Navigate / search

Šanhaja 2017 Trešā diena

Izskatās, ka esam aklimatizējušies diezgan labi un brokastīs ierodamies agri. Nu jau es zinu, kas ir ēdams un kas nav, tādēļ ilgi ar šķīvi apkārt nevazājos. Vienīgais, ko es vēl neesmu izpratis, ir tosteriekārtas regulējums. Standartā tā uzgriezt tā, ka maizīte tikai apsilst un no grauzdējuma ne miņas. Man vajag divus piegājienus, lai to noregulētu pa savai gaumei.

IMG_0397 (2)

Pēc brokastīm mūsu pirmais apskates mērķis ir akvārijs. Sākumā iepērkam metro biļetes trīs dienām, tas ņemot vērā mūsu mobilitāti ļaus nedaudz ietaupīt, un dodamies uz debesskrāpju rajonu. Pirms braukšanas esmu iepircis aplikāciju, kura man ļauj plānot metro pārbraucienus. Lieki piebilst, ka tiešajam mērķim viņa īpaši noderīga nebija, toties tas, ka oflainā viņai bija karte, kura sadarbojās ar GPS, lieti noderēja vietas noteikšanai.

Akvārijs skaitās lielākais Āzijā, un pat aizbraucot uz debsskrāpju rajona vienīgo metro staciju, viņš ir diezgan viegli atrodams. Vienīgais risks ir ielas šķērsošana. Tuvojoties akvārijam mani pārņem nelāgas nojautas, drūzma pie kasēm ir daudz lielākā kā Siguldā pie spieķīšu tirgotāja stenda. Izskatās, ka pat svētdien klasēm tiek rīkotas eksursijas uz šo iestādi. Taču viss lielais bars kaut ko gaida, un rindas izstāvēšana aizņem vien pāris minūtes. Vispār kasieriem ar angļu valodas izpratni vai žestu valodu nav nekādas problēmas, iedod atbilstošo summu, parādi divus pirkstus un biļete kabatā.

Es domāju, ka Šanhajas akvārijā zivis paliek kurlas mēnesi pēc nonākšanas tajā. Troksnis ir milzīgs, tāda sajūta, ka esi nonācis pamatīgā burziņā. Neesmu arī bijis nevienā tik apmeklētā akvārijā. Lai izsistos līdz akvārijam, ir jābūt gatavam grūst malā bērneļus un viņu mātes. Ja esi nejauši kaut kā ticis līdz stiklam, tad iesaku pie viņa pieplakt, ja turēsies pa gabalu ar pusmetra distanci, tev priekšā noteikti pielīdīs kāda ķīniešu mamma, lai nofotogrāfētu savu atvasi lūkojam zivtiņas.

Jau pirmajā zālē mani pārsteidza kādas sievietes augļu ēšanas prasmes, mizot ābolu ar zobiem un spļaut mizas metra attālumā esošā miskastē, tas noteikti prasa zināmu treniņu. Tāpat interesanti ir vērot eksprespikniku – tam neko daudz nevajag  – miskasti un pāris olas, laiku pa laikam redzēju bariņus ar olu lupinātājiem, kas iestiprinājās pirms jauniem darbiem. Bet vispār akvārijs ir ļoti skaists un gaumīgi iekārtots, praktiski neredzēju skoča izmantošanu, zivteles šiverēja uz nebēdu. Pārņemtas visas Eiropu akvāriju labākās tradīcijas, bija gan elektrozutis kā Berlīnē, gan stikla tunelis kā Singapūrā, gan lielais akvārijs kā La Rochelle. Vienīgais Dubajas lielveikala akvāriju viņi nebija pārspējuši.

Telpas, lai ar kondicionētas, bija visnotaļ pasutīgas, jo cilvēku daudzums neļauj tām atdzist. Daži vietējie izmantoja pie aifoniem piespraužamus ventilatorus, lai dzesētu pakakli. Akvārija apmeklējumam veltām kādu pusotru stundu un aizejam no tā visnotaļ apmierināti. Pie pingvīniem izsisties var tikai vietējais, un suvenīru veikalos pārdod tikai štruntus.

Savas efektivitātes iedvesmoti nolemjam uzbraukt arī pilsētas augstākajā debesskrāpī. Tas gan vēl nav līdz galam pabeigts, un man par nožēlu skatu laukums ir par 8 metriem zemāks nekā Dubajas megaceltnē. Maija ir izlasījusi, ka pērlē nav vērts sperties augšā, tas esot oldskūls, zinoši ļaudis man ir teikuši, ka organiskais stikls zem kājām esot tā nomatēts, ka neko lāga cauri redzēt nevarot. Finanšu centrs savukārt ir zaudējis sava augstākās celtnes statusu, un kurš tad maksās naudu, lai nokļūtu otrajā augstākajā celtnē?

IMG_0420 (2)

Uz debesskrāpi dodamies ar kājām, par laimi galamērķis ir visnotaļ viegli ieraugāms. Ceļš ved pa gājēju estakādēm, kuras šajā laikā ir visnotaļ maz apmeklētas un vietumis vijas cauri bambusu birzīm, kas laiku pa laiku paver skatu uz akmens dārziem, kur akmeņus apsēduši baltās drānās ietērpti smēķējoši pavāri. Lai tiktu Šanhajas torņa augstumos, nākas pastāvēt rindā pie kases. Tā kā ir nedaudz sutīgs, tad laipnie iestādes darbinieki ir izlikuši pie rindas ventilatoru, kas papildus gaisa maisīšanai uz blakusstāvētāju viegli pūš aukstu ūdeni. Teorētiski ideja nav peļama, bet tā kā rindā stāv lielākoties vīrieši, tad cerības uz slapjo kreklu konkursu izpaliek. Cilvēki no tā agregāta turas pa gabalu, ar laiku to saprot arī darbinieki un atslēdz ūdens funkciju.

IMG_0416 (2)

Kā jau tas šādos pasākumos ierasts, pirms debesbraukšanas tiek piedāvāts apskatīt nelielu izstādi, kas iekārtota par godu augstceltnēm. Rūdīts apmeklētājs zinās, ka te nekā īpaša nebūs, un ir jājož uz liftu. Stāvot rindā, iepazīstamies ar kanādiešu ģimeni, pasūdzamies par laika apstākļiem, un skat, ir jau pienākusi mūsu kārta. Pilsēta no augšas izskatās visnotaļ iespaidīgi, neredz ne gala, ne malas. Protams, prātīgāk būtu bijis atlikt šo pasākumu uz vakaru un vērot pilsētu tumsā, tas noteikti būtu bijis iespaidīgāk, ar atrunu, ja nelīst lietus. Te mēs pavadām kādu laiciņu, vērojot pilsētas ainavu un skatoties filmu ķīniešu valodā par ēkas būvniecību.

Mūsu nākošais šodienas pieturas punkts ir ēdienu tūres apmeklējums. Maija jau biļetes ir nopirkusi internetā, un mums tik vien kā jāierodas pie kādas metrostacijas izejas, lai satiktu savu gidu. Tā kā laika mums ir it kā daudz, nolemjam ieskriet viesnīcā un tad doties pa pelmeņu vietām. Diemžēl es esmu daudz ko pārpratis, jo laika izrādās mums nemaz nebija. Līdz noteiktajai vietai mēs ar kājām būtu varējuši aiziet desmit minūtēs, bet izlēmu, ka jābrauc ar metro. Ar metro sanāca pa apli un tādēļ nokavējām kādas piecas minūtes. Jāsaka paldies pasākuma vadītājam un tūres dalībniekiem (pensionētam pārim no Austrālijas), ka viņi mūs pagaidīja. Vadītājs angliski runā labāk par mani, un tādēļ ar stāstītā saprašanu nav problēmu.

Sākumā viņš dod nelielu ieskatu ielu ēšanas kultūrai, stāsta par to, ka ielmalas ēstūži ir izmirstoša parādība, jaunie kā traki speras uz Strabucks un noniecina ceļmalas pelmeņu cepējus. Par labu nenāk arī valdības vēlme iekasēt nodokļus no mazā biznesa un higiēnas normu pastiprināšana. Mūsu pirmais pieturas punkts ir kāda pelmeņu ceptuve. Visi biznesa procesi kā uz delnas. Divsimtlitru benzīna muca tiek izmantota kā krāsns, un uz milzīgas pannas eļļā draudzīgi čurkst cūkgaļas pelmeņi. Viss esot svaigs, gaļa malta no rīta, un mīkla ar esot šorīta darbs. Es pats šādā ēstūzī ēdienu pirktu pēc nedēļas badošanās. Taču izsniegtie pelmeņi, aplieti ar melno etiķi, garšo brīnišķīgi. Tāpēc stūķēju vien iekšā, cenšoties neaizdomāties par to, kā viņi te radušies.

Tad seko neliela pastaiga pa veco kvartālu. Tās laikā vienam pat izejam cauri. Tas ir apmēram tas pats, kas sperties cauri svešai sētai, bet vietējie to tā neuztver. Varam aplūkot mopēdu uzlādes nianses, konstatēt vispārzināmas patiesības kā, ja tev pilsētā izdodas noparkot mašīnu, tad tu viņu vairs nekad nekustini, izlietnei ārpus mājas ir zināms šarms, ja māji ir divi stāvi, tad pirmo var droši atvēlēt mazajai uzņēmējdarbībai, noliktavai un miskastei. Šie kvartāli ir nolemti, viņus drīz nojauks un tā vietā uzbūvēs jaunus dzīvojamos masīvus. Vecie cilvēki esot pie tiem pieraduši un izvācas nelabprāt.

Nākamais pieturas punkts ir sīpolloku plāceņu degustācija. Šis iestādījums tīrības ziņā neatpaliek no pirmās. Galvenajam raušu gatavotājam ir zobos cigarete ar pamatīgu pelnu stabiņu, kuram acīmredzot būs lemts nokļūt kādā no plāceņiem. Šķiet, ka mans ir gadījies bez tabakas pelniem un ir dikti smeķīgs. Kad vadītājs pasaka, lai pārāk neaizraujamies ar ēšanu, jo tūlīt būs nūdeļu degustācija, es jau savu sen esmu nokopis.

Pirms tiekam līdz nūdeļu ēstuvei, apmeklējam veco franču kvartālu, kas tagad pārvērties par ārzemju tūristu un hipsteru tusēšanās vietu. Mūs aizved līdz mājai, kurā Mao ir ticies ar komunistiem un dodamies uz pirmo ēdnīcu. Pa ceļam redzu arī vietējos gaļas tirgotājus, kas ar pletnēm sit mušas uz pārdodamās pīļu gaļas. Gids nokomentē – toties gaļa svaiga!

Šajā pelmeņu ēstuvē es ēdu savā mūžā visgaršīgākos pelmeņus. Bija arī nūdeles ar gaļu, bet pelmeņi pārspēja visu. Viņi iemanījušies pagatavot mīklu tā, ka tvaicēšanas procesā tā kopā ar taukiem un gaļu izveido pelmeņa iekšpusē garšīgu buljonu. Jāēd uzreiz vesels, bet ir tā vērts. Mums ir divi veidi – cūkgaļas un cūkgaļas kopā ar pīļu olām. Cūkgaļas ir labākais. Tā kā neesam vietējie, mums uz galda tiek uzliktas arī salvetes. Vietējām tādu ekstru nepiedāvājot, jo tie paņems un visas aizstieps uz mājām. Parunājam ar gidu par precību paradumiem, sanāk, ka te ir svarīgi dabūt vecāku atļauju, un prātīgam dēlam vai meitai jau no sākta gala ir skaidrs ar kuru no daudzo ķīniešu provinču iedzīvotājiem ir vērts precēties.

Tad seko pastaiga gar nojauktajiem vecajiem kvartāliem, tie visi norobežoti ar pamatīgu mūri, uz kura smuki sazīmētas ainavas un dažādi saukļi par gaišo nākotni. Mūs aizved uz vienu šādu kvartālu, kur notiek “last stand”, kurš ilgst jau vairākus gadus. Viena ģimene nav bijusi ar mieru izvākties un viņu māja palikusi. Šie nu tur dzīvojot neatstājot māju, lai nezaudētu savu īpašumu, viņus modri novēro investoru pārstāvis, kurš dzīvo netālu vagoniņā.

Pēdējā pieturvieta ir salīdzinoši jauka ēdnīca, kur ēdam vietējās tradīcijās pagatavotu vistu ar ingveru un veselu kaudzi citām garšvielām, šķiet, vietējā tradīcija paredz vistai pārbraukt pāri ar kāpurķēžu traktoru. Bet tas sīkums, vista ir garšīga. Desertā mums tiek pasniegta vietējā saldā maize (pončiku mīklas izstrādājums) , kuru te ēd mērcējot sojas pienā. Tūre beigusies, un pilniem vēderiem varam doties mājup.

IMG_0429 (2)

Viesnīcā nedaudz atpūšamies, un atpūtas laikā man galvā dzimst plāns – doties uz vienu no dīvainākajiem moliem šajā pilsētā. Tajā savākušies daudz un dažādi dīvaini veikaliņi, kas veltīti dažādiem hobijiem. Veikala atrašanās vieta bija aptuveni skaidra, taču pirmajā piegājienā aizspērāmies viņam garām, nācās iet atpakaļ. Nekā izcila tur nebija – pāris galdaspēļu veikalu, dažādu vietējās popkultūras leļļu veikali un neskaitāmi aipad vāciņu tirgotavas. Fiksi tikuši galā ar apskati devāmies uz kājāmgājēju ielu.

Iela ir iespaidīga ne tik daudz ar iepirkšanās centriem, kā ar ļaužu masām. Nedaudz pastaigājušies un noraidoši atbildējuši viltoto preču tirgotājiem, dodamies uz dzelzceļa staciju. Mums rītdienas braucienam jānopērk biļetes. Vispār ir ļoti labi zināt savu vilciena numuru, ja nesaproti ķīniešu valodu, tad visi vilcienu saraksti būs īsta ķīniešu ābece. Maija ir visu izcili izplānojusi, saraksti viņai ir izdrukāti un vajadzīgie reisi atzīmēti. Nākas gan nedaudz pastāvēt rindā. Stāvēšanas laikā vietējā ubagotāja mēģina no Maijas dabūt naudu, naivais cilvēks. Kad beidzot pienāk mūsu kārta, pie kases uzrodas kāds jauneklis, kurš tirgojas ar kasieri, acīmredzot uzskatot, ka vilciena biļetes cena ir visnotaļ felksibla lieta. Kasieris saskaišas un atstāj savu darba vietu, nāks pagaidīt kādas piecas minūtes. Pēc smakas var spriest, ka puisis aizgājis uzpīpēt. Iedodu savas lapeles un dabūju biļetes.

IMG_0435 (2)

Varētu doties uz viesnīcu, jo ir jau tumšs, bet nolemjam aizdoties uz Bund naktī, no mūsu metro stacijas jau nemaz nav tālu  – vien pāris kilometri. Pa ceļam secinu, ka Šanhajā pa nakti parkus neapgaismo, bet tas netraucē tur tusēties cilvēkiem. Iespējams, ka tas nāk par labu reprodukcijai. Vietējiem arī dikti patīk dejot, viņi parkā neapgaismotā laukumā uztāda tumbu, un sapulcējušies grupā, rauj vaļā. Iespējas ir dažādas  – no vietējām tautas dejām līdz modernajām dejām. Dejo lielākoties pašvaki, bet pa tumsu jau neviens neredz. Viņus netraucē arī fakts, ka šādas grupas, katra ar savu skaļruni uz 20×20 metru laikuma var nolasīties kādas trīs. No malas izklausās baisi.

IMG_0439 (2)

Ja iešana pa tumsu vēl nav nekas briesmīgs, tad motorolleristi visam pasākumam piedod zināmu asumu un liek ieklausīties. Ejot gar kārtējo parku, novēroju dīvainu ainu – kāds puika spīdina ar telefona gaismu kanālā un mēģina tur kaut ko saskatīt, iespējams, tas viņiem tāds vēžošanas paņēmiens. Kad esam nokļuvuši galamērķī nākas secināt, ka naktī debesskrāpji izskatās daudz skaistāk.

Šanhaja 2017 Otrā diena

20. maijs

Diena nomināli sākas lidojumā no Kopenhāgenas uz Šanhaju. Lai ar vēl nav vakars, mani sāk baidīt fakts par gulēšanu. Nav nekā briesmīgāka kā gulēšanas mēģinājumi garajos pārlidojumos. Man nekad nav izdevies aizmigt, nelīdz ne piedzeršanās, nedz iepriekš negulēšana. Sēdekļi ir drausmīgi neērti, un man šķiet ir precīzi tās ķermeņa dimensijas, lai nekad nevarētu ērti iekārtoties. Kad visi sasēduši un trijās valodās nostāstīta drošības instrukcija, kas lidmašīnas izklaides centra lietotāju vidū izraisa zināmu neapmierinātību, jo nopauzē tikko iesāktu filmu. Tad seko kapteiņa uzrunas, no sākuma par ēšanu un ceļojuma plānu, tad par to, ka aizkavējamies, tad par to, ka neaizkavējamies. Tad vienkārši tāpat, lai iztīrītu rīkli. Kad tiekam gaisā, nemaz neticas, ka lidojam un neviens vairs nepaziņo kaut ko ļoti svarīgu. Es pa logu baudu Malmes rapšu laukus no putna lidojuma skata punkta. Tas gan nevelkas ilgi, un ir laiks ķerties pie grāmatas. Nē, tā nav par oktobra revolūciju, man slinkums celties kājās un ņemt to ārā no somas.

IMG_0339 (2)

Pienāk vakariņu laiks, un tās ir diezgan ēdamas, cik nu lidmašīnas barība var tāda būt. Vienīgie neēdamie ir salāti, kuriem nelīdz pat uzlietā olīveļļa. Pasaule nevar būt perfekta. Atkal palasu, cilvēki apkārt dodas pie miera. Es arī nolemju pamēģināt, divas stundas cenšos sev iegalvot, ka tūlīt tūlīt aizmigšu. Nekas nesanāca, Maija gan izskatās guļ diezgan labi, un man nedaudz skauž. Pamocījies metu mieru un sāku atsāku lasīt grāmatu. Pienāk brokastu laiks, tās jau ir labākas, jo nav šaubīgu salātu. Kad beidzot tiekam virs Šanhajas, esmu visnotaļ noguris un man pazudis viss ceļojuma entuziasms. To gan nedaudz kliedē pilsētas ainavas fotografēšana un ļoti gara tilta apskate, tas ir garākais pasaulē un lētāks nekā mūsu Dienvidu tilts.

Kad esam piešanhajojušies, mūsu nākamais plāns ir iziet migrācijas dienesta pārbaudi. Šajā lietā man ir zināma pieredze, kuru, ja ceļoju viens, izmantoju regulāri. No lidmašīnas ārā tu tiec, kad nu tiec. Bet tad viss ir tavās rokās, pareizāk sakot, kājās. Katrs cilvēks, kurš apdzīts pa ceļam uz pasu kontroli ir divas minūtes vairāk, kuras vari pavadīt nenīkstot rindā. Jo garāks ceļš līdz pasu kontrolei, jo labāk. Diemžēl Maija nav šādas ideoloģijas piekritēja un mēs iekļaujamies masā, nepieliekam soli un vispār visu izdarām ačgārni. Rezultātā esam vairāk uz beigām rindai nekā sākumā. Interesanti, ka ķīnieši pirms lidmašīnas reisa šturmē tualeti – lai uzpildītu savus tējas termosus. Cik es noprotu, tad daļai no viņiem dzīve bez tējas termosa ir tikpat neiedomājama kā man bez kokakolas pudeles.

Vīzas ieceļošanai Ķīnā esam dabūjuši jau Latvijā, un tas starp citu ir viens no maniem ieguldījumiem ceļojumā, kur es aizmirsu pirmās dienas uzskaitījumā pieminēt. Nemaz nebija tik grūti, galvenais atminēties apdrošināties pirms vīzas pieprasījuma iesniegšanas. Pirms cilvēku laiž pie migrācijas kontroles, viņam ir jāiziet cauri dīvainam aparātam, kura uzdevums acīmredzot ir noteikt cilvēka ķermeņa temperatūru. Vai arī, ja to konkursa kārtībā ir piegādājis kāds šarlatāns, tad arī vai tu neslimo ar kādu bīstamu kaiti. Vietējie sanitāri laiku pa laikam kādu noķer un iebāž viņam vai viņai mutē termometru. Nevienu gan nehospitalizē. Es laikam esmu absolūti vesels, kad eju cauri aparātam neviens uz mani pat nepaskatās.

Tālāk seko pārdesmit minūtes, kuru laikā es paspēju piecas reizes noskatīties filmiņu par vareno Ķīnas Tautas Republikas imigrācijas dienestu, kurš, neskatoties uz lietu vai salu, tuksnesī un jūrā, modri uzrauga visas robežas un ar smaidu sagaida katru iebraucēju. Par smaidu viņi noteikti nemeloja, jo tik smaidīgus imigrācijas kontroles darbiniekus es vēl nebiju manījis. Vīza izrādījās derīga un tikām iekšā bez problēmām. Sagaidījām bagāžu un devos mainīt naudu.

Pase palika pie Maijas, un valūtas maiņas punktā man, protams, paprasīja šo dokumentu. Iedevu ID karti, un tā kā neko nesaprotu ķīniešu valodā, ar to pietika. Nākamā plāna daļa bija tikšana uz viesnīcu, nomest tur mantas un doties apskatīt pilsētu. No lidostas ar vienu pārsēšanos līdz viesnīcai var aizbraukt ar metro, bet tā būtu iespējas neizmantošana. Šanhajā no lidostas uz pilsētu iet Maglev vilciens. Aparāts, par kuru esmu daudz lasījis, bet nekad neesmu braucis. Būtu grēks palaist garām tādu iespēju, un dodamies uz Maglev staciju. Biļete turp un atpakaļ maksāja deviņdesmit juaņas. Vilciens nudien ir iespaidīgs, šodien gan viņš nebija diez ko labā formā un traucās vien ar 310 km/h, taču pat ar šo ātrumu pietika, lai šis būtu ātrākais brauciens ar vilcienu manā mūžā.

IMG_0346 (2)

Nekas neliecina, ka lidosta atrastos pilsētas nomalē, gar dzelzceļa malu redzami dzīvojamie masīvi, veco māju kvartālu drupas, kuru vietā drīz noteikti tiks uzbūvēts kaut kas modernāks. Šur tur vēl ir redzams kāds brīvs un zaļš zemes pleķis. Brauciens ilgst līdz stacijai Longyang Road. Tur mēs esam nolēmuši iesēsties taksometrā un ar to doties līdz viesnīcai. Protams, ka pirms pašas taksometra pieturas mums uzplijas izpalīgi, kas tūdaļ mums dabūšot taksometru, parādīšot ceļu utt. Maija mani jau bija nobrīdinājusi, ka tādus dīvaiņus vajag ignorēt, bet pati nez kādēļ apstājas, lai tos uzklausītu. Piecpadsmit sekundēs mums tika apsolīts taksis, tūlīt tikai esot jāiet uz turieni. Tad es arī pamanu īsto taksometru pieturu un neatvadījies dodos prom. Taksometra pietura un kārtība nedaudz atgādina PSRS laikus. Vismaz Talsos bija tā, ka taksi tu gaidīji sēžot uz soliņa, gaidot, kad piebrauks nākamais vai pienāks tava rindas kārta. Te soliņu nav, bet dzīvā rinda. Visu procesu uzrauga vietējais kārtībnieks, kas paceļ barjeru, lai izlaistu taksometru ārā, piefiksē taksista numuru. Gaidīt nācās vismaz minūtes piecpadsmit, un šajā laikā es nolemju notestēt speciāli Ķīnas braucienam nopirkto aplikāciju Waygo. Teikšu uzreiz – nestrādā, taksometra pieturas zīmē izdeva dīvainus tulkojumus. Pēc tam lietoju vēl vienu reizi un ar’ nebija vērts.

IMG_0353 (2)

Pa ceļam uz viesnīcu gan nekas ievērības cienīgs nenotika, ja nu vienīgi brauciens pāri Jandzi upes tiltam, pirmo un pēdējo reizi. Pēc tam mēs vienmēr izmantojām apakšzemes satiksmi. Iečekojāmies viesnīcā Narada Boutique Hotel. Viesnīca kā jau viesnīca, tīri smuka ar skatu uz veco rajonu. Vecais rajons gan izskatās pēc graustu rajona, bet tas nekas, vietējais kolorīts.

IMG_0355 (2)

Pēc tālā ceļa esam nedaudz nolēmuši aklimatizēties un atpūsties, tas ir, aptuveni stundu nedarām neko. Pirmie apskates objekti ieplānoti vietējie grāmatu veikali. Manā prātā tā iekārtots, ka svešā pilsētā no sākuma ir jāatrod vietējais grāmatu veikals, un tad var skatīties arī ko citu. Maija jau zina manas vājības, un viņai pat ir atzīmēts ceļš, kā tikt uz grāmatu veikalu ar kājām. Tālu nav jāiet, nedaudz pāri kilometram ar pavisam uzskatāmiem orientieriem. No sākuma jāiziet cauri vecajam rajonam, tas mani nedaudz šokēja, jo cilvēkiem te ietve ir mājas apakšstāva turpinājums un mazā biznesa iespēja. Man jau rajons likās mazliet šaubīgs. Sevišķi pēc tam, kad redzēju, kā vienā no šķērsielām vietējie skaloja pīli. Te arī pirmo reizi varu dzīvē novērot motorolleristus un velosipēdistus dzīvajā.

Agregāti viņiem iet uz elektrību un neizdod nekādu skaņu. To viņi kompensē ar skaļu signalizēšanu, citādi viņus varētu nepamanīt. Un nav jau tā, ka viņi aprobežotos tikai ar savu ceļa joslu, jebkura brīva vieta tiek izmantota braukšanai, ietve, laukumi, parka celiņi. Lai brauktu ar rolleru vadītāja apliecības nav vajadzīgas, un krustojumos tas viss ir redzams. Ja vēlies šķērsot ielu, tas ir jādara pārliecinoši. Tas nozīmē, mesties droši priekšā aparātam un turpināt ceļu ne no kā nebaidoties. Ja izveidosi acu kontaktu ar vadītāju, tad šis to uzskatīs par vājuma pazīmi un ceļu nedos. Tāpat ir ar mašīnām un autobusiem. Ielas šķērsošanas nianses es neapguvu tā arī līdz pašām ceļojuma beigām, laiku pa laikam zaudēju pārliecību un dabūju ceļa vidu apstāties.

Pirmais grāmatu veikals, kuru atrodam, nav tas uz kuru gājām, bet šim ir veseli septiņi stāvi. Ja šāds grāmatu veikals būtu angļu valodas grāmatām, tad mani Šanhajas iespaidu apraksts te arī beigtos, un sekotu nopirkto grāmatu saraksts uz pāris lapaspusēm. Taču te viss ir ķīniešu valodā un tajā es neko nesaprotu, tā ka veikala apskate izvēršas aizraujošā stāvu izstaigāšanā. Grāmatas ņemt rokās nav nekādas jēgas, jo, ja tā nav bērnu grāmata, tad to vāki īpaši neizceļas ar dizainu, un lielākoties ir aprakstīti ar hieroglifiem. Angļu valodas sekcija atrodama pēdējā stāvā, mazā stūrīti, kādas piecas reizes mazāka par kaligrāfijas grāmatām veltīto telpu. Un tajā nav ko ņemt. Dodos prom diezgan apmierināts, jo tik lielu grāmatu bodi savā dzīvē vēl neesmu redzējis.

Īstais grāmatu veikals nebija nekas izcils  – pirmajā stāvā šo to vēl varētu atrast, bet otrais stāvs pilnībā veltīts testu un eksāmenu grāmatām. Man šīs lietas vairs nav aktuālas, un tādēļ devos prom ne pārāk pacilātā garastāvoklī. Kad galvenais dienas objekts apskatīts, nolemjam aiziet uz vietēji promenādi gar upi, kas saucas Bund.

IMG_0359 (2)

Bund izskatās visnotaļ iespaidīgi. Cilvēku kā biezs, jo ir taču sestdienas vakars. Cilvēki fotografējas uz debesskrāpju fona gan paši saviem spēkiem, gan izmantojot profesionālu fotogrāfu pakalpojumus. Debesskrāpji nodien ir iespaidīgi, un vecā labā Pērle tomēr ir smukāka par visiem jaunajiem finanšu centriem. Mūsu pusē var aplūkot pilsētas veco koloniālo daļu, kas ir vecā stila augstceltnes. Kādu laiku ievērtējam situāciju, un tad Maija man saka, ka te esot Bund Sightseeing Tunel, un caur to varam nokļūt debesskrāpju rajonā. Tas piedāvājot neaizmirstamu gaismas šovu un tā tālāk. Manā paurī tas, protams, pārvēršas par zemūdens tuneli ar stikla griestiem, no kuras var vērot Huangpu upes floru un faunu. Man pat kaut kā nerodas jautājums, ko tajā duļķī īsti varēs redzēt!

IMG_0374 (2)

Izrādās, ka tunelis ir moderns gaismas un lāzeru šovs, kas ļauj cilvēkam iegremdēties sevī un paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas. Nu vismaz kaut kā tā tas tika pie ieejas prezentēts. Nolemjam braukt tikai turp, tad pavazāties pa debesskrāpju rajonu un mest pilsētas apskatei mieru. Godīgi sakot, tas Skatu tunelis ir diezgan pašvaka izklaide. Lai ar gaismiņas mirgo tīri tā neko, un fonā skan meditatīva mūzika balss pavadījumā. Bet patiesībā tas viss ir tikai brauciens ar vagoniņu pa tuneli, kurā raustās gaismas. Šī atrakcija noteikti nav tās naudas vērta. Un te jau daudzas lietas ir pielabotas ar universālo remonta līdzekli skoču.

IMG_0384 (2)

Ticis debesskrāpju rajonā, kādu laiku pavadu atgāzis galvu un pētot debesskrāpjus tuvumā. Neviens nav tik iespaidīgs kā Dubajā, bet kopumā ievērības cienīgi. Ievērtējam risinājumu gājējiem, pa kuriem nebrauc neviens rolleris, un dodamies ēdiena meklējumos.

IMG_0393 (2)

Tīri nejauši ieklīstam vienā no lielākajiem Āzijas iepirkšanās centriem. Nav jau nemaz tik liels, un ja vēlāk neizlasītu par viņu internetā nemaz nezinātu, ka šis ir tik izcils. Pareizās ēstuves izvēle paņem zināmu laiku, beigās ieejam vienā, kas piedāvā Hongkongas virtuvi. Te arī nogaršojam vēršvardes, diezgan piņķerīgi tās ēst ar irbulīšiem, un ēdams no tām ir tikai muguras un kājas. Garšo pēc vistas, kas barots ar zivju miltiem. Ar vakariņām esam apmierināti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

IMG_0395

Šanhaja 2017 Pirmā diena

19. maijs

Šodien man ir ieplānotas lielas lietas – aizlidot uz vislielāko pilsētu Ķīnā – Šanhaju. Šis, protams, nav mans plāns, visu ceļojumu ir saplānojusi Maija, man ir tikai jāpiedalās tā realizācijā. Nav jau tā, ka es neko pats nebūtu darījis – čemodānā sakravāju savas drēbes, salasu visādu aparātu lādētājus, pārbaudu, vai ierīcēm baterijas pilnas.  Ak jā, es vēl kaut kad nopirku Rough guides grāmatu par Šanhaju. Tagad pēc ceļojuma varu pateikt, ka tā bija ļoti noderīga, sevišķi plānošanas stadijā. Biļetes nopirkām jau sen, un atlika vien sagaidīt izbraukšanas datumu.

IMG_0330

Uz tālo zemi esam nolēmuši doties ar SAS aviolīnijām, un galvenais ceļojuma posms būs lidojums Kopenhāgena – Šanhaja. Sanāk jau pastulbi lidot pusotru stundu uz nepareizo pusi un tad to pašu laiku atpakaļ. Taču tā nu ir sanācis, ka reiss Rīga – Šanhaja pa tiešo vēl nav pieejams, un jāiztiek ar to, kas ir.

Pirmais ceļojuma posms Rīga – Kopenhāgena nemaz nenotiek ar SAS lidmašīnu, tā vietā ir atdzīts kaut kāds Cityjet, kurš lido sadarbībā ar SAS. Mani gan tas īpaši neuztrauc, vairāk mani uztrauc tas, ka normāla Airbusa vai Boeinga vietā tiek padots kaut kāds britu Avro, kuru dzīvē redzu pirmo reizi. Šīs firmas lidmašīnas es lielākoties kara dokumentālajās filmās esmu redzējis bumbojam pilsētas vai degošas krītot no debesīm. Lai arī kādi nebūtu mani aizspriedumi, lidmašīna līdz Kopenhāgenai aizlidoja godam. Pa ceļam mūs uzcienāja ar šokolādīti un kafiju.

Taču ar tādu degvielas devu ir par maz, lai izturētu līdz nākamajam pārlidojumam. Kopenhāgenas lidostā līdz šim esmu bijis veselu vienu reizi, un tā man ir aplikusi atmiņā ar vienu lietu – traki dārga. Prieks, ka pasaulē ir lietas, kuras nemaz nemainās. Abi ar Maiju iekožam pa burgerim vietējā ēstuvē. Tur man pēc pasūtījuma iedeva apakštases lieluma gadžetu ar numuru. Samaksāju, apsēdos un gaidīju, kad man nesīs pasūtīto burgeri. Kamēr Maija iznīcināja kandijkraša konfektes, es gremdējos domās, kā viņi nopeilē man to aparātu, lai zinātu, kur jāatnes proteīna deva. Manas pārdomas pārtrauca pretīga vibrācija, un dīvainas skaņas aparāts bija sācis darboties. Redz kā, sapriecājos, šis te verkšķēs, un oficiants mūs atradīs. Tā kā ieskrietuves ēdamzāle ir divos līmeņos un izstiepta kā desa, es apcerēju oficianta ceļa izvēles optimālo stratēģiju (kuras nav). Pēc kāda laika man pielēca, ka neviens nenāks, un man pašam vien būs jādodas pēc savas pārtikas, tas ir tikai signāls, lai izsauktu pie sadales punkta.

Mani šāds notikumu pavērsiens ieļaunoja, uzreiz piefiksēju, ka ēdamzāle nav tā tīrākā, lai neteiktu, ka tur prasījās pēc svaigiem pakaišiem, galdiņš nebija tīrīts vismaz no rīta, un tur droši vien radās un nomira veselas baciļu civilizācijas. Tas gan manu apetīti nemainīja, un burgeris būtu patiešām labs, ja vien viņi gaļu būtu nedaudz labāk atkaulojuši pirms samalšanas. Iestiprinājies devos grāmatas meklējumos.

Neviens mans ceļojums nav iedomājams bez grāmatām, nosēdi lidmašīnā veselas deviņas stundas, neko nedarot, tas nav priekš manis. Var noskatīties kādu filmu, bet parasti piedāvājums tur ir nekāds. Man gan līdzi bija kindle ar kādām pārdesmit nelasītām grāmatām, kuras man pietiktu vismaz mēnesim, bet grāmatu nekad nevar būt par daudz! Uz Kindles var uzgāzt kapeju, tā var aiz spītības nosprāgt, un tu paliec uz garā beņķa! Man vajadzēja vismaz vienu papīra grāmatu.

IMG_0335 (2)

Kopenhāgenas taxfree zona, kurā, iespējams, jau sen nav nekādas nodokļu brīvības, ir praktiski tāda pati kā visās pārējās pasaules lidostās. Pie pārtikas pārdod vietējos labumus, pa kādam vietējam suvenīru veikaliņam un viens literatūras izplatītājs, kas pārdod kaut ko lasāmu. Nudien nesaprotu, pēc kāda principa lidostas izvēlas grāmatas. Praksē izskatās, it kā vidējais lidotājs visu nakti vēlētos lidojumā palasīt seno filosofu traktātus vai arī britu zemju top desmit grāmatas. Iespējams, ka dāņu valodā izvēle bija plaša un saturīga, bet angliski bija sēnalas, kurās man jātrod sava grāmata. Vispār lasāmas bija kādas trīs, no kurām man viena jau bija sen nopirkta, otrā izskatījās pārāk vispārīga un trešā par Oktobra revolūciju, kuru sarakstījis pats Čaina Mjevils. Ņēmu to, nez kāda iemesla dēļ žurnāls The Economist bija viss izpirkts, un Maija palika bez nopietnas lasāmvielas.

Ieeju arī abos Lego veikalos, tā kā kādreiz man lego bija hobijs un visnotaļ labi orientējos tā cenās, secināju, ka Latvijā var dabūt lētāk, un tur ko pirkt var tikai galīgi izmisis cilvēks, kuram nav pieticis prāta saviem bērniem dāvanas atrast laikus. Kad viss apstaigāts, dodamies uz savu iekāpšanas sektoru, izejam pasu kontroli un klāt esam, līdz izlidošanai atlikusi vesela stunda. Šeit ķīnieši mani pārsteidz, visiem ir zināma latviešu izturība stāvot rindā četrdesmit minūtes pirms iekāpšanas (galu galā latviešu Sarkanie strēlnieki Ļeņinu sēdus ar nesargāja), bet stāvēt rindā jau stundu pirms reisa, tas ir kaut kas par traku pat man. Nokaunējies nolienu tālākajā zāles stūrī un spēlēju Star realms līdz pašām iekāpšanas beigām.

Pēc iekāpšanas lidmašīnā secinu, ka pasaulē daudz kas ir mainījies pa pāris gadiem, cilvēki praktiski salonos nevelk līdzi bagāžu. Ir vēl vecā gvarde, kas sperās iekšā ar trīs čemodāniem, bet nav vairs tā, ka nevar atrast vietu, kur savu pauniņu novietot, bagāžas nodalījumos pilnīgs tukšums. Te es stāstījumu beigšu, lai ar’ diena vēl nemaz nav galā.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren

Lingo A Language Spotter's Guide to Europe

Šo grāmatu iepirku pērngad, tikko bija atvērusies grāmatnīca Mr. Page. Iegāju apskatīties un šo grāmatu nopirku. Bodes koncepts nebija slikts, bet lielākā daļa no grāmatām nav manā gaumē. Mākslas grāmatas mājās ir katram, un tā ir tāda grāmatu kategorija, ar kuru īsti nezini, ko pasākt. Beigās iegrūd plauktā un ceri, ka pienāks brīdis, kad varēsi izfīrēt to no mājas.

Grāmatas mērķis ir aprakstīt Eiropas valodas daudzveidību angliski runājošam lasītājam. Angļu valodas pratēji bieži vien iedomājas, ka viņi runā vislabākajā no valodām, tik labā, ka nevienu citu nav vērts mācīties. Daļa nemaz neapjauš, ka viņu valoda patiesībā ir īsts valodu kokteilis, kuru radījuši daudzi iekarotāji un brīva izrunas interpretācija. Taču to var teikt par jebkuru valodu.

Katrai valodai tiek veltītas pāris lapaspuses, un ir jābūt tiešām ar eidētisku atmiņu apveltītam, lai visas interesantās nianses atminētos. Tādēļ grāmatu izlasot prātā aizķēries visai maz, bet kopējais iespaids par grāmatu palicis labs. Pērkot grāmatu es pārliecinājos, ka tajā ir minēta latviešu valoda. Latviešu valodai veltītajā nodaļā tika uzsvērta latviešu vēlme jebkurai nelatviešu personai un ģeogrāfiskajai vietai pieķibināt latviešu galotni un modificēt to savā valodā. Mums tas liekas pašsaprotami, bet pasaulē nav nemaz tik daudz valodu, kur šādā vīzē valodas lietotāji izklaidētos. Šai pat nodaļā man sagruva ilūzijas par autora kompetenci, viņš apgalvoja, ka latvieši Oslo vietā saka Oslos! Tas man lika kritiski izvērtēt viņa citvalodu piesauktos faktus, ja nu arī tie ir Oslos!

Katras nodaļas beigās atrodama neliela piezīme, par vārdiem, kas iefiltrējušies angļu valodā (no latviešu neviens), un vārdu, kuru derētu paņemt (latviešu aizvakar). Visādi citādi grāmata ir tieši tas, ko sagaidīju. Stāsts par pēdējo prūsi, par to, kā nomirst un atdzimst valodas. Par to, kādēļ franči izmanto dīvainu skaitļu sistēmu, kur viņi rāvuši tos klusos burtus. Par to kādēļ krievu valoda šķiet tik grūta un par to, ka somu valoda, iespējams, ir visvieglākā valoda pasaulē. Par dīvaino Balkānu valodas saimi, kurā nemaz nav tik daudz valodu cik nacionālisma. Par to, kādēļ spāņu valoda šķiet ātra un kādēļ Esperanto tā arī nekad nekļuva par universālu valodu.

Bija nodaļas, kuras es tā arī nespēju sagremot, piemēram, velsiešu daudzskaitļi, gramatiku. Radās priekšstats, ka ar ķīniešu intonāciju valodu man būtu vienkāršāk izlasīt. Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka vari izlasīt pāris nodaļas un atlikt malā, atpūtināt smadzenes. Iespējams, ka man tā arī vajadzēja darīt, nevis pāris stundās izlasīt visu un brīnīties par pamatīgu putru galvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies ko vieglu un izklaidējošu par lingvistiku, tad droši ņem ciet, būsi gan izklaidēts, gan ieguvis pārpārēm interesantus faktus par Eiropas valodām.

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs

Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.

Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?

Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.

Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!

Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.

Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.

Gametek: The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein

Gametek The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein

Pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar galda spēlēm, un vienā šim tematam veltītā blogā izlasīju rakstu par labākajām grāmatām, kas veltītas šim hobijam. Vispār jau vajadzēja paskatīties smalkāk pirms skriet uz amazon pirkt grāmatu, bet tas nav īsti manā dabā.

Grāmata ir Dice Tower podkāsta segmenta GameTek labāko epizožu kopsavilkums. Tajos tiek stāstīts par dažādiem galda spēļu un spēļu aspektiem vispār. Vēsture, Matemātika, Psiholoģija, Stratēģijas, Zinātne un Spēles mehānika. Grāmatas mērķis ir aizrautīgam galda spēļu spēlētājam ļaut paskatīties uz to, kas spēli padara par spēli un to, kādēļ cilvēkiem patīk galda spēles.

Ja cilvēks savā dzīvē nekad nav aizrāvies ar matemātiku, psiholoģiju vai atsevišķiem vēstures aspektiem, bet labprāt atvēl laiku galda spēlēm, tad šī grāmata viņam noteikti patiks. Te pa kripatai vienkāršā, saprotamā valodā viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Gribi uzvarēt spēlē Akmens, šķēres, Papīrs, lūdzu! Pirmajās nodaļās uzzināsi uzvarošo stratēģiju! Ja metamo kauliņu varbūtība ir šķitusi mistika, nav problēmas, te viss tiks izskaidrots. Ja vēlies uzzināt, kā spēles veidotāji ir izkalkulējuši veidu un brīdi, kad spēle beidzas, te to var atrast. Pēc izlasīšanas varēsi daudz maz pamatoti apgalvot, ka zini, kā tur viss strādā.

Savukārt, ja lasītājam matemātika (mans gadījums) ir mīļa no bērna kājas, un par patērētāja psiholoģiju izlasīti daudzi folianti, tad tādam šī grāmata šķitīs nedaudz atšālējusies. Visi piemēri daudz izvērstākā veidā jau ir lasīti citās grāmatās, nav atrodams nekas jauns, tāds, kas izraisītu sajūsmu. Tādēļ man nācās secināt, ka šoreiz neesmu autora mērķauditorija, un bija nedaudz jāsaņemas, lai grāmatu izlasītu līdz beigām. Nav diez ko motivējoši zināt autora atbildes uz nodaļas sākuma jautājumu un lasot domāt – Gardners savā grāmatā ir izstāstījis daudz labāk, vai Khānemans izteicās daudz precīzāk. Taču gods kam gods, ja autors uzsāk spekulāciju, kurai īsti nav apakšā teorijas, viņš to tieši pasaka.

No rakstīšanas stila vislielākā problēma ir atkārtošanās, tik īsai un saturā specifiskai grāmatai šāda kaite ir nepiedodama. Ir skaidrs, ka podkāstā pēc nedēļas klausītājs ir aizmirsis to kas stāstīts pirms tam divas minūtes garā segmentā. Taču grāmatā nodaļā, kura pati par sevi ir divas lapaspuses, vienu izmantot iepriekšējās nodaļas atstāstam ir nedaudz par traku.

Grāmatai personīgi liktu 7 no 10 ballēm, taču ja šāda manos nagos būtu nonākusi 12- 15 gadu vecumā es noteikti liktu visas 9 no 10. Šī ir no tām, kad ļoti būtisku ietekmi atstāj lasītāja priekšzināšanas. Tās ļoti ietekmēs grāmatas vērtējumu, garlaicību un jauniegūto informāciju.

The Power of Babel: A Natural History of Language by John McWhorter

The Power of Babel A Natural History of Language by John McWhorter

Šo grāmatu nopirku reizē ar savu pirmo kindle lasītāju. Tas bija tik sen, ka pat neatminos, cik reizes es esmu mēģinājis viņu izlasīt. Droši varu pateikt, ka šī bija trešā reize, un iepriekšējā bija tik sen, ka neko no jau izlasītajiem 13% neatminējos. Nācās sākt no sākuma.

Patlaban uz Zemes lieto ap 6’000 valodām, visas tās cēlušās no pirmvalodas, kurā mūsu senči sāka runāt pirms aptuveni 150’000 gadiem. Lai kā to nevēlētos nacionālisti un valodas tīrības propagandētāji, valoda nav statiska, tā mainās un plūst līdz ar laikiem. Tas nekas, ka attiecīgajā brīdī mums valoda šķiet kaut kas statisks, paies pāris gadi un tā būs izmainījusies.

To, ka pasaulē nekas nestāv uz vietas, es zināju jau pirms šīs grāmatas izlasīšanas, tādēļ pievērsīšos tam, ko es no grāmatas ieguvu. Pirmais, es piekrītu autoram, ka pirmvalodu atšifrēt mums nekad neizdosies, vismaz ar salīdzinošām metodēm noteikti ne. Valodām pirms rakstības izgudrošanas ir tendence mainīties ļoti strauji. Mūsdienu valodas ar rakstību ir diezgan jauns fenomens, kas ilgtermiņā nodrošina tās struktūras, gramatikas un vārdu lietojuma izrunas iesaldēšanu. Tām valodām, kuras netiek fiksētas rakstībā, nav šādas inerces.

Otrkārt – šī grāmata atbildēja uz jautājumu, kurš mani “nomocījies” jau no bērnības Lielā mēra kontekstā. Kas notiek ar valodu, ja lielākā daļa no tās lietotājiem nomirst, teiksim, nomirst kādas specifiskas profesijas pārstāvji, cik daudz saglabājas no viņu ikdienas leksikona? Vai arī ja ciemā nomirst visi pieaugušie un salīdzinoši izolēti paliek tikai bērni. Uz šiem jautājumiem tieši atbildēts netiek, bet es braši ekstrapolēju uz autora piemēriem no kreolu un pidžin valodas attīstības vēstures.

Bija arī lietas, kurām es nepiekritu. Piemēram, pāris autora apgalvojumiem par krievu valodu, bet tā, iespējams, ir manis paša tēmas nepārzināšana. Toties ar krievu valodas piemēriem autoram ir nogājis greizi, un redaktors to nav pamanījis. Spakoinoi noči kļuvis par pokoinoi noči. Lai gan nezinu, iespējams, es krievu valodu nepārzinu tik labi, kā pats domāju. Piebeidz arī autora vēlme dot neskaitāmus piemērus, manuprāt, nespeciālistam pietiktu ar maksimums trīs, pie divdesmitā jau smadzenes atslēdzas. Un līdz ar to grāmata šķiet mākslīgi uzpūsta, jo nodaļā mierīgu pietiktu pirmās trīs lapaspuses, pāris piemēri un pēdējā nodaļas lapaspuse.

Ja patīk lingvistika un vienmēr esi gatavs uzzināt ko vairāk par valodas evolūciju, lai ar tikai anglocentrisku skatījumu, tad droši vari lasīt. Grāmatas bonuss ir nodaļas par dienvidsalu pidžina un kreolu valodas attīstību. 8 no 10 ballēm.

Janvāra grāmatas

Janvāris 2018

Janvāris bija klusais mēnesis, neko daudz nepirku un ko nu liegties neko daudz ar nelasīju. Bet nu par katru smalkāk.

Fonds (Foundation #1) by Aizeks Azimovs – epsika klasiskā zinātniskā fantastika. Ļoti ceru, ka latviski izdos visu ciklu. Šī ir no tām grāmatām, kura jāizlasa katram. Es izlasīju 10 no 10 balēm.

Shadow & Claw (The Book of the New Sun #1-2 ) by Gene Wolfe – šīs ir grāmatas, kuras arī pieder pie obligātās lasāmvielas. Elektroniski pievārēju izgājušajā un nolēmu, ka man vajag viņas papīra formā.

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4 ) by Gene Wolfe – neteikšu, ka grāmata ir viegla, drīzāk diezgan liels galvas mežģis, taču beigās viss kļūst skaidrs un atliek vien noņemt cepuri autora izdomas priekšā.

Journal 29: Interactive Book Game by Dimitris Chassapakis – šī ir vairāk loģisko mīklu grāmata. Neteikšu, ka grūta, bet bez interneta būtu sarežģīti visas mīklas atminēt. Izkodu divos vakaros, patika.

The Reindeer People: Living with Animals and Spirits in Siberia by Piers Vitebsky – šo man iedāvināja Lasītāja, būs jāpalasās par briežkopjiem.

Persepolis Rising (The Expanse #7) by James S.A. Corey – es vēl neesmu izlasījis sesto, bet nevarēju nepasūtīt septīto.

Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika 1934-1940 by Aivars Stranga – mirkļa vājums, nezinu kad izlasīšu, tēma ir interesanta.

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев


Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Kopš grāmatas iegādes jau daudz ūdeņu aiztecējuši, ar šī autora darbiem manas attiecības vienmēr ir bijušas savdabīgas. It kā patīk, tas pats Ledus cikls, bet lasīt nākamo kaut kā nevelk. Sāc lasīt, paiet laiks, kamēr iešūpojies, saproti kas un kā. Izlasi it kā labi, bet ne izcili. Tādēļ esmu pasācis vairīties.

Pasaule ir sadalīta, vietām atrodamas pilsētas, taču lielākoties to aizpilda mūžība. Tajā laiks ir pavisam savādāks, un bez īpašām spējām labāk nemaz nelīst. To apdzīvo būtnes un citi mošķi, neviens īsti nezina, kādēļ tā, un kā tas tā gadījās. Laiku pa laikam būtnes ielaužas pilsētā, un ja ar tādu sastapsies, tev paveiksies, ja nomirsi uzreiz. Galvenais varonis Viktors Grejs ir speciālais policijas komisārs, kurš izmeklē lietas, kurās iejauktas būtnes.

Stāsts ir standarta tumšās fantastikas detektīvs. Pasaule atgādina amerikāņu gangsteru uzplaukuma zelta laikmetu, kur politika un organizētā noziedzība iet roku rokā. Galvenais satiksmes līdzeklis starp cilvēku apdzīvotajām vietām ir vilcieni, un aizsardzības bastions ir cilvēki ar īpašām spējām un alķīmiķi. Viss vajadzīgais tiek iegūts alķīmiskajās rūpnīcās no mūžības. Nav nekas grūti, izmantojot reaģentus un kristalizētu mūžību sintezēt betonu.

Viktors Grejs ir tipisks šī žanra pārstāvis, izmeklētājs, kurš akli nekalpo likumam, sapratis savu vietu sistēmā un izmanto to savas dzīves uzlabošanai. Viņam ir savi principi un pat nedaudz idealizēts skatījums par lielāko labumu. Viņš tiek ierauts dīvainas slepkavības sērijas izmeklēšanā, kur atrisinājums negaidīti atrodas viņa paša pagātnē. Kā tēls ļoti labs, ātri pieradu pie viņa un diezgan veiksmīgi atradu daudz kopīgā pasaules skatījumā, tādēļ jau pēc pārdesmit lapaspušu izlasīšanas es biju drošs, ka grāmata man patiks. Autors ir pacenties, lai komisāra apsviedīgumu nepadarītu par supervaroņa cienīgu. Viņš ir loģisks plānotājs, un veiksme viņam smaida tikai tādēļ, ka viņš ir par to parūpējies jau iepriekš.

Neskatoties uz kolorīto galveno varoni, nevar noliegt ka lasot pirmo grāmatas daļu sāc šaubīties par sižeta esamību. Notiek jau daudz kas apšaudes, noziegumi un to atklāšana. Taču trūkst to notikumu, kas visu savilktu kopā loģiskā ķēdītē. Pārāk nesatraucos, jo detektīvos reizēm tā mēdz būt, ka tu nezini galveno vainīgo un pat to, vai maz ir noticis noziegums. Šis ir tas gadījums, kad daudzi mazsvarīgi sīkumi par svarīgiem kļūst vēlāk, un autoram vēlāk nebūtu jāatrisina sižets ar klavieru lietu. Viss ir loģiski saprotami jau no paša sākuma, tikai jāzina kur skatīties. Tāpat nez kādēļ šķiet, ka autoru ļoti ir ietekmējusi “Sin city”, lai gan lietaina un drūma pilsēta nudien iespējams ir arhetips, kura izdomāšanai nevajag nekādu ietekmi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk drūma pasaule, kurā ir daudz mistikas, taču tā darbojas racionāli, ja gribas palasīt detektīvu, bet ar mūsu realitāti ir par maz, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

%d bloggers like this: