Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Власть силы, Великие Спящие (Дорога домой) by Виталий Зыков

VlasSil1Pirms desmit gadiem es iesāku lasīt šo grāmatu sēriju. Ja kādam Rotfuss un viņa nepabeigtā triloģija šķiet kaut kas episks un nesagaidāms, tad man tādas nepabeigtās sērijas ir desmitiem. Lieki piebilst, ka iepriekšējo šīs sērijas grāmatu lasīju pirms deviņiem gadiem, līdz ar to manas atmiņas par sērijā notiekošo bija ļoti, ļoti fragmentāras. Laika gaitā grāmatu plauktā biju iekrājis četras šīs sērijas grāmatas un beidzot saņēmos, lai tās visas izlasītu. Apraksts būs par visām četrām.

Torna pasaules kārtība sāk plaisāt. Apvienotais protektorāts nomaina savu virsvadītāju, nu gaišie elfi vada balli, bet Nolda īstie burvji slapstās pa stūriem. Bezdibeņa kalpi uzkrāj spēkus, lai dotu triecienu visai pasaulei un karalistu ķildas tam nāk tikai par labu. Nekromanti beidzot ir savākuši pietiekoši daudz spēkus, lai spētu pakļaut visu pasauli. Tikai Saudoras valdnieks Kirsans Kaifats (iepriekš pazīstams kā Jariks) klusi attīsta savu valsti, paceļ ekonomiku un vairo kaujas spējas. Viņš saprot, ka būs ziepes, un ziepēm labāk ir pamatīgi sagatavoties.

VelSpj1_7932

Kā jau kārtīgai fantāzijas sāgai pienākas, arī šī ir mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams miers atsevišķā pasaules valstī, kuru aplenkuši naidnieki un īslaicīgi sabiedrotie. Vai ar labiem administratīviem resursiem ir iespējams izveidot impēriju? Atbilde, protams, ir jā, ar nelielu atrunu, tikai gadījumā ja imperators pretendē uz dieva lomu.

Kaifats šīs sērijas laikā ir nopietni progresējis, kā jau galvenajam varonim pienākas viņš no lokālas maģiskās katastrofas upura, verga un algotņa ir kļuvis par veselas valsts vadītāju. Viņam ir gan ienaidnieki, gan domubiedri. Zikova pasaulē ir spilgti personāži, kuru motivācija labi iekļaujas sižetā. Te ir varaskārs Nekromantu valdnieks, kuram nav sveši nekādi upuri. Viņa pretmets gaišie elfi paskatoties rūpīgāk nemaz nav daudz labāk, viena lieta ir publiskās attiecības otra, ka arī druīdi nemaz nebaidās apkaut pašus elfus un sabiedrotos. Vienīgais, ko var pārmest autora pasaulei ir standarta komplekts, elfi, rūķi, pūķi. Taču arī šajos var atrast kolorītus personāžus, pat Kaifata arhiienaidnieks pūķis savā ļaunumā nav tik absolūts, lai aizmirstu savas personīgās intereses.

VelSpj2_7933

Starpvalstu politikas apraksti ir augstā līmenī, tāpat kā kauju apraksti. Politika ir diezgan nokopēta no mūsu pašu pasaules, ja labi vēlas var atrast atsauces uz mūsdienu reālijām. Labi, ka te nav tikai ārpolitikas ģēniji, diezgan bieži visas intrigas aiziet pa pieskari un kas priecē ne vienmēr mūsu galvenajam varonim pa labu. Autors neuzskata savus lasītājus par muļķiem un nesapulcē miljoniem lielas armijas. Pat ja tu esi super mags, taviem padotajiem vienalga vajag ēst, spēku pārdislokācija patērē laiku pat elfiem un resursi vienmēr ir ierobežoti.

Ja ir vēlme izlasīt kaut ko episku no krievu pēdējo desmitgažu fantāzijas, tad rekomendēju šo sēriju, sākās kā parasts popodancu stāsts, taču bez pārliekas eskalācijas pārvēršas par episku pasaules glābšanu. 9 no 10 ballēm.

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

Šī nu ir no tām grāmatām, kuru turpinājumus Tu sākumā gaidi, bet pēc tam, kad tie beidzot ir sagaidīti, Tu vairs neatceries, par ko tad pirmajās grāmatās bija runa. Sākot lasīt šo grāmatu es diez ko daudz no pirmajām neatcerējos.

Grāmatas galvenais varonis Artjoms joprojām blandās pa Sosnovsku, tagad jau Kardināla grupējuma ietvaros un uzdevumos. Galvenais viņa uzdevums ir turēt perimetru no Gaišo un Kultistu uzbrukumiem un, ja paliek laiks, tad realizēt pašam savas idejas. To tad viņš arī dara, mācās savu paranormālo spēju pamatus, ar asinīm zīmē senas rūnas un cīnās ar vietējās pasaules dēmoniem. Viņa tagadējais mērķis ir noskaidrot, kas tie par radījumiem, kas pēc cilvēka nāves apēd to dvēseles.

Otra sižeta līnija veltīta Artjoma cīņu biedram Zaharam, šim dzīve ir nedaudz vienkāršāka. Viņa galvenais uzdevums ir nogalēt savu virsienaidnieku Leonīdu, kas blandās pa Sosnovskas apkaimi strādādams briesmu lietas, sarīdot grupējumus vienu ar otru un izmantojot to kašķus savās interesēs. Zaharam ir vara pār svēto gaismu un viņš, kad uznāk dusmas, spēj daudz ko paveikt. Kopā ar Artjomu viņi vispār ir īsta supervaroņu komanda, kas visus smērē gar sienām un rada respektu apkārtējos.

Neteikšu, ka šī grāmata ir žanra šedevrs, tas ir iespraudums stāstā, kurā būs daudz turpinājumu un, kā jau iespraudumiem ierasts, tas kalpo tikai galvenā varoņa grūtā ceļa uz pilnību atainošanai. Tādēļ teikšu tā, grāmata ir standarta fantasy pasaules sadzīves situāciju apraksts. Atšķirības ir tikai eksotiskās dekorācijās un regulārās cilvēku slepkavošanās, labi, monstrus un dēmonus jau ar slaktē.

Patiesībā grāmatas kodolu varētu izteikt pāris teikumos, varonis mācījās Patalas noslēpumus un nedaudz paaugstināja savu līmeni, senie dievi viņam bija labvēlīgi, un viņš atrada pat senu zināšanu krātuvi. Ļaunie aizmuka, labie nedaudz apgreidojās un dzīvoja tālāk.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja iznāks turpinājums tad izlasīšu, ja nē, tad neskumšu.