Navigate / search

Zaigojošā pasaule by Aleksandrs Grīns

Zaigojošā pasaule

Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.

Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.

Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:

“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos,  viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai  kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu.    Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…”

Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.

Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.

Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.

Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.

Rančo “Akmens stabs” by Aleksandrs Grīns

Rančo Akmens stabs

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz paņēmu kādu ļoti plānu grāmatu. Zinu, ka reiz viņu jau esmu lasījis, bet neko nespēju atcerēties. Izlasot grāmatu, sapratu kādēļ man bija radusies amnēzija.

Reitānam ir apnicis reportiera darbs, un viņš atgriežas savā dzimtajā zemē. Tēva mājas ir pārdotas, bet viņa draugs Vermonts joprojām saimnieko savā rančo “Akmens stabs”. Linsejs visu mūži ir bijis klerks, vecumdienās viņš ir nolēmis realizēt savu mūža sapni, redzēt pampas. Roberts ir vienpadsmit gadus vecs puika, kura vājība ir ģenerāļu atbrīvošana. Neveiksmīgs dzērāja joks viņu ir aizdzinis ceļojumā pa Dienvidameriku. Huans ir bagātnieka dēls, taču viņam patīk kinematogrāfija, tēvam tāda lieta nav pa prātam un Huanu iesloga trako namā. Visu šo cilvēku likteņi stāsta gaitā savijas vienā sižeta līnijā, kuras darbība notiek uz Dienvidamerikas pampu fona.

Grāmatas titullapa braši vēsta, ka šis ir stāsts bērniem. Ja bērns ir nolēmis kļūt par gaučo, tad jau pirmajās lapaspusē viņam tiek pasniegtas īstas dzīves gudrības. Tāds, ierodoties pilsētā, noteikti uzreiz aizies uz bāra iedzert rumu un uzpīpēt cigāru. Protams, piešiem šķindot. Tad iedzers matē (autors informēti paskaidro, ka eiropiešiem viņa diez ko negaršo, bet ar laiku pierodot). Uzzināma arī, ka galvas uzlikšana uz pleca un sišana ar plaukstu pa muguru ir gaučo paradums. Tad pirmajās pāris lapaspusēs tiek aprakstīti dažādi lopu ganu mirstības iemesli, un tad jau var doties pie Vermonta.

Izlasot grāmatu pirmais jautājums, kas ienāca galvā ir – ko es pie velna nupat izlasīju? Autors ir sagatavojis lasītājam rasolu. Te ir ģimenes drāma, piedzīvojumi, mīlestība, apšaudes, apslēpti dārgumi, bēgšana no trakās mājas, izsekošana ar velosipēdu, apšaude negaisā, slepkavības, nepiedienīgi piedāvājumi un liellopi. Mūsdienās tādu grāmatu sauktu par trilleri, taču diemžēl pareizo elementu klātbūtne nenodrošina labu grāmatu. Tie visi ir sakrāmēti cits aiz cita, bez nekādas jēgas, tik vien lai radītu piedzīvojumu dotajā brīdī. Kāds no varoņiem ir nabags, nekas, tūlīt ar vienkārša skaitāmpantiņa palīdzību padarīsim viņu bagātu! Tas nekas, ka esi vienkāršs kinooperators, tev taču ir draugs ar kuģi, kas labprāt tevi un tavus draugus aizvedīs uz Eiropu. Autors vienmēr ir gatavs izstumt klavieres ne tikai no krūmiem, tās var nokrist arī no saules, vai uzskriet virsū uz ielas – gadās.

Paši tēli ir nekādi, rodas priekšstats, ka autors tos ir vispārēji ieskicējis, izmantojot standarta šablonus. Viņu pasaules redzējums ir un paliek noslēpums. Viņu jūtas ir vienkāršas, naids, mīlestība, dusmas. Kā personības viņi nekā neizceļas. Piemēram, par Inesi lasītājs uzzina, ka viņa ir skaista un histēriska. Tas arī izskaidro faktu, kādēļ izlasot šo grāmatu tās tēli izgaist pēc pāris nedēļām. Savā starpā viņi lielākoties atšķiras tikai ar to, ka daļa valkā kleitas, bet pārējie skraida biksēs.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Pat kā stāsts bērniem viņa ir totāls mēsls. Nav neviena kolorīta varoņa, piedzīvojumos Vinnijs Pūks viņu pārspēj 100 reizes. Vienīgais, ar ko šis stāsts izceļas, ir tas, ka varoņi labprāt šaudās ar revolveriem, pie pirmās iespējas, taču pat tas nespēj glābt grāmatu. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Ja vien ir iespēja, izvairieties no šīs grāmatas lasīšanas.

%d bloggers like this: