Navigate / search

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Кладбищенские истории

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: