Navigate / search

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Без смягчающих обстоятельств by Леонид Медведовский

Без смягчающих обстоятельств

Uz pāris nedēļām biju pametis novārtā savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” megaprojektu. Kaut kā biju vienmēr atradis iemeslu izlasīt citu grāmatu, nevis to, kuru man dators izvēlējies no saraksta. Taču pēc “Policijas” izlasīšanas es sapratu, ka atzīmēt apkuras sezonas sākšanos vajag ar PSRS laika detektīvu. Nolēmu uzspļaut rudens lasīšanas tradīcijām un lasīju grāmatu vilcienā ietērpies savā čekista jakā bez tējas un prjaņikiem.

Taksists Mihails Nosikovs sestdienu pavada kā vienmēr remontējot darba volgu Pārdaugavā savā daudzstāvu pagalmā. Viss ir kārtībā, vakars, vietējā jaunatne par kaut ko plēšas. Taču, kad runas kļūst skaļākas, Mihails nolemj iejaukties un par to dabū nazi vēderā. Svētdienas rīts nozieguma vietā ierodas izmeklētājs Dmitrijs Agejevs, viņa uzdevums atrast bīstamo noziedznieku, kas sadūris taksistu. Stāsta gaitā autors piedāvā ne tikai piedalīties izmeklēšanās, bet arī uzzināt par to kā sabiedrībā, kura paceltu galvu dodas pretī komunismam, vispār var rasties noziedznieki.

Izmeklētājs Dmitrijs ir tikko no skolas, un darba pieredzes viņam vēl nav. Sevišķi tik smagu noziegumu izmeklēšanā. Skaidra lieta – rūdīts izmeklētājs visu atklātu laika sprīdī, kādā vidēji tiek izsmēķēta Elita markas smēķis. Taču jaunajiem ir jāmācās. Agejevam ir labs priekšnieks Ivars Bundulis, kas tēvišķi pamāca jauno fruktu un neļauj visu salaist grīstē. Ir arī padotie miliči, kas saprot rajona specifiku.

Valērijs ir nesen iznācis no kolonijas un nemaz nav pāraudzinājies, viņš visur meklē vieglo rubli. Un kas var būt vēl vieglāk, kā uzlauzt kiosku vai apzagt dzīvokli. Viņa dzīves moto ir vienkāršs:  “Noķer tikai muļķus”. Sevi par muļķi viņš neuzskata un noved no ceļa ne vienu vien viegli ietekmējamu jaunieti. Valērijs ir arī pirmais aizdomās turamais saduršanas lietā.

Tātad, kur LPSR teritorijā var rasties noziedzība? Atcerēsimies citātu no Bagātību salas:

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”.

Arī šajā stāstā noziedzība sākas no bērna kājas. Vecāki nepievērš uzmanību, skola laikus neredz problēmas un skat, mazais rezgalis jau klopē pagrabā kaimiņu sālījuma burkas. Vēlāk zog velosipēdu, kuru pārdod pa trīs rubļiem. Skaidra lieta, ka vēlāk viņš apzags šnabja bodi un nonāks kolonijā. Var būt arī citādi – puika aug ģimenē, bet vecāki neļauj turēt mājās kaķēnu. Puika ieļaunojas un kļūst par meistaru dzīvnieku spīdzināšanā. Un tur jau vairs sētnieces kāviens nelīdzēs. Taču vistrakākais ir tas, ka bērnā tiek ieaudzināta nevērība pret kopīpašumu. Uzbūvē māju, bet betona paneļus pamet sētā, māja nodota, ko vēl vajag? Šāda nevīžība no bērna kājas rada maldīgu priekšstatu, ka valsts īpašums nepieder nevienam. Bet ir jau vēl vecāki, kas izlaupa valsts īpašumu, nes mājās materiālus no rūpnīcām, lai iedzīvotos uz to rēķina. Tāds piemērs rada maldīgu nesodāmības sajūtu. Bērnu ir jāizmanto mājas darbos civillikumā noteiktajā kārtībā, bez atlīdzības. Tad atvase neizaugs kā kapitālists, bet gan kā prātīgs sociālists. Tas īsumā būtu viss par noziedzības cēloņiem.

Šāds mazais ķipars paaudzies vairs nespīdzinās kaķi un nesitīs burkas, nē, viņš ķersies pie lielām lietām. Viņi ielauzīsies veikalos un rūpnīcu noliktavās. Dzīvos dīku dzīvi, vēl trakāk būs bez noteiktas darba vietas, mēnesi pastrādās un tad trīs mēnešus gurķosies, meklēs darba vietu. Milicija tādam slīpētam zellim neko nepadarīs, nepalīdzēs pat komjauniešu aktīvistu aģitācija, tādiem Vaļerām tas būs kā pīlei ūdens. Pa dienu dzer, pa nakti zog.

Ne visi, protams, kļūs tik slīpēti, daļa vienkārši nodzersies. Sēdēs pēc darba pie Magnēta (vietējās alus mucas), un dzīve tā arī paies sutā. Taču viss šis augstākminētais liecinātu, ka cietumu un pāraudzināšanas sistēma ir neefektīva, taču nē, pat visrūdītākais noziedznieks padodas pāraudzināšanai, ir vienkārši jāstrādā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīšanas noskaņu iesaku radīt izņemot grāmatu no daudzkārt mazgāta importa plastmasas maisiņa. Ieslēdzot japāņu kasešu magnetafonu un uzliekot Maikla Džeksona Triller. Lasīšanas laikā apēsts no botāniskā dārza nočiepts ābols radīs neaizmirstamu grāmatas pēcgaršu, sevišķi, ja paralēli tiks tukšots Stoļičnaja degvīna puslitrs.

%d bloggers like this: