Navigate / search

Amalfi piekraste pirmā diena

9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

Basilica di Santa Maria Maggiore

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Basilica di Santa Maria Maggiore 2

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!

The Spider Network: The Wild Story of a Maths Genius and One of the Greatest Scams in Financial History by David Enrich

spider

Šo grāmatu ar viduslaikiem raksturīgu nosaukumu pa pusvāku es ieraudzīju Jānī Rozē. Uz vāka tika solīts, ka šī esot detektīvam līdzīga, saistoši uzrakstīta un dikti līdzīga Michael Lewis; uz to arī iekritu. Pirku vien nost, jo pēdējos mēnešus man grāmatu pirkumi diez ko nevedās, viena grāmata mēnesī ir dikti konservatīvi. Sāku lasīt tūlīt pat, braucot mājās ar vilcienu.

2006. gadā baņķieru, treideru un brokeru grupa, kas pārstāvēja lielākās finanšu institūcijas, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. Libors – Londonas starpbanku tirgus likme, kas nosaka procentu likmi aizņēmumiem triljonu vērtībā visā pasaulē, ir atkarīgs no nelielas administratoru grupas. Bija iespējams manipulējot ar tiem iegūt milzīgu peļņu “sarunājot” likmes izmaiņu par pāris procentu daļā. Vēlāk par galveno grēkāzi atzīs kādu Tom Hayes, taču lielākā daļa labuma guvēju paliks neskarti. Kādēļ tā un kas patiesībā notika, to izstāstīs šī grāmata.

Atzīšu uzreiz, ka lasītājam ir kaut nedaudz jāapjēdz kā strādā pasaules finanšu tirgus, starpbanku transakcijas un kā tiek noteiktas procentu likmes. Autors gan vietām cenšas šo to izskaidrot, bet lielākoties mētājas ar terminiem pa labi un pa kreisi, un lasītājam nākas kulties pašam, kā nu māk. Lai ko tur arī neteiktu anotācijā, līdz Michael Lewis līmenim autoram vēl ir kur augt. Ja stāsts būtu tikai par vienu no gadsimta lielākajām blēdībām, tad tā droši vien būtu par divām trešdaļām plānāka, bet četrreiz interesantāka. Taču autors ir izvēlējies apjoma uzpūšanas ceļu. Lasītājam nākas saskarties ar pārdesmit personāžiem, ar dažiem garāmejot ar dažiem visas grāmatas garumā. Autoram šķiet, ka lasītājam varētu būt interesanti lasīt par visu viņu ģimenes dzīvi, ģērbšanās paradumiem un māju renovācijas projektiem. Lai visam piemestu nelielu asumiņu daļa no notikumiem autors pārstāsta vairākkārt. Iespējams, ka ir noteikta lasītāju grupa, kurus tas interesē, bet man šoreiz vairāk satrauca manipulācijas ar Libor.

Par tām jau patiesībā nav nekā daudz stāstāma, nabaga treideriem daži brokeri iegalvo, ka viņiem ir sviras, ar kuru palīdzību manipulēt ar Libor likmes noteicējiem. Mūsu galvenais varonis Tom Hayes izrādās grēkāzis, jo viņa sociālās prasmes varētu būt labākas. Cilvēks dzenoties pēc lielā piķa nemaz neaizdomājās par tādiem niekiem kā ētika un savas rīcības sekām. Savukārt uzraugošās institūcijas savā vēlmē regulēt industriju īpaši neatšķiras no pasaules vidējā līmeņa, tas ir nedarīt neko un cerēt, ka viss pāries pats no sevis. Nevar teikt, ka ļaudis nezināja, šis, iespējams, bija visu laiku sliktāk slēptais noslēpums pasaulē. Laiku pa laikam kāds baņķieris sāka izmeklēšanu, kāda institūcija sapņoja par paraugprāvu, kāds zinātnieks tika pie doktora grāda, bet pa lielam industrijai bija vienalga. Lai cik smieklīgi tas neliktos, briti sarosījās tikai, kad amerikāņi nolēma uztaisīt paraugprāvu. Tad pēkšņi visi sāka meklēt aizsardzību savās jurisdikcijās, jo amerikāņu cietumos neviens nevēlējās sēdēt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors mīl izplūst un atkārtoties, lasīt var un vajag, taču pietrūkst kodolīguma.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Maija grāmatas

Maijs 2018

Maijs, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, bija neparasti ražīgs, nopirktas veselas trīs grāmatas. Laikam man kaut kas noticis galvā, jo uz grāmatu pirkšanu nemaz neesmu tik nasks kā agrāk. Arī lasīšana izskatās nedaudz pamesta novārtā, tik cik vilcienā un viss. Bet nu pie grāmatām.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов – nopirku, jo Pehovs, grāmata nebija no tām labākajām. Manas un autora domas par labu grāmatu atšķīrās diezgan daudz. Bija okei, bet ne vairāk.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith – šī man stāvēja vēlmju sarakstā, ieraudzīju grāmatu bodē un nopirku. Kaut kas par astoņkājiem un viņu smadzenēm, ceru, ka grāmatu nav rakstījuši tie, kas te nesen publicēja pētījumu no kura izrietēja, ka astoņkāji pie mums atceļojuši sasaluši ar komētu.

Deadhouse Landing (Path to Ascendancy #2) by Ian C. Esslemont – Malazāņu cikla gabals, kad tikšu līdz lasīšanai nezinu, bet gan jau ar laiku.

Pastaiga Kolka Dubulti 136 km

Man jau no bērna kājas ir paticis staigāt, iespējams, tādēļ, ka pie pirmā ričuka tiku tikai otrajā klasē, vēlāk neatkarības atgūšanas laikos katru dienu nācās iet uz skolu ar kājām. Arī autovadītāja apliecību ieguvu visai nesen, un tā nu sanācis, ka visu dzīvi lielākoties pārvietojos ar kājām. Arī ceļojot es labprāt staigāju pa kalnu vai pļavu takām, nevis drasēju pa pilsētu. Šoziem vienu brīdi prātā ienāca doma, ka derētu noiet nedaudz vairāk par standarta divdesmit vai divdesmit pieciem kilometriem. Tā teikt, lai pārbaudītu savu izturības robežu. Nebūtu jau nekādas problēmas atrast Alpos kādu taku vasarā, bet negribējās neko sarežģītu. Šad tad biju staigājis gar jūras krastu, domāju, kāpēc man no Slokas neaizšaut kādu dienu līdz Kolkai. Internetā jau mūsdienās ir atrodams viss, domāju paskatīšos, vai vēl kādam ir pieredze. Izrādījās, ka visu šo laiku esmu dzīvojis zem akmens – Kolka-Dubulti pārgājiens jau notiek kopš 2014. gada. Atradu līdzgājējus, iesmējām, ka varētu jau arī nemaksājot dalības maksu iet pa velti.

Marts

Pirms iešanas nolēmu nedaudz patrenēties, jo nebiju tik neprātīgs, lai domātu, ka neko nedarot varēšu tā vienā paņēmienā nodrasēt pāri simtam. Tad nu laikus martā sāku trenēties. Pirmo pārgājienu veicu no Lielupes līdz Slokai, nieka astoņpadsmit kilometri, bet brienot pa sniegu un mēģinot nenogāzties uz ledus, likās, ka nosprāgšu. Ticis līdz mājām atlikušo dienas daļu knapi varēju pavilkt kājas. Sāku domāt, kur es esmu iekūlies, atklāju arī visādas lietas, kuras man kā cilvēkam, kas dienā vidēji nostaigā desmit kilometrus pat nebija ienākušas prātā. Piemēram, intensīvi ejot parastās apakšbikses noberž jēlas kājas. Tulznu gan nevienu nedabūju.

Nākošais treniņu posms bija daudz ambiciozāks, aiziet no Kolkas līdz Rojai, tas taču būs pirmais pārgājiena posms, un veiksmīga noiešana nodrošinātu pārliecību, ka ja nu gadījumā kas, tad vismaz pirmo posmu spēsim paveikt. Uz šo pārgājienu līdzi pieteicās brālis. Bija sācies ledus iešanas laiks, un smiltis pludmalē mijās ar sniegu. Bija jāiziet diezgan laicīgi no rīta, jo dienas vēl īsas. Vispār līdz Melnsila upei tikām diezgan viegli. Nudien nebiju iedomājies, ka tā štrunta upe ir tik plata un dziļa, nācās iet uz tiltu, tas nozīmēja brišanu pa sniegotu mežu, ar sniegu piebirušas kurpes un nedaudz slapjas kājas. Lai vai kā, līdz Rojai tikām bez īpašiem sakropļojumiem, kājas gan diez ko labi neturēja un atlikušo dienas daļu knapi varēju nostāvēt uz kājām. Tad sekoja daži pārgājieni no Slokas līdz Lielupei turp atpakaļ. Bet galvenais plāns pārbaudīt savus spēkus no Rojas līdz Kolkai turp un atpakaļ izpalika. Nedēļu pirms gājiena nogājām vēl vienu Roja Melnsils turp atpakaļ posumu ap 42 km un šķita, ka trijās dienās noteikti tos 136 km pieveiksim, jo kājas, lai ar juta, ka gājušas, vairs nesāpēja.

Labi, laiks pāriet pie īstā gājiena. Par līdzņemamo daudz nestāstīšu, organizētāji ir pat ielikuši veselu video veltītu šai tēmai, bet nevajag ņemt līdzi neko lieku. Es tagad pēc pieredzes varu teikt, ka ideāli pietiktu ar pāris ūdens un kolas pudelēm, kaut ko uzgraužamu, lieku t-kreklu un biezu jaku. Es savukārt  biju apkrāvies kā ēzelis, man līdzi bija pat lieks botu pāris. Iet beigās nolēmu ar tām pašām kurpēm, ar kurām ikdienā eju uz darbu, vieglas, labi ievalkātas un nepieciešamības gadījumā izmetamas. Botas, kuras nopirku speciāli šim pārgājienam, tā arī ne reizi neuzvilku, neizdevās iestaigāt, kaut kas ar papēdi nebija kārtībā. Ēdamo vispār biju paņēmis līdzi kā iedams uz bada apsēstu reģionu, labi vien, ka izlēmu mājās atstāt kumodi un klavieres.

Starts

Ieradāmies stundu pirms starta, aizmirsu paņemt no mašīnas atstarojošo vesti, nācās atvedējam zvanīt, lai brauc atpakaļ. Viens no sākotnējā kolektīva uz starta ierasties nemaz nespēja, gulēja kādā piejūras slimnīcā. Nācās mums ar Kristapu iet vieniem pašiem. Man bija klusa cerība noiet to gabalu uzreiz vienā piegājienā, taču sievastēvs bija sarunājis naktsmājas Rojā, un bija neērti tā atteikt, jo jauki cilvēki un tā. Es nemaz nebiju iedomājies, ka šis pasākums ir tik populārs, pilna krastmala ar cilvēkiem. Piereģistrējāmies, piesēdām un gaidījām startu. Sākumā plāns bija pagaidīt, līdz noskrien biezums un tad savā tempā ļepatot nopakaļus pārējiem. Nav jau jēgas konkurēt ar nūjotājiem un tiem, kam mugursomās iebūvēts dzirdināšanas aparāts. Taču startam tuvojoties kaut kā nostrādāja katram latvietim piemītoši priekšā līšanas gēni un, nevienu negrūstot un baigi nelienot, startējām pirmajā simtniekā. Daļa aiznesās kā vējš, taču arī mūsu temps bija pietiekošs, lai turētos pasākumam priekšgalā.

Kolka

Sākotnēji mēs būvējām pareizās iešanas teorijas. Cik nav dzirdēti stāsti par iesācējiem, kas iet kamēr nokrīt, jo nav sadalījuši savus spēkus. Tādēļ bijām cieti nolēmuši iet piecdesmit minūtes un tad desmit minūtes atpūsties, un tādā veidā klundurēt uz priekšu. Taču kaut kā nesanāca, zinājām, ka līdz Rojai tiksim jebkurā gadījumā, par atpūtu kaut kā vienmēr piemirsām. Beigās vienojāmies, ka pasēdēsim pie Melnsila upes. No ierastā ceļa mūs novirzīja abinieku pārošanās sezona, lai lielais bars nesamītu visus krupjus un nenobiedētu ikru nēršanu, nācās nelielu gabalu iet pa šoseju. Tur varēju paklausīties līdzgājēju sarunas, kāds lietuvietis stāstīja, ka viņam reizēm dienā ir nācies noiet pat 70 km, izklausījās iespaidīgi. Bet lielākoties jau visi bija aizņemti ar iešanu. Prātīgākiem cilvēkiem te atbalsta mašīnas jau pieveda ūdeni. Pa priekšu gāja viens žiperīgs onkulis, kas turējās apmēram mūsu tempā, cerams, ka man uz vecumdienām ar’ vēl būs tik daudz dukas.

Ja skatās pēc ekipējuma, tad es biju totāls nūbs ar ielas kurpēm un pārāk lielu mugursomu. Tā kā ceļš bija jau iestaigāts, tad gandrīz no katra celma zināju, cik daudz vēl palicis līdz Rojai. Melnsila upi šķērsojām pēc kādā blogā aprakstītās receptes – atkritumu maisi. Biju nedaudz pārgalvīgs, iemaucos tajos pat nenoaujot kājas, un pašam par brīnumu upi šķērsoju bez starpgadījumiem. Kristapam nenoveicās un viens maiss uzdeva, finālā slapja zeķe. Nācās iedot vienu no saviem pāriem. Kamēr savīkšķījāmies, arī atpūtāmies. Te arī pirmo reizi pa īstam uzbruka odi, tie te atlasīti īpaši badīgi, kas nebaidās ne saules, ne vēja. Nedaudz iekodām un devāmies tālāk. Nu līdz posma beigām bija atlikuši vien 20 km, un cilvēki jau bija paretojušies, pirmos vairs tālumā nevarēja redzēt, un pēdējie ar’ bija uz redzamības robežas.

Pūrciema upei es nemaz nebiju domājis brist pāri, jo tur, ja nogriežas pie brūnā soliņa, un, noejot liekus pārsimt metrus, var tikt uz ļoti jauka tiltiņa. Taču biju piemirsis, ka Kristaps šai pus upei bijis vien vienu reizi un palaidu garām pareizo soliņu. Ticis līdz upei uzvilku atkritumu maisus, šoreiz noaujot kurpes un zeķēs bridu pāri. Tad atkal neliela atpūta, kamēr atbrīvo zeķes no smiltīm un dodamies tālāk. Temps standarta 6 kilometri stundā, man jau nemaz nav cita ātruma, ja nu pret kalnu vai dikti noguris. Noguris vēl neesmu, un barā iet ir kaut kā jautrāk. Laiku pa laikam panāc kādu cilvēku, kāds aiziet garām tev, nav vienmuļi, tai pat laikā it kā esi viens pats.

Roja

Uz beigām mans un Kristapa temps vairs nesakrīt, viņš atpaliek, bet esam jau vienojušies, ka viens otram līdzi neskriesim vai nevilksimies, ies katrs pa sevi un nometnē tiekamies. Finālā nometnē esam 22:01, pulkstenis rāda, ka noieti 34.89 km 5:59:22. Visātrākais bijis 29. kilometrs, kas noļepatots 9’24’’. Nez kas uznācis. Garākie ir kilometri ar upēm un atpūtām. Kad iesoļoju Rojā uzzinu, ka esmu septiņdesmitniekā. Tas mani sabaida, sāku domāt, ka esmu kaut kur pāršāvis pār strīpu, ēdu sieru, tomātus un čipsus un domāju, ko es varētu darīt, lai tā nejoztu. Situ odus un tik un tā nevaru izštukot, ko pamainīt, lai iešana būtu ilgtspējīgāka. Tulznu nav un arī nevajag, sev par brīnumu nemaz nejūtos noguris, tas laikam bara efekts. Sagaidu Kristapu, viņam viņa atbalsta komanda pieved zeķes un dodamies uz naktsmājām, kas atrodas netālu pie jūras.

Te nu vajadzētu runāt par īsta trūpārgājiena gājēja ētiku un pūrismu. Es naktsmājās iegāju dušā un gulēju gultā. Iespējams, ka tas nozog kaut kādu daļu no īsta piedzīvojuma, odu sišanas, rasā piebristas kurpes un citas lietas. Bet tā kā bērnībā vasaras esmu gulējis siena zārdos un kūtsaugšās, mani tas nemaz tā nevilina. Lai vai kā, ap pusčetriem cēlāmies augšā un devāmies uz Mērsragu. Kristaps sūdzējās, ka viņam visu nakti kāju rāvis krampī, magnijs mums līdzi nebija, gājām ar cerību, ka pāries. Rīts nudien ir foršs, tikai vairs nav neviena gājēja, rodas aizdoma, ka ar savu gulēšanu esam palikuši pēdējie, un visi īstie gājēji jau sen ir Mērsragā. Es gan brienot pa akmeņaino pludmali nevaru iedomāties, kā te ir iespējams paiet puskrēslā nenolaužot kaklu. Lēnām parādās arī citi gājēji. Parādās arī teltis un guļammaisi, izskatās, ka neesam vienīgie Rojā. Cilvēki zina stāstīt, ka Rojas nometnē esot vēl daudz nakšņotāji. Pie Kaltenes saullēktā ar Kristapu pašķiramies un katrs ejam savā tempā.

Galveno problēmu sagādā jēdzīga ceļa atrašana, mans kurpes nav mitrumizturīgas un viņās ūdenī kāpt nevar nemaz, rasa ar nenāk par labu. Esmu pateicīgs tiem nezinājamiem varoņiem, kas piejūras pļavās ziedojot savus apavus ir izdzinuši sliedi zālē, man atliek vien sekot tai. Arī te pa ceļam redzami skatu torņos sagūlušie nakšņotāji. Lielākās problēmas sāka sagādāt šaurā pludmale un laipnie māju īpašnieki, kas, lai visādi tur staigātāji nelīstu viņu sētās, vieglāko ceļu nobloķējuši ar soliņiem (labi bija tikai viens tāds gadījums). Šad tad gadījās nošaut greizi un gandrīz uzlīst uz ceļa. Taču beigu beigās tiku līdz Upesgrīvai. Tur upei brist pāri nebija iekšās, gāju apkārt pa tiltu. Nu jau arī mājnieki pamodušies zvana un iztaujā, kas un kā, runājot noauju kurpes, nopētu kājas, redzu, ka labā sāk uzdot, uzlīmēju plāksteri. Tagad atskatoties vajadzēja līmēt lielo nevis mazo. Tā kā te nekad gar krastu neesmu gājis, tad nav īsti nojausmas, cik ir līdz Mērsraga nometnei, pulkstenis jau rāda noieto, bet tur jāveic aprēķini, vakar vakarā noieti 1.83 km un jākompensē ar noblandīto pa pļavām un ejot apkārt upei. Bāku jau redzēt var, bet līst speciāli iekšā kartē, lai redzētu cik vēl palicis, negribas. Neesmu jau arī piekusis visas sistēmas normā, izņemot labo kāju.

Mērsrags

Beigu beigās 8:48 esmu Mērsraga nometnē, ceļā pavadītas gandrīz piecas stundas, klāt esmu vismaz par stundu ātrāk nekā sākotnēji plānoju. Nogurumu vēl īsti nejūtu, kājas jūt, ka ir kustējušās, bet nevar vēl runāt par spēku izsīkumu, tas nav pat ne tuvu. Šoreiz visātrākais ir bijis pirmais kilometrs no rīta pa asfaltu 9’41’’. Mērsraga nometnē esmu kaut kur piektajā simtniekā, kas ir tikai loģiski, jo esmu nogulējis vismaz sešas stundas, bet sešas stundas, tie ir vismaz 30 kilometri. Nometnē sevi piespiežu pavadīt veselu stundu, dikti gribas iet tālāk, bet pasēžu, paēdu, padzeru buljonu, laba manta, cenšos ēst kaut ko sālītāku, jo svīstu kā traks, ceru ka tas līdzēs saglabāt kaut nedaudz ūdeni piesaistošās vielas organismā. Uzpildu ūdens krājumus. Atnāk Kristaps, viņam kājas krampji ir pamaitājuši dzīves kvalitāti un izvērtējot savas iespējas, viņš nolemj izstāties. Nekas, gan jau nākamgad tiks līdz galam. Es konstatēju, ka man par labās kājas pēdu var runāt tikai nomināli, zeķe ir integrējusies ar tulznu. Tie compeed plāksteri ir labi, ja ejot nesakūst ar zeķi. Velkot nost pārplēšu tulznu un saprotu, ka tur vairs neko daudz darīt nevar. Vieglāk būtu iet malā un braukt mājās pļaut zāli. Taču no otras puses nav tik traki, paiet vēl var, nolemju kapāt uz Nāves nometni.

Zivis

Līdz Mērsragam eju pa ceļu, jo nav jēgas līst cauri ostai. Iešana pa asfaltu ir diezgan nepatīkams process, asfalts sit augšā karstumu, tad vēl mašīnas. (tikai Engurē es spēšu novērtēt pretīmbraucoša baļķvedēja radīto vēju). Izklaidējos apzvanot radagabalus, šad tad vajag kompāniju. Man Whatsapp ir vesela rada gabalu atbalsta grupa, tā ka iešana ir visai jautra. Ja liek pasveicināt mērsradzniekus, pasveicinu vīru uz tilta, ieeju Mērsraga bodē nopērku ūdeni un ledus tēju. Ledustēju gan izrauju turpat pie bodes stūra un meklēju veidu, kā ielīst mežā.

Mežs

Man izdodas atrast dikti labu meža taku, neviena nav, ej tik savā nodabā pāris stundas, vismaz tā subjektīvi likās. Neliela ēniņa, ideāli. Idille turpinās gandrīz līdz Bērzciemam, kad nelielu gabalu nākas iet pa ceļu, tad iekuļos Bērzciema kapos un atkal nākas iet cauri ciematam, jo gar jūru īsti nevar atrast jēdzīgu ceļu. Man laikam jau nedaudz aizkritis širmis un visu laiku cenšos turēties tuvāk jūrai, man tas izdodas gandrīz līdz pašai Engurei, tur gan ceļu aizšķērso kaut kāds grāvis, un kādus simts metrus nākas doties atpakaļ, tas bija visnotaļ demoralizējoši – iet atpakaļ. Engures apkaimē uzzinu arī, ka pirmie jau finišējuši. Es tai brīdī domāju, kā ieradīšos nometnē. Nieka 15 km vien atlikuši, iedzeršu buljonu, kurpes varbūt nost nevilkšu, jo redzēt tur vairs nav ko un kas zina, varbūt iešu līdz galam. Un tad pēkšņi pamanu takas malā sēžam vienu no gājiena dalībniekiem, sarkanā jakā, padodu labdienas, viņš saka, zini pirmais jau finišējis, es pa jokam saku, tad jau jāmet miers. Viņš atbild, ka tā nu gan nevajag.

Gandrīz

Engurē iešauju bodē nopērku cukurūdeņus un kaut kādu sporta dzērienus, gribētos jau alu, bet domāju, ka tā nebūtu laba ideja. Līdz Ķesterciema pagriezienam eju pa piķi, es teiktu ka šis bija fiziski vispretīgākais gabals, karsti, ka liekas, ka izžūsi. Pa priekšu man vieglā pārvietojas trio, kas reizēm iet reizēm paskrien. Viņus jau satiku pie Engures dīķa, temps viņiem labs, var tikai apskaust. Nedaudz pēc Ķesterciema pagrieziena es ielienu mežā un no tā lēnām nonāku pludmalē. Pludmale ir visnotaļ apdzīvota, gājēju gan nav īpaši daudz. Te ar nākas dzirdēt gan uzmundrinājumus, gan komentārus nafig tas vajadzīgs. Bet nu tiesības uz viedokli ir katram. Esmu jau nedaudz iegājis automātiskā režīmā un pat nesekoju, cik palicis iet, vienkārši vēroju, vai es priekšā ejošajam tuvojos vai atpalieku. Jūtu, ka pašam ātrums vairs nav tas kas no rīta. Tādēļ esmu pārsteigts ieraugot zīmi, ka līdz nometnei atlicis vien kilometrs. Apavos jau kaut kas skalojās no tulznām tāpēc īpaši tempu nepaātrinu. Nometnē esmu ticis pirmajā simtniekā, nav slikti priekš iesācēja. Noieti 37.73 km 6:45:30. Vidējais ātrums 10’44’’, veikalu apmeklējumus ieskaitot.

Zīvartiņš

Nogurumu nejūtu, kājas vēl lokās, pēdas likt pie zemes ir sāpīgi, bet izturēt var. Man tagad ir dilemma -pārlaist nakti nometnē, cilvēki atvestu guļammaisu un, ja vajadzētu, arī telti. Otra iespēja ir ar pliku entuziasmu iet tālāk. Skatos savus vidējos laikus redzu, ka joprojām turu sešus kilometrus stundā, vai tas ir labi vai slikti, nezinu. Ir arī vēl viens dzinulis – es vēl nekad dienā neesmu tā nogājis 100 km, maz bet tomēr sasniegums.

Šoreiz nometnē pavadu nedaudz pāri stundai, piesēžos pie galda un parunājos ar citiem gājējiem. Žēl, ka nepajautāju meiteņu vārdus, viņas bija daudz praktiskākas par mani, jo savu gājienu plānoja atbilstoši vilciena sarakstam, parunājām par tulznām, maratoniem, par tiem, kas neko nav nogājuši, bet mīl mācīt citus kā iet. Sapratu, ka tulznas ir praktiski visiem. Iepazinos arī ar cilvēku leģendu Gintu Leilandu, viņs ir piedalījies un nogājis visos šos pārgājienos. No sarunām saprotu, ka man vēl ir daudz ko mācīties. Tomēr lai cik jauka nebūtu kompānija, nācās vien piespiest sevi celties augšā un iet. Sēžot sapratu, ka ja te pārnakšņošu, rīt fiziski nebūšu spējīgs paspert ne soli. Pirms iziešanas sazvanu savus mājniekus, izklāstu plānu – divas stundas līdz Ragaciemam, divas līdz Kauguriem, kur atdošu mugursomu un atpūtīšos kādu pusstundu, tad divas līdz finišam.

Izčekojos no nometnes, trešajā kilometrā man atslēdzas pulkstenis, kas skaitīja kilometrus mērīja sirdsdarbību un darīja daudzas citas labas lietas, es izslēdzu telefonā internetu, ir vēl 25% atlicies, bet nevar zināt, vai tiešām sešās stundās tikšu galā. Pirmais mērķis – Ragaciema bāka ir acu priekšā. Pēc manām aplēsēm 12 km. Šī skaitās Gausā jūdze, lai gan man nekas gauss te neliekas, iet tikai, tas pats kas no savām bērnības mājām līdz Talsiem aiziet. Pārgurumu vēl nejūt, katrs kilometrs gan pēc pēdējiem datiem ir palicis par 10 sekundēm ilgāks. Lai novērsu domas no iešanas domāju, cik forši būs tikt līdz galam, un ka viss ir iespējams. Parisinu matemātiskas problēmas, atceros grāmatas, ko esmu lasījis, sevišķi to Kinga gabalu Long Walk, kur sacensībās gājējus, kuru vidējais ātrums uz 30 sekundēm nokrīt zem 4 jūdzēm stundā nošauj un uzvar tas, kurš paliek pēdējais. Domāju, ka mani nošautu jau pirms Melnsila. Sestajā kilometrā nākas šķērsot Klapkalnciema upi, to apeju pa tiltu, esmu nolēmis šodien vairs upēs nebrist. Diena bez upēm un vakars bez upēm. Apsteidzu dažus gājējus, dažiem skaļi, dažiem domās vēlu veiksmi. Pašam sev par brīnumu Ragaciema bāku sasniedzu pēc grafika, kad man uzzvana no mājām, lieku bez ūdens atvest man arī alu. Jūtos pelnījis. Atliek vien tikt līdz Kauguriem.

Tā kā dzīvoju Jūrmalā, tas aizejot aiz raga ieraudzīju savu galamērķi – Dubultus, un šis nu bija tas brīdis, kad gandrīz nolēmu mest mieru. Tie atlikušie (pēc manām tā brīža aplēsēm) 24 kilometri šķita tik tāli, kas tas mani uz brīdi izsita no psiholoģiskā līdzsvara. Nācās sevi motivēt ar pavisam primitīvām metodēm, negribu būt tas, kurš izstāsies pēdējā posmā. Nolēmu, ka labi vien ir, ka man vairs nav kilometru skaitītāj, tas mani izbesītu redzot, cik lēni velkas laiks un nolēmu iet vien tālāk.

Ragaciemā uz slūžām palaidu garām vienu gājēju, viņam bija labāks temps par mani, un ir forši, ja ir kāds atskaites punkts. Paldies arī vīram, kurš laipni pastāstīja, kur tikt uz slūžām, viņš pats ar esot gājis un zinot, cik ap šo laiku esot sūdīgi. Ragaciema Bigauņciema pludmale iešanai ir reti draņķīga un pats jau ar esi tādā stadijā, ka liekas, ka viss ir pret tevi. Nemaz nezināju, ka te ir tik daudz viltīgu līcīšu, kas pagarina ceļu. Tagad jau eju un situ odus, tie arī te ir badīgi pēc velna. Bigauņciemā eju garām vienam puisim, viņš optimistiski saka – līdz Dubultiem jau kādi desmit ir palikuši. Nākas viņu apbēdināt sakot, ka no Kauguriem ir desmit, bet mums vēl atlikuši piecpadsmit, vēl tagad nezinu vai darīju pareizi sakot taisnību.

Mani sagaida jau divus kilometrus pirms Kauguriem, bet es nolemju ekipējumā vēl neko nemainīt, nav ne jausmas, ko teiks mugura, ja to vairs nefiksēs mugursoma, līdz Kauguriem man ir kompānija un tempa turētājs. Odi gan sāk besīt ārā. Neteikšu, ka tie divi kilometri līdz atpūtai nāca viegli. Taču ticis līdz glābšanas stacijai atdodu mugursomu, uzvelku tīru kreklu, vējjaku, paņemu tikai plecu somu ar trīs dzērienu pudelēm. No pusstundu atpūtas nekas nesanāk, odu ka melns, alus izpaliek. Iedzeru kofeīna un kaut kādu citu stimulantu kokteili, lai neaizmiegu pludmalē un dodos pēdējā posmā.

Finišs

Bez somas iešana ir vieglāka, taču tumsā grūti atrast līdzenāko ceļu. To, ka man ar kājām nav labi, es jau zinu pēdējos 50 kilometrus un tādēļ par to cenšos nedomāt. Vienpadsmitos sākas Jūrmalas sezonas atklāšanas salūts. Izklaidēju sevi rēķinot attālumu līdz Majoriem, skaitot sekundes no salūta līdz troksnim. Pārliecinu sevi, ka temps ir okei un kapāju vien tālāk. Uzlieku lukturīti, lai mani nenotriektu kāds riteņbraucējs, tad gan man būtu škrobe. Finišu īpaši negaidul es ļoti labi zinu, kur tam jāatrodas, Dubultos ir ceļamkrāns, kuru naktī apgaismo un finišam ir jābūt kaut kur tur, tā ka nav ko uztraukties, viss ir skaidri redzams – tikai jāiet. Biju diezgan pārsteigts, kad ieraudzīju, ka atlicies vien viens kilometrs. To nogāju īpaši naski. Apstājoties finišā man bija neliela dezorientācija, jo saule un jūra jau dara savu. Prasīju, kur var iečekoties, tad pēc kāda laika man tikai pielēca, ka cilvēks vienkārši man grib paspiest roku un piedāvāt apsēsties, jā, un melno aproci ar’ dabūju. Pajautāju, kurš tad esmu atnācis, man teica, ka 46. Izgāju 17:55 ienācu ~0:07, ja saliek iekšā ciparus iznāk, ka pēdējais posms man ir padevies tikpat labs kā iepriekšēji – vidēji 6 kilometri stundā.

Full set

Varbūt es esmu pesimists, bet bija daudz vieglāk nekā biju gaidījis, izrādījās, ka man pietiek gan izturības, gan gribasspēka aiziet līdz galam. Sākot es sapņoju, ka būtu labi finišēt svētdien ap četriem, bet jau pēc Rojas sapratu, ka man nepatīk gaidīt un atlikt to, ko var dabūt uzreiz, un ja tas ir atkarīgs tikai no paša spēkiem, tad vēl jo vairāk. Vai iešu nākošgad? Es vēl padomāšu, saārstēšu kājas un tad jau redzēs. Bet ja iešu, tad bez gulēšanas, jo, ja atskaita milzu tulznas, nekādu īpašu nogurumu nejutu. Iet man patīk.

Sekas

The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira


The Perfect Theory A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

Aprīļa grāmatas

Fonds un Impērija

Arī aprīlī nevaru lepoties ar iespaidīgiem grāmatu pirkumiem. Nu jau otro mēnesi pēc kārtas tikai viena grāmata. Vispār es esmu priecīgs par šo faktu, mani iztīrītie grāmatplaukti tik ātri vairs nepildās. Izdodas izlasīt vairāk nekā nopērkas. Maijs gan solās būt aktīvāks, es zinu vismaz trīs kuras man vajag.

Fonds un impērija (Foundation (Publication Order) #2) by Aizeks Azimovs – izdevniecība Zvaigzne ABC turpina iepazīstināt savus lasītājus ar klasisko zinātnisko fantastiku. Izcila grāmata no izcilas sērija.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

%d bloggers like this: