Navigate / search

Shards of Earth (The Final Architecture #1) by Adrian Tchaikovsky

Nevarēju noturēties, neizlasot šo grāmatu. Patiesību sakot, es uzreiz izlasu visas viņa grāmatas, kad par tām uzzinu. Laika bērni manuprāt joprojām ir nepārspēti, bet gan jau autoram izdosies uzrakstīt ko vēl labāku un tādēļ ir vērts mēģināt.

Karš ir beidzies un tā varoņi aizmirsti. Pēc Berlenhofas Arhitekti pazuda un atstāja cilvēci bez ienaidnieka un pašus ar savām problēmām. Nav vajadzīgi pat četrdesmit gadi, lai kādreizējie sabiedrotie sāktu savā starpā dalīt Galaktiku. Un nav jau tā, ka cilvēce būtu vienīgie pretinieki, vēl jau ir Hegemonija, un pavisam trakie apgalvo, ka Arhitekti nekur nav pazuduši un viņi uzbruks atkal.

Kosmisko operu es atpazīšu no pirmā acu uzmetiena un šī ir tieši tāda visā savā apakšžanra godībā. Visas pasaules, varbūt pat realitātes, liktenis ir atkarīgs no “Vulture God” komandas. Ja viņi kaut ko salaidīs dēlī, par cilvēci varēs aizmirst. Komanda ikdienā nodarbojas ar glābšanas operācijām vai arī vecu vraku atgūšanu. Par naudu, protams. Viss ir puslīdz normā līdz “Vulture God” no sava kārtējā uzdevuma neatvelk kaut ko tādu, kas liek nodrebēt visai galaktikai.

Idris- Berenhofas varonis, cilvēks, kurš uzvarēja karā, tagad darbojas kā navigators, jo izrādās, ka tās īpašās spējas, kuras viņam palīdzēja komunicēt ar Arhitektiem, ir ļoti labas, lai orientētos netelpā, ar viņa palīdzību “vulture God” var uzņemties uzdevumus, kuru atrodas tālu no Originator sākotnējiem netelpas tuneļiem. Solace – arī ir kara veterāne, taču atšķirībā no idris viņa pieder Partheni, sieviešu karotājrasei, ko senos laikos, kad Zemi Arhitekti vēl nebija transformējuši ziedā, izveidoja zinātnieku komūna, kas vēlējās radīt perfektus cilvēkus un perfektu sabiedrību, atstājot tikai labo un atmetot pārējo. Kris ir advokāte, kas reiz kādā nažu duelī novāca nepareizo cilvēku, viss pēc likumiem, bet asinsatriebība, viņa pārstāv Idris intereses, jo tādu pilotu kā viņš visā galaktikā ir tikai divi, un brīvs no tiem nav neviens. Kittering ir krabjveidīgas rases pārstāvi/-e, kura nodrošina kontraktu slēgšanu, cenas noteikšanu un citus ekonomiskus jautājumus. Visus neuzskaitīšu. Skaidrs, ka ar šādu daudzšķautnainu komandu ir diezgan viegli radīt gan spriedzi komandā, gan galaktikā.

Pasaule, kā jau autoram ierasts, ir episka, pilna ar visdažādākajiem sīkumiem, atsaucēm uz aizseniem laikiem, notikumiem, kuri paši būtu grāmatas vērti. Centrālais jautājums, protams, ir Arhitekti, kādēļ viņi iznīcina visu dzīvo, kādi motīvi viņus vada un kā vispār saprast mēness lieluma radības, kas paralēli eksistē gan laiktelpā, gan netelpā. Un tad vēl tas Pirmscivilizācijas (Originators) jautājums, kas viņi ir tādi, kuri sabūvējuši ceļus starp zvaigžņu sistēmām un paši izčibējuši? Šo to jau grāmatas gaitā uzzināsim, bet ne visu, ne velti šī ir tikai pirmā daļa.

Grāmatas izlasīšanai gan vajadzēja veselus divus piegājienus, pirmajā reizē tiku līdz pusei un tad nomainījās lasāmais, atpakaļ spēju atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem, un ņemot vērā grāmatas sākuma episkumu, atsāku lasīt no paša sākuma. Jāatzīst, ka autora idejas par planetoīdiem slepkavām nav nekas jauns. Fred Saberhagen ar savu Berserkera sēriju ir pamatīgi izpētījis šo tēmu, un paši neatkarīgie pārvadātāji neizbēgami liek atcerēties Nortones “Saules karalienes” ciklu.

Ja vēlies izlasīt gruntīgu kosmiskās operas sākumu, kuru sarakstījis labs rakstnieks, tad silti iesaku 9 no 10 ballēm.

The Doors of Eden by Adrian Tchaikovsky

Šogad man ar blogošanu tā īsti nesokas. Reizēm tā gadās, atmet ar roku nodarbībai, kuru esi darījis vairāk nekā desmit gadus un izrādās, ka tev viņas nemaz nepietrūkst. Čajkovskis ir no tiem autoriem, kura darbiem mani uz lasīšanu nav bijis jāskubina. Pat vairāk – es pat reiz esmu pamanījies iegūt Laika bērnu turpinājumu pirms tā publicēšanas.

Pasaule nebūt nav tik vienkārša, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Lee un Mal ir par to pārliecinātas, viņas ir kriptozooloģes un nodarbojas ar kriptīdu medībām. Kādā no ekspedīcijām Mal pazūd Skotijas augstkalnu purvā. MI5 operatīvajiem darbiniekiem pēdējā laikā nākas saskarties ar neizskaidrojamiem fenomeniem, šķiet, ka pasaulē ir parādījies spēlētājs, kura tehnoloģiskās iespējas pārsniedz jebko uz Zemes sastopamo. Profesore Khan savos pētījumos atklāj plaisas Zemes laiktelpā, kuras savieno to ar paralēlajām Zemēm.

Teikšu, kā ir – autors mani ievilka stāstā jau no pirmās nodaļas. Tā nudien bija fantāziju rosinoša un bija skaidrs, ka arī šoreiz autoram ir, par ko pastāstīt. Ja agrāk autors bija noturējis sevi vienā laika līnijā, tad tagad viņš ir atvēzējies uz veselu paralēlo zemju laika līnijām. Katrs no mums ir reizi aizdomājies – kā būtu, ja trilobīti radītus savu civilizāciju, kādas būtu zivju tehnoloģijas bezuguns sabiedrībā, kas būtu, ja uzvarētu neandertālieši? Autoram ir, ko piedāvāt, un lasītājam būs iespēja salīdzināt savas pārdomas ar autora idejām. Pat, ja grāmatā būtu tikai šīs Rūtas Emersones piezīmes par dažādajām Zemes laika līniju vēsturēm, tā tik un tā būtu katra iztērētā kapiķa vērta. Man nācās sevi savaldīt, lai es pirmās neizlasītu tikai tās (lai gan to var droši darīt un neko daudz sev nenomaitekļosi).

Stāsta pamatā gan ir spraigs spiegu trilleris, kur dažādi grupējumi mēģina iegūt labumu no esošās situācijas. Kā jau tas labam trillerim pienākas, lasītājam nemaz uzreiz viss nav skaidrs un nāksies tikt līdz pusei, lai sāku aptvert problēmas būtību. Bet nevajag baidīties, tas lasīšanas procesam netraucēs.

Grāmatas varoņi ir visdažādākie, te ir ģeniāls zinātniece/-ieks, kura izpētes objektu nespēj saprast neviens cits uz Zemes, standarta slepenie aģenti ar savām ikdienas probllēmām, rasu tīrības propagandētāji ar Dieva kompleksu, neuzņēmīgi algotņi, kriptozoologi amatieri un kā nu bez hakeriem. Tai pat laikā viņi ir pietiekoši unikāli, lai nesaplūstu kopā vienā konglomerātā, kura indivīdi atšķiras vien ar vārdiem.

Ja jārunā par vilšanos, tad tādas bija grāmatas beigas. Autora ideja bija laba, un varbūt tā mani pārsteidza nesagatavotu. Maitekļus nerakstīšu, bet tas, ka episkas problēmas atrisina ar visneepiskākiem paņēmieniem, mani ir nedaudz nogurdinājis. Sakomplektē supermega tīmu, tad pienāk viens “sētnieks” pasaka acīmredzamo un BAMS – viss notiek.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja līdz šim nav nācies lasīt neko no šī autora, tad man jums ir “labā vēsts” – latviski ir izdotas veselas divas šī autora grāmatas “Laika bērni” un “Kara suņi”, varat izlasīt un paši pārliecināties par darbu kvalitāti. Savukārt autora cienītājiem ir vērts lasīt un vēriena ziņā noteikti pārspļauj laika bērnus.

Children of Ruin (Children of Time #2) by Adrian Tchaikovsky

Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.

Kara suņi by Adrians Čajkovskis

Šo grāmatu saņēmu no Andra Ziemassvētkos. Tā kā Children of time ir viena no visu laiku labākajām zinātniskajām fantastikām, kuru man nācies lasīt, es šo grāmatu ilgi nemarinēju.

Reksis ir Labs suns. Viņš mīl cilvēkus. Viņš ienīst ienaidniekus. Viņš pilnībā klausa Saimnieku. Viņa pleci sniedzas septiņu pēdu augstumā, viņa ādu lodes neņem, apbruņots ar lielkalibra ieročiem un speciāli izveidots tā, lai viņa ultraskaņas kaukoņa pārbiedētu cilvēkus. Kopā ar Pūķi, Bitēm un Medu viņš veido baru. Reksis ir šī Bara līderis. Bara uzdevums ir sakaut anarhistus dienvidaustrumu Meksikā.

Lasot šo grāmatu, jutos kā izvilcis laimīgo lozi. Te ir viss, kam būtu jābūt nopietnā mūsdienīgā zinātniskajā fantastikā. Pirmkārt, interesants sižets. Dzīvnieku humanizācija šajā žanrā ir sastopama jau no Velsa Doktora Moro salas laikiem. Šeit Reksis nudien ir saprātīga būtne, saprātīgāka nekā viņa veidotāji to apzinās. Viņa radītājiem Rekša saprāts ir vienaldzīgs, kamēr vien viņš klausa pavēlēm. Lieta ir lieta, un nevienam nerūp tās domas. Tā kā autors ir biologs, tad šajā jomā viss notiekošais izklausās pat ļoti ticami. Un nebrīnītos, ka patiesībā jau eksistētu šādi tādi testa modeļi.

Otrkārt, ar šīs grāmatas palīdzību Autors mēģina definēt, kas tad ir cilvēks, kas ir saprāts. Vai mākslīgajam intelektam ir cilvēktiesības? Vai Saimnieka un Verga attiecības ir ilgtspējīga lieta? Nu un, protams, vai hierarhijas uzspiests pasaules uzskats un no tā izrietošā rīcība Ir Saimnieka vai Lietas vaina? Patlaban šādi jautājumi vēl nav aktuāli, bet ar laiku pienāks arī to kārta. Līdz tam varam lasīt kā sociālu komentāru par to, kā vēsture atkārtojas, par to, kā cilvēki tikai pilda pavēles un par to, vai mēs kļūsim mazāk cilvēki, ja mēs citus sāksim uzskatīt par sev līdzīgiem. Tā teikt mūsu pašu ikdienišķie rasu un tautības jautājumi pacelti līdz modificētu un uzlabotu sugu jautājumiem.

Treškārt, kādu labumu šāda dzīvnieku modificēšana varētu dot cilvēcei? Nu izņemto to, ka viņi ir ļoti labi kara vajadzībām. Autors ir atradis veselu plejādi ar iespējamiem pielietojumiem, daudzas no šīm tehnoloģijām iestrāžu līmenī darbojas jau tagad, bet kas zina, kā būs ar laiku.

Stāsts sastāv no vairākām daļām, no sākuma šķiet, ka būs parasts bojeviks, kur bioformas (tā sauc Reksi) akli pildīs Saimnieka pavēles un lasītājam nāksies saskarties ar visām kara šausmām, taču brīdī, kad notikumu maina savu gaitu, viss kļūst daudz interesantāk. Vienīgais, kas man nepatika, bija grāmatas vidusdaļa, kur pārdesmit lapaspuses tika veltītas juridiskām peripetijām. Beigas gan bija ļoti, ļoti labas no stāsta viedokļa.

Tēli, lielākoties ir bioformas, un tie nudien ir spilgti personāži, lai ar izaudzināti laboratorijās viņi ir daudz cilvēciskāki par saviem Saimniekiem, viņu ‘es’ nav noslēpts aiz labprātīgi izkropļota pasaules redzējuma, mazākajiem ļaunumiem un meliem. Viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir, un informāciju par to analizē racionāli. Tas, ka Reksis ir Labs suns nenozīmē, ka viņu nemāc šaubas par izdarīto. Viņu bieži nomāc doma, kā bez Saimnieka pavēles atšķirt ienaidnieku no drauga, un kā draugs reizēm vienā mirklī kļūst par ienaidnieku.

10 no 10 ballēm. Šādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai, ne tikai jaunu apvāršņu atklāšana un piedzīvojumi, bet arī viela pārdomām pēc izlasīšanas. Iesaku lasīt visiem un obligāti, lai nebūtu to pārmetumu pēc gadu desmitiem, kā gan es to varēju palaist garām!

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

Paradox: Stories Inspired by the Fermi Paradox by Ian Whates (Editor), David L. Clements, Pat Cadigan, Adam Roberts, Paul Cornell, Tricia Sullivan, Adrian Tchaikovsky, Gerry Webb , Paul Di Filippo, Mike Resnick, Robert T. Jeschoenek, George Zebrowski, Stephanie Saulter, Robert Reed, Keith Brooke, Eric Brown, Dr. Rachel Armstrong, Mercurio D. Rivera

Paradox Stories Inspired by the Fermi Paradox

Krājuma ideja par Fermi paradoksu bija tas, kas lika man šo grāmatu nopirkt. Fermi paradokss ir par to, ja Visumā ir dzīvība bez cilvēkiem, kur viņa ir, kādēļ tā nav atklājusi zemi? Jo parastām robotizētām zondēm pietiktu ar pārsimts miljoniem gadu, lai kolonizētu mūsu galaktiku. Kāpēc klusums? Iespējamās atbildes ir daudzas un dažādas, un to apspēlēšanu es vēlējos saņemt no autoriem.

Autori lielākoties ar īpašu novitāti neizceļas. Mēs citplanētiešus neredzam, nesaprotam vai ir kāds, kas iznīcina konkurējošos saprātus? Daži stāsti liek uzdot jautājumu, kāds viņiem ir sakars ar grāmatas tēmu. Vainu te noveļu uz grāmatas redaktoriem, ja jau viņi ir pacentušies un nodrošinājuši grāmatas ievadā jauku Fermi paradoksa aprakstu, tad lūdzu, pieturamies pie noteiktās shēmas! Acīmredzot redaktoram ir šķitis, ja stāstā ir citplanētieši, tad būs gana labi krājumam. Tad nu te ir biezā slānīs sastopami stāsti par kontaktu, karu ar citplanētiešiem, bet tādi, kas atbilst grāmatas tēmai – tikai daži.

Catching Rays by David L. Clements – jauna zinātniece eksperimentā uz Mēness atrod interesantu fenomenu savā detektorā. Diemžēl bizness un procedūras ir stingri regulētas, un no visa nepazīstamā jātiek vaļā ātri. Tipisks stāsts par kontakta aptveršanu pēc tam, kad jau ir par vēlu. Stāsts ir labs, bet nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The Big Next by Pat Cadigan – par kādu māti un viņas meitu, saruna par evolūciju pastaigas laikā gar ezeru. Par to kā pasauli uztver mazs bērns un būtne, kura ir miljoniem gadu veca. Jauks stāstiņš, bet tikai nosacīti par Fermi paradoksu. 7 no 10 ballēm.

Baedeker’s Fermi by Adam Roberts – britu homoseksuālistu pāris ceļo pa 19. gadsimta Vāciju. Ceļojot viņi piedzīvo vairākas dīvainas epizodes, kuras varētu uztvert par kontaktu ar citplanētiešiem. papildus tiek filozofēts par Velsa “Pasauļu kariem” kā iespējami patstāvīga žanra aizsākumu. Man personīgi šķita visnotaļ garlaicīgs stāsts. 5 no 10 ballēm.

Zeta Reticuli by Paul Cornell – ASV citplanētiešu nolaupīšana sākās ar vientuļu ceļu un diviem cilvēkiem. Taču kā tas izskatījās no nolaupītāju puses? Šis ir ironisks stāsts par nolaupītājiem un nolaupāmajiem, par saprātu milzīgo atšķirību un beigu beigās par resursu pieejamību. Kopumā labs – 8 no 10 ballēm.

The Ambulance Chaser by Tricia Sullivan – par matemātisko saprātu, kas eksistē mums līdzās un kritiskos brīžos palīdz mums izdzīvot. Tikai šoreiz iemājošana cilvēkā beidzas ar palikšanu, un pensionāre kā saimniekorganisms ir diezgan dīvaina vieta. Jautrs un ironisks stāsts. 7 no 10 ballēm.

Lost to Their Own Devices by Adrian Tchaikovsky – datorspēļu nākamā paaudze un tās gļuki, grūti nošķirt realitāti no virtuālās vides, un kas tādā pasaulē vairs ir reāls. Nepavilka – 6 no 10 ballēm.

In The Beginning by Gerry Webb – cilvēki ir izrāvušies no Zemes apskāvieniem, maksimizējuši savu izdzīvošanas iespēju un dzīvo orbitālās stacijās. Taču sabiedrība joprojām ir sašķelta dažādos reliģiskos grupējumos un biznesa konglomerātos, kas karo savā starpā. Labs stāsts – 8 no 10 ballēm.

The Trail of the Creator, The Trial of Creation by Paul di Filippo – manuprāt labākais stāsts grāmatā, mūsu galaktikā visām radībām ir viena un tāda pati DNS struktūra. Atklātās saprātīgās būtnes ir kā “suņi”, dažādi pēc izskata, bet cilvēki pēc DNS. Lieki piebilst, ka reliģijām tas ir smags trieciens, un īpaši fanātiķi nokomplektē komandu, lai atrastu radītāju un pieliktu viņam treknu punktu. 10 no 10 ballēm.

Stella by Starlight by Mike Resnick & Robert T Jeschoenek – panaivs stāstiņš par meiteni Stellu, kas izrādās viss mūsu galaktikas pastāvēšanas jēga. 6 no 10 ballēm.

Fermi’s Doubts by George Zebrowski – stāsts par to, vai saprātam augstākā attīstības līmenī ir vērts kontaktēt ar mums. Varbūt vienkārši stāvēt malā un skatīties, kā te viss beigsies, reti, bet tomēr šādas malā atstātas civilizācijas rada ko jaunu. 7 no 10 ballēm.

Audiovisionary by Stephanie Saulter – kā telepātisku kontaktu atšķirt no plānprātības. Ko darīt pacientam un ko ārstam. Standartsituācija, bet labi aprakstīts, katra varoņa skatupunkts uz situāciju. 7 no 10 ballēm.

Aether by Robert Reed -par tumšo matēriju un kas tā varētu būt. Daudz filozofēšanas, un beigās nemaz tik negaidīta atskārsme. 6 no 10 ballēm.

The End of the World by Keith Brooke & Eric Brown – otrs labākais stāsts šajā grāmatā. Zemi iekaro citplanētieši, un tās aizstāvībai paliek tikai mākslīgais intelekts un deviņi cilvēki. Tomēr ir iespēja vēl uzvarēt un cilvēcei ir paveicies, ka mākslīgā intelekta radītājs ir bijis spītīgs cilvēks. 10 no 10 ballēm.

The Worldmaker by Rachel Armstrong – bija tik garlaicīgs, ka pat neizlasīju līdz galam. tāpēc vērtējumu nemaz nelieku.

Atonement, Under the Blue-White Sun by Mercurio D. River – par cilvēces un viņu neseno citplanētu pretinieku mēģinājumi sadzīvot kopā, jo viņu kopējais pretinieks ir daudz nežēlīgāks. Valstiskā līmenī viss ir kārtībā, bet katram indivīdam ir pašam jācenšas saprast savas ģimenes noslepkavotāji. 9 no 10 ballēm.

Lai gan autori par saviem darbiem ir saņēmuši diezgan augstas balvas un nominācijas Zinātniskās fantastikas žanrā, man ar nožēlu nācās secināt, ka kopumā grāmata ir tāda pliekana. Ir daži labi, bet lielākā daļa velk uz vērtējumu viduvējs. Vidējo temperatūru slimnīcā liktu 6  no 10 ballēm, noņēmu nost, jo redaktors neturējās pie tēmas. Manuprāt, neviens no stāstiem nav tāds, kas aizķersies atmiņā uz ilgu laiku.