Navigate / search

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.

ПОЩАДЫ НЕ БУДЕТ by Роман Злотников

Poshadi ne budet

Aptuveni gadu atpakaļ izlasīju Gron cikla ceturto grāmatu, kas saucās „ПРЕКРАСНЫЙ НОВЫЙ МИР”, un, rau, pēc visai ilga laika autors ir uzcepis turpinājumu, jau piekto grāmatu šajā sērijā.

Šo varētu saukt par tādu kā galvenā varoņa attīstības vidusposma aprakstu. Ietekme jau iegūta, atliek tikai to izmantot ar pilnu jaudu. Tā kā Gron pasaulēs ir nodzīvojis tuvu pie 140 gadiem, tad viņa dzīves pieredze tiešām ir bagāta. Tad nu visa šī iekrātā pieredze tiek izmantota ar vienu mērķi, iegūt kontroli pār jauno pasauli un tikt skaidrībā ar tās īstenajiem valdniekiem. Protams, visos viņa centienus apgrūtina galvenais ļaundaris Melnais Barons.

Ja par iepriekšējo grāmatu vēl biju nedaudz sajūsmā, tad par šo atzinīgus vārdus teikt negribas. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, autors diezgan iestiepj sižetu, iepriekšējā grāmatā pieminētie Īstie pasaules pārvaldītāji kaut kur pazuduši un faktiski neparādās. Galvenais naidnieks ir tāds pats citpasaules ieceļotājs kā viņš.

Otrkārt, Zlotņikovam pārāk raksturīga kļuvusi pārgudras spriedelēšanas iestarpināšana savos darbos, būtu izdevis labāk atsevišķu grāmatu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi” un būtu miers. Bet, nē, viņa aptuveni ceturtdaļa grāmatas jāvelta šiem spriedelējumiem.

Treškārt, Zlotņikovs sāk atkārtoties, un sižeta līnija diez vai varētu saukt par jaunu pat viņa daiļrades ietvaros. Ceturtā un piektā Gron sērijas grāmata jau pēc būtības ir iepriekšējo trīs pārstrādāts variants.

Īsumā, esmu vīlies, biju gaidījis sižeta pavērsienu nedaudz citā virzienā. Cerības nepiepildījās, gaidītā vietā dabūju kārtējo stāstu „kā nelielā laika sprīdī kļūt par karali un sakaut visus naidniekus”. Jāņem vērā arī fakts, ka autoram šī standarta stāsta sacerēšanai pagājis vesels gads, kura laikā šis pamanījies izdot vēl veselus divus imperiālismu un monarhiju slavinošus apcerējumus.

Grāmatu vērtēju 7 no 10 ballēm. Lasīt jau var, visumā pat diezgan laba fantasy, ja vien neesi šajā žanrā sastapies ar simts tādiem pašiem līdzīgiem darbiem kā tas ir manā gadījumā. Lai vai kā, kad iznāks sērijas turpinājums droši vien viņu nopirkšu, lai apskatītos kā tad tur īsti viss beidzās.

ПРЕКРАСНЫЙ НОВЫЙ МИР by Роман Злотников

Prekrasnij novij mir

Kad ieraudzīju šo grāmatu, tad man galvā uzreiz noskanēja „Tadāaa” šitas man ir jāizlasa. Pie izlasīšanus ķēros grāmatas iegādes dienā un piebeidzu vienā piegājienā. Grāmatas ir Zlotņikova sērijas Gron ceturtā grāmata. Iepriekšējā grāmata iznāca kādus pāris gadus atpakaļ un triloģija beidzās ar tādām kā atvērtām beigām. Tagad beidzot ir turpinājums.

Gron bijušais zemes iedzīvotājs, kas savā nāves brīdī nejauši atradies ar galvā uzmauktu ierīci, kas, savukārt, viņu nogādājusi kādā paralēlā pasaulē. Grons attopas sveša cilvēka ķermenī un ir spiests pielāgoties jaunajai pasaulei. Tā kā šāda lieta ar viņu nenotiek pirmo reizi, iepriekšējā triloģija bija veltīta pirmajai reizei, tad šoreiz Grons lietām ķeras klāt daudz aktīvāk. Viņš ir sapratis, ka visas pasaules pārvalda nezināmas būtnes, kuras cilvēcei neļauj pacelties augstāk par viduslaiku līmeni, periodiski uzrīkojot globālas kataklizmas, ja iepriekš viņam pretī stājās mākslīgais intelekts, tad tagad viņam ir jācīnās ar Valdniekiem, kas pārvalda šo pasauli.

Lai arī labu motīvu vadīts, Grons kā bijušais izlūkdienestu darbinieks, nespēj samierināties ar esošo situāciju pasaulē. Viņam piemīt klasisks pasaules glābšanas sindroms, neskatoties ne uz sevi, ne uz citiem, viņš glābs pasauli. Protama lieta, ka triloģijas remeiks (nomainot dekorācijas atstāstīt to pašu, kas noticis iepriekšējās grāmatās) tomēr būtu pa traku, tādēļ Zlotņikovs ir izdomājis savam varoni papildus grūtības pakāpi, uz šīs pasaules atrodas vēl kāds, kas atceļojis šādā pat veidā. Šis vēl kas ir absolūts ļaunais tēls, Melnais Barons klasiskā izpausmē.

Grāmatas sižets lielākoties ir viens vienīgs action, nekas netiek iestiepts vai vilkts garumā, Grons virzās uz savu mērķi: ieviest pasaulē savu kārtību. Tā kā visa viņa rīcība ir pakārtota šī ideāla sasniegšanai, tad, protams, par viņa rīcības ētiskumu spriest nav jēgas. Mērķis ir jebkuras rīcības vērts, protams, ja pretinieks nav ienaidnieks, zemiski paņēmieni netiek izmantoti. Konkurents Melnais Barons ir diametrāli pretējs, viņš soļo pāri līķu kaudzē, viņu interesē tikai viņš pats.

Nenoliedzams pluss grāmatai ir tas, ka tajā nav kā krievu valodās saka „рояли в кустах” visi notikumi izriet viens no otra un nekā no gaisa nomests netiek. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Vienkārši man patīk šāda tipa „caur ērkšķiem uz zvaigznēm pāri līķiem” grāmatas.

%d bloggers like this: