Navigate / search

Пещера отражений by Сборник

Пещера отражений

Šoreiz izvēloties, kuru „Piedzīvojumi. Ceļojumi. Fantastika.” grāmatu lasīt, nolēmu paņemt kādu no fantastikas stāstu krājumiem. Ļoti, ļoti sen atpakaļ jau biju viņu lasījis, bet, kas tajā iekšā, neko neatcerējos. Pēc anotācijas zināju tik vien, ka grāmatā apkopoti veseli 21 autora darbi, no kuriem daļa izdošanas brīdī bija nostabilizējušies kā nopietnie autori, bet daļa iesācēju darbi. Visus autorus vieno tas, ka viņi dzīvoja Latvijā, un kas to lai zina, iespējams, dzīvo vēl šobaltdien. Antolģijā ietverties stāsti ietver plašu problēmu spektru – zinātnes attīstību, nākotnes tehnoloģijas, cilvēku attiecības un atbildība par savu pasauli.

Kā jau bija sagaidāms, stāstu kvalitāte bija kā pa kalniem, no laba uz vāju, no interesanta uz garlaicīgu. Diemžēl jāatzīst, ka ne visi no autoriem sēja izpatikt manai gaumei. Daži stāsti lika uzdot jautājumu, kādēļ viņi te vispār atrodas. Piemēram,  stāsts Сауна by Юрий Касянич. Kinouzņemšanas grupa piedzeras pirtī un viņu dvēseles mēģina nolaupīt citplanētieši. Iespējams, ka tur bija baigā psiholoģiskā fiška, bet es tajā īsti neiebraucu. Nācās veselas 32 lapaspuses garlaikoties. Un tad man radās arī tāds visnotaļ šovinistisks priekšstats, ka vismaz šajā grāmatā atrodamo rakstnieču darbi ir diezgan viduvēji, maigi izsakoties. Astoņdesmito gadu beigās rakstniecēm acīmredzot pienācās rakstīt tikai par jūtām un veidot tik samudrītus darbus par savu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ka tos uztvert bez smīkņāšanas man bija lielas problēmas. Iespējams, ka tā vairāk ir mana, nevis grāmatas problēma.

Uzskaitīšu stāstus, kurus atzinu par lasīšanas un ievērības cienīgiem. Pirmkārt, ievērību ir pelnījis Николай Гуданец. Viņa darbos ir daudz ironijas, pasmiešanās par pasauli un varoņiem. Kaut kas viņā man atgādina Katneru.

Ягненок Билли и серый ящик – kāds kosmosa kuģa kapteinis nemāk lāgā uzvesties, lamājas, apspiež komandu. Viņam tiek piešķirts uzvedību koriģējošs robots. Pēc kāda laika ar kapteini viss ir štokos, to gan nevar teikt par robotu. Pavisam īss un kodolīgs 8 no 10 ballēm.

Петля – ceļošana laikā un tā paradoksi. Reizēm pirms iekāpt laika mašīnā, kuru tikko esi izgudrojis, vajadzētu pārbaudīt visus savus izvedumus un izsvērt izrietošās sekas. Savas dzīves izmainīšana ir laba lieta, taču to vajag darīt ļoti, ļoti uzmanīgi. 8 no 10 ballēm, galvenais varonis pārāk ir ieciklējies uz savu labklājību.

Машина счастья – kāds puisis šķūnī uzbūvē mašīnu, kura piepilda katra cilvēka viskvēlāko vēlēšanos. Cilvēku ar vēlmēm netrūkst, taču problēma ir tā, ka viskvēlākā vēlēšanās ne vienmēr ir tā ,kuras piepildīšanos vēlamies. 10 no 10 ballēm, jautrs stāsts par cilvēka patieso dabu.

Otrs pieminēšanas vērts autors ir Владимир Михайлов. Viņa darbi man ir patikuši jau no bērnu dienām.

Приглашение на ночную охоту – zemes diplomātiskā misija tiek nosūtīta uz Sinerianas impēriju. Tur viss būtu normāli, ja ne Kodekss, kurš atspoguļo tikai un vienīgi patiesību. Sen atpakaļ kāds no impērijas monarhiem izteica apgalvojumu, kas neatbilda realitātei un civilizācijā sākās lielas problēmas. Labs stāsts par dogmatismu, nespēju mainīties un autokrātiju. 9 no 10 ballēm.

Trešais autors, kura darbi man iepatikās bija Вячеслав Морочко. Viņam gan ir tendence likt saviem varoņiem uzupurēties cēlu mērķu vārdā. Stāstā На грани – kādam kosmosa kuģa pilotam ir jāizvēlas paša dzīvība vai planēta, kuru viņš tikko ir apmeklējis. «Пыль» – runa vairāk ir par patiesību un vēlmi tās vārdā mirt.

Kopumā stāstu krājumam var likt 6 no 10 ballēm. Par daudz ir tādu stāstu, kurus var šķirt pāri, neko nezaudējot. Taču ir atrodama arī laba un kvalitatīva zinātniskā fantastika. Daļa no autoriem ir amatieri, kuriem sanāk ne pārāk. Bieži gadās, ka ideja ir laba, taču dikti samudrīts izpildījums. Pavisam traki ir, ja nav ne idejas, ne izpildījuma, taču darbs ir nopublicēts. Vienam stāstam uz trīs lapām pat bija divi autori, un pats stāsts veidots kā lasītas grāmatas pārstāstījums. Kādēļ viņš iekļauts šajā krājumā –  nesapratu.

Платиновый обруч by Бааль Вольдемар, Николай Гуданец, Вячеслав Морочко, Александр Дукальский, Владлен Юфряков, Сергей Кольцов, Любовь Алфёрова, Валентин Сычеников

Платиновый обруч

Kārtējā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas izlasīšanas projekta grāmata. Šoreiz man gribējās izlasīt kaut ko no fantastikas, un paņēmu šo stāstu krājumu. Kaut kad agrāk jau bija nācies viņu lasīt, taču neko konkrēti atcerēties nespēju.

Grāmatā atrodami pāris desmiti lielākoties Rīgā dzīvojošu Latvijas fantastikas rakstnieku darbi. Šī antoloģija ir veltīta nestandarta zinātniskajai fantastikai. Te centrā nav tehnoloģiju attīstība un cilvēka un cilvēces spēja tikt ar to galā. Te lielākoties dominē stāsti par cilvēka sastapšanos ar brīnumaino un neizskaidrojamo. Kā cilvēks rīkosies nestandarta situācijās, autori arī iedziļinās sava varoņa rīcības motīvos, tajā, kas notiek tiem galvās, un pasaules uztveri.

Teikšu kā ir – tāda eksperimentālā fantastika. Varbūt astoņdesmitajos šiem stāstiem bija kāds īpašs novitātes piesitiens, mūsdienās viņus lasot, tie (ar dažiem izņēmumiem), šķiet nedaudz primitīvi un īpaši nesaistoši. Trakākais ir tas, ka pēc izlasīšanas liela daļa no viņiem tūdaļ izplēn no atmiņas. Jo nekā tāda atmiņā paliekoša tur nebija. Daļa no viņiem ir ļoti samudrīti, kādēļ ir jāraksta tik garlaicīgi, riņķī un apkārt, nesapratu. Būšu pavisam godīgs, dažu labu stāstu un viņa būtību es nesapratu nemaz. Izlasot pat divas reizes, tā arī nespēju iebraukt, ko autors ar to mums vēlējies pavēstīt! To, ka dzert ir slikti, var kļūt par zirnekli, dzeršana noved pie sieviešu iekaustīšanas. Reizēm man radās aizdomas, ka daļa no stāstiem ir sarakstīti, lai paustu negatīvu nostāju pret alkoholismu PSRS. Par to, kā tas var novest pie globālas degradācijas un citām sliktām lietām. Lai gan stāsts par pohainu virpotāju frēzētāju man garantēti iespiedīsies atmiņā. Tas nekas, ka tur absolūti nebija nekā fantastiska.

Viens no plusiem, kas jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā Padomju laikmetam neraksturīgi vietām dominē misticisms, tiek piesaukts Dievs, spekulēts par aizkapa dzīvi, un komunisms ne vienmēr ir iestājies. Diezgan detalizēti tiek veltīta uzmanība blatam, deficītam, birokrātijai un tam, ka totalitārs režīms pie laba gala var nenovest.

Arī antoloģijas titulstāsts „Платиновый обруч” by Бааль Вольдемар, godīgi sakot ir nežēlīgi garlaicīgs vēstījums fabulas formā, par to cik slikti būtu, ja zemas attīstības pakāpes radībai būtu iespējams iegūt visu, ko tā vēlas ar dažiem ierobežojumiem. Tiekot līdz pusei, jau sen ir skaidrs kā tas viss beigsies, bet autors to neapzinās, un kā cītīgs grafomāns apraksta putnus, kas piedēvē sev latīniskus titulus un iet aiz sava vadoņa uz savu un pasaules bojāeju.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kurus interesē nestandarta padomjlaiku fantastu sacerējumi. Antoloģijas mērķis acīmredzot nav bijusi kvalitāte, bet gan iespēja salikt vienā grāmatā Rīgas fantastu darbus. Grāmata sevi ir izsmēlusi jau pēc pirmajām deviņdesmit lapaspusēm, tad vēl nekas eksperimentāls nav sācies un dominē daudz maz zinātniski fantastiski stāsti.

Покинутые во вселенной by Николай Гуданец

Покинутые во Вселенной

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu. Šī ir 29. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Šo grāmtu jau reiz biju lasījis, bet neko neatcerējos, tādēļ izvēle krita uz viņu. Otrs iemesls bija tas, ka viņas iegūšana īpašumā man izmaksāja salīdzinoši dārgi, veselus 7 EUR.

Cilvēce ir tikusi vaļā no visām sliktajām īpašībām un dzīvo pilnīgā harmonijā. Kā to panāca? Pavisam vienkārši – visus kriminālos elementus sasēdināja kosmosa kuģos un nosūtīja piespiedu kolonizācijā. Tā tagad visā galaktikā galvenie ir labie cilvēki, izņemot nedaudz pāri simtam planētu, kas ir zem karantīnas. Tur tagad dzīvo kolonisti, kas cēlušies no izsūtītajiem kriminālajiem elementiem. Lielākoties šo planētu attīstības līmenis ir pirmsindustriālais, un tām nav nekādu cerību izrauties līdz kosmosam. Taču labā cilvēce ir pazaudējusi vienu lielu priekšrocību, tai vairs nav agresijas un, ja kolonistiem izdotos iegūt savā īpašumā darbojošos kosmosa kuģi, viņi varētu iekarot visu galaktiku. Stāsts “30 контейнеров для господина Зет”” apskata tieši šādu scenāriju.

Starp cilvēkiem un kolonistiem stāv tikai Izlūki, viņi monitorē situāciju kolonijās. Uļs tiek padzīts no izlūkiem, jo kļuvis pārāk līdzīgs kolonistiem, vēl nedaudz un spēs vēl kādam sadot pa muti. Tādi cilvēki ir bīstami sabiedrībai un kolonistiem ar’, jo šāds izlūks var tos sākt uzskatīt par zemākas klases saprātīgām būtnēm un sākt ieviest savu taisnību. Taču kļuvis par otrās klases pilotu, Uļs nejauši atklāj plaša mēroga konspirāciju. Stāsts ir par to, ka nepietiek vien ar saukli “Viņš ir es”, ja šādam sauklim patiesā jēga ir  “tikai tādā gadījumā, ja viņš ir tāds pats kā es”.  Par to, vai civilizācija sevi var saukt par humānu, izmetot mēslainē kādu savu daļu un neliekoties par tiem vairs ne zinis. Vai ir normāli ļaut tiem slepkavot vienam otru, mirt badu un paciest mocības, izvēloties dzīvot savā iedomātajā perfektā pasaulē? Ko darīt tad, kad pašiem vairs nav palikuši nekādi instrumenti ar kuriem šo problēmu risināt? Vai šādām problēmām vispār ir atrisinājums? Bijušajam izlūkam apstākļu spiestam nākas padzīvot kopā ar kolonistiem pa īstam, bez atbalsta grupas un cerību uz izglābšanos. Tas maina perspektīvu, un sev ar pārsteigumu viņš saprot, ka arī viņi ir cilvēki.

Stāstā daudz kriminālās leksikas, urkas un lohi biezā slānī, taču bez mātes vārdiem. Ko gan var gribēt no kriminālnoziedznieku pēctečiem. Likumu bāze ar vairāk ir po poņaķijam, bet tas piedod savdabīgu nokrāsu stāstījumam. Var teikt, ka priekš 1990. gada diezgan progresīva un nestandarta valoda. Par to cepums autoram.

Otrs stāsts “Двое с Золотой Канавы” veltīts diviem kriminālnoziedzniekiem, kurus “izglābj” labie cilvēki. Viņi ir nolēmuši izdarīt pāraudzināšanas eksperimentu. Daļēji tas izdodas. Centrālā tēma – viss ļaunums pasaulē nāk no naudas un nepareiziem smadzeņu ritmiem. Vienai daļai no postulātiem varētu piekrist, bet no otras puses, tā ir vāji slēpta komunisma ideju atražošana. Ideja ir, ka cilvēkam ar laiku apnīk neko nedarīt, un viņš sāk strādāt pie lietām, kas viņu interesē. Taču autors izlaiz veselu kaudzi ar cilvēka motivējošiem un demotivējošiem faktoriem. Piemēram, ko darīs sabiedrība, ja kodolspēkstacijas inženierim, krīzes apstākļos viss piebesīsies un viņš aizies no darba, jo netur slodzi? Labi, viņi vairs nav spējīgi nogalināt, un viņa aiziešana radītu iespēju nogalēt daudzus ļaudis. Bet tai pat laikā, nevarētu atrast cilvēkus darbam, kurā pastāvētu iespēja tīšām vai netīšām kādu nogalināt.

Laba grāmata par gaišo nākotni vieniem un ne tik gaišo citiem lieku 7 no 10 ballēm. Vairāk gan lasāma, lai iepazītos ar padomjlaiku pēdējo gadu fantastikas vēsmām. Autors necenšas kopēt galveno tendenci, bet dot pats kaut ko no sevis.

%d bloggers like this: