Navigate / search

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира by Ник Перумов

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира

Marta sākumā manās rokās nonāca kārtējais Мир фантастики numurs, kurš bija veltīts stīmpankam. Nemaz nerunājot par to, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā iebira vesela kaudze ar šī žanra pīlāriem, es iepazinos arī ar listi, kurā bija piesaukti vērā ņemamie krievu autoru stīmpanka darbi. Ar Perumovu man ir tādas love&hate attiecības, pirmās viņa sērijas grāmatas es izlasu ar aizrautību un ātri. Es pat tās rekomendēju citiem, taču ar laiku sērijas atšālējas, un pat es viņas pametu pusratā. Nolēmu atkal atgriezties pie zināma autora, kurš pārmaiņas pēc rakstīs ne tikai par magiem un globālām kataklizmām, bet par stīmpanku.

Impērijas jūrās kuģo monitori, uz robežām traucas tvaika bruņuvilcieni. Tvaiks un ogles ir impērijas dzinējspēks, pēc Kataklizmas pasaulē daudz kas ir mainījies, taču impērijas tieksme pēc ekspansijas ir palikusi tādi pati. Patlaban Impērijas intereses ziemeļu virzienā ir sadūrušās ar noslēpumainajiem Rooskies. Rooskies ir atpalikuši barbari, kuri neapjēdz savas teritorijas bagātības – ogles, metāli, tas viss tur ir. Taču tā vietā, lai dalītos un iekļautos Impērijā, tie ir nolēmuši pretoties un pasarg dies’, viņi izmanto maģiju. Maģiju- ar kuru neviens normāls cilvēks nepīsies, jo tā ir absolūti nekontrolējama. Ne velti Impērijā Speciālais Departaments jau laikus izolē visus maģijas nēsātājus, lai tie nenodara postu. Taču ko darīt, ja tev ir vien divpadsmit gadu un tu sevī atklāj maģiju? Molinēra Evergrīna Blekvotera ir izvēles priekšā – gaidīt līdz speciālā Departamenta vīri viņu noķers vai noticēt barbaru puikam, kurš apgalvo, ka viņš zina skolotājus, kuri palīdzēs Mollijai tikt galā ar savām spējām.

Grāmatas galvenais pluss ir pasaule. Tajā nudien ir viss, kas nepieciešams stīmpankam – bez uzsvara uz korsetēm. Mollijai tās vispār neinteresē, viņai vairāk interesē mehāniķa ādas cepure un mašīnista brilles. Autora radītā Nord-Jorka ir Impērijas ziemeļu priekšpostenis ar milzīgiem dzelzceļa depo, ostu, tajā iegriežas milzīgi tvaika karakuģi un no tās iedzīvotājiem bruņuvilciens Levitāns komplektē savu komandu. Jā, ir mīnusi, tvaika katli aprij milzīgus ogļu daudzumus, pilsēta ir kvēpu pilna, un ne visi var dzīvot pārtikuši. Tvaiks industrijā ienāk aizvien vairāk, daudzus cilvēkus aizstāj tvaika darbagaldi un nabadzība vēršas plašumā. Rooskies pretstatā ir īsti dabas bērni, viņi ir spējuši pievārēt maģiju un dzīvot saskaņā ar dabu. Lai ar ir skaidrs, ka konflikts ir tipisks – daba pret industrializāciju. Industrija pārveido visu tā, lai var nolikt sliedes izsmelt resursus, piesārņot vidi. Maģija savukārt propagandē dzīvošanu saskaņā un mierā, nerauties pēc šķietamām bagātībām, bet spiest uz garīgumu.

Kāda tad ir Mollijas vieta šajā stāstā? Viņa pēc būtības ir savas mīļās Nord-Jorkas patriote. Dzimusi vidusšķiras ģimenē viņa jau no bērna kājas sapņo kļūt par noderīgu sabiedrības locekli. Viņai patīk un padodas rasēšana, viņa pārzina visus jaunākos Impērijas karakuģus un bruņu vilcienus, tā pa īstam līdz sīkumiem. Taču brīdī, kad viņa atklāj sevī maģiju, viņas dzīve izmainās. Ja viņa paliks, viņu aizvedīs un par viņu neviens neko vairāk neuzzinās, ja viņa aizbēgs, viņa nodos savējos. Pāri visam viņa ir tikai bērns, kurš vairāk par visu grib palikt dzīvot savā ģimenē. Taču, kad izvēle ir izdarīta, viņa cītīgi pilda savu apņemšanos. Ja stāsta galvenajai varonei ir divpadsmit gadi, tad ir skaidra arī autora izvēlētā mērķauditorija. Tai diemžēl es esmu jau par vecu, taču tādēļ vien nevajag ielikt grāmatu bērnu plauktā un izlikties, ka nekas nav noticis.

Lasot grāmatu nudien nav noslēpums, ko tieši autors ir domājis ar Rooskies. Tas ir tāds sapnis par senslāvu tradīcijām, kurām šajā pasaulē ir izdevies iegūt arī reālu taustāmu maģiju. Rooskies pasaules skatījums ir kardināli pretējs impērijas padotajiem, un šeit Mollija kalpo kā ceļvedis lasītājam, jo arī lasītājs neko par viņiem sākumā nezina. Tik vien, ka daži no viņiem spēj pārvērsties par zvēriem un ka te ir arī pāris īstas raganas. Autoram papildus grūtības sagādā arī tas, ka viņš ir nolēmis Mollijai likt runāt angļu mēlē, un tad sanāk tāds apgrieztais spogulis – Mollija runā kirilicā, bet Rooskies vietām ar latīņu burtiem. Kādēļ tas bija vajadzīgs, nemācēšu teikt, bet izskatījās nedaudz nepierasti, lai neteiktu dīvaini.

Tā kā šī grāmata ir Mollijai veltītas sērijas iesākums, tad sižets beidzas ar klifangeri, kas, lai ar’ paredzams, tomēr izskatījās pēc lieka mārketinga trika. Arī pašu sižetu nevar nosaukt par gana dinamisku, lai gan centrālais Mollijas uzdevums liktu Bilbo Bagginsam žēli smilkstēt stūrī. Lieku 8 no 10 ballēm, pasaule laba, taču pēc izlasīšanas paliek iespaids par nedaudz sasteigtu un nepabeigtu darbu. Noteiktu lasīšu arī nākošās grāmatas.

%d bloggers like this: