Navigate / search

Владыка Ледяного сада: Носитель судьбы (Pan Lodowego Ogrodu #3) Конец пути (Pan Lodowego Ogrodu #4)

Divus gadus es nomarinēju šīs grāmatas plauktā un neatradu laiku tām pieķerties. Bet tad kādu dienu pārkrāmēju grāmatu plauktus, atšķīru trešo daļu, lai nedaudz palasītu un viss – nespēju atrauties!

Dievu kari ir sākušies, Čūsku pavēlnieks mēģina iekarot visu piekrasti, Mātes kulta vadītāji ir sagrāvuši dienvidu impēriju un izveidojuši savu. Midgradas pasaule tiek piesātināta ar maģiju un drīz jaunievedumi vairs nespēs iekļauties Dievu dziesmā. Pasauli gaida kārtējais Pelnu sniegs un restarts. Vuko Drakkeins nav mierā ar šādu nākotnes prognozi, viņam joprojām ir aktuāls uzdevums savākt noklīdušos ekspedīcijas locekļus, izdzēst viņu darbības pēdas un atgriezt tos atpakaļ uz Zemes. Lai to paveiktu viņam ir jādodas uz Ledus Dārzu.

Pirmās divas grāmatas vairāk kalpoja kā ievads, šīs savukārt ir mēģinājums stāstu novest līdz beigām. Vuko izveido veselu specnazu no ziemeļniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu un pretizlūkošanu. Jāatzīmē, ka pretinieki ar’ nav ar pliku roku ņemami un tādēļ cīņa pret pasaules valdniekiem nav nekāda pastaiga parkā. Vuko pretinieki un reizē izglābjamie savukārt nemaz negrib atgriezties uz Zemes, uz tās viņi būtu parasti novadpētnieki, lai ar’ citplanētu pieredzi. Midgradā viņi lemj cilvēku likteņus un veido savu ideālo sabiedrību. Vispār jau viss šis cikls ir tāda kā ironija un kritika par ideālajām sabiedrībām.

Vuko pasaulē galvenais spēlētājs ir Eiropas Savienība, kas aiz sava nosaukuma slēpj interesantu konstruktu, kura nemaz nav tāda savienība, kā tā saucas. Čūsku pavēlnieks, ir izveidojis vienlīdzīgu sabiedrību, kas esošajā fāzē visiem ļauj nomirt vienlīdzīgi kaujā. Mātes kulta piekritēji izveidojuši tādu kā gigantisku terora utopiju, kur visi strādā Mātes labā, ja nestrādā, viņu ķermeņi noder kā augsnes mēslojums. Tad vēl ir tāda kā Meža māte, kuras bērni ir pret jebkādu vardarbību, bet tas ir tikai šķietami. Nu un tad pats Ledus Dārzs, kas ir tāda kā ideāla pilsēta, vismaz skatoties no malas.

Jāatzīst, ka līdz pašām grāmatas beigām lasītājam nav ne jausmas, kā visa tā maģijas padarīšana strādā. Kas ir tas, kas ļāva atbraucējiem no Zemes uzreiz iegūt pārdabiskas spējas, bet tai pat laikā vietējie lielākoties nodarbojas ar maģiju daudz mazākā mērā? Arī Vuko šad tad aizdomājas par šo problēmu, bet viņš vairāk ir darbības cilvēks nevis filosofs, viņam ir jāaizstāv pilsēta un ja kaut kas strādā, tad jāizmanto, nevis daudz jāprāto.

Cikla beigās, kā jau tas žanrā ierasts, notiek fināla kauja, kur uz spēles ir likts viss un ne visu ir bijis iespējams izkalkulēt. Taču autoram ir ķēriens kauju aprakstīšanā un tās pārsimts lapaspuses izrāvu cauri vienā rāvienā. Dikti labs “Last stand”. Kas ir vislabākais, stāsts beidzās tieši tad, kad viņam jābeidzas, lai gan es ceru, ka Vuko reiz atgriezīsies. 10 no 10 ballēm, šīm grāmatām un visam ciklam kopā. Ja reiz izlasīsi, aizmirst būs grūti.

Владыка ледяного сада: В сердце тьмы (Pan Lodowego Ogrodu #2) by Jarosław Grzędowicz

Владыка ледяного сада В сердце тьмы

Augustā izlasīju šī cikla pirmo grāmatu, un līdz otrās iznākšanai nemaz tik ilgi nebija jāgaida, jau decembrī biju ticis pie turpinājuma. Pusgads tomēr ir diezgan ilgs laiks, un man jau nedaudz bija piemirsies, kas un kā tur notika, izlasīju savu aprakstu, un viss atnāca atpakaļ.

Vuko Drakkeina misija ir izgāzusies, mērķi nav sasniegti, un viņš kā koks stāv uz klinšu kores bez cerībām tikt atpakaļ cilvēka veidolā. Taču pasaules dievi paši arī nav priecīgi par esošo situāciju, kur atnācēji izmantojot Dievu dziesmas pārveido pasauli, vēl mazliet tiks izjaukts līdzsvars un sāks līt Pelnu lietus. Tālu dienvidos ir atdzimis Mātes kults, ir kritusi varena impērija, un tās mantinieks ir devies bēgļu gaitās, viņa liktenis ir saistīts ar visu pasaules likteni. Atliek vien to piepildīt.

Ciklu otrās grāmatas parasti tiek veltītas spēles laukuma izkārtošanai lielajam finālam, taču šeit autors nepieturas pie šīs shēmas un nolemj attīstīt savus tēlus. Gāztā imperatora dēls iepazīst pasauli ārpus pils parkiem, un tā ir vēl briesmīgāka nekā viņš iedomājās. Viņam ceļā nākas kļūt par pavisam citu cilvēku, saprast, ka valsts pārvaldības teorija praksē nav lāga pielietojama, sevišķi, ja tava valsts ar lielu entuziasmu atgriežas pie vecajām tradīcijām. Te ir ceļojums pa tuksnesi, vampīri un senu laikmetu atliekas.

Vuko stāsts ir par to, kā pieņemt jaunu pasauli. Ja līdz šim Vuko maģiju bija mēģinājis loģiski izskaidrot, pabāzt zem savas saprašanas, tad pārliecinoties uz savas ādas par tās efektivitāti viņam nākas secināt, ka ar halucinācijām vien visu nevar izskaidrot. Vēl sliktāk, modulis, kurš nodrošināja viņa superspējas, tagad lidinās apkārt pusplikas fejas veidolā. Nākas mainīt plānu, jo pēc zaudētāja neviena glābšanas misija neieradīsies, nāksies pašam kļūt par pasaules pārveidotāju. Taču nevajag izsamist joprojām būs komandosa cienīgi gājieni un cīņa pret Čūsku klanu.

Pasaule ir drūma, kur asinis tiek lietas ne tikai augstāko mērķu vārdā. Cik var noprast, Midgard planētā šāda problēma ir visnotaļ bieža parādība un pasauli laiku pa laikam nākas pārstartēt, lai mēģinātu sākt visu no sākuma. Lēnām var saprast, kādēļ nestrādā tehnoloģijas, kādēļ notiek neizprotamais un kāpēc dažiem piemīt neierobežota vara pār pasauli. Pasaule kļūst drūmāka un galvenais antagonists ir vienkārši traks holandietis, kurš mēģina īstenot savus perfektā sociuma radīšanas plānus. Viņam galvenais ir pētījuma rezultāti nevis upuri, kuri to veicot rodas. Te varētu daudz spriedelēt par racionālo pasaules skatījumu un maģisko, par to kā tie abi lielākoties mūsos sadzīvo tīri mierīgi, par to kā juku laikos cilvēkos parasti izlien maģiskā domāšanu, bet labāk par to ir izlasīt pašam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, otrā grāmata ir sanākusi labāka un pārdomātāka, ilgi jau lasītāju ar pasauli vien nenoturēsi, tādēļ tēlu padziļināšana ir negaidīts bonuss. Iesaku lasīt visiem skarbās fantāzijas cienītājiem, šis nav tikai bojeviks.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Владыка Ледяного сада Ночной странник

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

%d bloggers like this: