Navigate / search

Жук в муравейнике by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

%d0%b6%d1%83%d0%ba-%d0%b2-%d0%bc%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%b9%d0%bd%d0%b8%d0%ba%d0%b5

Kad plašos vilcienos (un mazos vagoniņos) plānoju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tad viena lieta man bija skaidra no sākta gala. Tieši šo grāmatu es izvēlējos kā pēdējo lasāmu. Nav jau nekāds noslēpums, ka Strugacku grāmatas ir fantastiskas gan izpildījumā, gan ideju ziņā. Pārmaiņas pēc man bija prieks ķerties tai klāt.

Grāmata sastāv no četriem īsiem stāstiņiem un diviem garākiem. Visus viņus vieno cilvēces nākotnes redzējums un zvaigžņu iekarošana. Cilvēces nākotne rādās ir visnotaļ spoža. Komunisms ir uzvarējis, tomēr autori pārāk bieži to nepiesauc, par to runā epizodiski tiki vienā stāstā. Tādēļ nav jāuztraucas, ka varoņi tur nākotnē vienā laidā piesauks Ļeņina dižos darbus. Tik pat labi visa pārticība varētu būt ļoti attīstīts sociālisms vai pat pēcautomatizācijas kapitālisms, kur naudai un resursiem vairs nav nekādas nozīmes. Sabiedrības modelis un indivīda vieta tajā ir ļoti būtisks šajos stāstos. Jo visi šie stāsti pēc būtības nav futuroloģiju, bet par to, vai cilvēkam ejot uz priekšu viņiem izdosies palikt par cilvēkiem. Vai viņi neatkārtos savas senču kļūdas, un cik ļoti cilvēks vispār ir spējīgs izmainīties?

Pirmie divi stāsti ir veltīti kosmosa iekarošanai un upuriem, kas tiek prasīti no kosmosa kuģu komandām. Tādi tipiski varoņstāsti par stiprajiem cilvēkiem, kas izsit ceļu uz zvaigznēm, veltot tam visu savu dzīvi. Šis stils ir laikmetam raksturīgs un jāatzīst, kad stāsts ir par agrīno kosmosa izpēti žanrā nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ekstrēmi apstākļi pieprasa cilvēkus – izdzīvotājus.

“Nakts tuksnesī” – ir neliela aina no Marsa iekarotāju dzīves, šeit ir jāpiedzimst pirmajam bērnam, taču dakteriem salūzt transportieris, un viņiem pat tuksnesi jāiet ar kājām. Autoru Marss nebūt nav mirusi planētu, te sastopami šādi tādi dzīvnieki, tiek doti mājieni par senu civilizāciju, un Foboss ar Deimosu, izrādās, ir mākslīgas izcelsmes. Marsā naktī tuksnesī atrasties nav prāta darbs, bet pienākums sauc, un nekas jau neatliek. Stāstiņš par mazajiem ikdienas varoņdarbiem un neliels (pelnīts) ārstu profesijas slavinājums.

“Ārkārtas notikums” – nanotehnoloģijas! Kosmosa kuģa kabīnē pēkšņi parādās muša, un apkalpei sākas nopietnas problēmas. Šis ir citās zinātniskā fantastika. Par draudiem un iespējām, ko cilvēcei var radīt dzīvība, kas piemērojusies dzīvei kosmosā.

“Bēgšanas mēģinājums” – viens no garajiem stāstiem par to, vai ir iespējams ar varu uzspiest citu sociālo iekārtu. Autori diezgan trāpīgi ilustrējuši pagājušā gadsimta autoritātoros režīmus, kas iedzīvotājus sadzinuši darba nometnēs un atņēmuši tiem jebkādas cerības. Var jau līksmot, cik trāpīgi uzrakstīts par fašismu, taču tikpat labi tas attiecas uz padomju lēģeriem, pat vairāk. Tīrais brīnums, ka autoriem kāds vispār ļāva publicēt. Sižets ir vienkāršs – ceļotāji nejauši nonāk uz kādas aukstas un sniegiem bagātas planētas. Netālu no sava kosmosa kuģa viņi atrod piecus mirušos, kas ietērpti tikai džutas maisos. Uz planētas izrādās atrodami arī “Klejotāju” artefakti. Nometnes izveidotas, lai tos izpētītu ar visprimitīvāko iespējamo metodi. Stāsts izraisa pārdomas par cilvēka patieso dabu, egoismu un vēlmi neredzēt tālāk par savu degungalu. Spēcīgs stāsts, aktuālas joprojām.

“Жук в муравейнике” pēc savas oriģinalitātes neatpaliek no “Piknika ceļa malā”. Nez kādēļ visā anotācijās šī stāsta būtība uzreiz tiek nomaitekļota, lai ar tas kā stāsts tiek pasniegts nudien to neparedz. Komkona-2 darbiniekam Maksimam Kammereram tiek uzdots uz Zemes atrast kādu Ļevu Abalkinu. Atrast un novērot, kādēļ tas vajadzīgs priekšniecība nepaskaidro. Stāstam attīstoties autori atklāj Maksima pasauli, cilvēci, kas iekarojusi daudzas planētas, citas civilizācijas, tādas, kuras draudzējas ar cilvēkiem un tādas, kuras nekontaktē. Abalkins ir daudz nodarbojies planētu izpētē, jo pieder pie Progresoriem, tādēļ jautājums, kādēļ viņu vispār meklē, neizbēgami sāks nodarbināt lasītāju. Kammerers ir labs meklētājs, viņš atradīs, bet tikai pēc tam, kad lasītājs būs sapratis cilvēci tajā tālajā nākotnē. Brīdī, kad tiks sniegta atbilde uz jautājumiem – kādēļ? Atklāsme būs kā naglai uz galvas. Un tas, kā patiesībā būtu pareizi, paliks katra lasītāja ziņā. Izcils darbs, kuru raksturo paša Abalkina vārdi.

«Стояли звери около двери, в них стреляли, они умирали!»

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu sajūsmā par šiem autoriem no bērnu kājas un arī stāstu “Жук в муравейнике” es pārlasīju jau trešo reizi. Nenoliedzami, joprojām ļoti spēcīgs gabals. Ar to arī beidzu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu, kas ilga nedaudz ilgāk par diviem gadiem.

Пикник на обочине by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Пикник на обочине

Šo grāmatu man nemaz nevajadzēja pārlasīt, jo esmu to darījis tik bieži, ka sižeta attīstību es puslīdz zinu no galvas, un nekādi atklājumi mani vairs negaidīja. Bet laiku pa laikam pienāk brīdis, kad gribas izlasīt kaut ko patiešām kvalitatīvu un pārbaudītu.

Kādu dienu uz Zemes sāka notikt dīvainas lietas, mazas pilsētiņas tuvumā parādījās Zona. Kas to radīja, vēl nav īsti skaidrs, ir dažas teorijas. Un pati populārākā apgalvo, ka šeit zemi ir apmeklējuši citplanētieši. Kādēļ viņi ir atstājuši Zonu aiz sevis, kas piebārstīta ar dažādiem artefaktiem, nav īsti skaidrs. Vēl vairāk -nav skaidrs, kādēļ viņi neatbildēja uz cilvēku mēģinājumiem kontaktēties. Ciniķi runā, ka cilvēki jau ar’ dodoties piknikā nepievērš lielu uzmanību skudrām un vabolēm. Izballējas, atstāj aiz sevis atkritumus un dodas tālāk. Lai vai kā, Zona ir īpašs objekts, kas glabā daudzas un dažādas bagātības, tikai to iegūšana nudien nav viegla un ir risku pilna. Ir radīts speciāls Institūts artefaktu izpētei, kuram ANO ir piešķīrusi monopolu Zonas pieejai. Pastāv arī melnais tirgus, kuram materiālus piegādā Stalkeri. Cilvēki, kuri nebaidās bez atļaujas līst iekšā Zonā un iznest no tās citplanētiešu atstātās lietas.

Kas tikai par šo stāstu nav sarakstīts, uz tā bāzes ir izveidojies vesels piedzīvojumu fantastikas apakšžanrs, kur darbu kvalitāte gan variē, bet Stalkeru pasaule ir vairāk vai mazāk vienota. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta filma, un vispār ja neesi lasījis šo darbu, tad esi palaidis galām vienu no zinātniskās fantastikas centrālajiem stāstiem.

Neskatoties uz grāmatas plānu aptverto tēmu, apjoms ir milzīgs. Sākot no, vai cilvēcei būtu labums no citplanētiešu apmeklējuma līdz sociālekonomiskai Zonas ietekmei uz apkārtējiem cilvēkiem. Autori nesteidzas ar atbilžu došanu un moralizēšanu, dzīve ir tāda kā ir. Katram ir pašam tiesības izlemt, ko ar to darīt.

“Domāšana nav izklaide bet pienākums”

Grāmatas galvenais varonis Redriks Šuharts ir stalkers, viņš Zonā veiksmīgi ir pabijis daudzas reizes, kas pats par sevi ir brīnums. Viņa dzīvē pienāk brīdis, kad viņam ir iespēja izšķirties – turpināt nelegāļa gaitas vai tomēr pieslieties Institūtam. Viņš objektīvu apstākļu dēļ izvēlas pirmo variantu, jo tā ir vieglāk uzturēt ģimeni. Tad nu lasītājam nākas kokā ar Redriku doties uz Zonu vai sēdēt bārā un dzert. Autori ļoti labi ir ilustrējuši piezonas atmosfēru, kurā apgrozās uzņēmīgi ļautiņi, zeļ melnais tirgus, kur kāda neveiksme ir cita veiksme. Redriks neko citu nemaz neprot kā tikai riskēt un cerēt, ka nākamais gājiens uz Zonu nebūs pēdējais. Viņa dzīves modelis ir vienkāršs izdzīvot, pārdot mantu un daļu nodzert. Jo citu jau ko Zonas tuvumā nav īsti ko darīt. Tā nu viņš vada savu dzīvi līdz lielajai iespējai.

Ar varoņiem gan jāsaprot, ka te autori neaizrausies ar to motivāciju un dziļām pārdomām. Viņi nāk un iet, jo Zona paņem savu tiesu. Tāpat Stalkerus neinteresē, kur paliek viņu guvums un var necerēt uz izciliem atklājumiem zinātnē un kosmosa apgūšana. Ja kaut kas tāds arī notiek, tad tas paliek ārpus šī stāsta. Varoņi ir ieslīguši ikdienišķā bezizejā, no kuras neaizmuksi, un tā lēnām viņus saēd. Grāmatas notikumi ar laiku arī ievelk pašu lasītāju šajā drūmajā vietā.

Labas grāmatas galvenais uzdevums ir sniegt lasītājam dozētu informāciju, lai ierosinātu lasītāja iztēli, ja tas izdarīs, tad lasītājs lielāko daļu no darba padarīs pats. Šeit informācijas dozēšana ir ļoti meistarīga. Piemēram, citplanētiešu artefakti, no Redrika uzzinām par daudziem no viņiem, daļu pat redzam darbībā. Bet kas ir šie priekšmeti un/vai parādības? Tiešas atbildes mums nav, jo pats Redriks par to neko nezina. Vispār jau viņu uztrauc tikai tas, cik dzīvībai bīstams ir konkrēts objekts. Bet Zonā bīstams var būt jebkas. Tad nu lasītājam pašam nākas minēt, kā katrs no priekšmetiem kalpojis citplanētiešiem. Lielākoties praktiskais pielietojums tiem ir salīdzināms ar to, kā akmens laikmeta cilvēks atradis bibliotēku, to dedzina un priecājas par siltumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasiet un domājiet, ko Jūs izvēlēties brīdī, kad kāds būs gatavs piepildīt vienu Jūsu visslēptāko vēlēšanos, lai nesanāktu kā Redrikam.

Понедельник начинается в субботу (НИИЧАВО #1) by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Понедельник начинается в субботу

Man jau sen galvā bija briedis viens lasīšanas plāns. Diemžēl es neesmu tik efektīvs lasītājs, lai visus savus plānus piepildītu, tādēļ nācās viņu visu laiku atlikt. Savulaik biju redzējis smuku grāmatu sēriju, kurā bija apkopoti Strugacku darbi, taču tā arī nekad nesaņēmos to nopirkt. Tagad viņa jau ir retums un maksā dikti dārgi. Bet tad viendien iegājis grāmatu veikalā atklāju, ka tiek pārizdoti Strugacku darbi, sērijas noformējums bija smuks, un cena laba.

Šīs grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Privalovs ir parasts Ļeņingradas programmētājs, kurš nejauši no nāk kādā dīvainā ciematā. Šajā ciematā ir atrodama gan mājiņa uz vistas kājiņas, kaķis pasaku teicējs, ozols, kurā dzīvo nāra, pieckapeika, kuru nevar iztērēt, un pat runājoša līdaka. Te atrodams arī kāds Maģijas un Burvestību zinātniski pētnieciskais institūts. Šajā institūtā tad talantīgajam programmētājam nākas sastapties ar magiem, brīnumdariem un cilvēkiem ar apbrīnojamām spējām. Pasaule ir citādāka nekā tas ikdienā pieņemts, bet neuztraucieties, te nav pretrunas ar materiālistisko pasaules uzskatu. Dažādiem viduslaiku aizspriedumiem un tumsonībām institūtā nav vietas.

Grāmata sarakstīta sešdesmito gadu vidū un sākot lasīt vēl nobrīnījo – tāds fantāzijas darbs, un visi vēl runā, ka fantāzija PSRS bija tēma, kuru nepublicēja. Tikai ielasījies pašā grāmatā es sapratu, ka darbs nebūt nav fantāzija, bet pavisam kas cits. Jā, to var izlasīt kā diezgan pašķidru fantāzijas mēģinājumu, kurā autori salikuši iekšā visus pasaku tēlus, un galvenos institūta darbiniekus apveltījuši ar papīra biezuma tēlu dziļumu. Ja skatās tikai no tāda aspekta darbs būtu visnotaļ pavājš un neievērojams. Tāpēc ir jārokas dziļāk.

Šī dziļāk meklēšana prasa no lasītāja diezgan labas vēstures zināšanas, sevišķi par PSRS aktualitātēm sešdesmitajos gados. Ja šādas zināšanas ir, tad labi varēs redzēt izsmalcinātu komunistiskās un kapitālistiskās iekārtas kritiku. Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, tā ir aktuāla arī šodien. Sevišķi tas Vibegallas eksperiments ar trīs patērētāju tipiem. Kad es lasot iebraucu, ko autori ir domājuši, man pavērās pavisam cita perspektīva.

Otra spēcīga tēma ir zinātnes ekskluzivitāte. Jau tajos laikos cilvēki uztraucās par ultraspecializāciju. Katrs zinātnieks kļūst par profesionāli kādā ļoti šaurā nozarē. Lielākā daļa no cilvēkiem ārpus šīs nozares nespēs saprast viņa darba būtību un interpretēt rezultātus. Jo, lai to izdarītu, tev pašam būtu jāvelta visa sava dzīve šīs nozares apgūšanai. Šādas šauri specializētas nozares ir daudz, un cilvēkam no malas viss notiekošais var šķist maģija. Pielietotie termini izklausīties līdzīgi buramvārdi un paši eksperimenti maģiski rituāli. Tādēļ šis maģijas un Burvestību institūts patiesībā ir parasta vidēja institūta modelis, kas atklāj visas tā vājās un stiprās vietas. Te ir departamenti, par kuru darba rezultātiem un pētījumu mērķiem neviens neko nespēj izteikties. Cilvēki, kuri mūždien atrodas atvaļinājumos vai ekspedīcijās, tiek aizstāvētas disertācijas, kuru tēmas neviens nesaprot. Un, protams, paši cienījamie zinātnieki, kuri neko nedara, lai popularizētu savu nozari, jo jebkādi vispārinājumi samazina viņu darba nozīmi un rada nepatiesu priekšstatu.

No otras puses ir preses pārstāvju iemīļoti pētnieki, tas nekas, ka viņu eksperimentiem nav nekādas saimnieciskas nozīmes. Toties viņiem ir viegli dabūt finansējumu, un ar jebkuru nieku viņi var gozēties slavas saulītē. Tas nekas, ka atklājums nav pierādīts, vai eksperimentu neizdodas atkārtot. Savu slavas minūti viņi jau ir dabūjuši.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nemaz nebija tik viegli padomju laikā uzrakstīt humoristiski ironisku zinātnes, komunisma un gaišās nākotnes kritiku. Tā lai to publicētu un cenzori neapstrādātu. Apspriestās tēmas ir aktuālas vēl šodien, un domājams, arī pēc gadiem simts šis darbs nezaudēs savu vērtību. Droši lasiet, ja gribat atbildēt uz jautājumu, vai pietiekami attīstītu tehnoloģiju ir iespējams atšķirt no maģijas. Taču nekādā gadījumā nemēģiniet pabāzt šo grāmatu zem fantāzijas žanra.

%d bloggers like this: