Navigate / search

Смертноземельская война (По следам Алхимика, #3) by Алексей Абвов

Смертноземельская война

Ar tām viduvējām fantāzijas sērijām ir visai interesanti, tu, cilvēks, lasi un ar prātu saproti, ka labākajā gadījumā šo grāmatu var pieskaitīt lubu literatūrai, kuru sarakstījis cilvēks ar grafomānijas iezīmēm, taču ar sirdi tu gribi uzzināt, kā tas viss beidzās. Un nez kādēļ tieši šāda literatūra ir mana vājā vieta!

Cikla trešajā grāmatā galvenais varonis Viktors tiek ierauts visīstākajā karā. Savas darbības rezultātā viņš ir ieguvis sev ietekmīgus ienaidniekus, un tie nav gatavi samierināties ar esošo situāciju. Arī tie, kurus viņš ir uzskatījis par sabiedrotajiem, vairāk ir ieinteresēti tajā, lai visu atbildību uzgrūstu viņam, un paši pieslietos uzvarētājam. Situācija tomēr nav tik kritiska, Viktoram ir izdevies iegūt sev nelielu, bet lojālu karaspēku, viņa maģiskās spējas attīstījušās vēl vairāk, un galu galā pret Kalašņikova lodi nepalīdzēs nekādas maģiskās barjeras.

Ja pirmajās grāmatās bija sišanās uz augšu un mikromenedžments, tad trešā grāmata ir pamācība par to, kā gatavoties karam, ja tavā rīcībā ir puse no nelielas pilsētas resursiem. Viktors šajā jomā izrādās īsts Aleksandrs Lielais, kas nebaidās pieņemt pareizos lēmumus pareizajā brīdī. Būtu jau labi, ja šie lēmumi sakņotos kaut kādā sižeta loģikā un stāsta struktūrā. Autors savam varonim tik daudz neuzticas. Galvenā varoņa patiesais trumpis ir tas, ka viņš ir labās attiecībās ar autoru.

Grāmatas pasaules ekonomika. Nenoliedzami, ja tu esi stāsta galvenais varonis, tad pazīšanās ar grāmatas autoru var tev nākt tikai par labu. Viktoram, piemēram, par naudu nekad nav jāuztraucas. Ja pirmajā grāmatā viņam darbības nodrošināšanai vajadzēja 300 zelta naudiņas, tad tagad 500’000 naudiņas. Kā kompensēt šādas vajadzības? Varētu atainot desmitiem gadu ilgu ekonomikas attīstību, kas beigu beigās radītu šādus ieņēmumus, kurus tad varētu notērēt. Taču, ja naudu vajag pēc mēneša? Galvenajam varonim tīri nejauši ir izdevies novākt vietējo augļotāju, taču tur atrasto naudu autors viņam neapdomīgi lika ātri iztērēt. Un pārdesmit tūkstoši tomēr nav pusmiljons. Tagad autoram nākas ķerties pie vecās labās teroristu metodes, ķīlnieku sagrābšanas un naudas izspiešanas. Labi, ķīlnieki jau ar nav nekādi zelta gabali, bet tomēr. Par tādiem niekiem kā masveida naudas iepludināšana ekonomikā un inflāciju autors lāga neiespringst. Nav jau tā, ka neko nezinātu, bet nenovērtē multiplikatora efektu kādas reizes desmit noteikti.

Grāmatas pasaules tehnoloģiju attīstība. Šoreiz visas tehnoloģijas tiek attīstītas kara vajadzībām un transporta nozarē. Tehnoloģiskā progresa dzinējspēks ir Viktors. Kamēr citi pa naktī guļ, viņš sēž darbnīcā un būvē motociklu, saziņas amuletu vai citu saimniecībā noderīgu lietu. Talants viņam ir, un gulēt viņam nevajag. Jaunā pasaule ir stagnējoša un jaunas idejas apkarojoša, tā balstās lielākoties uz seniem atklājumiem, kurus arī ne visus vairs var atkārtot un ar to visu laiku ir pieticis. Viktors ar saviem automobiļiem, protama lieta, ka ir visgudrākais. Viņa ražojumi ir stīmpanka produkti maģijas un tehnoloģijas apvienojumi. Galvenais, ka visi izgudrojumi ir laicīgi un noderīgi. Viņam nekad nav tā, kanoderētu mocis, bet diemžēl vēl nav uzbūvēts. Viktoram vienmēr ir tā: pa nakti būvēju moci ,no rīta tas tīri „nejauši” noder.

Pats sižets ir pārbāzts ar piedzīvojumu elementiem. Tā kā šī ir jau trešā cikla grāmata, tad ir skaidrs, ka sliktākais, kas var notikt ar Viktoru, ir atmiņas zaudēšana. Pārējais viss ies kā pa sviestu. Šķiet, ka autors spiež uz tiko pubertāti izgājušu jauniešu auditoriju, vai arī viņš vēlētos specializēties pornofilmu scenāriju rakstīšanā. Galvenā varoņa maģisko spēju apjoms ir tieši saistīts ar viņa seksuālo dzīvi. No sākuma tas, šķita amizanti, bet sižeta attīstība, labāk būtu bijis varonim likt uzlādēties no koka. Citādi sanāk tāda dīvaina pasaule, kurā, ja sievieti pietiekoši bieži „nedrāž” augsta ranga mags, tā kļūst nesmuka un ātri nomirst.

Kopumā 5 no 10 ballēm. Autoram vajadzētu iemācīties neierakstīt sevi stūrī un necensties visus mēslus, kas krīt par viņa varoņu galvu, pārvērst par zeltu. Pasaku valstība – saprotu, bet vajag tak zināt arī kaut kādu mēru un ievērot laimīgo sakritību limitu. Grāmata apraujas pusvārdā un šķiet, ka gaidāmi vēl daudzi līdzīgas kvalitātes darbi, kas turpinās iesāktot tēmu. Vai lasīšu tālāk  – vēl nezinu.

Алхимик. За тенью ушедшего Алхимика (По следам Алхимика #1, #2) by Алексей Абвов

Alchimik
Sen nebiju neko lasījis no popodancu žanra, ja gribam būt precīzi, tad no paša jūnija. Tik ilga absistence no sava mīļākā fantāzijas žanra nebija pagājusi bez sekām. Paņēmu lasīšanai sev nezināmu autoru, balstoties pilnībā tikai uz grāmatas anotāciju, parasti tas nav prāta darbs, bet šajā žanrā tāpat jau ir skaidrs, par ko būs grāmata. Tā ka sērijā iznākušas jau divas grāmatas, tad nolēmu aprakstīt viņas abas uzreiz.

Alķīmiķi ir dīvaini ļaudis, maģijas pasaulē viņiem ir lielas iespējas, pat lielākas nekā kārtīgam magam. Viktoram gan par to nav nekādas nojausmas, jo viņa darbs ir slepenas kodolfiziķu pilsētiņas institūta apsargāšana. Pats reiz bijis fiziķis teorētiķis, taču kādā viņa eksperimentā uzgāja gaisā iekārta, un viņam nācās darbu mainīt. Pēkšņi kādā dienā viņš attopas pilnīgi svešā pasaulē, kurā valda maģija. Ko darīt Zemes cilvēkam? Sākumā vajag vienkārši izdzīvot, un tad jau redzēs. Izrādās, ka Viktoram piemīt diezgan iespaidīgas maga spējas un, šķiet, arī talants uz alķīmiju. Šajā pasaulē ar elfiem un rūķiem ir pavisam švaki, toties ir radioaktīvās zonas, no kuriem vietējie stalkeri stiepj ārā dažādus artefaktus.

Izlasot abas grāmatas var tikai konstatēt acīmredzamo, šī sērija nebūs nekāds žanra pīlārs. Te nav praktiski nekāda jauna pienesuma visai nolietotajā popadancu pasaulē. Rakstīšanas stils vairāk velk uz litRPG ar novirzi uz inventāru nekā uz nopietnu bojeviku ar piedzīvojuma elementiem.

Pasaule, kurā ir nokļuvis Viktors, neizceļas ar oriģinalitāti. Aizliegtās zemes – vieta, kas uz konkrētās planētas kalpo kā sava veida izsūtījuma zona, kura papildus dod peļņu tās uzraudzītājiem, nav nekas oriģināls. Arī galvenais biznesa veids – artefaktu vākšana no iepriekšējās kultūras drupām ir standarta risinājums. Pati pasaules sabiedriskā iekārta ir feodālisms ar totālu šķiru noslāņošanos, ja esi lords, tad lords, ja dzimtcilvēks, tad dzimtcilvēks. Uz augšu nekad netiksi. Reiz gan Alķīmiķis ir mēģinājis veikt revolūciju vietā, kur tagat atrodas Aizliegtās zemes, bet viņu nolika pie vietas. Taču tur radītie artefakti ir iekārojams guvums.

Runājot par pašiem artefaktiem un galvenā varoņa aprīkojumu, autors ielaižas lapaspusēm garos aprakstos. Lasot tos, uzzinām absolūti nevajadzīgus sīkumus par visu – no kalašņikova automāta pašreizējā stāvokļa un patronu skaita mugursomā līdz artefakta programmēšanas niansēm. No sākuma tas palīdz iejusties pasaulē, tomēr ar laiku apnīk, un es sāku garos aprakstus lasīt pa diagonāli. Cik tad var lasīt pēc katras kaujas iegūto trofeju aprakstus. Nepatikās arī stāstā izmantoto artefaktu jaudas eskalācija, ja sākumā visiem pieejams artefakts ir parasts drēbju tīrītājs, tad uz otrās grāmatas beigām bāzes minimums jau ir unikāls aparāts, kas spēj tā valkātāju padarīt neredzamu. Un tādi unikālie artefakti pēkšņi kļūst pieejami katram otrajam pretimnācējam. Sāku pie sevis smīkņāt, ka pasaules acīmredzot levelojas uz augšu līdz ar galveno varoni.

ЗА ТЕНЬЮ УШЕДШЕГО АЛХИМИКА

Galvenā varoņa kā personas attīstība praktiski nenotiek, visa viņa pieredze jau iegūta uz Zemes un šajā pasaulē viņš attīsta tikai savas maga un organizatora spējas. Nabadzībā viņš ilgi nesēž, jo, kā jau žanrā pieņemts, viņam “paveicas”. Par paveikšanos to gan ir grūti nosaukt, pār viņu nolīst vesels klavieru lietus. Viņš atrod retus artefaktus, nogalina dzīvniekus par kuriem neviens neko nav dzirdējis, iemanto koku labvēlību un vēl viņam ir pistole. Kam viņam vēl kaut kur augt, galvenais ieviest pasaulē savu kārtību? Vienu vārdu sakot, ja tava aizraušanās ir daudzdimensiju objektu grozīšana prātā, tad arī tu šai pasaulē izsitīsies augšā, ja vien tevi nenovāks. Viņa galvenais mērķis ir lauzt sistēmu un ieviest te savu kārtību, tā teikt, parādīt vietējiem, kur vēži ziemo, un veidot demokrātiju pēc savas saprašanas. Autoram nav gājusi secen mūsdienu Krievijas ideoloģijas princips – ja kaut kas valdībā nav kārtībā, tad tikai tādēļ, ka tajā atrodas seksuālās minoritātes.

Vietējās Zonas (tā patiešām ir Zona, no kuras aizmukt praktiski nebija iespējams, līdz neieradās mūsu varonis) likumi ir pavisam vienkārši, katram ir statuss. Statusa līmenis paredz noteiktu dzīves stilu un naudas apjomu. Ja naudiņas kļūst pārāk daudz, vietējās autoritātes naudiņu konfiscē un strādā tālāk. Visu kontrolē autoritātes (vietējie mafijas krustēvi), bez viņu ziņas nekas nenotiek. Skaidra lieta, ka pāris nedēļu laikā Viktors kļūst par autoritāti. Visi pārējie ir vergi, amatnieki, meklētāji (stalkeri), magi un vietējā kulta kalpi.

Maģijas galvenais avots ir siltums, pieredzējuši magi to ņem no gaisa, muļķi no ķermeņa. Autors ir pacenties aprakstīt sīki un smalki par dažādiem dzīvības kanāliem un seksa nozīmi maģisko spēju attīstīšanā un atjaunošanā, bet nekādas struktūras visā šai lietā nav. Galvenais, lai galvenais varonis varētu jebkurā brīdī izkulties no nepatikšanām. Maigi izsakoties, visa maģijas sistēma ir ļoti haotiska, nomināli pastāv dažādas magus kolas, bet visi kā viens nodarbojas ar mentāliem uzbrukumiem un gaisa cirvjiem.

Pirmajā grāmatā sižets attīstās kosmiskā ātrumā, galvenais varonis iepazīst pasauli, lietu kārtību un sitas uz augšu. Otrajā visa lieta tiek nobremzēta. Sākas mikromenedžments. Mēs sīki un smalki uzzinām mājas iekārtošanas nianses, kās salabot maģisko plīti, pāris reizes ejam nopirkt pārtiku, atjaunojam apsardzes sistēmu un ēdam. Šādus aprakstus lasot sāka, šķist, ka autors nedaudz aizraujas ar grafomāniju un uzpūš apjomu. Grāmatas pašas par sevi ir bez nobeiguma, stāstījums vienkārši apraujas, lai turpinātos nākamajā grāmatā. Tas rada jautājumu, kādēļ tad jāplāno sērija uz veselām trīs grāmatām.

Pozitīvais – interesanti konstruēta pasaule, lielākoties spraigs sižets un nelieli stīmpanka elementi.

Negatīvais – grafomānija, galvenā varoņa stagnēšana kā personība, klavieru pārpilnība krūmos.

Kopumā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Nekā jauna, taču perfekta smadzeņu košļene. Izklaidei pašā laikā, sākot lasīt ir grūti atrauties. Lasi un saproti, ka te nekā jauna neatradīsi, un fināls ir paredzams, varonis praktiski jau ir ar dieva spējām, bet gribas zināt, kā tas viss tomēr beigsies. Izlasot šīs divas grāmatas gan vēl beigas neuzzināsim, te vēl jāpagaida trešā grāmata.

%d bloggers like this: