Navigate / search

Maskerade by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes cikla „pasaku grāmata” no cikla, kas veltīta raganu piedzīvojumiem. Jau sākot lasīt grāmatu kļūst skaidrs, ka autoram nu nepavisam nepatīk opera un viss kas ar to saistīts. Stāsts ir ironija par Operas spoku. Operas spoks ir klasisks mīl un rūpējas par Operu, taču šad tad nogalina arī pa Operas darbiniekam. Raganām savukārt ir nākusi atklāsme, ka ar divām raganām kārtīgam raganu sabatam ir par maz un vajag trešo, kura ceptu desiņas un grieztu maizi. Tā nu ir sanākusi ka potenciālā ragana ir aizmukusi, lai kļūtu par operas solisti, vai vismaz solistes balsi.

Tā nu arī grāmatā arī viss risinās kā operā. Neviens nesaprot, kas tiek dziedāts, galvenais, lai smuka mūzika. Arī mirušiem pēc nāves pietiek laiks garām atvadu scēnām un runām. Pats Nāve gan parādās reti tikai tad, kad kāds nomirst. Žurku ķērājs tapa pagodināts pēc viņa atnāca Žurku nāve.

Par grāmatu dodu 9 no 10 ballēm, man jau ar opera diez ko daudz nepatīk un autora ironija likās saprotama.

Citāts:
“Well, basically there are two sorts of opera,’ said Nanny, who also had the true witch’s ability to be confidently expert on the basis of no experience whatsoever. ‘There’s your heavy opera, where basically people sing foreign and it goes like “Oh oh oh, I am dyin’, oh, I am dyin’, oh, oh, oh, that’s what I’m doin'”, and there’s your light opera, where they sing in foreign and it basically goes “Beer! Beer! Beer! Beer! I like to drink lots of beer!”, although sometimes they drink champagne instead. That’s basically all of opera, reely.”

Ask the Pilot by Patrick Smith

Grāmatiņa tika iepirkta Singapūrā un lidojumā uz Londonu arī nedaudz palasīta. Pa īstam izlasīt gan izdevās tikai tagad.

Grāmata mums stāsta visu par un ap pasažieru lidmašīnām, kas un kāpēc notiek un kā tas viss izskatās no pilota redzes punkta.

Grāmata ir domāta cilvēkiem, kurus interesē jautājumi: kādēļ gaisā lidmašīna kratās?, kas notiek, ja lidmašīnā iesper zibens?, vai autopilots spēj automātiski nosēdināt lidmašīnu?, cik lielas ir degvielas rezerves?, kuras lidmašīnas lido vistālāk?, vai lidmašīnas durvis nevar nejauši atvērt? Un protams pats galvenais, kur paliek tualetes saturs noraujot ūdeni?. Grāmata tad arī sniedz atbildes uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem.

Grāmatas autora Patrick Smith nodarbošanās ir pilots. Šo grāmatu viņš izdevis apkopojot salon.com mājas lapas rubrikas „Ask the pilot” atbildes. Tā kā grāmata izdota 2004 gadā man bija prieks atklāt, ka pasākums turpinās un salon.com ir pieejams rakstu arhīvs, ar plašām atbildēm uz jautājumiem, kas radušies pēc grāmatas izdošanas, izdevās atrast arī autora bilžu galeriju flickr.com lapā. Tā kā, ja kādam ir interese uzzināt kaut ko vairāk par lidmašīnām uz priekšu!

Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm. Lasāmais ir interesants, saprotams un tajā pašā laikā neieslīgst pārāk tehniskās detaļās. Patika stāstiņi iz dzīves, labākais par sausā ledus iemešanu tualetes podā.

Intelektuāls jautājums V

Šis jautājums būs pavisam vienkāršs. Pieņemsim, ka tu esi pārdevis govi par 12 zelta naudiņām. Taču tev kļūst zināms, ka 1 no naudiņām nav viss zelta, bet gan apzeltīts sudrabs. Lai noteiktu neīsto naudiņu, tev ir pieejami tikai nolīdzsvaroti svari. Tā kā svaru resurss nav bezgalīgs, tu drīksti naudiņas uz tiem svērt tikai 3 reizes, jebkādās kombinācijās. Kāds būtu rīcības algoritms, lai atrastu neīsto naudiņu?

Ripley’s Believe It or Not!

Pilnais nosaukums: “Ripley’s Believe It or Not! Encyclopedia of the Bizarre: Amazing, Strange, Inexplicable, Weird and All True!”

Domāju, ka reti kurš nezina par Guiness rekordu grāmatu, taču par Ripley’s interesanto, jocīgo un utt. faktu grāmata Latvijā nav diez ko populāra. Grāmata sevī tiešām ietver daudzus faktus, kas sagrupēti kategorijās: Sasniegumi un spējas, Lauksaimniecība, Nelaimes gadījumi, Māksla un utt.

Šī nav grāmata, kura jālasa no vāka līdz vākam, viņa labāk lasās šķirstot, apskatot bildes un izlasot pa kādam faktam. Piemēram, ja skaties kādu filmu tad grāmatu mierīgi var lasīt reklāmas paužu laikā.

Tā arī es grāmatu izlasījis neesmu, esmu visu izšķirstījis un dažas lietas izlasījis. No tā ko izlasīju patikās stāsts par žāvēto gaļu, ko kāda ASV ģimene glabā no 19 tā gadsimta beigām. Saka ka gaļa vēl lietojama pārtikā. Man gan šķiet, ka šīs gaļas degustācija varētu būt galvenais nāves iemesls ģimenē. Kā interesanti atzīti arī bērneļi, kas mēneša vecumā jau staigājuši. Arī tradicionālā smagumu cilāšana šajā grāmatā nav aizmirsta, taču izskatās, ka amīši ir krituši uz dažāda lieluma un svara laktu cilāšanu. Par nelaimes gadījumiem runājot, grāmatā pieminēts cilvēks, kas 3 reizes cietis kuģa katastrofā un abas visas reizes bijis vienīgais izdzīvojušais.

Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Labs laika kavēklis cilvēkam, kuram patīk palasīt ne tikai nopietnus traktātus.

The Best Travel Writing 2007: True Stories from Around the World

Grāmatiņa, kā jau to mums izsaka nosaukums, ir ceļojumu stāstu apkopojums. Redaktors mums apgalvo, ka šie nu ir labākie ceļojumu stāsti 2007. gadā. Stāstiņi atlasīti tā, lai aptvertu dažādus kontinentus un valstis.

Pērkot šo grāmatu biju domājis, ka ceļojumu stāsti ir patiesi notikumi ar cilvēkiem vai par cilvēkiem ārvalstīs, kas parāda mums šo ārvalstu kultūru. Jāatzīst, ka daži stāsti arī bija jauki un manai gaumei atbilstoši par Argentīnu, Franciju un Pakistānu. Bet stāstiņš par Kubu piemēram likās galīgi garām, amerikāņu pāris Havannas lidostā apliek kanādiešus, par Kubu nekas. Beigās vēl uzrakstīts, ka stāsts ņemts no autora jaunās noveles, skaidrs ka viss izdomāts. Stāsts par Spāniju vairāk bija stāsts par darbu Āfrikā. Vai stāsts par Ēģipti, kur sākumā pieminēts, ka Ēģiptē baigi labā ūdenspīpju tabaka, tad seko sūkstīšanās ka Kanādā tādu nevar dabūt visa stāsta garumā.

Kopumā ja skatāmies grāmatu kopumā jāliek 5 no 10 ballēm, taču atsevišķiem stāstiem liktu 10 no 10, citiem 2 no 10. Protams saprotu, ka antoloģijā stāsti ir dažādi un, ja tev patīk 5 stāsti no 20, tad grāmata atzīstama par labu esam.

Beidzot kaut ko vinnēju!!!

Kādu nedēļu atpakaļ ceļojumu portālā Irlaiks nopublicēju savu Austrālijas ceļojuma aprakstu. Vakar saņēmu mailu, kur stāvēja rakstīts:

” … Apsveicam ar laimeto davanu karti gida pakalpojumiem no briezu nama “Saulstari”. …”.

Iečekoju, kas tad ir šis briežu nams “Saulstari” – izrādās bembiju zoodārzs netālu no Siguldas. Man jau kā lauku cilvēkam štiet, ka diezin vai es ko jaunu par briežiem tur uzzināšu. Lai vai kā, tik un tā ir patīkami.

Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins

Grāmata ir domāta kā kādas konsultāciju firmas ekonomista atzīšanās. Atzīšanos par to kā konsultāciju firmas māna jaunattīstītās valstis prognozējot to attīstību. Nolūks, lai viņu klienti Amerikas uzņēmumi varētu iegūt pēc iespējas lielākus projektus un arī lielāku peļņu. Tad nu autors ņemas stāstīt savus nedarbus Indonēzijā, Saūda Arābijā, Irānā, Panamā, Kolumbijā un Ekvadorā.

Ko es biju sagaidījis no šīs grāmatas:
Shēmas kā Starptautiskais valūtas Fonds, Pasaules Banka “māna” attīstības valstis;
Reālus faktus kā tas vis darbojās, kā prognozes izpildās nākotnē;

Ko es saņēmu:
Radās priekšstats, ka Perkinsa kungs vispār no ekonomikas neko nejēdz;
Aizdomas radīja viņa sarunu atstāsti, kur šamais citēja piemēram sarunu ar Panamas prezidentu, kas notikusi 70 ajos gados, jeb 30 gadus pēc sarunas (diez vai kāds to spēj atcerēties);
Nekādu reālu faktu, tikai ikdienas apraksts, sūkstās par savu enerģētikas prognozi Indonēzijai un par to kā ar nodomu iedzinis valstis parādos. Viņu palasot sanāk, ka valstelēm labāk naudu gaidīt no debesīm.Protams ka lielās starptautiskās korporācijas aplaupa mazattīstītās valstis, bet viņām jau citas opcijas arī nav, tikai populistiski solījumi;
Reāli patika, ka dižā konsultāciju firma MAIN (kā autors to sauca) visi informāciju ņēma no Bostonas publiskās bibliotēkas (vismaz priekšstats tāds radās).

Grāmatai dodu 3 no 10 ballēm (nav vērts tērēt laiku). Nosaukums pretendē uz patiesības stāstīšanu, taču sarakstīta kā novele par vispasaules sazvērestības teoriju, bez faktiem uz tukšām emocijām un apgalvojumiem, no kuriem daži pārbaudot neiztur kritiku.

ААРГХ by Андрей Белянин

Aarghs patiesībā ir autora izdomātas rases nosaukums. Ko viņš tur īsti izdomājis nezinu, rezultātā sanācis paliela auguma cilvēks, dikti stiprs, dzīvelīgs un no cilvēka atšķir uz āru izvirzīti ilkņi. Tā sakot fantāzijas nekādas. Aarghs vārdā Mazulis sapinas ar vienu grāfu, kas savukārt izmeklē raganu leļļu kontrobandas lietu. Protams grāfu visi grib nomušīt, bet Aerghs neļauj, jo ir nolīgts par miesassargu. Lai pasākums būtu vēl klišejiskāks, Mazulis atšķirībā no saviem ciltsbrāļiem ir ļoti gudrs un māk lasīt, tāpēc šo sauc par nepareizu aarghu.

Grāmata laikam iecerēta rakstīt kā jautrs pastāsts, lai gan pēc 50 lappuses joki sāk atkārtoties un, ja nedod dievs esi lasījis kādu no autora iepriekšējiem gara darbiem, tad jaunu joku nav vispār. Arī pats Mazulis grāmatā iet un klopē visus, lai kas tie arī nebūtu. Vispār sižeta sapiņķerētības un „negaidītu pavērsienu” ziņā pielīdzināms vidējam meksikāņu seriālam.

Tomēr, ja pirms tam visu nedēļu esi lasījis par patēriņa ietekmi uz inflāciju augoša akciju tirgus apstākļus un starpbanku likmes palielināšanas efektu uz akciju tirgu, tad lasāmais liekas tīri normāls. Kopumā dodu 6 no 10 ballēm, jo reāli vīlos rakstniekā, biju gaidījis ko vairāk.

Vēl tikai 88

Lasot ceļojumu grāmatas uzzināju, ka eksistē tāds klubiņš kā Travelers’ Century Club, kurā var iestāties ikviens, kas apmeklējis vismaz 100 valstis vai TCC sarakstā atzīmētās vietas, kas tiek uzskatītas par valstīm. Pavisam šādas vietas ir 317. Palasot sarakstu, atklājās baigā netaisnība Lielbritānijā kā atsevišķas valstis uzskatītas: Anglija, Skotija, Velsa utt. Antarktīdā ir veselas 7 valstis, kur teritorijas grupētas pēc nosacītā sadalījuma.

Protams var arī nevienu no valstīm neapmeklē, jo, lai iestātos klubā viņiem jānosūta aizpildīta anketa, ko arī var atrast kluba mājas lapā. Anketu nekādi nepārbauda un pēc 6-8 mēnešiem tu saņem sertifikātu. Ir tikai viens nieks – par sertifikātu maksājam 100 USD un gada biedra nauda ir 50 USD.

Pavisam klubā ir 9 biedri, kas apmeklējuši visas 317 saraksta vietas. Man radās jautājums: “Pa kuru laiku viņi strādā?”.

Man izejot cauri sarakstam skaitās 12 valstis, bet tev?

Maizes klēts

Redzam pašvaldības policistus darbībā. Šeit viņi kursē aptuveni reizi stundā un praktiski nekad neaiziet bez laupījuma.

Tā pati vieta tikai stundu agrāk. Arī pašiem policistiem ir sava iemīļota vieta, kur novietot savu mašīnīti, taču sevi nekad neštrāfē.

%d bloggers like this: