Navigate / search

Francija Trešā diena

22. jūnijs

Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.

Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.

Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.

Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.

Cirque Du Fer A Cheval

Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.

Cirque Du Fer A Cheval

Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.

Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.

Passy ezers

Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.

Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.

Monblāns

Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.

Francija Otrā diena

21. jūnijs

No rīta konstatēju, ka pat Francijā rūķīši pa nakti ledusskapi ar ēdienu nepiepilda un tas ir tikpat tukšs kā vakarā. Maija par visu ir padomājusi, tepat no mājas balkona var redzēt bagešu bodi. Tagad jau var moderni – nofotografē ar telefonu, piezūmo klāt, apskaties, vai kāds pie kases stāv un tikai tad auj kājas un dodies nopirkt kādus maizes izstrādājumus. Tālu jau nav jāiet – pāri baznīclaukumam un tad jau esam pie durvīm.

Tā kā miests ir mazs, tad neviens te angļu mēli nesaprot, labi, ka Maija līdzi – viņa vismaz franču mēlē runā. Es tikai atpazīstu ciparus. Priecē, ka nekur netiek piesaukti četrreiz pa divdesmit, kas nozīmē, ka nebūs dikti dārgi. Iepirkuši zapti, kruasānus un bagetes varam doties atpakaļ. Pabrokastojuši, nolemjam doties uz vietējo bodi Super U. Tā te nav tālu, jānobrauc lejā un tur kaut kur ir, vismaz tā domā Ivars. Mēs no sākuma pagriežamies ne tur, tad atkal ne tur, bet beigu beigās esam pie bodes un varam sapirkt nepieciešamos produktus. Ar tiem vajadzētu pietikt pāris dienām. Neteikšu, ka šis process gāja ļoti ātri, jo franciski ir grūti saprast pat, kurš piens ir īstais, un ja uz bundžas nav bilde, bet tikai burti, tad vispār reizēm jūtos kā analfabēts. Nav gan tik traki kā Ķīnā.

Diosāzas aiza

Pēc tādas iepirkšanās mūsu pirmais apskates objekts ir Diosāzas aiza tepat blakus miestā, te tu tā nevari iet un blandīties pa aizu kā pagadās. Iesākumā ir jānopērk biļete, es gan neizpētīju vai ir iespējams noslapstīties pa žogmali bez biļetes, bet pirmajā acu uzmetienā nešķita reāli. Pirms biļetes pirkšanas gan ir paskaidrots, ka nav tā, ka taka ir tur pati par sevi, te cilvēki raujas viņu uzturot, stiprinot un pucējot. Netiek arī aizrādīts, ka stiepjam līdzi Armanda dipdapu. Vispār jau loģiski, jo to aparātu mēs vairāk stiepām, nekā viņš tika braukts.

Diosāzas aiza

Pati aiza kā jau aiza. Mums gadījās tāda nomākusies diena un tādēļ pastaigu var saukt pat par patīkamu. Taciņa tiešām tiek uzturēta, sākums gan sanāk tāda kāpšana uz augšu, bet ir ok. Laiku pa laikam gadās pa ūdenskritumam. Vispār jau taka te ir populāra no 1857. gada, kad zemes īpašnieks, bija izštukojis, ka tās skaistums ir jāparāda visiem. Noalgoja strādniekus, tie sadzina klintīs balstus un, skat, tūrisma objekts gatavs. Nemāku teikt, vai pasākums bija ar peļņu un vai tagadējie takas balsti ir no tā laika.

Man pastaiga pa taku vairāk ir bērnu ganīšana, jāskatās, lai tie uzvestos uz takas pieklājīgi un kaut kur nenojauktos lejā. Lēnā garā esam tikuši līdz takas galam. Un te ir tas, par ko sākumā tev nestāsta. Taka jau pāris gadus neiet tik tālu kā sākotnēji. Augšā esot nestabilas klintis un tādēļ daļa ir demontēta. Izskatās, ka uz visiem laikiem, jo nu jau ir pielikta pat šiltīte, kas līdz galam tikušajiem pavēsta šo bēdu stāstu.

Diosāzas aiza

Te var nofotografēt pēdējo ūdenskritumiņu un doties atpakaļ. Mēs gan vēl uzrīkojam eksprespikniku ar cepumiem un kruasāniem un tikai tad velkamies lejā. Turpat pie ieejas aizā ir vēl viens apskates objekts – vecs pulvera pagrabs ar bagātu vēsturi, tas gan nav diez ko liels, bet ir gadījies, ka tur pat esot reiz dzīvojuši vietējie nabagi.

Pēc pārgājiena atgriežamies mājās. Tā ir sen pārbaudīta patiesība, ka sīkos nevar ilgi mocīt un ir jādod iespēja atelsties. Ar viņiem krāmēties ir tas pats, kas ložņāt ap bumbu ar laika degli. Kādu laiku viss ir kārtībā un tad vienā brīdī tev pēkšņi ir brēcošs bērns meža vidū, kas vairs nekur negrib iet, un kad tu viņu aiz rokas velc, vai stiep pa taku uz izeju, tad no malas var izskatīties, ka tu viņu nupat esi nozadzis vecākiem. Tāpēc iesaku ik pa četrām stundām dot viņiem lielo iespēju atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmē pasēdēt pie ekrāniem, uzlādēt sev baterijas un tikai tad doties tālākos piedzīvojumos.

Kamēr pusdienojam un atpūšamies, pār mūsu miestu savelkas negaisa mākoņi. Tiek izlemts doties uz Šamonī – vietu, kur notika pirmās ziemas olimpiskās spēles. Mūsu plānā gan nav nekāds sports paredzēts, mums ir doma pabraukāties ar rodeļiem.

Līdz Šamonī tiekam bez problēmām, atrodam pat vietu, kur pieparkoties. Aizejam līdz izklaides parkam un tur pirmā sajūta ir, ka viss ir ciet. Taču nedaudz pablandoties un papētot saprotam, ka esam bezmaz vienīgie apmeklētāji. Sapērkam biļetes rodeļu braucieniem, žetonus batutiem un dodamies izklaidēties. Man personīgi tie rodeļi tā ne visai, pirmās piecas reizes vēl ir okei, bet pēc tam nedaudz piegriežas, bet ko lai dara, kas tad cits manus bērnus vizinās? Nākas saņemties un dragāt lejā.

Šamonī

Pirmo braucienu mums sagandēja priekšā braucošā kundzīte, nez kas viņu bija uzdzinis uz tā agregāta, bet lejā brauca tik lēni! Bijām spiesti viņai atgādināt, ka te cilvēki maksā naudu, ne mazu, lai izklaidētos, nevis ripinātu aiz kāda, kurš visiem nozog prieku. Un ko tu domājies, aizejot uz nākamo braucienu tas sievišķis atkal mums ir priekšā! Sarunājām ar apkalpojošo personālu, lai nesteidzas ar mūsu dzīšanu augšā, jo tas cilvēks, kas nupat aizbrauca, ir liels bremze. Nākamie braucieni jau bija izcili, kā jau visi rodeļi te ar var nemaz nebremzēt, fizika neļaus tev nosisties. Armandam gan šis ātrais nobrauciens nepatika un šis aizgāja uz karuseļiem, mēs pārējie braukalējām uz velna paraušanu.

Ja tu cilvēks brauc ar rodeļiem un tu vizini bērnus, ir viena lieta, par kuru ir īpaši jāuztraucas – cepures! Tās iet pa pašizmaksu, ja nenopūtīs no galvas, tad atstāsi rateļos. Šoreiz atstājām vienu rateļos, tā gan par laimi atradās un viss beidzās laimīgi. Atstāšana rateļos viennozīmīgi ir labāka situācija nekā meklēt trases malā, man Vācijā vienreiz tā gadījās. No parka mūs aizdzen tas pats negaiss, no kura mēs aizbēgām. Kad sāk dārdēt pērkons un pilināt lietus, vācam mantas un jožam uz busiņu. Knapi esam tikuši iekšā, kad sākas nopietns gāziens.

Lietus

Daļu no vakara pavadu sēžot uz balkona un vērojot negaisu. Tad nedaudz relaksējamies un uzspēlējam Wingspan, es zaudēju!

Francija Pirmā diena

  1. jūnijs

Atkal ir pienākusi lielā diena, kad dosimies ceļojumā. Šoreiz visa ģimene un māsas ģimene ar’. Saplānojām ceļojumu jau ziemā, nolēmām šoreiz apmeklēt Šamonī ieleju. Kopā brauksim četri pieaugušie un pieci bērni, tas nozīmē, ka tas pasākums lielākoties būs bērnu pieskatīšana un motivēšana, pašiem diez vai kam citam laika pietiks. Iepriekšējā vakarā esam sakrāmējuši somas, salasījuši visus bērnu sēdeklīšus. Izjaucu Armanda skrejriteni un sapakojām to somā, nospriedām, ka tā būs vieglāk transportēt.

Lidosta

Latvijā ir sācies karstuma vilnis, Jūrmalas šoseju beidzot remontē, par laimi tas netraucē nokļūšanai līdz lidostai. Tur sākumā nododam bagāžu, tā mums ir veselas četras vienības – divi koferi un divi bērnu sēdeklīši. Citreiz mēs tos beņķus dikti pakojām, šoreiz nolēmām neķēpāties un nodevām tādus pašus nepakotus. Tas gan nozīmēja, ka ceļojumā lieki līdzi paņēmās 200 litru atkritumu maisu rullis un līmlente, bet ko var zināt, iespējams, ka vēl noderēs.

Lidostā bērnu stūrītis ir atkal atguvis savas mantas un bērniem ir kur spēlēties, līdz pienāk izlidošana. Mēs lidosim uz Ženēvu. Lidojums norit apbrīnojami mierīgi, ja neskaita vienu skandālu par nevēlēšanos sēdēt piesprādzētam, sīkajiem noteiktā vecumā (ap 1-3 gadiem) uz to ir kaut kāds klikšķis – negrib un viss. Par laimi arī visiem līdzpaņemtajiem ekrāniem pietiek baterijas un visiem viss ir labi. Tikuši lejā un sagaidījuši bagāžu mēs nonākam pie šīs dienas galvenā uzdevuma – izīrēt mašīnu. Mūsu gadījumā tas ir busiņš. Ženēvas lidosta ir īpatnēja ar to, ka skrejceļš ir uz Francijas un Šveices robežas un tai ir divi sektori – franču un šveiciešu. Francijas daļā automašīnas iznomāšana ir lētāka un Tu dabū Francijas numuru. Protam, ka sākumā mēs aizejam uz Šveices daļu, vaktējot bērnus un stiepjot bagāžu tas arī ir saprotams. Beigās izejam dikti vienkāršu robežas šķērsošanas procedūru un esam klāt pie pareiziem autonomas lodziņiem. Skaidra lieta, ka brīdī, kad man stāsta par nomas nosacījumiem, mans telefons sāk zvanīt kā traks. Visu dienu nekā un tagad, davai, dos vaļā zvanīt. Apklusinu, bet tas neliekas mierā, varētu domāt, ka kaut kur kaut kas noticis, bet tā kā numurs nepazīstams, man ir vienalga.

Dabūjis atslēgas un iegrāmatojis savu kredītkarti, dodamies uz autostāvvietu, lai beidzot varētu braukt uz naktsmājām. Taču telefons neliekas mierā, atkal zvana, šoreiz nepazīstams Latvijas numurs, Topšops man jau ir nobloķēts, tādēļ ceļu augšā. Vārds pa vārdam izrādās, ka es esmu sajaucis bagāžu un no lentes esmu paņēmis ne to somu. Vienu vārdu sakot APZADZIES! Lai nolādētas Rimi akcijas un Wenger somas, ir pienācis brīdis, kad nelīdz pat vairs pie roktura piesieta prievīte! Dodos atpakaļ uz bagāžas saņemšanas punktu Lost and Found. Par laimi robežsargs mani jau pazīst un bez vārda runas palaiž atpakaļ pa šortkatu, pēc pāris minūtēm es jau atvainojos somas likumīgajai īpašniecei par pārpratumu. Saņemu savu somu un ceru, ka neesmu sačakarējis cilvēkam dienu.

Ženēva

Pēc tam pa to pašu ceļu dodos atpakaļ un meklēju savējos, tiem teorētiski jau vajadzētu būt busiņā. Tur visus ar’ atrodu, neviens nav pazudis un uzvedas ar puslīdz mierīgi. Sapakojam mantas un dodamies uz Passy miestu, tur mums ir uz nedēļu rezervēti apartamenti ar skatu uz Monblānu un baznīcas torni, bet es to vēl nezinu. Nomā mēs esam noskaidrojuši, ka ar franču busiņu mēs Šveicē varam braukt kur vien vēlamies, bet tikai ne pa šoseju, jo tur vajag vinjeti. Sākumā mums uz to Šveici jātiek, jo tur ir šortkats uz Šamonī. Patiesībā tas bija diezgan vienkārši, nekur nomaldīties nemaz nevarēja. Jau iedrošinājām sevi ar tekstiem, ka atpakaļ ar nebūs nekādas problēmas (kā tad) un iebraucām Ženēvā.

Ženēvā es jau esmu pāris reizes bijis un te mums bija paredzēts tikai izbraukt cauri, jo nāk nakts un mums apartamentos jābūt laicīgi, citādi kāds no pieciem bērniem noteikti sarīkos dumpi. Braucam cauri, pulksteņus joprojām pārdod, strūklaka strādā un ceturtdienas vakarā korķī stāv visa galvenā iela. Labi, ka Ivars (Tomtoma avatars) zina ceļu, galvenais skatos, lai neuzrautos uz tām šausmīgajām Šveices maģistrālēm, uz kurām mums uzbraukt liegts. Vispār jau es nemaz ar busiņu izbraukt tā ar nedabūju, pie stūres sēdēja Kristaps, es biju jau sev ierastā rezerves šofera vietā.

Passy

Braucot konstatējām, ka ir jau vēls un kapitālistiskajā Francijā visas bodes jau būs ciet un tādēļ vakariņās mums būs jāēd līdzpaņemtās pankūkas. Mērojot tos simts kilometrus mums izceļas daži kašķi par atskaņojamo mūzikas repertuāru. Tur lielākie trača cēlāji ir Armands ar Ernestu – viens grib oldmakdonaldu, otrs – Alan Walker Darkside. Beigās ar mediatoru palīdzību atrodam kompromisu Baby Shark un viss ir mierīgi.

Monblāns

Tikuši Passy apstājamies pie baznīcas un meklējam, kā tikt iekšā savos apartamentos, it kā ir sarunāti laiki, bet te viss ir ciet, lēnām savelkas lietus un sāk līt. Es esmu diezgan saskrūvējies par franču organizētību, Maijai ar’ saimniece uz telefonu neatbild “izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas”, vai arī ja sazvana, neko nevar saprast. Pēc 10 minūtēm jau uzrodas. Mums uz visiem trīs istabas un virtuve, kā arī jauks balkoniņš ar skatu uz ciemata laukumu. No tā var sekot līdzi ciemata dzīvei. Iedzenam busiņu stāvvietā, tas nav nekāds joks pa šauru ieliņu atmuguriski un vēl jāskatās, ka neaizķer kaimiņu mašīnas. Šis pasākums mums tagad būs pāris reizes dienā. Iekārtojamies, savadām ierīcēs interneta piekļuves kodus. Šodien tāds nomācies un Monblāna virsotni nemaz neredz, bet skats tik un tā iespaidīgs.

Children of Ruin (Children of Time #2) by Adrian Tchaikovsky

Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.

The Big Ones: How Natural Disasters Have Shaped Us and What We Can Do about Them by Lucy Jones

Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.

Humble Pi: A Comedy of Maths Errors by Matt Parker

Šo grāmatu iegādājos tādas kā vainas apziņas mudināts. Es sen senos laikos pirms kādiem diviem gadiem nopirku šī autora grāmatu Things to Make and Do in the Fourth Dimension, bet tā kā ceturtās dimensijas apmeklējums atlikās uz nenoteiktu laiku, es to tā arī neesmu vēl sācis lasīt.  Šo gan es veikalā pašķirstīju un sapratu, ka izlasīšu, uzreiz nopirku un noliku plauktā uz kādu laiku.

Lai cik novazāti tas neizklausītos, bet mūsdienu pasaule savos pamatos balstās uz matemātiku un to lielākoties neviens pat nepamana līdz brīdim, kamēr kāds ir aizmirsis kaut kur kādu skaitli un tad sākas briesmu lietas – brūk tilti, mājas sadedzina automašīnas, kosmosa zondes ietriecas planētās, tava rūpīgi slēptā parole viegli atkodējas un loteriju organizētājiem jādodas uz tiesām.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata, kas veltīta matemātikai, kuru es esmu izlasījis, taču diezgan reti gadās atrast kādu, kas savā būtībā atkāpjas no iebrauktās takas un neatražo standarta “interesantās” lietas. Es nedomāju noniecināt citus autorus, taču ja esi izlasījis pārdesmit grāmatas no sērijas “saistoši par matemātiku”, tad neizbēgami nākas secināt, ka labo piemēru vai nu nav tik daudz, jeb neviens autors nemaz necer, ka kāds cilvēks viņas lasa desmitiem. Tad nu iešauj pāris fibonači piemērus no augu valsts, phi skaitli, interesantas metodes kā aprēķināt skaitli π pēc Montekarlo metodes, un skat – jau pienākušas grāmatas beigas.

Šīs grāmatas lielākais pluss bija tas, ka autora piesauktie matemātikas pielietojuma vai nepielietojuma piemēri nudien bija līdz šim pa pasauli pārāk daudz neizvazāti un pat man rūdītam matemātikas fanam bija uzzināmas jaunas lietas un ar dažām problēmām man pat ir nācies saskarties pašam. Piemēram, ar kļūdām Excel formulās, kur kaut kad ne tā esi novilcis un ne to mainīgo ielicis formulā un tad pusgadu dzīvo laimīgi par savu kļūdu nemaz nenojauzdams. Te gan tas tika pacelts lielo finanšu spēlētāju līmenī, kur neveiksmīgs ekselis var likt zaudēt pārsimts miljonus. Vai arī par to kā reizēm, izmantojot mārketinga departamenta cilvēku nespēju tikt galā ar skaitļiem tikt pie reaktīvās lidmašīnas. Par to, kā gadījuma skaitļi patiesībā un cilvēku uztverē ir tik kardināli atšķirīgi, un kāpēc netrenēts cilvēka prāts nav spējīgs tikt galā ar varbūtību teoriju.

Ja dikti gribās piekasīties, tad jāatzīst, ka grāmata, lai ar izlasās vienā rāvienā, tai pat laikā lasītais diezgan ātri aizmirstas. Tas gan ir raksturīgs daudzām grāmatām, bet manā pieredze tas liecina par daudz nestrukturētiem faktiem, kas baro smadzenes kā cukurs, tai pat laikā pamanoties neatstāt nekādas paliekošas atmiņas!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē matemātika un vēlies izprast tās vietu savā dzīvē, vari droši lasīt! Pat ja neinteresē matemātika, bet patīk lasīt par cilvēkiem, kas ir smagi kļūdījušies dēļ sīkuma, tad šī grāmata sniegs daudzus uzskatāmus piemērus. Var lasīt arī tad, ja pats esi kaut ko salaidis dēlī un ar prieku konstatēt, ka tavs veikums ir sīkums salīdzinot ar to čali, kurš uzpildot lidmašīnu sajauca kilogramus ar mārciņām.

Einstein’s Monsters: The Life and Times of Black Holes by Chris Impey

Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.

The Unexpected Truth About Animals: A Menagerie of the Misunderstood by Lucy Cooke

Šo grāmatu klausījos audioversijā un tādēļ tās “izlasīšana” man prasīja pusgadu. Nav jau tā, ka viņa nav interesanta, patiesībā es viņu noklausījos četros piegājienos. Pie vainas bija grāmatas autore kā grāmatas priekšā lasītāja. Viņa ar lasīšanu nodarbojās tik pārspīlēti entuziastiski, padarot klausīšanās procesu knapi paciešamu, tādēļ nācās dozēt.

Pasaule ir brīnumu pilna, un vēl brīnumaināki ir viduslaiku bestiāriji, kuros dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības, morāles normas un sabiedrības iezīmes. Leģendas mijas ar patiesību un, protams, ka nekas nespēj pārspļaut to, kāda ir dzīvnieku dzīve īstenībā. Autore cenšas spiest uz kontrastiem sagraujot lasītāja nezinātniskos un uz neko nebalstītās ekspektācijas par kāda dzīvnieka dabu.

Lai neizplūstu slavas himnās un neizskatītos pēc pielīdēja, teikšu uzreiz, šī ir viena no labākajām dzīvnieku pasaulei veltītajām grāmatām, kuras man ir nācies lasīt. Te lasītājam ir jāķepurojas interesantu faktu plūdos, bet aiz visas smiešanās un ironizēšanas slēpjas pavisam nopietns stāsts par bioloģisko diversifikāciju, sugu apdraudējumu un to, ka diez vai procesi, kurus cilvēce ir uzsākusi, būs atgriežami pirmsindustriālā stāvoklī. Bet nu par lietām, kuras es uzzināju.

Pandas  – no zoodārzu rūgtās pieredzes visiem ir skaidri zināms, ka pandas ir absolūti nederīgs radījums. Tas pat nespēj lāgā vairoties, toties ir dikti smuks un jauks lāčuks. Liela daļa cilvēku pat nenojauš, ka tas nesmādē gaļu un ka tā vairošanās spēju neveicina pat pandu porno skatīšanās. Savvaļas pandas ir pavisam cits stāsts, tur viņas vairojas uz nebēdu, plēšas savā starpā un dzīvo lāča cienīgu dzīvi.

Stārķi – stārķi vairs neemigrē uz siltajām zemēm, bet uz Spānijas atkritumu izgāztuvēm, breksits visticamāk pieliks punktu to populācijas atjaunošanas mēģinājumiem Lielbritānijā. Iedomājies, tur ved pamestos poļu stārķus! Briti vispār ir pacentušies ar savējo iznīcināšanu, jo savulaik stārķa ligzda pie mājas norādīja uz sakariem ar pašu nelabo. Skaidrs, ka ilgi putni tur izvilkt nevarēja. Bonusā stāsts par putnu migrācijas evolūciju.

Zuši – jau no izseniem laikiem galvenā cilvēku problēma bija zušu izcelšanās noskaidrošanu. Neviens nekad nav redzējis mazu zuti. Un vienmēr atradās kāds, kuru nodarbināja zušu ģenitāliju meklēšana, tika izsludinātas prēmijas, bet velti. Nevar teikt, ka mūsdienu atbilde “Sargasu jūra” ir pilnīga.

Bebri – par bebru, kurš bēgot no mednieka, nokož savus pautus droši vien zina visi. Renesanses zinātnieki pat mēģināja parādīt bebrus kā tādu alternatīvu civilizācijas veidu. Bet mūsdienās bebru izdalījumus izmanto konditorijā un parfimērijā kā vaniļas aizstājēju.

Vēl jau varētu pastāstīt par Sliņķiem, Nīlzirgiem, Sikspārņiem, Maitasputniem, Hiēnām un Pingvīniem, bet es tomēr ieteiktu izlasīt šo grāmatu katram pašam. Tas būs aizraujošs piedzīvojums 10 no 10 ballēm.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: