Navigate / search

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

Tuvu un tālu by Ivans Maiskis

Tuvu un tālu

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Gadījuma skaitļu ģenerators izvēlējās šo grāmatu. No bērnības atmiņām man viņa ir pagaisusi, ja es arī viņu esmu lasījis, tad nekas galvā no tās nav aizķēries.

Petrovs Otrā pasaules kara laikā tiek norīkots doties uz Stokholmu pārstāvēt Padomju Savienības intereses. Situācija ir kritiska, notiek sīvas cīņas pie Staļingradas, ir cerības pāriet pretuzbrukumā. Petrovs šajā brīdī labprātāk gribētu atrasties frontē, bet ko lai dara, ja valdība liek, tad jābrauc. Viņam līdzi dodas sieva, un par ceļabiedru piesitas sapieris Potapovs. Kopā ar šī stāsta trim varoņiem lasītāji dosies tālā, bīstamiem piedzīvojumiem pilnā ceļā pa Arābu Austrumu zemēm, pāri visam lielajam Āfrikas kontinentam, Atlantikai un Anglijai. Stāsta pamatā likts īstenībā noticis padomju ļaužu grupas ceļojums no Maskavas uz Stokholmu otrā pasaules kara laikā. Lasītājs iepazīsies ar Mazāzijas un Ēģiptes pilsētām, pirmatnējiem džungļiem un trokšņaino Keiptaunu, ar vientuļu saliņu Atlantikā un milzīgo Londonu.

Gāmatai ir viens un tikai viens uzdevums, uzskatāmi lasītājam parādīt, ka nav uz pasaules labākas valsts, kurā cilvēks var justies brīvs kā Padomju Savienībā. Viss Petrovu ģimenes ceļojums kalpo kā ilustrācija Britu impērijas pagrimumam, buržuāzijas un birokrātu divkosībai, strādnieku apspiešanai un daudzu tautu alkām nomest kaklakungus.

Sižets ir apbrīnojami vienveidīgs, kas balstās uz sekojošu formulu. Petroviem nonākot jaunā valstī, pilsētā vai apdzīvotā vietā, viņiem ir jāsaskaras ar vietējo birokrātu naidīgumu. Tiem nepatīk boļševiki un viņi to divkosīgi slēpj. Aizbildinās ar dažādiem ieganstiem, lai kavētu padomju laužu misijā. Varoņi, īsinādami laiku, apmeklē slavenākos apskates objektus. Tajos kāds gids Žila Verna manierē īsumā izstāsta valsts vēsturi, uzsvaru liekot uz britu imperiālistiem un tautas zemāko slāņu alkas pēc pašnoteikšanās. Tad boļševiki nonāk grūtā situācijā, taču padomju cilvēks ir morāli pārāks, par buržuju pakalpiņiem un vienmēr tiek cauri sveikā. Tā stāsts turpinās mainot dekorācijas, bet nemainot centrālo vēstījumu.

Tā kā grāmata sarakstīta laikā, kad PSRS bija svarīgi izskaidrot saviem ļaudīm, kādēļ pēc Otrā Pasaules kara nolaidās Dzelzs priekškars, tad autors laikus iezīmē nākotnes ideoloģiju konflikta aizmetņus. Briti pēc būtības ir sarīdījuši Vāciju ar PSRS, tagad viņi cer, ka tās viena otru novājinās tik tālu, ka tiem pie kājām noliks visu Eiropu Tieši tādēļ viņi nesteidzas ar otrās frontes atvēršanu. Buržuju dzīšanās pēc peļņas ir uzvarējusi veselo saprātu, tā vietā, lai cīnītos pret nacisma sērgu viņi plāno savu nākotnes ekspansiju. Bet padomju cilvēki tiks galā ar jebkādu ienaidnieku, jo viņu pusē ir taisnība.

Daļa no grāmatas tiek veltīta tāda sociālisma kritikai, kura nav balstīta uz marksismu. Pāris lapaspuses tiek veltītas tam, lai lasītājam izskaidrotu kādēļ leiboristiem nav nekāda sakara ar strādnieku šķiras interešu pārstāvēšanu, par to kā buržuji zem sociālisma idejas slēpj tikai tukšus saukļus, bet nenodod vari strādnieku rokās.

Vienīgais kam varu piekrist autoram, Āfrikas pamatiedzīvotāju liktenis nudien nebija apskaužams, rasismu, baltā cilvēka nasta un citi baltās rases „pārākuma” elementi, bija diezgan trāpīgi apzīmēti. Tikai to vai viņi visi tiecas uz komunismu, es gan neriskētu apgalvot.  Arī cerība uz tautu pašnoteikšanos neko nedeva, kad tā piepildījās. Resursi tika izlaupīti, korupcija zēla vēl pamatīgāk nekā Britu impērijas laikos. Un tagad uz Hartumu būs gatavs doties tikai galīgi traks baltais cilvēks.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, tas pamatā tomēr ir propagandas materiāls. Bērnu dienās varēja šo grāmatu lasīt kā tādu Žila Verna vai Maina Rīda atvasinājumu, tad tas ideoloģiskais vēstījums kaut kā neķēra. Tagad gan ziloņi un krokodili paliek otrā plānā. Priekšplānā izvirzās komunisma propaganda.

%d bloggers like this: