē sāk kļūt pat karsti. Man par brīnumu pretī pa serpentīnu uz leju brauc vien mauntinbaikotājs. Apsveicinos, palaižu garām un turpinu pētīt sienāžu lēkāšanu, tiem šajā augstumā izskatās ir īsts placdarms.

Kapella

Un tad pienāk brīdis, kad uz takas apdzenu pirmo gājēju. Tas ir kāds vācietis, kurš sūrojas, ka ir nereāli dabūt telefonā zonu. Piekrītu – ar zonu te tiešām ir švaki. Atkal uznāk migla, bet esmu jau gandrīz uzvilcies augšā pie Monte Altissimo kapelas. Tur, šķiet, kādreiz ir bijis kāds klosteris, jo zemē izraktas interesantas bedres, kas acīm redzami pielāgotas dzīvošanai, izraktas tranšejas. Žēl tikai, ka neko nevar saredzēt. Ja saule uzspīd, tad tas ir tikai uz kādu pus minūti.

Apskatījis visu, kas apskatāms, sazinos ar pārējiem. Tie veiksmīgi turpina kāpšanu lejā. Esot īsta taka, atbilstoši Matīsa standartiem. Iet uz leju, ir asfaltēta un apkārt mežs. Viņi nodarbojoties ar funikulieru sveicināšanu un citām tikpat aizraujošām lietām. Es apsolos, ka nu jau ar drīz sākšu virzīties atpakaļ.

Pikniks

Pirms sākt kāpt lejā, ieeju vietējā kafejnīcā un izdzeru kakao, tā sakot, spēku atjaunošanai. Tagad ceļš vedīs uz leju ar augstuma starpību kādi 600 metri. Lejā kāpšana iet pa serpentīnu, kas ir izbraucams pat ar mašīnu. Te nu es tieku garām daudziem staigātājiem un redzu barus ar cilvēkiem, kas pie rokas stum velosipēdus augšā kalnā. Redzēju tikai trīs, kas brauca augšā nevis stūma riteņus.

Monte Baldo pārgājiens 5

Ticis lejā meklēju maršruta nākamo posmu, tas veda caur govju ganībām. Lieki piebilst, ka tie divi kilometri bija pamatīgi nomīnēti un vairāk bija jāskatās, lai neiekāptu kādā govs pļeckā. Govis ar ganās tepat. Un ja godīgi, viņu zvaniņu šķindēšana man jau ir piegriezusies. Vispār labāk būtu vien vilcies gar ceļa malu.

Beidzot esmu ticis pie vietas, no kuras man jāuzvelkas augšā vēl 400 metri, lai tiktu uz funikulieru staciju. Lai ar’ līdz finišam vēl palikuši trīs kilometri, man ir uznācis besis, knapi varu kājas pavilkt. Pa salīdzinoši lēzenu serpentīnu lienu augšā kalnā un rēķinu vai paspēšu uz nākamo funikulieri vai nepaspēšu. Beigu beigās tomēr paspēju.

Nobraucis lejā konstatēju, ka pārējie ir aizgājuši šopingā. Nekas, padirnēju pie noparkotās automašīnas, iekodu līdzpaņemtās sviestmaizes, kuras pa ceļam nebiju apēdis un gaidīju. Atpakaļ braucām pa citu ceļu, tā lai sanāktu, ka esam apbraukuši apkārt visam ezeram. Pa ceļam gan piestājām vienā tirdzniecības centrā un iepirkām ravioli vakariņām. Jā, mani pārliecināja atteikties no nodoma cept kartupeļus un pielauza pamēģināt uztaisīt arī kaut ko itāliskāku. Lai arī tie ravioli ir maskēti pelmeņi, es spiedienam padevos, un tie tad arī bija mūsu vakariņās.

21. septembris

Šodien Matīsam ir vārda diena, tādēļ vakariņas skaidra lieta būs restorānā. Bet līdz vakariņām ir vēl šādas tādas lietas, kas jāizdara. Un pirmā no šim lietām ir Veronas apmeklējums. Paēdam brokastis, lecam iekšā mašīnā un dodamies uz pilsētu, kurā savulaik Šekspīra iemitinājis Romeo un Džuljetu.

Nu jau apkārtnē orientējamies diezgan labi, un uz autobāņa mācētu uzbraukt arī bez Ivara palīdzības. Vispār jau līdz tai Veronai nokļūt ir diezgan viegli, ja vien pamanās sekot līdzi ceļa norādēm. Galvenā problēma mums bija piemērotas autostāvietas izvēle, nolēmām mašīnu nolikt tajā, kas vistuvāk centram. Izskatās, ka itāļi arī no rītiem mīl ilgāk pasnaust, tādēļ visas pazemes autostāvvietas ir pilnīgi tukšas. Noliekam mašīnu un dodamies apskatīt Veronas vecpilsētu.

ieeja vecpilsētā

Noformējums vecpilsētai ir foršs agrāko laiku garā. Visiem jumtiem dakstiņi un ieeja pa vārtiem. Vārti ir makten lieli, un ieved laikumā, kur reiz bijis amfiteātris. Tas gan tur atrodas vēl šobaltdien, tāds nedaudz uzprišināts un diezgan labā stāvoklī. Tūristi vēl nav attapušies, un laukums ir salīdzinoši tukšs. Tagad rodas jautājums, ko darīt tālāk.

Šajā pilsētā patiesībā ir tikai viena atrakcija, kuras dēļ te vispār kāds brauc šurpu. Proti, aizvilkties līdz Džuljetas mājai, paskatīties uz tās balkonu vai uz kaut ko citu. Ja paveicas vēl uzrakstīt kādu mīlestības apliecinošu ķēpājumu uz sienas un tādējādi garantēt sev panākumus mīlestībā. Tas jau nekas, ka tēli un vietas ir rakstnieka auglis, galvenais ir ticība.

Pārējās atrakcijas sevī ietver baznīcu apmeklējumu, pils apmeklējumu, tilta pētīšanu un šķērsošanu. Mums bonusā vēl bija kaut kāds tiroliešu gadatirgus. Nolēmām sākt ar baznīcu apmeklējumu. Tā kā Itālija ir katolicisma citadele, tad visas baznīcas te ir katoļu. Tas nozīmē daudz svēto pīšļu un greznu iekšējo apdari.

Izskatās, ka baznīcu un katedrāļu apmeklējums te ir viena varena lieta, jo tiek piedāvāta iespēja apmeklēt veselas trīs ar lielu atlaidi. Mūsu entuziasms gan nav tik liels, lai spertos pa visām ekskursijās, tālab nolemjam laiku veltīt tikai vienai. Pirmajai paejam garā, lai gan Zigfrīds pa visu vari mūs tur mēģina dabūt iekšā. Tomēr svētā Anastasija mūs neuzrunā un mēs dodamies tālāk.

Tomēr pie vienas baznīcas mūsu uzmanību piesaista interesants muzikants. Šamais izlicis apskatei veselu kaudzi ar zvaniem, ar kuru palīdzību tiek atskaņoti dažādi meldiņi. Ilgstoši uzturēties blakus šiem mūzikas instrumentiem nav vēlams, var palikt kurls. Tāpēc nopērkam biļetes un dodamies iekšā. Baznīcu izrādās sauc Basilica San Zeno Maggiore. Iekšā viss ir pa smuko, un tiešām ir ko redzēt un palasīt. Ja cilvēks ir gribējis palikt ļaužu atmiņās, tad nav pārbaudītākas metodes, kā naudas noziedošana baznīcai un apglabāšanai tajā. Par viņa darbu liecina piemiņas plāksne. Un tad tāds tūrists kā es pieeju pie viņa plāksnes un izburtoju vārdus. Te bonusam ir arī kādas ļoti vecas baznīcas atliekas.

Veronas pils

Pēc baznīcas apmeklējuma dodamies tālāk uz pili, jeb kā to sauc vietējie Castel San Pietro. Lai uz turieni nokļūtu ir jāšķērso Svētā Pētera tilts. To darot varam novērot kā vietējo svētku ietvaros notiek piepūšamo gumijas laivu sacensības. Vispār jau pats tilts man patika. Smuki iederas pilsētas arhitektūrā, tāds monumentāls, un galvenais – tikai gājējiem.

Verona 2

Kāpšanu uz pili gan ir visai nogurdinošana, izņēmums vienīgais ir Ernests, jo viņu kā jau zīdaini nes uz rokām. Tomēr uzkāpt augšā ir vērts, jo skats uz pilsētu ir vienkārši fantastisks. Iesaku. Mēs izmantojam šo iespēju, lai papusdienotu,  tur tam atradās piemēroti soliņu un siermaize ar smuku skatu komplektā garšo daudz labāk.

Džuljetas balkons

Iekoduši nospriežam doties atpakaļ. Tagad jau pilsētā cilvēku ir daudz, vispār sanāk spraukties cauri pūlim. Cilvēki beidzot ir pamodušies un bariem dodas uz baznīcām un Džuljetas balkonu. Arī mēs nospriežam aiziet apskatīties to slaveno balkonu. Izspraukušies līdz slavenajai mājai un kopā ar veselu tīņu baru mēģinām iespraukties iekšā sētā. Teikšu kā ir – nav vērts.

Dodamies atpakaļ uz mašīnu, pareizāk sakot cenšamies izspraukties līdz autostāvietai, jo ielas te jau ir pārpildītas. Kad tiekam mašīnā, mūs sagaida nākamais nepatīkamais pārsteigums. Ivars nevar noķert satelīta signālu. No sākuma vienkārši  braucam, cerot, ka šamanis atlabs un varēsim braukt pēc norādēm. Diemžēl šodien nekas tāds nenotiek, sākas aparāta pārstartēšana un zīmju meklēšana. Pa to laiku esama aizbraukuši līdz Veronas tirgum, pēc kāda laika atkal pabraucam viņam garām un tad par laimi, Ivars saka – griezties pa kreisi. Esam glābti.

Tā kā atlicis vēl daudz laika līdz vakaram iebraucam vienā iepirkšanās centrā Descensano un nodirnam tur pāris stundas. Normālas vietas, kur paēst, tur neatrodas. Tomēr te ir daudz un dažādi veikali, plus spēļu laukums bērniem. Kad nu visi iepirkušies un izspēlējušies, manā gadījumā izbesījušies, dodamies uz savu kempingu. Uz ātru roku pagatavojam pusdienas.

Man viss ir piegriezies, un uz tuvējā botāniskā dārza apmeklējumu es neparakstos un palieku mājās. Lai man nebūtu garlaicīgi, sēžu uz terases un klausos, kaut kādas vietējās dzimšanas dienas svinību koncertu. Alus palīdzina īsināt laiku.

Kad pārējie atgriezušies, dodamies uz restorānu atzīmēt Matīsa vārda dienu. Jāatzīst, ka kempinga restorāna ēdamais ir izcils. Cilvēki ar porcijām neskopojas, un var dabūt alu pusotralitra krūzēs. Man te iepatīkas uzreiz un tas nekas, ka jau paliek tumšs un man pa roku lien kukainis aizdomīgi līdzīgs prusakam. Labi paēduši, dodamies uz mājiņu gulēt.

22. septembris

Šodienas plānā mums ir Rocca di Manerba un mantu kravāšana jo rīt jādodas atpakaļ uz mājām. Rocca di Manerba ir redzama no mūsu kempinga, bet, lai līdz tai nokļūtu ar mašīnu nāksies veikt ap desmit kilometru. Rocca ir tāds klinšaināks Gardas ezera krasts, kas gan pa gabalu, gan tuvumā izskatās visai iespaidīgi.

Sākums mums diez ko veiksmīgs nepadodas, netālu no kempinga mūs kāda veikaliņa stāvvietā nobloķē vietējie Tour de Garda entuziasti. Tad nu nākas pusstundu vērot kā garām brauc vietējie veloentuziasti. Daži sportiski tā neko, daži tādi, kas knapi uz priekšu tiek. Palaiduši visus garām, dodamies uz Manerbu, kur mašīnu atstājām nelielā stāvvietiņā un paši sākam kāpt augšā klintī.

Rocca2

Tur savulaik ir bijusi nocietināta pils, no kurienes kontrolēti ezera ūdeņi. Par pili un paša ezera vēsturi var daudz ko uzzināt muzejiņā. Daļa no tekstiem tur gan ir tikai itāliski, tomēr tik un tā interesanti. Man visu laiku bija šķitis, ka tur ir tikai klints. Apskatījuši muzeju rāpjamies augšā. Izskatās, ka šī vieta svētdienās ir populāra, bez mums te ir vēl pāris entuziastu. Sākam ar drupu aplūkošanu. Vēlams visu laiku iet pa iezīmētajām taciņām, citādi var nolauzt kaklu. Man ar tas gandrīz gadās, kad mēģinot saīsināt sev ceļu starp mūriem nolemju nedaudz palēkāt. Nomaucos zemē un pamatīgi saskrāpēju savu fotoaparātu. Par laimi manam G7 tādi kritieni un skrāpējumi nekaitē, nav jau nekāds plastmasas mēsls.

Rocca 3

Uzkāpuši visur kur vien var uzkāpt un apšakalējuši teritoriju, nospriežam doties pa pārgājiena maršrutu tālāk. Tas nozīmē ap simts metru stāvu kāpienu lejup un tad gar klinšainu ezera malu došanās atpakaļ uz pilsētiņu. Matīss, izskatās, ir profesionāls kāpalētājs. Lejā iet palēkdamies un pieklājīgi sveicina pretimnācējus, atkarībā no to tautības. Izskatās, ka vectēvs viņam ir samācījis daudz valodas.

Rocca 1

Šis, iespējams, ir viens no vieglākajiem un skaistākajiem mūsu ceļojuma pārgājieniem, skats uz ezeru ir smuks, arī klintis iespaidīgas. Taka viegli atrodama un pievārējama. Pa ceļam uzrīkojam nelielu pikniku. Takas beigās gan nākas nedaudz kāpt pret kalnu, bet nekas traks. Nedaudz noguruši braucam mājās. Pa ceļam gadās bērnu laukums, tur Matīss ar Ernestu nedaudz paspēlējas, lai nebūtu jāniķojas.

Pārējie nospriež apmeklēt vietējo pilsēteli, mani gan šis pasākums nesaista un mēs ar Ernestu paliekam mājās. Ernests apzinīgi nošņāc visu laiku. Es savukārt iesāku rakstīt ceļojuma aprakstu.

Vakariņās mums sanāk neliels aplauziens, izrādās, ka kempinga restorāns nestrādā, nākas iet uz pilsētiņu. Tomēr arī šeit ir labs ēdamais, un picas ir izcilas. Vakarā sapakojam mantas un liekamies gulēt.

23. septembris

Šodien kā jau pēdējā ceļojuma dienā pienākas, visi ir tādi saguruši. Sapakojam iedzīvi busiņā, nokārtojam formalitātes ar kempinga uzraugiem, un lēnā galā dodamies uz Milānas pusi. Tā kā lidmašīna ieplānota vien pēcpusdienā, pa ceļam nolemjam apmeklēt Brešu. Tā mums ir pa ceļam un slavena ar to, ka savulaik Musolīni gigantisms tur izpaudies uz pilnu klapi.

Breša dīvainā māja

Mašīnu atstājam Brešas nomales stāvlaukumā, tagad domāju, ka velti, labāk būtu bijis ja pabrauktu uz centra pusi. Bezmaksas stāvvietā mums tādi melni vīri piedāvā ierādīt vietu, kur noparkot mašīnu. Mēģina bičot naudu angļu un itāļu valodā, es tikai smaidu un latviski saku, ka neko lāgā nesaprotu viņu mēlē. Vīri atšujas mēs dodamies uz centru.

Pastaiga pa centru mums vairāk ir atpūtai, nekādu konkrētu plānu mums nav. Apskatām vietējās baznīcas no ārpuses, iečekojam centrālo laukumu. Milzīgu telegrāfa ēku un kaut kādu būvi, kuras jumts ir visdīvainākais, kādu jebkad ir nācies redzēt. Tad lēnā garā dodamies atpakaļ pie mašīnas.

Pilsētā atrodas arī metro, kuram, šķiet, ir tikai viena līnija. Nākas sevi pārvarēt un neizbraukt. Es kolekcionēju pilsētas, kurās esmu braucis ar metro. Pagaidām tās ir Maskava, Barselona, Milāna, Singapūra, Honkonga, Vīne, Berlīne, Londona, Parīze.

Iseo 1

Tālāk mēs dodamies uz Iseo ezeru. Vienkārši tāpat, paskatīties ezeru, iedzert kafiju un uzēst saldējumu. Ezers ir tāds kā Garda miniatūrā. Bonusā smuka pilsētiņa ar daudzām ezermalas kafejnīcām. Te pirmo reiz dzirdu, ka Ernestu nosauc par Mocarellu, daļa taisnības jau itālu meitiešiem ir, puišelis ir gan ar blondiem matiem, un āda ar sauli nav redzējusi.

Iseo 2

Milānā nododam automašīnu, apēdam līdzpaņemto pārtiku, pārpakojam mantas un dodamies uz lidmašīnu. Salīdzinoši ar Itālijas klimatu, te šķiet visai auksts laiks.

Comments

Salīdzini iespējas
Reply

Izklausās labs ceļojums. Malači!

Leave a comment

name*

email* (not published)

website