Navigate / search

Petrodollar Warfare by William R. Clark

Pilnais nosaukums: “Petrodollar Warfare: Oil, Iraq And The Future Of The Dollar by William R. Clark”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma grāmata stāsta mums par naftu, ASV jauno neo-konservatīvo ģeopolitiku un dolāra cīņu ar eiro. Grāmatu gan par populārzinātnisku nenosauksi, jo to varētu būt grūti uztvert cilvēkam, kuram nav zināšanas naftas tirgu un starptautisko valūtas tirgu niansēs. Bet ja šīs priekšzināšanas ir tad grāmata būs gana interesanta, bagāts faktu klāsts ar norādītiem pirmavotiem, secinājumu loģiskā gaita ir viegli izsekojama.

Galvenā tēma, kas vijas cauri grāmatai ir dolāra hegemonija un eiro, kas būs iespējamais dolāra varenības slepkava. Tā jau arī pamazām notiek, Venecuēla un dažas citas valstis jau savu naftu kotē eiro un lēnām dolāra cikls (nafta no arābiem -> samaksātie dolāri atgriežas ASV caur valsts parādzīmēm -> nauda naftas iegādei) sāk irt, mūsdienās piemēram varam redzēt ikdienas valūtas kursos.

Nākamā tēma ir ASV Buša administrācijas stratēģija, nodrošināt amerikāņiem, amerikāņu dzīvesveidu, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Nepieciešamības gadījumā pielietojot militāru spēku visā pasaulē, ziedojot savu pozitīvo ārpolitikas tēlu.

Un pēdējā lielā tēma ir pasaules naftas rezerves to novērtējums un iespējamās ieguves tendences. Patēriņš palielināsies, taču esošās rezerves palielinās tikai uz papīra, kā galvenais iemesls tam kalpo OPEC valstu kvotu pārdale, kur eksporta kvotas ir atkarīgas no esošā naftas rezervju apjoma.

Interesanti, grāmata sarakstīta 2005. gadā un autors ir sniedzis dažas savas prognozes nākotnei līdz 2010. gadam. Un jāatzīst, ka viņa prognozes par situāciju Irānā ir piepildījušās, ASV būs spiesta atteikties no iebrukuma tajā. Grāmata ir ļoti interesanta un dodu tai 10 no 10 ballēm, ir vērts tērēt savu laiku un šo darbu lasīt.

Maxima rullē

Šodien nejaušības dēļ nācās iemaldīties kādā Maximas veikaliņā. Parasti šīm bodēm eju apkārt ar līkumu, bet kā vēsta tautas paruna: “Bada laikā velns mušas ēdot”. Man mušas nebija vajadzīgas, bet bija ideja iepirkt kādu keksu, ko nolocīt pusdienās uzdzerot pa virsu kapiju. Iegājis bodē neilgi meklējot netālu no dzērienu stenda keksu atrdu un devos uz kasi. Izstāvējis nelielu rindu, samaksāju naudiņu paņemu čeku un tad iekšējā aritmometra mudināts attopos, ka mani ir apšņākuši (apkrāpuši) par veseliem 30%. Paskatos uz keksiem jā šamajam virsū cena 2.09 LVL a man čekā pretī smaida 2.80 LVL.

Nav jau nekas daudz, bet principa pēc eju atpakaļ pie kases kačāt pravas. Kasiere saka viņa neko nezinot, izsauc kaut kādu galveno kasieri, šamā apgalvo, ka preces cena esot nomainīta sistēmā, bet uz preces jaunā nav uzlīmēta un viņa tur neko nevarot darīt, jo esot svētdiena. Man gan gribējās uz šo repliku atbildēt, izmantojot Apustuļu darbos 13. nodaļas 10. panta citātu (“Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos ceļus? ” )un par svētdienu Lūkas evanģēlija 14. nodaļas 5. pantu (“Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?”), bet noturējos un pateicu, ka man kā patērētājam šādas lietas īpaši neinteresē un, ka man ir tiesības zināt preces patieso cenu pirms maksāšanas. Protama lieta, ka nekas jau no tā nemainījās, bet man kā bijušam auditoram radās jautājumi:

Kā uzņēmums garantē, ka informāciju cenu sistēmā nenomaina patvaļīgi?
Kas nosaka cenu maiņu svētdienā?
Kādi likumi šajā gadījumā tiek pārkāpti un kādas saistības pret valsti rastos uzņēmumam kontroles gadījumā, kurā šādas preces cenu un kases cenu neatbilstības tiktu atklātas?
Centi Ūbele kāpēc tu viņus nevaktē, esi daļā – par visu padomāts?

PS. Domājams, ka uz Maximu kādu gadu atkal neiešu.

КОЛДУН ИЗ КЛАНА СМЕРТИ by А.Пехов, Е.Бычкова, Н.Турчанинова

Grāmatiņu, kā jau to var redzēt, ir rakstījis autoru kolektīvs un tas arī neizbēgami ir atsaucies uz stāsta kvalitāti.

Pats stāsts ir par vampīriem (kindret) un viņu klanu cīņām, ar vietu zem mēness (laikam tā būtu pareizāk). Pērkot grāmatu domāju, ka pastāsts būs aizraujošs un interesants. Patiesība izrādījās daudz skaudrāka, grāmata izskatās tiek stiepta garumā. Katram autoram gribās, kaut ko pateikt, bet laikam nav īsti ko. Un interesanta stāsta vietā ieguvu, vampīru ikdienas dzīves aprakstus (bitovuha), par kuriem nevarētu teikt, ka tie izceltos ar lielu orģinalitāti.

Tad nu pirmo 300 lapušu laikā es kādas 3 reizes jau biju nolēmis likt grāmatu pie malas, bet tomēr saņēmos un izlasīju līdz galam. Pēdējās 50 lappuses bija vislabākās, taču arī nekas īpašs. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm, ja ir iespējams nelasiet.

ТЕНЬ НАДЕЖДЫ by Николай Степанов

Grāmata sākas tur, kur beidzās iepriekšējā, cikls par ēnām turpinās. Jau grāmatas sākumā uzzinam, ka sirmais večuks nav vis dievelis, bet gan margs un pie tam margs izsūtījumā. Šis nu noslēdz ar Miķeli līgumu par sekojošu lietu, Miķelis palīdz viņam atgriezties no izsūtījuma (uzvarēt gladiatoru turnīrā), šamais viņu palaidīs vaļā. Protama lieta, ka neviens jau neies ķēpāties rakstīdams grāmatu, ja viss būtu tik vienkārši. Iesākumā turnīrā uzvaru gan dabū, taču tūdaļ abi kompanjoni tiek uzmesti, atņem burvju spējas un aizsviež uz pasaules otru malu. Šamiem jātiek atpakaļ turnīra vietā 10 dienu laikā, ja nē tad gals klāt.

Grāmatu par izcilu diez vai būtu vēts saukt tāda izklaidējoša un viduvēja. Protams varoņu risinātās problēmas kļūst arvien globālākas un nu jau personīgo problēmu līmeni nomāc pasaku valstu starptautiskās atiecības. Kā jau tas parasts, šiem varoņiem viss notiek tieši laikā un ar tādu veiksmi viņiem labāk spēlēt Montekarlo kazino. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, sižetiņš kļūst arvien nodrāztāks.

Feet of Clay by Terry Pratchett

Šī ir trešā grāmata no sērijas, kura tiek veltīta Ankh-Morpork Pilsētas sardzei un tās kapteinim Vaimsam. Grāmatu varētu uzskatīt par jauku variāciju tēmai Azimova roboti un to likumi. Šeit gan robotu vietā doti golemi, no māla izveidoti cilvēkiem līdzīgi kolosi, kurus apdedzina krāsnī mutē ieliek instrukcijas un gatavs, strādnieks pa velti. Tikai ir neliela problēma golemi sāk masveidā izdarīt pašnāvības. Kāds mēģina arī noindēt patrīciju. Šnobijs Šnobss (sardzes kapteinis kaprālis, kuram izsniegta speciāla izziņa, ka viņš tomēr ir cilvēks) uzzina, ka patiesībā viņš ir Ankhas grāfs. Vispār pilsētā notiek kārtējais apvērsuma mēģinājums.

Grāmatiņā sevišķi patikās rūķu un viņu pārtikas problēmu izklāsts. Visiem ir labi zināms, ka rūķi ēd žurkas, žurka mīklā, žurka uz kociņa. Protams ar ketčupu var apēst jebko. Uzzināju, ka pēc žurkas pagatavošanas obligāti jāievēro higiēnas normas, tas ir jāmazgā rokas, jo nevar taču zināt kādas slimības tai žurkai bijušas. Un protams labākais tēls šajā grāmatā bija mazais ķertais žurku mednieks Wee Mad Arthur.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, izcils lasāmais.

Citāts:
“...’Was there anything else on the dinner menu?’
‘Vole-au-vents and Cream of Rat,’ said Gimlet. ‘All hygienically prepared.’
‘How do you mean, “hygienically prepared”?’ said Carrot.
‘The chef is under strict orders to wash his hands afterwards.’
The assembled dwarfs nodded. This was certainly pretty hygienic. You didn’t want people going
around with ratty hands…

Intelektuāls jautājums XII jeb Pirmsnāves iedzeršana

Jautājums ir visnotaļ klasisks un sastopams visai bieži dažādās matemātisku uzdevumu grāmatās.

Tad nu tā:

Kādas tālas zemes karalis pieķer savā vīna pagrabā 10 spiegus, kuri nodarbojas ar vīna pudeļu saindēšanu. Vinčuks paredzēts pasākumam, kas sāksies pēc 24 stundām un laika jaunu iegādāt nebūs. Nopratināšanas laikā tiek noskaidrots, ka saindēta ir tikai viena pudele no 1000, bet neviens neatceras tieši kura. Karalis nolēma pārbaudīt, kura pudele ir saindēta izmantojot spiegus. Taču kā viņam to izdarīt līdz pasākumam?

Nosacījumi
Ir 1000 pudeles vīna;
Viena pudele ir saindēta;
Inde iedarbojas 24 stundu laikā;
Inde nogalina cilvēku, pat ja tas iedzer tikai vienu pilienu no saindētās pudeles;
Izmantot testiem drīkst tikai 10 notvertos spiegus;
Katrs spiegs drīkst iedzert vīnu tikai vienu reizi;
Pasākumam obligāti jāizmanto visas nesaindētās pudeles;
No testēšanas sākuma atlikušais laiks līdz pasākumam ir 24 stundas;
Nav iespējams noteikt kura pudele taisīta vaļā kura nav (pie reizes atmetam arī visādus pirkstu nospiedumus, spektrālās analīzes aparātus, vienīgā metode ir tests uz 10 spiegiem).

Ja uzdevums tiek risināts pirmo reizi tad nonākšana pie atrisinājuma sagādā patiesu gandarījumu.

Par atsauksmēm uz grāmatu aizmugurējā vāka

Iepērkot kārtējo grāmatu porciju, šad tad mēģinu izmantot grāmatu aizmugurējo vāku atsauces, lai saprastu vai par grāmatu ir vērts maksāt vai nav. Protama lieta ir skaidrs, ka neviens izdevējs un autors, kas kaut vai nedaudz draudzējas ar prātu, neko citu kā sevis cildinājumus tur nerakstīs. Tomēr paliek jautājums cik daudz no tur uzrakstītā ir taisnība?

It kā jau atsauces raksta lielas avīzes un žurnāli, acīmredzot, kāds cilvēks ar to pelna naudu, taču izlasot grāmatu un pēc tam salīdzinot to ar atsauci bieži vien saprotu, ka atsauce ar patiesību diez ko vis nedraudzējas.

Es protams nerunāju par sekojošiem izteikumiem, kā piemēram Paul Theroux “The Happy Isles of Oceania” aizmugures vākā rakstīto: “Often almost unbearably funny” Sunday Times, vietām tiešām ir smieklīgas epizodes.

Vairāk mani fascinē nopietnāku grāmatu vāku atsauces, patlaban viena no grāmatām, kuru lasu Douglas R. Hofstadter “Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid”, kas pēc savas būtības ir autora pārdomas par to, kā no nedzīvām lietām rodas dzīvas radības, kā var cilvēka pats nākt ārā no lietas, kuras pati ne ar ko īpaši neatšķiras no akmens. Tad nu šeit no vāka atsaucēm īsti nevar saprast par ko tad grāmata īsti ir, “A wonderous book that unites and explines, in very entertaining way, many of the important ideas of recent intellectual history” par intelektuālās domas vēsturi (kas tā tāda), grāmata tiešām ir brīnišķīga, un ja kādam patīk daudzi loģikas simboli un pāris formulas vienuviet tad jau laikam arī ir very entertaining. Patiesībā, grāmata lasās ļoti lēni un nemaz vienā elpas vilcienā izlasīt nevar un vietām var pastrīdēties arī par explines.

Tad piemēram grāmata, kurā tiek aprakstīts, kas notiek ar to cilvēku līķiem, kuri novēlējuši sevi zinātnei Mary Roach “Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers”, visnotaļ nopietns darbs pilns ar dažādiem interesantiem faktiem un nedaudz medicīnas vēsturi. Apskatnieki toties ir spieduši uz Fun factor. Izlasot “A laugh-out loud funny book …” – Washington City Paper, ir skaidrs, ka lasot grāmatu, izklaide garantēta.

Piemēri šādām lietām, manā grāmatu skapi ir daudz un dažādi. Galvenais secinājums, lielākoties atsauces uz grāmatu vākiem ir vispārīgas frāzes, kas rada šaubas vai to rakstītājs vispār grāmatu pats ir izlaījis, jeb vienkārši izmantojis dežūrfrāžu datu bāzi. Taisnība ir reti un vairāk tieks spiests nevis uz saturu, bet uz lasītāja emocijām. Tomēr jo zinātniskāks laikraksts to slavējis, jo lielāku ticību tomēr vieš, Nature žurnāla atsauces mani vēl nav pievīlušas. Tomēr daudz labāk ir palasīt piemēram amazon.com pircēju komentārus, par attiecīgo grāmatu, jo bieži vien gadās, ka komentētājs ir speciālists grāmatas aprakstītajā sfērā, un ticamība ir daudz augstāka. Taču vislabāk man personīgi patīk PSRS laikā iedibinātā tradīcija, ka grāmatas sākumā vai beigās tiek ievietota neliela anotācija, par ko tad īsti grāmatā būs rakstīts.

Сборник «Никого над нами»

Grāmatiņa ir krievu autoru fantasy un fantastikas antoloģija. Iekļauti visi labākie patlaban rakstošie rakstnieki: Golovačovs, Pehovs, Zlotņikovs, Perumovs. Kā jau pēdējos laikos ierasts stāstiņi lielākoties ir orientēti uz krievisko vērtību izcelšanu, bet ja godīgi tad tas lielākajai daļai stāstu nemaz netraucē.

Vienīgo vilšanos man personīgi sagādāja Golovačova kārtējais stāsts, kas manuprāt jau ir kļuvis klišejisks, ne tikai žanrā kopumā, bet arī paša Golovačova daiļradē. Kārtējie specnaza notrenētie vīri atklāj, ka zemes ļaudis kontrolē citplanētieši un viss ļaunums nāk tikai no tiem, labi, ka stāsts bija īss. Beigās jau paspēja parādīties arī trešā rase, kas izrādās kūrēja visus. Nezinu man Golovačovs vairs nepatīk.

Pehova stāsts par vampīriem, gan bija ļoti labi nostrādāts un patikās, laikam būs jāizlasa arī viņa citi gara darbi par šo tēmu.

Zlotņikovs savu stāstu izlietojis, lai aprakstītu izdomāto viduslaiku eiropu un kāda cilvēka ceļojumu uz Krievzemi. Protams, ka Krievzemē dzīvošana izrādās tai laikā bijusi daudz daudz reizes labāka. Bet vismaz netiek slēpts, ka visas lietas ir izdomātas.

Grāmatiņu kopā novērtēt nav iespējams, bet stāsti katrs individuāli variē no 3 no 10 Golovačovam līdz 9 no 10 Pehovam. Vienīgais žēl, ka žanrs zinātniskā fantastika ir miris jau gadus desmit.

%d bloggers like this: