Navigate / search

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый


Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА by Артём Каменистый

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА

Cikla „Devītais” piektā grāmata. Iepriekšējās grāmatas arī ir apskatītas šajā blogā, un sērijas lasīšana ilgst jau gandrīz trīs gadus. Skaidra lieta, ka, ieraudzījis grāmatnīcā šo darbu, es nevarēju tai tā vienkārši paiet garām.

Iepriekšējā grāmata beidzās ar grāmatas galvenā varoņa vārdā Dans pārvelšanos pāri bortam. Tā ir, ka žēlo pretiniekus, cerams, ka viņam būs mācība. Tagad Dans ir atgriezies starta punktā, pliks uz baļķa jūras vidū. Tagad viss jāsāk no sākuma, jāizdzīvo un jāmēģina atgriezties savā karaļvalstī, vēlams vienā gabalā.

Tagad sekos tik milzīgs MAITEKLIS, ka cilvēkam, kurš patiesi apņēmies lasīt šo sēriju (lai gan kurš gan šīs grāmatas izņemot mani vēl lasa) sekojošās rindkopas nevajadzētu lasīt. Dans ir supervaronis. Viņam galu galā ir Melnā sirds. Salauž kāju, nekas, pēc dienas jau varēs staigāt, nogalēt viņu ir tīrā mocība, un nevienam tas vēl nav izdevies. Skaidra lieta, ka šādam cilvēkam klīšana pa rifiem tāda pastaiga vien ir. Dans jebkurā kritiskā situācijā var paņemt taimautu, lai pakonsultētos ar savu Melno sirdi, kurai arī ir saprāta pazīmes un lēnā garā izanalizēt situāciju. Dans gan ir īsts varonis, viņš uz konsultācijām nepavelkas, standarta atbilde ir „rubī iekšā parasto režīmu un tad jau pēc apstākļiem”.

Lai viņam vienam pašam nebūtu jāuzveic cilvēku kontrabandistu kuģi, autors nodrošina Danam laimīgu sagadīšanos. Viņš uz kādas salas atrod vēl vienu tāda paša eksperimenta upuri kā viņš pats, turklāt vēl sieviešu kārtas dzimuma. Viss jau sāk izskatīties tīri labi, bet neviens autors tak neļaus savam varonim slaistīties pa vientuļu salu divatā ar smuku meitieti. Tāpēc viņam tiek uzsūtīti tie paši cilvēku kontrabandisti, kas Danu ar visu viņa draudzeni saņem gūstā; mērķis pārdot dienvidos – tur pēc tādiem ir pieprasījums. Seko galeras vergu sacelšanās, kuģa sagrābšana, tirgoņu apkaušana, kuģa avārija (neviens nav jūrnieks), jauna cīņa ar cilvēku tirgotājiem. Tie, neskatoties uz ekonomisko situāciju, to vien dara, kā dzīvojas pa salām un plāno uzbrukt kādam nocietinātām ciematam. Acīmredzot, vergu ķērājiem ikdienā cīņa 1 pret 10 šķiet tīri normāla lieta. Dans šim nepamatotajam optimismam ir spiests pielikt punktu. Un lasītājs var gaidīt nākošo sērijas grāmatu.

Kopsavilkumā grāmata sarakstīta žanra labākajās tradīcijās. Par varoņa izaugsmi te nav nekādas runas, galvenais te ir nepārtraukta darbība un varoņa virzīšana uz augšu sabiedrības hierarhijā. Lai to vieglāk paveiktu, viņam tiek dotas vietējiem nepieejamas zināšanas un spējas, kas palīdzēs pārciest tiešus uzbrukumus viņa personai. Notikumi ir piedzīvojumi, kauju apraksti un dažādas „viltības”. Ja nepieciešama sagadīšanās, lai izpestītu galveno varoni no sprukām, autors to ieviesīs uzreiz netērējoties, domājot par lapaspusēm gariem iemesliem un sižeta pārkārtojumiem. Uzbruksim no slēpņa, super, redz, kur, izrādās, viens no galeru vergiem ir dzimis loka šāvējs. Nav ideju kā ar pārdesmit cilvēkiem ierobežotā telpā uzvarēt simts cilvēkus. Nekas, lai viņi visi aizmūk no kāda briesmoņa. Šādas grāmatas var lasīt droši, te galvenais varonis atejas bedrē nenoslīks, peldēs pa virsu bez problēmām.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, būtu jau nu autors dzinis savu varoni attīstīt savu karalisti nevis vazājis pa pasauli ar mazvērtīgiem piedzīvojumiem nodarboties. Nedaudz ir piegriezusies autora nevēlēšanās attīstīt galveno tēmu. Skaidra lieta, ka sesto sērijas grāmatu arī lasīšu, gribu taču zināt kā Dans beidzot visu to briesmoņu šaiku uzvarēs. Kas zina, iespējams, uzzināsim arī, kurš to pasauli tādu ir iekārtojis.

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Адмирал южных морей

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Рождение победителя by Артем Каменистый

Рождение победителя

Nu kā gan es varētu palaist garām un neizlasīt vienu no saviem mīļākajiem krievu fantastiskā bojevikā autoriem. Šī ir cikla Devītais trešā grāmata – pirmā „ДЕВЯТЫЙ”  un otrā „На руинах Мальрока” tika izlasītas jau agrāk.

Stāsts tas pats vecais. Dans, kas atsūtīts uz kādu paralēlu zemi kā devītais eksperiments objekts, cenšas izdzīvot jaunajos apstākļos. Kaut kādas apstākļu sakritības dēļ vietējie viņu uzskata par Sargu un puisim izdodas izsisties cilvēkos. Otrās grāmatas beigās viņš jau ir kļuvis par Malrokas baronu un liktos: laime pilnīga.

Šajā grāmatā viņam nākas karot ar cilvēkiem līdzīgu necilvēku rasi (lai cik tas smieklīgi neizklausītos), kurus sauc par demiem. Demi lielākoties nodarbojas ar pirātismu un vergu tirdzniecību. Par viņiem vispār ir visai maz informācijas. Dans savukārt pēc iepriekšējās grāmatas beigās aprakstītās megakaujas ir piebeidzis savu unikālo organismu un tagad vārguļo. Pie reizes arī mēģina atrast zāles un atjaunot veselību. Šī procesa laikā viņš nejauši uzzina par demu plāniem atņemt viņam baronisti. Te nu vīram ir jāsāk darboties.

Grāmatā joprojām labākās vietas ir tās, kur galvenais varonis gremdējas pārdomās par mūsu zemes dzīvē lasīto fantasy darbiem. Viņam ir reālas dusmas, ka neviens nepiešķir viņam superspējas un mega komandu, kas spēj nogalēt veselas armijas. Tā vietā viņam ir pāris simtu brīvprātīgo un daži desmiti īsti karavīri. Neviens no taktikas un pavēļu pildīšanas neko nejēdz, visi bakstās, bet ienaidnieks nesnauž. Skaidra lieta, ka varonis nedaudz liekuļo, jo viņa organisms spēj reģenerēties praktiski no jebkura ievainojuma, dod tik paēst. Kritiskos brīžos viņš pieslēdzas visuma mēroga Akaši grāmatai un spēj iegūt jebkura cita cilvēka pieredzi, teiksim stabuļu taisīšanā. Un, lai arī reti, klavieres no krūmiem laiku pa laikam tiek izstumtas. SPOILERIS. Lai lietas sabalansētu, autors novāc Dana iemīļoto, bet nu tas balansu neizlīdzina.

Kopumā labs lasāmais, labākajās žanra tradīcijās. Pluss vien par to, ka nav rūķu, elfu, burvju un citu pokemonu. Pluss par Dana sarga atribūtu papagaili. Tas ir rūdīts alkonauts, bet pilns ar dažādām dzīves gudrībām. Izteikumi no viņa nāk ārā Šveika līmenī. Kopumā sen nebiju neko no šīs sērijas lasījis, un lasīšanas process bija kaut kas līdzīgs dzeršanas atsākšanai pēc pāris gadu absistences. Kā nosēdos, tā izlasīju visu uzreiz. Grāmatai 8 no 10 ballēm, turpinājumu gaidīšu nepacietīgi.

На руинах Мальрока by Артем Каменистый

Devyatyj

Nu ko, pavisam nesen izlasīju grāmatu ar nosaukumu Devītais par kāda Krievijas pilsoņa piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Kā jau biju domājis, tā bija tikai pirmā grāmata no lielāka cikla, tādēļ nesen, kad nedaudz apnika lasīt grāmatas par vēsturi un finanšu krīzēm, rakņājos internetā, lai atrastu ko izklaidējošu. Beigu beigās atradu vēl grāmatā neizdotu turpinājumu.

Ja esi spēlējis Oblivion, tad grāmatas sākums var šķist kaut kur manīts. Sākumā grāmatas varonis Dans mūk no cietuma pa kanalizācijas trubām. Un mūk nevis tādēļ, ka būtu saskatījies Prison Break seriālu, bet gan no inkvizīcijas. Izrādās, ka šamos nekrata fakts, ka Dans nomināli skaitās Sargs, nešķīsto spēku iznīcinātājs un vājo aizstāvis, viņi grib uzzināt sargu noslēpumus. Lieki piebilst, ka bēgšana izdodas un varonim tiek dota iespēja iegūt valdījumā savu grāfisti. Protams, grāfiste ir tikai nesen attīrīta no ļaunajiem nešķīstajiem spēkiem, pret tās iedzīvotājiem ir veikts pamatīgs genocīds, lielākā daļa kustamo lietu ir nospertas un arī pats ceļš uz turieni nav Rīga – Ventspils šoseja.

Ko lai saka, standarta izklaidējošā fantasy. Sižetu uz priekšu dzen darbība, varonis jau spēj pats reģenerēties un ir ieguvis pieslēgumu Akaši hronikām ar visiem čenelinga atribūtiem. Lieki piebilst, ka tāda kombene padara visas lietas triviālas. Izskatās, ka arī pats autors par to nedaudz ironizē, nosaucot vienu nodaļu „Klavieres mēdz būt smagas”. Galvenais varonis laiku pa laikam sūkstās, ka viņam atšķirībā no citiem fantasy varoņiem nekāds labais burvis uzreiz maģiju un austrumu cīņas nav iemācījis, viņu glābj tikai veiksme un ātras kājas. Tagad jau tas izskatās nedaudz piezemēti, jo apgreidi viņam ir ne pa knapi, tāds jau varētu iet lokālo Diablo sist.

Kopumā tieši tas, ko gribēju, viegla izklaidējoša literatūra. Nekā jauna fantasy žanrā šis darbs neienes, sižets redzēts daudzās grāmatās iepriekš. Lieku 8 no 10 ballēm. Tas, ka grāmata vēl nav bijusi pie redaktora, ir redzams. Galvenā varoņa viens no galvenajiem palīgiem, ejot uz ienaidnieka nometni, apstāsta izvietojumu, kas kur atrodas. Lai gan viņš kopā ar to uz šejieni atvilcies tikai pāris dienas atpakaļ un nekad tur iepriekš nav bijis. Toties runā kā vietējais takuzinis.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: