Navigate / search

Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns

zvaigznu-karuselis

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nonācu pie šī stāstu krājuma. No bērnu dienām atmiņā bija palikuši vien pāris stāsteļi, un ar ko Brauns atšķiras no Tenna, es nevarētu pateikt. Nav jau ko slēpt, es to nevaru pateikt arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka tas arī ir iemesls šo autoru stāstu apvienošanai vienā krājumā.

Grāmatā ir atrodami 12 stāsti, īpaši jau jāmeklē nav, jo ir gan satura rādītājs, gan stāstu nosaukumi izcelti “boldā”. Stāsti ataino sava laikmeta garu, kad šķita, ka līdz Kosmosa iekarošanai ir palicies vien tāds nieks, un roboti tūdaļ spēs pārņemt visus cilvēku darbus. Ja nu trūks visi striķi, tad citplanētieši paši atlidos pie mums. Stāsti nav izcili, bet ierindojami labo kategorijā, pāris paliks atmiņā uz ilgu laiku, bet lielākā daļa aizmirsīsies tūlīt pēc izlasīšanas. Iespējams, tādēļ, ka nekur tālāk par Mēnesi mēs neesam tikuši, un par tālajām zvaigznēm vispār nav vērts runāt. Lai neizklausītos pēc pilnīga nevīžas piebildīšu, ka stāsti kā jau tas fantastikas darbiem ierasts vairāk stāsta par aktuālajām sabiedrības problēmām, tās tiek aizbīdītas fantastikas plāksnē tikai tādēļ, lai vieglāk varētu pacelt tās līdz zināma absurda līmenim.

“Mazliet zaļuma” – no tiem, ko es atcerējos, par kādu astronautu, kurš nonācis uz neapdzīvotas planētas, klaiņo pa tās džungļiem un meklē iespēju tikt atpakaļ uz zaļo Zemi. Viņam ir iedomu draugs un sapnis. Sapņa īstenošanai nekas nespēs stāties ceļā. 9 no 10 ballēm.

“Zvaigžņu karuselis” – labs stāsts par mārketinga spēku un trako zinātnieku. Pamatīga humora deva un pasmiešanās par cilvēku prognozējamo dabu. 8 no 10 ballēm.

“Etaoins Šrdlu” – arī mūsdienu slapjais sapnis, ka sabāžot pietiekami daudz informācijas vienuviet, šīs informācijas datu bāze pati kaut kā kļūs saprātīga. Te viss ir daudz vienkāršāk, jo iejaucas mistiski spēki, un saprātīgs kļūst linotips. Labas idejas par to, kā AI kļūst nekontrolēts un kā ar to tikt galā, nav gan nekā oriģināla laika gaitā tā atkārtosies vēl daudzas reizes, un mūsdienu lasītājam liksies veca un nodrāzta. 8 no 10 ballēm.

“Leļļu teātris” – iedomāsimies, ka Zemi ir nolēmuši iekļaut Galaktiskajā savienībā, bet vai zemes iedzīvotāji spēs izturēt galveno pārbaudījumu. Jo ne jau visas rases ir humanoīdas, un par saprātu nevar spriest pēc izskata vien. 9 no 10 ballēm.

“Taisni smieklīgi” –par to, kā fantastika lēnām ienāk mūsu ikdienā, bet mēs savā steigā un ikdienā ne tikai to nepamanām, bet esam arī iesīkstējuši atpakaļrāpuļi. 7 no 10 ballēm.

“Sods avansā” – tālā nākotnē ir iespējams izciest sodu avansā. Galvenais varonis ir atsēdējis septiņus gadus par slepkavību un nu ir saņēmis licenci izdarīt vienu. Autors apspēlē šīs idejas ietekmi uz sabiedrību un uz pašu soda izcietēju. Interesanti 8 no 10 ballēm.

“Ģimenes cilvēks” – vecā labā pārapdzīvotības problēma un dzimstības regulēšana ar ienākumu līmeni. Šāds šķietami vienkāršs paņēmiens rada veselu virkni ar problēmām. 7 no 10 ballēm.

“Bruklinas projekts” – pavisam vienkāršs stāsts, kas veltīts ceļošanai laikā. Ietekmēt vēsturi nudien nav laba ideja, un pat mikroskopiskā līmenī tas var radīt neprognozējamas sekas. Bet saprātīgu būtņu dabu gan tas nespēs ietekmēt, lai ar cik pseidopodiju tai nebūtu. 10 no 10 ballēm.

“Bernijs ar iesauku Fausts” – kosmiska mēroga krāpniecība. Par to, cik viegli Zemes cilvēks var nonākt lētticīga indiāņa lomā, kas savu tēvzemi pārdod par stikla krellēm. 8 no 10 ballēm.

“Rotaļa bērniem” – aizķer dzīvības radīšanas projektus un klonēšanas ētiskumu. Ja tas tiek darīt bez Cenza sargātāju uzraudzības sekas var būt nāvējošas. 8 no 10 ballēm.

“Jokdaris” –stāsts par robotiem, kuri atņem darbu, pat visneiedomājamākajās profesijās. Šodien šī tēma ir īpaši aktuāla. 9 no 10 ballēm.

“Morniela Metaveja atklāšana” – vēl viens stāsts par laika paradoksiem, kur sākas oriģināls un beidzas kopija. Vai var reproducēt gleznu no nākotnes, ja tā vēl nav uzzīmēta. Un kur atad radusies sākotnējā glezna. Interesants prāta mežģīs. 7 no 10 ballēm.

Šis ir stāstu krājums, kuru iesaku izlasīt, visi stāstiņi ir ar nelielu humora piedevu un lielākā daļa ir aktuāli arī šodien. Cilvēku daba jau nemainās gadiem ejot.

Jūlija grāmatas

july 2017

Šomēnes biju nolēmis nepirkt neko, nu vismaz sevi ierobežot, bet tā sanāca, ka nopirkās veselas deviņpadsmit grāmatas. Septiņas no tām ir komiksi, un varbūt tāpēc īsti neskaitās. Neesmu jau vainīgs, ja Jānī Rozē pēkšņi parādās jauni komiksi. Nez, kad viņi sāks piegādāt pārējās daļas tiem komiksiem, kurus viņi pārdeva pirms pāris gadiem? Tātad mēnesis bija ražīgs, nu par katru grāmatu sīkāk.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers – Noteikti šī mēneša visbiezākā grāmata, īsti Minhauzena cienīgi stāsti, kas nāk no Zilā lāča mutes. Zila tāpēc, ka kažoks tādā krāsā, un tas Camonijā nav nekas neparasts. Tāpat kā pundurpirāti un kalnu tupuči. Izcils pekstiņstāsts, ja tiek pāri pirmajām simts lapaspusēm par šķēpa lietošanu, tad sižets iegūst dinamiku. Iepriekšējais teikums ir no citas autora grāmatas.

Descender, Vol. 1: Tin Stars (Descender #1) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – komikss par robotiem, globalizāciju un ksenofobiju. Šoreiz biju dikti prātīgs un nepirku visas četras grāmatas uzreiz. Nopirku šo un pa ceļam uz mājām izlasīju.

Descender, Vol. 2: Machine Moon (Descender #2) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – Sapratu, ka nav kur sprukt, un otrā dienā nopirku pārējās trīs, kas bodē bija atrodamas.

Descender, Vol. 3: Singularities (Descender #3) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen – tās izlasīju vienu pēc otras, un tagad derētu izlasīt vēl pāris, lai zinātu kā beigsies.

Descender, Vol. 4: Orbital Mechanics (Descender #4) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – taču šis ir viss, kas patlaban iznācis, un tas nozīmē, ka man atkal ir viena sērija, kuras papildinājumus varēšu gaidīt gadiem.

Neonomicon (Moore’s Cthulhu Mythos) by Alan Moore, Antony Johnston, Jacen Burrows – Lavkrafta daiļradei veltīts darbs, daudz seksa un vardarbības, taču labi izvērsts telplaika koncepts. Vienu vārdu sakot, tāda šiza, kādu pat no Mūra nebiju gaidījis.

Providence ACT 1 (Providence #1) by Alan Moore, William Christensen, Jacen Burrows – vēl viens komikss, kurš veltīts Tke King in Yellow, tiku līdz pusei, nevar pateikt, ka baigi aizrāva, daudz jau no Čambersa un Lavkrafta lauriem neizstiepsies, jo viņu darbi par šo tēmu ir diezgan pašvaki.

Saga, Vol. 7 (Saga #7) by Brian K. Vaughan, Fiona Staples – ja pirmās grāmatas bija izcilas, tad ar katru nākamo sižets kļūs aizvien klišejiskās. Šis sējums veltīts, lai pateiktu acīmredzamo karš ir slikts un dara to vistriviālākajā veidā. Protams, pirkšu arī turpinājumus, bet šis lika vilties.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood – nelielas saruna manī atmodināja interesi par vulkāniem. Par Krakatoa jau zinām visi, bet par Tamboru diezgan maz, par vulkānu pirms Tamboras praktiski neko. Nolēmu palasīt, grāmatas autors mēģina apvienot Mērijas Šellijas daiļradi ar Tamboras izvirdumu, atkārtojas un beigās rada tādu putru, ka grāmatu varu atzīt vien par viduvēju.

Pasaule bez mums by Alan Weisman – pirms padsmit gadiem nopirku šīs grāmatas izdevumu angliski Singapūrā. Tagad nocenotajās ieraudzīju šo pašu grāmatu latviski, nolēmu nopirkt aiz nostalģijas.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari – pats Obama uz vāka bija lielījis šo grāmatu, goodrīdos ar tiek celta debesīs nolēmu nopirkt. Ir gan aizdomas, ka daudz būs kaut kāds “new age” haips, bet ceru, ka maldos.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1; Exclusive Gryffindor house edition) by J.K. Rowling – mārketinga upuris, ko lai saka, lai gan lapaspušu malas ar krāsiņām izskatās tīri smuki.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1; Exclusive Slytherin house edition) by J.K. Rowling – tas pats, kas par iepriekšējo.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren – Rīgā uz Miera ielas atvērusies jauna grāmatnīca Mr. Page, skaidrs ka aizkūlos tur jau nākamajā dienā pēc atvēršanas cerībā, ja nu tur ir kaut kas tāds, kas man noderētu. Par kvantu fiziku un matemātiku nekā, labi, ka atradās šī grāmata par lingvistiku. Izskatījās daudzsološi, mājās palasīju un ko tu domājies! Vietā, kas veltīta latviešu valodai autors aizraujas ar mūsu galotnēm un apgalvo, ka Oslo mums ir Oslos! Un kā lai es viņam ticu par pārējiem faktiem. Pagājšnedēļ aizgāju atkal, izskatās, ka pievedums nav bijis, un dizaina grāmatām es mājās jēgu neredzu.

Jerusalem by Alan Moore – šī grāmata ir reāls risks, laikam lasot tās uztvere daudz atkarīga no prāta stāvokļa. Citi ceļ debesīs, citi līdzina līdz ar zemi. Domāju, ka nekas prātīgs nebūs, jo autors man asociējās ar labiem komiksiem un, ja viņš visu to šizu centīsies iebāzt grāmatā!

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz – turpinu iepazīt poļu fantastus, ir labs, bet neteiktu, ka izcils. Ceru, ka krievi saņemsies un izdos arī pārējās.

The Court of Broken Knives (Empires of Dust #1) by Anna Smith Spark – šo man vārda dienā iedāvināja Andris. Esot viena no labākajām grimdark autorēm, nu redzēsim.

Ученые скрывают? Мифы XXI века by Александр Соколов – grāmata veltīta dažādām maldu teorijām, diez vai ko jaunu tur atradīšu, cilvēku stulbums ir daudzveidīgs tikai izpausmēs, pamatā ir vieni un tie paši grābekļi.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall –nopirku Frankfurtē, tur lidostā labs grāmatu veikals, mani izglāba tikai tas, ka man nebija pietiekoši liela soma.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers, Valters Mērss

Untitled-1

Nesen izlasījis krievu valodā Mērsa “Sapņojošo grāmatu pilsētu”, biju patīkami pārsteigts no Sibillas uzzināt, ka šīs sērijas pirmo grāmatu salīdzinoši nesen ir izdevusi Jumava. Tā kā man atmiņa ir visnotaļ pašvaka, tūlīt pat āvu kājas un devos uz grāmatu veikalu, lai šo grāmatu iepirktu. Man paveicās – grāmata bija.

Kapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība, un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz katras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim. Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss – tikai ne garlaicība!

Vispirms man ir jāuzsaka tulkotāja, viņa nudien ir paveikusi fenomenālu darbu pārtulkojot visus Camonijas mošķus latviešu valodā! Cilvēkam noteikti ir jābūt nosliecei uz pekstiņiem, lai spētu ko tādu paveikt. Pie tam šie vārdi nudien neizklausās sveši, jo kas var būt vēl latviskāks par kalnu tupuci vai bollogu.

Bet nu pie pašas grāmatas, biju gaidījis, ka arī šajā grāmatā aiz bērnu stāsta un pekstiņiem būs noslēpts arī kaut kas pieaugušajiem. Tomēr salīdzinot ar Grāmatu pilsētu, te autors ir rakstījis darbu, kuru galvenie lasītāji ir bērni. Vietu vietām gan paspīd pa kādai ironijai un pieaugušajiem saprotama atsauce, bet te šis slānis ir tikpat plāns kā ozons mūsu atmosfērā. Humors gan autoram ir visnotaļ specifisks, bet man bērnībā tāds noteikti patiktu. Taču neskatoties uz to, grāmata ir aizraujoša un pilna ar bīstamiem piedzīvojumiem, izlasās vienā rāvienā, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar neskaitāmām melnbaltām ilustrācijām.

“Tev būs pampamu godāt!”

Visu notiekošo vēsta Zilais lācis, un viņa stāstus lasot var saprast, ka Minhauzens ar saviem stāstiem ir vēsture, ir uzausis jauns laikmets. Lācis ir dzimis no jūras putām, viņu rieksta čaumalā no Vērpatas izglāba pundurpirāti, raudāt viņš iemācījās Spīgaiņu salā, uzbarojās Kārzobu salā, viņš ir mācījies Tumšajos kalnos pie paša Naktigalgala, šķērsojis Saldo tuksnesi un kļuvis par Atlantdas Melu karali. Katram pašam atliek vien izvērtēt, cik daudz stāstītajā ir patiesības, bet Melu karalim ir grūti neticēt. Ņemot vērā, ka viņam galvā ir visa prof. Dr. Abdula Naktigalgala “Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tā apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikons”, es labprāt gribētu redzēt to savā grāmatu plauktā. Bet mēs jau zinām, kur palika Camonija.

“Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!”

Lācis cenšas savu dzīvi pasniegt hronoloģiski, bet jau priekšvārdā ir atruna, ka viss netiks stāstīts, lai vairotu lāča pievilcību. Pats sižets sākuma ris ļoti raiti, bet grāmatas pēdējā trešdaļā nedaudz iestiepjas un, lai ar Atlantīda ir pilsēta ar rītdienu, to apdzīvo tik daudzas rases, ka lasītājs apjūk un nedaudz sāk ilgoties pēs pampamu aprijušos jampampu sabiedrības. Pat ideja P-16 vairs neliekas nemaz tik slikta. Situāciju gan glābj kalnu trollis un simtsraundu melu gladiatoru cīņa. Bet visādi citādi man nekādu pretenziju nebija.

Atļaušos nocitēt, manuprāt, visprecīzāko Dimensiju caurumu telpas aprakstu no Leksikona – tas ir svarīgi, jo Camonijā daudzas vietas ož pēc genfa, un tas nozīmē dimensiju caurumu.

“Vienkārši iedomājaties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilcienam pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd uz Marsa ir laiks, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un darīšu visu, lai piedabūtu savus bērnus izlasīt šo grāmatu. Pat ja šķiet, ka vairs neesi bērna prātā, tik un tā pamēģini šo grāmatu, laba izklaide būs garantēta.

Daudz nopietnāku apskatu par šo grāmatu var izlasīt pie Sibillas.

The Waking Engine by David Edison


The Waking Engine by David Edison

Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju jau kādus trīs gadus. No sākuma mani atturēja grāmatas cena, nezinu, kāda tur bija ideja par līdz šim nezināma autora darbu prasīt tik daudz, tādēļ atturējos. Un skat, nepagāja ne trīs gadi, un pēkšņi grāmata parādījās par man pieņemamu ciparu. Nopirku un ķēros klāt pie lasīšanas.

Nāve nav beigas, tā ir tikai jaunas dzīves sākums. Mums, kas piedzimuši ar nabu, tas nav īsti saprotams, jo esam dzimuši pirmo reizi. Pēc nāves seko atmošanās citā pasaulē, un šis cikls turpinās tik ilgi, līdz cilvēks nopelna savu Īsto nāvi. Pasauļu ir miljoniem un, lai ar katrs dzimst vien vienu reizi un mirst daudzreiz, galu gala viņš nonāk Nenosaucamajā pilsētā, kurā nomirst pa īstam. Šajā pilsētā mīt slepkavnieciski aristokrāti, feju princeses, nemirstīgas prostitūtas, eņģeļi, dievi un tie, kas izliekas par dieviem. Te ir atrodams itin viss. Taču ar tās galveno piedāvājumu – Īsto nāvi ir sākušās problēmas, cilvēki vairs nemirst.

Šajā pilsētā tad parādās Kūpers, dzimis Ņujorkietis un ne reizi nemiris. Nav jau tā, ka naba te būtu kāds brīnums, ne visi pirmo reizi piedzimst uz Zemes. Viņa pēkšņajai parādībai acīm redzot ir kāda nozīme. Par to liecina arī pilsētas vareno sarosīšanās. Sākumā pilsētas izpēte kopā ar Kūperi ir visnotaļ aizraujoša, centies visu saprastu un izpīpēt, kas ir kas. Ar kādu piecdesmito lapaspusi lasītājs sāks apjaust, ka nav vērts, autors visu laiku ievieš jaunus spēlētājus, kas maina notiekošā perspektīvu, un tu saproti, ka jālasa vien līdz pēdējai kaujai.

Pasaule ir interesanta, un iespējams, noslēpumu pārpilna. Var gadīties ka šī ir no tām grāmatām, kura jāizlasa vairākas reizes, lai visu saprastu. Taču tai ir viens mīnuss – grāmata ir pietiekoši garlaicīga, lai atturētu mani no tās pārlasīšanas. Arī noslēpumi nešķiet tik daudzsološi, lai to dēļ būtu vērts tērēt savu laiku vēlreiz. Kūpers kā galvenais varonis ir interesants tips, tagad jau bez gejiem nekas nenotiek. Nenosodu autoru par uzlēkšanu uz šī trenda, un sižetam ar’ tas neko nemaitā. Viņam nākas iziet standarta varoņa ceļu no nekā nesaprašanas līdz savas patiesās sūtības atklāšanai. Šī sūtības izvēršana gan autoram nav īsti padevusies, un lēciens notiek eksponenciāli. Iespējams, ka biju par dumju, lai visu metafiziku tur saprastu, bet esmu lasījis pietiekami daudz šādas grāmatas, lai man rastos aizdomas, ka tur vainojams autora pieredzes trūkums.

Bet nu arī pāris labi vārdi, autora valoda ir ļoti bagāta, un lasīt ir tīrais prieks. Tās nodaļas, kas saslēdzas ar lasītāju, ir vienkārši izcilas. Piemēram, par Purity, senas augstmaņu dzimtas pārstāvi pasaulē, kurā tevi var nogalināt, ja divas reizes uzvilksi vienu un to pašu kleitu. Nāve te, protams, nav nekas traks, jo augstmaņi ir piesaistīti savam ķermenim, un ar laiku viņi atgriezās. Viņas saskarsme ar īsto nāvi un tas, kā viņa atklāj savas pasaules patieso seju. Kūpers arī beigās izrādījās puika uz goda, liels mutes brūķētājs, bet savu darbiņu padarīja uz pirmo. Pasaule ir pārbāzta ar daudz interesantiem konceptiem, kuri lielākoties ir palikuši iedīgļu līmenī, iespējams, autors, lai saīsinātu grāmatu ir atturējies uz to izvēršanu. Paļaujoties uz “Kam ir acis, tie lai redz” konceptu.

Kas mani kaitināja, bija pēkšņā ļauno kiberfeju parādīšanās, tas bija kaut kāds vāks, ja tev pieder septiņi bezgalīgi multiversi, tad kāda jēga ir no astotā, ņemot vērā, ka feju karaliene pēc dimensijām nemaz nav tik liela, un viņas aizraušanās ar biokibertehnoloģijām paņem visu viņas laiku. Arī kā galvenā ļaunā viņa bija vairāk trakā zinātnieka tipa, kas ir pamatīgi pārlevelojusies pēdējai cīņai. Tad vēl visi tie Zemes tēli Kleopatra, Niksons un citi, ja ir miljoniem pasauļu, tad varbūtība šos sastapt ir visnotaļ maza. Vienu vārdu sakot, autors mīl piesaukt bezgalības, bet nepamana, ka tas stāstam piedod absurdumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt vietām ir garlaicīgi, pāris reizes pat noliku malā un iespējams, ka nemaz neatsāktu lasīt, ja vien nebūtu principi. Beigas bija pārāk triviālas un standarta šai nestandarta pasaulei.

Город мечтающих книг (Zamonien #4) by Walter Moers

gorod mechtajushih knig

Šī grāmata kā izlasāma man bija atzīmēta jau sen. Tikai nekad nesanāca laiks, un arī pašas grāmatas man nemaz nebija. It kā jau varēju nopirkt angļu valodā, bet man nez kādēļ ir aizspriedumi pret uz angļu valodu tulkotajām grāmatām. Nācās gaidīt izdevumu krievu valodā, un tā, vienu dienu iegājis grāmatu bodē, ieraudzīju Hildergunsta Mītgrieža darbu par vienu no Camonijas interesantākajām pilsētām.

Grāmatas ar jums var izdarīt jebko, bieži vien pēc grāmatas izlasīšanas vākus aizver jau pavisam cits cilvēks. Es te nemaz nerunāju par Bīstamajām grāmatām, kur tevi nākas stiept uz kapiem tūlīt pēc vāku atvēršanas. Jaunajam rakstniekam Hildegunstam Mītgriezim rokās ir nonācis perfekts manuskripts, grāmata, pēc kuras izlasīšanas jums vairs negribēsies lasīt kaut ko citu. Hildegunsts vēlas atrast manuskripta autoru un, kas zina, iespējams, publicēt šo, nenoliedzami Orma iedvesmoto darbu. Visas norādes liecina, ka jādodas uz Grāmatu pilsētu – Sapņojošo grāmatu pilsētu.

Vai es jau pateicu, ka Hildegunsts ir dinozaurs, kurš cēlies no slavenas literātu dzimtas? Viņa krustēvs un skolotājs tā arī neatspirga pēc perfektā manuskripta sarakstīšanas un pievērsās lauksaimniecībai. Tas gan neliedza Hildegunstam apgūt visu klasisko Camonijas literatūru. Camoniju apdzīvo daudz un dažādi radījumi, taču viņus vieno kaislība pret literatūru, taču Grāmatu pilsēta ir visas literārās pasaules cents.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzos un dažādos slāņos. Pirmais un visvienkāršākais ir piedzīvojumu pilna gandrīz vai bērnu grāmata, kur optimistisks pūķveidīgais varonīgi cīnās par saviem sapņiem, reizēm pat par izdzīvošanu, un mēģina glābt pasauli. Pretīgais tārps Smeiks ar savu rokaspuisi Grafenštoku ir perfekti ļaundari, kas klāsta savus plānus katram, kuru nolēmuši pazudināt. Pat šajā slānī jaunajam lasītājam tiks garantēta izcila izklaide un vēlme lasīt vēl vairāk.

Otrs slānis pazīstamāks būs grāmatu vācējiem. Grāmatu pilsēta ir sapnis jebkuram kolekcionāram, interesē grāmatas, kurās protagonisti ir insekti, šeit atrodams vesels veikaliņš. Interesē kaut kas šausmīgs, te ir antikvariāts, kur apkopoti specifiski šausmu stāsti, un īpašniece pati ir šausmone. Gribas ko retu un dārgu, vari riskēt un rakties nocenoto grāmatu veikalos, cerībā uz pirmizdevumu ar autora autogrāfu. Vai arī doties pie grāmatu medniekiem un palūgt iznest no katakombām kādu grāmatu no Zelta saraksta, tas gan maksās ļoti dārgi. Grāmatu pilsētas virszemes daļa ir tikai neliela daļa no visas pilsētas, īstās grāmatu krātuves atrodas tās katakombās, kuras grāmatu krājēji ir izveidojuši sen senos laikos. Tagad tajos mīt dažādi briesmoņi, milzu grāmatu tārpi, garpīri un ciklopi.

Trešais slānis ir domāts literātiem un visādi citādi izglītotiem cilvēkiem, te var kavēt laiku pēc anagrammām mēģinot atšifrēt mūsdienu pasaules rakstniekus, uz kuriem atsaucas autors. Te ir par smalkajām rakstnieku un izdevēju attiecībām. Netiek aizmirst arī kvartāls, kurā vēlams nekad neiekulties, tur dzīvo kritiķi. Un pīties ar kritiķiem ir slikts stils. Nedaudz pastāstīts par reiz slavenajiem rakstniekiem, kas nu dzīvo bedrēs un savu talantu par naudu izdāļā tūristiem, tā gan ir dikti šausmīga vieta.

Vienu vārdu sakot, grāmata par grāmatām un ko gan tu cilvēks vairāk vari vēlēties? Mani kā lasītāju visvairāk aizķēra tā vieta, kur Hildergunsts nokļuva kādā privātā bibliotēkā un lasīja labas, bet nezināmas grāmatas. Mums katram ir gadījies atrast tādu grāmatu un nenovērtētu autoru, un tādas ir tūkstošiem, bet neviens par viņām neko daudz nezina. Lieku 10 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt visiem, kas mīl lasīt grāmatas, būs par ko padomāt, pasmieties un paskumt. Un ja vēlies izlasīt nopietnu darbu par izdzīvošanu Grāmatu pilsētas katakombās, tad silti iesaku Kanifolija Lietusgaismas “Grāmatu pilsētas katakombas”.

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell

Ja cilvēks kaut cik interesējas par grimdark fantāziju, tad viņš par šo grāmatu noteikti jau ir dzirdējis. Agrāk vai vēlāk kādā intervijā ar rakstnieku ir lasīts par to, kā viņš no bērna kājas ir bijis šīs grāmatas iedvesmots. Vai arī recenzijās nākas lasīt, kā kāds autors ir stipri ietekmējies no paša Gemmella! Es par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis līdz šī gada februārim, kad man viņu piespēlēja Andris. Pēc tam viņa parādījās visur, atsaucēs, podkāstos un internetos. Nespēju izturēt šādu informācijas spiedienu un galu galā grāmatu izlasīju.

Druss – cilvēks Leģenda, ir nolēmis nolikt karoti vientulībā savā kalnu būdā. Taču laiki nav no tiem, kas ļauj veciem vīriem nomirt kalna piekājē. Pēdējam Drenai Impērijas cietoksnim Dros Delnoch uzbrūk Nadir ordas, un nav neviena īsta vīra, kas vadītu aizsardzību. Druss ir pēdējā vīru cerība un viņam kārtējo reizi nākas doties glābt pasauli.

Jā, šī grāmata tiešām ir no tām, kuru lasot nav iespējams nolikt malā. Te ir viens no episkākajiem “last stand” aprakstiem, kuru nācies lasīt. Pāris vīru tūkstoši savā cietoksnī aizstāvas pret pusmiljonu lielu iebrucēju ordu. Viss, kas šķir Drenai Impēriju no Nadiru bandas, ir nieka septiņas sienas. Tas, ka aizstāvji zaudēs, ir skaidrs jau no paša sākuma, taču cerība mirst pēdēj,ā un tāds varonis kā Druss spēj iedvesmot pat gļēvuļus.

No grāmatas varoņiem kaut cik autoram ir izdevies pats Druss, tas ir vecs daudzu kauju veterāns, kuram slava iet pa priekšu, kas ar savu parādīšanos vien spēj motivēt karavīrus. Viņa pieredze ir neaizstājama, taču vecums viņu nav saudzējis, cietokšņa aizstāvība piedāvā viņam pēdējo iespēju atkal paveikt varoņdarbu. Viņu par varoni ir padarījusi dzīve, ja Nadir sen atpakaļ nebūtu nolaupījuši viņa mīļoto, visticamāk Druss būtu palicis par lauksaimnieku. Bet dzīve viņu ir padarījusi par tādu, kas zina katras varonības cenu un līķu kaudzēm, kas slēpjas aiz katras uzvaras. Nedaudz pamaitekļojot, Druss dzīvoja kā varonis un nomira kā varonis.

Pārējie personāži ir pārspīlējums pat šim fantastiskā bojevika žanram. Rak no gļēvuļa kļūst par varoni, kurš spēj aizēnot pašu Druss. Iespējams, ka mīlestība spēj darīt lielas lietas ar cilvēku, bet šis nu bija nedaudz pāri visām robežām. Stāsta gaitā Rak to vien darīja, ka atklāja aizvien jaunas spējas. Viņa mīļotā Virae Dros Delnoch valdnieka meita arī labi prot rīkoties ar zobenu. Taču viņu mīlestības līnijas izvēršana autoram maigi sakot nav sanākusi. Piekritīšu kādam recenzentam, ka pat pornofilmām romantiskā sižeta daļa ir pārdomātāka.

Nākošais klupšanas akmens ir autora nekompetence militāros jautājumos, viņam nav ne mazākās nojausmas par loģistiku un milzu armijas uzturēšanas grūtībām. Jā, vietām viņš runā par apgādi un epidēmijām nometnē, bet tas nudien neatspoguļo patiesās pusmiljonu armijas problēmas. Pasaule ir standarta viduslaiku ar nelielu maģijas piešprici.

Taču vislielākā problēma ir beigas, kur parādās viss autora pieredzes trūkums. Ja visas grāmatas garumā lasītājs tiek lutināts ar negaidītiem notikumu pavērsieniem (deus ex-machina), tad grāmatas beigās no krūmiem tiek izstumts tik daudz klavieru, ka, šķiet, Dros Delnoch atrodas uz to migrācijas ceļa. Var jau saprast, ka tām jābūt episkām, un tajos laikos, kad grāmata tika rakstīta, visu varoņu nāve nebūtu lasītājam īsti pieņemama. Nespēja izdomāt ticamu notikumu pavērsienu autoru vajā arī pārējās grāmatas nodaļās, laikus atrasts karotājmūku ordenis, super artefakts pagrabā, ģenerālis, kurš ir īsts nenoslīpēts briljants un daudzas citas lietas, kas lec ārā no kopējās stāstījuma gaitas.

Ja par visām varītēm grib grāmatā atrast kādu vēstījumu, tad te būs rodams standarta klāsts, kas aizrauj lasītājus jau no Termopilu kaujas laikiem. Pašaizliedzība, varonība, drosme un pašuzupurēšanās, katram cilvēkam iekšā ir bišķi tieksme uz suicīdu, un tādēļ uz tādām viņš droši pavelkas. Taču nekādas dziļās filosofijas te neatradīs, galvenajiem varoņiem katastrofāli trūkst ķēriena lietderīgi izmantot likteņa dotās iespējas. Viņi aprobežojas ar bruņniecisku dižošanos vien, kamēr nadiru pabiras ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai uzvarētu kaujā.

Lieku 6 no 10 ballēm, tikai aiz cieņas pret klasiku. Izlasās labi, taču sižets steidz atķeksēt visas žanra klišejas pat neiespringstot uz izpildes kvalitāti. Noteikti sērijas turpinājumus nelasīšu. Tas, ka daudzi saskata vēlāku rakstnieku ietekmēšanos no šī darba, visticamāk ir tīrā sakritība, jo autors, kā jau minēju, uzsit pa visiem žanra pamatelementiem.

Andromēda (Andromeda #1) by Fred Hoyle, John Elliot

andromeda

Šo grāmatu no plaukta ņēmu ar prieku, bērnu dienās man dikti patika tās pamatdoma. Tad jau kibernētika vismaz PSRS vēl nebija tāli tikusi, un pilnībā automatizēts dzīvības sintēzes process šķita kaut kāds kosmoss. Tagad jau ar’ tas ir kosmoss, bet vairs ne tik tāls.

Beidzot ir noticis tas, uz ko cilvēce ir slepus cerējusi jau daudzus gadsimtus, tiek saņemts vēstījums no saprātīgām būtnēm. Radiosignāli sevī ietver trīs daļas – instrukciju skaitļošanas mašīnas projekta saprašanai, pašu projektu un tā operētājsistēmu. Zinātnieki sadalās divās grupās. Vieni grib projektu iznīcināt, citi izmantot to savām vajadzībām. Pasaule iet uz grunti, un tikai zinātnieks Flemings var to glābt.

Cik noprotu, Hoils piedāvājis idejas, bet Eliots nodrošinājis literāro apdari. Ar idejām viss bija kārtībā, autors ir izvēlējies nudien visracionālāko veidu, kā iekarot svešu planētu no attāluma, pašam neizejot no mājām. Savā ziņā tas savulaik bija ļoti filigrāns risinājums. Aizsūti mašīnu, kas reproducē tavu civilizāciju un gaidi, kad kāds muļķis uzķersies. Šī ir laba skice tam, ko vēlāk nosauks par Tumšā meža hipotēzi, par sevi dod ziņu tikai stiprie un muļķi. Zemei šajā gadījumā ir atvēlēta muļķa loma. Taču ne visi to saprot.

Literārā apdare bija galīgi vāja, neglāba pat sekss un alkohols. Autori tā arī nebija izlēmuši ko rakstīt -detektīvu, bojeviku vai konspirāciju. Beigās sanāca ne šis, ne tas. Papildus vēl var mierīgi piemest Fleminga mačo tēlu, kurš pret sievietēm izturas vadoties tikai pēc to bioloģiskās funkcijas, un šajā jomā nediskriminē pat citplanētiešu aģenti Andromedu.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS viņu izdeva salīdzinoši ātri. Reti kad var atrast pilnīgi pamatotu un kvalitatīvu military industriālā kompleksa kritiku, kapitālisma alkatību un karjeristu zinātnieku zemo morālo laktiņu. Cirvi var izmantot gan malkas saskaldīšanai, gan galvaskausa ielaušanai. Visa grāmata ir cīņa starp divām frakcijām un uzvarēs viltīgākie un kompetentākie. Citplanētiešu sūtījums nudien nav tikai kibernētiskas smadzenes, tas ir kas vairāk un domājams, ka viņam vienmēr ir plāns B. Ja kādam ir gadījies lasīt otro daļu, tad viņš zinās, par ko es runāju. Teikšu, ka morālās dilemmas dimensija ir labi aprakstīta, zinātnieki ir atbildīgi par savu atklājumu izmantošanu, un mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus.

Izlasījās vienā rāvienā, nav jau bieza. Protams, no mūsu skatu punkta ir smieklīgi, ja superdatoram ir tikpat liela skaitļošanas jauda kā tavam ledusskapim, un tas vēl skaitās citplanētiešu pārākā saprāta sasniegums. Taču pat muļķim ir skaidrs, ka ja ir labi optimizēta programma nemaz tik jaudīgus dzelžus nevajag. Romānu var lasīt kā kārtējo brīdinājumu nevērt vaļā Pandoras lādi. Tu nekad nevari zināt, kas no tās izlīdīs ārā, un cilvēce vēl nebūt nav gatava stāties pretī īstam iebrukumam.

Cepuri nost, labs stāsts, literāri pašvaks, bet idejiski noteikti bija pāris desmitgades priekšā savam laikmetam. 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt, citplanētieši var mūs iekarot ne tikai ar kosmiskās armādas palīdzību.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood

Tambora

Nesen man bija saruna par vulkāniem, un izrādījās, ka par Tamboras izvirdumu sekām, atšķirībā no Krakatoa izvirduma, es neko jēdzīgu nezinu. Šo vēsturē autori mīl saukt par nenovērtēto un nepelnīti aizmirsto izvirdumu, kas neskatoties uz savu mērogu, tā arī īsti neguva slavu. Nolēmu labot caurumus savās zināšanās, un ātri atradis šo grāmatu, sāku lasīt.

Kad 1815. gadā kaut kur pie ekvatora gaisā uzgāja Tamboras vulkāns, neviens tam īsti nepievērsa uzmanību. Izņemot vietējos, kuriem tas nozīmēju tūlītēju nāvi piroklastiskajā plūsmā vai bada nāvi pēc pāris nedēļām. Eiropas lielvaras šim notikumam nepiedēvēja lielu nozīmi. Bet tas tā bija tikai līdz 1816. gada vasarai, kura tā arī nepienāca. Kad tas pats atkārtojās 1817. Gadā, cilvēki kļuva manāmi iztraukti. Šī grāmata pievēršas Tamboras vulkāna izvirduma seku sistematizācijai un analīzei.

Šis populārzinātniskais darbs ir laba liecība tam, kas notiek, kad autors labi orientējas kāda autora daiļradē, un šīs zināšanas varītēm mēģina iespīlēt vulkanoloģijas grāmatā. Pats par tevi tas nav nekas slikts, ja vien ar to pārāk neaizraujas. Ievadā autors pievēršas Mērijas Šellijas Frankenšteinam, un tas šķita tāds savdabīgs ievads, kas parāda erudīciju. Pirmā nodaļa ir veltīta pašam izvirdumam un šķita, ka būs laba lasāmviela. Ne jau katru dienu nākas lasīt par radžām, kuri mūk no lavas straumēm. Otrā nodaļa vēstīja par jauno mazo leduslaikmetu, tad sekoja bads Ķīnā un Īrijā. Bija nodaļa par Alpiem, kur šļūdoņi sāka apdraudēt gadsimtiem senas komūnas un dažu labu pat aizskaloja nebūtībā. Bija arī nodaļa par to, kā Tamboras izvirdums gandrīz sagrāva ASV dibinātāju sapni par spēcīgu lauksaimniecības valsti. Par to, ka pret jebkādu intuīciju Arktika pēc izvirduma piedzīvoja siltuma vilni vairāku gadu garumā, un no jauna radās sapnis par izdevīgu tirdzniecības ceļu ar Āziju. Autors ļoti labi ir uztvēris un prot paskaidrot cilvēka un ekosistēmas atkarību vienam no otra, to, cik labila ir šī sistēma un cik maz ir vajadzīgs, lai viss aizietu pa pieskari.

Varētu sist plaukstiņas un uzbāzties ar šo grāmatu visiem, kas ir gatavi klausīties tevī, ja nebūtu viens liels Bet. Autors vienkārši nevar nenoturēties neiebāžot normālā pārdomātā tekstā kaut ko no Mērijas Šellijas dzīves, citātu, vai grāmatas nodaļas literāro analīzi. Iespējams, ja esi literāts, kuram vienlīdz mīļi ir gan Mērija Šellija, gan katastrofiski vulkānu izvirdumi, tev šāds stiliņš liktu sajūsmā spiegt, bet mani aizrauj tikai vulkanoloģija. Tādēļ man krita uz nerviem Mērijas Šellijas gabali, izņemot ievadu, kurā autors visu Šellijas potenciālu izmantoja pa tēmu ieskicējot laikmetu. Viss pārējais man uz nerviem krita tik pamatīgi, ka biju gatavs atstāt grāmatu nelasītu, nu kam man lasīt vēlreiz par Frankenšteina vētru saistībā ar 1816. gada vētru pie Ženēvas ezera? Un šī vētra tiek pieminēta daudzas reizes.

Ja saskaita teicienu “The year without a summer”, tad atrodam to tekstā 43 reizes, nav brīnums, ka man pēc izlasīšanas šķiet, ka grāmata sastāv tikai no šīs frāzes, un Šelliju ģimenes piesaukšanu tā vai citādi 183 reizes. Ja Tambora nebūtu pieminēta 391 reizi, tad es apšaubītu vai grāmatai ir pareizs virsraksts. Labi, tā būtu tikai viena problēma, bet autoram ir vēl viena nepiedodama vājība, viņš tērē lasītāja laiku nepārtraukti atkārtojot vienu un to pašu. Tā ir lieta, kas mani “nokāva”.

Īsumā, ja esi gatavs lasīt grāmatu par vulkānu un pieciest neskaitāmas reizes lasīt vienu un to pašu, tikai ar citiem vārdiem, tad uz priekšu. Ja autors būtu labāk strukturēts, grāmata būtu uz pusi plānāk un ļoti interesanta. Lieku 5 no 10 ballēm, mani nudien neinteresēja intermēdijas par Mēriju Šelliju un autora izdomātās sarunas. Lasīt tikai, ja nekā cita nav pa rokai.

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas  – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Jūnija grāmatas

june 2016

Jūnijs ar bija tāds paknapš mēnesis, un ar mērķtiecīgu grāmatu iegādi nemaz nenodarbojos. Kopā salasījās vien astoņas grāmatas. Izlasījās gan daudz vairāk, jo esmu nolēmis tuvāko mēnešu laikā pielikt punktu Fantastikas pasaulē sērijas pārlasīšanai. Esmu arī apņēmies nepārlasīt Apvāršņa un Stāsti par vēsturi sēriju.

Neredzamās pilsētas by Italo Calvino – smuki sarakstīta grāmata, par cilvēka pasaules uztveri, ceļojumiem un vietu pasaulē. Nav vēlams raut cauri vienā piegājienā, bet dozēt.

Mountaineers by Royal Geographical Society – grāmata par alpīnismu un ar bildēm par smieklīgi zemu cenu. Es vienkārši nevarēju nenopirkt. Brīdī, kad gadīsies lieka brīva stundiņa, izlasīšu.

The King in Yellow and Other Stories Featured on True Detective by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft – Lovkrafts ir labs autors un tādēļ nolēmu paskatīties uz tiem autoriem, kas viņu iedvesmojuši. Teikšu kā ir – diezgan garlaicīgi stāsteļi.

Некрономикон. Аль-Азиф, или Шепот ночных демонов by Абдул аль-Хазред – vēl viens veltījums Senajiem Dieviem. Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, sapriecājos. Latvijā viņa ilgi neparādījās, taču beigu beigās es viņu dabūju savos nagos. Esmu pāris reizes mēģinājis iesākt, bet tās šausmas nemaz nav grāmatas sākumā, un autors aizraujas ar poētiskiem aprakstiem. Šo, šķiet, vieglāk būs lasīt iereibušam, kad prāts notrulināts pret neaprakstāmām briesmām.

Город мечтающих книг (Zamonien #4) by Walter Moers – par šo grāmatu zināju jau sen, angliski viņa nav pārtulkota, bet vāciski negribēju lasīt. Un ko tu domājies – vienu dien’ es to ieraugu krievu valodā! Skaidra lieta, ka nopirku. Stāsts solās būt par grāmatu pasauli, kur katrs lasītājs atverot grāmatu riskē ar savu dzīvi un, iespējams, pat dzīvību.

Tur (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #11) by Kristīne Ulberga – nopirku komplektam. Sēriju ir ieplānots šogad izlasīt, ceru, ka būs laba, lai gan pirmās neliterātu atsauksmes liek par to šaubīties.

Time Travel: a History by James Gleick – tāpēc, ka Gleiks. Esmu gatavs lasīt jebkuru viņa grāmatu, ja vien tajā vismaz 70% no teksta nav matemātikas formulas/

Treading on Thin Air: Atmospheric Physics, Forensic Meteorology, and Climate Change: How Weather Shapes Our Everyday Lives by Elizabeth Austin – nopirku, jo vajadzēja izmainīt maksas tualetei naudu :D Pirmo reizi mūžā tāds pirkuma iemesls.

Kursk: The Greatest Battle by Lloyd Clark – nu un viena par Otro pasaules karu. Izlasīšu kārtējo reizi par Kurskas kauju. Tā kā iepriekš lasītais ir pamatīgi piemirsies, domāju, ka atklāšu daudz ko jaunu.

IMG_0919

Nu jau labu laiku bez grāmatām man ir vēl viena nopietna aizraušanās, kas visnotaļ konkurē ar grāmatām atvēlēto laiku. Tās ir galda spēles, gudros forumos esmu lasījis, ka cilvēkiem ap 40 gadiem tā esot pusmūža krīzes pazīme. Lai nu ko, šī krīze ir visnotaļ interesanta un aizraujoša.

Arkham Horror LCG: Where Doom Awaits Mythos Pack – es esmu uz šīs kāršu spēles uzsēdies jau no janvāra.  Šis ir papildus scenārijs Dunwich Legasy stāstam. Diemžēl mans Zoey un Wendy duo līdz šim scenārijam netika, trakie Seno briesmoņi mani saplosīja lauka vidū un nebija spēka turpināt. Tagad domāja izveidot jaunu deku un provēt solo ar Rolandu izsisties cauri visām briesmām.

Millennium Blades Card Game: Set Rotation Expansion – man ir arī bāzes spēle “Millennium Blades”, kas nedaudz ironiski smejas par MTG tipa spēlēm, esmu izlasījis tikai likumus, un šo es nopirku tikai tādēļ, lai varētu spēlēt solo. Mājās man vēl neviens nav pietiekami izaudzis, lai spētu spēlēt kā pretinieks.

The Lord Of The Rings LCG: The Hunt For Gollum Adventure Pack – vēl viena LCG spēle, uz kuru esmu uzsēdies, šeit katram papildinājumam var būvēt savu deku (laikam būtu pareizāk teikt “kava”, bet izklausās tikpat tizli) un mēģināt pieveikt scenāriju. Ta kā esmu true solo cienītājs, tad tas ir diezgan čakarīgs process. Ziemas vakaros spēlējās labāk nekā tagad vasarā.

Mage Knight Board Game – ja patīk stratēģiski taktiskas spēles, kas balstās uz dekbuilderi, tad šī esot vislabākā, ko var dabūt. Varonis ir Mage Knight, kas dodas iekarot kontinentu. Cīnās pret orkiem, pūķiem un veselām pilsētām. Vienīgais mīnuss ir pabiezā likumu grāmata ar daudziem izņēmumiem. Nācās skatīties pāris pamācību video. Taču jāpiekrīt, šī nudien ir laba spēle, man gan pirmās pāris spēles aizņēma pat četras stundas katra, un tikai ar ceturto reizi es dabūju daudz maz cienījamu rezultātu.

Mage Knight Board Game: The Lost Legion Expansion – tā kā bāze bija laba, tad paņēmu arī papildinājumu, kas spēlei pievieno vienu varoni, nedaudz pārbalansē bāzes spēli un piemet klāt pāris jaunus scenārijus.

Mage Knight Board Game: Krang Character Expansion – šis papildinājums piedāvā vien jaunu varoni, bet kādēļ gan ne, šķiet, ka šo spēli kapāšu vēl ilgi un dikti.

Mage Knight Board Game: Shades Of Tezla Expansion – šim papildinājumam esot problēmas ar noteikumiem un spēles fiziskajiem elementiem. Bet gan jau būs ok. Tagad esmu sametis visu vienā lielā katlā un domāju, ka nekādas papildus problēmas man nebūs.

Legendary: Marvel Deck Building Game – vienkāršs dekbuilderis, kuru var izraut cauri pusstundā. Pagaidām esmu izspēlējis tik vienu spēli, supervaroņiem pieveikt superļaundari bija pārāk viegli, bet ir iespējas padarīt spēli grūtāku, tā kā es nekrenķējos.

Clank: Sunken Treasures – nu šis papildinājums ir obligāts visiem, kas spēlē Clank! Jauni briesmoņi, jauni artefakti un galvenais jaunas pūķu dārgumu krātuves, kuras izlaupīt.

Friday – tāda vienkārša Piektdieņa un Robinsona Krūzo spēle. Robinsons ir dumjš kā zābaks, un nabaga Piektdienim ir jāmāca izdzīvošanas pamati. Pirmās divas spēles ir grūtas, pēc tam uzvara ir tikai tehnikas jautājums.

Forbidden Desert – šī ar’ no vieglā gala, kur tuksnesī jāatrod gaisa kuģa detaļas pirms smilšu vētra tevi ir nobeigusi. Pirmās divas spēles izspēlējām uz Iesācēja līmeņa un šķita visnotaļ viegla, nāksies palielināt grūtības pakāpi.

Descent 2nd Edition: Verminous Lieutenant Pack, Crown of Destiny, Crusade of the Forgotten, Guardians of Deephall – šie visi ir Descent papildinājumi, jo cik ilgi gan galināsi vienus un tos pašus goblinus, labāk ir monstru daudzveidība. Lai gan jāatzīst ar to daudzveidību šķiet esmu pāršāvis pāri strīpai. Man ir pilns plaukts ar šiem monstriem, un ar dažiem es nemaz vēl neesmu pacīnījies. Bet gan jau ar laiku.

%d bloggers like this: