Navigate / search

Tālā varavīksne by Arkady Strugatsky, Boris Strugatsky

Tālā varavīksne

Izvēloties Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, paņēmu tādu, kas man vienmēr ir bijusi vienaldzīga. Tās notikumus atcerējos visnotaļ pavirši. Neko daudz no šīs grāmatas nesagaidīju, lai arī Strugacki ir ļoti labi rakstnieki, reizēm man viņu darbi nepatīk.

Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.

Tas bija no anotācijas, patiesībā tā ir sarakstīta daudz dramatiskāka un koncentrētāka nekā grāmata. Grāmata ir par to pašu Zemes fiziķu bezatbildību. Viņi veic nopietnus eksperimentus ar teleportāciju, Nulles lauku un ko tik vēl ne. Taču izveidojusies situācija ir tāda, kas neļauj zinātniekiem apstāties un apkopot savus rezultātus. Visa pasaule gaida no viņiem lielus atklājumus un tādēļ nākas vien doties uz priekšu, neskatoties uz materiālu un pētāmās problēmas izpratnes trūkumu. Kaut kur aiz horizonta viņus gaida lielie fundamentālie atklājumi, un šie kā dullie Daukas iet pa plānu ledu.

Viena papildus tēma uz pāris lapaspusēm ir diskusija par to, kas labāks – humanitāro vai eksakto zinātņu pārstāvji. Viens no varoņiem labprāt visus pārkaltu par eksaktajiem, lai paplašinātu cilvēces tehnoloģiju potenciālu. Citi atkal uzskata, ka bez humanitārajiem cilvēki pazaudēs paši sevi. Tad vēl tiek apspriesta loģistikas un enerģētikas problēmām. Zinātnieku ir daudz, visa planēta pilna ar eksperimentētājiem, taču enerģijas nav, kā izvērtēt prioritāros eksperimentus, tautsaimniecībai noderīgos no tīrām spekulācijām? Neviens to nezina, un ir radusies nežēlīga konkurence, kur katrs ir pats par sevi.

Nu un tam visam pa vidu ir Roberts, viens no ulmotronu stacijas dežurantiem. Viņš ir iemīlējies bērnudārza audzinātājā Taņā, un šķiet, ka viņa nākotnē būs viens vienīgs prieks un laime. Bet tad kaut kur uz Varavīksnes zinātnieki veica eksperimentu un radās Vilnis. Tikai šoreiz Vilnis ir pavisam savādāks, jauna tipa, tāds, kas jaudā pārspēj visus iepriekšējos. Roberts ir izvēlēts kā cilvēks, kuram krīzes situācijā izlīdīs visas zemiskākās īpašības. Viņš ir panikotājs, egoists, nodevējs un kas tik vēl ne. Apkārtējie pret viņa rīcību izturas iecietīgi, nenobriedusi persona, kas nespēj tikt galā ar spriedzi. Viss jau būtu labi, ja šis tēls neizskatītos kā samākslots idiots, autoriem padodas diskusijas dialogu formā, bet tēlu ticamība viņiem šajā darbā nav pieslīpēta. Te visi ir tādi kā kiberi, katrs ar savu vēstījumu lasītājam. Var saprast to, ka viņi racionāli pieņēmuši savu un planētas bojāeju un tādēļ atšķirībā no Roberta nepaniko, bet tas, kā viņi nonāk pie autora uzdotās tēmas, ir dikti samākslots.

Tāda patumša lokāla apokalipse, kura neskatoties uz grāmatas plānumu ir iestiepta. Varoņi pārāk vienveidīgi un sabāzti tekstā tikai autora uzskatu nodošanai lasītājam. Galvenais “ļaunais” varonis ir ar diezgan pašvaku motivāciju, vairāk impulsīvs un izskatās pēc pilnīga idiota. Lieku 7 no 10 ballēm.

Februāra grāmatas 2017

Februāra grāmatas

Februāris man sanācis diezgan ražens, lai gan mēneša sākums par neko tādu neliecināja. Cītīgi nodarbojos ar savu jauno hobiju – galda spēļu pirkšanu, un grāmatas biju pametis novārtā. Nav jau tā, ka man viņu mājās trūktu – pilni plaukti un liela daļa nelasītas. Tomēr mēneša laikā salasījās 22 grāmatas. Pāris dabūju no izdevniecībām, un tad vēl bija tā Grāmatu izstāde, kur lēnā garā tiku pie gandrīz desmit grāmatām.

Монстролог (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey – šo grāmatu iepirku pavisam nejauši. Cik vien tas var nejauši būt, ieejot grāmatu veikalā. Man bija izbeidzies lasāmais. Gadās, ka neaprēķini savus spēkus un izlasi līdzpaņemto jau turpceļā. Uzrunāja grāmatas vāks – īsts antropofāgs! Arī pārdevējs teica, ka esot tīra manta, vismaaz pirmā. Izlasījis varu pateikt – tiešām labs gabals.

Проклятье Вендиго (The Monstrumologist #2) by Rick Yancey – it kā jau vajadzēja nopirkt sākumā vienu un tad pārējās, bet nospriedu, ka ņemšu uzreiz visu sēriju, jo kas var būt labāks par īstu bāreņu monstru mednieku stāstu? Tādēļ man viņas visas ir krievu valodā.

Кровавый остров (The Monstrumologist #3) by Rick Yancey – šis tiek reklamētas kā jauniešu grāmatas, taču jauniešiem ieteiktu būt virs sešpadsmit, jo šīs ir īstās šausmenes pilnas ar maniakiem un briesmoņiem. Nesagatavotākam cilvēkam varētu pēc tam arī rādīties pa murgam ar pusapēstām jaunavām.

Ступени, ведущие в бездну (The Monstrumologist #4) by Rick Yancey – ceru šogad šo sēriju izlasīt un par izlasīto pastāstīt arī jums. Protams, bez maitekļiem.

Vongezers by Yana Vagner – paņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, grāmata ir par ikdienišķu pasaules galu, kas sākas kā gripas epidēmija. Autore nav augstās domās par civilizācijas slāņa biezumu. Visa grāmata ir ceļojums pa brūkošu lielvalsti, kur indivīda ambīcijas sāk prevalēt pāri sabiedrības interesēm.

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Kabir Sehgal – Šo dabūju no Jāņa Rozes izdevniecības par naudu. Autors ir ņēmis un izdestilējis diezgan nopietnu grāmatu kaudzi šajā grāmatā. Lielākā daļa bija labi uzrakstīta, bet pāris nodaļas bija aiz matiem pievilktas un liekas.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Ransom Riggs, Rensoms Rigss – šo paņēmu no Zvaigznes ABC, beidzot uzzināju kā beidzās īpatņu nedienas. Diezgan melni piedzīvojumi, kur visa ļaunuma cēlonis izrādījās ģimenes nesaskaņas. Bildes vairs nav stāsta daļa, tās ir mākslīgi pielīmētas klāt stāstījumam.

The Mammoth Book of Cthulhu: New Lovecraftian Fiction (Mammoth Books) – Vienkārši nevarēju nenopirkt. Stāsti par Lavkrafta pasaulēm ir mana vājība. Neesmu pat īsti drošs, ka neesmu viņus jau reiz lasījis.

Junk DNA: A Journey Through the Dark Matter of the Genome by Nessa Carey – Jāņa Rozes grāmatnīcā bija populārzinātnisko grāmatu pievedums cenā zem 5 EUR. Nebija variantu – jāņem!

Norse Mythology by Neil Gaiman – cilvēkama, kuram mājās ir Eddas dziesmas, neklātos šai grāmatai pirkstu durt klāt, bet man tās dziesmas ir par smagu un dzejisku, gribas visu izliktu uz paplātes. Nesen gan ko līdzīgu izlasīju no Loki skatupunkta. Ar šīs grāmatas lasīšanu nesteigšos, divreiz gada laikā lasīt par skandināvu mitoloģiju būtu nedaudz par traku.

The Intimate Universe: How the stars are closer than you think by Marek Kukula – šī arī no lētajām populārzinātniskajām. Es pat pārbaudīju, vai nav kāda pseidozinātne, viss var gadīties. Goodreads teica, ka respektabla grāmata – ticēsim.

The Tales of Beedle the Bard (Hogwarts Library) by J.K. Rowling – nopirku garāmejot, sen bija doma sapirkt Potera sērijas perifēriju.

Atlas Obscura: An Explorer’s Guide to the World’s Hidden Wonders by Joshua Foer – grāmatu izstādē izgāju pirmo apli un šo atķeksēju kā ņemamu, viņas bija veselas trīs un tāpēc atliku pirkumu uz vēlāku laiku. Pēc pāris stundām bija palikusi tikai viena, ņēmu, kamēr vēl ir. Tāda šķirstāmā grāmata par nepopulārajām populārajām vietām uz Zemeslodes.

On the Steel Breeze (Poseidon’s Children #2) by Alastair Reynolds – šī bija lēto grāmatu kastē, paņēmu, jo šķita, ka viņa nav nevienā sērijā. Izrādās ir otrā savā sērijā, nu nāksies meklēt arī pirmo.

The Peripheral by William Gibson – arī no nocenoto kastes. Gibsonu visi slavē, taču tas, ko es esmu lasījis, mani nav uzrunājis. Kiberpanka pamatu licējs, bet man šķiet, ka šiza. Nekas, varbūt šī būs labāka.

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell – šo man izsniedza Andris, esot darkgrim žanra viens no pīlāriem. Es šādu rakstnieku biju tikai dzirdējis, lasījis gan ne.

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera – par šīs grāmatas lasīšanu esmu domājis jau labu laiku. Taču baidos, vai konspirācijas teorija būs pietiekami “dziļa” un vai autores vēstures zināšanas būs pietiekami fundamentālas, lai labs piedzīvojums neizvērstos par smieklīgu farsu. Grāmatu izstādes laikā nenoturējos un iepirku.

Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš – šis tāds riskants pirkums, jo autors raksta par mīlestību. Visi jau atceras, kā viņam mīlestība padevās Zīmogs sarkanā vaskā sērijā, kur meiču purvā pūdēja gadiem. Šeit gan laika sprīdis būs īsāks. Bārbala man apgalvoja, ka esot laba, tādēļ arī nopirku.

Plikie rukši by Rihards Bargais – arī par šo Bārbala teica, ka esot laba, izlasīju un nudien bija laba. Pat apskatu jau uzrakstīju.

Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941-1945. by Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs  – nopirku, jo šādu grāmatu rakstītāji un izdevēji ir jāatbalsta. Un vienmēr jau ir interesanti palasīties par izgājušu gadu ikdienu.

Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans – beidzot iznākusi latviešu mēlē. Izasīju gan jau pirms pāris mēnešiem, bet nu dabūju papīra formā. Pēc izlasīšanas varu teikt tikai vienu – nāvi Emberam!

Vafeļu sirdis by Maria Parr – šo nopirku Grāmatu izstādē, piegāju pie izdevniecības Liels un Mazs stenda un palūdzu kaut ko bērnam, kuram atīk Gregs. Man ieteica šo. Nu redzēs vēl vai Grega fanam šis patiks.

Plikie rukši by Rihards Bargais

Plikie rukši

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem  – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.

Šis tas par velti by Robert Sheckley

Šis tas par velti

Šoreiz, izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” grāmatu, nolēmu ņemt vienu no mīļākajiem stāstu krājumiem. Pēdējo reizi gan biju to pārlasījis vidusskolas laikos, un atmiņā bija aizķērušies pāris stāsti. Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju otrajā klasē. Atradu viņu tēva kabinetā elektromehāniskajās darbnīcās. Tā kā īstais īpašnieks nepieteicās, tad pievācu sev. No grāmatas daudz kas pāri nebija palicis, vāku nebija un tās lapaspuses saturēja pamatīgu solidola un citu smērvielu devu. Toties stāsti bija labu labie. Tagad viss ir mainījies, lasīju grāmatu ar vākiem, tie izrādās Balti, un šķiet, ka neviens pirms manis grāmatu nekad nebija atšķīris. Bet nu par stāstiem.

Vispār pēc grāmatas izlasīšanas man ir jāsecina, ka nemaz tik labi tie stāsti nav. Nudien nevaru saprast, kas bērnībā mani viņos aizrāva. Daži, protams, ir palikuši nemainīgi labi, bet biju pārsteigts, cik daudzi izrādījās tādi viduvēji. Kārtējo reizi sabradāju savas gaišās bērnības atmiņas. Stāsti ir tie paši, bet es kā lasītājs esmu izmainījies, varbūt pārāk sacerējies, varbūt kļuvis pārāk cinisks, īsti nevaru saprast.

Biļete uz Tranaju – joprojām labs gabals par Utopiju tās visā krāšņumā. Par tādu kā mītisku planētu, kurā viss ir tieši tā kā tas vajadzīgs, nav noziedzības, nodokļu, un valdība strādā cilvēku labā. Protams, visa sāls ir sīkās detaļās. Galvenā mācība – turiet savas sievas stazilaukā un tad problēmu nebūs.

Mani nabaga slepenie – šī laikam bija iecerēta kā ASV specdienestu ironiska kritika. Bērnu dienās dikti patika pasaule, kurā visi viens otru novēro un ziņo par to valdībai. Spēlē piedalās visi, pat izsekojamais, tāds dikti cilvēcisks stāsts.

Šis tas par velti – kurš gan negribētu dabūt kasti, kas izpilda visas vēlmes? Marmora pili, lūdzu, 120 dejotājas, nav problēmu. Tas nekas, ka mašīna īpašumā nonākusi nejauši, un par velti nav nekas. Stāsts ir īsts ātro kredītu piedāvātāja sapnis, galvenais iesmērēt cilvēkam pirmo kredītu, pēc tam viņš maksās visu mūžu. Šeit arī beigu beigās par visu ir jāsamaksā, bet ir viena lieta, kas pienākas arī par velti.

Atkritumu vācējs no Lorejas –tāds īsti rasistisks gabals, par cilvēku rases pārākumu visā Galaktikā. Koncepcija ir diezgan izdevusies un vēlākos laikos to var atrast citos darbos, ne tik daudz rasisma aspektu, bet brīnumzāļu iedarbības sekām.

Rituāls – uz kādas dievu aizmirstas planētas notiek brīnums – Dievi atgriežas. Taču valdošajā reliģijā ir notikusi šķelšanās – konservatīvie dievus grib sveikt ar pilno deju ciklu astoņu dienu garumā, bet atkritēji meklē iemeslus, lai sāktu uzreiz ar dzīrēm, kā to rekomendē viņu pravietis. Paši dievi savukārt dara visu, lai izliktos par parastajiem mirstīgajiem, kuri no bada un slāpēm ir zaudējuši prātu. Ej un saproti, ko ar tādiem iesākt?

No izcilas grāmatas šis krājums man pārtapa par “lasīt var”, un lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk ironiskā zinātniskā fantastika ar kapitālistiskās sabiedrības tumšāko skaldņu kritiku, tad droši lasiet, būs labi!

Grāmatu izstāde 2017

Grāmatu izstāde

Šogad man Andris no Prometeja piedāvāja unikālu iespēju piedalīties grāmatu izstādēhttp://domgraudi.blogspot.co un pavērot visu notiekošo no letes otras puses. Teikšu, kā ir, mani tas ieinteresēja. Es vienmēr esmu gribējis redzēt tos cilvēkus, kuri pērk un lasa fantastikas un fantāzijas grāmatas. Pie reizes bija plāns papildināt arī pašam savus grāmatu krājumus. Uz to gan pārāk lielas cerības neliku, jo uz grāmatu veikaliem eju biežāk nekā uz pārtikas bodēm, un man it kā viss nopirkšanas vērtais ir nopirkts.

Bet nu padalīšos ar savu pieredzēto. Grāmatu izstādes apmeklētāji lielākoties ir pavisam parasti cilvēki, jā, laiku pa laikam ir redzami reptiloīdi, bet viņi ir pietiekoši labi maskējušies un tādēļ ar savu ierašanos ažiotāžu neizraisa.

Par to stāstīšanu ir tā visnotaļ interesanti. Parasti cilvēks, ja viņš bodē skatās preces, pārdevēja uzbāšanās ar palīdzību šķiet aizvainojoša, un cilvēks lielākoties aizmuks prom. Grāmatu tirdzniecībā, vismaz izstādē, tā nav. Vidējais grāmatmīlis lielākoties ir visnotaļ runātīgs cilvēks, galvenais vajag dot viņam/viņai iespēju uzsākt sarunu, visvienkāršāk to panākt ir sākt pirmajam. Un tad var uzklausīt gan kritiku, gan atzinības vārdus. Galvenais ir nemēģināt viņam kaut ko pārdot, bet vienkārši parunāt par grāmatām. Bet nu par pircēju kategorijām.

Ērgļa acs – šie ir cilvēki, kuri uz piedāvājuma skatās no droša attāluma – divi un vairāk metri. Ja pa vidu nebūtu izliktas vitrīnas ar Zelta ābeles godalgas nominantu grāmatām, tad viņi turētos maksimāli tuvu ejas vidusdaļai. Šie vēl ar lasīšanu redzi nav samaitājuši un paši apgalvo, ka tuvāk nākt viņiem nemaz nevajagot. Taču uzrunāti lielākoties ir gatavi pienākt klāt un apskatīties arī no tuvāka attāluma.

Klīstošie holandieši – tie ir cilvēki, kuri paši nesaprot kur un kādēļ ir nonākuši. Viņi ar tukšu acu skatienu klīst pa ejām un dzīvo paši savā pasaulē. Ja spriežam pēc analoģijas ar lielveikaliem, tie noteikti ir no sievām vai vīriem noklīduši nesēji. Iespējams, ka arī no blakus izstādes iemaldījies apmeklētājs.

Izdevniecības Fani – šie cilvēki ir izlasījuši/izlasījušas visu piedāvāto un pienāk cerībā ieraudzīt kaut ko jaunu. Šos es saprotu, jo pats piederu pie tiem. Šādiem pircējiem cena interesē vismazāk, vairāk uztrauc jautājums, kā guvumu pareizi sapakot somās, lai varētu visu aizstiept mājās nesagandējot muguru. Viņi neskopojas ar atzinības vārdiem un interesējas, kad būs kaut kas jauns.

Erudīti – tikai vīrieši, parasti gados, kuri reiz ir strādājuši industrijā. Viņus absolūti neinteresē piedāvājums, viņi ir atnākuši parunāties. Izstāstīt par saviem piekrautajiem grāmatu plauktiem, par to, kā visas nemaz nav iespējams izlasīt. Prometeja gadījumā erudīts vienmēr uzskatīs par vajadzīgu atgādināt , ka iepriekšējo redakciju 1937. gadā apšāva. Viņi mīl pajautāt pēc kādas lietas, kuras uzražošana izmaksātu astronomisku summu, kāda reta eksemplāra faksimilu un tā. Tomēr arī šiem vīriem spēju dot viedus padomus. Vīram ar lielo bibliotēku izstāstīju, ka es plānoju saviem mantiniekiem uzdot par pienākumu norakt mani kopā ar neizlasītajām grāmatām. Bijušajam tipogrāfijas darbiniekam devu padomu, ka glancētie žurnāli degs daudz labāk, ja viņus pirms tam izmērcēs un tad izžāvēs. (zinu, jo man pastkastē reizēm žurnāli izmirkst).

Mērķtiecīgie – viņi no grāmatu izstādi uztver kā lielu grāmatu veikalu, kurā nopirkt visu vajadzīgo. Viņiem ir saraksts, ierobežots laiks. No pasākuma viņi netaisa lielu ambrāžu – aiziet, nopērk, ko vajag, un dodas tālāk.

Budžetnieki – šiem cilvēkiem ir jāpiedzīvo grāmatmīļa murgs – ar limitētiem resursiem jāmaksimizē guvums. Viņi labprāt paņemtu visu, bet naudas ir, cik ir, un tādēļ viņu patiesi interesē iegādājamās grāmatas saturs. Viņš apskatīsies grāmatas vērtējumu, būs lasījis atsauksmes un labprāt uzklausīs tavas domas.

Bezbudžetnieki (varbūt Taupīgie) – šī ir pavisam skumja kategorija, bet tāda ir realitāte. Viņi lielākoties staigā apkārt un veido no bibliotēkas ņemamo un lasāmo grāmatu sarakstu. Ir cilvēki, kuriem atšķirībā no manis, nepiemīt privātīpašnieciskas tieksmes un viņiem nav svarīgi, lai grāmata pēc izlasīšanas paliktu grāmatu plauktā.

Grāmatu blogeri – tie ir īpaša kategorija, kas lielākoties pazīst izdevniecības cilvēkus, labi informēti par piedāvājumu. Tas lielākoties jau ir viņu plauktos, šī ir viena no tām reizēm, kad savus kolēģus var “nejauši” ieraudzīt dzīvajā. Mēģināt kādā pretimnācējā sazīmēt, iespējams, vēl neredzētu grāmatblogeri utt. Protams, beigu beigās dienas guvums ir jāieliek sociālajos tīklos un piedzīvotais jāapraksta blogā. Man šogad sanāca sastapt daudzus grāmatu blogerus, jo galu galā izstādē biju veselas divas dienas!

Īpaši uzteikt es gribētu kādu puisi, kurš savos secinājumos bija skarbs. Viņu interesēja viss piedāvājums, diemžēl pēc īsa apstāsta viņa secinājums par katru darbu bija nemainīgs: “izklausās diezgan sviestaini.” Beigās gan viņš mums atzinās, ka patiesībā vēloties Mansarda stendā sastapt pašu Joņevu. Ceru, ka viņa sapņi piepildījās.

Tā kā Prometeja piedāvājums ir diezgan koncentrēts fantastikas un fantāzijas žanrā, tad nācās arī sastapt pircējus, kas saka – nē, tādas lietas mani neinteresē. Vispār es viņus saprotu, mani ar’ Kontinenta piedāvājums, piemēram, neuzrunā, un Habbarda baznīcas materiāliem es metu lielu līkumu. Taču parasti mēģināju uzķert, kur rodas aizspriedumu būtība. Runājoši dzīvnieki var nobiedēt ikvienu. Tādēļ centos skaidrot, ka žanrs jau ir tikai papildus slānis tam pašam jaukajam detektīvam, kara stāstam vai trillerim. Taču cilvēku pārliecība lielākoties bija stipra, un viņi nepadevās. Beigās, kad cilvēki jautāja, vai mums ir kaut kas no biogrāfijām, es atbildēju, ka, jā, šeit mums ir viena burvja dzīves gaitu apraksts.

Lai cik tas skumji nebūtu, pircējus vairāk par pašu grāmatu interesē tās cena. Pēc salīdzinoši nesen izskanējušā raidījuma pat sunim ir zināms, ka grāmatas pašizmaksa ir maksimums 3 EUR (vai viens Bojārs). Tā kā Prometeja stendā vislētākā grāmata bija 4,95, tad tā arī izraisīja vislielāko pircēju interesi. Kā jau zināms, blogeri nespēj muti valdīt ne tikai internetā, bet arī reālajā dzīvē, un es labprāt potenciālajiem pircējiem stāstīju par noskatīto grāmatu.

Izskatās, ka viens Bojārs arī ir tā cena, uz kuru tēmē pircējs. Piemēram, svētdien, kad meklēju ko vēl varētu nopirkt, dzirdēju kādas padzīvojušas kundzes izbrīnītu jautājumu, kādēļ viss ir tik dārgs (~7 EUR), viņa bija domājusi, ka pēdējā izstādes dienā, ja ne visu došot par velti, tad par nopietnām atlaidēm. Pasteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka tas būkšķis brīdī, kad nokrita cenas tā arī nekad nepienāca. Var jau saprast pircējus, ekonomiskā situācija, mazās pensijas, algas un citus faktorus, tomēr ir jāsaprot arī otra puse – grāmatu izdevniecība tomēr ir uzņēmējdarbība, kurai vēlams vismaz iziet pa nullēm, un nodarbošanās ar labdarību nevienu īsti nemotivē. Galu galā par brīvu izstādē vienmēr ir iespējams dabūt Bībeli, un apmeklējot grāmatas maiņas punktu (ja paspēs pirms ibook nažiem), atrast arī šo to lasīšanas vērtu.

No pasākumiem neapmeklēju nevienu. Kad gāju garām Krievijas izdevēju stendam, dzirdēju salīdzinošo analīzi starp Rietumu un Austrumu literatūras variantiem. Tēze bija aiz matiem pievilkta, un gāju tālāk. Svētdien, kad ļaužu masa bija klusāka, tad uz dienas beigām dzirdēju diezgan fragmentāru un neprecīzu Rembo filmas atstāstu, šķiet kāds Afganistānas veterāns bija uzrakstījis grāmatu par savu cīņu pret dušmaņiem.

Grāmatu izstāde ir viens brangs un lustīgs pasākumus, kuru nudien ir vērts apmeklēt!

Par bildi paldies Maijai no Domugraudiem

Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans

Burvju karalis

Pērnajā gadā latviski iznāca šī autora pirmā grāmata Burvji, un teikšu, ka man nācās diezgan nomocīt savu gribasspēku, lai nepadotos tālāk lasīšanas vilinājumam. Nav jau nekāds joks izlasīt aizraujošu grāmatu, zināt, ka tai ir vēl divi turpinājumi, un nelasīt tālāk. Man gan šajā jomā ir zināma pieredze, jo tādas iesāktas sērijas man ir vairāki desmiti. Galvenais ir izturēt pirmās pāris nedēļas, un tad tas vairs nav tik sāpīgi. Grāmatu izlasīšanai man iedeva izdevniecība Prometejs.

Citējot anotāciju:

“Grāmatā “Burvji” Levs Grosmans apgāza fantāzijas žanra kanonus, iztēlojoties maģiju mūsu pašu pasaulē untumainu un nebūt ne ideālu cilvēku rokās, kurus nevada daudziem romānu varoņiem pierasti skaidrā izpratne par labo un ļauno. “Burvju karalī” šie jaunie burvji tiek nosūtīti episkā piedzīvojumā pie maģijas tumšajām saknēm, kur viņi sev atklāj negaidītu varonības paradoksu. Šajā grāmatā lasītāji iepazīs arī spēcīgo Džūlijas tēlu, kuras dusmu plosītā ģenialitāte ir vienlaikus fascinējoša un šausminoša. Viņas niknuma un Kventina ilgu pretstatījums rada psiholoģiski daudzslāņainu un lasītājam pietuvinātu romānu.”

Filorijā beidzot valda īsts miers un saticība. Baltsmailes pilī valda četri burvji, un šķiet, ka utopiskā bezbēdība nebeigsies nekad. Vienudien viņi dodas medībās, lai notvertu kādu Īpašu zvēru – trusi, kurš paredz nākotni. Medību iznākums sola drūmu nākotni, tikai īsti nevar saprast, kad tā pienāks. Garlaicības mākts Kventins nolemj doties ceļojumā uz vienu no Filorijas robežsalām.

Pēc apraksta spriežot, varētu saprast, ka šī grāmata nav tikusi daudz tālāk par Nārnijas hronikām, un nopietnam lasītājam tas pat varētu likt no grāmatas novērsties. Ar drošu sirdi varu teikt, ka es jau nemaz neesmu fantāzijas cienītājs, jo pasakas nelasu no tiem laikiem, kopš valkāju bikses ar kabatām. Taču mūsdienu fantāzijas žanrs jau sen neaprobežojas ar runājošiem dzīvniekiem un priekšmetiem. Protams, bez tiem iztikt nevar, bet tas ir tikai veids kā nodot autora vēstījumu lasītājam.

Šī ir grāmata par varoņiem un pasaules lietu kārtību. Ar lietu kārtību viss ir skaidrs, vismaz Kventina pasaulē, realitāte ir tikai plāns slānis, kas uzmālēts uz pasaules darbinošā mehānisma. Ideja nav jauna, taču izpildījums tiek labi pasniegts. Kventins atradis savā dzīvē jēgu nododamies dīkai karaļa lomas izpildīšanai, par šādiem niekiem neaizdomājas. Viņš atrodas pasaulē, kurā viss viņu apmierina, vienīgi ir nedaudz garlaicīgi. Tādēļ redzot iespēju doties piedzīvojumā, viņš nezaudē ne mirkli un dodas ceļojumā kopā ar Džūliju.

Grāmatā paralēli risinās divas sižeta līnijas – viena ir jau augstāk minētais Kventina ceļojums, otra vēsta par Džūlijas ceļu uz burvju pasauli. Viņai tas nebūt nebija tik institucionalizēts kā Kventinam. Viņai nācās iepazīties ar burvju pasaules pagrīdi. Šajā ceļā viņa ir pazaudējusi kaut ko svarīgu – cilvēcību. To lasītājs nopratīs jau no pirmajām lapaspusēm, atliek vien jautājums – kā? Džūlijas stāsts ir kā pretmets Kventina ceļam uz burvestībām. Ja Kventinam viss tika pasniegts uz paplātes, viņai zināšanas nācās savākt pa kripatām un apgūt visu pašmācības ceļā. Tomēr nav jau tā, ka viņa pati neizvēlētos savu ceļu, viņai bija iespējas visu pamest un dzīvot parasta cilvēka dzīvi, samierināties. Tā kā pati vien vainīga! Taču galvenais ir viņas stāsta fināls, kurš izskaidros daudz ko. Tādā tipiskā sengrieķu vēstījuma stilā.

Kventinam savukārt negribot nāksies noskaidrot to, kā tas ir būt varonim. Par to, ka pasaulei pēc būtības ir uzspļaut varoņiem un varonībai. Varonis pēc varoņdarba veikšanas nav pat plika graša vērts. Viņš var priecāties, ja saņem medaļu, taču lielākoties tas ir spēriens pa pakaļu. Par to, ka brīžos, kad šķiet tev vairs nav ko atņemt, vienmēr atradīsies kas tāds, kas tev vēl ir aizķēries. Un Filorijā noteikumi ir noteikumi, un no tiem nav atbrīvots neviens. Pat labajā var būt ļaunais un otrādi, to nosaka tikai interpretācija.

Grāmatas pasaule ir vienkārši perfekta, man tādas detalizētas pasaules pilnas ar sīkumiem vienmēr ir patikušas. Tai pat laikā autors ir pietiekoši prasmīgs, lai neizplūstu garās atkāpēs par dabas ainavām, floru un faunu. Te viss ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Praktiski nekā lieka. Ja lasītājs vēlēsies nodoties simbolisma meklējumiem, autora līdzības un interesantie tēli tam ir ļoti pateicīgi. Šeit īpaši gribētu izcelt kuģi “Mundžaku”, īsti nevarēju saprast, vai beigās viņa pārmaiņas bija domātas kā alegorija, par to kā sākotnējais dzinulis uz mērķa sasniegšanu no komplicētas struktūras pārvēršas par aizvien vienkāršāku un vienkāršāku, līdz beigās izkristalizējas tikai viens vienīgais dzinulis, kas ir primitīvs kā neēvelēts dēlis. Iespējams, ka autors to nemaz tā nebija domājis, bet šādas vietas bija pārāk daudz, lai tā būtu vienkārša sakritība. Šo prātojumu derētu nobeigt ar Stendera citātu:

“… bet jums … aprakstīt būtu jums par daudz; neģ tas, ko es jums teicis, vairāk iraid nekā jūs spējat panest!”

Paldies, ka izlasījāt līdz beigām.

Lieku 10 no 10 ballēm, viens no retajiem gadījumiem, kad otrā grāmata ir labāka par pirmo. Noteikti iesaku izlasīt šo sēriju! Autors savu rakstīšanas stilu ir noslīpējis, grāmatu var lasīt daudzos slāņos, cik vien paša iztēle, fantastikas literatūras, mitoloģijas un iepriekšējās grāmatas satura atcerēšanās spēj turēt līdzi. Ceru, ka arī trešajā grāmatā autors man neliks vilties.

Papildus gribētu uzteikt Viļa Kasima tulkojumu, tas tiešām ir izcils, grāmata lasās viegli un nemaz nevarētu iedomāties, ka tā ir pārtulkota no angļu valodas!

The Monstrumologist (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey

Монстролог (The Monstrumologist #1)

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, iepriekšējā izlasījās negaidīti ātri, kindles nebija līdzi, bet vilcienā tās četrdesmit minūtes kaut kas ir jādara, nevar jau visu laiku blenzt ārā pa logu. Iegāju grāmatu veikalā Polaris un ieraudzīju grāmatu, uz kuras vāka attēlots antropofāgs. Kaut ko tādu sen nebiju redzējis, tādēļ papētīju grāmatu sīkāk. Cik nopratu, autors ir dikti slavens ar sēriju Piektais vilnis, pēc kuras uzņemta filma. Man, kā kino apdalītam cilvēkam, tas neko daudz neizteica. Tad pieslēdzās pārdevējs – konsultants, kurš zvērēja, ka pirmā esot ļoti laba. Beigu beigās paņēmu visas četras.

Jaunajā Jeruzalemē Harringtonleinas 425. Namā notiek dīvainas lietas. Naktī to apmeklē dīvaini cilvēki ar dīvainām kravām. Ar ko īsti nodarbojas nama saimnieks, nevienam nav zināms. Ja nu tikai pašam nama īpašniekam doktoram Pellinoram Vortropam un viņa jaunajam asistentam Vilam Henrijam. Kādu nakti pie namdurvīm piebrauc rati, tajos atrodas monstrs, kura rīklē iestrēdzis jaunas sievietes ķermenis. Monstrs izrādās antropofāgs, afrikāņu briesmonis cilvēkēdājs. Taču kādi vēji to atpūtuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas vēl ir jānoskaidro.

Šo grāmatu ierindo pie jauniešu literatūras, negribu būt pārāk sīkumains, bet sacīšu, ka šis iedalījums skaitās tikai ņemot vērā ES likumdošanu, pēc kuras cilvēks ir jaunietis līdz 35 gadiem. Šis ir ļoti nopietns šausmu stāsts, kurā ne tikai monstriem ir lemts būt par tādiem. Vils Henrijs savos divpadsmit gados ir pieredzējis daudz ko – savu vecāku nāvi, un Pellinora pētījumi nav priekš cilvēka ar vājiem nerviem. Taču doktors ir viss, kas viņam ir. Tas nekas, ka doktors ir monstrologs, un viņa raksturs nav no tiem vienkāršākajiem. Pellinors dzīvo tikai zinātnes dēļ, katrs atklājums pats par sevi ir pietiekami nozīmīgs, lai tā dēļ būtu vērts upurēt dzīvību vai dzīvības. Tikai atsakoties no cilvēcības daļas var kļūt par īstu amata pratēju. Vilam nākas ēst sūro monstrologa maizi jau no bērnu dienām.

Ja doktors iet medīt antropofāgus, kuri var saraut pieaugušu cilvēku gabalos, skaidra lieta, ka Vilam ir jānāk līdzi, jo kā gan citādi viņš mācīsies. Reizēm Vilam doktors Pellinors pats šķiet kā monstrs, kurā nav atlicis nekā cilvēcīga. Taču tas ir tikai līdz brīdim līdz viņš sastop patiesu sava amata pratēju. Šis cilvēks, kurš skaitās pasaulē labākais antropofāgu mednieks. Šis Kerns spēj pacelt latiņu vēl augstāk, viņš vadās tikai pēc mirkļa izdevīguma un izsmej jebkādus spriedumus par morāli. Galvenais ir izdzīvot un uzvarēt, viss pārējais ir maznozīmīgi.

Galvenais stāstītājs ir Vils Henrijs, jo autors jau ir tikai publicējis viņa pierakstus, kas atrasti pēc Vila nāves. Cik jauks veids, kā likt lasītājam noticēt notikušā realitātei. Jo kurš gan var zināt, kas noticis deviņpadsmitajā gadsimtā, varbūt tiešām antropofāgi ir tikpat reāli kā pigmeju ikgadējie kari ar dzērvēm. Vilam monstru eksistence ir fakts, un cik var noprast, viņa dzīvē ir daudz nopietnākas lietas, kuras viņu satrauc. Piemēram, vecāku zaudēšana ugunsgrēkā un ģimenes mīlestības trūkums. Doktors viņu uztver kā darbarīku, kurš ir parocīgs lietu pienešanai, ēst gatavošanai un mājas tīrīšanai. Taču tā kā neviena cita viņam nav, tad viņš cenšas doktora rīcības motīvus izprast.

Kā jau visos labos šausmu stāstos, arī šajā tiek parādīts, ka monstri ir tikai relatīvs jēdziens, ar ko mēs apzīmējam savas bailes, to kas atrodas ārpus ierastā. Antropofāgi ir cilvēkēdāji pēc savas dabas, tāds nu ir evolūcijas produkts, kurš labprāt rij dzīva cilvēka gaļu. Nav tā, ka viņiem nebūtu jūtu, tikai tās attiecas uz viņu pašu cilti. Kā saka Kerns, antropofāgs pēc būtības ne ar ko neatšķiras no jebkura cita parazīta, viņš ir evolucionējis noteiktā nišā, un viņa daba tādēļ nemaz nav nosodāma. Tas ir tikai vēl viens no tiem radījumiem, par kuriem mēs neko negribam zināt, jo viņš izskatas pārāk līdzīgs mums un tādēļ mūs satrauc. Neizpaliek arī morāle, kad mēs redzam, kas ir īstenie monstri, cilvēki, kuri aiz auksta aprēķina, naudas vai varas dēļ ir gatavi uz visu.

Īsumā ļoti labs šausmu stāsts, kurā autors neaprobežojas tikai ar monstru medīšanu vien. Bet liek lasītājam atbildēt sev uz jautājumu, kas ir monstrs, iedziļināties ētikas un morāles jautājumos, izvilkt ārā savas slēptās bailes un nobāzt tās atpakaļ. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti ir vērts izlasīt.

The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

The Tyrant's Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

Lai atrastu laiku šai grāmatai, bija nepieciešams vesels pusgads. Nudien nezinu, kas mani attur no šīs sērijas izlasīšanas uzreiz. Man pat visas grāmatas ir pieejamas rokas stiepiena attālumā. Man viņa ļoti patīk, interesanti varoņi un vēl interesantāka pasaule. Taču brīdī, kad pie apvāršņa parādās jautājums – ko lasīt nākamo? Es vienmēr paņemu kaut ko citu un bieži vien vājāku. Iespējams tādēļ, ka šo autoru diezgan daudz atlasījos Expanse ciklā, bet tas būtu pārāk vienkāršs izskaidrojums.

Geders Palliako ir pārņemts ar ideju atstāt savam aizbilstamajam pasauli, kura ir daudz labāka nekā tagad. Tādēļ nākas karot, karot par mieru, darīt visu, lai cilvēki dzīvotu mierā un saticībā. Jā, šīs idejas dēļ nogalināti tiks daudzi, bet mērķis ir tā vērts. Citrina savukārt turpina baņķieres karjeru, viņa ir devusies uz Medeanas bankas centrālo institūciju, lai mācītos no labākajiem. Karš, lai arī nes postu, ir laba iespēja nopelnīt, un ne visas lietas var izšķirt tikai zobeni. Kapteinis Markuss Vesters dodas ceļojumā, viņa mērķis ir atrast ieroci, ar kura palīdzību pielikt treknu punktu Gedera ievazātajai jaunajai ticībai.

Šī ir grāmata, kuras galvenais uzdevums ir eskalēt notikumus. Taču, lai lasītājs nesajauktu šo grāmatu ar pēdējo sērijas grāmatu, tas jādara prātīgi, pareizi izvietojot uz spēles galda – gan varoņus un pretiniekus, gan viņu motīvus un apsvērumus. Taču autors ir piešāvis roku šajā žanrā un lasītājam nepiedāvā vienkāršu pildījumu. Tikai vietumis šķiet, ka viss notiekošais ir iestiepts. Viņa varoņi uz saviem mērķiem iet ar apbrīnojamu entuziasmu.

Geders ir savas misijas pārņemts, viņam ir neierobežota vara, ar savu kalpu palīdzību viņš var atšķirt melus no patiesības. Arī audzis viņš ir viens pats un tādēļ viņam trūkst diezgan daudz sociālo iemaņu. Viņš pasauli ir sācis uztvert melnbalti un visapkārt redz tikai nodevību. Nevar jau teikt, ka nepamatoti, jo savā jaunā karaļa aizbildņa lomā viņam ir nācies piedzīvot daudzas krīzes. Lai sasniegtu savu mērķi – mieru visā pasaulē, viņš vienmēr izvēlēsies visracionālāko metodi. Taču racionāls nudien nenozīmē visžēlsirdīgāko. Tad nu viņa jaunajā impērijā valda genocīds, rasisms un bailes. Pasaulē, kurā par meliem var sodīt ar nāvi, vislabāk ir nerunāt nemaz. Taču Geders ir tikai cilvēks, un viņam ir arī vājība – Citrina. Tas nekas, ka meiteni redzējis vien divas reizes mūžā, viņš tās dēļ ir gatavs doties līdz pasaules malai. Var tikai iedomāties, kur viņu novedīs paša apsēstība. Gedera stāsts kalpo par ilustrāciju tam, ka bieži vien valsts vadītājs līdz diktatora un tirāna statusam nonāk pa ceļu, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Dikti ironiski un pamācoši.

Citrinai šoreiz nekas daudz netiek uzdots, tik vien kā parādīt pāris pašsaprotamas lietas. Par to, kā finanšu institūcijas var kalpot par buferiem grūtos laikos. Par to, ka banku bizness nav tikai peļņas gūšana, bet laikos, kad visu var pazaudēt, bankas kapitālu var izmantot cilvēku glābšanai, pie reizes nostiprinot savu labo slavu. No finanšu teorijas viedokļa pilnīgas muļķības, bet ir laiki, kad viscietsirdīgākajiem baņķieriem nākas mainīt savus uzskatus.

Markusam šoreiz ir paveicies ar piedzīvojumiem, no tiem vien grāmata jau būtu izdevusies. Viņa plāns ir pavisam vienkāršs – atrast senu artefaktu un nogalināt Gedera kabatas kulta galveno dievību. Lai arī tai piemīt milzīga vara pār cilvēkiem, runā, ka viņai ir tikai milzīga zirnekļa forma. Un, ja lietai pareizi pieiet, tad nogalēt tādu dievību ir tikai tehnikas jautājums. Slepkavības plānošanas Markusam padodas vislabāk. Taču viņa ceļojums viņu aizved līdz zirnekļu kulta un drakonu konflikta saknēm, un šī vēstures daļa tiek ļoti labi izspēlēta. Papildus Markusa stāsts ir par ticību un pielūgsmes formām. Arī pamācoši un ironiski, labi ilustrē neredzamā dieva priekšrocības pār elkdievību.

Grāmata laba, varbūt ne tik laba kā pirmās divas, bet viņa pilda savu lomu sērijā, lai dotu tai pievienoto vērtību kopumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti rekomendēju lasīt, šeit nav tikai aizraujoši piedzīvojumi, šeit ir arī visnotaļ nopietnas pārdomas par cilvēka dabu, sociālo atbildību, propagandu un mieru visā pasaulē.

Kad būs uzvarēts laiks by Autoru kolektīvs

kad būs uzvarēts laiks

Pat “Fantastikas pasaules” sērijā ir grāmatas, kuras no bērnu dienām ir zināmas kā švakas. Šī ir viena no tām, autori savus darbus sarakstījuši laikā, kad neviens PSRS īsti fantastiku neprata rakstīt. Rakstīt jau rakstīja, taču stāsteļi bija tādi – nekādi. Nelīdzēja nedz žurnālos izsludinātie konkursi, nedz citi mēģinājumi žanru iekustināt. Neviens nevēlējās ielaisties šajā visnotaļ riskantajā pasākumā. Rakstīja par lietām, kas parastajam cilvēkam saprotamas, un fantastika bija tuvā nākotne. Labi, Jefremovs nez kādēļ aizjoza visiem pa priekšu, taču vairākums izlēma neriskēt.

Lai cik skumji tas nebūtu, šajā stāstu krājumā visinteresantāk ir lasīt priekšvārdu. Tajā kāds A.Līdums, acīmredzot tā laika autoritāte, ir izpaudies uz pilnu klapi. Sākumā paslavējis vecmeistarus un ar iebildēm atsaucies uz Azimovu, viņš ķeras vērsim pie ragiem. Ārzemēs rakstnieks pat gribēdams nespēj uzrakstīt kvalitatīvu fantastiku, kur nu vēl zinātnisku. Buržuāzijas klapes liek tam ciniski ņirgāties par proletariātu un izsmiet komunismu. Nemaz nerunājot par fantastikas lubu literatūru. Tie, kas saprot, raustās no kapitālisma žņaugiem un neizvēršas. Bet varenajā PSRS viss ir vislabākajā kārtībā, zinātniskās fantastikas autori lauž jaunus ceļus. Viss būtu jauki, ja vien šeit atrodamie stāsti nebūtu pasūdīgi. Iespējams, ka man tagad ir buržuju klapes uz acīm, bet, ja tā ir taisnība, tad tādas man ir bijušas jau bērnībā.

Bet nu par katru stāstu atsevišķi:

Hellēņu noslēpums – kāds no Jefremova īsstāstiem par Otro pasaules karu un kādu tēlnieku, kurš ieciklējies uz savas mīļotās statuju. Karš viņu nav saudzējis, un iegūtās traumas nodrošina, ka ar standarta materiāliem viņš vairs nekad nestrādās. Bet atrodas labs dakteris, kas ar psihoterapijas un halucinogēnu palīdzību, ļauj viņam atrast risinājumu. I cilvēkam dzīvē jēga nezūd, i teorija par paaudžu atmiņu apstiprinās. Varbūt ideja šim stāstam ir laba, bet tās pamatojuma izklāsts bija tāds tehnobabble, ka maz nelikās. Liktu 5 no 10 ballēm.

Puisēns – runājot autora varoņu vārdiem: “Tu man esi draugs, bet patiesība ir dārgāka” stāstā ir šis tas interesants, taču interesantais parādās reti un ir pārāk izplūdis. Arheologi atrod lidojošo šķīvīti, kas te nonācis jau dinozauru laikmetā. Un kāda ekipāžas locekļa atmiņas ir vēl saglabājušās. Skaidrs, ka arheologa dēls teicamnieks, tiek izraudzīts par “puisēna” atmiņas nesēju. Klasē viņu visi apskauž un viņa noslēpumainību ciena. Pretī klasesbiedri saņem alegoriskus vēstījumus par dzīvi kosmosa kuģī, un kā tas ir, lidot prom uz visu dzīvi, un par to, kā tas ir, kad tu nemaz citu dzīvi nepazīsti. Labākais darbs visā krājumā 7 no 10 ballēm. Vismaz paliek atmiņā.

Klīnika “Dižais Piekūns” – trakoti garlaicīga spriešana par to, kā padarīt cilvēkus jaunākus. Ir gan viens, bet atjaunojot ķermeni pazūd atmiņas. Skaidra lieta, ka neviens zinātnieks uz to neparakstās – ej un mācies visu vēlreiz, raksti disertāciju un tā joprojām. Kad viens atradies, tad viņu un lasītāju autors izved ekskursijā pa klīniku un izrāda bioinženierijas sasniegumus. 3 no 10 ballēm.

Leonardo – stāsts par izgudrotāja atbildību. Ja tu kaut ko izgudro, tad tev arī jāatbild par sekām. Visi jau zina, ka Leonardo ar izgudrošanu problēmu nebija. Piesēdās, lai izgudrotu pasta karieti, bet še tev – sanāk pašgājējs tanks ar lielgabaliem! Šeit ir par kādu viņa super slepeno izgudrojumu – ierīci, kas ļautu cilvēkam bezgalīgi ilgi uzturēties zem ūdens. Bet diemžēl tik ģeniālais izgudrojumi pa spēkam bija tikai Leonardo, mums tie ir zaudēti. Tāda sapņošana par pagātnes zudušajām gudrībām. 4 no 10 ballēm.

Pasaule, kurā es pazudu – feļetons par proletariāta grūto dzīvi kapitālismā. Par to, kā strādnieki vergo un kapitālisti patērē. Šķiru cīņa ar kibernētikas palīdzību. Autors pārāk ietekmējies no Bībeles un alegoriski runā par to, ka, lai piedzimtu par komunistu, papriekš ir jānomirst kā kapitālismam. Un tas jādara burtiski. Jautrs, bet vairāk kā 6 no 10 ballēm nav pelnījis.

Dusmības diena – traki zinātnieki (kapitālisti, buržuji un militāristi) radījuši trakas būtnes bez emocijām. Tās ir racionālas un intelektuāli pārākas pār cilvēkiem, taču viņās nav cilvēciskuma. Kāds žurnālists dodas uz otraku pārņemto apgabalu, lai noskaidrotu reālo situāciju. Vienu vārdu sakot valdībai vienalga, cilvēkiem jācīnās pašiem. Pārāk iestiepts. 5 no 10 ballēm.

Robijs, Molekulārā kafejnīca – Varšavskis raksta satīru, un tā kā bada laikos pat velns mušas ēd, tā arī te apjomam ielikti divi viņa stāsti. Viens par robotu, kas uzkundzējas kādai ģimenei un otrs kā nākotnes skice sabiedriskās ēdināšanas punktā. Ne viens, ne otrs ar neko īpašu neizceļas. 4 no 10 ballēm.

Cerams, ka šis ir visvājākais stāstu krājums šajā sērijā, lai gan ir vēl pāris kandidāti. Ja ir iespēja, nelasiet!

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

%d bloggers like this: