Navigate / search

ВЛАДЫКА САРДУОРА by Виталий Зыков

Vladika Sarduora

Torna pasaules ciklam iznākusi jau ceturtā grāmata, un, pasteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt, ka šī nebūt nav pēdējā. Pirmā „Безымянный раб”, otrā „НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА” un trešā „ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА” jau apskatītas agrāk.

Jariks, tagad gan nesot vārdu Kaifats, ir nolēmis mest savai bezmērķīgajai klaiņošanai pa pasauli mieru un sākt īstenot savu megaplānu – iekarot visu Torna pasauli. Sākums gan ir visai grūts, jo bez viņa paša palīgos ir tikai pāris cilvēki. Tādēļ iesākumam mūsu varonis nolemj sagrābt nelielu valstiņu – Saudoru. Karaļa vara šajā valstī ir nomināla, un neapmierināto ar pastāvošo iekārtu daudz. Tā nu Jariks ķeras vērsim pie ragiem, pakļauj sev vietējos kriminālos elementus un sāk savu ceļu uz troni.

Grāmatas galvenā sižeta līnija klasificējama kā „no nekā par karali paša spēkiem”. Skaidrs arī, ka šāda tēma ir apzelēta simtiem reižu un jebkurš cilvēks, kas izlasījis vismaz desmit fantasy žanra darbus ar to jau būs saskāries. Šajā ziņā arī šī grāmata ar īpašu novitāti neizceļas. Varonis „ļoti apdāvināts” mags, kas ir nopietni nolēmis iekarot visu pasauli. Viņam ir stratēģiskais redzējums šī mērķa sasniegšanai un pietiek prāta risināt taktiskas problēmas. Kā plusu var piesaukt to, ka varonim nekas nedodas viegli un šo to nākas ziedot, un pāris pozīcijas izlaist no kontroles.

Atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, notikumi sāk risināties jestrāk, tādēļ autors ir uz laiku nostopējis sekundārās sižeta līnijas un pievērsies tikai Jarikam un Oļegam, pārējie izskatās nedaudz tiek atstumti malā. Žēl tikai, ka mērķa izaugšanai līdz globālam līmenim, arī risināmās problēmas kļūst globālas. Sākot ar personīgo ienaidnieku pūķa skeleta veidā (pārstāv multiversa galvenos ļaunos spēkus), politiskām intrigām ar magu Impēriju un sadarbība ar Tumšo elfu karaļvalsti. Tas viss liek nākošajās grāmatās sagaidīt Jarika spēku eksponenciālu pieaugumu, pēdējo cīņu starp labajiem un ļaunajiem, kas nesīs mieru pasaulē.

Zikovs kā rakstnieks mani nepievīla, un grāmatiņu bija vērts izlasīt. Laba izklaidējoša literatūra, nedaudz spriedzes, neliels prieks, ka galvenais varonis pametis bomžošanu un sācis cīnīties par vietu zem saules un nebēguļo. Nedaudz sarūgtina sižeta ieiešana „standarta” fantasy sliedēs. Bet ko lai dara visu jau nevar gribēt. Grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tiem, kas pievārējuši iepriekšējās.

КОНКЛАВ БЕССМЕРТНЫХ by Виталий Зыков

Konklav bezsmertnih 1

Konklav bezsmertnih 2

Šī rakstnieka darbus jau biju lasījis. Lai arī raksta saistoši, reizēm likās, ka puisis stiepj gumiju un arī galvenie varoņi tādi ofisa planktoni vien bija. Arī atsauces par šīm grāmatām diez ko labas nebija. Tomēr nolēmu paņemt līdzi šīs grāmatas kruīzā „В краю далеком” un „Проба сил”, lai būtu pa ceļam, ko palasīt.

Grāmatas pamattēma fantasy darbos nav nekas jauns. Uz Zemes notiek kataklizma, kuras rezultātā daļa krievu pilsētiņas Sosnovska tiek pārnesta uz citu pasauli, kura ir savādāka nekā Zeme. Te ir gan maģija, gan daudz dažādu noslēpumu. Cilvēkiem atliek izvēlēties apvienoties, lai izdzīvotu, vai turēties katram atsevišķi.

Galvenie apvienojošie elementi pilsētā ir divi. Kardināls – mutants cilvēks ar superspējām, kas ap sevi pulcē sev līdzīgos, un kuri veidos jauno pasauli. Otrs spēks ir Mirušās pasaules bērni, kas arī mīl niekoties ar maģiju, neskopojas ar cilvēku upuriem. Ir vēl dažas citas frakcijas, tomēr tās acīmredzot tiek taupītas nākamajām grāmatām.

Galvenais grāmatas varonis ir Artjoms, bijušais mākslinieks, kādus pāris mēnešus bomžojies pa Sosnovsku, kamēr sevī neatklāja spējas nodarboties ar maģiju. Viņam piepalīdz Kardināls, kurš gan puiša spējas nenovērtējis, iemanto tā naidu. Otrs varonis ir Zahars, izbijis apsargs, kļuvis par mutantu, daudz par dzīvi nespriež, dara ko liek un pretī nerunā.

Varētu jau teikt, varoņi tādi viendimensionāli, filozofiskām pārdomām nenododas. Artjoms, štuko kā reiz parādīs Kardinālam viņa vietu, viņam visu laiku šķiet, ka tiek uzmests. Taisnība jau viņam ir. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, jāatzīst, ka visu cilvēku uzdevums ir izdzīvot viņiem naidīgā vidē, tādēļ nekādu citu īpašību parādīšanās, kā vien izdzīvošanai nepieciešamās diez vai ir reālas.

Grāmatas kalpo kā ievads jaunajā Zikova pasaulē, kas patiesībā ir tā pati vecā no „Безымянный раб” laikiem. Tomēr šī ir tāda dinamiskāka ar mērķi galā un šim darbam lieku 9 no 10 ballēm, viens no labākajiem krievu rakstnieku darbiem, kuru esmu pēdējā laikā lasījis. Gaidīšu Konklāvu turpinājumus.