Navigate / search

ТЕМНЫЙ БОГ by Сергей Карелин

Tumshais Dies

Pirmo grāmatu par rūķa Mirna piedzīvojumiem es jau izlasīju un aprakstīju, un pēc inerces izlasīju arī otro daļu. Rūķa Mirna piedzīvojumi turpinās, ticis labā maizē, šis dzīvo cepuri kuldams, tomēr ļaunie tēli viņu nemaz nav aizmirsuši un joprojām kāro iegūt savā īpašumā Gnorma akmeni. Parādās galvenais ļaunais tēls tumšais dievs Inindra, kas plāno sagrābt varu visā Enikejas pasaulē. Tad nu Mirnam vispasaules miera labā nākas stāties pretī ļaunajiem un nobeigt Gnorma akmens lietu līdz galam.

Parasti es pēc diezgan paknapas pirmās grāmatas otro nelasu. Šoreiz kaut kā bija nopirkušās abas grāmatas uzreiz, un kaut kā bija žēl grāmatu antikvariātā iztērētie 50 santīmi, un tomēr izlasīju. Galvenais pozitīvais grāmatā ir salīdzinoši lielie drukas burti un mazais lapaspušu skaits. Pats sižets no taisnvirziena ir kļuvis par tādu kā bezmērķīgu klaiņošanu no viena varoņdarba uz otru.

Galvenais, kas apbēdina, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors lasītāju uzskata par totālu idiotu, kas nespēj atcerēties iepriekšējā rindkopā rakstīto. Visas grāmatā aprakstītās pilsētas ir ar augstiem, neieņemamiem mūriem, tomēr magi spēj atvērt portālus un teleportēties visur. Tātad no mūriem nekad nav bijusi nekāda jēga un arī nav (tikai kā vieta no kurienes vērot kaujas). Rūķis Mirns, izmests nezināmā apkaimē no teleporta, nosaka atrašanās vietu ar maģijas palīdzību, taču nākamajā rindkopā secina, ka maģija šajā mežā nestrādā.

Joprojām varoņi tā vietā, lai teleportētos, labprāt pārvietojas ar zirgiem. Jaunais gaišais tēls Vorfols vispār pārvietojas ar lidojošu tepiķi un tādu sarūpēt viņam nekad nav problēmas, taču īpaši steidzamos gadījumos visi riskē ar dzīvību braucot ar dzīvību. Izskatās, ka grāmatai redaktors nav bijis vispār, lai gan beigās tiek pieminēts. Inindra kā ļaunais tēls ir kā multeņu varonis, absolūti ļauns un viltīgs, bet nez kāpēc nekādu pievienoto vērtību sižetam nedod, lai arī ir visas šīs jezgas vaininieks. Arī taisnības cīnītājs Mirns ar aktīvu līdzdalību neizceļas, bet peld līdzi straumei. Kā būs tā būs un, ja ir ziepes, tad gan jau kāds izglābs. Grāmata ir pilna ar tādām lažām un brīnumainiem sižeta pavērsieniem, ka sižets pārvēršas farsā jau pēc pirmajām piecdesmit lappusēm.

Tagad rodas jautājums, kādēļ es tādu „ļoti švaku” darbu vispār esmu lasījis? Viens no iemesliem, es nevarēju noticēt, ka cilvēks var tādu sviestu dzīt četrsimt lapaspuses, kļūdījos. Var un dzen mierīgi. Otrs iemesls ir viņa agrākais grāmatu cikls „Šandalas hronikas”, kas bija diezgan baudāms gabals tālajā 2001. gadā. Kopā grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, pat iepriekšējā „ГНОМ” ir daudz labāka.

ГНОМ by Сергей Карелин

Gnom

Tipiska krievu fantasy grāmata. Karelina grāmatas ir nācies lasīt agrāk, tā kā nekādus pārsteigumus šis autors man sagādāt nespētu. Sižeti viņam vienmēr ir taisni kā slotas kāti un galvenie varoņi ar īpašu iekšējo emocionālo dzīvi neizpaužas.

Rūķis vārdā Mirns dzīvo savā rūķu ciematiņā, kurā arī strādā par šahtas lifta uzraugu. Rūķim nav paveicies, jo tēvs viņam ir bijis cilvēks un jaukteņi šajā rūķu ciemā nav cieņā. Par brigadieri viņam nekļūt. Un te vienu dienu viņš atrod dīvainu akmeni, vēlāk sižeta gaitā uzzinām, ka šis akmens ir paša rūķu dieva Gnorma veidojums un sākotnēji domāts rūķu rases apvienošanai. Bet, kā saka, dievs domā, dievi dara un nekas nesanāca. Mūsu varonis neko par to nezina un jau pirmajā vakarā akmeni uzsit gaisā svešiniekam. Par labu naudu, starp citu. Un tad sākas ziepes – rūķis mēģina savās rokās dabūt gan magi, gan dēmoni, gan citi rūķi.

Darba struktūra tipiska žanram, galvenais varonis izveido komandu, kurā ieklīst dažādi dzīvē nesaprasti personāži, bet katrs ar savām unikālām spējām, kas sinerģiski palielina komandas izredzes izdzīvot grāmatas darbības laika. Rūķim šāds palīgs ir trollis Moz, kas pabeidzis filosofijas fakultāti.

Galvenais varonis, kā jau Kareļina grāmatās ierasts, peld līdzi notikumiem, pats neko īpaši neizvēlas – tik iet, bez mērķa un tālākiem plāniem. Ja kāds viņam stājās pretī, tad veiksmīgas apstākļu sakritības un pēkšņi parādījušās superspējas ar viņiem mierīgi tiek galā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir stāstījuma nesakarība – viena rindkopa var būt pretrunā ar citu, hronoloģijā, piemēram. Ir arī vesela kaudze ar loģiskām problēmām. Galvenā varoņa komanda ceļo pārsvarā ar zirgiem, tomēr izrādās, ka viņiem nav nekādas pārvietoties ar portālu palīdzību. Vispār Rūķa pasaulē ar portāliem pārvietojas visi, kam nav slinkums. Mirns vienā nodaļā var sevi slavēt, kā personu, kuru ļoti interesē maģija, nākamā apgalvot, ka maģijas nodarbības viņam faktiski riebjas.

Arī galvenie labie un galvenie ļaunie ir ekstrēmi tēli, ļaunajiem tēliem nav nekādu citu motīvu kā vien valdīt pār pasauli un visiem parādīt (īsti psihopāti), arī lielās pasaules nemīlēšanas motivācija mums netiek izskaidrota. Labie tēli nav daudz „labāki”, lai arī mazākā apjomā, pilnīgi balti un pūkaini. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: