Te nu man kārtējo reizi jāpalielās, ka esmu izlasījis gandrīz visas Stīvena Kinga grāmatas. Laiku tas paņēma diezgan nopietnu, un finanšu līdzekļi ar nebija mazi, bet ko lai dara, tāda dzīve. Esmu novērojis, ka Kings savus garadarbus mēdz izlaist tautās rudenī, tad kad jaunie kartupeļi jau ir novākti, un cilvēkiem ir laiks lasīšanai. Reizēm tie ir īsi stāsti, reizēm veseli romāni. Šī grāmata tiek pieskaitīta pie novelēm.

Grāmatas centrālais tēls ir kāds Jake Epping, viņa pamatnodarbošanās ir literatūras skolotājs. Stīvenam Kingam vispār ir vājība uz skolotājiem, jo pats reiz tāds bijis. Džeiks dzīvo šķirteņa dzīvi, lasa savu audzēkņu sacerējumus, uzzina pāris citu cilvēku personiskus pārdzīvojumus. Nekā interesanta, līdz brīdim, kad Als (Džeika iecienītās ēstuves saimnieks) atklāj viņam savādu noslēpumu. Viņa bāra saimniecības telpā atrodas portāls uz 1958. gada 9. septembri. Tas izskaidro, gan faktu, kur Als ņem tik lētus produktus biznesa uzturēšanai, gan kādēļ viņš brīžiem šķietami ātri noveco pa vienu nakti. Als ir saķēris tuberkulozi, tomēr viņam ir pirmsnāves vēlēšanās, viņš grib lai Džeiks noved līdz galam viņa lielo projektu. Tas ir ne vairāk ne mazāk novērst Kenedija slepkavību. Als ir veicis nopietnus priekšdarbus, diemžēl tuberkuloze neļauj viņam novilkt līdz Kenedija slepkavības brīdim.

Tāda nostalģiska grāmata par sešdesmito gadu Ameriku, kad viss bija lēts, bet bija kodolkara draudi, tomēr cilvēks no nākotnes varēja tur dzīvot bez bēdu. Sevišķi, ja šim ir līdz tabula ar ievērojamāko sporta notikumu rezultātiem. Džeiks apņemas palīdzēt un dodas uz pagātni, pie reizes novēršot pāris citas slepkavības, iemīloties un dzīvojot visnotaļ laimīgu dzīvi. Vienīgais, kas viņam neliek mieru, ir kāds Džimlas pasaules iznīcinātāja tēls.

Kopumā ļoti laba grāmata, pabieza, ar pirmo reizi līdz vākam neizlasīsi, bet ar pāris reizēm gan. Tēli kā vienmēr filigrāni izstrādāti, dažos gan jūtams, ka autors cenšas tos padarīt tādus, lai tie iepatiktos lasītājam un būtu patiešām žēl, ja ar viņiem notiktu kaut kas slikts. Arī galvenajam varonim nemaz nav tik viegli izlemt vai nogalināt Osvaldu vai ne. Un pats galvenais – pagātne nebūt negrib, lai to maina. Maz pamazām, lasot, sapratu, autors uzskata, ka pagātne, lai arī cik tajā nebūtu sliktu notikumu tomēr ir novedusi pie labākās iespējamās nākotnes. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja gribat zināt, pie kā noved Kenedija slepkavības novēršana, lasiet paši.

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts  laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt pa kādai stāstu antoloģijai. Vēlams, lai stāsteļus vienotu kāds kopīgs temats, un to izvēlētā pasaule nebūtu pārāk plaša. Lovkrafta  pasaule ir pietiekami plaša un daudzveidīga, lai katrs stāsts sanāktu interesants un tai pat laikā pārāk neizplūstu.

Teikšu, kā ir, grāmatas pirmais stāsts ir tik neizsakāmi garlaicīgs, ka gandrīz mani aizbiedēja no grāmatas vispār. Tik gaudenu un juceklīgu notikumu savārstījumu sen nebiju redzējis. Tā dēļ man grāmatas lasīšana atlikās vairākas nedēļas, līdz virsroku ņēma latvieša skopums un sāku lasīt pa īstam. Katrā no stāstiem var atrast kādu pazīstamu Lovkrafta sižetu. Tās var būt pamestas drupas Antarktīdā, varbūt kāds Šogots, varbūt kāds Dagona piekritējs, varbūt vienkārši kaut kāda šausmu atblāzma.

Grāmata kopumā ir labs lasāmais vairākiem vakariem vai rītiem, ja kāds stāstelis šķiet par garlaicīgu, var droši šķirt pāri, gabals no tā nenokritīs. Daži stāstiņi, kas man iepatikās:

„Fair Exchange” by Michael Marshall Smith – kāds dzīvokļu zaglis apzog dīvainu māju, atrod tur pāris sudraba priekšmetus un savādu akmeni. Skaidrs, ka mājā dzīvo īsti Dagona piekritēji, bet visu jau var sarunāt.

„Bad Sushi” by Cherie Priest – vecs japāņu imperatora armijas karavīrs strādā ASV suši bārā. Viss ir labi, līdz tajā sāk parādīties dīvaina gaļa, kas liek tam atcerēties jaunībā piedzīvotu saķeršanos ar kādu jūras briesmoni. Skaidra lieta, ka vecais pavārs dodas izmeklēt lietu līdz saknei.

„The Oram County Whoosit” by Steve Duffy – kādās ogļu raktuvēs tiek izrakts nezināms akmeņogļu perioda radījums, tāds dīvains, bet varbūt, izliekot apskatei, varētu nopelnīt naudu. Ierodas žurnālists un fotogrāfs. Fotogrāfs no žurnālista uzzina, ka šāds lopiņš ir atrakts ne pirmo reizi, un briesmas tikai tagad sāksies.

„The Esseyist in the Wilderness” by William Browning Spenser – kas notiek, kad pilsētnieks, kas nolēmis pētīt dabu satiek īstenus Chulthu radījumus pie strauta un sajauc tos ar vēžiem. Interesantu vēžu apraksts un dārzs ar acīm.

„Lesser Demons”  by Norman Partridge – ja pēkšņi cilvēki pārvēršas par neradījumu kontrolētiem zombijiem, ko darīt šaut viņus nost vai mēģināt zinātniski izpētīt. Skaidrs, ka jāšauj nost, tā vismaz domā kādas mazas pilsētiņas palīgs, neies tak prātuļot par dzīvām atslēgām un dīrāt ādas ar noslēpumainiem simboliem.

„Details” by China Mieville – neteiktu, ka šis stāsts pēc satura te īsti iederētos, bet noskaņa gan te ir pašā laikā. Visu lietu atrisinājums ir detaļās, tomēr, ja tu ķieģeļu sienā sāc redzēt dažādas atbildes, ir jābūt uzmanīgam, lai tev kāds neskatītos pretī no otras puses.

„Moongoose” by Elizabeth Bear, Sarah Monette – ne jau visur Chulthu pasaules iemītnieki ir kas neredzēts, ceļojot laiktelpā, nākas nedaudz to sabojāt, un tad pa visām dimensijām ārā lien mazi šogoti un citi mošķi. Tāpēc laiku pa laikam kosmosa stacijas ir jāattīra, lai nepieļautu to nekontrolētu savairošanos.

„A Colder War” by Charles Stross – atomieroči ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko savos ieroču arsenālos glabā Krievija un ASV. Te ir gan vārti uz paralēlajām pasaulēm, gan vecie senie pusdievi, kurus mērdēt pie absolūtās nulles, lai X stundā palaistu vaļā, un neba jau Irānai grib uzbrukt kodolprogrammas dēļ, viņi vienkārši arī ir atklājuši vārtus un ir gatavi riskēt.

Kopumā ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt visiem Lovkrafta cienītājiem. Lieku 9 no 10 ballēm, jo ne visi stāsti bija interesanti un aizraujoši. Domāju, ka katram neaprakstāmo šausmu cienītājam te kas atradīsies.

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

Nesen izlasīju grāmatu par racionālu optimismu, kuras autors uzskatīja, ka nevajag vēl satraukties ar cilvēci, viss būs kārtībā. Nolēmu izlasīt vēl šo to par cilvēku, viņa “attiecībām” ar apkārtējo ekosistēmu. Šī tad nu šķita labu labā grāmata.

Grāmatā autors ir nolēmis sasiet kopā divas teorijas, Evolūcijas teoriju un Gajas Teoriju. Ja par evolūcijas teoriju viss ir skaidrs, detalizācija nav īpaši sīka un smalka, autors priekšroku dod vēstures piemirstajam evolūcijas teorijas līdzatklājējam Vallesam. Nedaudz tiek pastāstīts, kā Darvins nonāca līdz šai atziņai un kā laika gaitā tā ir pierādījusies patiesa esam. Papildus bonusā tiek pieminēti daudz un dažādi interesanti fakti un notikumi. Lasīšana patiešām saistoša.

Otra daļa, kas veltīta Gajas teorijai, tas ir – visa dzīvība uz Zemes kopā veido vienu lielu superorganismu, kas pats sevi varbūt neapzinās, bet kurš spēj reaģēt uz dažādiem kairinātājiem un atbrīvoties no parazītiem. Šo sadaļu man bija diezgan grūti sagremot. Man personīgi šķita, ka autors ir pārāk entuziastiski aizrāvies ar Loveloka lolojumu un pasācis ekosistēmās redzēt saprāta iezīmes. Es personīgi tur nekādu saikni ar superorganisma iezīmēm neredzu. Te jāpiekrīt Davkinsam, ka, ja tāda Gaija eksistē, tad uz Zemes viņas ir ļoti daudz, kur katra reprezentē savu ekosistēmu.

Grāmatā ir daudz tekstu par to, kas ir civilizācija, un cik ļoti mēs esam kļuvuši atkarīgi no lētas enerģijas, un kā mēs izsaimniekojam savus resursu. Tiek piesaukts arī tas, ka mūsu laiks, kad vēl ko varam mainīt jau ir tuvu, un ka cilvēcei ir jāmainās. Autors gan ir reālists un saprot, ka mūsu pasaules uztvere un intelektuālā inerce tam neļaus notikt ātri, bet cer, ka paši sevi neiznīcināsim. Ideja, kā to novērst, ir pavisam vienkārša. Autors uzskata, ka idejas (mnemes, memes (kā nu kurš tās sauc)) evolucionē un nostiprinās mūsu sabiedrībā tāpat kā dzīvi organismi. Un mums vienkārši ir jāpalīdz ekoloģiskā dzīvesveida mnemēm  kļūt par dominējošām mūsu ideju kopumā, tas visu atrisinātu. Šī gan, manuprāt, ir tīrākā spekulācija, kur labu ideju mēģina piesiet realitātei un vēl ekstrapolēt to.

Kopumā grāmata ir lasāma. Par autoru pirms tam biju lasījis labas atsauksmes. Tomēr centieni pacelt Gajas teoriju zinātniska fakta līmenī mani nedaudz pārsteidza. Lieki piebilst, ka šī teorija nav stiprināta ne ar kādiem novērojamiem faktiem un lielākoties ir tikai skaists stāsts. Nē, man nav nekas pretī skaistām spekulācijām par tēmu, bet te nu bija nedaudz par daudz. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, par interesantumu.

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu  nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

Tā nu bija sanācis, ka klausoties jau kuro reizi Bila Braisona audio grāmatu “Short history of nearly everything” man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par sugu atklājējiem. ņēmu savu Kindl lasīklis, novilku augstāk pieminēto grāmatu un sāku lasīt.

Parastam cilvēkam sugu atklāšana varētu šķist visai neinteresanta nodarbe. Skaidra lieta, Tev ir visas iespējas saķert malāriju, inficēties ar dažādiem interesantiem parazītiem vai vienkārši atdot galus no dzeltenā drudža. Pretī Tu saņem, iespējams, tavā vārdā nosauktu sūnu sugu vai circeņa paveidu. Pat mūsdienās tas nav nekas aizraujošs, izņemot iespēju daudz ceļot pa Jaungvineju vai Kongo džungļiem. Bet teiksim 1700-tajos gados šāda nodarbe bija vēl riskantāka, Tevi varēja noķert un pārdot verdzībā, ielikt cietumā personības noskaidrošanai uz pārdesmit gadiem, apēst saviesīgās cilts vakariņās, vai nosaukt par balto spoku un dzīt vairākas nedēļas līdz piekrastei. Pa ceļam Tu, protams, pazaudē visu savākto un savu žurnālu. Bija arī neveiksminieki, kas cītīgi vākuši augus, kukaiņus, ķirzakas un citus zvērus vairāk par desmit gadiem un tad nolēmuši doties mājās. Lieki piebilst, ka kuģis aizdegas, visi tavi materiāli sadega un desmit gadu darbs vējā. Tomēr nekas no šeit minētajiem nav bijis šķērslis īsta sugu atklājēju biogrāfijās.

Bez standarta ceļotājiem kā Humbolds un Darvins, te tiek piesaukta vesela plejāde savulaik slavenu sugu atklājēju. Šie cilvēki lielākoties nebija tie, kas deva vārdus jaunajām sugām, viņiem tam nebija laika. Viņi bija tie, kas šāva putnus, taisīja herbārijus, apstrādāja tos un nosūtīja muzejiem, institūtiem, kas tad arī nodarbojās ar kataloģizēšanu un vārdu došanu. Lieki piebilst, ka lielākajā daļā gadījumu, labākais, kas viņiem no tā atleca bija īslaicīga slava, neliela samaksa vai labs laika kavēklis. Tais laikos nebūt nepietika nošaut putnu un aprakstīt to. Putns bija arī pareizi jāiekonservē, lai to nenoēstu gaļas tārpi vai kodes. Tam bija paredzētas speciālas metodes, kas lielākoties reducējās uz pamatīgu arsēna devu izmantošanu. Tas nenoliedzami pāris jau tā ekstravagantiem pētniekiem ļāva kļūt vēl ekstravagantākiem. Mans personīgi favorīts bija kāds britu pavalstnieks, kas ikdienā strādāja par kurpnieku, bet vakaros ķerstīja dzīvniekus. Viņa moto bija netērēt patronas nekam, ko var nosist ar rokām, jo cilvēka rocība jau tā bija maza, lai vēl šautu ar dzīvu naudu pa lūšiem. Papildus interesantiem medīšanas paņēmieniem vīrs visu atrasto glabāja savā cepurē un nakšņoja laukā. Nezinu, ko par to domāja viņa sieva un bērni.

Kopumā aizraujošs un interesants stāsts, varētu šķist, ka te ir apkopotas tikai lietas, kas varētu sasmīdināt lasītāju, patiesībā tā nav. Interesantie aspekti tikai izdaiļo lasīšanu. Grāmatā ir nopietni aprakstīta, sugu klasifikācijas vēsture, apskatīta Darvina evolūcijas teorija, pastāstīts, kur un kā radās eigēnika un apskatīti daudzi citi aspekti, kas galu galā lika pamatus mūsdienu bioloģijai. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

Kā jau īstens Pratčeta fans, nevarēju vien nopriecāties, ka autoram ir izdevies sarakstīt vēl vienu Diskzemes cikla grāmatu. Skaidra lieta, ka grāmata tika pasūtīta jau pārus mēnešus iepriekš un tikai izlasīta jau tās saņemšanas dienā. Te gan nāktos paskaidrot, ka saņemta viņa tika uz Kindle lasītāja, tas ir, tās izdošanas dienā.

Grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Tā gan laika gaitā ir pārtapusi no nakts kārtības nodrošinātājas līdz pilnvērtīgam kriminālās, ekonomikas un cita veida policijai. Te darbā tiek pieņemti gan rūķi, gan troļļi un pat vilkači. Šo iestādi vada Komandieris Sam Vimes, kurš ir nolēmis doties mazā atvaļinājumā uz saviem lauku īpašumiem. Pareizāk būtu teikt, tiek piespiests doties, jo jāparāda taču dēlam, kā dzīvo cilvēki laukos. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās sākumā, un arī policists atvaļinājumā tomēr ir policists.

Grāmata mums vēsta par laulības dzīvi, par to kā integrēt goblinus pārējo rasu draudzīgajā saimē, par to kā Diskzemē tiek audzēta tabaka, kas ir ICE  un to kā mazi noziegumi noved līdz lieliem. Ja atceramies no Unseen Academicals grāmatas, tad arī tur centrālais tēls bija goblins. Goblinu tēma izskatās autoram ir kļuvusi aktuāla. Te gan jāpiezīmē, ka šie goblini diez ko nelīmējas kopā ar Mr Nutt tēlu pāris grāmatas iepriekš, viņš no cilvēkiem īpaši neatšķīrās. Goblini pilda tādu kā Diskzemes pabērnu lomu, neviens īsti nevar saprast, kas tad ir goblini, saprātīgas būtnes vai tikai gudrāki dzīvnieki. Likumi viņus neaizsargā un pēc būtības ar viņiem var darīt visu, kas vien labpatīk. Un arī paši goblini pie tā ir tik ļoti pieraduši, samierinājušies, ka pat paši tajā nekādu netaisnību vairs nesaskata. Viņiem nav ne revolūcijas, ne vadoņu, viņi vienkārši visu piecieš un pat necer, ka būs labāk.

Esmu izlasījis visas Diskzemes cikla grāmatas, un tā kā šī ir jau trīsdesmit devītā grāmata, tad es diez vai vairs būtu saucams par objektīvu uzskatu paudēju. Grāmatai liktu 9 no 10 ballēm salīdzinot ar citiem autora darbiem. Lai arī autors jau vairākus gadus cīnās ar Alcheimera slimību un pēdējās grāmatas ir diktējis, varbūt tikai izdomājis sižetu, neteiktu, ka tās būtu kļuvušas sliktākas. Atliek vien viņam novēlēt labu veselību un  cerēt, ka uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem sagaidīsim Diskzemes sērijas četrdesmito grāmatu.