Navigate / search

Jaunzēlandes ceļojuma plānošanas praktiskā daļa

Queen Charlotte track

Praktiskā informācija tiem, kas vēlas kaut ko līdzīgu izdarīt paši

Atkāpe par mūsu ceļošanas stilu: mums patīk meklēt labāko price-performance rādītāju, kas nenozīmē ņemt pašu lētāko, bet to, kas atbilst mūsu vēlmēm, vajadzībām un interesēm.

  1. Maršruta konsolidētā versija (tā daļa, ko veicām ar auto) – Queenstown – Te Anau – Milford Sound – Te Anau – Wanaka – Mt Cook – Tekapo – Mt Arthur’s Pass – Hokitika – Karamea – Te Mahia – Picton – Wellington – Tongariro NP – Taupo – Whakatane – Auckland.
  2. Ceļojumam ir vērts gatavoties laicīgi, ja gribas nopirkt aviobiļetes par saprātīgu cenu. Mēs pirkām Lufthansa un Singapore Airlines savienotos reisus no Expedia.ie, jo pašas aviokompānijas savām mājaslapās šādu variantu nepiedāvāja. Mums bija svarīgi, lai tas tiešām būtu savienotais reiss, bagāža aizietu uzreiz līdz galam, nebūtu ļoti gari gaidīšanas laiki lidostās, taču tajā pašā laikā neliela rezerve. Piemēram, Turkish Airlines piedāvā savienoto reisu ar 40 min savienojuma laiku Singapūrā. Šādam variantam mums nervi par švaku. Plus vēl liela daļa reisu ielido Oklendā agri no rīta, taču variants – pēc tālā ceļa ielidot vakarā un pa taisno doties uz viesnīcu – mums šķita pievilcīgāks. No rīta nejutāmies perfekti, bet noteikti labāk nekā pēc gulēšanas lidmašīnā.
  3. Mēs sākām savu ceļojumu Oklendā ar vēl vienu reisu uz Kvīnstaunu, kas, mūsuprāt, attaisnojās, jo pirmajā dienā varējām baudīt lielisku skatu no augšas (noteikti ir vērts piemaksāt par vietu rezervāciju  lidmašīnas kreisajā pusē), daudz nepiepūloties, plus vēl bija iespēja iemēģināt īres mašīnu pa relatīvi klusiem ceļiem. Sākām dienvidos un pamazām devāmies uz ziemeļiem.
  4. Mašīnas īrei izvēlējāmies Apex car rentals, kas ir viens no viņu “vietējiem” kantoriem, taču viņu mašīnas pa ceļam redzējām ļoti daudz. Galvenie iemesli, kā jau minēts ceļojuma aprakstā – modelis Toyota Rav4 atbilda mūsu vajadzībām (liels bagāžnieks, gana jaudīgs motors, spējīgs braukt arī pa grants ceļu, iespēja mašīnu ņemt uz prāmja starp salām). Mašīnu ņemt uz prāmja ir daudz ērtāk nekā to izkrāmēt, nodot, uzliet uz prāmja ar kājām un pēc tam otrā pusē nokāpt un paņemt jaunu mašīnu. Ja ir ļoti ierobežots budžets, tad tā ir iespēja ietaupīt uz mašīnas biļetes rēķina.
  5. Par naktsmājām – Jaunzēlandē ir ļoti populāri moteļi, kuros parasti ir virtuves stūrītis (ledusskapis, plīts, tējkanna, trauki), vannasistaba un gultas vietas. Tā kā bijām četri, tad reizēm mums bija divas nelielas guļamistabas + dzīvojamā istaba un reizēm viena guļamistaba un lielā gulta dzīvojamajā istabā. Gandrīz visas naktsmājas rezervējām caur booking.com. Moteļu priekšrocība ir tā, ka nav jāpārmaksā par ekstrām, kuras vienkāršam ceļotājam nemaz nav nepieciešamas. Brokastis bijām ļoti labi iemanījušies sagatavot paši, nebija stingri jāsarunā ierašanās laiks, jo recepcija ir vaļā visu pēcpusdienu/vakaru (katram motelim gan mazliet savādāk), siltais ūdens dušā, WIFI un ērtas gultas bija visur. Mēs gan nekur neņēmām moteli, kura reitings booking.com bija zem 8.
  6. Par ekskursijām – tā kā mūs principā neinteresēja adrenalīnu raisošas aktivitātes, tad izvēlējāmies dažas, kuras mūs patiešām interesēja un paši nebūtu varējuši izdarīt. Rezervēta ekskursija nozīmē papildus stresu, jo jābūt konkrētā laikā, konkrētā vietā un darīt norunātās lietas. Helihaikings uz Keplera takas bija lielisks piedzīvojums. Paši jau pirmajā ceļojuma dienā nebūtu spējuši uzrāpties vairāk nekā kilometru no ezera līdz Mount Luxmore. Dažas kompānijas piedāvā helihaikingu ar gidu (un tas uzreiz ir dārgi), bet gids principā nav nepieciešams, jo taka ir ļoti labi iezīmēta. Kruīzs pa Milfordu arī bija tā vērts, bet noteikti jāskatās, cikos sākas kruīzs un kas tā par kompāniju. Pieredze var ļoti būtiski atšķirties. Mēs sākām 10.00, kad lielākā daļa tūristu vēl brauca autobusā uz Milfordu un bija ļoti patīkams klusums.  Visbeidzot ekskursija pa alām un spīdtārpu vērošana bez gida nebūtu iespējama, un tā arī bija patīkama pārmaiņa pēc pārgājieniem.
  7. Visi pārgājieni, ko veicām, atrodami mājaslapā https://www.doc.govt.nz/, nevienā ieejas maksu neprasīja, lai gan daudzu taku nostiprināšanā ieguldīts pamatīgs darbs.

Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.

Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…

Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.

Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.

Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.

Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.

Мир в Кубе. Пробуждение by Алекс Ланг

Es te pēdējā laikā lasu tik nopietnas grāmatas, ka man ir pilnīgi bail sākt rakstīt tām aprakstus, lai neizgāztos kā veca sēta. Un tad vēl tas plāns izlasīt visu iesākto, bet nepabeigto. Nolēmu nedaudz pamainīt plānu un iestarpināt izlasāmā rindā vienu smadzeņu košļenīti.

Spēļu industrija attīstās milzīgiem tempiem, nu neviens vairs nedirn pie ekrāniem, spēlētājs guļ kapsulā un viņa piedalīšanās spēlē ir pilnīga. Pasaule Kubā ir pēdējā laika hits un galvenais varonis Als ir Izpalīgs. Ja kādam ir daudz naudas, bet nav vēlme pašam ņemties ar kaut kāda kvesta izpildi, Als viņam palīdzēs. Par samaksu, protams, bet palīdzēs. Arī šoreiz Alam ir jāizpilda grūts, bet paceļams pasūtījums – nozagt retu artefaktu un nogādāt to klientam. Taču spēlē kaut kas ir pamainījies – NPC (nespēlētāju personāži) ir sākuši medīt spēlētājus.

LitRPG ir mana vājība un brīdī, kad uznāk vēlme viņus palasīties, mani neatturēs ne iepriekšējo lasītāju sliktie vērtējumi, nedz sapratne, ka neko jaunu jau te neatradīsi. Arī šeit neatradu neko jaunu un dižu, standarta procedūra, parasts spēlētājs ar nedaudz dziļāku spēles izpratni kā vidējam lietotājam iekuļas nestandarta situācijā. Bet viss pārējais žanra labākajās tradīcijās. Smalki kvestu apraksti, tabulas ar varoņa statistiku un nedaudz ikdienas dzīves. Ikdienas dzīve ir vajadzīga, jo ir liela atšķirība starp apakšžanriem “Virtuālās kapsulas gūsteknis” un “man vajag piķi personisku apstākļu dēļ”. Kapsulas gūsteknim ir cīņa par izdzīvošanu un līdz ar to cita motivācija.

Tā kā šī ir sērijas pirmā grāmata, tad lasītājs tiek iepazīstināts ar Kuba pasauli, nekā unikāla un divtūkstošo gadu sākumā es jau par līdzīgu Kubu jau tiku lasījis. Bet nu labi, pasaulēm jau nemaz nav tik daudz pieejamas formas. Varonis kā par brīnumu ir dikti aktīvs mirējs (virtuāli, protams) un arī sistēma viņu pārāk neapbalvo ar īpašām lietām. Lai ar ko var zināt, varbūt es esmu izlepis ar citu žanra grāmatu varoņu episkajiem piedzīvojumiem. Vismaz pirmajā grāmatā netiek bīdītas nekādas patriotiskās tēmas, kas nedaudz izbrīna, jo sāka jau šķist, ka bez tā nu nekā.

Izlasās ātri un sniedza tieši to, ko es gaidīju, pāris stundas atslēgšanos no apkārtējās pasaules. Kaut kas tai kvestu struktūrā ir tāds, kas manam prātam ļoti patīk. Ja esi žanra cienītājs un esi gatavs samierināties ar viduvēju darbu, tad uz priekšu 6 no 10 ballēm. Ja būtu turpinājums izlasītu arī to, bet vēl nav izdevies atrast.

Jaunzēlande deviņpadsmitā un divdesmitā diena

17-18. marts

Mājupceļš

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Viduszeme

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Auklendas lidosta

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Puķu dobe

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Frankfurtes lidosta

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidosta

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.

Jaunzēlande astoņpadsmitā diena

16. marts

Fakatāne

No rīta pieceļamies un iekožam brokastis. Mēs ar Maiju izejam līdzi Māršalam, kurš ved pastaigā Džordžu. “Džordžam ir paveicies, viņam dienā tiek garantētas veselas divas pastaigas. Iepazīstos ar pilsētiņu. Līdz šiem vēl ķīniešu tūristi nav tikuši, bet pietiek ar pārējiem. Mājām cenas ir visnotaļ iespaidīgas, un šur tur pa kādai var nopirkt. Pastaigājamies gar Fakatānes upi un dodamies atpakaļ uz mājām.

Ohope bech

Pirmā pietura ir Ohope pludmale, te ir īstā vieta, kur var gan nopeldēties, gan salasīt gliemežvākus. Līdz turienei aizkulties gan nemaz nav tik viegli – nākas pārbraukt pāri nelielai kalnu pārejai un tikai tad esam klāt. Šis ir cunami pakļauts reģions, tāpēc pludmalē un ģērbtuvēs ir izlikti informācijas stendi, kur jozt cunami trauksmes gadījumā. Ja tā paskatās uz okeānu, tad šķiet kāds nu te vēl cunami. Mēs gan pašā Ohope pludmalē uzreiz nepaliekam, bet ejam uz vienu mazāku tepat blakus – Otarwairere pludmali.

Ohope bech

Lai tur nokļūtu, nākas nedaudz iesvīst, rāpties augšā pa trepēm un tad atkal rāpties lejā, kopā ap kilometru. Kad tas paveikts, beidzot, pēc Maijas vārdiem, esam īstajā gliemežvāku lasīšanas pludmalē. Ja godīgi, tad es tik gliemežvākainā pludmalē vēl neesmu bijis, ja tā paskatās, tad visa pludmale pēc būtības ir ne tik daudz smiltis kā smalki salauzti gliemežvāki. Laikam te kāda straume nes ārā saimniekus zaudējušos mājokļus un izvēle pirmajā brīdī šķiet milzīga. Taču viļņi ir diezgan nežēlīgi un tādu nesalauztu eksemplāru ir visnotaļ grūti atrast. Mani neinteresē tik daudz gliemežvāki, cik fakts, ka nu ir bēgums un var paieties pa piekrastes klintīm.

Ohope bech

Mēs ar Atvaru veicam nelielu pastaigu pa tām. Teorētiski te varētu pa vieglo tikt atpakaļ uz Ohope pludmali, vien jāsaņemas un jāpārlec pāri trīsmetrīgai plaisai. Plaisas galā bonusā ir arī visnotaļ paliela ala, kur visu laiku sparīgi sitas viļņi. Mums nav kur skriet un ejam atpakaļ. Maija un Inita ir ievākušas pamatīgus krājumus ar gliemežvākiem, es tikai vienu šķembu. Varētu jau mest ārā, bet tā nu sanāca, ka pieliecoties un savācot šo šķembu, es nejauši uz koka zara pārsitu galvu. Tā pa īstam. Sanāk ka biju samaksājis ar savām asinīm un tāpēc šķembu paturēju, tagad viņa man ir mājās.

Ohope bech

Kad lasītājām rokās vairs nepietiek vietas jauniem glimežvākiem, dodamies atpakaļ. Pēc šādas staigāšanas beidzot derētu Klusajā okeānā pa īstam nopeldēties. Te gan ar peldēšanos nekas īsti nesanāk, vairāk lēkāšana pa viļņiem un lai arī laiks te mierīgs, viļņi ir kā pie mums vētrā. Lēkāšanas laikā ar mani uzsāk sarunu viens vietējais. Nezinu, vai ar viņu mājās neviens nerunā, bet nācās uzklausīt viņa dzīvesstāstu, par to kā mazs no Nīderlandes nonācis te, apprecējis vietējo maorieti. Tā gad tagad aizrāvusies ar zāles pīpēšanu un viņam drīz būs jāiet atpakaļ, lai šī nesavāra ziepes. Apspriežam Kraistčērčas notikumus, šis vairāk satraukts par iespējamo musulmaņu atriebību. Kad esam pa viļņiem izlēkājušies, mums braucam atpakaļ uz Fakatāni uzēst pusdienas.

Ohope harbour

Pirms tam gan vēl aizbraucam uz pludmales strēles pašu galu, laiks ir dikti karsts un visur saliktas zīmes, lai neizbradā ūdensputnu ligzdas, nolemjam nekur vairs nestaigāt un braucam prom. Mājās uz fikso iekožam Marijas (namamātes) ceptās kūkas Luīzes kūku un šokolādes kūku un braucam uz viņu iecienītu vietu iekost pa vietējam pīrāgam vai salātam. Ēstuve (Red Barn) ir pa ceļam uz Kawerau, un tajā patiešām ir izcils ēdiens, tik garšīgu burgeru es vēl nebiju ēdis. Tepat tuvumā netālu no galdiņa var aplūkot arī vietējo kauri koku, kādreiz šis konkurēja ar mūsu mastu priedēm un izskatās visnotaļ majestātisks. Kādreiz viņi te ir bijuši pa pilnam, bet jau maori mīlēja viņus dedzināt, lai dabūtu no mežiem ārā pēdējos moa, tad uzradās kokzāģētāji un nu kā vienmēr visi ir attapušies pie sasistas siles. Kā trumpis visam ir kaut kāda kaite, kas lēnām vēl atlikušos kokus bendē nost.

Mums tagad būtu jābrauc uz Tarawera ūdenskritumu. Lai tur tiktu Karewau pilsētiņā par nelielu, bet taisnīgu samaksu 5 NZD apmērā no mašīnas, jānopērk atļauja un vari braukt mežā iekšā. Māršals mums parāda, kur to var nopirkt (suvenīru bodē viss ir uz pusi lētāk nekā citur) , tad mums parāda arī siltos baseinus, kuros varēsim nopeldēties pēc ūdenskrituma apmeklējuma.

Meža taka

Braukšana pa mežu nav nekas īpašs, te ir industrializēta mežkopība, vienā vietā stāda, citā zāģē. Šur tur gaisā lido pa vietējam ērglim. Apmaldīties nav iespējams, jo ceļš te ir tikai viens. Aizbraucam līdz takas sākumam un dodamies uz ūdenskritumu. No kokiem te dominē pōhutukawa un rātā, šos par laimi nav apsēduši posumi un tādēļ izskatās visai sprigani.

Kawerau falls

Izskatās, ka pie Taraweras ūdenskrituma mēs nebūsim vieni, jo te ir nolasījušies arī kaut kādi kultisti pareizāk sakot kultistes, kas uz vislabākā skatu laukuma liek ārā sveces, zīmē kaut ko uz zemes. Skaidra lieta pavasaris vairs nav tālu, pēdējais laiks sakārtot savas auglības lietas. Mēs ejam tālāk uz nākamo skata vietu.

Šis ūdenskritums ir radies vulkānisku procesu rezultātā pirms 11’000 gadiem, bet no kokiem te neviens nav vecāks par 1886. gadu, kad Tarewaras vulkāns pēdējo reizi gāja gaisā. Ūdenskritums ir smuks un fotogēnisks, Maija nolemj pieiet tuvāk un kad pēc kāda laika mēs pārējie esam sataisījušies viņa sekot, mēs viņu vairs nevaram atrast. Pastaigājām pa blakus takām un nekā. Nospriežam, ka noteikti blandoties esam viens otru pazaudējuši un ejam atpakaļ uz mašīnu. Kultiste vismaz viena jau izmetusies pa pliko.

Kā jau biju ar dedukcijas palīdzību izsecinājis, Maija bija atrodama mašīnu stāvlaukumā. Braucām atpakaļ uz Karewau pilsētiņu un tur apmeklējām publisko baseinu. Te ir karstie avoti, pie tam bez maksas, un var mierīgi sēdēt un čillot. Izskatās, ka arī maoriem šis ir populārs laika pavadīšanas veids, jo bez mums citus eiropiešu te nemaz neredz.

Braucam mājās, iekožam vakariņas. Mums šodien Pavlova, tik garšīgu nebiju vēl ēdis nekad. Tad, runājot ar Mariju, tieku pie viņas tēva biogrāfijas uz astoņdesmit lapaspusēm. Tēvs viņai no Jaunzēlandes, māte – austriete. Abi sapazinušies kara laikā. Izlasīju stāstu, dikti interesants, lielākoties par ierindnieku, kas no sākuma dodas uz Grieķiju un pēc tam lielāko kara laiku atrodas karagūstekņu nometnē. Tad ar Māršalu izejam ārā atkārtot Dienvidu puslodes zvaigznājus. Izlasu stāstu un liekos gulēt.

Jaunzēlande septiņpadsmitā diena

15. marts

Taupo

Šodien mūsu galamērķis ir Fakatāne, tur mēs paviesosimies pie Maijas viesvecākiem. Līdz turienei ir tikai 170 kilometri un mums ir sarunāts ierasties pēcpusdienā. Tā pa ceļam vēl šo to apskatīsim. Pirmais apskates objekts ir Huka falls. Pirms tam gan apstājamies netālu no Taupo, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram. Supervulkāna krāteris tomēr.

Huka falls
Huka falls

Ūdenskritums nav neko augsts, bet toties dikti jaudīgs. Vairāk tās varētu saukt par krācēm, upe no 200 metriem sašaurinās līdz 15 metriem, caurplūde 200 kubikmetri sekundē. Šis ir vietējais tūrisma punkts, neliela suvenīru bode, kur var nopirkt smukas vulkānu bildes. No rīta skatoties uz vulkānu pusi var redzēt, ka šie slēpjas mākoņos un vispār nav redzami. Tad no stāvvietas var iet līdz tiltiņam, ja paveiksies un tevi neviens ar selfijstiku neiegāzīs straumē, tad būs ko paskatīties. No tilta nekā īpaša redzēt nevar, skats ir iespaidīgs, bet to ūdens krišanu īsti redzēt nevar. Nākas iet pāri uz skatu laukumu. Ja grib tikt labā vietā, tad ir jāpagaida līdz nofotografējas visi pašiņu cienītāji un tad ignorēt vēlāk pienākošo žēlos skatienus.

Wai-o-tapu

Dodamies atpakaļ un nu mums ir izvēle, uz kuru geizeru parku doties. Ja esi vulkāniskā reģionā, tad noteikti vajag apmeklēt geizeru parkus. Maija mums piedāvā izvēli, ja godīgi, tad man vairāk tā ir izvēle starp diviem vārdiem, man nav ne jausmas, kur brangāki geizeri vai plašāki naftas ezeri. Izvēlamies Waiotapu. Tas mūsu mēlē nozīmētu “svētie ūdeņi”, tas tāds 18 kvadrātkilometru privāts bizness, kas sevī ietver karstos avotus, verdošus dubļus un nelielu ezeriņu. Tas viss ir par maksu, bet cilvēku te ka biezs, varētu domāt, ka uz to otru vietu neviens nemaz nebrauc.

Wai-o-tapu

Ja jau esam samaksājuši, tad nolemjam izstaigāt visu parku. Uz geizera atgriešanu mēs jau esam nokavējuši, tā kā galveno atrakciju neredzēsim. Pēc smakas uzreiz var pateikt, ka te ir īstie karstie avoti. Šādu vanckaru smaku ir grūti replicēt, galvenais saņemties un pēc pāris minūtēm jau būsi pieradis. te viss ir smuki ar taciņām un, protams, sākumā neliela burzma.

Wai-o-tapu
Wai-o-tapu

Sākumā tiek aplūkotas visas smirdošās bedres, lai tur lūst vai plīst, pat ja tajā bedrē nekas nenotiek, pat ja viņa nemaz tā nesmird, cilvēki līdīs skatīties, pat ja uz skatu laukumiņa noteiktais cilvēku skaits būs pārsniegts jau divas reizes. Ar laiku šī tendence pāriet un apmeklētājs nomierinās, uz beigām viņš jau skries, lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā. Centrālais objekts te ir Šampanieša baseins, vecs vulkāna krāteris, kas tagad tēlo 62 metrus dziļu uz 74 grādus karstu ezeriņu ar ūdens skābumu pH 5.4. Ūdens virsma visu laiku burbuļo no CO2, bet to var redzēt tikai tad, kad vējš padzen nost tvaikus. Dažus vecos krāterus te apdzīvo bezdelīgas, viņām zemes siltums palīdz olu inkubācijā un pie objekta Rua Ōwhanga to visu pat var redzēt, olas ne, bet putnu alas gan.

Šampanieša baseins
Tarhūna ezers

Un kas tas būtu par silto avotu parku, ja tajā nebūtu mazs tarhūna krāsas ezeriņš! Biju tā pārņemts ar skatu, ka pat neattapu izlasīt kāda viela ūdenī jāizšķīdina, lai iegūtu to krāsu. Kad viss apskatīts un uz kartes divreiz pārbaudīts, ka nekas nav palicis neapmeklēts, dodamies ārā. Mēs ar Maiju ārā izdodamies pārāk naski, pat nepamanām, ka esam atstājuši Initu ar Atvaru suvenīru bodē. Mašīnā ātri papusdienojam un braucam tālāk uz Fakatāni.

Galateja

Pa ceļam Galatejā (vietas nosaukums laikam ņemts no Bībeles) piestājam pie neliela ezeriņa, lai nedaudz pastaigātos. Staigājam tikai mēs ar Atvaru, jo redz ārā līst lietus. Iepazīstamies ar vietējo laivu piestātni, kur memoriālā plāksne vēsta, ka šo ir uzbūvējuši vietējie. Lietus sāk līt pa īstam un nākas iet atpakaļ.

Matahina

Laikam jau ūdeņi ir mūsu vājība, jo apstājamies pie Matahina mākslīgā ezera izskatās visnotaļ interesanti. Te uz tilta ir pat uzmontēts ceļamkrāns, ar kuru vajadzības gadījumā var atraut vaļā slūžas. Nospriežam, ka tas laikam tādēļ, ka dambja apakšā dzīvojošie cilvēki ir baigie negantnieki, ka viņi visu laiku jātur kā ķīlnieki.

Un tagad beidzot nonākam Fakatānē. Varētu domāt, ka Whakatane tā vis nelasās, bet pat vietējie Wh lasa kā F un tādēļ raksta tā, bet izrunā pavisam citādi. Pabraukājam pa pilsētu, ievērtējam lielveikalus, sapērkam medu un šokolādi un dodamies ciemos. Ciemos mūs jau gaida pa nopietnam. Nu vispār jau gaida Maiju, mēs tik tā piesitušies līdzi. Sapazīstos ar Mariju un Maršalu, mums izrāda māju, baložu barotavu. Satiekam Džordžu, tas ir viņu suns, dikti draudzīgs un profesionāls ēdiena diedelētājs. Pēc miesasbūves var redzēt, ka viņam arī sanāk.

Fakatānes pludmale

Tā kā Džordžam ir vakara pastaigas laiks, dodamies uz vietējo pludmali nelielā pastaigā. Te jau ir Klusais okeāns un ja ierautu jūrā, tad noteikti Izpeldētu kaut kur Tongā vai Samoa salās. Smilts te ir interesanta melna. Ja patīk lasīt gliemežvākus, tad ar to te var nodarboties, Maija gan saka, ka nav vērts, jo rīt mēs brauksim uz daudz nopietnāku gliemežvāku pludmali.

Zābaki

Pēc vakariņām mēs dodamies nelielā ekskursijā uz netālu esošo mežu white Pine Brush, tur var apskatīties vietējos kokus. Pajautāju Maršalam par kivi, šurp braucot redzējām zīmi, uzmanību kivi nesabrauc. Viņš te dzīvojot gan, nevienu kivi uz ceļa neesot redzējis. Mežs ir interesants, ja vien es kaut ko saprastu no Ziemeļsalas kokiem. Te arī no draugiem sāk pienākt jautājumi, vai mēs gadījumā neesam Kraistčērčā.

Fakatāne naktī

Pēc tam dodamies izbraucienā uz vietējas nozīmes vietām, apskatām vietu, no kurienes krastā izkāpis pirmais maoru migrācijas vilnis. Viņiem te par to tēmu ir vesela leģenda, te ir ala, kur glābušies no vētras un tādā garā. Sanāk, ka pirmie ieceļotāji ir bijuši diezgan informēti par vietējo topogrāfiju. Ir piektdienas vakars un pilsētiņā daļa no iedzīvotājiem sēž bārā un dzer alu. Skaļums ir iespaidīgs, to var dzirdēt pat skatu laukuma, no kurienes var pārredzēt visu pilsētiņu. Ir nedaudz nomācies un tādēļ Dienvidu krusta skatīšanās nesanāk.

Jaunzēlande sešpadsmitā diena

14. marts

No rīta pamodies, paskatos pa logu un saprotu, ka nekas no mūsu lielā pārgājiena nesanāks. Migla kā rudens rītā, sauli neredz vispār. Mēs ar Maiju aizejam uz recepciju, tur apstiprina, ka nav jēgas (vispār jau, ja būtu jēga, mēs jau trīs stundas ietu pa taku) un iesaka mums iziet Tama lake taku. Ja paveikšoties, tad varbūt mākoņi nedaudz pašķiršoties un mēs, iespējams, tos vulkānus arī redzēsim. Sakravājam mantas un dodamies uz Whakapapa.

Virši
Meža taka

Migla ir nedaudz izklīdusi, taču laiku pa laikam kāds mākonis novelkas pa zemi. Kad speram kāju uz takas, nedaudz līņā. Pārgājiens nebūs garš – vien 18 kilometru pa samērā vienkāršu reljefu. Sākums ved gar upīti, nedaudz kāpums uz augšu, bet nekas īpašs. Nedaudz atgādina Skotiju, tā kā vakar lija, tad riņķī viss slapjš un vietām uz takas uzrodas pa strautiņam. Mēs nebūt neesam pirmie gājēji, laiku pa laika panākam un apdzenam citus tūristus.

Taranaki ūdenskritums
UZ Taranaki

Vienā ziņā jau smuki, laiku pa laikam vējš atnes miglu un neko tālu redzēt nevar, tāda sajūta, ka varētu atrasties jebkur uz pasaules. Tad migla pazūd un reizēm pat uzspīd saulīte, taču tas diez ko nepalīdz, redzamība ir labi, ja divi kilometri. Mēs lēnā garā dodamies uz priekšu, mūsu pirmais pieturas punkts Taranaki falls. Taču tā kā mēs ejam pa augšējo taku, mēs to ūdenskritumu nemaz nevaram lāgā saskatīt, ja neuzkāpjam pie vietas, kur tas gāžas lejā. Uzkāpju, apskatu un dodos tālāk.

Upīte

Tā kā te nekādas skaņas, izņemot vēju un ūdeni, nav, tādēļ uzlieku austiņas un klausos podkāstus. No sākuma eju t-kreklā, lai ar ir ap plus desmit, auksti nav. Laiku pa laikam uznāk viegls smidzeklis, tad nākas uzraut lietus jaku. Visgrūtākā, nosacīti, pārgājiena daļa ir upītes šķērsošana pirms kāpiena uz Lower Tama lakes. Ne jau tādēļ, ka būtu grūti vienkārši pārlecamo akmeņu izvēle ir tik liela, ka tur nācās redzēt apstulbušus cilvēkus, kas stāv upītes malā un īsti nezina ko darīt. Es neļauju iespējām sevi apstulbināt un fiksi lecu no akmens uz akmeni upei pāri. Jāpiebilst, ka nu jau ir labs laiks, kopš esmu atrāvies no saviem grupas biedriem.

Lower Tama Lakes
Tama lakes

Tama ezeriņi pēc būtības ir pārkvalificējušies vulkāna krāteri un tādēļ izskatās tīri smuki, pat neskatoties uz miglu. Pie apakšējā stāvu izbaudu ainavu, cik nu to miglā var izdarīt, pie reizes pagaidot pārējos. Ja tā padomā, tad tādus īstus vulkāniskos ezerus es nemaz tik bieži neesmu apmeklējis. Varētu pat nokāpt lejā līdz ūdenim, bet kaut kā negribas pēc tam pa krauju rausties atpakaļ augšā. Un ja jau patīk rāpties, tad šī ceļojuma stāvākais kāpiens mums vēl ir priekšā, jo dodamies tālāk uz Augšējo Tama ezeru. Kāpiena garums ir vien kilometrs, bet dikti stāvs un tādēļ diezgan nogurdinošs.

Lower Tama Lakes
Upper Tama lakes

Tikuši līdz vietējai augstienei, uzrīkojam nelielu pikniku. No šejienes var redzēt abus ezeriņus, ja izklīst migla, reizēm nevar redzēt neko. Mēs apsēžamies un sākam gaidīt brīnumu. Vēlāk mājās kartēs uzmērīju, ka tas nolāpītais vulkāns virs mums slējās vien četru kilometru attāluma un otrs sešu kilometru attālumā. Tongariro esamību pat nevar nojaust, ja nu tikai, ka mākoņi tumšāki. Ruapehu gan izdodas ieraudzīt vienu mazu gabaliņu, mākoņos baltumu, kas nekustas uz pāris sekundēm. Maija nolemj sākt atpakaļceļu, pēc kāda laika aiziet Atvars ar Initu, es vēl pusstundu cerībā pasēžu un ar’ dodos prom. Laikam šoreiz nav lemts. Maija ir stāstījusi, ka aukstā ziemas rītā to vulkānus varot redzēt pat no Paekakariki, tad iespējams, ja mākoņi izklīdīs, mēs varēsim viņus redzēt no Taupo.

Taranaki falls

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo lielākoties jākāpj uz leju, diena ir iesilusi un lietus ar vairs nelīst. diemžēl mākoņi spītīgi atsakās parādīt vulkānus. Maiju satieku pie Taranaki ūdenskrituma. Piesēžam un pavērojam, kā cilvēki cenšas dabūt vislabākās bildes uz ūdenskrituma fona. Riņķī vieni vienīgi zviedri un vācieši, varētu padomāt, ka esam Austrijas Alpos. Sagaidām Atvaru un Initu, vēl nedaudz pasēžam un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Sāk gribēties ēst un būtu tā kā laiks braukt tālāk.

Tongariro vulkāns

Mēs ar Atvaru nolemjam tik viegli nepadoties un tomēr aizbraukt uz to vietu, kur mums no rīta būtu bijis jāsāk iet. Un aizbraukt uz Tongariro crossing sākumu. Braukšana būtu tīri tā neko, ja daļa ceļa nebūtu grantene un priekšā braucošā mašīnas vadītāja saprastu, kā ar mašīnu ir jābrauc tā, lai pretim braucošiem nebūtu jālien grāvī. Pie takas sākuma ir daudz brīdinoši uzraksti, cik var noprast, tad cilvēki ir galīgi traki. Pat tualetē izlikti plakāti, ka nedēļā vidēji te tiekot glābti divi cilvēki. Lielākoties problēmas sagādā pienācīga ekipējuma trūkums. Laika apstākļi te mainās ātri un reizēm var izrādīties, ka ar t-kreklu un šortiem vien nepietiek. Paskatoties uz augšu saprotam, ka pat ja mēs nolemtu iet pa to taku, mēs miglā neko daudz neredzētu un tāda klīšana pa miglu vien sanāktu.

Taupo

Dodamies uz Taupo. Tas ar’ kādreiz bija vulkāns un tas, kas tagad ir ezers, patiesībā ir supervulkāna krāteris. Pēdējais megaizvirdums bija 180-jos. Mazāks bija 232.gadā, bet tad nomierinājies un pagaidām nekas nav redzams. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs vispār esam atvilkušies uz Ziemeļsalu. Sākotnēji Maijas plānā šī sala nemaz neietilpa, bet tad es pieprasīju supervulkānu, es viņus krāju. Pie Tokaanu ir skatupunkts, no kurienes var labi pārskatīt Okeānijas otro lielāko saldūdens ezeru. Nu es jau zināju, ka ezers būs smuks un viņš mani nepievīla. Ezera skatu baudīšanu gan nedaudz maitā lapsenes, kas te lielākoties pārtiek no tūristu atstāto saldumu papīru atliekām.

Naktsmājas

Laiks braukt uz mūsu naktsmītni, tai booking ir megareitings, gribas redzēt, ko viņi mums tādu piedāvās. Viss motelītis ir smuki sakopts Taupo ezera krastā, mūsu mājiņā ir pat burbuļvanna. Saimniece gan ir klikšķis uz eļļas smaku, viņa jau no sākuma piekodina, ka lai mēs, pasarg’ Dievs, necepam zivis, piesmirdināšot vēl māju. Nu okei, noliekam mantas, nedaudz atpūšamies un braucam uz karstajiem avotiem. Pirms prombraukšanas Maija iet noskaidrot, kur te ir labākie fish and chips. Saimniece esot dikti satraukusies un piekodinājusi tos neēst mājiņā.

Lai ar’ vulkāni no ārpuses izskatās mierīgi, tektoniskie procesi turpinās un te Vaikato upes malā ir pāris karstie avoti, kas nedaudz iekārtoti sabiedrības vajadzībām. Šī vieta ir par velti un tādēļ neko daudz no tās nesagaidu. Patiesībā, ja es būtu zinājis, kas te ir patiesībā, būtu ielaidis mājiņā vannā karstu ūdeni un sēdējis tur. No stāvvietas nākas iet puskilometru, tad ejot uz to baseinu, atdauzu savu sāpošo kājas pirkstu un man vieta riebjas, pirms es tur esmu ticis iekšā. Visu laiku biju sapīcis, bet pārējie gan šķiet pasākumu izbaudīja. Kad esam izmērcējušies, dodamies meklēt ko ēdamu.

Vakariņas
Taupo Vakarā

Saimnieces ieteikumus ignorējam un piebraucam pie šurpbraucot noskatītās ēstuves. Kā jau vienmēr, gaidīt nāks pusstundu. Kā vienmēr, manu karti neņem pretī un Atvars samaksā par visiem. Kā vienmēr pie friškām nevar dabūt tīru majonēzi, bet jāņem ar kaut kādu piejaukumu. Bet tas netraucēja mums uzrīkot pikniku Taupo ezera krastā, vērot saulrietu un vietējo maoru tjūnēto BMW.

Vakars uz ezera

Vakarā mēs ar Maiju nedaudz pastaigājam gar ezera krastu, izskatās, ka vulkāns nedaudz kūp, jo daļa debesis ir smuki sarkanas un tad kā ar nazi nogriež uz parastām bez putekļu piesārņojuma. Vakarā sāk gāzt lietus, tā pa īstam, ka mani ārā izžautie peldšorti, acumirklī pazaudē visu savu žūšanas progresu.

Jaunzēlande piecpadsmitā diena

13. marts

Bišu strops
Zēlande

Šodien mums atkal priekšā tāls ceļš – uz 350 kilometriem, taču ir vēl viena vieta, kas mums jāapskata Velingtonā – Zealandia. Saliekam mantas mašīnā un braucam. Pa ceļam sanāk ievērtēt Jaunzēlandes parlamentu, kas te tiek saukts par bišu stropu. Ja ir pieradis pie noapaļotajiem stropiem, tad nosaukums ir pašā laikā. Pie Zēlandijas noparkojamies, nopērkam biļeti un dodamies apskatīt ekspozīciju. Sākumā aplūkojam izbāzeņu sekcijas, beidzot var iečekot, cik lielas tad ir bijušas moas, kas savulaik bija galvenais maoru iztikas avots. Te ir izstādīta visbrangākā cilvēka augumā, mazie tītarveida sugasbrāļi tiek tikai pieminēti. Tad var palasīties par vietējās floras un faunas unikalitāti, ekosistēmas trauslumu un to, ka Zēlandijā ir izveidots pēdējais lokālo dzīvnieku bastions, kas brīvs no visādiem zīdītājiem. Teritorijai apkārt ir žogs un iekšā izveidoti visi apstākļi, kas putniem un dzīvniekiem nepieciešami, lai vairotos.

Zealandia

Kad esam sasmēlušies informāciju, dodamies uz pašu parku. Ja godīgi, te var mierīgi noblandīties visu dienu, ja paņem gidu, tad noteikti. Nu un var noblandīties arī visu nakti, jo naktī izlien kivi un tiem rīko nakts ekskursijas. Sākumā var apskatīties posumu un žurku lamatu iekšējo uzbūvi. Šīs kastes mēs esam redzējuši visos mūsu pārgājienos. Diezgan viltīga uzparikte, kas var nogalēt pat veselus divus kaitniekus. Ar posumiem te iet traki, savulaik kādi gaiši prāti nolēma atvest no Austrālijas posumus kā kažokzvērus. Posumu galvenais pluss bija tas, ka viņi tika uzskatīti par veģetāriešiem. Pirmie nosprāga jaunos kartupeļus nesagaidījuši. Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un nu tie ir pārņēmuši Jaunzēlandi kā sērga. Izrādījās, ka viņi nemaz nav tādi veģetārieši, viņi aizēd ķirzakas un mazputniņus. 1993. gadā posumu īstā daba tika atklāta filmā, kurā viņi izēda kōkoko ligzdu, gan cālēnus, gan olas! Braucot pa ceļu sabrauktus posumus var redzēt itin bieži. Vietējie ekologi gan apgalvo, ka posumi iet mazumā, bet man ir šaubas, ka šos visus varēs iznīdēt. Mums ir paveicies – Zēlandija ir no posumiem brīva zona.

Kāka
Zealandia

Lai ar’ parks sola apmeklētājiem visādus brīnumus, ar to atrašanu ir visnotaļ lielas problēmas. Viss pasākums ir ievietots kompaktā ielejā, kur bijušās upes augštecē ir dambis ar rezervuāru, bet lejā pie ieejas otrs rezervuārs. Tajos mīt ūdensputni, ja pareizi sapratu, tad šie reizēm ienes parkā pa kādai žurkai, tādēļ žurku lamatas ir arī šeit. Mēs te grasāmies pavadīt vien pāris stundas, uziesim līdz dambim un nāksim atpakaļ. Ar putniem no sākuma ir kā ir, nav neviena. Toties ir pogas, kuras nospiežot krūmos sāk čivināt noslēpts skaļrunis.

Vīlušies dzīvajās radībās, aizejam uz vienu pamestu zelta raktuvi. Tālu šahtā iekšā netiek, labi ja desmit metrus, toties var palasīt par ieguves daudzumu un zelta drudzi Jaunzēlandē. Nu pret kalnu ar bija nopietni jāvelkas. Kāpjam atpakaļ uz asfalta, iesim skatīties Tuataras. Tās ir dikti seni reptīļi, kuras šeit esot veiksmīgi izdevies pavairot. Mēs gar žogu noklimstam padsmit minūtes. Neskatoties uz to, ka vietām ir magnētiskās uzlīmes, ar kurām atzīmētas tās vietas, kur kādam laimīgam ekskursantam izdevies tuataru pamanīt, mums neveicas nemaz. Tikpat tās tuataras varētu būt izdomāts radījums.

Zealandia
Zealandia

Mums neveicas arī ar Wāta milzu circeņa atrašanu, šamiem ir uztaisīti speciāli skapīši ar tīkla sienām, cik es viņus neatvēru, visi bija tukši. Labi, tur vēl bija milzu kompostkaudze, bet to es neņēmos pārrakņāt. Arī ar kivi pamanīšanu mums neveicās, lai ar gājām pa nudien brangu kivi pamežu. Toties redzējām, kākā papagaiļus, te viņus baroja speciālās barotavās, hihi, robinus un kingfišerus un pākehes. Arī dambim nebija nekādas vainas. Vispār jau smuka vieta, un ja sagatavotos nopietnāk, un atvēlētu parkam vairāk laika rezultāts noteikti būtu daudz labāks.

Klusais okeāns
Paekakariki
Paekakariki pludmale

Pirms iešanas prom nedaudz iepērkos suvenīru bodē un tad laižam uz Paekakariki, tur Maija savulaik nodzīvojusi veselu gadu, tad nu pastaigāsim pa viņas bērnības takām. Pa šo laiku šis tas pamainījies -uzbūvēta jauna šoseja. Viņas viesvecāki māju pārdevuši un pārcēlušies uz Fakatāni. Mēs pastaigājam pa vietējo pludmali, paskatāmies uz Kapiti salu, iepērkam vietējo saldējumu un dodamies tālāk uz Paraparaumu (tā tās vietas nopietni sauc, es to pats neizdomāju). Tur mums ir šopings. Es atceros, ka man rītdienas pārgājienam nav nopirkti cimdi un šauju iekšā sporta veikalā. Atrodu piemērotus, parunāju ar pārdevēju un šis man iedod 70% diskontu, es savukārt elektroniskā ietaisē augsti novērtēju viņa apkalpošanas kultūru. Tā kā ir jau pāri pusdienlaikam, ieejam vienā sviestmaižu bodē un nopērkam sev šo to ēdamu. Teikšu kā ir, mana izvēle nebija no labākajām.

Discovery lodge

Un tad seko mūsu lielais pārbrauciens uz Discovery lodge Tongariro. Mēs praktiski nekur nepiestājam, laika apstākļi ir samaitājušies un sāk līt lietus, debesis klāj mākoņi un vietās, kur mums būtu jāredz divi vareni vulkāni, mēs redzam tikai pelēku mākoņu slāni. Piestājam pie Makatote viadukta, kas ir diezgan smuks dzelzceļa tilts, Maija ar Initu nemaz nekāpj ārā no mašīnas, ir jau ar drēgns un līņā. Degvielas uzpildes stacijā vietā kas saucas National park, es nopērku visdārgākās pirkstiņ baterijas savā mūžā. Īstenībā, šis ir ne tik daudz degvielas tanks, cik alpīnisma piederuma veikals, vari atbraukt šortos un te par dārgu naudu ekipēties kalnos kāpšanai.

Tuvojoties motelim, laika apstākļi kļūst pavisam draņķīgi, redzamība simts metri, es zinu, ka desmit kilometru attālumā no mums ir divi megavulkāni, bet redzēt viņus nevaru. Mums rīt ir ieplānota Tongariro Alpine Crossing taka, mūs no rīta ap sešiem autobuss aizvedīs un pēc astoņām stundām otrā pusē savāks. Vismaz tāds ir plāns. Iečekojoties motelī, sastopu Lavkrafta lietu zinātāju, šis novērtē man Obey Chtulhu! T-kreklu, bet ir spiests atzīt, ka rītdienas pārgājiena varbūtība esot 50/50, lai atnākot pēc septiņiem, tad būšot atjaunināta laika prognoze.

Tur ir vulkāns

Iekārtojamies motelī, vieta teorētiski ir ar skatu uz kalniem, mēs te neredzam pat pāri sētai. Mums pirmo reizi visā ceļojumā nepaveicas ar laiku un galvenais, ka vissmukākajā vietā. Bet tā nu tajos kalnos ir, un tur neko nevar darīt. Atjaunotā laika prognoze rīt sola arī pērkona negaisu, tā kā mums taka paliks citai reizei. Ejot gulēt mazliet ceru, ka prognozētāji būs nošāvuši greizi.

Jaunzēlande četrpadsmitā diena

12. marts

Šorīt mums ir plānā lielais pārbrauciens uz blakus esošo Ziemeļu salu. Augšā jābūt visai laicīgi, pabrokastojam, nočekojam, vai kaut ko neesam aizmirsuši, un dodamies uz Piktonu. Piktona nav tālu – vien 40 kilometri. Pa gaisa līniju vispār 8 kilometri, bet tas ietvertu brangu peldēšanu. Ceļš ir standarta, ar tādiem serpentīniem, ka pat man nedaudz vilka uz nelabu dūšu. Daudzo līkumu dēļ jābrauc ap stundu. Lai nedaudz atspirgtu, piestājam pie Nagkuta Bay, tur pastaigāju, nomierinu savu sabuntojušos līdzsvar orgānu. Rīts ir padevies lietains un miglains, pie tam mums piesienas pīles, kuras te noteikti tiek piebarotas.

Braucam tālāk, tā kā uzkrājusies laika rezerve, piestājam aplūkot kruīza kuģu piestātni no augšas Šekspīra līča lukautā. Mums ir paveicies – kruīza kuģi ar papīrmalku priekšplānā nemaz nenākas tik bieži redzēt. Te var izlasīt nedaudz par vietējo vēsturi. Vispār jau smidzina lietus, bet tas netraucē nedz mums, nedz vietējam iedzīvotājam vērot apvārsni. Tā kā līdz prāmim vēl ir laiks, tad piestājam nedaudz iepirkties, nevar jau zināt, vai uz kuģa būs ko ēst. Atrodam mazu bodīti, sameklējam kolu un Krančijus. Šķiet, ka kilokalorijām līdz Velingtonai vajadzētu pietikt.

Ar pirmo reizi līdz prāmju terminālim aizbraukt neizdodas, viņi te ir veseli divi un mums kā reiz ir vajadzīgs otrais. Nekas, mēģinām vēlreiz, sanāk! Dabūjam biļetes un stājamies rindā. Skaidrs ir viens, ka esam iestājušies visgarākajā un lēnākajā rindā. Gaidot savu kārtu, varam novērot Kiwi rail darbošanos, šie uz prāmja dzen virsū veselus vilciena sastāvus. Protams, salīdzinot ar mūsu dzelzceļu, viņi ir tikai tādi mazbānīši. Beidzot rinda sāk kustēties un, ko tu domājies, mēs esam vieni no pirmajiem! Un mums uz prāmja ir tas gods novietot savu auto tūlīt aiz fūrēm, var pat dzirdēt teliņus, kur tiek vesti ekskursijā!

Prāmis ir kā prāmis, tie, kas iekšā tikuši pirmie, ieņem vietas pie logiem. Mēs tā no sākuma darām, uz fikso iekožam un tad dodamies pētīt kuģi. Es uzkāpju uz augšklāja un tur arī pavadu visu laiku līdz tiekam cauri Mārlboro saunds līcīšiem un nonākam Kuka šaurumā. Pats sākums ir interesants, jo tad vari identificēt vietas, kurās mēs vakar bijām. Nav jau viegli, jo sanāk nedaudz cita perspektīva un nekad nevari būt drošs, kurā pakalna galā vakar īsti esi stāvējis, te palīdz saliņa fjorda vidū, tā kalpo kā atskaites punkts.

Cilvēki sākumā fotografē kā traki un pie labas vietas tikt ir visai grūti. Bet ar laiku viņu entuziasma apsīkums kopā ar vēju un nelielu lietu lielāko daļu nodzen nost no klāja. Kad pazīstamās vietas beidzas, tad var skatīties uz to, kur mēs vēl būtu varējuši iet, bet negājām. Izskatās, ka te var mierīgi noblandīties pusgadu un i tad kāds līcītis paliktu neapskatīts.

Fjorda beigas ar’ ir visai iespaidīgas, ir, ir zeme un pēkšņi viss – priekšā tikai Kuka šaurums un Ziemeļsalu nemaz vēl nevar redzēt! Dodos lejā meklēt Maiju. Savos meklējumos es atklāju, ka prāmim patiesībā ir arī priekšgals, no kura skats ir vēl labāks un vējaināks. Tā kā īsti darīt nav ko, stāvu tur un skatos jūru. Jūrā nav nekā interesanta, var skatīties ūdens krāsas maiņu, kaut kādu putneli, kas acīmredzot medī zivis. Pūš diezgan braši un tādēļ esmu te gandrīz viens. Maija atrodas pati, izrādās, ka viņa braucienu pa fjordu ir noskatījusies šeit. Viņai šis jau ir septītais Kuka šauruma šķērsojums ar prāmi. Aizejam paēst vietējā ēdnīcā, neteikšu, ka garšīgi, bet barojoši.

Iebraucot Velingtonas līcī, vējš pieņemas spēkā, nav tik traki, ka varētu noraut ausis, bet tuvu tam. Tagad cilvēku sarodas pavisam daudz, visi grib redzēt pilsētu no jūras. Izskatās diezgan pastāvs pasākums, līdzenas vietas te nemaz nav tik daudz, tādēļ visi apkārtnes kalni ir apbūvēti. Sagaidām paziņojumu doties uz mašīnām un dodamies. No prāmja lejā tiekam ātri un dodamies uz Apollo Lodge, tas te tāds motelītis netālu no pilsētas centra. Ivars to zina un nav nekādu problēmu līdz tam nokļūt – pēc 10 minūtēm klāt esam.

Motelis kā jau motelis, ierīkots daudzistabu dzīvoklī, tādēļ mūsu numuriņam ir interesanta konfigurācija. Mašīnai pagalmā ar’ atrodam stāvvietu, te ir pēc principa, kurš pirmais brauc, tas arī novieto mašīnu. Nedaudz atkopušies, dodamies apskatīt Jaunzēlandes galvaspilsētu.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Te Papa muzejs. Ja godīgi, tad ceļojuma plānošanas procesā, es ieteicu, ka te nav vērts vilkties, bet vai tad manu viedokli kāds ņems vērā! Man tika sasolīta zemestrīces simulācija, bet tās vietā viņi ierīkojuši atskatu uz Gallipoli kauju. Tas jaunzēlandiešiem izvērsies par tādu traumatisku pasākumu. Apskatām to, kāpju uz nākošo stāvu un ko tu iedomājies – te izstādīts Endeavour lielgabals! Maija knapi mani no viņa dabūja nost. Bērnībā es daudz biju lasījis par Kuka ceļojumiem, bet nekad nebiju gaidījis ieraudzīt kādu detaļu no viņa slavenā kuģa! Tālāk seko neliels dabas muzejs, kur var skatīties ievestos dzīvniekus un to mijiedarbību ar vietējo floru un faunu. Vietējie zaudē.

Tad neliels ieskats kolonizācijā, labi, ka maori bija uztrenējušies savstarpējos kautiņos un Jaunzēlande atradās pietiekoši tālu. Skaidrs, ka beigās viņus tāpat apčakarēja, bet ne tik sāpīgi kā Austrālijas aborigēnus. Te var arī papētīt pirmo migrācijas vilni, viņu waka modeļus, kara laivu (waka taua) visā tās krāšņumā. Tagad tādas vairs netaisot, neesot speciālistu. Var apmeklēt viņu Te Hau ki Tūranga, aplūkot kivi spalvas apmetņus un citus maoru kultūras artefaktus.

Augstāk ir modernās mākslas muzejs, tur gleznas un mākslas objekti. Daži velk uz holistiku un šķiet pilnīgs sviests, atmiņā iespiežas automātiskais indeksa lapiņu pāršķīrējs, tas dažādās krāsās un šķir lapiņas randomā. Vēl var iziet ārā un paskatīties uz pilsētu no jumta, durvis gan salūzušas un no sākuma domāju, ka aizslēgtas. Taču ar brangu rāvienu izdevās dabūt vaļā. Skats ir okei, bet jāskatās caur stikla barjeru.

Terakotu karavīrus nolemjam neskatīties, jo tos mēs jau esam redzējuši Šanhajā. Tagad tik atliek sagaidīt Atvaru un Initu. Ar Atvaru ir tā, ka viņu muzejā laist nevar, tā vietā, lai fiksi izietu cauri un dotos tālā, viņam neapnīk lasīt visus aprakstus un pētīt izstādītos objektus. Pablandījāmies pa suvenīru bodi (viss tik dārgs) izgājām uz krastmalas promenādi. Kad tas bija apnicies, gāju Atvaru meklēt. Neatradu, bet nu pēc pāris minūtēm viņš pats parādījās.

Mūsu šodienas nākošais plāns ir Botāniskā dārza apmeklējums, lai tur tiktu, nolemjam izmantot funikulieri. Tas te tāds vietējais simbols. Atrodam staciju, pie tās mums piesitās vietējais opālu tirgotājs, pareizāk sakot Initai, viņa laikam no mums vienīgā izskatā potenciāla pircēja. Augšupbraukšana kā jau funikulierī, pa laikam apstājas. Mēs gan kāpsim ārā tikai galastacijā. No augšas skats uz pilsētu ir tīri tā neko, ir tikai viena problēma, nezinām ko darīt tālāk!

Diena ir izvērtusies visai gara un baigi staigāt vairs negribās, botāniskais dārzs ir uz kalna nogāzes, un lai kur tu neietu, vienmēr sanāks kāpt atpakaļ pret kalnu. Varētu iet visu laiku uz leju līdz Parlamenta ēkai, bet mums ir funikuliera biļetes turp atpakaļ. Beigās izšķiramies noiet vienu mazu aplīti, braukt lejā un tad meklēt vietu kur paēst. No botāniskā dārza atminos vien saules pulksteni un tas pats bija blakus observatorijai. Skati, protams, bija smuki un pie kokiem bija šiltītes, bet kaut kā vairs nebija īpaša prieka visu to lasīt.

Tikuši lejā pilsētas centrā, dodamies meklēt vietu kur pavakariņot. Maķīti uzreiz neredzam, izstaigājam visu centru meklējumos, bet nekas nav labi. Šī pārgājiena laikā es paspēju apmeklēt lietotu grāmatu veikalu un galda spēļu veikalu. Atvars atradis bezmaksas internetu un viņu miesīgas rūpes vairs neskar. Beigās nolemjam nomesties Pasha Kebab. Vispār ēdiens bija labs, un ēst jau ar gribējās. Paēduši dodamies mājās un liekamies gulēt.

Jaunzēlande trīspadsmitā diena

11. marts

Šorīt ir diena, kad mums nekur nav jāsteidzas. Mūsu plānos ir tikai viens neliels pārgājiens, un pārējo dienu var atpūsties. Esam jau ceļojuši labu laiku, un atslodzes diena par sliktu nenāks. Šeit arī ir visnotaļ smuka lieta dirnēšanai. Paēdam brokastis, aizejam uz recepciju, mūsu plānoto Karalienes Šarlotes taku var iet tikai nopērkot speciālu atļauju. Taka iet pa privātīpašumu un, cik noprotu, privātie viņu arī uztur. Diemžēl uz vietas šo atļauju nav, tādēļ mums tiek izrakstīta zīmīte, to pēc pieprasījuma varot uzrādīt.

Sapakojam līdzņemamo ēdamo un dzeramo, saliekam mantas mašīnā un braucam uz taku. Par laimi neko tālu jau nav jābrauc un tīri teorētiski mēs varētu aiziet arī ar kājām, taču iet pret kalnu uzreiz nav mūsu stilā. Mūsu plāns ir uzsākt ceļu no Kenepuru un Onahau ceļa krustojuma un iet līdz Onahau skatupunktam. Tas ir mūsu sākotnējais plāns un tad jau redzēsim, kā būs.

Queen Charlotte track

Taka sākas ar stāvu kāpumu, patiesību sakot šis kāpums turpinās līdz pat skatu laukumam visus divus kilometrus. Sākumā esmu uzņēmis pārāk ātru tempu un tādēļ laiku pa laikam nākas pakāpt nedaudz lēnāk un paklausīties putniņus. Šeit putni ir diezgan droši un tos var pat ieraudzīt. Nu fanteili tie jau visur droši un te ar netrūkst, taču tui gan te redzu pirmo reizi, līdz šim viņu biju tikai dzirdējis. Kad beidzot esam uzrausušies augšā, varam aplūkot Mārlboro saundus visā krāšņumā. Te ir arī piknika galds, taču viņa funkcija nudien nav piknikošana. Tas ir ziedots kokgrebumiem un, cik var spriest, arī kā augstākais pakāpšanās punkts. Neliegšos, es arī izmantoju šo galdu kā novērošanas punktu.

Queen Charlotte track

Secinām, ka laikam ejot koki ir paaugušies un skats uz visām pusēm nav vienādi brangs. Varētu jau doties prom, bet ir jāsagaida prāmis. Rīt mēs pa šo fjordu atstāsim Dienvidsalu un dosimies uz Velingtonu. Prāmi gan vēl neredz, toties var redzēt kruīza kuģi. Tas brauc uz Piktonu, tur noparkosies kokmateriālu terminālī un pasažieri dosies ceļojumā pa tuvējo apkārtni. Nedaudz uzgaidot, mēs sagaidām prāmi, no šīs vietas tas neko dižs neizskatās. Bez maz vai jāsāk uztraukties, vai mums vispār tur pietiks vietas. Kad kuģīši apskatīti, saliņas fjordā ievērtētas, varam doties tālāk. Nolemjam paieties vēl nedaudz uz priekšu.

Sākums foršs, jo nākas kāpiens uz leju un tas ir visnotaļ patīkami. Taču, jebkurš kāpiens uz leju ilgāks par desmit minūtēm, liek ilgoties pēc kāpiena augšā. Satraukumam gan nav pamata, jo šī taka piedāvās šādus kāpienu atliku likām. Beigās kopā sanāks, ka esam uzkāpuši veselu kilometru augšā un tikpat lejā. Visu to augstumu rada divi pakalni katrs uz četrsimts metriem, vienā jau esam uzkāpuši, otrā – vēl tikai kāpsim. Bet to mēs vēl nemaz nezinām.

Marlborough sounds

Pēc kāda laika var sākt iet par salīdzinoši līdzenu taciņu, labi, ka viss ir pamežā, tādēļ saule virsū nespīd. Ja neskatās uz to, ka dīvaini koki, tad mežs kā mežs. Patiesībā mēs ejam pa kalna kori un vienā pusē ir Kenepuru fjords, bet otrā pusē Queen Charlotte fjords. Atvars ar Initu no manis un Maijas ir atrāvušies jau labu gabalu, šad tad var redzēt, kaut kur taisnākā gabalā, kur šie iet pa priekšu. Un tad pēkšņi vienā pļaviņā, kur nupat esam uzrāpušies kādus divdesmit metrus uz augšu, Maija paziņo, ka viņa tālāk neies un ies atpakaļ, pagaidīšot mūs pie mašīnas. Nu labi, es dodos tālāk, plānā ir uzkāpt vismaz līdz tuvējā pakalna galam.

Shamrock Ridge

Pakalns jau nav nekas liels pat priekš Latvijas standartiem. Nedaudz augstāks par Gaiziņu, te pat celiņš vietām izmet serpentīnu un laiku pa laikam var uzmest acis apkārtnei, novērtēt ūdens līmeni fjordā, mēģināt uzminēt, pie kura no daudzajiem līcīšiem atrodas mūsu viesnīca un domāt, vai nav laiks nedaudz pažāvēt zeķes, lai neuzberztu tulznas. Pēc kāda laiciņa panāku Atvaru ar Initu un tālāk ejam kopā. Kad esam tikuši Shamrock Ridge galā, tad nedaudz piesēžam un ieturam pusdienas. Tā kā te pēc norādēm uz Torrea Saddle ir vien pāris kilometru gājiens un tas viss pa kalnu uz leju, nolemjam aiziet līdz turienei. Uzrakstu Maijai īsziņu par mūsu plāniem, viņa atsūta pretī, ka tad viņa ies uzreiz mājās.

Queen Charlotte track

Protama lieta, ka līdz Torrea Saddle aiziet problēmas vispār nebija, visu laiku tik uz leju, negribas jau domāt, bet mums nāksies visu šo gabalu atkal līst augšā. Vietām ir tik stāvs, ka ejot lejā jāuzmanās kur sper kāju. Tagad arī tūristi uz takas sāk parādīties nedaudz vairāk, redzot pensionārus nospriežam, ka nevar jau būt tik traki. Bez tam mēs jau veselu nedēļu katru dienu esam kaut kur staigājuši un ir jau zināms treniņš. Šo pat var saukt par treniņu mūsu lielajam pārgājienam Tongariro alpine Crossing un mums pat ir plāns uzkāpt Mount Ngauruhoe. Tā ka nav ko sūroties, jāizmanto treniņu iespēja, kamēr tā ir pieejama.

Queen Charlotte track

Pie Torrea Saddle karā kritušo piemiņas memoriāla atpūšamies, es uzvelku sausas zeķes, apēdam pa banānam un dodamies atpakaļ. Kā jau bija sagaidāms, līšana kalnā bija diezgan nogurdinoša. Vidējais ātrums nokrīt līdz četriem kilometriem stundā, par sirdsdarbību nemaz nerunāšu, man šķiet, ka tā ir sasniegusi savus griestus. Labi, ka man ar sirdi nekad nav bijušas problēmas, ja nedaudz nometu tempu, tad tā atgriežas salīdzinoši pieņemamā tempā no 160 uz 120. Pret kalnu es eju savā tempā un esmu pārsteigts, cik daudz serpentīniņi un pret kalnu ejoši celiņi lejā kāpjot man nav palikuši atmiņā. Vienu brīdi man šķiet, ka nu jau esmu galā, bet nekā, līdz Shamrock Ridge man bija palicis vēl puskilometrs.

Marlborough sounds

Tur nokļuvis, es, gaidot pārējos, atpūšos pa īstam, nav jau tā, ka baigi noguris, bet tā vienkārši pasēdēt un pavērot ainavu ar’ nav peļama ideja. Sagaidu Atvaru ar Initu, tad atkal atpūšamies un dodamies uz stāvlaukumu. Mums atkal taka ir uz leju, vai nu tomēr esmu noguris, vai kļuvis nevērīgs, divas reizes nieks vien pietrūka līdz potītes izmežģīšanai. Šķita, ka tas kāpiens uz pēdējo kalnu tāds nieks vien būs. Bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka nemaz tāds nieks kā domāju nav viss. Tur viens serpentīniņš, kas uzvelk piecdesmit metrus augstāk kalnā, man vispār nebija aizķēries kalnā. Vispār daudzās vietās varēju gandrīz derēt, ka es te nemaz neesamu gājis.

Beigu beigās kopā esam nogājuši astoņpadsmit kilometrus, patērējuši gandrīz piecas stundas. ņemot vērā, ka šis gabals parasti ir uz astoņām stundām, tad varam justies lepni par savu veikumu. Sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Tur Maija jau mums pagatavojusi pusdienas. Paēdam un pārējo dienu neko nedarām. Maksimums izeju uz lodžijas, jo tur labāks internets. Bet ja tā padomā, tad sēdēt un skatīties uz fjordu arī ir diezgan laba izklaide.

%d bloggers like this: