Navigate / search

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Jack Glass by Adam Roberts

Jack Glass by Adam Roberts

Par šo grāmatu es uzzināju tikai tad, kad tā iznāca krievu valodā. Man nudien vajadzētu izstrādāt kādu labu zinātniskās fantastikas grāmatu atpazīšanas sistēmu. Citādi sanāk visnotaļ skumji, tik laba grāmata, bet es viņu izlasu tikai četrus gadus pēc iznākšanas. Traki! Iespējams vajadzēs daudz vairāk laika veltīt dažādu nominēto un apbalvoto grāmatu sarakstiem.

Džeks Glass ir slepkava. Tas ir fakts, par kuru lasītājs tiek informēts jau no paša sākuma. Grāmata sastāv no trīs stāstiem, no kuriem pirmais ir bēgšana no cietuma un ne jau šāda tāda cietuma. Tālajā nākotnē par cietumu kalpo asteroīdi, un no turienes prom tiec tikai pēc soda izciešanas. Taču Džekam Glasam ir savas metodes, viņš sēž savā cietumā un slīpē stiklu. Otrais stāsts ir īsts krimiķis, slepkavība lauku mājā, vainīgo skaits ierobežots un atliek tikai noskaidrot motīvus, lai atrastu vainīgo. Trešais stāsts ir noziegums slēgtā istabā, un arī te lasītājam ir par ko palauzīt galvu. Autors no lasītāja nekā neslēpj, daudz kas tiek pateikts jau pašā ievadā, taču viņš ir pacenties, lai, izlasot katru stāstu, lasītājs piedzīvotu pārsteiguma momentu.

Taču izlasot šo aprakstu nevajag sabīties; grāmata nav tikai lēts detektīvs, tas ir nopietns zinātniskās fantastikas darbs. Kā mēs redzam Zemes iedzīvotāju nākotni? Standartā tā ir Saules sistēmas kolonizācija, kur varbūt cilvēki savā starpā plēšas, bet ne pārāk daudz. Džeka Glasa pasaulē viss ir daudz, daudz drūmāk. Saules sistēmas iedzīvotāju skaits sniedzas triljonos. Cilvēki lielākoties dzīvo stiklosilīcija burbuļos, kas izkaisīti pa visu Saules sistēmu. Pārtiek no substances gunk (kuru sintezē baktērijas) un lielākoties nodzīvo savu mūžu burbulī, kurā no aukstā kosmosa viņu šķir vien pārdesmit centimetru plastmasas. Visu Saules sistēmu pārvalda Ulanovu dinastija, kura daļu no savas absolūtās varas ir deleģējusi pāris ģimenēm, kas savukārt nodevusi daļu no pilnvarām dažādiem konsorcijiem, tie mafijām utt. Parastais Saules sistēmas iedzīvotājs rij gunk un nekontrolēti vairojas. Laiku pa laikam viņiem galvā ienāk revolūcijas organizēšana, taču policija, ja par to uzzina, rīkojas bez žēlsirdības, sašauj burbuli un revolūcija beidzas.

Džeks ir citāds revolucionārs, bet tieši kādā veidā savādāks, to varēs uzzināt tikai pašās grāmatas beigās. Jāatzīst, ka man par nožēlu arī es pats lasot grāmatu nespēju atrauties no taktiskā problēmu risinājuma un paskatīties uz visu stratēģiski. Ja sākumā Džeks izskatās standarta terorists, kurš idejas pārņemts cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lai iznīcinātu Ulanovu dinastiju par katru cenu, tad grāmatas beigās bilde nemaz vairs nav tika viennozīmīga. Džeka ideja par revolūciju un tās mērķiem pārsteidz ar savu dziļumu, un jo vairāk es domāju, jo vairāk man nākas Džekam piekrist, lai kā negribētos visu tūlīt, tomēr nopietnam pasākumam vajag sagatavot pareizu augsni, lai tā nenorītu savus bērnus, lai cilvēcei būtu cerības to pārdzīvot. Un kas ne mazāk svarīgi, lai cilvēce izmainītos pietiekami nopietni pirms tā iegūtu dažas ļoti kārdinošas tehnoloģijas.

Kā tad ir ar tiem autora solītajiem pārsteiguma momentiem. Pirmais stāsts ir visepiskākais un netradicionālākais bēgšanas mēģinājums, kuru vien man nācies lasīt. Te ir nedaudz no Monte Kristo un nedaudz no daudziem izciliem bēgšanas mēģinājumiem. Taču nekas nepārspēj pārsteiguma momentu, līdz tam es pat nebiju aizdomājies. Otrais stāsts, vairāk ir lai ieskicētu Saules sistēmas sociālās problēmas un es nemaz necentos mistēriju atrisināt, jo sapratu, ka nekas nesanāks. Piekritu grāmatas varonei Evai. Nav ko krāmētie, nāves sods visiem aizdomās turamajiem un pievēršamies citām problēmām. Piemēram, kādēļ laiku pa laikam par supernovu, kļūst zvaigzne ar nepietiekamu masu. Viņas māsai Diānai, gan kriminālo noziegumu izmeklēšana ir vājība un viņa nonāks līdz patiesībai. Arī šajā stāstā bija piesolītais pārsteiguma moments. Lai gan ne tik liels, kā pirmajā. Trešajā stāstā pārsteiguma moments izpalika. Autors nav pie vainas, viņš visu sarakstīja meistarīgi. Pie vainas ir tas, ka pārāk labi zinu relativitātes teoriju un tādēļ mozaīkas gabaliņus ne vien pamanīju pirms tie salikās kopā vienā bildē, bet katru no tiem jau gaidīju iepriekš.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, viņu var lasīt un vajag lasīt vairākos sižeta slāņos. Te ir piedzīvojums, detektīvs un noziegumi. Te ir filozofēšana par iespējamām nākotnes tehnoloģijām un to pielietojuma iznākumiem. Pārdomas par to kāda ir cilvēce bez mērķa, kas notiek, ja no Zemes mēs atrausimies tikai tādēļ, lai aizvāktu no turienes liekās mutes, kā pārvaldīt triljons cilvēkus. Un galvenais, kā noķert īsto brīdi, lai paceltu cilvēkus uz pārmaiņām. Ja vēlies izlasīt cieto zinātnisko fantastiku aizraujošā izklāstā, noteikti lasi.

Paradox: Stories Inspired by the Fermi Paradox by Ian Whates (Editor), David L. Clements, Pat Cadigan, Adam Roberts, Paul Cornell, Tricia Sullivan, Adrian Tchaikovsky, Gerry Webb , Paul Di Filippo, Mike Resnick, Robert T. Jeschoenek, George Zebrowski, Stephanie Saulter, Robert Reed, Keith Brooke, Eric Brown, Dr. Rachel Armstrong, Mercurio D. Rivera

Paradox Stories Inspired by the Fermi Paradox

Krājuma ideja par Fermi paradoksu bija tas, kas lika man šo grāmatu nopirkt. Fermi paradokss ir par to, ja Visumā ir dzīvība bez cilvēkiem, kur viņa ir, kādēļ tā nav atklājusi zemi? Jo parastām robotizētām zondēm pietiktu ar pārsimts miljoniem gadu, lai kolonizētu mūsu galaktiku. Kāpēc klusums? Iespējamās atbildes ir daudzas un dažādas, un to apspēlēšanu es vēlējos saņemt no autoriem.

Autori lielākoties ar īpašu novitāti neizceļas. Mēs citplanētiešus neredzam, nesaprotam vai ir kāds, kas iznīcina konkurējošos saprātus? Daži stāsti liek uzdot jautājumu, kāds viņiem ir sakars ar grāmatas tēmu. Vainu te noveļu uz grāmatas redaktoriem, ja jau viņi ir pacentušies un nodrošinājuši grāmatas ievadā jauku Fermi paradoksa aprakstu, tad lūdzu, pieturamies pie noteiktās shēmas! Acīmredzot redaktoram ir šķitis, ja stāstā ir citplanētieši, tad būs gana labi krājumam. Tad nu te ir biezā slānīs sastopami stāsti par kontaktu, karu ar citplanētiešiem, bet tādi, kas atbilst grāmatas tēmai – tikai daži.

Catching Rays by David L. Clements – jauna zinātniece eksperimentā uz Mēness atrod interesantu fenomenu savā detektorā. Diemžēl bizness un procedūras ir stingri regulētas, un no visa nepazīstamā jātiek vaļā ātri. Tipisks stāsts par kontakta aptveršanu pēc tam, kad jau ir par vēlu. Stāsts ir labs, bet nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The Big Next by Pat Cadigan – par kādu māti un viņas meitu, saruna par evolūciju pastaigas laikā gar ezeru. Par to kā pasauli uztver mazs bērns un būtne, kura ir miljoniem gadu veca. Jauks stāstiņš, bet tikai nosacīti par Fermi paradoksu. 7 no 10 ballēm.

Baedeker’s Fermi by Adam Roberts – britu homoseksuālistu pāris ceļo pa 19. gadsimta Vāciju. Ceļojot viņi piedzīvo vairākas dīvainas epizodes, kuras varētu uztvert par kontaktu ar citplanētiešiem. papildus tiek filozofēts par Velsa “Pasauļu kariem” kā iespējami patstāvīga žanra aizsākumu. Man personīgi šķita visnotaļ garlaicīgs stāsts. 5 no 10 ballēm.

Zeta Reticuli by Paul Cornell – ASV citplanētiešu nolaupīšana sākās ar vientuļu ceļu un diviem cilvēkiem. Taču kā tas izskatījās no nolaupītāju puses? Šis ir ironisks stāsts par nolaupītājiem un nolaupāmajiem, par saprātu milzīgo atšķirību un beigu beigās par resursu pieejamību. Kopumā labs – 8 no 10 ballēm.

The Ambulance Chaser by Tricia Sullivan – par matemātisko saprātu, kas eksistē mums līdzās un kritiskos brīžos palīdz mums izdzīvot. Tikai šoreiz iemājošana cilvēkā beidzas ar palikšanu, un pensionāre kā saimniekorganisms ir diezgan dīvaina vieta. Jautrs un ironisks stāsts. 7 no 10 ballēm.

Lost to Their Own Devices by Adrian Tchaikovsky – datorspēļu nākamā paaudze un tās gļuki, grūti nošķirt realitāti no virtuālās vides, un kas tādā pasaulē vairs ir reāls. Nepavilka – 6 no 10 ballēm.

In The Beginning by Gerry Webb – cilvēki ir izrāvušies no Zemes apskāvieniem, maksimizējuši savu izdzīvošanas iespēju un dzīvo orbitālās stacijās. Taču sabiedrība joprojām ir sašķelta dažādos reliģiskos grupējumos un biznesa konglomerātos, kas karo savā starpā. Labs stāsts – 8 no 10 ballēm.

The Trail of the Creator, The Trial of Creation by Paul di Filippo – manuprāt labākais stāsts grāmatā, mūsu galaktikā visām radībām ir viena un tāda pati DNS struktūra. Atklātās saprātīgās būtnes ir kā “suņi”, dažādi pēc izskata, bet cilvēki pēc DNS. Lieki piebilst, ka reliģijām tas ir smags trieciens, un īpaši fanātiķi nokomplektē komandu, lai atrastu radītāju un pieliktu viņam treknu punktu. 10 no 10 ballēm.

Stella by Starlight by Mike Resnick & Robert T Jeschoenek – panaivs stāstiņš par meiteni Stellu, kas izrādās viss mūsu galaktikas pastāvēšanas jēga. 6 no 10 ballēm.

Fermi’s Doubts by George Zebrowski – stāsts par to, vai saprātam augstākā attīstības līmenī ir vērts kontaktēt ar mums. Varbūt vienkārši stāvēt malā un skatīties, kā te viss beigsies, reti, bet tomēr šādas malā atstātas civilizācijas rada ko jaunu. 7 no 10 ballēm.

Audiovisionary by Stephanie Saulter – kā telepātisku kontaktu atšķirt no plānprātības. Ko darīt pacientam un ko ārstam. Standartsituācija, bet labi aprakstīts, katra varoņa skatupunkts uz situāciju. 7 no 10 ballēm.

Aether by Robert Reed -par tumšo matēriju un kas tā varētu būt. Daudz filozofēšanas, un beigās nemaz tik negaidīta atskārsme. 6 no 10 ballēm.

The End of the World by Keith Brooke & Eric Brown – otrs labākais stāsts šajā grāmatā. Zemi iekaro citplanētieši, un tās aizstāvībai paliek tikai mākslīgais intelekts un deviņi cilvēki. Tomēr ir iespēja vēl uzvarēt un cilvēcei ir paveicies, ka mākslīgā intelekta radītājs ir bijis spītīgs cilvēks. 10 no 10 ballēm.

The Worldmaker by Rachel Armstrong – bija tik garlaicīgs, ka pat neizlasīju līdz galam. tāpēc vērtējumu nemaz nelieku.

Atonement, Under the Blue-White Sun by Mercurio D. River – par cilvēces un viņu neseno citplanētu pretinieku mēģinājumi sadzīvot kopā, jo viņu kopējais pretinieks ir daudz nežēlīgāks. Valstiskā līmenī viss ir kārtībā, bet katram indivīdam ir pašam jācenšas saprast savas ģimenes noslepkavotāji. 9 no 10 ballēm.

Lai gan autori par saviem darbiem ir saņēmuši diezgan augstas balvas un nominācijas Zinātniskās fantastikas žanrā, man ar nožēlu nācās secināt, ka kopumā grāmata ir tāda pliekana. Ir daži labi, bet lielākā daļa velk uz vērtējumu viduvējs. Vidējo temperatūru slimnīcā liktu 6  no 10 ballēm, noņēmu nost, jo redaktors neturējās pie tēmas. Manuprāt, neviens no stāstiem nav tāds, kas aizķersies atmiņā uz ilgu laiku.

%d bloggers like this: