Navigate / search

Новые земли (Пограничная река #7) by Артём Каменистый

%d0%bd%d0%be%d0%b2%d1%8b%d0%b5-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b8-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d0%bd%d0%b0%d1%8f-%d1%80%d0%b5%d0%ba%d0%b0-7-by-%d0%b0%d1%80%d1%82%d1%91%d0%bc-%d0%ba

Kādu dienu gāju garām Polaris grāmatnīcai (vispār jau es tur garām eju katru dienu) un plauktā pamanīju šo grāmatu. Godīgi sakot, man par šo konkrēto autora sēriju ir zudušas jebkādas ilūzijas un nekādu šedrevru vairs nesagaidu. Tomēr viņas ir ļoti laba smadzeņu košļene, valoda laba, lasās raiti un sižeta trūkums lasot galvenā varoņa piedzīvojumus pārāk acīs nekrīt.

Kolonisti pret pašu gribu lēnām saprot, ka sākotnējā nometnes vietā viņiem nav ko ķert, te gaida lēna degradācija, kuru, iespējams, paātrinās vietējo uzbrukums. Lai lietu labotu, ir jāsalauž valdošā iekārta, cilvēki jau paspējuši izveidot nopietnu birokrātiju, savairot liekēžus. Tā vietā, lai plānotu stratēģiski, vadība nedomā tālāk par rītdienu. Notiek maigs apvērsums, nostiprinās diktatūra un jaunais vadonis Holods uzdod Rogovam uzdevumu atrast jaunu apmetnes vietu.

Rogovs ir īsts pionieris teicamnieks, ko viņam liek, to viņš arī dara, domā par kopējo labumu un priekšniekos neraujas. Viņam ir arī mīļotā vārdā Kat (viņai gan bija cits vārds, bet meitenei savs vārds nepatika un izdomāja sev jaunu), dikti labi šauj ar loku, bet slimo ar vēzi. Šīs grāmatas centrālais temats ir Rogova pūliņi atrast panaceju meitenes ārstēšanai. Kā par laimi vietējā planēta piedāvā šādu iespēju, nosit dimanta skorpionu, izgriez viņam no galvas akmeni un ārstē jebkādu ligu uz nebēdu. Sākumā domāju būs nopietns kvests, bet ko tur ar šo problēmu Rogovs tika galā tik ātri, ka, šķiet, paņēma uz izbrīnu arī pašu autoru.

Pēc pirmās grāmatas ceturtdaļas sākas neliels sižeta haoss, kur ciematnieki gan dodas uz jauno vietu, gan līgst draudzību ar vaksiem, gan cīnās ar pirātiem. Vaksi jaunajā vietā ir civilizētāki un nav pilnīgi mežoņi; arī tiem, izrādās, ir ārpolitika. Tā teikt, mēs cilvēkus ēdam tikai pa lieliem svētkiem, bet laba biznesa dēļ esam gatavi atteikties arī no šīs sentēvu tradīcijas. Pirāti savukārt ir puiši bez īpašiem prāta dotumiem. Pašnāvnieciski tendēti un, ieraugot peļņas iespēju, zaudē prātu. Tai pat laikā viņi nez kā pamanījušies izveidot veselu valstiņu kaut kur tālu un klinšainos krastos.

Šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Zemes iedzīvotājiem nākas izmantot visu savu zināšanu bagāžu, lai ne tikai izdzīvotu, bet arī uzkundzētos vietējiem par saimniekiem. Pagaidām viss iet kā pa sviestu. Savā starpā pārāk nekašķējas, jo kopējie ienaidnieki vieno. Vēl nav īsti skaidrs, kā izsisties līdz civilizācijai. Holodam ir padomā laba stratēģija zināšanu saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, vietējo daļēja asimilācija, spējīgāko atlase un apmācīšana. Ceru jau, ka viss izdosies, jo citādi ar pāris tūkstošiem savējo tālu netiksi pat ar lāzerieročiem (kuru viņiem nemaz nav).

Arī šo es ieteiktu tikai popodancu žanra cienītājiem, ja vēlies iepazīties ar šo žanru arī tad ir labāk sākt ar citu grāmatu, kaut vai šīs sērijas pirmo, tā nudien nebija slikta. Šai es lieku 7 no 10 ballēm, galvenokārt par to, ka pilnībā atbilda tam, ko es sagaidīju. Labs stāsts, īpašu līdzdomāšanu neprasa, izklaide un piedzīvojumi garantēti.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

Боги Второго Мира (Самый странный нуб #3) by Артём Каменистый

Боги Второго Мира

Ar šo grāmatu noslēdzas Самый странный нуб sērija. Iepriekšējās divas nebija zemē metamas, tādēļ arī pēdējai – trešajai atradu laiku, lai uzzinātu, ar ko beidzas Rosa piedzīvojumi. Var tikai apskaust autora darba spējas, viņš vienlaicīgi raksta pāris ciklus un izdod ap trijām grāmatām gadā. Jā, nevienu vairs nevar nosaukt par šedevru, bet lielākoties tie ir labi žanra pārstāvju, kurus ar interesi izlasīt. Un galvenais – gan varoni, gan sižets atmiņā paliek uz ilgu laiku.

Otrā pasaule ir laba reālās pasaules aizstājēja, galvenais maksā naudu un spēlē, cik lien. Klātbūtnes efektu nodrošinās virtuālās kapsulas, pasaules likumu ievērošanu pēdējās paaudzes mākslīgais intelekts. Viņi nekad nekļūdās un vienmēr ievēro spēles likumus. Rosam līdz šim ir ļoti veicies, viņam ir izdevies atrast spēles likumos pietiekami daudz caurumus, lai ātri izpelnītos visas spēles pasaules slavu. Taču vai viņa veiksme ir bijusi nejaušība, vai arī daļa no kāda lielāka plāna. Varbūt mākslīgajiem intelektiem Ross ir vajadzīgs kādam noteiktam mērķim?

Autors ir nolēmis mest sērijai mieru un pēdējās grāmatas laikā savilkt kopā visus galus. Tas vienmēr ir bīstami, jo autoram ar galu savilkšanu diez ko nevedas. Tādēļ lasīt sāku neko īpaši nesaceroties. Kā būs, tā būs. Rosam visas grāmatas garumā nākas pildīt vienu uzdevumu, kas tieši saistīts ar visu otrās pasaules likteni. Joprojām nevaram runāt par varoņa izaugsmi, tas pats apsviedīgais puika, kas iemanās atrast izeju no jebkuras situācijas. Joprojām viņam veicas, un arī draugi nenodod. Bez Rosa ir vēl pāris personāži, bet tie ir tik shematiski, ka aizpilda vien sižetam nepieciešamo minimumu. Parādās ļaunie – ne jau mobi, bet tie, kas reālajā pasaulē mēģina pakļaut Otro pasauli, salauzt tās likumus un iegūt pilnīgu kontroli. Ar ļauno varoņu motivāciju viss ir skaidrs, tikai diemžēl viņiem piemīt visi standarta ļaunīšu trūkumi. Pilnīga pārliecība par savu neuzvaramību, rezerves plāna trūkums un finālā liela monologu mānija.

Priecēja, ka stāstā izpaliek standarta “Krievija pret pārējo pasauli” scenārija izspēlēšana, tas te nav aktuāli, jo autors raksta pietiekami labi, lai viņam vēl vajadzētu krāmēties ar patriotisma jūtu piesaukšanu. Sazvērestība ir globāla un tajā piedalās visi kaut cik vērā ņemamie naudas maisi. Viņu pretinieks nav mazāk spēcīgs, bet piesaukt to nevaru, citādi vēl nomaitekļošu sižeta pamatlīnijas atrisinājumu.

Ja dikti iegruzās, tad var daudz runāt par to, kā grāmata ataino videospēļu augstāko līmeni, par to, cik daudz no savas dzīves jau esam nodevuši datoriem un cik vēl nodosim, ja vien mums būs iespēja. Cilvēks jau pēc savas būtības ir slinkuma maiss un ir gatavs daudz no savas dzīves deleģēt aparātiem, lai vien pašam ar to nebūtu jānodarbojas. Un aizmukšana uz iedomātu pasauli noteikti ir daudzu cilvēku prioritāšu saraksta galvgalī. Jā, visas šīs tēmas te tiek skartas, bet nevarētu teikt, ka autors te ir izvilcis ārā kaut kādu unikālu aspektu. Taču, lai izveidotu labu stāstu, reizēm neko unikālu nemaz arī nevajag, spraigs sižets, interesanta pasaule un uzņēmīgs galvenais varonis, ar kuru viegli identificēties katram lasītājam. 8 no 10 ballēm.

Jautāsiet, bet kā tad ar tām beigām? Šoreiz ar beigām viss bija daudzmaz kārtībā. Autors noturējies un nav veidojis desmit lapaspušu nesakarīgu konspirāciju ar multiversiem, viss grāmatas ietvaros un tīri cilvēcīgi.

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый


Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый

Чужих гор пленники

Lai arī ko es pēc grāmatas uzrakstīšanas nesarakstītu par autoru un viņa izvēlētā sižeta trūkumu, tik un tā brīdī, kad viņam iznāks jauna grāmata es būšu pirmajās pircēju rindās. Šķita jau, ka pēc grāmatas Это наш дом iznākšanas Haitanai veltītais cikls ir noslēdzies un autors pievērsīsies jauniem projektiem. Likās tā kādus piecus gadus, un te negaidīti iznāca sērijas piektā grāmata. Nācās vien izlasīt.

Rogovs ir parasts ofisa planktons, kas savu ikdienu vada mazas firmiņas kabinetā. Dzīvi nevar saukt par neizdevušos, bet nekāda prieka arī īsti nav. Un tad pēkšņi vienu dienu viņš attopas kupenā, lai ar tikko ir sēdējis ofisa krēslā. Laiks ir auksts un salst. Un tāds nav viņš vienīgais, puse pilsētas (pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis) ir pārnesta uz kāda dīvaina kalna nogāzes. Vēl jo vairāk izskatās, ka šī ir pavisam cita planēta. Rogovam atliek izvēlēties palikt par pusmežoni, kas nesmādē cilvēka gaļu, vai doties prom no pilsētas drupām, lai atrastu vietu jaunas dzīves uzsākšanai.

Ja ir lasītas desmit autora iepriekšējās grāmatas, tad skaidrs, ka ar negaidītiem sižeta pavērsieniem autors vairs nepārsteigs. Šis darbs ir atgriešanās pie paša cikla Пограничная река pirmsākumiem, jo sākums ir gandrīz identisks. Vienīgā atšķirība šeit ir augstkalnu klimatiskie apstākļi un sniegs. Visādi citādi variācija par tēmu, kas atsauc atmiņā kaut ko jau sen lasītu.

Ar popodancu apakšžanru ir tā – vai nu tev viņš nepatīk vai patīk. Ja patīk, tad nekādām pretenzijām pret šo grāmatu nevajadzētu būt. Viss notiek stingri pēc kanona. Cilvēki nonāk jaunā pasaulē iepriekš nesagatavojušies. Pirmais darbs ir izdzīvot un uzkrāt pieredzi. Neviens jau nerakstīs grāmatu, kurā cilvēki uzreiz nokļūst pie ēdiena pārpilniem galdiem, tad zudīs visa pasākuma jēga. Nesanāks sociālais eksperiments ar cilvēku grupām, lai parādītu cik labi un cik slikti cilvēki spēj būt. Šim autoram dikti patīk stratēģiski domājoši varoņi, nevis tādi, kas pieēd pilnu vēderu un ir labi. Autora varoņi, protams, pašlabumu nesmādē, tomēr brīdī, kad kuņģis ir pilns, viņi mēģina atrast dzīvei mērķi. Tā kā RPG spēles ir manas mīļākās, man nav nekas pret to, lai es lasītu daudzu lapaspušu garumā stāstus par to kā tiek attīstīta saimniecība, karots ar naidniekiem.

Žanra vājās vietas, tāpat kā visos izdzīvošanas stāstos, ir nepieciešamība pēc speciālista, vienalga kādās jomās. Redz, Rogovs prot cīnīties ar cirvjiem, Žanna šaut ar loku, Ket ir alpīniste. Lielai daļai no ļaudīm piemīt kaut kāda īpašā spēja, kas ļauj tiem izdzīvot. Jā, solis ir sperts no Žila Verna laikiem, kad bija jāpaļaujas tikai uz Sareisa Smita enciklopēdiskajām zināšanām. Varbūt tādi mēs tiekam mierināti, sak, lai arī kas nenotiktu, tas, ka tu reiz esi redzējis, kā cep maizi, tev vēlāk var lieti noderēt. Arī šajā stāstā katram cilvēkam atrodas kaut kas noderīgs. Otra lieta – neviens nekad savus cilvēkus uzreiz nenometīs rajonā, kur viņus naidnieki tūlīt iznīcinās. Labi, reizēm tā gadās gan, bet šis autors ar to neaizraujas, te varoņiem tiek nodrošināts pakāpenisks levelup. Viņu problēma ir vaksi cilvēkēdāji, kuri ir kaut kāds neandertāliešu paveids ar noslieci uz eksokanibālismu. Daļu protams viņi novāks, bet palikušie norūdīsies, lai vēlāk spētu pilnvērtīgi cīnīties.

Varoņi pagaidām savā starpā atšķiras tikai pēc savām spējām un tā kā izdzīvojuši pirmajās dienās. Par nopietnu tēla attīstību var runāt tikai Rogova gadījumā, jo caur viņa acīm mēs raugāmies uz pasauli. Viņš ir vienīgais, kas neatstāj viendimensionāla tēla iespaidu. Pārējiem šis tas no cilvēka emociju pasaules parādās reti un atgādina kartona figūriņas, kuriem uzrakstīts virsū vārds un īpašības. Tiem arī ir grūti just līdzi, man piemēram bija vienalga, vai tur kādu lācis noplēsīs vai vaksi zupā izvārīs, nerodas emocionālā sasaiste. To visu var norakstīt, ka šī ir nosacīti pirmā grāmata jau esošā cikla turpinājumā, un centrā tomēr ir piedzīvojumu komponente. Bet būtu bijis daudz labāk, ja autors tomēr būtu pacenties ar vairāku varoņu izveidi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tā kā iepriekšējās cikla grāmatas jau lasītas, šī vairāk asociējas ar vecas tēmas izvēršanu jaunos apstākļos, lai ar man rodas aizdomas, ka beigu beigās scenārijs atkārtos jau reiz sacīto. Bet tik un tā patika, jo šis žanrs ir mana vājība.

Раб Запертых Земель by Артем Каменистый

Rab zaperih zemelj

Rosa piedzīvojumi datorspēlē „Otrā pasaule” turpinās. Par pirmo es jau nesen rakstīju … . Šo grāmatu es gaidīju ar nepacietību, kaut kā mani tas literārais RPG žanrs ir pavilcis. Bet tas jau arī bija sagaidāms, lielākoties manis spēlētās spēles ir RPG Ja es Youtube skatos spēļu walkthrough, tad tie ir veltīti RPG spēlēm.

Otrā pasaule nav vienkārši spēle, tā ir spēle ar pilnu realitātes simulāciju. Šo spēli nekontrolē cilvēki, ar to nodarbojas vairāki mākslīgie intelekti. Viņi cenšas, lai viss būtu godīgi, un katram tiktu pēc spējām. Tieši tāpēc to spēlē praktiski visi, jo var būt droši, ka sasniegumi ir atkarīgi tikai no tevis paša. Ross ir cilvēks bez ķermeņa, tādu šeit ir daudz, spēle to pieļauj, un visa viņa dzīve ir šī spēle. Iepriekš viņam izdevās tīri labi pacelties, iegūt dažas ļoti neparastas spējas. Šķiet, dzīve iet uz augšu, bet nekā. Viņa provincē pēkšņi iebrūk monstri, kas sagrauj visu infrastruktūru un sagrābj Rosu gūstā. Viņš atkal ir spiests ķerties pie jau pazīstamās cērtes un doties uz raktuvēm rakt zeltu.

Rakstot pirmo grāmatu, autors pats sevi iedzina stūrī. Beigu beigās viņam bija sanācis supervaronis, kas spēja uzvarēt praktiski jebkuru viens pats. Lai izlīdzinātu situāciju, viņš ķeras pie scenārija, kur galveno varoni sāk tvarstīt veselas ģildes. Un beigu beigās atmet tām ar roku un ievieš vēl trešo nezināmo pusi mobus (monstri kurus spēlē parasti galina nost varonis), kuri atgādina spēlētājus un kuri spēj stāties pretī visai spēlētāju impērijai. Ja esam piekasīgi, tad tas ir visnotaļ slikts paņēmiens, kā atrast izeju no situācijas. Bet tiem, kas spēlējuši RPG, tāpat ir skaidrs, ka aiz katra bosa slēpjas nākamais vēl stiprāks boss, tā ir spēles realitāte.

Literārajā RPG, cik rāda pieredze, nav vērts gaidīt varoņa izaugsmi. Nē, levelapi un ieroču līmenis augs nepārtraukti, bet rakstura un citas īpašības īpaši nemainīsies. Visi dialogi būs par spēles mehāniku, jo spēlējot tā ir pieņemts, ka tu neinteresējies par savu biedru reālo dzīvi. Ir daudz priekšmetu (loot) aprakstu un cīņu apraksti. Te gan ir visa sižeta visvājākā vieta, šo spēli spēlē miljardiem cilvēku, un tieši Ross ir tas, kurš atrod spēles mehānikā robu, kas ļauj viņam ātri pacelties nebijušos augstumos. Jā, autors atsaucas uz nestandarta rases izvēli un šķietami nesabalansēto primāro īpašību punktu sadalīšanu, taču tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Cilvēks, kurš spēlē šī tipa spēles zina, ka visi spēlētāji kopā ir izmēģinājuši praktiski visus personāža attīstības scenārijus, atliek tikai palasīt forumus. Un stratēģija, kurā tu iegūsti augsta līmeņa petu (monstrs, kurš pakļaujas spēlētājam), un kurš tad dara melno darbu spēlētāja vietā, ir acīmredzama. Bet nē, Ross ir pirmais, kas to ekspluatē, bet pārējie tikai plāta rokas.

Lai vai kā tur nebūtu ar balansa saglabāšanu, lasīšanas process ir aizraujošs. Cilvēkam, kurš nav spēlējis Diablo, Skyrim, World of Warcraft vai kādu citu no daudzajām RPG spēlēm, ieteiktu droši šo grāmatu nelasīt. Bet, ja esi no tiem, kas var stundām ilgi pētīt sava personāža ekipējumu, mēģinot atrast ideālo kombināciju kārtējai cīņai un lasi katru atrasto informācijas drumstalu par spēles pasauli, tad šo grāmatu ir vērts pamēģināt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tīrākā smadzeņu košļene cilvēkam ar specifisku interešu loku. Taču, ja gadās brīdis, kad pats nevari kapāt RPG, bet gribas, tad šāda grāmata ir laba alternatīva.

Самый странный нуб by Артем Каменистый

noob

Šis autors ir viens no maniem krievu fantāzijas favorītiem. Pirmais iemesls tam ir fakts, ka viņš pamanās sarakstīt pāris grāmatas gadā, otrais – vidējais grāmatas līmenis ir salīdzinoši augsts, un veģetēšana uz iepriekšējo grāmatu lauriem vēl nav novērojama.

Ross  – parasts krievu emigrants, kas strādā kādā ASV laboratorijā; viss ir labi līdz notiek nelaimes gadījums darbā. No Rosa nekas daudz nav palicis pāri. Ārsti uzskata, ka tas vien jau ir brīnums, ka Ross palicis dzīvs un ir pat nācis pie samaņas. Tomēr nekādu jēdzīgo dzīvi viņam neviens nevar garantēt kā tikai gulēšana gultā kā paralītiķim. Ir gan viena iespēja – virtuālā realitāte, pasaulē populāra ir spēle “Otrā pasaule”, un ir zināmi gadījumi, kad cilvēks pieslēgts pie tās dzīvo pilnvērtīgu dzīvi spēles vidē, pelnot naudu sava ķermeņa un spēles pieejas abonementa uzturēšanai. Ross izvēlas otro opciju un nonāk virtuālajā spēlē, taču sev par nelaimi neizlasa „gaidu” un saliek sākotnējos atribūtu punktus greizi, tik greizi, ka jebkurš uz viņu paskatoties saprot, ka spēlētājs ir pilnīgs nūbs. Nu viņam visas vieglas peļņas iespējas ir nogrieztas, atliek vien paļauties uz paša izveicību.

Grāmata ir no žanra, kas saucas litRPG, jeb cilvēku valodā runājot, grāmata, kurā darbība risinās virtuālajā lomu spēles pasaulē. Žanrs nenoliedzami ir diezgan specifisks, un īstu atzinību ir cerības iegūt tikai RPG spēlētāju aprindās. Tā kā pats esmu diezgan liels RPG spēļu spēlētājs, tad uz grāmatu skatījos kā uz labu izklaides iespēju. Nezinu, vai normālam cilvēkam šķistu interesenta grāmata, kas daļēji sastāv no – Battlelogs (kauju apraksts, cik kurš kuram ar ko nodarījis pāri); iegūto priekšmetu specifikācijām un to ietekmi uz spēlētāja atribūtiku, sarunās dominē tēma, kā pareizi spēlēt autora izdomāto spēli. Cītīgam RPG spēlētājam te gan ir ko palasīties. Tomēr, lai šādā žanrā izceltos ir jāprot kas vairāk kā tikai uz WoW, Diablo III, Skyrim un Neverwinter Nights bāzes sintezētas spēles pasniegšana. Grāmatai ir jābūt arī ar jēgu.

Ar jēgu te ir, kā ir. Standarta situācija, pliks un nabags varonis cenšas izsities pasaulē. Šoreiz pasaule ir virtuālā. Pat nezinu, vai te maz kas ir glābjams, visos līdzīgos darbos dominē šī pati ideja, uzvarēt visus, ja iespējams, salaužot sistēmu. Tādēļ man centrālais intereses punkts ir, kā varonis pārspēs spēli. Autora izdomātais veids kā salauzt spēles pasauli neizcēlās ar oriģinalitāti. Pilnīgi vai ielidināju grāmatu stūrī – spēli katru dienu spēlē simtiem miljoni cilvēku, un pēkšņi mūsu varonis pliks un nabags izštuko bosu fārmošanas stratēģiju. Pie tam tā no RPG viedokļa ir tik acīmredzama un naiva, ka spēlē, kurā kas tāds būtu iespējams, par šādu stratēģiju tiktu bazūnēts forumos jau nākamajā dienā. Žēl, bet tik primitīvs spēles bags un tā eksploits man samaitāja visu lasīšanu.

No lasīšanas interesantuma viedokļa grāmata ir laba līdz pirmajai pusei, kamēr vēl Rosam nācās svīst par katru līmeni. Pēc tam, kad viņam sāka līt leģendāru lietu lietus, tad kritās arī stāstījuma kvalitāte. Viss jau ir skaidrs, mums ir kārtējais neuzvaramais pusdievs ar tādiem statiem, ka viens pats varētu iznest pusspēli, kur nu vēl parastos mobus, lai ar bosus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. RPG spēļu nespēlētajiem  – lasiet paši uz savu risku. Savukārt tiem, kuri vakarā vismaz stundu nokapā kādu online RPG iesaku pamēģināt, vismaz tajās dienās, kad pazudis internets. Tā kā grāmatas beigas izskatījās ar turpinājuma solījumu, tad nolēmu, ja autors izdos vēl ko no šīs zortes, tad izlasīšu.

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА by Артём Каменистый

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА

Cikla „Devītais” piektā grāmata. Iepriekšējās grāmatas arī ir apskatītas šajā blogā, un sērijas lasīšana ilgst jau gandrīz trīs gadus. Skaidra lieta, ka, ieraudzījis grāmatnīcā šo darbu, es nevarēju tai tā vienkārši paiet garām.

Iepriekšējā grāmata beidzās ar grāmatas galvenā varoņa vārdā Dans pārvelšanos pāri bortam. Tā ir, ka žēlo pretiniekus, cerams, ka viņam būs mācība. Tagad Dans ir atgriezies starta punktā, pliks uz baļķa jūras vidū. Tagad viss jāsāk no sākuma, jāizdzīvo un jāmēģina atgriezties savā karaļvalstī, vēlams vienā gabalā.

Tagad sekos tik milzīgs MAITEKLIS, ka cilvēkam, kurš patiesi apņēmies lasīt šo sēriju (lai gan kurš gan šīs grāmatas izņemot mani vēl lasa) sekojošās rindkopas nevajadzētu lasīt. Dans ir supervaronis. Viņam galu galā ir Melnā sirds. Salauž kāju, nekas, pēc dienas jau varēs staigāt, nogalēt viņu ir tīrā mocība, un nevienam tas vēl nav izdevies. Skaidra lieta, ka šādam cilvēkam klīšana pa rifiem tāda pastaiga vien ir. Dans jebkurā kritiskā situācijā var paņemt taimautu, lai pakonsultētos ar savu Melno sirdi, kurai arī ir saprāta pazīmes un lēnā garā izanalizēt situāciju. Dans gan ir īsts varonis, viņš uz konsultācijām nepavelkas, standarta atbilde ir „rubī iekšā parasto režīmu un tad jau pēc apstākļiem”.

Lai viņam vienam pašam nebūtu jāuzveic cilvēku kontrabandistu kuģi, autors nodrošina Danam laimīgu sagadīšanos. Viņš uz kādas salas atrod vēl vienu tāda paša eksperimenta upuri kā viņš pats, turklāt vēl sieviešu kārtas dzimuma. Viss jau sāk izskatīties tīri labi, bet neviens autors tak neļaus savam varonim slaistīties pa vientuļu salu divatā ar smuku meitieti. Tāpēc viņam tiek uzsūtīti tie paši cilvēku kontrabandisti, kas Danu ar visu viņa draudzeni saņem gūstā; mērķis pārdot dienvidos – tur pēc tādiem ir pieprasījums. Seko galeras vergu sacelšanās, kuģa sagrābšana, tirgoņu apkaušana, kuģa avārija (neviens nav jūrnieks), jauna cīņa ar cilvēku tirgotājiem. Tie, neskatoties uz ekonomisko situāciju, to vien dara, kā dzīvojas pa salām un plāno uzbrukt kādam nocietinātām ciematam. Acīmredzot, vergu ķērājiem ikdienā cīņa 1 pret 10 šķiet tīri normāla lieta. Dans šim nepamatotajam optimismam ir spiests pielikt punktu. Un lasītājs var gaidīt nākošo sērijas grāmatu.

Kopsavilkumā grāmata sarakstīta žanra labākajās tradīcijās. Par varoņa izaugsmi te nav nekādas runas, galvenais te ir nepārtraukta darbība un varoņa virzīšana uz augšu sabiedrības hierarhijā. Lai to vieglāk paveiktu, viņam tiek dotas vietējiem nepieejamas zināšanas un spējas, kas palīdzēs pārciest tiešus uzbrukumus viņa personai. Notikumi ir piedzīvojumi, kauju apraksti un dažādas „viltības”. Ja nepieciešama sagadīšanās, lai izpestītu galveno varoni no sprukām, autors to ieviesīs uzreiz netērējoties, domājot par lapaspusēm gariem iemesliem un sižeta pārkārtojumiem. Uzbruksim no slēpņa, super, redz, kur, izrādās, viens no galeru vergiem ir dzimis loka šāvējs. Nav ideju kā ar pārdesmit cilvēkiem ierobežotā telpā uzvarēt simts cilvēkus. Nekas, lai viņi visi aizmūk no kāda briesmoņa. Šādas grāmatas var lasīt droši, te galvenais varonis atejas bedrē nenoslīks, peldēs pa virsu bez problēmām.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, būtu jau nu autors dzinis savu varoni attīstīt savu karalisti nevis vazājis pa pasauli ar mazvērtīgiem piedzīvojumiem nodarboties. Nedaudz ir piegriezusies autora nevēlēšanās attīstīt galveno tēmu. Skaidra lieta, ka sesto sērijas grāmatu arī lasīšu, gribu taču zināt kā Dans beidzot visu to briesmoņu šaiku uzvarēs. Kas zina, iespējams, uzzināsim arī, kurš to pasauli tādu ir iekārtojis.

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Адмирал южных морей

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

НА КРАЮ АРХИПЕЛАГА by Артем Каменистый

Arhipelag

Kā jau teicu pēc РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ izlasīšanas, ja grāmatai būs turpinājums, tad to noteikti izlasīšu. Turpinājums bija, un es savu vārdu turēju. Jā, atkal esmu nolaidies līdz fantastiskā bojevika līmenim. Tāda nu ir tā dzīve – vienu brīdi lasi par Higgsa bozoniem, citu par „popodanciem”.

Darbība joprojām noris uz kāda mistiska Arhipelāga. Šī planēta viennozīmīgi nav Zeme, lai gan ļaudis uz tās nonāk tieši no Zemes. Parādās tev sētā spīdoša lodīte, tu aizej paskatīties un attopies okeānā ar visām drēbēm mugurā. Tā uz Arhipelāga nonāca Makss. Pirmajā grāmatā Makss izdarīja visu, lai sagrautu esošo kārtību, un otrajā viņa ciems nostiprina savu ģeopolitisko stāvokli. Viņi ir nolēmuši pārcelties uz lielo salu, neskatoties uz to, ka Goti joprojām viņus vajā, ka salas fauna sastāv no diksiem un dinozauriem. Un netiek aizmirsts pats galvenais – noskaidrot, kādēļ viņi te ir atteleportēti.

Tipiska žanra grāmata, no labāko gala. Kā jau otrajai triloģijas grāmatai pienākas, nekas būtisks te nenotiek. Uzvaram visus, iegūstam papildus tehnikas vienības un cilvēkus. Maksa ciemats nenoliedzami ir vislabākais, neviens verdzībā nedzīvo, visi kaut ko dara un ceļ gaišo nākotni. Patīkami, ka tiek piedomāts pie ekonomikas. Nesen vienā SciFi žurnālā izlasīju, ka lielākoties šajā žanrā autori ignorē ekonomiku ar visu piedāvājumu un pieprasījumu. Iedomājies, pat Star Trekā neviens īsti nepaskaidro, kādēļ visi negalvenie varoņi strādā par viesmīļiem, nerunāsim nemaz par motivāciju. Lasītājam ir absolūti skaidrs, kur tiek ņemta paika, patronas un automāti. Otra lieta ir tualetes apmeklējumi, tie tik pieminēti tikai tad, kad tas ir izšķirīgi sižetam. Piemēram, pretinieku karaspēka pārstāvis tiek sagūstīts, kad tas ir devies uz krūmiem pasēdēt.

Lai ar’ Makss ir tāds pa straumi peldošais, kas nebaidās noteiktos brīžos pieņemt atbildīgus lēmumus un pats doties cīņā, ja vajag. Viņa iekšējā pasaule diez cik sarežģīta nav, bet galīgs multenis arī nav sanācis. Teiksim tā, galvenie tēli ir tādi viduvēja līmeņa, bez pretenzijām uz dziļu iekšēju pasauli. Toties viņu rīcība ir racionāla. Neiztiek bez klavierēm krūmos. Maksa grupējumam visu laiku veicas. Viņi pat bruņutransportieri dabū savā rīcībā. Toties pretiniekiem neiet galīgi, un tas rada pamatīgu disbalansu. Pat nezinu, ar ko Makss cīnīsies nākamajā grāmatā. Dizentērija tā nebūs, jo nonākot uz Arhipelāga, cilvēki vairs neslimo. Noslīkt var, cirvis mugurā arī darīs savu, bet klepus te nav.

Laba izklaide, ātri izlasās un droši dodu 8 no 10 ballēm. Autors uz sevi liktās cerības attaisnoja, beigas bija nedaudz sasteigtas, nemaz neredzēju iemeslu, kādēļ visi Arhipelāga noslēpumi būtu jāatklāj pēdējā nodaļā. Varbūt tādēļ, lai dotu lasītājam vismaz ko jaunu. Skaidrs ir viens, ja negribat nokļūt grāmatā aprakstītā situācijā, ir vēlams pārvietoties tankā, kas piekrauts pilns ar munīciju (vēlams lai tanks peldētu), daudz konserviem, namdara instrumentiem, virtuves iekārtu un citiem niekiem, kas atvieglo dzīvi. Plus vēl jābūt labam peldētājam un nirējam. Citādi nekā, uz šīs salas pat Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs, Penkrofs un Herberts atstieptu pekas.

%d bloggers like this: