Navigate / search

Postpadomju kari by Kristofs Cīrhers

PostPadKariVaks

Par jauno laiku karu vēsturi esmu lasījis diezgan maz. Protams, šis tas publikācijās ir lasīts, un tā virspusēji šīs lietas zinu. Bet ,ieraugot šo grāmatu, sagribējās savas zināšanas nedaudz padziļināt, jo šī sfēra šķita pamest novārtā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie „Postpadomju kariem”.

Grāmatā apskatīts Gruzijas un Abhāzijas konflikts, Gruzijas Dienvidosetijas konflikts, karš Čečenijā, Kalnu Karabahā un tas, kādēļ Dagestāna, Ingušija neaizgāja pa kara ceļu. Aptvertais laika posms gan ir tikai no 1988. gada līdz divtūkstošo sākumam. Gruzijas – Krievijas karš te netiek apskatīts.

Patiesībā jau no šīs grāmatas neko daudz nesagaidīju, domāju, būs parasti šo karu notikumu atstāsti, lielāko kauju apraksti kaut kādā hronoloģiskā secībā. Ar to vien man jau būtu pieticis. Protams, var teikt, to jau var izlasīt Wikipēdijā, bet tur gan būtu tikai strikti oficiālā versija, kuru būtu rakstījis kāds autoru kopums, kuru uzticamību nebūtu reāli pārbaudīt.

Man bija visai liels pārsteigums, kad izrādījās, ka autors ir nolēmis pieiet šai lietai akadēmiski. Precīzāk, kā iekļaut Kaukāza reģionā notiekošos procesus mūsdienu konfliktu teorijā. Izklausās sarežģīti, bet pēc būtības viss ir vienkārši. Standarta konfliktu teorijas pieņēmums ir, ka konflikta varbūtība ir augsta valstīm ar zemiem ienākumiem, sadrumstalotu etnisko sastāvu un kalnainu reljefu. Liktos, ka Kaukāzā arī tas viss ir, bet kādēļ Čečenijā bija karš, bet Dagestānā ne, kādēļ Abhāzija un Gruzija karoja, bet Adžārija ne. Tas viss liecina, ka esošā konfliktu teorija nebūt nav precīza, un ir procesi, kurus tā nespēj identificēt. Autors visu grāmatu ņemas ar jaunas teorijas konstruēšanu tā, lai tā atbilstu realitātei.

Skaidra lieta, ka šādas teorijas pēc būtības ir ļoti vispārīgas, jo spēj operēt tikai ar tiešiem kvantificējamiem rādītājiem. Tās nav spējīgas operēt ar nekvantificējamiem sociāliem un politiskiem procesiem. Vēl jo vairāk, tā nespēj izskaidrot, kādi procesi ir apakšā tiem rādītājiem, kuri tajā tiek izmantoti. Autors galveno atšķirību saredz pārvaldes institūciju sabrukumā. Valstis/reģioni, kuri savas nacionālās neatkarības iegūšanas gaitā aizmēza vecās institūcijas tā vietā neradot jaunas, radīja sev problēmas. Vairs nebija institūciju, kas spētu samierināt veco eliti ar jauno, kas kontrolētu cilvēkus, kuru bizness ir kara vešana.

Grāmata lasās visai grūti, tajā ir daudz svešvārdu. Gadījās pat tādi, kuri man šķita neveiksmīgs tulkojums, kā aktors un etnicitāte. Iespējams, ka tos kaut kur lieto, bet es tādus redzēju pirmo reizi. Arī pats teksts ir tāds nedaudz akadēmisks, problēma tiek apskatīta abstrahējoties no nekvantificējamiem rādītājiem un spekulācijām. Tādējādi, Krievijas ietekme uz Postpadomju kariem aprobežojas vien ar bruņojuma pārdošanu, krievu etnisko procentu (kurš nekur nebija noteicošais). Visas ārpolitiskās un iekšpolitiskās nianses ir palikušas aiz borta kā nekvantificējams lielums. Beigās jau teorija izskatās jauka un smuka, bet visu laiku jāatceras, ka daudzi faktori ir palikuši neiztirzāti.

Ko man deva grāmata? Pirmkārt, ieskatu tajā, kā ne-padomju autori skatās uz procesiem bijušajā PSRS tās sabrukuma laikā. Iepazinos ar mūsdienu konfliktu teorijas pamatnostādnēm. Patika vietas, kuras bija veltītas finansēšanai un vervēšanas izmaksām. Skaidra lieta, ir būtiski, vai karošana notiek ar mērķi laupīt vai ne. Kā līderiem pasniegt idejas tā, lai cilvēki būtu gatavi par tām karot, jaunās elites pamudināti. Katrā konfliktā var atrast cilvēkus, kuru interesēs notiek karošana. Parastie ļautiņi karo, bet elite mēģina nostiprināt savu interešu sfēru. Pēc kara beigām ir būtiski vai jaunā valdība spēj atjaunot valsts institūcijas, inkorporēt tajās uzvarētāju struktūras un izvairīties no sadrumstalotības.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Gribēju dziļāku politiskās situācijas un interešu sadursmju analīzi, ne tikai to, kuru var kvantificēt ciparos kā IKP, ēnu ekonomikas īpatsvaru, ārvalstu finansējumu un vervējamo īpatsvaru. Ja nebaida pasmagā valoda, un interesē konfliktu teorija, tad grāmatu var droši lasīt. Bet ja vēlme visur redzēt Maskavas roku, tad tā te tieši netiek apskatīta. Te jābūt gatavam vairāk uz disertācijas lasīšanu, kas veltīta konfliktu teorijai.

Blind Descent: The Quest to Discover the Deepest Place on Earth by James M. Tabor

Blind-Descent

Praktiski nekad nebiju lasījis grāmatu par speleoloģiju, tādēļ nolēmu papildināt savas zināšanas par šo tēmu. Pats ar speleoloģiju aizrāvies nekad neesmu un diez vai kaut kad būšu. Arī manis apmeklēto alu saraksts ir pavisam īss. Bērnībā apmeklēju Māras kambarus, Gūtmaņa alas. Austrijā nācās apmeklēt Mamutu alas, Austrālijā Kata Kata caves. Tad vēl ir pabūts pāris cilvēka rokām darinātās alās un viss. Pēc šādiem apmeklējumiem cilvēkam var rasties priekšstats, ka alās ir piepacelta dēļu grīda, kas nodrošina mierīgu staigāšanu, alas kā likums ir izgaismotas ar elektrību un aprīkotas ar gidu. Skaidra lieta, ka īstās alas tādas nav, un šī ir grāmata ir par visīstākajām alām kādas vien ir iespējamas – superalas.

Grāmata stāsta par divu cilvēku mēģinājumiem atrast pasaulē dziļāko alu. Viens no viņiem strādā Meksikā, otrs Abhāzijā. Viens amerikānis, otrs ukrainis. Veina vārds ir Bils Stouns, otra Aleksandrs Kļimčuks. Autors reāli cenšas dziļākās alas atklāšanas faktu pārvērst tādā kā divu vīru savstarpējā neklātienes cīņā, kur gājienu vispirms izdara viens tad otrs, tādējādi uzturot spriedzi. Patiesībā jau tur nekādas elšanas pakausī īsti nebija. Cheve pasaules dziļāko alu rangā ir tikai vienpadsmitajā vietā, un nekad nekas vairāk par daudzsološu nav bijusi. Krubera arī visu laiku tika uzskatīta par neperspektīvu, ja vien ukraiņu speleologi neveltītu pāris gadus daudzsološu aizgruvumu izrakšanai un beigu beigās sasniegtu 2191 metru dziļumu.

Cilvēki tomēr ir daudz interesantāki par faktiem, un cilvēku sadzīve ekstremālos apstākļos liek paraudzīties uz tiem pavisam citādi. Stouna ekspedīcijās laiku pa laikam kāds komandas loceklis gāja bojā, kāds nebija pietiekami labi pārbaudījis karabīnes pirms laišanās lejā, kāds noslīkst izmantojot paša Stouna izmantoto rebrīferi. Daļa no komandas īsti nesaprot pašu vadītāju, viņiem speleoloģija ir fun un viņi nebūt negrib riskēt ar savām dzīvībām, lai ar pēdējām skābekļa paliekām nirtu neizpētītā tunelī, vai arī veltīt pāris nedēļas no sava atvaļinājuma atrokot aizskalotu smilšu sēri cerībā atrast alas turpinājumu. Tad nu laiku pa laikam mums tiek sniegts ieskats kādā traģēdijā vai komandas dumpī.

Arī Ukrainā speleologi neizcēlās tikai ar cītīgu darbu, interesanti bija lasīt par viņu federācijas iekšējiem konfliktiem, kad Maskavas nodaļa mēģināja pievākt sev visus laurus. Interesanti, ka sasnieguši alas dziļāko vietu viņi to nosauca par Koņec igri.

Grāmatas autors nenoliedzami ir ieguldījis nopietnu darbu izpētē, intervijās un sarakstē ar notikumu dalībniekiem. Stāstījums sarakstīts saistoši, ka paņemot rokās vairs nav spēka grāmatu atlikt malā un ir jālasa vien līdz galam. No sākuma man pat šķita, ka autors, iespējams, tur ir bijis klāt pats.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nav jau obligāti jābūt speleologam, lai to lasītu. Domāju, ka interesanta tā varētu likties arī niršanas un alpīnisma cienītājiem, galu galā visi šie elementi ietilpst alu izpētē. Ak jā, autoram ir arī pašam sava mājas lapa.

%d bloggers like this: