Navigate / search

Happy morning

Vakar vakarā, dodties mājup, atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu mapīti ar lasāmo grāmatu, Bluemedia Photo bank (120 Gb) un avīzi Diena. Saskumu ne pa jokam, apstaigāju visus veikalus, ko biju apmeklējis vakarā un nekā. Cerība vēl palika uz Hansas maiznīcas bulciņu veikalu Centrālajā stacijā, kas jau bija aizvēries. No rīta devos uz turieni un mapīte atradās. Paldies Hanzas Maiznīcas darbiniekiem.

Strojbats

Šodien netālu no darba vietas redzēju kā celtnieki, ar tīklu pārvilka kartējo krustu, lai tas nenokristu cilvēkiem uz galvas. Iesaistītie cilvēki bija trīs, divi grozā, viens apakšā pie kloķiem. Džeks pie kloķiem stāv bez ķiveres, džeki augšā ar āmuriem kaļ apmetumu, pēkšņi no augšas krīt apmetuma gabals uz kādiem 5 kg un sašķīst pret automašīnas kuzavu kādus 10 cm no vīra ar manipulātoriem. Ko šamais ņēmās mukt skriešus pāri ielai, smieklīgi, bet pamācoši, kaska ir noderīga lieta.

КРЫЛО АНГЕЛА by Роман Злотников, Олег Маркелов

Grāmatas varonis, kā jau šim autoram pierasts, ir parasts zemes iedzīvotājs, kas beigās izrādās krutais pusdievs tikai ar amnēziju. Tad nu šīs atmiņas šamais lasa ceļojot pa dažādām paralēlām pasaulēm ar saviem korišiem, kurus arī šamais neatceras. Tāda veigla lasāmviela var mierīgi kapāt 100 lpp stundā, sižets pilns ar “laimīgām sakritībām” kā seriālos. Dodu 7 no 10 ballēm. Izlasīju un tagad dodu 5 no 10 ballēm, beigas reāli debīlas, un filosofija ko propogandē reāli jocīga.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VI

2007. gada 28. jūnijs (Singapūra)

No rīta 7:30 pabrokastojām viesnīcas restorānā. Brokastis bija labas, precīzāk būtu teikt standarta – omlete, cīsiņi, augļi, kornfleiksi, maize, sulas un ūdens. Tālāk devāmies uz tuvāko metro staciju Little India, lai dotos uz Harbourfront staciju, no kuras nokļūt Sentosas salā.

Iešana uz metro pie Latvijas vēsās vasaras pieradušam cilvēkam bija īsts pārbaudījums. Jau no paša rīta gaisa temperatūra bija pāri 30 grādiem, gaisa mitrums, man likās zem 100% tur nemaz nav. Vispār sajūta, kā iešana pa lielu turku pirti ar drēbēm. Jāsvīst ir ļoti cītīgi, lai neizjauktu organisma termoregulāciju. Ceļš bija ap kilometru, bet nokļūšana kondicionētās telpās bija patīkama.

Metro Singapūrā „Das ist etwas!”. Rīgai aiz skaudības vajadzētu nosprāgt, visas pilsētas malas un vietas ir ērti sasniedzamas maksimums 50 minūšu laikā. Diemžēl tas prieks nav par velti un jāmaksā par to Singapūras dolāros. Biļetes ir vienkāršas magnētiskās kartes, kuras tu ieejot metro stacijā novelc gar turniketu un ārā tiec tādā pašā veidā. Biļešu iegādei kalpo interaktīvs biļešu automāts ar touchscreen ekrānu, kur tu norādi galapunktu, biļešu skaitu un samet iekšā naudu. Izkāpjot savā stacijā biļeti vari atdot biļešu automātam, kurš par to samaksās 1 SGD.

Tikuši līdz Harbourfront stacijai, sekojām norādēm un devāmies uz monorail staciju, kas savieno Singapūru ar Sentosas salu, pirms stacijas nopērkam biļeti un varam sākt gaidīt pašu vilcieniņu. Vilcieniņu sagaidījām diezgan ātri un pēc 5 minūtēm jau bijām Sentosas salā.

Izkāpām otrajā stacijā pie lielās lauvaszivs, Singapūras simbola, noorientējāmies apkārtnē un par savu pirmo apskates objektu izvēlējāmies Underwater world. Nokļuvuši līdz turienei ar iekšsalas autobusu līnijas palīdzību, devāmies iekšā. Jāatzīst, ka šamā atrakcija, bija viens no iemesliem, kāpēc ceļš uz Austrāliju tika mērots caur Singapūru. Iekšpusē no sākuma ir dažādi akvāriju ar visādām zivtelēm, medūzām un citām jūras radībām, taču pati galvenā atrakcija ir pagrabstāvā aptuveni 100 m garš stikla tunelis, kas ļauj tev iet cauri akvārijam, pilnam ar haizivīm, rajām un citām zivtelēm, no kurām daža laba ir puscūča lielumā. Pasākums iepatikās un izstaigāju akvāriju divas reizes.

Pabeiguši akvārija apmeklējumu devāmies uz Siloso fortu, kādreizējo angļu impērijas cietoksni, kuras nolūks bija nosargāt Singapūras ostu pret iebrucējiem. Kā visi labi zina no vēstures, šamā forta padošanās japāņiem skaitās viena no sāpīgākajām zaudēm angļu kara vēsturē. Līdz ar to arī pati forta ekspozīcija ir tāda ar rūgtumu, redz kādi mums lielgabali, bet ģenerāļa neizlēmības dēļ padevāmies. Uz forta kalnu tevi uzved ar autobusu un tad tu vari mierīgi to kādas 2 stundas pētīt un izložņāt. Tā kā pasākums notika bez kondicionētām telpām, karstums bija nežēlīgs.

Pēc Siloso forta apmeklējuma devāmies uz Sentosas pludmali, kas bija izveidota tīri tā neko palmas, smiltis un ļoti silts ūdens. Pablandījušies pa pludmali nolēmām doties uz Delfināriju skatīties delfīnu šovu. Iekāpām Beach train un devāmies uz delfināriju, taču nedaudz padomājuši nolēmām braukt līdz galapunktam tāpat paskatīties. Galapunktā ieraudzījām visnotaļ dzīvespriecīgu atrakciju Sentosa Luge, kuru vistuvāk varētu raksturot rodeļi uz asfalta. Nopērc biļeti tevi ar pacēlāju uznes sentosas salas reljefa augstākajā punktā, tur tev iedod rodeļveidīgus rateļus, uzmauc galvā ķiveri un enjoy mauc lejā pa kalnu kādu kilometru, pa ceļam gan salikti bremzētāji, lai neviens neskrien pie Pētera vārtiem ar rodeļu rateļiem. Izbraukuši kāpām atpakaļ Beach train un devāmies uz Delfināriju. Nonākuši tur konstatējām, ka šovs būs tikai pēc stundas devāmies uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, kurš arī kā par brīnumu atrodas uz Sentosas salas.

Āzijas galējais dienvidu punkts ne ar ko īpaši neizceltos, ja uz tā nebūtu uzbūvēti divi savienoti tornīši, līdz kuriem var nokļūt pa iekaramu tiltu. Ja to tur nebūtu varētu mierīgi paiet garām un nemaz nepamanītu, ka esam uzkāpuši uz tā dienvidu punkta. Skats uz ostu un kuģu reidu bija superīgs.

Atgriezušies Delfīnu lagūnā nedaudz iestiprinājušies vietējā Makdonalda ekvivalentā, gājām vērot šovu. Veiksmīgi iekārtojāmies otrajā rindā un padsmit minūtes pagaidot, šovs sākās. Delfīni nedaudz papeldēja, palēkāja un ļāva speciāli izvēlētiem brīvprātīgajiem sevi paglaudīt. Biju gaidījis kaut ko nopietnāku un nedaudz vīlos. Šovs ir par pakāpi zemāks nekā Klaipēdas delfinārija delfīnu sniegums. Totāls ne Flipers!

Flipera cienīgu šovu neredzējuši, devāmies uz 4D Cinemas rādīja pirātu filmu, tā kā šitādu štelli apmeklēju pirmoreiz likās ir okei, bet nu nekas outstanding.

Taču nākošais apskates punkts gan bija izcils – Butterfly world, reāls tauriņu parks, kurā dzīvo un lidinās visdažādākie tauriņi no normāliem Latvijas kalibra tauriņa līdz monstriem ar spārnu izpletumu plaukstas lielumā. Daži gan jau mētājās pa zemi sabradāti, taču pārējie gan lidinājās uz urrā šad tad piestājot, lai ļautos fotografēšanai.

Kā pēdējā atrakcija bija Skytower, kurš nosaukts Carlsberg alus vārdā. Ideja sekojoša – iekāp barankas formas ierīcē, kas tevi paceļ 135 metrus virs apkārtnes un vari izbaudīt Singapūras skatus. Ar mums kopā augšā devās vietējo malajiešu grupa (izskatījās pēc rūpnīcas pasākuma), kas ceļoties augšā sevi idrošināja ar dziesmām, izsaucieniem un nez kāpēc izslēdzot kondicionieri.

Tikuši atpakaļ uz zemes devāmies uz gaisa vagoniņiem, lai nokļūtu atpakaļ Singapūrā. Vagoniņi bija četrvietīgi, brauca daudz augstāk nekā slavenais Siguldas gaisa vagoniņš, un Singapūras skata baudīšanai traucēja nedaudz nospeķotie un aizrestotie logi. Nokļuvuši vagonuiņu pieturas punktā nolēmām nedaudz pablandīties pa veikaliem iepirkšanās centrā Vivo City.

Veikalu piedāvājums tur ir tāds pats kā Rīgā un arī cenas nemaz neatpaliek. Elektronikas preces maksā aptuveni tikpat, daži TV pat dārgāk. Tā kā devāmies vien realizēt vakara plāna daļu vakariņas China Town.

Nokļūt tur ir viegli, kāp iekšā metro un brauc uz staciju China Town, nedaudz pablandies pa ķīniešu kvartālu līdz atrodi Food street un meklē vietu, kas atbilst tavām vajadzībām. Fōodstreet attaisno savu nosaukumu, pārtikas tirdzniecība tur ir divos līmeņos:

Pirmais līmenis ielas mala – Ēdienu dod uzreiz, ir arī galdiņu taču to novietojums pie miskastēm, no ēšanas nekādu estētisku baudījumu nesola. Taču izvēle bagātīga no nūdelēm līdz paša izvēlētam krupim no kastes.

Otrais līmenis – restorāniņi telpās, tur tevi aktīvi mēģina dabūt iekšā iekšāsaucēji. Tā nu arī mēs pēc pāris simts metriem ļāvāmies iesaukties iekšā. Vispār restorāniņš bija tīrīgs un kārtīgs, lai gan ēdienkarte reāli līdzīga mūsu Gan Bei pasākumam, tomēr nedaudz garšīgāka. Vietējam personālam bija nelielas problēmas ar angļu valodu, jo kola bez ledus ar citronu atnāca kā kola ar ledu un citronu. Bet paēdām labi un devāmies ar kājām atpakaļ uz viesnīcu gabaliņš bija ap diviem kilometriem, bet Singapūra naktī ir skaista pilsēta, nedaudz arī mūs ķēra ik vakara lietutiņš. Netālu no viesnīcas apmeklējām pārtikas veikaliņu, lai iepirktu provīziju, kur novēroju interesantu parādību. Pirms manis iepirkās Ķīnas Tautas Republikas pilsonis, kurš nekādi nespēja saprast, kāpēc Singapūrā neņem pretī viņa juaņas, reāls šovinists, apsardze viņu izlika ārā. No dienas piedzīvojumiem noguris nonācis viesnīcā likos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu V

2007. gada 27. jūnijs (Dubaja -Singapūra)

Pats ar paēdis nosnaudos un pamodos, kad lidmašīna jau lidoja gar Irākas robežu. Kaut kādu iemeslu dēļ Irākas teritorijā lidmašīna neielidoja. Jāatzīst, ka gulēšana lidmašīnā ir diezgan nepateicīgs pasākums. Salonā bija lidoja pāris zīdaiņi, kas koncertēja īpaši nevadoties pēc pulksteņa laika. Tad netālu no manis sēdēja viens pavecāks nēģeru onkulītis ar spieķi, kurš nakts vidū, nometis zemē avīzi, aizrautīgi ar spieķi to mēģināja sabakstīt apakšā zem citu sēdekļiem, procesu pavadot ar dzīvespriecīgu čabināšanu.

Pirms nolaišanās mums pasniedz brokastis, kas jāatzīst ir visnotaļ garšīgas, lai neteiktu izcilas. Emirates tiešām rūpējas par ēdināšanu un ir ok! Lidojot virs Dubajas neko daudz ieraudzīt neizdodas – viss tīts dūmakā. Nu tā pilsētas biznesa centru jau redzēt varēja.

Nolaišanās Dubajā notiek bez starpgadījumiem. Lidmašīnas pamešana atgādina izkāpšanu pirtī – ārā ir tikai 6:30, bet gaisa temperatūra jau bija pāri 30 grādiem. Es nosvīdu momentāli. No izkāpšanas vietas uz lidostu tikām transportēti ar autobusu, kurš par laimi bija ar gaisa kondicionētāju.

Lidostā nācās pavadīt aptuveni 2 stundas. Pati galvenā problēma bija noskaidrot Dubaja – Singapūra lidmašīnas izlidošanas geitu. Tablo kā par nelaimi bija salūzuši un neko mums palīdzēt nevarēja. Taču, mums vērojot tablo, klāt pienāca vietējais vīrelis ar papīra lapeli rokā un vienam no mūsu ceļojuma biedriem pārliecinši apgalvoja, ka mūsu reisa gate esot 39. Nopriedām ka tad jau tā arī būs un gājām ievērtēt Tax free veikalus. Bija dzirdēts, ka Dubajas Tax free esot izcili labs. Diemžēl jāatzīst, ka nebija ne labs, ne daudzveidīgs, ja nu vienīgi cilvēkiem, kas nolēmuši iegādāties Rolex par lētāku naudiņu. Pati lidosta bija ienkārši pārblīvēta ar ļautiņiem, no kuriem puse izskatījās pēc Pakistānas viesstrādniekiem, kas dodas mājās.Šamie ļoi mīlēja savas nomešanās vietas iekārtot tieši pie tualetēm. protams, bija arī daudzi tradicionālajos paltrakos ģērbti arābi, kuri gan (paltraki) variēja no tikko ar Ariel mazgātiem, līdz reāli nošmulētiem.

Lidmašīna uz Singapūru izlidoja ar stundas nokavēšanos, kaut kāda daļa pasažieru bija aizkavējušies. Lidojums ilga aptuveni 7 stundas, bija jau pierastās ēdienreizes un klusās stundas evivalents, kad visi guļ. Virs Indijas okeāna ~ 1500 km no Singapūras sakās reālas gaisa bedres, kas rezultējās apnicīgā kratīšanā. Taču lai vai kā līdz Singapūrai tikām. Pirms piezemēšanos aizpildīju lapeli, kas jāiesniedz Singapūras imigrācijas dienestam. Nolaidāmes 1 Terminālā un vācām mantiņas izkāpšanai. Arī te neiztika bez ekcesiem, priekšējā slonā vienam nēģeru puikam uznāca epilepsijas lēkme, kas aizkavēja izkāpšanu uz kādam 10 minūtēm.

Izkāpuši no lidmašāinas devāmies meklēt savas mantas, kurām vajadzēju mums sekot no pašas Rīgas. Nevienam nebija īpašs pārsteigums, ka visas somas nepienāca. Viens no ceļabiedriem bija palicis bez somas. Fakts bija visnotaļ bēdīgs, kuru gājām risināt uz nozaudētās bagāžas punktu. Tur tik aizpildīts pieteikums, norādīta Singapūras adrese un viss pasākums viesa cerību, ka soma atradīsies.

Tālāk devāmies uz 2. Terminālu, kur bagāžas glabātuvē nodevām visas mantas, kas mums Singapūrā bija liekas. Tālāk devāmies meklēt taksi ar kuru nokļūt līdz mūsu apartamentiem hotelī Summerwiev. Takša atrašanu regulēja speciāls cilvēks, kurš ļautiņus laida pa vienam ārā pa durvīm un sēdināja taksī. Sagaiadījuši savu kārtu arī mēs tikām pie taksometra, kurš kā jau paredzams brauca par nepareizo ielas pusi. Taksometra šoferis nezināja, kur atrodas latvija, toties viņš zināja, kur atrodas Eiropa un Francija. No viņa sapratām, ka ceļojums uz Eiropu ir dārgs prieks, labāk ir doties uz Ķīnu. Uzzinājām,ka ar Eiropas mašīnām Singapūrā braukā tikai biezie. Šoferis tika arī iztaujāts ar apskates objektiem, viņa tops bija Sentosas sala un Night safari. Viss brauciens no Lidostas līdz pilsētas centram izmaksāja mūsu naudā 5 Ls.

Ap 23:00 jau bijām nonākuši viesnīcā, uzrādījām rezervāciju un tikām pie numuriem. Viesnīcas numurs atgādinaja ventspils viesnīcu “Dzintarjūra”, viss nedaudz nolaists ar vannas istabu skapī. Vanna jāatzīst bija domāta vidusmēra ķīnietim. Bet kopumā bija ok. Ar ceļojuma biedriem nolēmām satikties brokastīs 8:00 un gājām gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – otrā diena.

Turpinājums sekos …

The Undercover Economist by Tim Harford

Skaitījās baigais betsellers nopirku to Singapūrā. Patiesībā tā izrādījās grāmata par cenu veidošanos ekonomikā ar piemēriem iz dzīves. Tā kā pats ekonomiku mācījos augstskolā, tad grāmatiņa liekas, dikti jau nu primitīva, apskata dažus ekonomisko parādību ietekmējošus faktorus un pārējos vienkāršības labad atmet.

Taču domājams, ka cilvēkam, kas no ekonomikas zin maz vai neko, tas varētu būt labs sākums. Lai nu kā izlasīšu līdz galam. Novērtējums 6 no 10 ballēm. Tik zems tikai tādēļ, ka grāmatas autors putrojas ar matemātiku.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IV

2007. gada 26. jūnijs (Rīga – Londona – Dubaja)

Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju – iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai.

Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji.

Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās.

Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”.

Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159”. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca.

Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav.

Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt.

Un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.

Turpinājums sekos…

ИМПЕРСКИЕ ВОЙНЫ by Сергей Мусаниф

Tipiska krievu jaunās rakstnieku paaudzes grāmatiņa, ieturēta kosmiskās odisejas stilā. Parasts kosmiskā iznīcinātāja pilots ticis par imperatoru un nu risina visgalaktiskās problēmas. Protams, viņam tas pašam nemaz nepatīk, bet ko darīt Impērija kādam jāvada. Visam pa vidu maisās Targi jeb tas džekiņš ar spārniem uz bildes, kas vēlas iekarot mūsu galaktiku. Targu ideja ir reāli nosperta no Robert A. Heinlein’s Starship Troopers, kurā arī ir saprātīgi kukaiņi telepāti, bet ko lai dara, kas pirmais brauc tas pirmais maļ. Grāmata kopumā ir okei, vilcienā lasās viegli un ātri, sižets ar samudžinātību neizceļas un ir taisns kā telefona stabs. Kopumā vērtēju 7 no 10 ballēm. Viegla lasāmviela.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu III

Viesnīcu rezervācija

Skats no Singapūras hoteļa loga 12. stāvs

Viesnīcu rezervācija ir visnotaļ piņķerīgs pasākums, lai to sāktu nepieciešamspietiekami skaidri zināt, kādā datumā, kurā vietā būsi. Singapūrā viesnīcas rezervācija problēmas nesagādāja, internetā noskatījām hoteli, daudzmaz pilsētas centrā, un rezervējam sev apartamentus. Ar Austrāliju bija nedaudz grūtāk tur precīzi zinājām tikai atlidošanas datumu Darvinā un laiku ko pavadīsim Alice Springs pilsētā. Darvinā viesnīcu rezervējām paši balstoties uz aprakstu interneta lapā. Alice Springs neko jēdzīgu atrast paši nevarējām un uzticējām rezervāciju tūrisma firmai Airtours.

Atziņas, kas tika gūtas rezervējot viesnīcas:
– internetā pasūtīt vienmēr sanāk lētāk, reizēm pat par 25%;
– ne visam, ko raksta viesnīcas savā mājas lapā, var ticēt;
– tūrisma firmas sanāk nedaudz dārgāk, taču viņas vienmēr var atrast, kur tevi izmitināt;
– galvenais ir zināt precīzu grafiku.

Vīzas

Dodoties uz Singapūru vīzas nav vajadzīgas. Ierodoties lidostā tu aizpildi imigrācijas dienesta lapeli, kur norādi, ka esi ieradies tūrisma nolūkos un tevi vienkārši ielaiž valstī ar tūrisma vīzu, kas ir par velti.

Austrālijā tikt iekšā gan var tikai ar vīzu. Vīzas dabūšana ir visnotaļ liela noņemšanās.Vīzu kārtojām caur tūrisma firmu, kas par šo pakalpojumu ņēma 75 Ls. Lai tiktu pie kārotā dokumenta, nācās sadabūt:
– izziņu no darba par saviem ienākumiem un ieņemamo amatu;
– banku konta izrakstu, cik sapratu viņiem ir kaut kāds konta apgrozījuma limits bez kura vīzu nedod;
– aizpildīt anketu par to, ko darīsi, kā sauc utml.
Taču visu šo nododot vīzu dabūjām 3 dienu laikā, daudzkārtējo uz gadu. Vienīgais riska moments bija kontu apgrozījuma izraksti, kur maksājuma mērķos bija saraksītas visādas muļķības, par ieročiem, narkatu utml. Tā kā silts ieteikums, ja pošaties uz Austrāliju, tad vismaz pusgadu cenšaties, dumības maksājuma mērķos nerakstiet.

Auto noma

Mūsu mašīnīte

Ar šo pasākumu bija visinteresantāk. Mašīnu mēģinājām iznomāt jau no gada sākuma. Tā kā sākotnējais plāns bija izbraukt Tanami Road, grantene, kas robežojas ar bezceļu, aptuveni 2000 km garumā. Tad meklējām 4×4 agregātu vēlams Toyota Landcruiser, beigu beigās atradām, bet ieraugot nomas maksu un līguma noteikumus, nolēmām no Tanami Road atteikties. Galu galā tur jau vienīgais apskates objekts arī bija meteorīta krāteris, un vienā vietā distance starp benzīntankiem až 500 km.

Izvēloties šosejas variantu nolēmām ņemt parketa džipiņu, kaut kādu Subaru Outback vai Forester. Iesākumā izvēlējamies Īrijā bāzētu firmu Auto Europe, rezervējām un samaksājām naudiņas par Subaru Outback ~1000 EUR, pēc divām dienām pienāk mails sorry Subaru nav, dosim Ford Falcon, kuru apskatot tika nolemts, ka šitāds gludeklis ar 4 litru motoru mums nav vajadzīgs. Atteicāmies, taču naudu atpakaļ dabūju tikai pēc nedēļas (zaudējot uz FOREX 20 Ls). Beigu beigās dabūjām Subaru Outback firmā Eurocar, kurš tad arī mums bija pārvietošanās līdzeklis Austrālijā. Galvenais, kas jāņem vērā īrējot mašīnu ir unlimited milage, jo 200 – 300 km par brīvu dienā, valstī, kur starp diviem miestiem ir vidēji 100 km, ir nepietiekami.

Turpinājums sekos …

The Last Continent by Terry Pratchett

Kārtējā grāmatiņa par burvja Rincewind piedzīvojumiem Diskzemē. Kā cilvēkam, kas nesen atgriezies no Austrālijas ceļojuma, man šī grāmata vienkārši ir tuva sirdij. Last Continent patiesībā ir Austrālijas ironisks apraksts ar visiem dialogiem, kur iestarpināts slavenais Austrālijas iedzīvotājiem raksturīgais teiciens: “No worries!”, kas, starp citu, ātri pielīp.

Bibliotekārs ir saslimis – ir bojāts viņa morfiskais lauks (tas, kas notur mūs mūsu izskatā). Viņa izveseļošanai nepieciešams uzzināt Bibliotekāra vārdu. Izrādās, to zina tikai Rincewind, kurš atrodas XXXX kontinentā. Neredzamās Universitātes burvji nejauši, meklējot atbildīgo par ģeogrāfijas katedru, nonāk uz vientuļas tropiskas salas pagātnē. Salā ir viss ko cilvēks/burvis var vēlēties – cigarešu koki, kokosrieksti, un tur dzīvo Evolūcijas dievs.

Rincewind savas dienas vada klejojot pa XXXX kontinentu, kuru bez aborigēniem, kas uzbrūk pie pirmās sarunas par jauko laiku, skorpioniem, čūskām un indīgām medūzām. Tomēr Rincewind vienmēr izdodas atrast gan ūdens bedri vakarā, gan sviestmaizes zem akmeņiem. Izrādās, ka viņam ir jāizlabo ziepes, ko sastrādājuši viņa kolēģi pagātnē. Jāpanāk, lai XXXX beidzot nolīst lietus. Protams, ka Rincewind nenotic ķenguram (kas organizēja Rincewinda ēdienreizes un naktsmītnes) un izvēlas standarta pieeju laisties lapās, pa ceļam sastopot gan „krūmu” reindžerus, lielceļa laupītājus, kas karo par sienu, piedalās aitu cirpšanas sacensībās un tiek nepatiesi apsūdzēts aitas nozagšanā.

Grāmata ir vienkārši super, ja cilvēks bijis Austrālijā, tad daudzas lietas pielec uzreiz, parādās arī daži kultūras aspekti , kurus tu nemaz neesi ievērojis. Te kā labākais ir minama slavenā zirgu zagļa Neda Kellija glorificēšana, kuru veiksmīgi parodē Rincewind notiesāts aitu zaglis un kuru visi mudina mukt un performēt „last stand”, lai būtu ko rakstīt vēstures grāmatās. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Citāts:
“When You’re Up to Your Ass in Alligators, Today Is the First Day of the Rest of Your Life.”

%d bloggers like this: