Navigate / search

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Kopš grāmatas iegādes jau daudz ūdeņu aiztecējuši, ar šī autora darbiem manas attiecības vienmēr ir bijušas savdabīgas. It kā patīk, tas pats Ledus cikls, bet lasīt nākamo kaut kā nevelk. Sāc lasīt, paiet laiks, kamēr iešūpojies, saproti kas un kā. Izlasi it kā labi, bet ne izcili. Tādēļ esmu pasācis vairīties.

Pasaule ir sadalīta, vietām atrodamas pilsētas, taču lielākoties to aizpilda mūžība. Tajā laiks ir pavisam savādāks, un bez īpašām spējām labāk nemaz nelīst. To apdzīvo būtnes un citi mošķi, neviens īsti nezina, kādēļ tā, un kā tas tā gadījās. Laiku pa laikam būtnes ielaužas pilsētā, un ja ar tādu sastapsies, tev paveiksies, ja nomirsi uzreiz. Galvenais varonis Viktors Grejs ir speciālais policijas komisārs, kurš izmeklē lietas, kurās iejauktas būtnes.

Stāsts ir standarta tumšās fantastikas detektīvs. Pasaule atgādina amerikāņu gangsteru uzplaukuma zelta laikmetu, kur politika un organizētā noziedzība iet roku rokā. Galvenais satiksmes līdzeklis starp cilvēku apdzīvotajām vietām ir vilcieni, un aizsardzības bastions ir cilvēki ar īpašām spējām un alķīmiķi. Viss vajadzīgais tiek iegūts alķīmiskajās rūpnīcās no mūžības. Nav nekas grūti, izmantojot reaģentus un kristalizētu mūžību sintezēt betonu.

Viktors Grejs ir tipisks šī žanra pārstāvis, izmeklētājs, kurš akli nekalpo likumam, sapratis savu vietu sistēmā un izmanto to savas dzīves uzlabošanai. Viņam ir savi principi un pat nedaudz idealizēts skatījums par lielāko labumu. Viņš tiek ierauts dīvainas slepkavības sērijas izmeklēšanā, kur atrisinājums negaidīti atrodas viņa paša pagātnē. Kā tēls ļoti labs, ātri pieradu pie viņa un diezgan veiksmīgi atradu daudz kopīgā pasaules skatījumā, tādēļ jau pēc pārdesmit lapaspušu izlasīšanas es biju drošs, ka grāmata man patiks. Autors ir pacenties, lai komisāra apsviedīgumu nepadarītu par supervaroņa cienīgu. Viņš ir loģisks plānotājs, un veiksme viņam smaida tikai tādēļ, ka viņš ir par to parūpējies jau iepriekš.

Neskatoties uz kolorīto galveno varoni, nevar noliegt ka lasot pirmo grāmatas daļu sāc šaubīties par sižeta esamību. Notiek jau daudz kas apšaudes, noziegumi un to atklāšana. Taču trūkst to notikumu, kas visu savilktu kopā loģiskā ķēdītē. Pārāk nesatraucos, jo detektīvos reizēm tā mēdz būt, ka tu nezini galveno vainīgo un pat to, vai maz ir noticis noziegums. Šis ir tas gadījums, kad daudzi mazsvarīgi sīkumi par svarīgiem kļūst vēlāk, un autoram vēlāk nebūtu jāatrisina sižets ar klavieru lietu. Viss ir loģiski saprotami jau no paša sākuma, tikai jāzina kur skatīties. Tāpat nez kādēļ šķiet, ka autoru ļoti ir ietekmējusi “Sin city”, lai gan lietaina un drūma pilsēta nudien iespējams ir arhetips, kura izdomāšanai nevajag nekādu ietekmi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk drūma pasaule, kurā ir daudz mistikas, taču tā darbojas racionāli, ja gribas palasīt detektīvu, bet ar mūsu realitāti ir par maz, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

Осквернитель by Павел Корнев

ОСКВЕРНИТЕЛЬ

Šī ir cikla Экзорцист ceturtā, un, šķiet, ka ne pēdējā grāmata. Man šis grāmatu cikls tīri labi patīk, tāds slepeno dienestu, maģijas un trillera mistrojums, interesanta pasaules koncepcija un interesants galvenais varonis. Grāmatu nācās iegādāties papīra formātā, jo vienkārši nespēju paciesties un sagaidīt elektroniskās grāmatas iznākšanu.

Grāmatas autors savu slavu ieguva ar ciklu Приграничье, kurā galvenie notikumi noritēja no pasaules atrautā pilsētā, kurā darbojās maģija un valdīja mežonīgo rietumu likumi. Ekzorcistā autors pievērsās pasaulei, kas atrodas attīstītā feodālisma fāze. Šeit dzīvo gan svētie, gan dēmonu apsēstie. Šajā pasaulē bez melnuma dvēselē ir tikai jaundzimušie, un ja tev ir pietiekoši daudz grēku, tad potenciāli tu vari kļūt par dēmonu mājvietu.

Grāmatas varonis Sebastjans Marts ir nedaudz citādāks. Arī viņam ir visas iespējas kļūt par apsēstu cilvēku, taču viņš pieprot šos dēmonus ieslodzīt savā dvēselē, padarīt par savu daļu. Ilgus gadus viņš kalpojis savai valstij kā īpašo uzdevumu agents. Kalpošana nav bijusi labprātīga, tomēr beigās tika panākta visām pusām pieņemama vienošanās. Pagājuši trīspadsmit gadi no pēdējā lielā darba, un Sebastjans šo laiku vadījis kūrējot vietējo noziedzīgo pasauli. Taču vienā dienā atvaļinājums beidzas, daļa no sadarbības partneriem mīklainos apstākļos iet bojā, priekšnieki tiek atbrīvoti no amatiem un Sebastjanu sāk medīt pa īstam.

Ja runājam par grāmatas varoņu detalizāciju, tad te ir izstrādāts tikai Sebastjans, pārējie cilvēki ir tikai dekorācijas, kuriem uzdevums ir palīdzēt, nodot un būt ienaidniekiem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo grāmata veidota, lai piesaistītu lasītājus notiekošajiem notikumiem nevis dziļai personību analīzei. Šis ir trilleris; šeit nav vērts lietot standarta detektīva lasīšanas pieeju, te vainīgos nekad neuzminēsi. Tie iznāks grāmatas finālā no nekurienes un, lai kā iepriekš lasīto nepārdomātu, nākas vien secināt, ka pie dotās informācijas apjoma vainīgo ir nereāli uzminēt.

Pozitīvi, ka šajā grāmatā un visā ciklā autors necenšas sadalīt pasauli labajos un sliktajos, melnums jau dvēselē ir visiem. Sebastjans arī pēc savas būtības ir padrūms tips (tas gan ir raksturīgs visiem šī autora varoņiem), viņš nebaidās no roku smērēšanas, viņam ir savējie un citi. Bet ja savējais nodos, tad nazi nierēs dabūs arī viņš. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir par grūto mafijas bosa ikdienu pasaku valstībā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir laba izklaidei, nekāda dziļāka jēga un uz eksistenciālām pārdomām rosinoša te nav. Toties ir interesanta pasaule un intrigas. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kuri pievārējuši iepriekšējās trīs. Tā kā grāmatas lasīju to iznākšanas brīdī, tad lasīšana ievilkās četrus gadus. Tas savukārt noved pie tā, ka pirmās piecdesmit lapaspuses es cenšos izmisīgi atcerēties, kas kurš ir. Domājams, ka nākamā sagaidāma vēl pēc gada vai diviem, noteikti lasīšu.

МОР by Павел Корнев

Mor

Kārtējais krievu fantasy darbs, kura iznākšanu es gaidīju ar nepacietību. Vismaz no tā brīža, kopš uzzināju par to. Man patīk, kā autors raksta un attīsta savu varoņu piedzīvojumus, arī viņa pasaules, lai ar pārāk neatšķiras no mūsu pašu zemītes, ir diezgan interesantas, lai nebūtu jākoncentrējas tikai uz varoņa aktivitātēm.

Tātad, galvenais varonis Sebastjans ir slepenais aģents. Viņa uzdevums ir doties tur, kur viņam liek priekšniecība, nebrīnīties, ja viss līdz galam netiek izstāstīts, un vispār lieki neuzdot jautājumus. Sebastjanam piemīt viena īpašība – viņš prot pavēlēt tumsas radījumiem, vismaz tiem, kuri nonāk viņa nagos. Sebastjana pasaulē tikai jaundzimušajiem un svētajiem ir tīras dvēseles. Pārējiem dzīves laikā tajās uzklājās tumsas gabaliņi, izdari grēciņu un nedaudz tumsas ieiet tevī. Ja šādi grēciņi sakrājas pa daudz, tu kļūsti apsēsts, un Bezdibenis tevi izmanto jau saviem mērķiem.

Grāmata sastāv no pieciem stāstiem, kur katrs ir pats par sevi, un tos vieno vien kāda noslēpumaina konkurējošās puses aģenta tēma. Tā tādi ne pārāk intelektu noslogojoši īsi detektīvstāstiņi, kuros nemaz nav jēgas censties uzminēt vainīgo. Jo vainīgais parādās pašās beigās un bieži vien stāstā nemaz netiek pieminēts. Toties labi tiek aprakstītas vietējo iezemiešu intrigas un cīņa pret Bezdibeņa radījumiem. Skaidra lieta, ka mūsu varoņa pusē ir veiksme, izveicība un labs plāns. Tas viss ienaidniekiem praktiski neatstāj nekādas izredzes. Tas viss būtu jauki, ja vien neatstātu iespaidu, ka Sebastjana pasaulē vienīgais gudrais ir viņš pats un viņa priekšniecība, pārējie tādi viduvēji pajoliņi, kas nespēj pat savas pēdas pietiekami apslēpt.

Šī ir no smadzeņu košļenēm, nekādu īpaši dziļu jēgu tajā var nemeklēt. Jo to, ka pasaule nav tikai balta un melna mēs jau visi zinām tāpat. Toties lasās ātri un ir interesanti uzzināt, kas būs tālāk. Diemžēl grāmata varēja būt vēl nedaudz biezāka, būtu sanākusi interesanta lasīšana.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tomēr biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Laba atslodzei pēc vai pirms darba dienas, bet uz neko nopietnu pretendēt nevar.

 

ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

ProkMetal

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Zhnec

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.

%d bloggers like this: