Pat “Fantastikas pasaules” sērijā ir grāmatas, kuras no bērnu dienām ir zināmas kā švakas. Šī ir viena no tām, autori savus darbus sarakstījuši laikā, kad neviens PSRS īsti fantastiku neprata rakstīt. Rakstīt jau rakstīja, taču stāsteļi bija tādi – nekādi. Nelīdzēja nedz žurnālos izsludinātie konkursi, nedz citi mēģinājumi žanru iekustināt. Neviens nevēlējās ielaisties šajā visnotaļ riskantajā pasākumā. Rakstīja par lietām, kas parastajam cilvēkam saprotamas, un fantastika bija tuvā nākotne. Labi, Jefremovs nez kādēļ aizjoza visiem pa priekšu, taču vairākums izlēma neriskēt.

Lai cik skumji tas nebūtu, šajā stāstu krājumā visinteresantāk ir lasīt priekšvārdu. Tajā kāds A.Līdums, acīmredzot tā laika autoritāte, ir izpaudies uz pilnu klapi. Sākumā paslavējis vecmeistarus un ar iebildēm atsaucies uz Azimovu, viņš ķeras vērsim pie ragiem. Ārzemēs rakstnieks pat gribēdams nespēj uzrakstīt kvalitatīvu fantastiku, kur nu vēl zinātnisku. Buržuāzijas klapes liek tam ciniski ņirgāties par proletariātu un izsmiet komunismu. Nemaz nerunājot par fantastikas lubu literatūru. Tie, kas saprot, raustās no kapitālisma žņaugiem un neizvēršas. Bet varenajā PSRS viss ir vislabākajā kārtībā, zinātniskās fantastikas autori lauž jaunus ceļus. Viss būtu jauki, ja vien šeit atrodamie stāsti nebūtu pasūdīgi. Iespējams, ka man tagad ir buržuju klapes uz acīm, bet, ja tā ir taisnība, tad tādas man ir bijušas jau bērnībā.

Bet nu par katru stāstu atsevišķi:

Hellēņu noslēpums – kāds no Jefremova īsstāstiem par Otro pasaules karu un kādu tēlnieku, kurš ieciklējies uz savas mīļotās statuju. Karš viņu nav saudzējis, un iegūtās traumas nodrošina, ka ar standarta materiāliem viņš vairs nekad nestrādās. Bet atrodas labs dakteris, kas ar psihoterapijas un halucinogēnu palīdzību, ļauj viņam atrast risinājumu. I cilvēkam dzīvē jēga nezūd, i teorija par paaudžu atmiņu apstiprinās. Varbūt ideja šim stāstam ir laba, bet tās pamatojuma izklāsts bija tāds tehnobabble, ka maz nelikās. Liktu 5 no 10 ballēm.

Puisēns – runājot autora varoņu vārdiem: “Tu man esi draugs, bet patiesība ir dārgāka” stāstā ir šis tas interesants, taču interesantais parādās reti un ir pārāk izplūdis. Arheologi atrod lidojošo šķīvīti, kas te nonācis jau dinozauru laikmetā. Un kāda ekipāžas locekļa atmiņas ir vēl saglabājušās. Skaidrs, ka arheologa dēls teicamnieks, tiek izraudzīts par “puisēna” atmiņas nesēju. Klasē viņu visi apskauž un viņa noslēpumainību ciena. Pretī klasesbiedri saņem alegoriskus vēstījumus par dzīvi kosmosa kuģī, un kā tas ir, lidot prom uz visu dzīvi, un par to, kā tas ir, kad tu nemaz citu dzīvi nepazīsti. Labākais darbs visā krājumā 7 no 10 ballēm. Vismaz paliek atmiņā.

Klīnika “Dižais Piekūns” – trakoti garlaicīga spriešana par to, kā padarīt cilvēkus jaunākus. Ir gan viens, bet atjaunojot ķermeni pazūd atmiņas. Skaidra lieta, ka neviens zinātnieks uz to neparakstās – ej un mācies visu vēlreiz, raksti disertāciju un tā joprojām. Kad viens atradies, tad viņu un lasītāju autors izved ekskursijā pa klīniku un izrāda bioinženierijas sasniegumus. 3 no 10 ballēm.

Leonardo – stāsts par izgudrotāja atbildību. Ja tu kaut ko izgudro, tad tev arī jāatbild par sekām. Visi jau zina, ka Leonardo ar izgudrošanu problēmu nebija. Piesēdās, lai izgudrotu pasta karieti, bet še tev – sanāk pašgājējs tanks ar lielgabaliem! Šeit ir par kādu viņa super slepeno izgudrojumu – ierīci, kas ļautu cilvēkam bezgalīgi ilgi uzturēties zem ūdens. Bet diemžēl tik ģeniālais izgudrojumi pa spēkam bija tikai Leonardo, mums tie ir zaudēti. Tāda sapņošana par pagātnes zudušajām gudrībām. 4 no 10 ballēm.

Pasaule, kurā es pazudu – feļetons par proletariāta grūto dzīvi kapitālismā. Par to, kā strādnieki vergo un kapitālisti patērē. Šķiru cīņa ar kibernētikas palīdzību. Autors pārāk ietekmējies no Bībeles un alegoriski runā par to, ka, lai piedzimtu par komunistu, papriekš ir jānomirst kā kapitālismam. Un tas jādara burtiski. Jautrs, bet vairāk kā 6 no 10 ballēm nav pelnījis.

Dusmības diena – traki zinātnieki (kapitālisti, buržuji un militāristi) radījuši trakas būtnes bez emocijām. Tās ir racionālas un intelektuāli pārākas pār cilvēkiem, taču viņās nav cilvēciskuma. Kāds žurnālists dodas uz otraku pārņemto apgabalu, lai noskaidrotu reālo situāciju. Vienu vārdu sakot valdībai vienalga, cilvēkiem jācīnās pašiem. Pārāk iestiepts. 5 no 10 ballēm.

Robijs, Molekulārā kafejnīca – Varšavskis raksta satīru, un tā kā bada laikos pat velns mušas ēd, tā arī te apjomam ielikti divi viņa stāsti. Viens par robotu, kas uzkundzējas kādai ģimenei un otrs kā nākotnes skice sabiedriskās ēdināšanas punktā. Ne viens, ne otrs ar neko īpašu neizceļas. 4 no 10 ballēm.

Cerams, ka šis ir visvājākais stāstu krājums šajā sērijā, lai gan ir vēl pāris kandidāti. Ja ir iespēja, nelasiet!