Navigate / search

Dogs of War by Adrian Tchaikovsky

Dogs of War by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu saņēmu no Andra Ziemassvētkos. Tā kā Children of time ir viena no visu laiku labākajām zinātniskajām fantastikām, kuru man nācies lasīt, es šo grāmatu ilgi nemarinēju.

Reksis ir Labs suns. Viņš mīl cilvēkus. Viņš ienīst ienaidniekus. Viņš pilnībā klausa Saimnieku. Viņa pleci sniedzas septiņu pēdu augstumā, viņa ādu lodes neņem, apbruņots ar lielkalibra ieročiem un speciāli izveidots tā, lai viņa ultraskaņas kaukoņa pārbiedētu cilvēkus. Kopā ar Pūķi, Bitēm un Medu viņš veido baru. Reksis ir šī Bara līderis. Bara uzdevums ir sakaut anarhistus dienvidaustrumu Meksikā.

Lasot šo grāmatu, jutos kā izvilcis laimīgo lozi. Te ir viss, kam būtu jābūt nopietnā mūsdienīgā zinātniskajā fantastikā. Pirmkārt, interesants sižets. Dzīvnieku humanizācija šajā žanrā ir sastopama jau no Velsa Doktora Moro salas laikiem. Šeit Reksis nudien ir saprātīga būtne, saprātīgāka nekā viņa veidotāji to apzinās. Viņa radītājiem Rekša saprāts ir vienaldzīgs, kamēr vien viņš klausa pavēlēm. Lieta ir lieta, un nevienam nerūp tās domas. Tā kā autors ir biologs, tad šajā jomā viss notiekošais izklausās pat ļoti ticami. Un nebrīnītos, ka patiesībā jau eksistētu šādi tādi testa modeļi.

Otrkārt, ar šīs grāmatas palīdzību Autors mēģina definēt, kas tad ir cilvēks, kas ir saprāts. Vai mākslīgajam intelektam ir cilvēktiesības? Vai Saimnieka un Verga attiecības ir ilgtspējīga lieta? Nu un, protams, vai hierarhijas uzspiests pasaules uzskats un no tā izrietošā rīcība Ir Saimnieka vai Lietas vaina? Patlaban šādi jautājumi vēl nav aktuāli, bet ar laiku pienāks arī to kārta. Līdz tam varam lasīt kā sociālu komentāru par to, kā vēsture atkārtojas, par to, kā cilvēki tikai pilda pavēles un par to, vai mēs kļūsim mazāk cilvēki, ja mēs citus sāksim uzskatīt par sev līdzīgiem. Tā teikt mūsu pašu ikdienišķie rasu un tautības jautājumi pacelti līdz modificētu un uzlabotu sugu jautājumiem.

Treškārt, kādu labumu šāda dzīvnieku modificēšana varētu dot cilvēcei? Nu izņemto to, ka viņi ir ļoti labi kara vajadzībām. Autors ir atradis veselu plejādi ar iespējamiem pielietojumiem, daudzas no šīm tehnoloģijām iestrāžu līmenī darbojas jau tagad, bet kas zina, kā būs ar laiku.

Stāsts sastāv no vairākām daļām, no sākuma šķiet, ka būs parasts bojeviks, kur bioformas (tā sauc Reksi) akli pildīs Saimnieka pavēles un lasītājam nāksies saskarties ar visām kara šausmām, taču brīdī, kad notikumu maina savu gaitu, viss kļūst daudz interesantāk. Vienīgais, kas man nepatika, bija grāmatas vidusdaļa, kur pārdesmit lapaspuses tika veltītas juridiskām peripetijām. Beigas gan bija ļoti, ļoti labas no stāsta viedokļa.

Tēli, lielākoties ir bioformas, un tie nudien ir spilgti personāži, lai ar izaudzināti laboratorijās viņi ir daudz cilvēciskāki par saviem Saimniekiem, viņu ‘es’ nav noslēpts aiz labprātīgi izkropļota pasaules redzējuma, mazākajiem ļaunumiem un meliem. Viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir, un informāciju par to analizē racionāli. Tas, ka Reksis ir Labs suns nenozīmē, ka viņu nemāc šaubas par izdarīto. Viņu bieži nomāc doma, kā bez Saimnieka pavēles atšķirt ienaidnieku no drauga, un kā draugs reizēm vienā mirklī kļūst par ienaidnieku.

10 no 10 ballēm. Šādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai, ne tikai jaunu apvāršņu atklāšana un piedzīvojumi, bet arī viela pārdomām pēc izlasīšanas. Iesaku lasīt visiem un obligāti, lai nebūtu to pārmetumu pēc gadu desmitiem, kā gan es to varēju palaist garām!

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

Paradox: Stories Inspired by the Fermi Paradox by Ian Whates (Editor), David L. Clements, Pat Cadigan, Adam Roberts, Paul Cornell, Tricia Sullivan, Adrian Tchaikovsky, Gerry Webb , Paul Di Filippo, Mike Resnick, Robert T. Jeschoenek, George Zebrowski, Stephanie Saulter, Robert Reed, Keith Brooke, Eric Brown, Dr. Rachel Armstrong, Mercurio D. Rivera

Paradox Stories Inspired by the Fermi Paradox

Krājuma ideja par Fermi paradoksu bija tas, kas lika man šo grāmatu nopirkt. Fermi paradokss ir par to, ja Visumā ir dzīvība bez cilvēkiem, kur viņa ir, kādēļ tā nav atklājusi zemi? Jo parastām robotizētām zondēm pietiktu ar pārsimts miljoniem gadu, lai kolonizētu mūsu galaktiku. Kāpēc klusums? Iespējamās atbildes ir daudzas un dažādas, un to apspēlēšanu es vēlējos saņemt no autoriem.

Autori lielākoties ar īpašu novitāti neizceļas. Mēs citplanētiešus neredzam, nesaprotam vai ir kāds, kas iznīcina konkurējošos saprātus? Daži stāsti liek uzdot jautājumu, kāds viņiem ir sakars ar grāmatas tēmu. Vainu te noveļu uz grāmatas redaktoriem, ja jau viņi ir pacentušies un nodrošinājuši grāmatas ievadā jauku Fermi paradoksa aprakstu, tad lūdzu, pieturamies pie noteiktās shēmas! Acīmredzot redaktoram ir šķitis, ja stāstā ir citplanētieši, tad būs gana labi krājumam. Tad nu te ir biezā slānīs sastopami stāsti par kontaktu, karu ar citplanētiešiem, bet tādi, kas atbilst grāmatas tēmai – tikai daži.

Catching Rays by David L. Clements – jauna zinātniece eksperimentā uz Mēness atrod interesantu fenomenu savā detektorā. Diemžēl bizness un procedūras ir stingri regulētas, un no visa nepazīstamā jātiek vaļā ātri. Tipisks stāsts par kontakta aptveršanu pēc tam, kad jau ir par vēlu. Stāsts ir labs, bet nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The Big Next by Pat Cadigan – par kādu māti un viņas meitu, saruna par evolūciju pastaigas laikā gar ezeru. Par to kā pasauli uztver mazs bērns un būtne, kura ir miljoniem gadu veca. Jauks stāstiņš, bet tikai nosacīti par Fermi paradoksu. 7 no 10 ballēm.

Baedeker’s Fermi by Adam Roberts – britu homoseksuālistu pāris ceļo pa 19. gadsimta Vāciju. Ceļojot viņi piedzīvo vairākas dīvainas epizodes, kuras varētu uztvert par kontaktu ar citplanētiešiem. papildus tiek filozofēts par Velsa “Pasauļu kariem” kā iespējami patstāvīga žanra aizsākumu. Man personīgi šķita visnotaļ garlaicīgs stāsts. 5 no 10 ballēm.

Zeta Reticuli by Paul Cornell – ASV citplanētiešu nolaupīšana sākās ar vientuļu ceļu un diviem cilvēkiem. Taču kā tas izskatījās no nolaupītāju puses? Šis ir ironisks stāsts par nolaupītājiem un nolaupāmajiem, par saprātu milzīgo atšķirību un beigu beigās par resursu pieejamību. Kopumā labs – 8 no 10 ballēm.

The Ambulance Chaser by Tricia Sullivan – par matemātisko saprātu, kas eksistē mums līdzās un kritiskos brīžos palīdz mums izdzīvot. Tikai šoreiz iemājošana cilvēkā beidzas ar palikšanu, un pensionāre kā saimniekorganisms ir diezgan dīvaina vieta. Jautrs un ironisks stāsts. 7 no 10 ballēm.

Lost to Their Own Devices by Adrian Tchaikovsky – datorspēļu nākamā paaudze un tās gļuki, grūti nošķirt realitāti no virtuālās vides, un kas tādā pasaulē vairs ir reāls. Nepavilka – 6 no 10 ballēm.

In The Beginning by Gerry Webb – cilvēki ir izrāvušies no Zemes apskāvieniem, maksimizējuši savu izdzīvošanas iespēju un dzīvo orbitālās stacijās. Taču sabiedrība joprojām ir sašķelta dažādos reliģiskos grupējumos un biznesa konglomerātos, kas karo savā starpā. Labs stāsts – 8 no 10 ballēm.

The Trail of the Creator, The Trial of Creation by Paul di Filippo – manuprāt labākais stāsts grāmatā, mūsu galaktikā visām radībām ir viena un tāda pati DNS struktūra. Atklātās saprātīgās būtnes ir kā “suņi”, dažādi pēc izskata, bet cilvēki pēc DNS. Lieki piebilst, ka reliģijām tas ir smags trieciens, un īpaši fanātiķi nokomplektē komandu, lai atrastu radītāju un pieliktu viņam treknu punktu. 10 no 10 ballēm.

Stella by Starlight by Mike Resnick & Robert T Jeschoenek – panaivs stāstiņš par meiteni Stellu, kas izrādās viss mūsu galaktikas pastāvēšanas jēga. 6 no 10 ballēm.

Fermi’s Doubts by George Zebrowski – stāsts par to, vai saprātam augstākā attīstības līmenī ir vērts kontaktēt ar mums. Varbūt vienkārši stāvēt malā un skatīties, kā te viss beigsies, reti, bet tomēr šādas malā atstātas civilizācijas rada ko jaunu. 7 no 10 ballēm.

Audiovisionary by Stephanie Saulter – kā telepātisku kontaktu atšķirt no plānprātības. Ko darīt pacientam un ko ārstam. Standartsituācija, bet labi aprakstīts, katra varoņa skatupunkts uz situāciju. 7 no 10 ballēm.

Aether by Robert Reed -par tumšo matēriju un kas tā varētu būt. Daudz filozofēšanas, un beigās nemaz tik negaidīta atskārsme. 6 no 10 ballēm.

The End of the World by Keith Brooke & Eric Brown – otrs labākais stāsts šajā grāmatā. Zemi iekaro citplanētieši, un tās aizstāvībai paliek tikai mākslīgais intelekts un deviņi cilvēki. Tomēr ir iespēja vēl uzvarēt un cilvēcei ir paveicies, ka mākslīgā intelekta radītājs ir bijis spītīgs cilvēks. 10 no 10 ballēm.

The Worldmaker by Rachel Armstrong – bija tik garlaicīgs, ka pat neizlasīju līdz galam. tāpēc vērtējumu nemaz nelieku.

Atonement, Under the Blue-White Sun by Mercurio D. River – par cilvēces un viņu neseno citplanētu pretinieku mēģinājumi sadzīvot kopā, jo viņu kopējais pretinieks ir daudz nežēlīgāks. Valstiskā līmenī viss ir kārtībā, bet katram indivīdam ir pašam jācenšas saprast savas ģimenes noslepkavotāji. 9 no 10 ballēm.

Lai gan autori par saviem darbiem ir saņēmuši diezgan augstas balvas un nominācijas Zinātniskās fantastikas žanrā, man ar nožēlu nācās secināt, ka kopumā grāmata ir tāda pliekana. Ir daži labi, bet lielākā daļa velk uz vērtējumu viduvējs. Vidējo temperatūru slimnīcā liktu 6  no 10 ballēm, noņēmu nost, jo redaktors neturējās pie tēmas. Manuprāt, neviens no stāstiem nav tāds, kas aizķersies atmiņā uz ilgu laiku.

%d bloggers like this: