Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Piektā diena

16. augusts

Brauciena video atrodams te.

Screenshot 2017-10-01 14.18.03

Šodien no rīta es uzzinu, ka t-krekls un šorti no rīta var būt diezgan ekstrēmi. Lai tiktu pie brokastīm, nākas iziet uz blakus māju, ārā, izrādās, ir veseli četri grādi. Dabūju uzvilkt jaku. Mēs ierodamies laicīgi, un neviena praktiski vēl nav. Paēdam kārtīgi, jo šodien būs gari pārbraucieni, un kas zina, kad vēl dabūsim ēst.

IMG_2083

Rītā pirmais apskates punkts ir Braisa kanjons. Mašīnu noliekam turpat, kur vakar. Izskatās, ka no rīta te notiek betonēšanas darbi. Mūsu plānā vairs nav līst kanjonā lejā. Paiesimies Rim Walk un paskatīsimies uz visu no augšas. Kilometrs turp, kilometrs atpakaļ.

IMG_2124

Skati nudien ir iespaidīgi, palasām informatīvos materiālus, un jāsecina, ka parka monumenti ir visnotaļ dinamiski objekti. Bedre ar katru gadu paplašinās, ūdens un vējš ārda nost vecos objektus un rada jaunus. Nevar zināt, cik ilgi parks būs pašreizējās robežās. Man gan šķiet, ka mala vismaz pie skatu laukumiem ir labi nostiprināta, un diez vai tur iznīcība draud. Viss būtu forši, ja nesāktu ost pēc staļļa. Te ir opcija doties pa kanjonu zirgu izjādē, nudien jūtu līdzi cilvēkiem, kuri būs nolēmuši iet pārgājienā pa taku, kas sakrīt ar zirgu maršrutu. Nedaudz pablandījušies, varam sevi uzslavēt – nevienam no vakardienas nav nekas slikts noticis, visi varam paiet un šķiet, ka diena būs visnotaļ produktīva.

IMG_2113

Vairāk lielas pastaigas no rīta nav ieplānotas. Lēnā garā braucam parkā dziļāk iekšā, apstājamies, pieturas vietās izkāpjam ārā, pavērojam ainavu un dodamies tālāk. Te ir dabiskie tilti, tādas arkas kalnos, dīvaini akmens veidojumi un labi skati tālumā. Beigu beigās esam tikuši līdz ceļa galam, un tur pa kukaiņu noēstu mežu izejam vienu mikropārgājienu. Nekā izcila te pašā takā nav, bet dabas skati gan ir elpu aizraujoši. Vientuļie koki klinšu malā, klinšu sienas un līdzenumi lejā. Nogājuši loku, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz Capitol Reef National Park.

IMG_2173

Ceļam esam izvēlējušies 12. šoseju, tā skaitās dabasskatiem bagāta un ved gar Grand Escalante National Monument. Samelots nav –  aiz katra līkuma skats ir episks, braucam un priecājamies.  Ar Maiju sarakstos par to, ko mums vajadzētu tai parkā apraudzīt, viņa raksta par arku un scenic road. Paēst varēšot Fruitā, tur augļus varot salasīt pa brīvu, mēs nolemjam tur tomēr nebraukt, bet doties uzreiz uz parku. Boulderā nogriežam vienā šaubīgā ceļā, un Ivars saka –  viss būs labi. Pārtrūka sakari (ja nebūtu pārtrūkuši, iespējams, tad paspētu saņemt Maijas jautājumu, kā mēs, nebraucot cauri Fruitai, gatavojamies tai parkā nokļūt?)

IMG_2186

Bet mums viss ir vislabākajā kārtībā, braucam pa episku maz izmantotu kanjona ceļu, superīgas klintis, un ceļš ar’ labs. Laiku pa laikam piestājam, lai novērtētu apkārtni un vietējā akmens erozijas īpatnības. Beigu beigās nonākam liela plato malā, tur arī uzzinām, ka šis jaukais ceļš saucas Burr ceļš un savulaik izmantots lopu pārdzīšanai. Episki, braucam tik tālāk, neliels serpentīns un esam līdzenumā. Izrādās, ka līdzenums nemaz nav tik līdzens, un uz leju ir vēl viens plato, uz kuru serpentīns jau ir ar ievērojamu kritumu, un ceļa segums pārvēršas par granti.

IMG_2234

Man un Indulim laba ideja šķiet braukt atpakaļ un provēt braukt uz to plūmju pilsētu. Atvars ar Ediju aizrāda mums mīkstčaulību un speras tik lejā. Skats ir episks un iespaidīgs, tikuši lejā, konstatējam, ka tālākais mūsu ceļa segums būs zemē izšķūrēta sliede. Arī Ivars, neko ļauni nedomādams, piedāvā mums nogriezties un ceļu turpināt pa izžuvušu upes gultni! Indulis apskatās savā offline Navigator un paziņo, ka mums nāksies šķērsot pāris upes braslus. Lieki piebilst, ka, lai ar mūsu mašīnu rotā uzraksts Sport, un klase ir SUV, tas dārdelis nespēj braukt pa upes gultni, kur nu vēl šķērsot braslu.

IMG_2218

Tāpat jāpiebilst, ka, neskatoties uz visu stāvokļa dīvainību, man tā arī nelikās svarīgi palūrēt kartē, un man tādas bija veselas divas, lai paskatītos, kur mēs reāli esam atpērušies. Nolemjam braukt tik tālāk, brasls, par laimi, ir sauss, upe izžuvusi, bedre gan iespaidīga, taču Edijs, izlīdis ārā, apgalvo, ka izbrauks, un Atvars izbrauc ar’. Ceļš ir kā veļas dēlis, un ātrums ap 20 jūdzēm stundā. Ivars rāda, ka jābrauc vēl 80 jūdzes, degviela pietiek 100 jūdzēm. Ivaram gan vairs neviens netic un braucam pēc zīmēm, tās uzstādītas krustojumos. Ivars daudzus ceļus nemaz nezina, bet labi orientējas upju gultnēs. Nospriežam, ka Tomtom izstrādātājiem ar pašu velnu noslēgts līgums, kurš paredz noteiktu tūristu kvotu aizvest līdz nelabam galam. Skati gan ir iespaidīgi, par tiem pakalniem nevar saprast, vai tās ir urāna rūdas ieguvē radušās no izstrādātiem materiāliem vai veidojušās dabiski.

IMG_2237

Par laimi, lietus ir bijis pirms pāris dienām, un viss ir paspējis izžūt. Brasli ir sausi, vienīgais kas uztrauc ir negaiss pamalē, var tak’ uzrasties tie slavenie flash floods! Taču arī tas iet secen, un pēc kādas stundas mēs uzkuļamies uz asfalta. Tā kā esam palikuši dzīvi, un vienīgi mašīna ir noputējusi, nolemjam turēties pie plāna un aiziet uz to parka arku. Piedāvāju gan vēl vienu citu treilu uz septiņiem kilometriem, bet sirdī esmu priecīgs, kad pārējie atsakās.

IMG_2275

Ceļš uz arku ir apzīmēts visai draņķīgi, cilvēki klimst pa kalnu kā skudras, pārvietojoties no viena stūra uz otru. Mums paveicas, jo pa gabalu redzama grupa, kas izskatās, ka zina, uz kurieni iet. Diena ir bijusi visnotaļ nogurdinoša, un tādēļ arkas apskate manī vairs nekādu entuziasmu neizraisa. Liela  – fočikā lāgā iekšā nevar dabūt, nekā cita lāgā nav, ko redzēt. Sēžam un atpūšamies, nedaudz pablandos pa apkārtni, atrodu alternatīvu ar kaktusiem aizaugušu taku. Neviens man līdzi iet negrasās, es eju viens pats. Lēnā garā tieku līdz klinšu malai, saprotu, ka uz stāvlaukumu ātrāk lejā netikšu un eju atpakaļ. Kolēģi, protams, visi, izņemot Ediju, kas gājis mani meklēt, tikai tagad sāk iet atpakaļ.

IMG_2286

Atpakaļceļā sākas lietus, un neesam jau tik traki, lai staigātu ārā pa lietu. Braucam uz viesnīcu. Tā atrodama mazā pilsētiņā Torrey un saucas Red Sands. Nu apkārtne ir visnotaļ sarkana. Viesnīca ir palietota, bet ir okei, aiz loga ganās zirgi un var vērot, kā pareizi jādarbojas ar ekskavatoru. Atpūšamies un nolemjam to Capitol reef apskati pabeigt šodien. Braucam vēlreiz atpakaļ – skatīsimies Chimney rock un petroglifus. Ar petroglifiem ir tā, ka, ja es būtu arheologs, viņi nebūtu atklāti vēl šobaltdien.

IMG_2207

Viņus pētot neizbēgami rodas jautājums, kas tos indiāņus ir mudinājis rāpties tik augstu un zīmēt citplanētiešus. Par augšā rāpšanos viss ir skaidrs, kamēr te nebija uzbūvēts ceļš, tikmēr līdz zīmējumam varēja uzkāpt pa klinšdrupu kaudzi, tagad kaudze izmantota kā būvmateriāls, un izskatās, ka indiāņi nodarbojušies ar akrobātiku. Runājot par citplanētiešiem, visticamāk ,ka viņi tā vienkārši redz pasauli un tajā visi ir staigājuši ar dīvainām galvām un platiem pleciem. Lai vai kā nebūtu, sastopam vecu oldskūlfotogrāfu, kas fočē petroglifus uz filmiņas.

Slavenais skurstenis nav nekas izcils, mēs tādus skursteņus šodien esam redzējuši dučiem. Nospriežam, ka pietiek, atrodam labāko steika ēstuvi miestā un dodamies uzņemt kalorijas. Tā ir multifunkcionāla būve, kur restorāns apvienots ar suvenīru bodi. Nopērku vēl kartes. Vakarā mēģinot saprast, kur tad īsti šodien esam braukuši, konstatējam, ka esam braukuši pagalam aplam, taču neesam izbraukuši neko tādu, kas nebūtu patērētā laika vērts.

Saules aptumsums 2017 Ceturtā diena

15. augusts

Brauciena video atrodams te.

Screenshot 2017-10-01 22.29.24
IMG_1771

Šodien mēs esam nolēmuši paklaiņot pa Cionas nacionālo parku. Brokastu piedāvājums viesnīcā ir standarta. Mums pat ir neliela nojausma, kādas takas mēs vēlamies iet. Vakar vakarā Atvars pastudēja taku grāmatu un nolēmām, ka neko sarežģītu neiesim. Lai gan no sākuma bijām morāli gatavi doties Angels landing taku. Taču tad Indža no interneta izvilka bildes, kurā attēlotais diez ko neuzrunāja. Iet turoties vien pie ķēdes pa pēdas platuma taciņu, kuras vietām nemaz nav, neizskatījās īsti piemēroti mūsu fiziskās sagatavotības līmenim.

IMG_1808

Viesnīca atradās samērā tuvu parkam, un tādēļ braukt nenācās ilgi, pie parka ieejas mēs uzzinam, ka ir tāda Nacionālo dabas parku karte, kas ļauj veselu gadu apmeklēt visus parkus pa 80 dolāriem uz mašīnu. Skaidra lieta, ka tas ir ņemams variants, jo tādu parku mums ir ieplānoti daudz. Nedaudz gan pasunījām Lielā Kanjona reindžerus, kuri nokāsa piķi, bet par šādu opciju nemaz neieminējās. Mūsu pirmā taka ir Watchmen’s trail.

IMG_1799

Izrādās, ka mašīnu esam noparkojuši ne tajā pieturas punktā. Mums vajadzēja parkoties Zion canyon visitor Center, bet mēs jau esam Zion Human history museum. To gan uzreiz neatkožam, skatāmies, ka takas nav, nospriežam ņemsim vien to pašu Pa-rus taku, tā ar’ izskatās daudzsološa. Par to paziņojam saviem Whatsapp sekotājiem. Tūlīt pat no Maijas saņemu ziņu, ka esam dikti slinki, ja jau plānojam vilkties pa celiņu, kas paredzēts bērnu ratiņiem. Pēc tik stipriem vārdiem nedaudz sakaunos.

Par laimi pat uz Pa-rus takas esam nedaudz nošāvuši greizi un ejam uz pavisam otru pusi nekā vajadzētu, un galu galā pēc kāda kilometra atrodam Watchman trail sākumu. Šis nu ir mūsu visu pirmais kopīgais, īstais pārgājiens. Šīs takas cēlais mērķis ir apmeklētājiem parādīt kanjona sākumu, ļaut paraudzīties no augšas uz cilvēku instalācijām, un ar salīdzinoši nelielu piepūli likt justies gandarītam par savu veikumu.

Kāpaļāšana mums veicas visnotaļ raiti, arī apstākļi ir piemēroti – debesis nomākušās, saule nespiež un lietus ar’ nelīst. Var droši rāpties augšā un priecāties par klinšu sarkanumu. Vietām var redzēt arī vietējos dzīvniekus. Tie ir trīs veidi. Pirmais – takas vabole, visnotaļ liela, kura nākot klāt parasti ieņem draudīgu aizstāvības pozīciju – “stoiku”. Pret samīšanu tā gan nepasargā. Otrais – vietējais buķelis, tas nav pārāk bailīgs un ganās strautiņa ielejā, labi lēkā pa klintīm. Saprotams, ka ūdeni te dzert nevarēs, buķelis ir visnotaļ kārns, laikam cērmes. Trešais – vāveres, tās ganās pa klintīm, no kā pārtiek, nezinu, iespējams, no tūristu ziedojumiem. Runājam arī par iepriekšējām pārgājiena pieredzēm un dzeram ūdeni, daudz ūdens, tā esot pareizi darīt.

IMG_1789

Beigu beigās esam uzlīduši mesā un varam nedaudz safočeties, te ir pieejams arī internets, turpmāk mums būs takas ar internetu un bez interneta. To gan noteiks mobilā telefona pārklājuma zonas. Šodien pārgājienā esmu izspēries ar parastajām sandalēm, un esmu priecīgs, ka man vēl nav nograuzts neviens pirksts. Ietusējuši, dodamies atpakaļ uz stāvlaukumu. Nākamais plāns ir paņemt ūdeni, iesēsties vietējā busiņā un aizbraukt līdz Zion Lodge, tur sākas Emerald Pools taka.

IMG_1812

Domāts darīts, piekrauju savu pleca somu pilnu ar ūdeni, un ko tur slēpt, arī kolu. Vajadzētu pietikt, sagaidām autobusu un dodamies ceļā. Ceļš nav pārāk garš, un tā laikā mums tiek stāstīts par kanjona ģeoloģiju, par to, kā upe reizēm maina gultni, par to, kā reizēm cilvēki paliek nogriezti no pasaules uz pāris dienām. No visa tā ielāgoju, ja sākas flash floods, ņem vagu uz augstāku vietu un ceri, ka tevi neķers.

Izkāpuši savā mērķī ieejam suvenīru bodē, tur nopērku magnētiņus un atrodu nacionālo parku kartes, nopērku visu, kas man šķiet aktuāls. Iečekojam arī vietējo ēstuvi, viss izskatās mierīgi, cilvēku nav pārāk daudz, nospriežam atpakaļceļā te ieturēties.

IMG_1832

Emerald pools taka ir jauka, visu laiku jākāpjas augšā pret kalnu. Grūtāka nekā iepriekšējā, taču laiku pa laikam var redzēt kādu ūdenskritumu un tos slavenos smaragda baseinus. Ūdens gan nav daudz, un ūdenskritumi nav diez ko iespaidīgi. Taču pats kanjons ar savām stāvajām klintīm ūdens trūkumu pilnīgi atsver. Uz šīs takas cilvēku jau ir diezgan daudz, visu laiku nākas iet aiz kāda vai palaist garām atpakaļnācējus. Tā kā taka nav tehniski grūta, un ja pareizi samēro savas spējas ar kalna stāvumu, tad es teiktu, ka viegla. Mākoņi pamazām izklīst un sāk sildīt saule. Tas rada zināmu diskomfortu, jo sāk tuvoties pusdienlaiks. Kad esam ūdeņus apskatījuši, un Edijs pieradinājis vietējo mežazvēru, nolemjam pakāpties vēl nedaudz augstāk un aiziet uz Grotto.

IMG_1874

Te taka ir pavisam viegla, tik viegla, ka es to Grotto beigu beigās nemaz nepamanu. Finālā esam nokļuvuši jau pie nākošās pieturas The Grotto. Jūtamies tik žirgti, ka nolemjam, nav ko ķēpāties, dosimies uzreiz uz to Angels landing taku, jo, izskatās, ka te to taku grūtība ir overrated. Indulis gan piedāvā vēl aiziet uzpildīt ūdeni, taču veicot inventarizāciju sanāk, ka katram ir vēl vesels puslitrs, un nolemjam, ka nav ko lieki stiept gumiju. Izlemjam nedoties uz pašu spici, bet nu vismaz uz Scout lookout.

Taču jau pašā sākumā saprotam, ka nebūs lāgā. Saule vairs nesilda, bet cepina, lai ar’ visu taku var veikt 4-5 stundās, sākums ir diezgan nogurdinošs. Tas ir serpentīns, kas gājēju uzrauj virs ielejas. Ceļš gan ir betonēts, un nemaz nerodas tāds mežonīgas takas iespaids. Arī iepriekš noietie kilometri ir prasījuši savu. Sarunājam katrs iet savā tempā, un turpmāk es ceļu veicu vienatnē. Jau pēc pirmā kāpuma man no ūdens ir palicis vien divsimts gramu un tādēļ nolemju taupīt. Tagad ar pakaļprātu vislabākais būtu kāpt lejā uzpildīties un kāpt atpakaļ, galus jau neatdotu, bet sev mocības aiztaupītu.

IMG_1880

Taču pēc stāvā kāpuma sākas Refrežiratora kanjons, tas ir ēnā un vēss, laikas, ka viss būs kārtībā, taka bez īpašām augstuma izmaiņām. Šķiet easy peasy. Izskatās smuki, dzert ar nemaz tik ļoti negribas. Kātoju vien tālāk, un šķiet, ka varbūt pat uzrausīšos līdz pašai augšai. Diemžēl pēc patīkamās pastaigas sākas kārtējais serpentīns – tā saucamais Walter’s Wiggles, 21 līkums ar diezgan ievērojamu stāvumu. Velkos vienmērīgā solī un jūtu, ka vai nu temps pa ātru, vai fiziskā kondīcija pa švaku. Augšā tieku jau diezgan nomocījies.

Nu sākas tā pārgājiena daļa, kad jārāpjas gar bezdibeņa malām gan vienā, gan otrā pusē. Var pieturēties tikai pie ķēdes, un arī tad laiku pa laikam jāpalaiž garām kāds pretīmnācējs. Lielākoties cilvēki ir saprātīgi un pieklājīgi, viens otru respektē un nekur nelien. Gadās jau arī pa kādam jaunekļu baram, kuri nolemj, ka kalnos visprātīgākais ir skriet, tie acīmredzot sastāda tos astoņus, kas uz takas ir ņēmuši galu. Es nekur vairs neskrienu, un no augstuma man ir bail. Sandales sāk pievilt, stāvumā viņas mēģina man izmežģīt potīti un lēnām ir noberzušas pirkstus jēlus.

IMG_1899

Es pat tieku līdz tai slavenajai vietai, kur jākāpj pāri bezdibenim. Teikšu, ka bildēs izskatās bailīgāk. Tieku līdz Scout lookout, un esmu noguris un izslāpis. Nedaudz patērēju ūdens rezerves un paskatos uz priekšu. Angels landing ar nav pārāk tālu, taču pa visu klintsmalu ir rinda, kā Maksimā pirms Jāņiem. Saprotu, ka tur būs pusotra stunda minimums. Manas ūdens rezerves nepietiks pat divdesmit minūtēm. Griežos atpakaļ.

Pirmo sastopu Ediju, tas rāpjas augšā pa klinti, viņam ar ūdens esot beidzies. Vispār nemaz nav bijis, manis iedoto kolu pirmajā serpentīnā viņš esot nobeidzis augšā kāpjot. Ceļu esot gājis kopā ar Atvaru, bet tas pēc otrā serpentīna nolēmis mest mieru. Apskaidroju, ka bez ūdens tur lāga nav ko meklēt, Edijs ar’ nolemj griezties riņķī un stāsta savus piedzīvojumus ar ūdens sagādi.

Atvaru neatraduši turpinām vilkties lejā. Nedaudz nomāc doma, ka, ja viņu neesam pamanījuši, var nākties vilkties atpakaļ. Pateikt, ka mēs jau kāpjam lejā. Izejam cauri vēsajam kanjonam un ieraugam, ka Atvars ar Induli jau ir nokāpuši no pirmā serpentīna. Pabļaustos, bet šie mani nepamana. Lejā kāpt ir grūtāk nekā augšā, kājas noberztas un visa slodze sanāk uz noberzto vietu.

Ticis lejā, metos pie dzeramā ūdens krāna un dzeru, cik lien. Ejam uz autobusu un braucam iekost. Tagad ēstūzis nemaz nav tik mierīgs kā rīta pusē, nākas izstāvēt rindu un, protams, vienīgais galdiņš pie kura piemesties, ir saulē!

IMG_1909

Nedaudz atvilkuši elpu nolemjam doties līdz kanjona galam. Pat apsveram domu iziet vēl Riverside walk, bet tas nav nopietni. Tikuši līdz galamērķim, saprotam, ka neviens nekur tālu neies. Izvelkamies līdz vietējai upītei un tur atdzesēju kājas. Neesmu tālu no karstuma dūriena, un šis pasākums mani atspirdzina. Edijs ar Atvaru aizbrien līdz akmenim upes vidū, visu laiku filmēju, cerot, ka kāds nogāzīsies, bet nekā. Pasēžam un dodamies atpakaļ uz autobusu.

IMG_1961

Busiņā Indža demonstrē savas superspējas, viņam neviens nekad busā nesēžas blakus, līdz zināmam brīdim tās tiešām strādā. Tikuši mašīnā braucam uz nākamo naktsmītni. Tā iekārtota Wild West pilsētiņas stilā, taču viesnīcas iekārtojums ir tīri tā neko. Nedaudz atelšamies un nospriežam nestiept gumiju, bet aizsperties uz Braisa kanjonu, lai paskatītos saulrietu.

IMG_1964

Domāts darīts, lecam iekšā mašīnā un braucam vien prom. Kanjons ir populārs, grūti atrast stāvvietu. Bet skats nudien ir iespaidīgs, tādi smilšakmens torņi kā pasaku pilis. Labu brīdi pavērojuši un novērtējuši situāciju, nolemjam iziet nelielu pārgājienu. No sākuma viss ir viegli. Nokāpjam milzīgā bedrē, varu tikai iedomāties, kas te darās lietus laikā. Un kas to būtu domājis, tur lejā atrodas priežu mežs. Ejam pa to, man jau sākt aizdomas, ka nepaspēsim izvilkties ārā no šīs bedres līdz saulrietam un atpakaļceļu nāksies viekt jau tumsā. Taču mani kolēģi man nepiekrīt, un dodamies vien tālāk.

IMG_2052

Pārgājiens būtu super, ja nebūtu jākāpj atpakaļ, tas ir īsts pārbaudījums. Neviens gan nenoģībst un lēnā garā velkamies uz augšu. Kāda, kuru apdzenam, apvaicājas, kādā valodā mēs runājam. Tā kā reizēm arī lamājamies, nezinu ko īsti atbildēt, saku, ka latviski. Viņa izrādās dikti informēta, esot jau licies, ka dikti līdzīgi lietuviešu. Paprasa man pāris frāzes, kā tas būtu latviski, un liek mani mierā. Kad esam tikuši līdz bedres malai saprotam, ka plāns ir ne tikai izpildīts, bet pārpildīts, nejauši esam izgājuši rītdien plānoto pārgājienu. Nu varam doties mājās un likties gulēt.

Pārgājieni un saule nav man gājusi secen, vakarā ar Atvaru pakašķējos par ebreju ietekmi globālajā finanšu un politikas sistēmā, un tikai tad dodos pie naktsmiera. Ņemot vērā, ka Atvars aizdod man bārdas putas, laikam viņš īpaši apvainojies nav.

Saules aptumsums 2017 Trešā diena

14. augusts

Brauciena video atronams te.

Screenshot 2017-10-01 22.24.58
Gadjušņiks

No rīta ātri paēdam, esmu jau iemanījies izcept vafeles, neteikšu, ka kaut kas īpašs, bet ieēst var. Sakravājam mantas un dodamies uz pirmo apskates vietu Horseshoe Bend. Uz bildēm tā izskatās episka. Ceļš gan aizņem veselas divas ar pus stundas. Mēs vēl esam tai stadijā, kad ceļotājus interesē vietas, pa kurām braucam. Tas nekas, ka lielākoties braucam pa tuksnešainu līdzenumu, kurā vietumis redzamas klintis. Mani brauciena laikā pārņem vēlme tikt pie vietējo ceļu atlasa. Ivaram es īsti neticu, un man liekas laba ideja dabūt rokā kaut ko papīrviedīgu.

Cmuki kalni
Cmuki kalni

Šīs idejas rezultātā mēs pāris reizes piestājam benzīntankos, taču te nomalē, kur atrodama tikai viena taisna šoseja, šādu ceļa atlasu nav. Ar laiku mani šī ideja atstāj, un līdz Horseshoe bend savu ceļu turpinu mierīgi. Tik mierīgi, ka gandrīz pašaujam garām vajadzīgajai vietai. Ivaram, redz, zem šī nosaukuma slēpjas iepirkšanās centrs, bet tas jau atrodas Page pilsētelē. Atvaram nākas pārkāpt noteikumus, lai tiktu līdz galamērķim. Neskatoties uz to, ka nāk jau pusdienaslaiks, automašīnu stāvvieta ir pārpildīta. Ir gan vietējie, gan ķīniešu pārpildīti autobusi. Pašu Kolorado upes līkumu no stāvvietas nemaz neavar redzēt, tas slēpjas aiz pakalna. Nākas vien rausties ārā no mašīnas un iet pa tuksnesi aptuveni kilometru.

Horseshoe bend
Horseshoe bend

Laiks ir karsts, reizēm gan uzpūš vējelis, kas mēģina piedzīt acis pilnas ar smiltīm, noraut cepuri un izdarīt citas negantības. Bet mēs vēl turamies. Tuvumā upes līkums nudien ir iespaidīgs, cilvēki fotogrāfējas kā nu kurš māk un cik pietiek drosmes pielīst tuvu malai. Es pārāk smilšakmens noslāņojumiem neuzticos, tādēļ tuvu nelienu. Tie, kuriem ir selfiju stiki, tiem vieglāk, viņi var nedaudz mainīt savu smaguma centru un tādēļ pieīst malai tuvāk. Dažs labs pat palaidis darbā dronu. Mēs ar paganāmies gar malu, nopētām kanjonu no visām pusēm. Uzrāpjamies netālajā klintī, tur cilvēku mazāk, jo līst augšā prasa nelielu piepūli, un varam vērot kanjonu nosacītā četrotnē. Pēc kāda laika gan parādās vēl pāris cilvēki.

 

Panorāma
Panorāma

Kad jūtamies savu uzdevumu izpildījuši, lienam lejā, tas ir vēl grūtāk nekā augšā un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Ārā ir kļuvis vēl karstāks, un var tikai nobrīnīties par Ķīnas Tautas Republikas pārstāvjiem, kuri šajā laikā staigā pufaikās. Nospriežu, ka šie noteikti ir kaut kādu tēraudlietuvju darbiniekiem, kuriem +50 ir visnotaļ drēgna temperatūra.

Antilope canyon sākums
Antilope canyon sākums

Nākošais apmeklējuma punkts ir Antilopes kanjons, un līdz tā sākumam ir veselas četras stundas. Pirmo stundu veltām Makdonalda apmeklējumam, tā kā rupjmaizi ar ūdeni tur nevar dabūt, esam spiesti iestiprināties ar standarta piedāvājumu. Mums ir paveicies, jo esam paspējuši pirms ķīniešu autobusiem, kad ierodas tie, maķītis ir pārpildīts, un mēs nolemjam aiziet iepirkties un pie reizes apskatīt vietējo Walmart bodi.

Antelope kanjonā
Antelope kanjonā

Veikali viņiem ir labāki nekā Latvijā, sevišķi, ja vajadzīgas piena kannas ar krānu apakšā. Pablandāmies un nolemjam doties uz objektu un gaidīt tur. Objekts ir ļaužu pārpilns un nākas stāvēt rindā. Kādus divus cilvēkus pirms manis tiek izlikts paziņojums “Vietu nav”, un rezervācijas pieņem uz nākamo dienu. Man gan kabatā ir iepriekšēja rezervācija, to gan dienu iepriekš vajadzēja apstiprināt, es to neesmu izdearījis, bet redzot viņu uzskaites sistēmu, saprotu, ka nekas nav zaudēts. Sagaidu savu kārtu, parādu rezervāciju un samaksāju naudu. Mani gan brīdina, ka ekskursija var kavēties līdz pat pusotrai stundai.

Pareidolia
Pareidolia

Mēs gandrīz pus dienu dirnam lapenē, labi, ka ir internets. Karstums dara savu, tempjam ūdeni un svīstam. Laiks uz priekšu neiet nemaz. Cilvēku mazāk nepaliek, gidi meklē ekskursantus uz ekskursijām, kurām vajadzēja notikt pāris stundas agrāk. Neizskatās diez ko pozitīvi. Varētu jau iet tusēt vietējā bārā, tur ir kondicionieris, taču tur cilvēki spēlē konservos, un tas ir pārbāzts.

Mūsu ekskursija sākas tikai ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, un šķiet, ka gaidīšana ir galā. Cilvēkus sadala pa grupām un visi pacilātā noskaņojumā dodas uz kanjonu. Te gan sanāk aplauziens, uz nokāpšanu kanjonā ir jāpagaida rindā. Brītiņš izvelkas aptuveni uz stundu, gide mums skaidro, ka diemžēl tā nu tas ir sanācis, ka šodien esot traki apmeklēta diena. Problēma esot trepēs, kas ved uz kanjona sākumu, tās ir stāvas un daži tūristi baidās, citi ignorē aizrādijumu nefotogrāfēt un tā uz cilvēku tūkstošiem dienas laikā rodas aizture. Viss jau būtu jauki, ja vien mums nebūtu jāstāv saulē. Bija jau arī nojume, bet tās ēna daudz cilvēkus paslēpt nespēja.

Debesis
Debesis

Kad pienākusi mūsu kārta, es jau esmu sācis nožēlot, ka vispār esmu te atvilcis cilvēkus, pa šo dienu mēs būtu varējuši izdarīt daudz ko citu un produktīvāku, nekā nīkt rindās. Trepes nudien ir stāvas, bet pats kanjons tomēr ir apmeklēšanas vērts. Ūdens un vēja izgrebtās formas ir sirreālas, un to visu papildina smilšakmens, kas atkarībā no apgaismojuma dod dažādus sarkanā un brūnā toņus.

Iešana pa kanjonu notiek lēnā gaitā, kad esi ticis iekšā, tad tevi nemaz vairs neuztrauc tie, kas palikuši ārā, ej, skaties un fotografē. Ķīnieši, protams, fotografē visu laiku un ievelk pasākumu, gidi gan tos skubina, cik var. Ejot jūti, kā vējš nes smilšu graudiņus, tie gan nav galvenie kanjona slīpētāji, lielo darbu te veic ūdensplūdi. Kaut kur tuksnesī nolīst lietus, un pēc pāris stundām kanjona ieleja ir pārvērtusies upē. Citreiz vietējiem nākoties tīrīt gultni, lai dabūtu kanjonu sausu un tūristiem pieejamu.

Antelope canyon exit
Antelope canyon exit

Sarunā ar gidi noprotu, ka viņai ir visnotaļ maza sajēga par kanjona vecumu, un cik ilgā laikā tas izveidojies. 4 miljardi gadu ir nedaudz par skarbu, ja nu vienīgais pats smilšakmens materiāls ir tik vecs. Taču viņa vismaz zina kurās vietās un kā sanāk vislabākās bildes.

Kad esam tikuši ārā, dodamies uz pilsētiņu ar draudošu nosaukumu Hurricane. Pa ceļam tumsā atklāju faktu, ka smilšu graudiņi kanjonā ir slīpējuši ne tikai kanjona sienas, bet arī manas briļļu lēcas. Tagad man tās ir vienās švīkās. Klusībā ceru, ka tas ir tikai uz aizsargkārtu un, iespējams, ar laiku sadzīs. Brīnumi gan nenotiek, nav sadzijušas vēl šobaldien. Te viesnīca ir laba, viesnīcniekam esot atteikta mana kredītkarte un šis nokancelējis rezervāciju, taču viņam nebija nekas pretī rezervāciju atjaunot ar iepriekšējiem nosacījumiem. Tad nu vakarā pusstundu veltu atjaunojot pārējām viesnīcām maksājumu datus. Šoreiz mūsu numuriņos neviens nav pīpējis. Esam arī aklimatizējušies un guļam labi.

Saules aptumsums 2017 Otrā diena

13. augusts

Brauciena video atrodams te.

Screenshot 2017-10-01 22.19.47

Pa nakti nekāda dižā gulēšana nesanāk, jo neesam vēl lāga aklimatizējušies, tādēļ ap pusčetriem visi jau ir pamodušies. Nākas gaidīt līdz brokastīm. Brokastīs tad arī pa lielam saprotam, kādi mums būs rīti Amerikā. Piedāvājums nav diez ko dižs, un tā tas būs visās mūsu viesnīcās, taču, ja labi grib, tad paēst var. Protams, nākas nolaisties pat līdz vafeļu cepšanai. Eiropā līdz šim neesmu redzējis šādas uzpariktes, lai gan man pēc tam Maija stāstīja par vienu viesnīcu Briselē, kur arī tāds brīnums esot pieejams. Brokastlaikā mums piesitas viens vietējais, kas vēlas uzzināt no kurienes esam. Viņam pirmais iespaids ir holandieši vai austrieši. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, viņš apjautājas, vai neesam inženieri.

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz auto, kamēr Indulis instalē visas sistēmas, galvenokārt videoreģistratoru, kura uzdevums ir fiksēt visu mūsu veikto ceļu, ar visiem komentāriem fonā (Vēlāk, skatoties fragmentus, man nācās konstatēt, ka brīvā vaļā palaists esmu tāds pats rupeklis kā Lembergs ar Šleseru. Visu vainu par šādu uzvedību es noveļu uz mehāniskākajās darbnīcās pavadīto bērnību), mums atkal uzrodas tas pats sarunubiedrs. Vārds pa vārdam, izrādās, šis atbraucis paciemoties pie savas meitas ģimenes, saimniekojot Meksikā pie Belizas robežas. Viņam globālā sasilšana jau ir ikdiena, koraļļi mirstot, un viss ir diezgan švaki. Ieteica mums paskatīties uz Hūvera dambja rezervuāru, lai novērtētu ūdens līmeņa krišanos. Saules aptumsumu gan viņš skatīšoties pa televizoru, jo nav laika sperties tik augstu, jāoperē plecs un tā.

Hūvera Dambis

Mūsu dienas pirmais apmeklējuma punkts ir Hūvera dambis, Ivars šo objektu zina un līdz tam tiekam bez starpgadījumiem. Pa ceļam lēnām sāk atklāties mūsu auto kuslā daba, kas Atvaru nedaudz kaitina, viņš ikdienā ir pieradis pie jaudīgākiem aparātiem. Hūvera dambī mums ir iespēja atstāt auto saulē vai samaksāt, iebraukt daudzstāvu parkingā un novietot auto ēnā. Mēs jau esam apjautuši, ka saule nav nekas kruts, un nobāžam mašīnu maksas stāvvietā.

Rezervuārs

Pats dambis nudien ir episka būve, savulaik viens no projektiem, lai palīdzētu izvest valsti no recesijas, tagad lielākoties ir pārvērsts par tūrisma objektu. Ja stāv uz dambja malas, tad skats ir iespaidīgs, vienā pusē ezers – otrā kanjons. Kā jau nopietnam objektam pienākas, tas ir apaudzis ar aksesuāriem, muzeju, ekskursijas iespēju un suvenīru bodi. Klimstot pa dambi mēs pēkšņi izdzirdam latviešu valodu. Izskatās, ka šodien mūsu ceļu ir krustojušies ar vēl vienu latviešu saules aptumsuma vērotāju grupu – eclipsetours. Sasveicināmies, parunājamies un dodamies katrs uz savu pusi.

Neliela piebilde, ja gadās tikt uz Hūvera dambja, tad obligāti apmeklējiet tualetes, tik šikas reti kad gadās redzēt.

Tilts pie Hūvera dambja

Klaiņojot pa dambi es pamazām apjēdzu, ka ideja tuksnesī bez cepures nemaz nav tik spoža. Edijs maniem novērojumiem piekrīt, un pie pirmās iespējas dodamies uz suvenīru bodi, lai iepirktu cepures. No tās iznāku ar cepuri, uz kuras uzraksts vēsta Hoover Dam, bet labāk tā nekā saules dūriens. Kad viss apskatīts, ir laiks doties tālāk. Mūsu nākošais apskates punkts ir road 66 un viena no daudzajām Zibensmakvīna pilsētiņām – Seligman.

Ceļš

Sākumā ceļš ved caur tuksnesi, un nekā daudz nav ko redzēt. Nē, latviešu cilvēkam jau arī tuksnesis ir tīri tā neko objekts, jo mums jau nekā tāda nav. Taču ainava ir visnotaļ vienmuļa. Man ir tas gods sēdēt priekšā saules pusē un sildīties saules staros. Vēlāk novēroju, ka šai vietā neviens nerāvās sēdēt, es jau saprotu, jo tajās reizēs, kad varēju ielīst aizmugures sēdeklī un sēdēt ēnā, es ar negribēju iet sēdēt priekšā. Ar laiku sāka parādīties vientuļi treileri lauka vidū, un mūsu sarunas novirzījās uz tēmu, ko viņi šajā čuhņā vispār dara. Tad tos nomainīja veselas treileru pilsētiņas, viena saucās Golden Valley. Nospriedu, ka zelta krāsā te acīmredzot ir tikai iedzīvotāju urīns.

Tipiska ieskrietuve

Pats Road 66 vismaz šajā posmā ar neko interesantu neizcēlās, ir nācies braukt taisnākus un garākus ceļus, miesti ceļmalā ir zaudējuši savu agrāko nozīmi, un tādi arī izskatās. Iespējams, ka viņi dzīvo tikai uz tūrisma rēķina. Šeit gan vietām parādās pa kalnam, un tas jau ir kaut kas. Beigu beigās, tikuši līdz Seligman, nolemjam iestiprināties vietējā benzīntanka ēstuvē. Izvēlamies rupjmaizi ar ūdeni, tā mēs turpmāk saucam burgerus ar frī kartupeļiem un kolu. Metriņu gan redzējām tikai kā fototapeti uz ēstūža sienas. Iespējams, ka šis kaut kur arī bija, bet mums nebija laika meklēt. Mūs gaidīja Lielais kanjons.

Lielais kanjons

Mūsu nakšņošanas vieta paredzēta pilsētiņā Williams, tai gan aizbraucam garām. Ceļš uz Lielo kanjonu mūs pārsteidz ar lietusgāzi. Ir diezgan interesanti rītu iesākt tuksnesī un pēcpusdienā nonākt pērkona lietusgāzē. Braucam un ceram, ka kanjons nebūs aizlijis, lai gan visa pamale ir melna. Kanjons ir visnotaļ populārs, jāstāv rindā, nopērkam ieejas biļeti, to pārdod uz mašīnām. Parka kasieris, kas ir īsts maitas gabals, mums nemaz nepiedāvāja nacionālo parku apmeklējuma gada karti. Par to gan mēs uzzinājām vēlāk. Lielais kanjons ir patiešām liels, un mēģināt to aprakstīt ar vārdiem man pat nav vērts. Neesmu jau nekāds Andrejs Upītis. Teikšu tikai vienu, es savā dzīvē esmu redzējis ne mazumu varenu dabas veidojumu, bet Lielajam kanjonam līdzās stāv tikai Uluru. Skats ir iespaidīgs, mēs gar kanjona malu staigājam pāris stundas, baudām skatu. Nekādā pārgājienā neejam, nekas nav ieplānots un, redzot netālo negaisu, es nemaz nevēlos vazāties pa klinšu takām. Atstāju sev kanjona apstaigāšanu uz citu reizi, gan jau kaut kad sanāks.

Mega kanjons

Kad Lielais kanjons tiek pasludināts par apskatītu, Indulis ierosina doties uz Arizonas meteorīta krāteri, nospriežam, kādēļ gan ne, līdz saulrietam vajadzētu paspēt. Uz vakarpusi esam diezgan saguruši, un runāšana vairs nevedas, visa diena ir nosēdēta mašīnā, un esmu laimīgs, kad beidzot esam tikuši līdz tam krāterim. Katra sevis cienoša meteorītu filma parāda šo krāteri no putnu lidojuma, tagad tur ir muzejs un iespēja par nelielu, bet taisnīgu samaksu apmeklēt pašu krāteri. Te atkal ir priekšā no rīta satiktā latviešu grupa.

Vienu dien te bija baigais štoss

Krāteris manā prātā bija nedaudz krāterīgāks nekā realitātē. Pētām veidojumu, lēšam attālumus, strīdamies par krātera diametru. Atvars uzminēja visprecīzāk, un visnotaļ labi pavadām laiku. Lasot uzrakstu nākas secināt, ka krātera saimnieki ir diezgan pamainījuši savas dzimtas vēsturi. Viņu sencis nopirka krāteri ar cerību sarakt dzelzi un niķeli un tā kļūt bagāts, taču viss metorīts triecienā iztvaikoja, un nekas tur nebija palicis. Iegrūdis šahtās daudz naudas viņš pasākumam atmeta ar roku, jo saprata, ka ir ticis pie bedres. Mūsdienās tas tiek pasniegts kā zinātnisks daudzgadu pētījums, lai noskaidrotu krātera izcelšanās dabu. Viltnieki. Muzejs ir nedaudz palietots, bet ekspozīcija interesanta.

Pērkoņi

Mūsu atpakaļceļš uz Williams mijas starp episku saulrietu un pērkona negaisu, es gan lielāko ceļa daļu noguļu. Iečekojamies viesnīcā, atklājam, ka iepriekšējie iemītnieki ir mūsu numuru piesmēķējuši, taču esmu pārāk noguris, lai ietu kačāt pravas recepcijā. Nospriežam, ka gadjušņiks un liekamies uz auss.

Saules aptumsums 2017 Pirmā diena

Air Baltiks

12. augusts

Rīts sākas agri, jo laikus jābūt lidostā, beidzot ir pienākusi tā diena, kad pēc divus gadus ilgas plānošanas beidzot dodamies ceļā. Sākumā plāns bija pavisam vienkāršs – izbraukt slaveno Road 66 un tad doties mājās. Taču papētot smalkāk, nācās secināt, ka Road 66 izbraukšana pa lielam būtu nejēdzīga resursu šķērdēšana, jo tā apkārtnē ir sastopami daudz iespaidīgāki objekti par šo slaveno ceļu. Un ja tos iekļautu plānā, tad ceļš vairāk vai mazāk būtu tikai lieks apgrūtinājums. Beigu beigās par mūsu ceļojuma centrālo notikumu tika izvēlēts 21.08.2017 Saules aptumsums, un visu plānošanu piekārtojām šim notikumam. Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, par to viņai liels paldies.

Kā jau vienmēr pirmajā ceļojuma dienā, nekas nopietns nav paredzams, tāda nīkšana lidostās. Mēs ar Ediju ierodamies laicīgi – ap sešiem un gaidām Atvaru ar Induli. Gaidīšanas process ir visnotaļ vienmuļš, kas mijas ar bakstīšanos telefonā un apkārtnes vērošanu. Apkārtnē vienīgais interesantais ir kāds maisiņā vemjošais jauneklis, kas tikko izrāpies no taksometra, laikam būs dikti izšūpots. Man nedaudz mieru neliek doma, ka nez kādu apsvērumu dēļ British Airways nav vēlējusies man izsniegt elektroniskās iekāpšanas kartes, taču man ir ideja kā apiet sistēmu. Sagaidījuši pārējos ceļotājus, nododam bagāžu un palūdzam to iečekot līdz Lasvegasai, un te es arī tieku pie visām iekāpšanas kartēm.

Lidojums līdz Stokholmai ne ar ko neizceļas, stunda lidmašīnā, un tad kādas trīs stundas marinējamies lidostas terminālī. Esam tik traki, ka uz termināli aizperamies uzreiz, tādēļ ierobežojot sev pārvietošanās iespēju. Atrodam mīkstās mēbeles un dirnam. Atvars ar Ediju uzsāk nebeidzamu sarunu par automašīnu īpatnībām un remonta iespējām. Audi Q7 būs mūsu pārbrauciena laika centrālais sarunu temats. Es šo štelli beigās būšu atklausījies līdz nemaņai. Ar vienu ausi klausos un cenšos lasīt grāmatu. Jāatzīst, ka es no tām mašīnu lietām diez ko daudz nesaprotu.

Grāmatu bode britu lidostā

Lidmašīnā uz Londonu tiekam veiksmīgi, nav pat jāstāv kājās. Esmu lidojis jau tik daudz, ka vairs īsti šis pasākums neatstāj paliekošu iespaidu, tāds kā satiksmes autobuss tik ar mazākiem logiem. Londonas lidostā man patīk, tur ir grāmatu veikali, pārējie smejas, saka, ka nu es esmu nonācis savā dabiskajā vidē, un mani ar koku no turienes neizdzīsi. Taisnība jau viņiem ir, taču man ir savas problēmas. Pirmkārt, pat ja es kādu grāmatu vēlētos, man negribas viņas vazāt sev līdzi veselas divas nedēļas, otrkārt, lai ar grāmatu ir daudz, visas lasīšanas vērtās man jau ir grāmatu plauktā. Tā ka sanāk tāda plauktu pārlūkošana bez īpašas vēlmes ko iepirkt. Lidostā mums pāris stundas jādirn, gaidot lidmašīnu uz Lasvegasu. Paēdam, jāatzīst, ka vietējo ēstuvju līmenis ir nosaucams par antisanitāru, bet tā kā cilvēku tur daudz, tad atklātas tarakānu cīņas nav vērojamas. Pie iekāpšanas lidmašīnā atklājas, kādēļ es nevarēju elektroniski reģistrēties lidojumam, izrādās, es esmu atlasīts pastiprinātai pārbaudei.

Drošībnieki mani izkrata pēc pilnas programmas – bāž kurpēs lapiņas ar ķīmiskajiem analizatoriem (es patiešām ceru, ka tā ir kāda zinātniska tehnoloģija nevis kaut kāds homeopātijas paveids). Liek parakstīties, pārbauda somas saturu un tikai tad liek mierā.

IMG_1157

Lidojumu uz Lasvegasu es pavadu mierīgi lasot grāmatu, gulēt neeju un lidmašīnas izklaides iespējas neizmantoju. Vienīgais, kas mani ieinteresē, ir iespēja apskatīt Grenlandi no lidmašīnas, izskatījās iespaidīgi. Vēl nedaudz traucēja kāda ungāriete, kas visu laiku šķendējās, ka lidmašīnā esot dikti auksti. Teicu, lai ņem segu un samierinās, viņas dēļ neviens te kondicionieru uz zemāku temperatūru neregulēs.

Beidzot varam izkāpt ASV teritorijā. Pienācis ceļojuma izšķirošais brīdis. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri pat pēc ESTA apstiprinājuma ir tapuši atgriezti atpakaļ. Esam nedaudz satraukušies, tā kā ceļojumu plānoja Maija, tad par visiem pieturas punktiem mums ir visnotaļ miglaina apjausma. Nevienam tak nav laika visu to mūsu grafiku izlasīt. Tad nu stāvam rindā un atkārtojam pamatlietas. Saņemam pat aizrādījumu, ka šai telpā nevar lietot telefonu. Beidzot pienāk mūsu kārta, un viss ir pavisam vienkārši, pasakām, ka esam braukuši redzēt saules aptumsumu, un nekas vairāk nemaz netiek prasīts. Man imigrācijas dienesta cilvēks vispār paņem pasi, paprasa, kādēļ ierodos ASV, un novēl labi pavadīt laiku. Esam tikuši iekšā!

Muitnieks ar cerībām apjautājas, vai nevedu desas, atbildu, ka ne un eju tālāk. Automašīnas īres jautājumus esam uzticējuši Indulim, un nu viņš ir vadītājs. Tas visu ir izpētījis, un mēs tiekam informēti, ka uz nomas centru jābrauc ar autobusu un tikai tad tiksim pie mašīnas. Izrādās, ka viņam ir taisnība, un jau autobusā sastopamies ar vietējā apkalpojošā personāla laipnību. Tik runīgu autobusa šoferi es nekad neesmu sastapis, un es esmu strādājis “Ventspils reisā”!

Tiekam autonomā, un tur ir iespēja izvēlēties, šajā procesā iekšā nejaucos, jo mani transporta līdzeklis, ar kuru es pārvietojos, neliekas kaut kas svarīgs, un man ar viņu tāpat neviens nedos braukt. Beigu beigās Atvars ar Induli nospriež, ka vajag ņemt Hyundai Santa Fe Sport. Sport izklausās labi, un krāsa ar ir ok, es piekrītu. Vēlāk izrādīsies, ka neskatoties uz iespaidīgo zirgspēku daudzumu un motora tilpumu, mašīna uz apdzīšanu ir pilnīgs mēsls, nemaz nerunājot par kalnu pāreju forsēšanu un braukšanu pa upes gultnēm. Taču ir viens pluss – mašīnai līdzi par papildus samaksu tiek dots mobilais WiFi punkts, tādēļ radi mūsu piedzīvojumiem varēs sekot līdzi reālajā laikā.

IMG_1174

Pilotēšanu uzticam Atvaram un dodamies uz viesnīcu. Navigators Ivars Ameriku zina kā savus piecus pirkstus, un līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Pa ceļam gan rodas jautājumi, kā pareizi veikt apgriešanos pretējā braukšanas virzienā, un ko īsti darīt ar to vidējo joslu. Laika gaitā visas iemaņas tiek apgūtas, lai gan vietām jābrauc uz čuju. Viesnīca nav pašā Lasvegasā, bet tās piepilsētā Hendersonā. Nedaudz atgājuši nolemjam doties uz vietējo Wallmart, lai iepirktu pārtiku un ūdeni. Domāts, darīts, aizbraucam iepērkamies un nolemjam aizbraukt uz Lasvegasas centru paskatīties pilsētas torņus un pie reizes aprast ar vietējo satiksmi.

Beigu beigās sanāca nobraukt centram garām, izskatījās iespaidīgi, bet “nolēmām” (palaidām garām īsto pagriezienu) iekšā nelīst un devāmies atpakaļ uz mājām gulēt.

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Vilis. Paskatījos anotāciju, un grāmata šķita tīri tā neko. Vēsture plus antivaronis, ko gan vēl varētu vēlēties. Ar lasīšanu gan tik raiti negāja, grāmata kindle marinējās ilgi, nekā nevarēju saņemties ķerties klāt. Bet nesen nonācu situācijā (garā pārlidojumā), kad nekā cita nebija pa rokai, un izlasīju.

Harija Flašmana galvenās rakstura iezīmes ir  – gļēvulība, nelietīgums, blēdīgums un kāre uz sievišķiem. No skolas viņš ir izmests par dzeršanu. Viņam nekas cits neatliek kā stāties militārajā dienestā. Tēvs ir pietiekami bagāts, lai maksātu viņam stipendiju, un šķiet, ka, atrodoties Lorda Kardigana Huzāru pulkā, jaunajam oficierim nekas slikts nevar notikt. Taču apstākļi sagadās tā, ka Flašmans nonāk Britu Afganistānas kampaņā kā slepenais aģents.

Teikšu kā ir, galvenais varonis nav nekāds varonis, viņš ir tāds maitasgabals, kas savas iekāres apmierināšanai nesmādēs pat izvarošanu. Nodot savus biedrus viņam ir ikdiena, un arī stratēģiska nākotnes plānošana nav viņa stiprā puse. Līdz ar to visa viņa dzīve ir viena vienīga bēgšana no savu darbu sekām. Sevi gan viņš uzskata par izcilu un, iespējams, nenovērtētu personu. Jā, viņš ir gļēvulis un vienmēr meklē vieglāko un izdevīgāko ceļu, taču tie, kas tā nedara Flašmana ieskatā ir vai nu muļķi vai liekuļi. Neteikšu, ka man autora izveidotais tēls patiktu, teiktu, ka ar viņu bija nedaudz pāršauts pār strīpu.

Tādēļ pievērsīšos tai grāmatas daļai, kas man patika. Šis ir vēsturiskais romāns. Notikumu atainojums nav tik precīzs kā vēstures grāmatās, taču ir sarakstīts aizraujoši. Ja atmetam nost Flašmanu, tad lielākā daļa no militāristiem reiz ir bijušas reālas personas, kas piedalījušies Afganistānas iekarošanā. Šajā grāmatā autors ir izvērsies militārās virsvadības kritikā. Ja ticam Flašmana, tad tik nekompetenta virspavēlniecība gadās reti pat britu armijā. Nespēja adekvāti izvērtēt situāciju, nespēja pieņemt lēmumus, oficieri, kas savu pakāpi ieguvuši pateicoties naudai, tas viss kopā rada apstākļus, kuros armijas sagrāve Kabulā ir vien laika jautājums. Man līdz šim par šo vēstures posmu nebija nācies lasīt, un šī grāmata noteikti ieinteresēja palasīties par šo laika posmu vairāk.

Otra tēma, kas caurvij grāmatu, ir varoņi un varonība. Par varoni neviens nepiedzimst, un pat tāds gļēvulis kā Flašmans var kļūt par varoni, sevišķi, ja esi vienīgais izdzīvojušais, un virspavēlniecībai ir trakoti nepieciešams kāds pozitīvs signāls tēvzemei. Tādēļ arī neveiksmīgs padošanās mēģinājums pareizā gaismā izrādīsies kā cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ja gribas palasīt kaut ko vieglu un izklaidējošu par vēsturi (tad gan ir jāignorē Flašmana pārspriedumi par sievietēm), tad mierīgi var ķerties klāt, diez vai kaut kur vēl nāksies izlasīt tik saistošu Pirmo Angļu-Afgāņu kara aprakstu. Lieku 7 no 10 ballēm.

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

Starp diviem laikmetiem

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Augusta grāmatas

August 2017

Šomēnes es turējos kā īsts partizāns, neparko netērēju naudu grāmatām. Bet tad uz mēneša beigām sanāca nedaudz norauties un, skat, plauktā veselas sešas jaunas grāmatas. Būtu nedaudz vairāk, ja bookdepository pasūtītās grāmatas nenāktu mēnešiem.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin – šo tehniski nopirku jau gada sākumā, saņēmu gan tikai augustā. Nu jau ir izlasīta un novērtēta par labu esam. Labs triloģijas noslēgums, autore manās acīs nudien ir pelnījusi visas tās balvas, kas viņai piešķirtas.

Marines (Crimson Worlds #1) by Jay Allan – grāmatai kindlē bija milzīga atlaide, nopirku pa dolāru, pat neesmu drošs, vai lasīšu. Atsauksmes gan ir labas, un kas zina, varbūt pienāks arī šīs grāmatas kārta.

Curiositas by Alberto Manguel – kādā saitā lasīju rakstu par 21. gadsimta labākajām grāmatām (linku nelikšu, tas ir uz abonomentmaksu balstīts) un tur tika piesaukta šī grāmata. Mani ieinteresēja grāmatas centrālā ideja, ka atbildes var atrast grāmatās.

The Sun’s Heartbeat: And Other Stories from the Life of the Star That Powers Our Planet by Bob Berman – šo nopirku Soltleiksitijas Dabaszinātņu muzejā, tuvojās Saules aptumsums, un domāju, kādēļ gan man neizlasīt vēl kādu grāmatu par Sauli. Nedaudz esmu palasījis sākumu, autors man nepatīk, par daudz bāžas ar saviem uzskatiem nevis ar faktiem.

Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolical Insects (Wicked Plants and Bugs #2) by Amy Stewart – nopirku tajā pašā muzejā, Wicked Plants man patika un cik palasījos šo, tad arī šī neatpaliek.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark – jaunā Aukstā kara ēnā dzīvojot ir vērts izlasīt par karu, kuru neviens negribēja, bet pie kura ķērās ar apbrīnojamu entuziasmu, bieza un dikti izslavēta, būs labs lasāmais.

%d bloggers like this: