Navigate / search

Amalfi piekraste trešā diena

11. maijs

Ravello – Atrani – Amalfi – Bomerano

Ceļamies agri, lai paspētu uz brokastu sākumu, lai arī viesnīca ir mazāka nekā Salerno, brokastis ir daudz labākas. Iestrebjam kafiju, uzēdam kruasānus, izčekojamies. Viesnīcas īpašniecei pajautājam, kā tikt uz Amalfi, viņa mums piedāvā divus variantus – kāpt tepat pa trepēm lejā, vai izmest 10 km lielu līkumu līdz veca torņa drupām un tad kāpt pa trepēm lejā. Tā kā man ir ieplānots 12 km garš pārgājiens no Amalfi, dziļāk ielejā līdz ūdenskritumam, mēs nolemjam kāpt lejā pa taisno.

IMG_5095 (2)

Saule vēl nav lāga uzlēkusi, tādēļ pirmais pārgājiena posms ir visnotaļ viegls, klundurē tik pa trepēm uz leju. Sākumā iešana vedas ļoti labi, bet pie kāda piecsimtā pakāpiena sāk likties, ka vēl nedaudz un celis sāks locīties uz otru pusi. Šīs trepes par laimi nav domātas zirgiem, tādēļ visa slodze nesanāk uz vienu kāju. Šīs varētu būt vienas no garākajām trepēm, pa kurām es jelkad esmu kāpis. Veseli trīs kilometri un visu laiku uz leju.  Beigās vairs neiepriecina pat cilvēki, kas kāpj uz augšu stiepjot koferus. Pa ceļam gadās arī zāles pļāvēju brigāde, trepes acīmredzot nav tik populāras, lai apbradātu visu balandu, un vietām nākas izpļaut. Pozitīvi, ka vietās, kur var redzēt kaut ko citu bez trepēm, skati ir iespaidīgi. Arī paskatoties uz augšu var labi redzēt romiešu villas dārzus.

IMG_5117 (2)

Tikuši Atrani, piesēžam pie baznīcas un vērojam jūru. Vienreiz gan nākas rausties kājās, jo garām iet bēru ceremonija. No Maijas saprotu, ka viņa nekādā pārgājienā vairs neies, bet pasēdēs Amalfi, palasīs grāmatu, un es varu droši iet viens pats. Aizejam ap stūri cauri māju pagalmiem uz Amalfi, atrodam labu vietu dirnēšanai pie jūras ar skatu uz ostu un pludmali, es apsveru domu atstāt savu mugursomu, bet tad nolemju neapgrūtināt Maiju ar savām krodām, galu galā lieks smagums noderēs treniņam.

Lai neaizietu neceļos, paņemu līdzī grāmatu Walking on the Amalfi Coast, kur smalki apstāstīta manis izvēlētā taka. Sākums ir pavisam viegls, Amalfi domam ir grūti paiet garām. Tur trepes tūristi apsēduši kā zvirbuļi, rīts ir tikai sācies, bet suvenīru tirgotājiem jau pļaujas laiks. Atrodu arī grāmatā minēto gājēju ietvi – tuneli, un tad sākas trepes. Lai sevi uzmundrinātu, uzlieku podkāstu un cenšos klausīties, taču pēc diviem kilometriem man liekas, ka tepat vien jau arī nosprāgšu. Lai cik bieži neskatītos grāmatelē, ir skaidrs, ka līdz Pontone miestam man tik un tā nāksies kāpt ar kājām, jo funikulieri tuvumā neredz.

IMG_5134 (2)

Vienīgais mierinājums augšupceļā ir skats, kas paveras atskatoties uz Amalfi. Ticis līdz Pontonei, pirmais, ko izdaru, ir ieeju vietējā bārā un nopērku aukstu kolas bundžiņu. Aiz laimes sajaucu virzienus un pārsimts metrus uzraušos pa nepareizām trepēm. Pakonsultējos ar grāmatu un saprotu, ka esmu ignorējis ļoti svarīgu vietu, kur ir trīs iespējami ceļi – mazais aplis, lielais aplis un galīgi garām. Izdzeru kolu pie baznīcas durvīm, pastāvu pavēnī un dodos uz pareizo ceļu.

IMG_5137 (2)

Tagad var teikt, ka esmu izkļuvis ārā no pilsētas un nonācis mazdārziņu rajonā. Cūku pupas te jau ir ienākušās. Pretī nāk pensijas vecuma cilvēks, kas tās sašķinis veselu kasti. Te arī sāku uztraukties, jo taka sāk vest lejup no kalna. Palasu grāmatu, tam tā jābūt. Manas šaubas tiek atalgotas, un nu varu atkal rausties pret kalnu. Trepes ir nominālas, no akmeņiem saliktas. Skati ir burvīgi un telefonam pazūd arī zona. Augstums jau nemaz nav tik liels, kā varētu domāt kādi astoņsimts metri, bet nez kādēļ liekas pa traku. Izskatās arī, ka nevienam citam šī taka nešķiet tik interesanta, lai pa to blandītos, pat vietējos vairs neredz. Kad beidzot esmu ticis līdz takas augstākajam punktam skats, uz Amalfi ir vienkārši burvīgs. Vienīgais brīdis, kad šajā takā sapratu, ka bija tā vērts.

Tālāk ceļš ved uz ūdenskritumu ielejas dziļumā. Tas ir salīdzinoši līdzens, reizēm uz augšu reizēm uz leju. Grāmatā tiek pieminētas vietas, kuras tā arī nevaru ieraudzīt dabā. Atkal sāku domāt, ka, iespējams, esmu atkūlies ne tur. Satieku vienu kundzīti, viņa nedaudz apmaldījusies, esot gribējusi mazo apli, bet te ejot un ejot, neredz ne galu, ne malu. Kopā pētām karti un secinām, ka viņa ceļu krustojumā nogriezusies nepareizi. Viņa nolemj iet atpakaļ un rīt iet mazo apli.

IMG_5141 (2)

Man pa ceļam gadās visādi ūdenskritumi, parastas tērcītes, bet ceļš tik ved ielejas dziļumā nemaz nedomājot griezties uz Amalfi. Nemelošu, ja teikšu ka man pārgājiens pēc astoņiem kkilometriem jau ir nedaudz piegriezies. Nudien nebiju domājis, ka man nāksies rāpties pret kalnu turoties pie koku saknēm, brist pāri upītēm un censties nenolauzt kaklu, lēkājot pa klinšainām upju gultnēm. Sāku jau šaubīties, vai maz eju pa to pašu taku, kas aprakstīta grāmatā. Vienam ir arī diezgan garlaicīgi, cenšos būt uzmanīgs, jo te ja izmežģītu potīti vai salauztu kāju var nākties gulēt uz takas pusstundu, līdz sagaidītu kādu citu tūristu.

IMG_5152 (2)

Lai vai kā tur nebūtu nonāku, līdz Pogerolas ciemam un nu jau līdz Amalfi vien 800 pakāpieni uz leju. Kāds prātīgs cilvēks tos ir skaitījis un ik pēc simts smuki nomarķējis. Tas piešķir trepēm diskrētu (matemātiskā nozīmē) dinamiku, kur kāpienu vari sadalīt pa posmiem. Kā viņš ir skaitījis pakāpienus, to gan nezinu, jo to pakāpienība variē. Beigu beigās esmu Amalfi pludmalē.

IMG_5156

Maija sēž turpat, kur atstāju. Izdzeru litru sulas un apjaušu, ka derētu iekost. Izvēle nav diez ko liela – pārbāztas kafejnīcas vai nopietni restorāni. Beigās mūsu izvēle krīt uz piekrastes restorānu, tam pat esot mišelin zvaigzne vai kas tur. Cilvēki acīmredzot baidās, ka tas ir dārgs, tādēļ iekšā klusums un miers, galdiņš tieši ar skatu uz pludmali un jūru. Tik labu pastu ar jūras veltēm es vēl nekur nebiju ēdis. Arī apkalpošana bija līmenī. Izdomāju lifehaku – ej uz dārgu iestādi, samaksāsi pāris eiro vairāk, bet paēdīsi mierā un bez drūzmas.

IMG_5157 (2)

Šajā pilsētā autobusu biļetes pārdod, mūs gan no pārdotuves iztriec ārā, jo ēdam saldējumu. Tikuši pie tādas laimes kā biļešu pirkšanas iespējas, mēs nopērkam tās ne tikai uz Bomerano, bet arī uz Sorento, lai pēc tam nav atkal jāmeklē. Tagad sākas interesantākā daļa – atšifrēt autobusu braukšanas sistēmu. Ja mēs Latvijā esam pieraduši, ka katram autobusam ir savs stabs ar pieturas nosaukumu un brauciena maršrutu, tad Amalfi piekrastē nekādu likumsakarību nevar uzreiz pamanīt. Laiks ir vēl pusstunda, apstājamies netālu no autoostas un vērojam pūļa uzvedību. Cenšamies saskatīt likumsakarības un atkost sistēmu. Tā izrādās pavisam vienkārša, autobuss pirms izbraukšanas izvirzās stāvvietas rindas priekšā, ieslēdz tablo ar savu galamērķi un visi, kas vien ir ieinteresēti, jož turp.

Sagaidām savu busi, arī jožam un tiekam pat pie sēdvietām. Šoferiem šeit ir jābūt ar dzelzs nerviem, jo te vienkārši nav grāvju, bet uzreiz krauja līdz jūrai vai citronu dārzam. Domājams, ka viņi labāk izvēlētos jūru nekā klausīties savu kaimiņu mūžīgās žēlabas par nolauztajiem citronkokiem. Brauciens ir tīri interesants, ja apbruņojies ar ticību par šofera spējām. Šajā pusē es nekad neņemtu īres auto. Arī pieturas te kā tādas nav, vienkārši nav vietas stabam un tādēļ pieredzējušāki braucēji vienkārši autobusu nostopē. Ārā kāpšanu paziņo, nospiežot pogu.

Atrodu kartē savu viesnīcu, nospiežu pogu, autobuss apstājas un ejam. Mani Apple kartes izstrādājums ir pievīlis neskaitāmas reizes, arī šoreiz. Kad nonākam līdz apzīmētajai viesnīcai, tās vietā atrodam kaut kādu lauksaimnieku klubu. Nākas pētīt analogo karti , lai saprastu, kur esam aizšāvuši garām. Nāks vien vilkties atpakaļ uz šoseju, paņemt pavisam citu azimutu, nedaudz pablandīties riņķī un apkārt un tad daudzīvokļu mājā atrast viesnīcu. Uzņem mūs visai laipni, istabu gan ierāda blakus recepcijai. Man uzreiz ir skaidrs, ka dzirdēsim katra viesa ierašanos un čalošanu ar viesnīcas saimnieci, skaļas izolācijas nekādas.

Nedaudz atpūtušies ejam uz pilsētu iepirkties. Sapērkam tomātus, bifeļa mocarellu, kas te ir vietējā delikatese, un vīnu. Atrodam Dievu takas sākumu, ko rīt iesim, mājās iekožam pašgatavotus kapri salātus un liekamies gulēt.

Amalfi piekraste otrā diena

10. maijs

Salerno – Maiori – Minori – Ravello

Tā kā mājās esam raduši mosties ap pusseptiņiem, tad Itālijā esam pamodušies jau pussešos. Nākas gaidīt brokastu sākumu. Lai arī cik laicīgi tu neierastos, brokastīs ķīniešu tūristi vienmēr būs tev priekšā. Mums gadās tāpat, tie razbainieki jau ir notīrijuši visu, kas ēdams, un nākas vien strēbt kafiju līdz brīdim, kamēr piedāvājums tiek atjaunots. Mūsu pirmais piedzīvojums ir braukt ar kuģīti uz Majoriem. Cik es zinu, pie mums Latvijā arī no Rīgas var aizbraukt ar kuģīti līdz Majoriem, bet kaut kā nav sanācis. Toties tagad braukšu uz Majoriem no Salerno. Pa pašu pilsētiņu neko daudz nestaigājam, aizejam līdz ostai un mēģinām saprast, kā ir iespējams tikt pie kuģīša biļetēm.

IMG_4944 (2)

Var just ka te nav ziemeļi, un neesmu ticis vēl līdz piestātnes galam, kad esmu jau nosvīdis. Labi, ka ir pieticis prāta paņemt līdzi cepuri, citādi būtu jau vēl rīta saulē dabūjis saules dūrienu. Biļešu kiosks atrodams netālu no kuģīšu piestātnes, pa ceļam gan var pamatīgi apskatīties vietējo zvejnieku kuterīšu un laivu ekipējumu. Šie tagad tieši brauc mājās, saimnieki ar džipiem braukā pārlūkot guvumu, nezinu vai viņi ar’ jau ir izsmēluši savu jūru tukšu. Biļešu tirgotāji ir nolēmuši, ka ar biļetēm tālu netiksi un kā blakus hobiju izvēlējušies piestātnes pārbetonēšanu. Līdz kuģītim gan vēl ir pusstunda jāgaida un nolemjam atrast pavēni un pagaidīt. Pavēnis nozīmē iešanu pa molu atpakaļ uz tuvīno citronu birzi (varbūt vēri/ silu vai audzi).

IMG_4953 (2)

Kad piebrauc kuģītis, iesaku nekur pirms laika neskriet, tur iekšā ļauj kāpt tikai pēc noteikta grafika, līdz tam vīri sēž uz kuģeļa un runājas, neskatoties uz to, ka desmit cilvēku ārā stāv saulē un gaida iekšā tikšanu. Vispār jau viņiem var tikai piekrist, jo tā vietā, lai sēdētu apakšklājā ēnā, pasargāts no saules un vēja, vidējais tūrists speras uz augšklāju un cepas tur.

IMG_4955 (2)

Maija ar’ domā, ka vajag sēdēt augšā, man, lai ar braukšanas ar kuģiem un laivām sen ir izmācījuši nelīst saulē, ar’ nākas sēdēt augšklājā un “baudīt skatu”. Vispār jau Amalfi piekraste ir smuka, te vietējiem nekad nav pieticis zemes, lai izveidotu kārtīgu kartupeļu lauku vai apsētu kviešus. Tad nu viņi situšies kā mācējuši ar zvejniecību, vīnogulājiem un citroniem. Ģeogrāfiskie apstākļi viņus nolēmusi nabadzībai, un tur neko daudz nevar pasākt pat šodien. Tad nu nākas ārzemniekiem rādīt vecus cietokšņus, kontrabandistu grotas un pelnīt ar tūrismu.

Pirmā kuģīša pieturvieta ir Cetara, te iekāpj pāris amerikāņu un runā par savām amerikāņu lietām. Kad tiekam nost no kuģīša Majoros, es jau esmu pamatīgi appūsts un apcepies, tā vien prasās pēc cukurūdeņa.

Majoros mēs neesam atkūlušies tāpat – mēs iesim pa Citronu taku. Lai uz tās nokļūtu, mums nākas iziet cauri ciemam līdz baznīcai. Pa ceļam tieku pie cukurūdeņa, pilsētiņa ir smuka un baznīca, lai ar vietām uz jumta aug balandas, ir tīri tā neko. Gandrīz nopērku smuku sviesta trauku, mūsu mājās sviesta trauki ilgi neturas, būtu labas rezerves, bet tad parēķinu, cik tas sver, to, ka man desmit kilometrus nāksies to stiept uz muguras, no domas atsakos.

IMG_4974 (2)

Citronu ceļš nudien ir iespaidīgs, sākumā uzrausies pa trepēm virs baznīcas un tad pa šauru ieliņu ej uz priekšu cerot, ka ceļvedis nemānās un sāksies citroni. Viss iet kā plānots, parādās pirmie citronkoki, nedaudz sanāk iet pret kalnu, dikti karsts un daudz jādzer ūdens. Ūdens krājumi mums ir brangi, tādēļ nav par ko satraukties. Vietām atrodas arī pa kādam ziemeļu citronam – čiekuram. Kā jau tas siltajās zemēs ierasts, pie takas zālē čum un mudž vietējās ķirzakas. Izskatās jau visai jauki, tādas pirksta lielumā un maizi no nagiem ārā nerauj kā Madeiras ķirzakas. Bet varu derēt, ja tu nogurumā tur sadomātu atgulties, norītu tevi pusstundas laikā.

Entuziasmā nolemjam nedoties pa taisno uz Minori miestu, bet iet pa garāku ceļu un uzrāpties līdz St Nicolas konventam. Cik no savas pieredzes varu teikt, ka zirgābols uz takas ir zināma kvalitātes zīme, kas liecina, ka taka būs izcila. Protams, ja vien nenojauksies un nenosmērēsies ar sūdiem. Pēc pārsimts metriem mēs satiekam vietējo lauksaimnieku, viņš pa trepēm ved lejā trīs zirgus. Acīmredzot darbs ar citroniem pabeigts un var iet mājās atpūsties. Šis ir tas takas gabals, kurā visu laiku jākāpj pret kalnu. Trepes te nav domātas cilvēkam, bet zirgiem. Trepes variē no zemes klājuma, kas nostiprinātas vien ar kokiem, līdz nopietniem betonējumiem.

IMG_4993 (2)

Katru reizi, kad paliek grūti, es atgādinu sev, ka tiem, kas te augšā vilkuši betona maisītāju, betonu, smiltis un ūdeni ar nebija diez ko viegli. Mēs saceram leģendu par trako betonētāju dzimti, kura visu mūžu vadījusi betonējot trepes uz citronu dārziem. Par laimi taka ir pavēnī un nesanāk staigāt pa sauli. Gar takas malu sāk parādīties citronu plantācijas, izskatās, ka raža būs laba. Mums pa ceļam ir atrodama viena baznīciņa, kas uzcelta klintsmalā un pārrauga visus Majorus. Te taku apsargā liels suns, kas izskatās brangs rējējs, bet visādi citādi miermīlīgs.

Baznīciņai ir palikusi vien vēsture, redzam, kur turēti tie zirgi, kas mums nākuši pretī, sētā kāds dedzinājis matračus. Skats gan ir skaists. Ejot tālāk var redzēt industrializācijas paliekas, savulaik, te ir bijusi nopietna rūpniecība, nu ir tikai drupas. Tās tad arī sargā iepriekšminētais suns. Taka piedāvā vēl daudzas iespējas, ej kaut vai līdz Romai, bet mēs izvēlamies ceļu uz Minoriem. Man uz telefona ir visādas gudras aplikācijas, kas rāda visas takas, taču te sanāk problēmas, nevaram atrast pagriezienu uz Minoriem. Beigās nolienam pa kaut kādu šauru taciņu, pa stāvu krauju uz leju, pie nelielas upītes. Otra alternatīva (pareizā) bija sperties cauri mājas sētai. Mēs blandāmies gar upīti, te iet tikai zirgi, kad aptveram savu kļūdu, ir jau par vēlu iet atpakaļ.

Taka aptuveni iet uz Minoru pusi un ejam tik pa to, beigās pie kārtējām industializācijas perioda drupām, atgriežamies uz pareizā ceļa un nokāpjam Minoros. Blandoties esam patērējuši diezgan daudz enerģijas. Nolemjam kaut ko iekost, ejam iekšā restorānā, pasūtām grilētus kalmārus un brazinu. Izmantoju iespēju nomazgāt sviedrus restorāna tualetē. Paēduši nolemjam meklēt autobusu un braukt uz Ravello, tur mums naktsmājas. Aizejam līdz centram, un tur vietējā avīžu bodē tiekam informēti, ka, nē, viņi autobusa biļetes nepārdod, bet tie, kas pārdod, strādā līdz diviem. Tici nu vēl vietējās pašvaldības interneta lapām, ka autobusu biļetes pārdod uz katra stūra! Ja no Minoriem skatās uz augšu atgāžot galvu, tad Ravello var tīri labi redzēt augšā uz klintsmales. Nolemjam, ka nav ko čakarēties, kāpsim vien augšā, kā par laimi es esmu redzējis zīmi ar norādi Ravello.

IMG_5022 (2)

Teikšu kā ir, būtu zinājis, ko es piedāvāju, būtu nolīdis pavēnī un pagaidījis, kad beidzot biļešu tirgotava atnāks vaļā. Te ir vienas vienīgas trepes, visu laiku uz augšu vien. 350 augstuma metri pēc tam, kad 500 jau šodien ir veikti. Kad veikta aptuveni trešdaļa, mums priekšā notiek remontdarbi un ceļš bloķēts. Man šajā brīdī ir ļoti, ļoti skumji, pilnīgi nevaru noticēt savai veiksmei. Velku ārā karti un atrodu alternatīvu gar kapiem.

IMG_5093 (2)

Te, ja neskaita kāpienu, viss iet kā pa sviestu, pagriezienos ir uzstādīti pat ūdenskrāni, kas ļauj atspirdzināties, manā gadījumā pabāzt galvu zem auksta ūdens. Kad ejam garām vietējai baznīcai, vietējais pensionārs mēģina no mums izspiest kādu eiro. Mums viesnīciņas īpašniece jau no rīta rakstīja un stāstīja, ka viņas viesnīcu grūti atrast, piedāvāja pie tuneļa sagaidīt. Labi vien ir, ka atteicāmies, jo nekādu tuneli tā ar neieraudzījām. Bet meklējot viesnīcu gan pačakarējām daudz laika. Man finišā nosprāga telefons, pilsētele kā trīsdimensiju labirints. Nogurums sakrājies un nedaudz sakasījos ar Maiju. Beigās viesnīcu atradām, bijām viņai pāris reizes gājuši garām, pēc tam ieraudzījām arī norādes, kas skaidri rādīja ceļu.

IMG_5087 (2)

Viesnīca nudien bija tā booking.com desmitnieka vērta. Viss smuki un galvenais, ka vēsi. Nedaudz atelsušies nolemjam aizšaut uz seno romiešu villu Villa Cimbrione. Tā atrodas netālu no mūsu apmetnes vietas. Nopērkam biļetes un dodamies klaiņot pa villas dārzu. Savulaik cilvēki ir zinājuši, kur būvēties, skati uz Vidusjūru ir episki, arī pats dārzs ir ar tādām kā senuma iezīmēm. Kas pats galvenais, te nav odu, tā, ka vispār nav. Cenšos daudz nefotografēt, bet tur ir vietas, kur cilvēki stāv rindā, lai tik noknipsētu bistes, kas skatās uz jūru.

IMG_5071 (2)

Kad esam visu izpētījuši dodamies uz Ravello centrālo laukumu ēst saldējumu, te vietējiem kāzas. Priekš latvieša cepumi ar šampanieti priekš kāzām ir tā kā nedaudz pa knapu, bet vietējiem, šķiet, ir pašā laikā. Mājupceļā nopērkam sieru un maizi, lai ir, ko iekost vakariņās. Rīt mums plānā liels pārgājiens un brauciens uz Bomerano.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Sapiens

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

Amalfi piekraste pirmā diena

9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

Basilica di Santa Maria Maggiore

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Basilica di Santa Maria Maggiore 2

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!

The Spider Network: The Wild Story of a Maths Genius and One of the Greatest Scams in Financial History by David Enrich

spider

Šo grāmatu ar viduslaikiem raksturīgu nosaukumu pa pusvāku es ieraudzīju Jānī Rozē. Uz vāka tika solīts, ka šī esot detektīvam līdzīga, saistoši uzrakstīta un dikti līdzīga Michael Lewis; uz to arī iekritu. Pirku vien nost, jo pēdējos mēnešus man grāmatu pirkumi diez ko nevedās, viena grāmata mēnesī ir dikti konservatīvi. Sāku lasīt tūlīt pat, braucot mājās ar vilcienu.

2006. gadā baņķieru, treideru un brokeru grupa, kas pārstāvēja lielākās finanšu institūcijas, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. Libors – Londonas starpbanku tirgus likme, kas nosaka procentu likmi aizņēmumiem triljonu vērtībā visā pasaulē, ir atkarīgs no nelielas administratoru grupas. Bija iespējams manipulējot ar tiem iegūt milzīgu peļņu “sarunājot” likmes izmaiņu par pāris procentu daļā. Vēlāk par galveno grēkāzi atzīs kādu Tom Hayes, taču lielākā daļa labuma guvēju paliks neskarti. Kādēļ tā un kas patiesībā notika, to izstāstīs šī grāmata.

Atzīšu uzreiz, ka lasītājam ir kaut nedaudz jāapjēdz kā strādā pasaules finanšu tirgus, starpbanku transakcijas un kā tiek noteiktas procentu likmes. Autors gan vietām cenšas šo to izskaidrot, bet lielākoties mētājas ar terminiem pa labi un pa kreisi, un lasītājam nākas kulties pašam, kā nu māk. Lai ko tur arī neteiktu anotācijā, līdz Michael Lewis līmenim autoram vēl ir kur augt. Ja stāsts būtu tikai par vienu no gadsimta lielākajām blēdībām, tad tā droši vien būtu par divām trešdaļām plānāka, bet četrreiz interesantāka. Taču autors ir izvēlējies apjoma uzpūšanas ceļu. Lasītājam nākas saskarties ar pārdesmit personāžiem, ar dažiem garāmejot ar dažiem visas grāmatas garumā. Autoram šķiet, ka lasītājam varētu būt interesanti lasīt par visu viņu ģimenes dzīvi, ģērbšanās paradumiem un māju renovācijas projektiem. Lai visam piemestu nelielu asumiņu daļa no notikumiem autors pārstāsta vairākkārt. Iespējams, ka ir noteikta lasītāju grupa, kurus tas interesē, bet man šoreiz vairāk satrauca manipulācijas ar Libor.

Par tām jau patiesībā nav nekā daudz stāstāma, nabaga treideriem daži brokeri iegalvo, ka viņiem ir sviras, ar kuru palīdzību manipulēt ar Libor likmes noteicējiem. Mūsu galvenais varonis Tom Hayes izrādās grēkāzis, jo viņa sociālās prasmes varētu būt labākas. Cilvēks dzenoties pēc lielā piķa nemaz neaizdomājās par tādiem niekiem kā ētika un savas rīcības sekām. Savukārt uzraugošās institūcijas savā vēlmē regulēt industriju īpaši neatšķiras no pasaules vidējā līmeņa, tas ir nedarīt neko un cerēt, ka viss pāries pats no sevis. Nevar teikt, ka ļaudis nezināja, šis, iespējams, bija visu laiku sliktāk slēptais noslēpums pasaulē. Laiku pa laikam kāds baņķieris sāka izmeklēšanu, kāda institūcija sapņoja par paraugprāvu, kāds zinātnieks tika pie doktora grāda, bet pa lielam industrijai bija vienalga. Lai cik smieklīgi tas neliktos, briti sarosījās tikai, kad amerikāņi nolēma uztaisīt paraugprāvu. Tad pēkšņi visi sāka meklēt aizsardzību savās jurisdikcijās, jo amerikāņu cietumos neviens nevēlējās sēdēt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors mīl izplūst un atkārtoties, lasīt var un vajag, taču pietrūkst kodolīguma.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Maija grāmatas

Maijs 2018

Maijs, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, bija neparasti ražīgs, nopirktas veselas trīs grāmatas. Laikam man kaut kas noticis galvā, jo uz grāmatu pirkšanu nemaz neesmu tik nasks kā agrāk. Arī lasīšana izskatās nedaudz pamesta novārtā, tik cik vilcienā un viss. Bet nu pie grāmatām.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов – nopirku, jo Pehovs, grāmata nebija no tām labākajām. Manas un autora domas par labu grāmatu atšķīrās diezgan daudz. Bija okei, bet ne vairāk.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith – šī man stāvēja vēlmju sarakstā, ieraudzīju grāmatu bodē un nopirku. Kaut kas par astoņkājiem un viņu smadzenēm, ceru, ka grāmatu nav rakstījuši tie, kas te nesen publicēja pētījumu no kura izrietēja, ka astoņkāji pie mums atceļojuši sasaluši ar komētu.

Deadhouse Landing (Path to Ascendancy #2) by Ian C. Esslemont – Malazāņu cikla gabals, kad tikšu līdz lasīšanai nezinu, bet gan jau ar laiku.

Pastaiga Kolka Dubulti 136 km

Man jau no bērna kājas ir paticis staigāt, iespējams, tādēļ, ka pie pirmā ričuka tiku tikai otrajā klasē, vēlāk neatkarības atgūšanas laikos katru dienu nācās iet uz skolu ar kājām. Arī autovadītāja apliecību ieguvu visai nesen, un tā nu sanācis, ka visu dzīvi lielākoties pārvietojos ar kājām. Arī ceļojot es labprāt staigāju pa kalnu vai pļavu takām, nevis drasēju pa pilsētu. Šoziem vienu brīdi prātā ienāca doma, ka derētu noiet nedaudz vairāk par standarta divdesmit vai divdesmit pieciem kilometriem. Tā teikt, lai pārbaudītu savu izturības robežu. Nebūtu jau nekādas problēmas atrast Alpos kādu taku vasarā, bet negribējās neko sarežģītu. Šad tad biju staigājis gar jūras krastu, domāju, kāpēc man no Slokas neaizšaut kādu dienu līdz Kolkai. Internetā jau mūsdienās ir atrodams viss, domāju paskatīšos, vai vēl kādam ir pieredze. Izrādījās, ka visu šo laiku esmu dzīvojis zem akmens – Kolka-Dubulti pārgājiens jau notiek kopš 2014. gada. Atradu līdzgājējus, iesmējām, ka varētu jau arī nemaksājot dalības maksu iet pa velti.

Marts

Pirms iešanas nolēmu nedaudz patrenēties, jo nebiju tik neprātīgs, lai domātu, ka neko nedarot varēšu tā vienā paņēmienā nodrasēt pāri simtam. Tad nu laikus martā sāku trenēties. Pirmo pārgājienu veicu no Lielupes līdz Slokai, nieka astoņpadsmit kilometri, bet brienot pa sniegu un mēģinot nenogāzties uz ledus, likās, ka nosprāgšu. Ticis līdz mājām atlikušo dienas daļu knapi varēju pavilkt kājas. Sāku domāt, kur es esmu iekūlies, atklāju arī visādas lietas, kuras man kā cilvēkam, kas dienā vidēji nostaigā desmit kilometrus pat nebija ienākušas prātā. Piemēram, intensīvi ejot parastās apakšbikses noberž jēlas kājas. Tulznu gan nevienu nedabūju.

Nākošais treniņu posms bija daudz ambiciozāks, aiziet no Kolkas līdz Rojai, tas taču būs pirmais pārgājiena posms, un veiksmīga noiešana nodrošinātu pārliecību, ka ja nu gadījumā kas, tad vismaz pirmo posmu spēsim paveikt. Uz šo pārgājienu līdzi pieteicās brālis. Bija sācies ledus iešanas laiks, un smiltis pludmalē mijās ar sniegu. Bija jāiziet diezgan laicīgi no rīta, jo dienas vēl īsas. Vispār līdz Melnsila upei tikām diezgan viegli. Nudien nebiju iedomājies, ka tā štrunta upe ir tik plata un dziļa, nācās iet uz tiltu, tas nozīmēja brišanu pa sniegotu mežu, ar sniegu piebirušas kurpes un nedaudz slapjas kājas. Lai vai kā, līdz Rojai tikām bez īpašiem sakropļojumiem, kājas gan diez ko labi neturēja un atlikušo dienas daļu knapi varēju nostāvēt uz kājām. Tad sekoja daži pārgājieni no Slokas līdz Lielupei turp atpakaļ. Bet galvenais plāns pārbaudīt savus spēkus no Rojas līdz Kolkai turp un atpakaļ izpalika. Nedēļu pirms gājiena nogājām vēl vienu Roja Melnsils turp atpakaļ posumu ap 42 km un šķita, ka trijās dienās noteikti tos 136 km pieveiksim, jo kājas, lai ar juta, ka gājušas, vairs nesāpēja.

Labi, laiks pāriet pie īstā gājiena. Par līdzņemamo daudz nestāstīšu, organizētāji ir pat ielikuši veselu video veltītu šai tēmai, bet nevajag ņemt līdzi neko lieku. Es tagad pēc pieredzes varu teikt, ka ideāli pietiktu ar pāris ūdens un kolas pudelēm, kaut ko uzgraužamu, lieku t-kreklu un biezu jaku. Es savukārt  biju apkrāvies kā ēzelis, man līdzi bija pat lieks botu pāris. Iet beigās nolēmu ar tām pašām kurpēm, ar kurām ikdienā eju uz darbu, vieglas, labi ievalkātas un nepieciešamības gadījumā izmetamas. Botas, kuras nopirku speciāli šim pārgājienam, tā arī ne reizi neuzvilku, neizdevās iestaigāt, kaut kas ar papēdi nebija kārtībā. Ēdamo vispār biju paņēmis līdzi kā iedams uz bada apsēstu reģionu, labi vien, ka izlēmu mājās atstāt kumodi un klavieres.

Starts

Ieradāmies stundu pirms starta, aizmirsu paņemt no mašīnas atstarojošo vesti, nācās atvedējam zvanīt, lai brauc atpakaļ. Viens no sākotnējā kolektīva uz starta ierasties nemaz nespēja, gulēja kādā piejūras slimnīcā. Nācās mums ar Kristapu iet vieniem pašiem. Man bija klusa cerība noiet to gabalu uzreiz vienā piegājienā, taču sievastēvs bija sarunājis naktsmājas Rojā, un bija neērti tā atteikt, jo jauki cilvēki un tā. Es nemaz nebiju iedomājies, ka šis pasākums ir tik populārs, pilna krastmala ar cilvēkiem. Piereģistrējāmies, piesēdām un gaidījām startu. Sākumā plāns bija pagaidīt, līdz noskrien biezums un tad savā tempā ļepatot nopakaļus pārējiem. Nav jau jēgas konkurēt ar nūjotājiem un tiem, kam mugursomās iebūvēts dzirdināšanas aparāts. Taču startam tuvojoties kaut kā nostrādāja katram latvietim piemītoši priekšā līšanas gēni un, nevienu negrūstot un baigi nelienot, startējām pirmajā simtniekā. Daļa aiznesās kā vējš, taču arī mūsu temps bija pietiekošs, lai turētos pasākumam priekšgalā.

Kolka

Sākotnēji mēs būvējām pareizās iešanas teorijas. Cik nav dzirdēti stāsti par iesācējiem, kas iet kamēr nokrīt, jo nav sadalījuši savus spēkus. Tādēļ bijām cieti nolēmuši iet piecdesmit minūtes un tad desmit minūtes atpūsties, un tādā veidā klundurēt uz priekšu. Taču kaut kā nesanāca, zinājām, ka līdz Rojai tiksim jebkurā gadījumā, par atpūtu kaut kā vienmēr piemirsām. Beigās vienojāmies, ka pasēdēsim pie Melnsila upes. No ierastā ceļa mūs novirzīja abinieku pārošanās sezona, lai lielais bars nesamītu visus krupjus un nenobiedētu ikru nēršanu, nācās nelielu gabalu iet pa šoseju. Tur varēju paklausīties līdzgājēju sarunas, kāds lietuvietis stāstīja, ka viņam reizēm dienā ir nācies noiet pat 70 km, izklausījās iespaidīgi. Bet lielākoties jau visi bija aizņemti ar iešanu. Prātīgākiem cilvēkiem te atbalsta mašīnas jau pieveda ūdeni. Pa priekšu gāja viens žiperīgs onkulis, kas turējās apmēram mūsu tempā, cerams, ka man uz vecumdienām ar’ vēl būs tik daudz dukas.

Ja skatās pēc ekipējuma, tad es biju totāls nūbs ar ielas kurpēm un pārāk lielu mugursomu. Tā kā ceļš bija jau iestaigāts, tad gandrīz no katra celma zināju, cik daudz vēl palicis līdz Rojai. Melnsila upi šķērsojām pēc kādā blogā aprakstītās receptes – atkritumu maisi. Biju nedaudz pārgalvīgs, iemaucos tajos pat nenoaujot kājas, un pašam par brīnumu upi šķērsoju bez starpgadījumiem. Kristapam nenoveicās un viens maiss uzdeva, finālā slapja zeķe. Nācās iedot vienu no saviem pāriem. Kamēr savīkšķījāmies, arī atpūtāmies. Te arī pirmo reizi pa īstam uzbruka odi, tie te atlasīti īpaši badīgi, kas nebaidās ne saules, ne vēja. Nedaudz iekodām un devāmies tālāk. Nu līdz posma beigām bija atlikuši vien 20 km, un cilvēki jau bija paretojušies, pirmos vairs tālumā nevarēja redzēt, un pēdējie ar’ bija uz redzamības robežas.

Pūrciema upei es nemaz nebiju domājis brist pāri, jo tur, ja nogriežas pie brūnā soliņa, un, noejot liekus pārsimt metrus, var tikt uz ļoti jauka tiltiņa. Taču biju piemirsis, ka Kristaps šai pus upei bijis vien vienu reizi un palaidu garām pareizo soliņu. Ticis līdz upei uzvilku atkritumu maisus, šoreiz noaujot kurpes un zeķēs bridu pāri. Tad atkal neliela atpūta, kamēr atbrīvo zeķes no smiltīm un dodamies tālāk. Temps standarta 6 kilometri stundā, man jau nemaz nav cita ātruma, ja nu pret kalnu vai dikti noguris. Noguris vēl neesmu, un barā iet ir kaut kā jautrāk. Laiku pa laikam panāc kādu cilvēku, kāds aiziet garām tev, nav vienmuļi, tai pat laikā it kā esi viens pats.

Roja

Uz beigām mans un Kristapa temps vairs nesakrīt, viņš atpaliek, bet esam jau vienojušies, ka viens otram līdzi neskriesim vai nevilksimies, ies katrs pa sevi un nometnē tiekamies. Finālā nometnē esam 22:01, pulkstenis rāda, ka noieti 34.89 km 5:59:22. Visātrākais bijis 29. kilometrs, kas noļepatots 9’24’’. Nez kas uznācis. Garākie ir kilometri ar upēm un atpūtām. Kad iesoļoju Rojā uzzinu, ka esmu septiņdesmitniekā. Tas mani sabaida, sāku domāt, ka esmu kaut kur pāršāvis pār strīpu, ēdu sieru, tomātus un čipsus un domāju, ko es varētu darīt, lai tā nejoztu. Situ odus un tik un tā nevaru izštukot, ko pamainīt, lai iešana būtu ilgtspējīgāka. Tulznu nav un arī nevajag, sev par brīnumu nemaz nejūtos noguris, tas laikam bara efekts. Sagaidu Kristapu, viņam viņa atbalsta komanda pieved zeķes un dodamies uz naktsmājām, kas atrodas netālu pie jūras.

Te nu vajadzētu runāt par īsta trūpārgājiena gājēja ētiku un pūrismu. Es naktsmājās iegāju dušā un gulēju gultā. Iespējams, ka tas nozog kaut kādu daļu no īsta piedzīvojuma, odu sišanas, rasā piebristas kurpes un citas lietas. Bet tā kā bērnībā vasaras esmu gulējis siena zārdos un kūtsaugšās, mani tas nemaz tā nevilina. Lai vai kā, ap pusčetriem cēlāmies augšā un devāmies uz Mērsragu. Kristaps sūdzējās, ka viņam visu nakti kāju rāvis krampī, magnijs mums līdzi nebija, gājām ar cerību, ka pāries. Rīts nudien ir foršs, tikai vairs nav neviena gājēja, rodas aizdoma, ka ar savu gulēšanu esam palikuši pēdējie, un visi īstie gājēji jau sen ir Mērsragā. Es gan brienot pa akmeņaino pludmali nevaru iedomāties, kā te ir iespējams paiet puskrēslā nenolaužot kaklu. Lēnām parādās arī citi gājēji. Parādās arī teltis un guļammaisi, izskatās, ka neesam vienīgie Rojā. Cilvēki zina stāstīt, ka Rojas nometnē esot vēl daudz nakšņotāji. Pie Kaltenes saullēktā ar Kristapu pašķiramies un katrs ejam savā tempā.

Galveno problēmu sagādā jēdzīga ceļa atrašana, mans kurpes nav mitrumizturīgas un viņās ūdenī kāpt nevar nemaz, rasa ar nenāk par labu. Esmu pateicīgs tiem nezinājamiem varoņiem, kas piejūras pļavās ziedojot savus apavus ir izdzinuši sliedi zālē, man atliek vien sekot tai. Arī te pa ceļam redzami skatu torņos sagūlušie nakšņotāji. Lielākās problēmas sāka sagādāt šaurā pludmale un laipnie māju īpašnieki, kas, lai visādi tur staigātāji nelīstu viņu sētās, vieglāko ceļu nobloķējuši ar soliņiem (labi bija tikai viens tāds gadījums). Šad tad gadījās nošaut greizi un gandrīz uzlīst uz ceļa. Taču beigu beigās tiku līdz Upesgrīvai. Tur upei brist pāri nebija iekšās, gāju apkārt pa tiltu. Nu jau arī mājnieki pamodušies zvana un iztaujā, kas un kā, runājot noauju kurpes, nopētu kājas, redzu, ka labā sāk uzdot, uzlīmēju plāksteri. Tagad atskatoties vajadzēja līmēt lielo nevis mazo. Tā kā te nekad gar krastu neesmu gājis, tad nav īsti nojausmas, cik ir līdz Mērsraga nometnei, pulkstenis jau rāda noieto, bet tur jāveic aprēķini, vakar vakarā noieti 1.83 km un jākompensē ar noblandīto pa pļavām un ejot apkārt upei. Bāku jau redzēt var, bet līst speciāli iekšā kartē, lai redzētu cik vēl palicis, negribas. Neesmu jau arī piekusis visas sistēmas normā, izņemot labo kāju.

Mērsrags

Beigu beigās 8:48 esmu Mērsraga nometnē, ceļā pavadītas gandrīz piecas stundas, klāt esmu vismaz par stundu ātrāk nekā sākotnēji plānoju. Nogurumu vēl īsti nejūtu, kājas jūt, ka ir kustējušās, bet nevar vēl runāt par spēku izsīkumu, tas nav pat ne tuvu. Šoreiz visātrākais ir bijis pirmais kilometrs no rīta pa asfaltu 9’41’’. Mērsraga nometnē esmu kaut kur piektajā simtniekā, kas ir tikai loģiski, jo esmu nogulējis vismaz sešas stundas, bet sešas stundas, tie ir vismaz 30 kilometri. Nometnē sevi piespiežu pavadīt veselu stundu, dikti gribas iet tālāk, bet pasēžu, paēdu, padzeru buljonu, laba manta, cenšos ēst kaut ko sālītāku, jo svīstu kā traks, ceru ka tas līdzēs saglabāt kaut nedaudz ūdeni piesaistošās vielas organismā. Uzpildu ūdens krājumus. Atnāk Kristaps, viņam kājas krampji ir pamaitājuši dzīves kvalitāti un izvērtējot savas iespējas, viņš nolemj izstāties. Nekas, gan jau nākamgad tiks līdz galam. Es konstatēju, ka man par labās kājas pēdu var runāt tikai nomināli, zeķe ir integrējusies ar tulznu. Tie compeed plāksteri ir labi, ja ejot nesakūst ar zeķi. Velkot nost pārplēšu tulznu un saprotu, ka tur vairs neko daudz darīt nevar. Vieglāk būtu iet malā un braukt mājās pļaut zāli. Taču no otras puses nav tik traki, paiet vēl var, nolemju kapāt uz Nāves nometni.

Zivis

Līdz Mērsragam eju pa ceļu, jo nav jēgas līst cauri ostai. Iešana pa asfaltu ir diezgan nepatīkams process, asfalts sit augšā karstumu, tad vēl mašīnas. (tikai Engurē es spēšu novērtēt pretīmbraucoša baļķvedēja radīto vēju). Izklaidējos apzvanot radagabalus, šad tad vajag kompāniju. Man Whatsapp ir vesela rada gabalu atbalsta grupa, tā ka iešana ir visai jautra. Ja liek pasveicināt mērsradzniekus, pasveicinu vīru uz tilta, ieeju Mērsraga bodē nopērku ūdeni un ledus tēju. Ledustēju gan izrauju turpat pie bodes stūra un meklēju veidu, kā ielīst mežā.

Mežs

Man izdodas atrast dikti labu meža taku, neviena nav, ej tik savā nodabā pāris stundas, vismaz tā subjektīvi likās. Neliela ēniņa, ideāli. Idille turpinās gandrīz līdz Bērzciemam, kad nelielu gabalu nākas iet pa ceļu, tad iekuļos Bērzciema kapos un atkal nākas iet cauri ciematam, jo gar jūru īsti nevar atrast jēdzīgu ceļu. Man laikam jau nedaudz aizkritis širmis un visu laiku cenšos turēties tuvāk jūrai, man tas izdodas gandrīz līdz pašai Engurei, tur gan ceļu aizšķērso kaut kāds grāvis, un kādus simts metrus nākas doties atpakaļ, tas bija visnotaļ demoralizējoši – iet atpakaļ. Engures apkaimē uzzinu arī, ka pirmie jau finišējuši. Es tai brīdī domāju, kā ieradīšos nometnē. Nieka 15 km vien atlikuši, iedzeršu buljonu, kurpes varbūt nost nevilkšu, jo redzēt tur vairs nav ko un kas zina, varbūt iešu līdz galam. Un tad pēkšņi pamanu takas malā sēžam vienu no gājiena dalībniekiem, sarkanā jakā, padodu labdienas, viņš saka, zini pirmais jau finišējis, es pa jokam saku, tad jau jāmet miers. Viņš atbild, ka tā nu gan nevajag.

Gandrīz

Engurē iešauju bodē nopērku cukurūdeņus un kaut kādu sporta dzērienus, gribētos jau alu, bet domāju, ka tā nebūtu laba ideja. Līdz Ķesterciema pagriezienam eju pa piķi, es teiktu ka šis bija fiziski vispretīgākais gabals, karsti, ka liekas, ka izžūsi. Pa priekšu man vieglā pārvietojas trio, kas reizēm iet reizēm paskrien. Viņus jau satiku pie Engures dīķa, temps viņiem labs, var tikai apskaust. Nedaudz pēc Ķesterciema pagrieziena es ielienu mežā un no tā lēnām nonāku pludmalē. Pludmale ir visnotaļ apdzīvota, gājēju gan nav īpaši daudz. Te ar nākas dzirdēt gan uzmundrinājumus, gan komentārus nafig tas vajadzīgs. Bet nu tiesības uz viedokli ir katram. Esmu jau nedaudz iegājis automātiskā režīmā un pat nesekoju, cik palicis iet, vienkārši vēroju, vai es priekšā ejošajam tuvojos vai atpalieku. Jūtu, ka pašam ātrums vairs nav tas kas no rīta. Tādēļ esmu pārsteigts ieraugot zīmi, ka līdz nometnei atlicis vien kilometrs. Apavos jau kaut kas skalojās no tulznām tāpēc īpaši tempu nepaātrinu. Nometnē esmu ticis pirmajā simtniekā, nav slikti priekš iesācēja. Noieti 37.73 km 6:45:30. Vidējais ātrums 10’44’’, veikalu apmeklējumus ieskaitot.

Zīvartiņš

Nogurumu nejūtu, kājas vēl lokās, pēdas likt pie zemes ir sāpīgi, bet izturēt var. Man tagad ir dilemma -pārlaist nakti nometnē, cilvēki atvestu guļammaisu un, ja vajadzētu, arī telti. Otra iespēja ir ar pliku entuziasmu iet tālāk. Skatos savus vidējos laikus redzu, ka joprojām turu sešus kilometrus stundā, vai tas ir labi vai slikti, nezinu. Ir arī vēl viens dzinulis – es vēl nekad dienā neesmu tā nogājis 100 km, maz bet tomēr sasniegums.

Šoreiz nometnē pavadu nedaudz pāri stundai, piesēžos pie galda un parunājos ar citiem gājējiem. Žēl, ka nepajautāju meiteņu vārdus, viņas bija daudz praktiskākas par mani, jo savu gājienu plānoja atbilstoši vilciena sarakstam, parunājām par tulznām, maratoniem, par tiem, kas neko nav nogājuši, bet mīl mācīt citus kā iet. Sapratu, ka tulznas ir praktiski visiem. Iepazinos arī ar cilvēku leģendu Gintu Leilandu, viņs ir piedalījies un nogājis visos šos pārgājienos. No sarunām saprotu, ka man vēl ir daudz ko mācīties. Tomēr lai cik jauka nebūtu kompānija, nācās vien piespiest sevi celties augšā un iet. Sēžot sapratu, ka ja te pārnakšņošu, rīt fiziski nebūšu spējīgs paspert ne soli. Pirms iziešanas sazvanu savus mājniekus, izklāstu plānu – divas stundas līdz Ragaciemam, divas līdz Kauguriem, kur atdošu mugursomu un atpūtīšos kādu pusstundu, tad divas līdz finišam.

Izčekojos no nometnes, trešajā kilometrā man atslēdzas pulkstenis, kas skaitīja kilometrus mērīja sirdsdarbību un darīja daudzas citas labas lietas, es izslēdzu telefonā internetu, ir vēl 25% atlicies, bet nevar zināt, vai tiešām sešās stundās tikšu galā. Pirmais mērķis – Ragaciema bāka ir acu priekšā. Pēc manām aplēsēm 12 km. Šī skaitās Gausā jūdze, lai gan man nekas gauss te neliekas, iet tikai, tas pats kas no savām bērnības mājām līdz Talsiem aiziet. Pārgurumu vēl nejūt, katrs kilometrs gan pēc pēdējiem datiem ir palicis par 10 sekundēm ilgāks. Lai novērsu domas no iešanas domāju, cik forši būs tikt līdz galam, un ka viss ir iespējams. Parisinu matemātiskas problēmas, atceros grāmatas, ko esmu lasījis, sevišķi to Kinga gabalu Long Walk, kur sacensībās gājējus, kuru vidējais ātrums uz 30 sekundēm nokrīt zem 4 jūdzēm stundā nošauj un uzvar tas, kurš paliek pēdējais. Domāju, ka mani nošautu jau pirms Melnsila. Sestajā kilometrā nākas šķērsot Klapkalnciema upi, to apeju pa tiltu, esmu nolēmis šodien vairs upēs nebrist. Diena bez upēm un vakars bez upēm. Apsteidzu dažus gājējus, dažiem skaļi, dažiem domās vēlu veiksmi. Pašam sev par brīnumu Ragaciema bāku sasniedzu pēc grafika, kad man uzzvana no mājām, lieku bez ūdens atvest man arī alu. Jūtos pelnījis. Atliek vien tikt līdz Kauguriem.

Tā kā dzīvoju Jūrmalā, tas aizejot aiz raga ieraudzīju savu galamērķi – Dubultus, un šis nu bija tas brīdis, kad gandrīz nolēmu mest mieru. Tie atlikušie (pēc manām tā brīža aplēsēm) 24 kilometri šķita tik tāli, kas tas mani uz brīdi izsita no psiholoģiskā līdzsvara. Nācās sevi motivēt ar pavisam primitīvām metodēm, negribu būt tas, kurš izstāsies pēdējā posmā. Nolēmu, ka labi vien ir, ka man vairs nav kilometru skaitītāj, tas mani izbesītu redzot, cik lēni velkas laiks un nolēmu iet vien tālāk.

Ragaciemā uz slūžām palaidu garām vienu gājēju, viņam bija labāks temps par mani, un ir forši, ja ir kāds atskaites punkts. Paldies arī vīram, kurš laipni pastāstīja, kur tikt uz slūžām, viņš pats ar esot gājis un zinot, cik ap šo laiku esot sūdīgi. Ragaciema Bigauņciema pludmale iešanai ir reti draņķīga un pats jau ar esi tādā stadijā, ka liekas, ka viss ir pret tevi. Nemaz nezināju, ka te ir tik daudz viltīgu līcīšu, kas pagarina ceļu. Tagad jau eju un situ odus, tie arī te ir badīgi pēc velna. Bigauņciemā eju garām vienam puisim, viņš optimistiski saka – līdz Dubultiem jau kādi desmit ir palikuši. Nākas viņu apbēdināt sakot, ka no Kauguriem ir desmit, bet mums vēl atlikuši piecpadsmit, vēl tagad nezinu vai darīju pareizi sakot taisnību.

Mani sagaida jau divus kilometrus pirms Kauguriem, bet es nolemju ekipējumā vēl neko nemainīt, nav ne jausmas, ko teiks mugura, ja to vairs nefiksēs mugursoma, līdz Kauguriem man ir kompānija un tempa turētājs. Odi gan sāk besīt ārā. Neteikšu, ka tie divi kilometri līdz atpūtai nāca viegli. Taču ticis līdz glābšanas stacijai atdodu mugursomu, uzvelku tīru kreklu, vējjaku, paņemu tikai plecu somu ar trīs dzērienu pudelēm. No pusstundu atpūtas nekas nesanāk, odu ka melns, alus izpaliek. Iedzeru kofeīna un kaut kādu citu stimulantu kokteili, lai neaizmiegu pludmalē un dodos pēdējā posmā.

Finišs

Bez somas iešana ir vieglāka, taču tumsā grūti atrast līdzenāko ceļu. To, ka man ar kājām nav labi, es jau zinu pēdējos 50 kilometrus un tādēļ par to cenšos nedomāt. Vienpadsmitos sākas Jūrmalas sezonas atklāšanas salūts. Izklaidēju sevi rēķinot attālumu līdz Majoriem, skaitot sekundes no salūta līdz troksnim. Pārliecinu sevi, ka temps ir okei un kapāju vien tālāk. Uzlieku lukturīti, lai mani nenotriektu kāds riteņbraucējs, tad gan man būtu škrobe. Finišu īpaši negaidul es ļoti labi zinu, kur tam jāatrodas, Dubultos ir ceļamkrāns, kuru naktī apgaismo un finišam ir jābūt kaut kur tur, tā ka nav ko uztraukties, viss ir skaidri redzams – tikai jāiet. Biju diezgan pārsteigts, kad ieraudzīju, ka atlicies vien viens kilometrs. To nogāju īpaši naski. Apstājoties finišā man bija neliela dezorientācija, jo saule un jūra jau dara savu. Prasīju, kur var iečekoties, tad pēc kāda laika man tikai pielēca, ka cilvēks vienkārši man grib paspiest roku un piedāvāt apsēsties, jā, un melno aproci ar’ dabūju. Pajautāju, kurš tad esmu atnācis, man teica, ka 46. Izgāju 17:55 ienācu ~0:07, ja saliek iekšā ciparus iznāk, ka pēdējais posms man ir padevies tikpat labs kā iepriekšēji – vidēji 6 kilometri stundā.

Full set

Varbūt es esmu pesimists, bet bija daudz vieglāk nekā biju gaidījis, izrādījās, ka man pietiek gan izturības, gan gribasspēka aiziet līdz galam. Sākot es sapņoju, ka būtu labi finišēt svētdien ap četriem, bet jau pēc Rojas sapratu, ka man nepatīk gaidīt un atlikt to, ko var dabūt uzreiz, un ja tas ir atkarīgs tikai no paša spēkiem, tad vēl jo vairāk. Vai iešu nākošgad? Es vēl padomāšu, saārstēšu kājas un tad jau redzēs. Bet ja iešu, tad bez gulēšanas, jo, ja atskaita milzu tulznas, nekādu īpašu nogurumu nejutu. Iet man patīk.

Sekas

The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira

The Perfect Theory A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

%d bloggers like this: