Navigate / search

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.

Отягощенные злом, или Сорок лет спустя by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Fledis, patiesībā dāvinājums skanēja šādi: “ Runājot par sērijām- vai Tev ir pazīstama sērija Novaja fantastika? Pieļauju, ka tagad ir vairākas ar šādu nosaukumu, bet es domāju to maziņo 80. beigas, 90. sākums. Maziņa visās nozīmēs. Pirmkārt, to inspirēja brāļi Strugacki, un tā kā duets drīz izbeidzās, tad paguva iznākt tikai 4 grāmatas. Toreiz tā tika pozicionēta kā 4. viļņa fantastika. (Diez, kāds vilnis ir tagad- 9.?) Otrkārt, grāmatām ir mazais formāts un tās nav biezas, var noturēt vienā rokā. Ar Taviem tempiem Tu, domājams, varētu lasīt ar katru aci savu…”

Tad nu, lūk, uz gada beigām es pieķēros šai grāmatu sērijai. No deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies, autori ir pamanījušies savus īsdarbus darbus pārrakstīt, nu tie ir daudzlappušu grāmatas. Pasteidzoties notikumiem priekšā, manta ir kļuvusi labāka. Šī ir sērijas pirmā grāmata, kas sastāv no trīs stāstījumiem. Pirmais ir par Demiurgu un kādu Agasferu Lukiču. Kāds Sergejs Manohins – astrofiziķis pēc profesijas, ir noslēdzis kontraktu ar Lukiču. VIņa teorija izrādīsies pareiza, bet viņš ar sirdi un dvēseli kalpos Demiurgam. Demiurgs savukārt klaiņo pa pasauli un meklē cilvēku ar lielo burtu. Lai ar projekts turpinās gadsimtiem, nekas vēl nav izdevies, visi pie viņa nākošie nespēj atbrīvot pasauli no ļaunuma. Nu te ir tāds smalks vēstījums par to, ka pasaule bez ļaunuma nav iespējama un pat Dievs, ja tāds būtu, iejaucoties varētu visu sačakarēt vēl vairāk. Agasfers Lukičs kļūdaini tiek uzskatīts par mūžīgo žīdu, bet tā nav taisnība. Kas viņš ir patiesībā, ieteiktu izlasīt pašiem!

Otrs stāsts ir Igora Mitarina dienasgrāmatas fragmenti. Igors ir topošais pedagogs 2030-tajos gados, PSRS ir demokratizējusies un sabiedrība meklē jaunus attīstības ceļus. Viņš mācās pie paša slavenā G. A. Nosova. Šeit centrālais temats ir subkultūras, par to, kas ir pieņemams, kas nav, par relatīvismu, par t,o vai var ļaut atsevišķām sabiedrības daļām degradēties, un kas no tā visa var sanākt. Vai šāda degradācija ir jaunas paradigmas veidošanās, kura nākotnē būs acīmredzama, vai vienkārša atmešana ar roku. Sabiedrība trīsdesmitajos nav vēl tikusi diez ko tālu, taču tas nav galvenais Nosovs ir tas potenciālais Cilvēks.

Trešais stāsts ir par Jāni, vienu nu kristus mācekļiem. Neteiksim, ka Evanģēlija traktējums atbilstu jebkādiem kanoniem. Jānim vienkārši nav paveicies, viņš jaunībā bijis bandīts, tad piesities Jēzum un pēc Lieldienām atsācis savu lielceļa laupītāja darbību. Taču tā sagadījās, ka viņš novāca ne to cilvēku un kļuva nemirstīgs.

Man jau ir vājība pret Strugacku darbiem, viņi raksta koncentrēti un dod daudz vielas pārdomām. Vēsture tiek savīta ar izdomājumu kā Jāņa stāstā, tur apakšā ir vesels traktāts par to, kā tiek pārrakstīta vēsture un atliek vien pateikt “Tas viss bija, bet ne tā”. Es nemaz nerunāšu par daudzajām atsaucēm uz vēsturi un literatūru, to var izpīpēt tikai kāds nopietns krievu literatūras pārzinātājs. Iespējams, ka tas kas man vienkārši šķita citāts, paver citu vēstījuma interpretāciju. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, savdabīga, filosofiska un aizraujoša grāmata.

Saules kodols by Johanna Sinisalo

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Es, protams, viņu iepirku jau pērnajā decembrī, bet uz izlasīšanu gan mani pamudināja gada beigu tuvošanās. Būtu diezgan traki neizlasīt uzdāvinātu grāmatu līdz laikam, kad, iespējams, tikšu pie jaunas grāmatas. Sameklēju plauktā un sāku lasīt.

Romāna “Saules kodols” darbība norisinās biedējoši pārvērstā Somijā, kuras pilsoņi – jo sevišķi sievietes – tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir pilnīgi visas baudvielas un pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī daudz bīstamākas īpašības. Romāna izteiksmīgo oriģinalitāti pastiprina hibrīdžanrā apvienotā somu melanholijas izpausme, ziemeļzemju leģendas un mitoloģija. Autore aicina lasītājus nebaidīties no romānā sastopamās fikcijas, ironijas un satīras, šie līdzekļi kalpo par lielisku paņēmienu, lai asprātīgi un pārspīlējot norādītu uz mūsu sabiedrības problēmām: dzimumu nelīdztiesības, varas struktūru un cilvēku mijiedarbi, cilvēku un dabas attiecības.

Anotācija, lai ar’ labi uzrakstīta, iekļauj sevī tirgus segmentēšanas slengu, sak, nemaz nav īsta distopija, bet vairāk sociālais komentārs. Acīmredzot arī Somijā neviens negrib, lai viņa grāmatu pieskaitītu kādam no zinātniskās fantastikas vai fantāzijas apakšžanram. Bet nav jau tā, ka es izlasīju anotāciju vien.

Šī grāmata sarakstīta kā tāda puzlīte. Ir pāris skatapunkti, kuri mums vēsta par “moderno” Somiju, kurai ir izdevies atšķirties no visas pasaules, izvēloties eigēnikas augstākos ideālus, cenšoties izaudzēt paklausīgus pilsoņus un beidzot piejaucēt sievietes. Sadalot tās Bērnu dzemdēšanai derīgajās un nederīgajās. Beidzot sistēma ir sākusi dot augļus. Galvenās varones Vannas (agrāk Veras) stāsts ir par viņas mēģinājumiem pielāgoties un reizē aizbēgt no sistēmas. Viņa ir ieklasificēta elojās (sievietes, kuras piemērotas ģimenes veidošanā), bet tas pateicoties vecmāmiņas pūlēm un pašas atjautībai. Dvēselē viņa ir morloka (ģimenei nederīga sieviete). Valstī, kurā viss prātu izmainošs ir zem sausā likuma, atliek vien tādas eksotiskas vielas kā kapsicīns. Tad vēl ir viņas “vīra” skatījumus, viņš ir disidents, kurš vāc naudu, lai aizbēgtu no valsts. To visu atšķaida izvilkumi no eloju mācību grāmatām, kurās valsts oficiālā propaganda vēstī par Somijas izvēles tālredzīgumu un īpašumu.

Kas man grāmatā patika, tas ir valsts atsvešinātība no sabiedrības. Somijā ir absolūta kontrole pār cilvēku dzīvēm un likteņiem, taču tai pat laikā tā ir tik bezpersoniska, ka tieša iejaukšanās nemaz nav nepieciešama. Pilsoņi paši ir tik labi sevis kontrolētāji, ka valstij nākas iejaukties tikai atsevišķos gadījumos. Taisnība jau ir galvenais ir noturēties sākumā, un tad jau lieta aizies pati no sevis. Lieki piebilst, ka šajā Somijā vadošā loma ir vīriešiem, sievietēm labākajā gadījumā ir intereses objekta loma. Tās, kurām būtu pašām savas domas par kaut ko ārpus ģimenes lietām, jau sen ir izskaustas.

Visvairāk piebesīja tā kapsicīna mitoloģizēšana. Tas izskatījās pēc ne pārāk veiksmīga autores mēģinājuma pēdējā brīdī kaut cik jēdzīgi salikt visus punktus uz i. Iespējams ka kādam tieši šis šamanisma, prāta atbrīvošanās no ķermeņa aspekta patika, bet man beigas likās tieši tikpat ārpusromāniskas kā Vannas šamaniskie ceļojumi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, “Kalpone stāstu” šī grāmata nepārsit nedz stāsta struktūras, nedz tēmas aptveršanas ziņā. Bet lasīt var un vajag.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: