Navigate / search

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Адмирал южных морей

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

НА КРАЮ АРХИПЕЛАГА by Артем Каменистый

Arhipelag

Kā jau teicu pēc РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ izlasīšanas, ja grāmatai būs turpinājums, tad to noteikti izlasīšu. Turpinājums bija, un es savu vārdu turēju. Jā, atkal esmu nolaidies līdz fantastiskā bojevika līmenim. Tāda nu ir tā dzīve – vienu brīdi lasi par Higgsa bozoniem, citu par „popodanciem”.

Darbība joprojām noris uz kāda mistiska Arhipelāga. Šī planēta viennozīmīgi nav Zeme, lai gan ļaudis uz tās nonāk tieši no Zemes. Parādās tev sētā spīdoša lodīte, tu aizej paskatīties un attopies okeānā ar visām drēbēm mugurā. Tā uz Arhipelāga nonāca Makss. Pirmajā grāmatā Makss izdarīja visu, lai sagrautu esošo kārtību, un otrajā viņa ciems nostiprina savu ģeopolitisko stāvokli. Viņi ir nolēmuši pārcelties uz lielo salu, neskatoties uz to, ka Goti joprojām viņus vajā, ka salas fauna sastāv no diksiem un dinozauriem. Un netiek aizmirsts pats galvenais – noskaidrot, kādēļ viņi te ir atteleportēti.

Tipiska žanra grāmata, no labāko gala. Kā jau otrajai triloģijas grāmatai pienākas, nekas būtisks te nenotiek. Uzvaram visus, iegūstam papildus tehnikas vienības un cilvēkus. Maksa ciemats nenoliedzami ir vislabākais, neviens verdzībā nedzīvo, visi kaut ko dara un ceļ gaišo nākotni. Patīkami, ka tiek piedomāts pie ekonomikas. Nesen vienā SciFi žurnālā izlasīju, ka lielākoties šajā žanrā autori ignorē ekonomiku ar visu piedāvājumu un pieprasījumu. Iedomājies, pat Star Trekā neviens īsti nepaskaidro, kādēļ visi negalvenie varoņi strādā par viesmīļiem, nerunāsim nemaz par motivāciju. Lasītājam ir absolūti skaidrs, kur tiek ņemta paika, patronas un automāti. Otra lieta ir tualetes apmeklējumi, tie tik pieminēti tikai tad, kad tas ir izšķirīgi sižetam. Piemēram, pretinieku karaspēka pārstāvis tiek sagūstīts, kad tas ir devies uz krūmiem pasēdēt.

Lai ar’ Makss ir tāds pa straumi peldošais, kas nebaidās noteiktos brīžos pieņemt atbildīgus lēmumus un pats doties cīņā, ja vajag. Viņa iekšējā pasaule diez cik sarežģīta nav, bet galīgs multenis arī nav sanācis. Teiksim tā, galvenie tēli ir tādi viduvēja līmeņa, bez pretenzijām uz dziļu iekšēju pasauli. Toties viņu rīcība ir racionāla. Neiztiek bez klavierēm krūmos. Maksa grupējumam visu laiku veicas. Viņi pat bruņutransportieri dabū savā rīcībā. Toties pretiniekiem neiet galīgi, un tas rada pamatīgu disbalansu. Pat nezinu, ar ko Makss cīnīsies nākamajā grāmatā. Dizentērija tā nebūs, jo nonākot uz Arhipelāga, cilvēki vairs neslimo. Noslīkt var, cirvis mugurā arī darīs savu, bet klepus te nav.

Laba izklaide, ātri izlasās un droši dodu 8 no 10 ballēm. Autors uz sevi liktās cerības attaisnoja, beigas bija nedaudz sasteigtas, nemaz neredzēju iemeslu, kādēļ visi Arhipelāga noslēpumi būtu jāatklāj pēdējā nodaļā. Varbūt tādēļ, lai dotu lasītājam vismaz ko jaunu. Skaidrs ir viens, ja negribat nokļūt grāmatā aprakstītā situācijā, ir vēlams pārvietoties tankā, kas piekrauts pilns ar munīciju (vēlams lai tanks peldētu), daudz konserviem, namdara instrumentiem, virtuves iekārtu un citiem niekiem, kas atvieglo dzīvi. Plus vēl jābūt labam peldētājam un nirējam. Citādi nekā, uz šīs salas pat Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs, Penkrofs un Herberts atstieptu pekas.

Рождение победителя by Артем Каменистый

Рождение победителя

Nu kā gan es varētu palaist garām un neizlasīt vienu no saviem mīļākajiem krievu fantastiskā bojevikā autoriem. Šī ir cikla Devītais trešā grāmata – pirmā „ДЕВЯТЫЙ”  un otrā „На руинах Мальрока” tika izlasītas jau agrāk.

Stāsts tas pats vecais. Dans, kas atsūtīts uz kādu paralēlu zemi kā devītais eksperiments objekts, cenšas izdzīvot jaunajos apstākļos. Kaut kādas apstākļu sakritības dēļ vietējie viņu uzskata par Sargu un puisim izdodas izsisties cilvēkos. Otrās grāmatas beigās viņš jau ir kļuvis par Malrokas baronu un liktos: laime pilnīga.

Šajā grāmatā viņam nākas karot ar cilvēkiem līdzīgu necilvēku rasi (lai cik tas smieklīgi neizklausītos), kurus sauc par demiem. Demi lielākoties nodarbojas ar pirātismu un vergu tirdzniecību. Par viņiem vispār ir visai maz informācijas. Dans savukārt pēc iepriekšējās grāmatas beigās aprakstītās megakaujas ir piebeidzis savu unikālo organismu un tagad vārguļo. Pie reizes arī mēģina atrast zāles un atjaunot veselību. Šī procesa laikā viņš nejauši uzzina par demu plāniem atņemt viņam baronisti. Te nu vīram ir jāsāk darboties.

Grāmatā joprojām labākās vietas ir tās, kur galvenais varonis gremdējas pārdomās par mūsu zemes dzīvē lasīto fantasy darbiem. Viņam ir reālas dusmas, ka neviens nepiešķir viņam superspējas un mega komandu, kas spēj nogalēt veselas armijas. Tā vietā viņam ir pāris simtu brīvprātīgo un daži desmiti īsti karavīri. Neviens no taktikas un pavēļu pildīšanas neko nejēdz, visi bakstās, bet ienaidnieks nesnauž. Skaidra lieta, ka varonis nedaudz liekuļo, jo viņa organisms spēj reģenerēties praktiski no jebkura ievainojuma, dod tik paēst. Kritiskos brīžos viņš pieslēdzas visuma mēroga Akaši grāmatai un spēj iegūt jebkura cita cilvēka pieredzi, teiksim stabuļu taisīšanā. Un, lai arī reti, klavieres no krūmiem laiku pa laikam tiek izstumtas. SPOILERIS. Lai lietas sabalansētu, autors novāc Dana iemīļoto, bet nu tas balansu neizlīdzina.

Kopumā labs lasāmais, labākajās žanra tradīcijās. Pluss vien par to, ka nav rūķu, elfu, burvju un citu pokemonu. Pluss par Dana sarga atribūtu papagaili. Tas ir rūdīts alkonauts, bet pilns ar dažādām dzīves gudrībām. Izteikumi no viņa nāk ārā Šveika līmenī. Kopumā sen nebiju neko no šīs sērijas lasījis, un lasīšanas process bija kaut kas līdzīgs dzeršanas atsākšanai pēc pāris gadu absistences. Kā nosēdos, tā izlasīju visu uzreiz. Grāmatai 8 no 10 ballēm, turpinājumu gaidīšu nepacietīgi.

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

Ir krievu fantasy cienītāju vidū populārs žanrs, kas nosaukts “popodaņec”. Nosaukums šim žanram dots visai asprātīgs gan tiešā, gan pārnestā veidā. Šajā žanrā galvenais varonis, kā likums, pilnīgi negaidīti tiek atrauts no savas tēvzemes un aizsūtīts uz citu planētu, paralēlu pasauli. Parasti šis varonis nokļūst diezgan sliktā situācijā, kāds viņu mēģina izmantot, vai arī kādam uz viņu ir lieli plāni. Viņam triecientempos ir jāmācās vietējās maģijas nianses un jācenšas pārņemt kontroli pār visu pasauli pēc iespējas īsākā laikā. Bonusā galvenajam varonim riebjas slikti cilvēki un ir hipertrofēta taisnīguma sajūta, kas kopā ar vēlmi nest labu jaunai pasaulei, parasti beidzas ar pamatīgu kariņu, kura rezultātā tiek nodibināta pamatīga impērija ar jaunu, labu kārtību, kas ved dzīvi palikušos uz gaišu nākotni.

Šis autors specializējas tieši uz popodaņec sižeta grāmatām. Specializācija viņam ir nākusi par labu, katra nākošā grāmata kļūst arvien labāka un, lai ar sižets ir klišejisks, pasauļu apraksti un notikumu daudzveidība ļauj to visu piedot un aizmirst. Šeit galvenais varonis vārdā Makss, nejauši nokļūst pasaulē, kurā ir okeāns un rifi. Neviens viņu otrā pusē nesagaida, ir tikai tādi paši pārnestie, kā viņš.

Makss ir nonācis tādā kā daļēji organizētā mednieku vācēju kolhozā, kur visi raujas vaiga sviedros, lai izpildītu normu. Vadošā elite lielākoties pļēguro un apgalvo, ka vajadzības gadījumā aizstāvēs pret naidnieku uzbrukumiem. Un naidnieku ir daudz, ne visi cilvēki pēc pārnešanas paliek par tādiem, lielākā daļa kļūst par diksiem, tādiem stipriem puscilvēkiem ar visai ierobežotām spriešanas spējām. Pārējie cīnās par izdzīvošanu, tāds konclāgeris bez īstas vadības un mērķa, cilvēka dzīvībai te ir niecīga cena, jo viņi visu laiku rodas klāt. Skaidra lieta, ka Maksam, kurš ir arī labs peldētājs un nirējs, šāda štelle nepatīk, un notikumi liek ieviest viņam savu kārtību.

Kopumā neslikts gabals, pat neatceros, ka būtu kaut kur sastapies ar līdzīgu pasauli. Protams, resursu ierobežotības dēļ autoram laiku pa laikam nākas atklāt kādu Noslēpumu salas cienīgu dārgumu lādi ar automātiem, bet tas tiek visai loģiski iepīts sižetā, jo šajā pasaulē nonāk ne tikai cilvēki, bet arī priekšmeti. Tāda laba izklaidējoša literatūra, šķiet, ka kādas triloģijas pirmā daļa. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja būs nākamās daļas, lasīšu arī tās.

На руинах Мальрока by Артем Каменистый

Devyatyj

Nu ko, pavisam nesen izlasīju grāmatu ar nosaukumu Devītais par kāda Krievijas pilsoņa piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Kā jau biju domājis, tā bija tikai pirmā grāmata no lielāka cikla, tādēļ nesen, kad nedaudz apnika lasīt grāmatas par vēsturi un finanšu krīzēm, rakņājos internetā, lai atrastu ko izklaidējošu. Beigu beigās atradu vēl grāmatā neizdotu turpinājumu.

Ja esi spēlējis Oblivion, tad grāmatas sākums var šķist kaut kur manīts. Sākumā grāmatas varonis Dans mūk no cietuma pa kanalizācijas trubām. Un mūk nevis tādēļ, ka būtu saskatījies Prison Break seriālu, bet gan no inkvizīcijas. Izrādās, ka šamos nekrata fakts, ka Dans nomināli skaitās Sargs, nešķīsto spēku iznīcinātājs un vājo aizstāvis, viņi grib uzzināt sargu noslēpumus. Lieki piebilst, ka bēgšana izdodas un varonim tiek dota iespēja iegūt valdījumā savu grāfisti. Protams, grāfiste ir tikai nesen attīrīta no ļaunajiem nešķīstajiem spēkiem, pret tās iedzīvotājiem ir veikts pamatīgs genocīds, lielākā daļa kustamo lietu ir nospertas un arī pats ceļš uz turieni nav Rīga – Ventspils šoseja.

Ko lai saka, standarta izklaidējošā fantasy. Sižetu uz priekšu dzen darbība, varonis jau spēj pats reģenerēties un ir ieguvis pieslēgumu Akaši hronikām ar visiem čenelinga atribūtiem. Lieki piebilst, ka tāda kombene padara visas lietas triviālas. Izskatās, ka arī pats autors par to nedaudz ironizē, nosaucot vienu nodaļu „Klavieres mēdz būt smagas”. Galvenais varonis laiku pa laikam sūkstās, ka viņam atšķirībā no citiem fantasy varoņiem nekāds labais burvis uzreiz maģiju un austrumu cīņas nav iemācījis, viņu glābj tikai veiksme un ātras kājas. Tagad jau tas izskatās nedaudz piezemēti, jo apgreidi viņam ir ne pa knapi, tāds jau varētu iet lokālo Diablo sist.

Kopumā tieši tas, ko gribēju, viegla izklaidējoša literatūra. Nekā jauna fantasy žanrā šis darbs neienes, sižets redzēts daudzās grāmatās iepriekš. Lieku 8 no 10 ballēm. Tas, ka grāmata vēl nav bijusi pie redaktora, ir redzams. Galvenā varoņa viens no galvenajiem palīgiem, ejot uz ienaidnieka nometni, apstāsta izvietojumu, kas kur atrodas. Lai gan viņš kopā ar to uz šejieni atvilcies tikai pāris dienas atpakaļ un nekad tur iepriekš nav bijis. Toties runā kā vietējais takuzinis.

САФАРИ ДЛЯ ПОБЕДИТЕЛЕЙ by Артем Каменистый

SafDPobe

Nu patīk man šī autora darbi, šaubos vai maz kādu viņa sarakstīto grāmatu esmu atstājis neizlasītu. Šoreiz arī tiek teleportēti cilvēki no vienas pasaules uz otru. Pirms septiņdesmit gadiem kāds cilvēks vārdā Endžers Kongo nodarbojās ar ceļubūvi, tika teleportēts uz mūsu pasaulei paralēli esošo maģijas pasauli. Tur viņam bija jāpiedalās turnīrā, kas atjaunotu maģijas un tehnikas līdzsvaru multiversā (trīs paralēlajās pasaulēs). Tomēr Endžera kungs uz to neparakstījās un veiksmīgi aizmuka, aizbēdzis pie konkurentiem, uzsāka industriālo revolūciju un nesa demokrātiju visai pasaulei.

Pēdējie tirāni tiek sakauti, tomēr vienai viņu atvasei izdodas aizbēgt. Skaidra lieta, ka viņš nav palicis viens, viņam ir skolotājs, pa ceļam piesitās viens barbars kanibāls, pāris lojālisti. Uz viņiem tad arī tiek organizēts safari, kas ļautu Endžeram uzskatīt sevi par totālu uzvarētāju. Safari gan neizvēršas tik vienkāršs kā bija ieplānots.

Arī varētu teikt , ka standarta tehnomaģijas līnija, viduslaiki sastop moderno pasauli, vieniem ir maģija otriem trīslīnijnieces un aeroplāni. Vieniem ir zelts, otriem ir dzelzs un tā tālāk. Šajā aspektā te viss iet standarta ceļu. Situāciju nedaudz glābj tas, ka bēgļiem pakaļ nedzenas veselas armijas, kas laiku pa laikam tiek sakautas, bet gan viens tanks un neliela karaspēka daļa. Cīņa ir padarīta nedaudz līdzīga un arī bez maģijas te neiztiek, tomēr tas nav viens ņem un uzsper gaisā visu bataljonu. No tēliem visinteresantākais tēls autoram ir izdevies tieši pats ļaunais personāžs. Viņš ir pilns ar fobijām un neirozēm, īsts sadists un neģēlis, tomēr, kā saka, viss likuma ietvaros.

Savukārt galvenais bēdzējs, teiksim godīgi, ar neko īpašu neizceļas. Šad tad izdod pa kādai pavēlei, pavārtās drudzī, varonīgi atsit zombiju uzbrukumu, bet visu piedzīvojumu smagumu uz saviem pleciem nākas iznest viņu biedriem. Tie tad nu arī dara ko var, lauž kājas, nonāk gūstā, apšauda tanku ar ballistām un nodarbojas ar citiem piedzīvojumos svarīgām lietām. Par garlaicību tur neviens sūdzēties nevar.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ceru, ka šai sērijai nebūs turpinājuma, beigas bija visai negaidītas un ironiskas, vismaz raugoties no mūsu pasaules iedzīvotāja skatu punkta. Kas interesanti autors centies, šajā pasaulē iezīmēt vismaz kaut kādas ekonomikas aizmetņus, un industrializācijas problēmas. Parasti jau šajā žanrā neviens neķēpājas ar jautājumiem, kur ienaidnieks ņemt tankiem degvielu vai tēraudu, šeit nedaudz, bet ir par to padomāts.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

ДОРОГИ СМЕРТНИКОВ by Артем Каменистый

DoroSmer

Timura un viņa komandas piedzīvojumi turpinās. Patiesībā gan jāatzīst, ka grāmatas sākumā visa viņa komanda ir viņš viens pats. Neskatoties uz to, Timurs veic Šekltona cienīgu ceļojumu pa Antarktīdu labākajās britu jūrnieku tradīcijās. Bet laika gaitā komanda savācas, un nu jau ir skaidrs, ka Timuram lemts kļūt par pasaules likteņa lēmēju.

Grāmatas lielākā daļa tiek veikta Timura piedzīvojumu aprakstiem, gan kā pārtikt piekrastes ūdeņos nodarbojoties ar garneļu ķeršanu, gan kā izdzīvot seno kara mantojuma ielenkumā. Paralēli netiek aizmirsta Seula zaķa lietas izmeklēšana un Impērijas prinča Monka ģeopolitiskās spēles.

Jāatzīmē, ka neskatoties uz manām bažām šis cikls otrajā grāmatā vēl nezaudē savu pievilcību. Ir jau tāds maģijas un šaujampulvera apkopojums, bet nav tādu supervaroņu, kas ar visu mierīgi tiek galā. Pat tie, kas šeit skaitītos ļauno godā, nemaz tik absolūti ļauni. Arī viņus vairāk vada savas intereses nevis kaut kāds globāls nedarbs kā visu cilvēku nogalēšana vai planētas iznīcināšana. Viņiem tas iespējams nemaz nav vajadzīgs. Kaut gan uz grāmatas beigām es vairs tik pārliecināts nebiju. Noslēpumainajam melno ordenim nez kāpēc ir vajadzīgs vienā vietā nogalināt pārsimttūkstošus cilvēku. Skaidra lieta, tas nav uz labu. Ja ar šāda upura palīdzību viņi atvērs vārtus uz elli, tad būšu grāmatas autorā ļoti vīlies.

Ir gan viens neliels mīnuss, Timuram nonākot uz kontinenta, nez kādēļ izmainās raksturs. Ja agrāk viņš, stepju dēls, nebaidījās nepazīstamos vispirms nogalēt un tad uzdot jautājumus, tad tagad viņš sācis rīkoties pavisam diametrāli pretēji. Uzticas katram svešiniekam, bieži aizmirst par piesardzību, tā vien sāk likties, ka patiesais domātājs ir bijis viņa stepē atstātais zirgs.

Kopumā grāmata atzīstama par lasāmu lieku 8 no 10 ballēm. Skaidrs, ka vientuļā varoņa nelielās brigādes ceļš uz panākumiem diez vai ir atzīstams par kaut ko jaunu fantasy žanrā. Arī globālas sazvērestības teorija šajā žanrā ir diezgan nodrāzta tēma. Autoram tomēr ir izdevies visu daudz maz sabalansēt, nepārvēršot visu par „hack and slash” gabalu.

ВРЕМЯ ОДИНОЧЕК by Артем Каменистый

VremOdin

Šī grāmata ir pirmā no cikla Безымянная Империя. Es personīgi šim ciklam dotu nosaukumu „Timurs un viņa komanda”. Darbība noris uz Zemes, tikai nevar saprast, kur šī Zeme atrodas. Iespējams, ka tā ir mūsu nākotnes Zeme, kas daļēji iznīcināta globālā karā. Iespējams, ka tā ir kaut kāda paralēlās pasaules zeme, kur Austrālija apgriezta ar kājām gaisā. Pēc lielās globālās kataklizamas uz Zemes izveidojās Impērija, kas vairāk vai mazāk sevī ietvēra visas apdzīvotās valstiņas. Impērija pastāv jau vairākus gadu tūkstošus, tomēr nāk pārmaiņu laiks, un daudzi ir sarosījušies, lai izjauktu ierasto kārtību.

Grāmatas galvenais varonis Timurs, stepē uzaudzis debesu cilvēku dēls, savas dienas vada jādelēdams riņķī ar zirgu, šad tad klausoties vecātēva un tēva gudrības, pa reizēm nogalējot pa kādam konkurējošās cilts pārstāvim, un trenējoties šaušanā ar loku. Ierastā kārtība mainās, kad viņa dzimto jurtu iznīcina dīvains cilvēks melnā apmetnī, un ne jau šā tā, bet ar helikopteru (par tādu aparātu eksistenci viņš ir informēts no sava tēva). Stepes pārstāvji ir nolēmuši mainīt savu ģeopolitisko situāciju un atgūt impērijai zaudētās zemes. Tādēļ tiek nolemts sūtīt Timuru uz Impēriju apsildīt degunu un realizēt pareģojumu.

Paralēlās sižeta līnijas mums stāsta par dīvainu meitieti, kas nez kādēļ laiku pa laikam nogalina civiliedzīvotājus ar maģijas palīdzību, sava daļa tiek arī viņas vajātājiem un „Zaķiem”. Kas ir zaķi, es nezinu? Autors neko sīkāk nepaskaidro, iespējams, tie ir kādi elfveidīgi meža iemītnieki, kas dzīvo labilā pamiera stāvoklī ar Impēriju. Viņiem ļoti nepatīk, kad tiek nogalināts kāds no viņu cilts. Par sodu parasti tiek noslaktēts viss ciems, kur šāds gadījums ir noticis.

Tad vēl mums ir izmeklētājs Seuls, kurš nodarbojas ar viena zaķa slepkavības izmeklēšanu, un princis vārdā Monk, kas faktiski pārvalda Impēriju. Autors visas šīs sižeta līnijas ir savērpis kopā diezgan meistarīgi, cenšas sižetu nepadarīt pārāk paredzamu un tai pat laikā izvairīties no megaatrisinājumiem. Jāatzīst, ka lielākoties viņam tas izdodas diezgan labi. Izņemot brīnumainu kuģa uzpeldēšanu, bet tur nu neko nevar darīt, neļaus tak galvenajam varonim nosalt.

Kopumā grāmata interesantāka par Haitanas cikla grāmatām, cerams, ka šāds līmenis saglabāsies līdz beigām. Galvenajiem varoņiem pat ir rakstura iezīmes un sarežģīti personiski motīvi (kuri lasītājam laika gaitā tiek atklāti), diezgan neraksturīgi mūsdienu krievu fantasy, tur parasti klopē ienaidniekus tāpat vien, lai pa kājām nemaisās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Tīri lasāma.

ЭТО НАШ ДОМ by Артем Каменистый

EtNasDom

Kārtējais krievu fantastiskā bojevika gabals. Šī ir Haitanas hroniku ceturtā grāmata. Kosmiskās kataklizmas rezultātā neliela Krievijas pilsētiņa tiek pārnesta uz paralēlo pasauli. Pārnesti tiek arī pārdesmit tūkstoši tās iedzīvotāji. Skaidrs, ka jaunajā pasaulē viņi nav īpaši gaidīti viesi, sākumā viņus vajā kanibāli vaksi, vēlāk simbiotu haitu armijas. Tomēr Zemes iedzīvotājiem, liekot lietā savu pārsvaru tehnoloģijās un šaujamieročos, izdodas ne tikai izdzīvot, bet arī nodibināt savu valsti.

Lielie iekarojumi veikti, valsts nodibināta, ārējais ienaidnieks sakauts, bet naudiņas autoram vajag. Par ko, lai autors raksta? Šādos gadījumos paliek tikai pāris iespējas – pastāstīt par jaunās pasaules vēsturi, sākt aprakstīt arī notikumus no cilvēku ienaidnieku redzespunkta, atrast citus izdzīvojušos, par kuriem vēl nav stāstīts, un iekšēja revolūcija.

Šoreiz autors izlēmis par labu pēdējiem diviem variantiem, izrādās, pārnesta ir ne tikai pilsēta, bet arī viena lidmašīna ar pasažieriem, kas nolaidusies ne vairāk ne mazāk kā haitu teritorijā. Un salinieku ciematā sākas neliels militārs apvērsums. Tad nu vis sižets risinās ap šiem diviem notikumiem. Lasītājs šo to jaunu uzzina par haitu civilizāciju (vairāk gan nākas piedomāt pašam), palasīties pāris prison break cienīgas bēgšanas epizodes, ir arī pāris Austrālijas vēstures cienīgi „last stand” un veiksmīgas izglābšanās no nāves.

Tā kā pēdējo cikla grāmatu lasīju kaut kur gadu atpakaļ, tad jāatzīst, neko lāga neatcerējos no iepriekšējiem notikumiem. Sākot lasīt, atmiņa sāka ataust, un pašam par brīnumu, lielāko daļu atcerējos. Te nu būtu vietā pasūdzēties par triloģiju un megaloģiju autoru slinkumu. Tev, cilvēkam, izlasot, teiksim, cikla pirmo grāmatu, nākamo nākas gaidīt veselu gadu. Gaidīšanas procesā tu paspēj aizmirst to, kas bija pirmajā. Sadabūjis otro grāmatu, tu nemaz vairs lāga neatceries, par ko bija pirmā grāmata (tādēļ jau es rakstu savu blogu, lai saliktu sev atmiņai ceļazīmes un atcerētos).

Kopumā grāmata viduvēja lieku 7 no 10 ballēm, sižets ar īpašu oriģinalitāti vairs neizceļas. Grāmatas galvenais varonis Oļegs pretiniekus klopē bariem, ideoloģiskos ienaidniekus nospiež ar intelektu un, kā jau ģeologam pienākas, atrod pa kādai rūdas iegulai. Un lai ar cik kritiski es te neizteiktos, grāmatu izlasīju vienā paņēmienā no vāka līdz vākam.

%d bloggers like this: