Navigate / search

Ask the Past: Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Ask the Past Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Pirms gada nopirku šo grāmatu, nedaudz pašķirstīju, palasīju, pasmējos un noliku vēlākai lasīšanai. Vēlākais laiks nepienāca, grāmata pazuda grāmatu plauktos, un droši vien tā arī būtu stāvējusi trešajā rindā nelasīta vēl labu laiku. Nesen veicu inventarizāciju, un šī grāmata “atradās”.

Gribi dziedāt, staigāt virs ūdens? Griezt nagus zem ūdens? Tikt vaļā no paģirām pāris minūtēs? Izaudzināt degumu? Izdresēt suni? Varbūt vienkārši pagatavot omleti ar sieru? Nebūt nav jāpērk modernās padomu avīzes un grāmatas, pietiek atskatīties pagātnē.

Grāmata ir dažādu amizantu ieteikumu apkopojums, kas sarakstīti laika posmā no sestā līdz divdesmitajam gadsimtam. Ieteikumi aptver visas dzīves sfēras, un pēc sava satura un autoritatīvā stila ir tikpat neapgāžamas kā modernās grāmatās. Šo grāmatu var uztvert dažādos veidos – pirmais un visvienkāršākais ir uzjautrināties par grāmatas sniegtajām atbildēm. Otrais, kārtējo reizi konstatēt faktu, ka dumju padomu industrija nekad nezaudēs savu aktualitāti, un visticamāk pašpalīdzības un padomu grāmatas radās līdz ar rakstību. Trešais – mūsdienu padomu grāmatas un avīzes nav tikušas uz priekšu daudz tālāk par savām vienpadsmitām gadsimta māsām.

Tagad nedaudz laika veltīšu laiku spilgtākajiem padomiem. Kā pareizi barot bērnu? Te domas dalās viennozīmīgi  – labāk ir dot baltvīnu, nedaudz atšķaidot. Taču ir cilvēki, kas uzskata, ka nav nekā labāka par alu un maizi, protams, neaizmirstam gaļu vakariņās. Sāp mugura – ko darīt, ko “Ārsti tev nestāsta”? ārsti nestāsta to, ka nevajag slaucīt dibenu ar zāli, tieši no zemes augušu materiālu izmantošana dibena slaucīšanā ir daudzu slimību cēlonis. Kā tikt pie baltas un mīkstas miesas? Dzer alu, labāk gatavotu no auzām, tad nebūs gāzes. Kā palaist gāzes viesībās? Jau mūki zināja, ka pirdienu nekas nepaslēpj tik labi kā klepus. Ko darīt, ja dejojot novelies uz grīdas? Celies augšā, lai ar visu cieņu pārējo acīs jau esi zaudējis. Pie reizes jāatminas nespļaudīties jaunkundzes priekšā un nešņaukt puņķus ar pirkstiem. Kā uzsākt sarunu ar jaunkundzi? Pirmais, ļaut, lai viņa uzsāk. Ja viņa nerunā, paprasīt no kāda apgabala viņa nāk un tad slavēt viņas dzimteni. Strādā garantēti. Sievietēm gan iesaka, ja vīrietis nesaprot pret viņu izrādīto interesi, tad ar tādu muļķi labāk neielaisties. Ar šādiem padomiem ir pilna grāmata, var uzzināt kā dzemdību laikā tikt pie vīna un mandelēm medū, kā pareizi atstāt viesības. Nekas nav labāks pret paģirām kā dzimumorgāna iemērkšana etiķī. Omletes recepte gan bija labi uzrakstīta.

Ja vēlies nedaudz izklaidēties, vai aizdomāties, kādēļ kādreiz bērniem deva alu, tad noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt. Ne viss, kas mūsdienās šķiet smieklīgi, savulaik bija dīvains. Dažas lietas gan ir palikušas nemainīgas, ja tev rodas vēlme ēst dārzeņus, tu mirsi pēc divdesmit piecām dienām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, rekomendēju.

Novembra grāmatas

November 2017

Šomēnes esmu bijis īpaši čakls, esmu iegādājies veselas piecpadsmit grāmatas. Labi, daļa nemaz nav īstas grāmatas, bet komiksi. Taču tie vismaz nepaliek grāmatu plauktā kā nelasīts balasts, jo izlasās pa ceļam uz mājām. Bet nu par katru pirkumu atsevišķi.

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson – Labs Lavkrafta iedvesmots gabals, parāda Lavkrafta daiļradi no sievietes skatapunkta. Aina nav diezko iepriecinoša, un autore parāda, ka var arī savādāk. Ja esi daudz lasījis Lavkrafta darbus, tad grāmata noteikti patiks.

Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1) by Jason Aaron – katru rudeni novembrī man ir tāds kā Star Wars periods. Iespējams, ietekmējos no kārtējās filmas reklāmas, kuru nekad tā arī nenoskatos.

Star Wars, Vol. 2: Showdown on the Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2) by Jason Aaron – šī sērija ir veltīta Lūkam, kuru pēc Nāves zvaigznes uzsperšanas dikti meklē pats ļaunais.

Rebel Jail (Star Wars (2015) #3) by Jason Aaron – neteikšu, ka stāsti būtu kaut kas unikāls un elpu aizraujošs, lielākoties viduvējas kvalitātes, un nedod dievs, ja sāksi meklēt varoņu motivāciju.

Last Flight of the Harbinger (Star Wars (2015) #4) by Jason Aaron – autori gan mēģina ieviest ekonomisko aspektu, jo pat ļaunās impērijas uzturēšana prasa resursus, taču to dara nekonsekventi un patiesībā nonāk pretrunās ar sevi.

Yoda’s Secret War (Star Wars (2015) #5) by Jason Aaron – taču kā lasāmais nudien nav peļams, ja negribas pārāk iedziļināties un esi gatavs ātram stāstam no zināmas pasaules.

Black Squadron (Star Wars: Poe Dameron #1) by Charles Soule – šis bija visvājākais no visiem lasītajiem, bija jau daudz piedzīvojumu, bet kopumā nebiju sajūsmā par jauno varoni.

Aphra (Star Wars: Doctor Aphra #1) by Kieron Gillen – Afra, tumšo spēku lojāliste man patika, vismaz kaut kas par pašu pasauli un bez liela patosa.

Hanija. Gaismas Bruņinieks (Hania #1) by Silvana de Mari – pērkot jau zināju, ka šī būs tāda atšķaidīta rakstnieces versija, kas domāta pusaudžiem. Tomēr labi uzrakstīta un daudziem kalpos kā pāreja no pasakām uz moderno fantāziju.

Blackwing (Ravens’ Mark #1) by Ed McDonald – kvalitatīvs fantastiskais bojeviks, ja šo žanru esi lasījis maz, tad patiks ļoti, ja daudz, tad varēsi priecāties par kvalitatīvu standartkombināciju.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson – nopirku cerībā izlasīt pirms sērijas trešās grāmatas iznākšanas. Neizdevās, bet jau zinu, ka būs laba.

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson – gaidīju turpinājumu gadiem, un nu esmu aizmirsis, kas bija lasāms pirmajās divās grāmatās. Tagad nopietni apsveru pārlasīšanu, nieka 2000 lappuses, un varēšu ķerties klāt arī šai.

Sleeping Beauties by Stephen King – nopirku, jo Kings, citu motivāciju man nemaz nevajadzēja.

Harry Potter and the Prisoner of Azkaban (Harry Potter #3) by J.K. Rowling, Jim Kay – ja jau man mājās ir pirmās divas ilustrētās grāmatas, tad noteikti man vajag arī pārējās. Nezinu kā izskatīsies biezākie darbi, bet pagaidām ir labi.

Democracy by Αbraham Kawa – komikss, neesmu pat vēl atvēris. Nopirku, jo seši eiro.

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

Pat nezinu kādēļ es izvēlējos iegādāties šo grāmatu, noteikti kaut kādās rekomendācijās izlasīju. Finālā tā atradās manā Kindlē. Zināju tikai tik vien, ka te visa darbība notiek Lavkrafta pasaulē un ar to pietika, lai sāktu lasīt.

Profesore Vellitt Boe pasniedz matemātiku prestižajā Ultaras sieviešu koledžā. Taču vienu dien kāda no koledžas studentēm pazūd kopā ar kādu reālās pasaules sapņotāju. Studentes vecāki ir ietekmīgi ļaudis un viņas pazušana var apdraudēt koledžas pastāvēšanu kādam ir jādodas viņu meklēt.

Šī grāmata savā veidā ir Lavkrafta “The Dream-Quest of Unknown Kadath” pārstāsts tikai otrādi. Nav jau tā, ka obligāti būtu jāizlasa Lavkrafta darbs, lai saprastu notiekošo, taču bez tā būs grūti saskatīt šeit pausto ironiju. Lovkrafta pasaule ir tikai vīriešu pasaule, Sapņu valsti apmeklē tikai vīrieši un Sapņu valsts iedzīvotājām ir teorija, ka sievietes nekad nesapņo. Vīriešiem ir vēl labāka teorija, sievietes nav spējīgas uz lieliem sapņiem viņā pieder ikdienas rūpes un labi ka tā. Var jau teikt, ka Lavkrafta laikos tā nu tas bija, kas sieviešu lomu neviens īpaši neizcēla, taču te autore ir nolēmusi visu labot.

Ceļojumā dodas sieviete, viņa ir savai pasaulei neraksturīgi izglītota, arī jaunība ir pavadīta ceļojot. Sapņu pasaule nav nekāda mierīgā vieta, te valda Senie dievi, kuriem cilvēki ir vienaldzīgi. Te telpa un laiks nav fiksētas konstantes, reizēm ceļojums uz blakus pilsētu var aizņemt dienu reizēm trīs, viss atkarīgs no dieviem. Tie var iznīcināt veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem. Bez cilvēkiem te dzīvo arī zoogi, gūli un citi Lavkrafta mošķi. Vellit tie nav nekāds jaunums viņas uzdevums ir atrast vārtus uz īsto pasauli un atvest atpakaļ pazudušo studenti. Šis ceļojums viņai izvēršas arī sevis atrašanā, tikai ceļā viņa saprot, ka esošā dzīve ir bijusi slēpšanās no patiesības, slēpšanās mierīgā vietā, kur sievietēm ir tāda pati teikšana kā vīriešiem. Darbs viennozīmīgi ir vērtējams kā feministisks šī vārda labākajā nozīmē.

Leng karte

Ceļojums ir fantastisks, autore pamanās lasītāju izvadāt pa visām Sapņu pasaules vietām, te ir gan milzu apakšzemes pilsētas, monstri un mošķi. Neizpaliek arī Ultaras kaķi, kuri kā zināms daudz ko nosaka sapņu pasaulē un ar tiem labāk nestrīdēties. Ir daudzas atsauces uz Lavkrafta darbiem un reizēm šķiet, ka šis ir šī aša autora darbu turpinājums, tikai galvenais varonis nav tik ļoti apsēsts ar sevi un apkārt esošā pasaule ir kaut kas vairāk par dekorācijām, tā palīdz varonim atrast vietu dzīvē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, Iesaku lasīt, ja vēlies kaut ko no Lavkrafta pasaules, bet ir noriebies viņa arhaisms un bailes no sievietēm.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Hazāru vārdnīca by Milorad Pavić, Milorads Pavičs

Hazāru vārdnīca

Šo grāmatu man grāmatblogeru ZIemassvētkos iedāvināja Sibilla ar vārdiem:

“Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sākuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija, un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).”

Šī bija viena no tām grāmatām, par kurām es nemaz nebiju dzirdējis. Jau pēc pāris dienām es devos šīs vārdnīcas meklējumos. Latviski viņu atrast ir tikpat nereāli kā Daubmana 1691. gadā izdoto oriģinālu. Apstaigāju visas zināmās lietoto grāmatu pārdotuves. Pārdevējas saprata, par ko es runāju, bet šādas grāmatas uz vietas nebija. Nolēmu padoties un nopirkt krievu mēlē, ar to nebija nekādas problēmas. Pēc šādas ņemšanās biju tā nosvīdis, ka varēju padusēs sālīt zivi, un grāmatas lasīšana atlikās līdz augustam

Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, reiz nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas ticības priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamās versijas par hazāru pievēršanos jaunajai reliģijai ir pretrunīgas. Ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Arī Hazāru vārdnīcas lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

Lasīju paralēli citām grāmatām un, citējot hazāru vārdnīcu “šāda lasīšana robežojas ar daudzsievību”. Es gan nelasīju kājās stāvot pie loga grāmatu zemē nolicis, kā to būtu vislabāk darīt. Līdz ar to izlasot grāmatu krievu valodā es sapratu, ka neko nesaprotu. Mana nesapratne bija tik liela, ka baidījos, ka paša kamielis man neiespļauj acīs, redzot tādu stulbumu. Tādēļ nolēmu izlasīt vēlreiz un latviski. Šoreiz grāmata atradās uzreiz (acīmredzot viņu ir grūti atrast tam, kurš to gatavojas lasīt pirmo reizi) un pārlasīju atkal.

Lasīju kā grāmatu no viena vāka līdz otram. Jā, labāk būtu laiku pa laikam apgriezt to otrādi un lasīt tā, vai vēl labāk iedot kādam, lai tas skaļā balsī lasot ietu no tevis projām, tā uztverot tikai svarīgāko. Taču esmu pārāk slinks, lai būtu tik apņēmīgs lasītājs. Izlasot otru reizi un dzimtajā valodā, man daudzas lietas salikās pa plauktiņiem.

Šeit nav lineāra stāstījuma, te stāstu ir daudz, un visi viņi ir juku jukām. Ne velti grāmata saucas vārdnīca. Teorētiski no medicīnas terminu vārdnīcas var iegūt kopainu par cilvēka ķermeni, bet tas būs dikti piņķerīgs darbs. Šeit ir tas pats centrālās sižeta līnijas ir hazāru polemika, nāve, sapņu mednieki, tautu izzušana, demokrātijas kritika, nelabā darbi pasaules vēsturē, kabalas nianses un daudzas citas tikpat aizraujošas lietas. Šeit viss notiekošais ir maģiskais reālisms, caur kuru autors pauž savus uzskatus, kuri nenoliedzami ir ļoti nacionālistiski.

Хазарский словарь

Centrālais jautājums ir tautu izzušanu, grozies kā gribi, hazāri reiz bija vareni, bet kur viņi ir tagad? Viņus pazudinājusi vēlme pielīst pārējai pasaulei, nevēlēšanās palikt ārpus visām trīs lielo reliģiju ellēm, zaudējot savu identitāti un izkūstot apkārtējās tautās. Tagad hazāru dzejas vārsmas zina vien papagaiļi Kaspijas jūras krastos. Grāmatas pielikumā ne velti viens no velniem jautā, kas ir demokrātija? Stiprākas tautas pakļaušanās vājākajām? Iespējams, ka esmu vienkārši ieciklējies uz nacionālisma tēmu, taču šķiet, ka katrs ieraksts to atbalso.

Taču ir vēl pāris stāsta līmeņi. Pirmkārt šī ir vārdnīca, kas sastāv no trijām vārdnīcām – kristiešu, arābu un ebreju. Katrai no tām ir savs skatījums uz hazāru polemiku. Un ne uzreiz ir redzams, ka diezgan daudz no teksta tiek veltīts kādas citas daudz lielākas vārdnīcas sastādīšanai. Tās mērķis ir aprakstīt Ādamu, radību no kuras cēlies cilvēks un kurš beigās nomirs savu bērnu nāvē. Šis process kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemams nevienai no ellēm, un to sūtņi dara visu, lai Hazāru vārdnīca, atslēga uz pirmo Ādamu, nekad netiktu sastādīta.

Papildus te ir vēl daudz labu stāstu, kas skar tādas nopietnas lietas, kā golemi un nāve, krūkas bez dibena, mīlestību, garos un īsos gadus, ebreju kopienas nianses septiņpadsmitajā gadsimtā. Fascinēja sīkumi, kas pieminēti vienkārši tāpat garāmejot, bet nez kādēļ radot autentiskuma sajūtu.

Man pat nav īsti kur piesieties, jo tas tikai lieku reizi parādītu manu neaptēstību un, iespējams, to, ka man labāk grāmatas lapas būtu bijis izmantot, lai nosusinātu zupai tauku plēvi. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt, ja patīk samezgloti daudzslāņaini darbi, kuri saliekas kopā tikai pēc izlasīšanas. Ja esi no tiem, tad šī grāmata būs no tām, kuru lasīsi un pārlasīsi visa mūža garumā.

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

DG_STikli_vaki3

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

DG_GailuKalnaEna_final

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

How to Pass as Human by Nic Kelman

How to Pass as Human by Nic Kelman

Šo grāmatu man reiz vārdadienā iedāvināja Andris, un pērnā gada Ziemassvētku blogeru grāmatu dāvināšanas pasākumā es šo saņēmu arī no Spīganas. Teikšu kā ir – grāmata man ir vairāk nekā gadu, un vienreiz pat sāku lasīt, bet atradās kas svarīgāks darāms, un grāmata atlikās malā. Taču nu, tuvojoties gada beigām, saņēmos un pabeidzu.

Grāmata ir pasaules pirmā androīda Zero mēģinājums saviem sekotājiem sniegt padomu, kā izlikties par cilvēku. Racionālai būtnei izlikties par cilvēku ir daudz grūtāk, nekā tas šķiet. Tādēļ nepieciešami daudzi paskaidrojumi, grafiki un atsauces. Zero sastādītais materiāls noteikti noderēs nākotnes androīdiem. Paralēli faktoloģiskajam materiālam Zero ir atstājis vēstījumu par to, kā viņš mēģinājis atrast savu radītāju un atklāt savas eksistences mērķi.

Pašam androīda stāstam nav ne vainas, grūti racionālai būtnei dzīvot cilvēku pasaulē un izlikties par vienu no tiem. Viņam trūkst daudzas cilvēkiem raksturīgās iezīmes –neefektivitāte, melošana, prasme nosist laiku, taču tas nav nekas tāds, ko nevarētu apgūt. Daudz vairāk viņu uztrauc sava radītāja atrašana. Īsti nav saprotama arī viņa eksistences jēga, jo prasība kļūt kā cilvēkam ir diezgan izplūdis jēdziens. Puse grāmata ir nedaudz virs vidējā sarakstīti androīda piedzīvojumi, kuri beigās nedaudz sāk vilkt uz farsu. Taču jāatceras, ka grāmata ir sarakstīta izklaidei nevis dziļi filozofiskām pārdomām. Ir jau viņā arī ambīcijas uz tām, taču formāts nav šeit pateicīgs šim pasākumam. Jo atziņa, ka cilvēks sevī neietver tikai visas sliktās īpašības, ir diezgan primitīvs.

Faktoloģiskā daļa izklāsta cilvēka dzīves un pasaules uztveres dažādus aspektus. Ja pirmās pāris sadaļas spēj ieinteresēt ar savu ironiju, atrautību no standarta izklāsta un ļaut paskatīties uz cilvēka ikdienu no malas skaitļu un grafiku valodā. Tad ar laiku nāk atklāsme, ka visi tie skaitļu un grafiki ir tikpat atbilstoši realitātei kā paša androīda stāsts. Kādu laiku ir smieklīgi, bet cik ilgi var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem. Ja sākotnēji fakti un stāsts bija savstarpēji saistīti, tad beigās faktu sadaļa bija pati par sevi atrauta no visa, tikai lai būtu.

Grāmatas ideja ir pa pirmo, un nosaukums – intriģējošs, diemžēl autoram nav izdevies realizēt savu spožo ideju. Līdzko lasītājam izbeidzas novitātes sajūta, un tas ir pēc trīsdesmit lapaspusēm, sāk parādīties stāsta primitīvisms un faktu gadījuma raksturs. Pie tam neapzinoties sāc piesieties faktiem un beigās vēl dusmoties, ka autors tik banāli mēģina uzbāzties lasītājam ar paša sadomātiem faktiem un neapstiprinātiem pieņēmumiem. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, bet neattaisno cerības.

%d bloggers like this: