Navigate / search

Vai ir iespējams lasīt grāmatu telefonā? Personīgā pieredze.

IMG_1332

Nesen iznāca Android platformām domātā Amazon Kindle programmiņa. Šis fakts mani pamudināja veikt sekojošu eksperimentu – pārliecināties, cik ērti ir lasīt grāmatu mobilajā telefonā. Galu galā LCD vai AMOLED ekrāns tomēr nav nekāds e-ink.

Pirms uzsāku eksperimentu, atzīšos biju visnotaļ negatīvi noskaņots uz grāmatu lasīšanu mobilajās ierīcēs. Cik ir bijusi pieredze ar grāmatu lasīšanu datorā, tas vienmēr ir beidzies ar pamatīgu acu nogurumu. Tā nu uzskatīju, ka grāmatu lasīšana ar iPhone vai iPad ir tas pats, kas gludināt veļu zem ūdens vai kalna virsotnē (ir tāds sporta veids), darīt jau var, bet ņemšanās ir lielāka nekā vērts rezultāts.

Lai nebūtu tukša muldēšana un viena tante teica secinājumiem, kas rodas pēc divu vai trīs lapaspušu izlasīšanas, nolēmu izlasīt vidēju formāta grāmatu ar 256 lapaspusēm. Domāts, darīts. Uzinstalēju uz sava HTC Desire Kindle programmiņu, nopirku grāmatu The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke un sāku lasīt (pēc darbalaika beigām). Lasīšana notika kā parasti ikdienā ar jebkuru citu grāmatu. Vilcienā uz darbu, vilcienā no darba un vakarā pirms gulēšanas.

Kindle programmas saskarne atzīstama par nesliktu, nekā lieka, tīri funkcionāla. Var pamainīt fontu lielumus, background toņus, ekrāna spilgtumu, pāršķirt lapaspuses (tas nav mazsvarīgi).

Kā jau bija gaidāms, tad sēžot uz soliņa saulē lasīšana ir neiespējama, telefons pat uz visnīgrāko spilgtumu, nespēj novērst sava mūļa, saules vai apkārtnes redzēšanu ekrānā. Lasāmais praktiski nav saredzams. Skaidrs, ka ir iespējams sagriezties, saliekties tā, lai šo to varētu izlasīt, bet diemžēl šādas pozas radīs aizdomas līdzcilvēkos, par tavu garīgo veselību, redzes stāvokli un no vecākiem mantotajiem ģenētiskajiem defektiem.

Vilcienā gan lasīšana ir tīri reāla lieta, protams, jāizvairās no tiešas saules gaismas krišanas uz ekrāna, bet tā kā apgaismojums nav tik intensīvs, tad pati lasīšana problēmas nesagādā. Atspīdums, ja salīdzina ar e-ink ekrānu, tomēr ir diezgan pamatīgs (ja ir luste, tad vari pētīt blakussēdētājus kā ar spogulīti). Lapu pāršķiršana gan jāveic diezgan nopietnā ātrumā, bet tas nekas, beigās piešaujies un šķir jau neaizdomājoties. Mīnuss, acis nogurst pamatīgāk, nekā no grāmatas lasīšanas. Tas gan ir subjektīvi, jo nekāda speciāla mērījuma, lai noteiktu acu nogurumu es neveicu. Vēl pamirkšķinot acis pēc lasīšanas, kādu laiku acu priekšā rēgojas telefona ekrāns.

Lasīšanai mājās – istabā, problēmas ir vēl mazāk, tikai jāatrod vieta, kur gaisma no lampas nespīd pa tiešo uz ekrāna, tas gan nedaudz ierobežo vietas, kurās tu vari lasīt. Var arī palasīties pustumsā neslēdzot iekšā gaismu vispār, tā gan, protams, ir reāla acu bendēšana, bet var. Vienīgais mani visu laiku nomāca jautājums, kāpēc es te mocos (tāpat kā ja burziņā, kur citi dzer no graņonkām, bet tu nez kāpēc no uzpirksteņa)?

Secinājumi:

Grāmatu uz mobilā telefona izlasīt var, bet tas nav ērti;

Saulainā laikā ārā lasīšana praktiski nav iespējama;

Acis nogurst ātrāk lasot no LCD ekrāna (nu gan atklājums);

Ja būs iespēja es turpmāk grāmatu lasīt no mobilā netaisos, tas nav pārāk ērti, un pirms uzsākt lasīšanu, tev jānodarbojas ar lietām, kuras tu lasot parasto vai e-ink tehnoloģiju grāmatu nemaz neievēro (kur atrodas lampa, kas tur ekrānā atspīd) ;

Nevar izslēgt, ka nenobriedušākam prātam grāmatas izlasīšana mobilajā, iespējams, pagarina krānu par pāris centimetriem uz kādu laiku. Pirmkārt, tu vilcienā vai jebkurā sabiedriskā vietā, visiem rādi savu kruto telefonu vai mobilo ierīci. Otrkārt, tu parādi līdzcilvēkiem, ka proti lasīt (te gan var nākties lasīt skaļi, un ja ir paradums lasot vilkt līdzi pirkstu, tas nospeķos ekranu, padarot lasīšanu vēl grūtāku). Treškārt, tu par to visu vari tiešsaistes režīmā tvītot, radot skaudību tajos, kas tevi tieši redzēt nevar. Kumulatīvajam efektam vajadzētu būt iespaidīgam;

Ir visam šim pasākumam arī pozitīvs pielietojums. Šad tad man rodas problēmas izštukot, kādu grāmatu lai pērk, lasa nākošo. Tad, lūk, Kindle piedāvā lejupielādēt grāmatas samplu, lielākoties var izlasīt pirmo nodaļu par brīvu. Tad nu bada laikā, kad jāslaistās bez grāmatas pie rokas, var palasīt, lai noteiktu, ir vai nav grāmata iegādes vērta papīra formā;

Kindle e-grāmata (vismaz tā, kas man gadījās) ir diezgan švakas kvalitātes. Rindkopas netiek atdalītas, konvertēšanas procesā radušies artefakti nav izravēti. Piemēram, It konsekventi tika rādīts kā 7/;

Kopumā, nopietnas grāmatas joprojām pirkšu papīra formātā, krievu fantasy un jaunos bestsellerus lasīšu uz sava Sony e-lasīkļa. Mans mobilais telefons labākajā gadījumā var cerēt, ka uz viņa lasīšu grāmatu demo versijas.

PS. Varat mani apsveikt vārda dienā ;)

Dark Side of the Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Fate of the Cosmos by Iain Nicolson

dark_side_of_the_universe

Ja tu, cilvēks, ej pa ielu un jūties nedaudz piekāsts, tad zini – šīm sajūtām ir nopietns pamatojums. Mēs visi esam apmānīti. Mūs ir apmānījis pats Visums. Cilvēks ar savām metodēm var novērot labākajā gadījumā 4% no Visuma matērijas. Jeb, pareizāk sakot, tikai 4% no Visuma sastāv no atomiem tāpat kā mēs, krēsli un galdi utt. ~26% sastāda Dark matter un pārējie 70% ir Dark energy. Nav slikti vai ne?

Reiz vasarā biju nolēmis atrast normālu grāmatu par Dark matter, izrādās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša, vismaz skatoties pēc amazon.com lasītāju reitingiem. Lielākā daļa no šai tematikai veltītām grāmatām ir totāls sviests, vai nu tik sarežģītas, ka parastam cilvēkam neizprast. Tad nu izsverot visus par un pret izvēle krita uz šo grāmatu.

Grāmatiņa ir smuki noformēta, iespiesta uz krītpapīra A4 formātā ar daudzām bildītēm un grafikiem. Tieši šīs bildes un grafiki grāmatas lasīšanas tempu diezgan piebremzē. Laiku pa laikam pieķer sevi pie tā, ka pēti kādu supernovas uzliesmojuma vai kādas tālas galaktikas fotoattēlu jau piecas minūtes. Lai arī grāmata nav bieza ~200 lpp., tās izlasīšana man aizņēma veselu nedēļu. Valodu par vieglu nenosauksi un vietām nākas visu nodaļu pārlasīt vēlreiz, lai vismaz kaut ko saprastu.

Nedaudz par to, kas ir pašā grāmatā. Grāmata sastāv no 12 nodaļām.

Pirmā nodaļa dod mums ātru un vispārīgu ieskatu par to, kas ir galaktikas, kā veidojas zvaigznes, kā līdz tām izmērīt attālumus. Cilvēkam, kas lasījis daudzas grāmatas par šādu tēmu, ieteiktu apskatīt tikai bildītes un doties uz nākamo nodaļu.

Otrā nodaļa cenšas mums īsumā pastāstīt par Visuma mikroviļņu fona starojumu, Habla konstanti, laiku un iespējamo visuma izcelsmes modeļiem. Kosmoloģija vienu vārdu sakot. Man jau sāka šķist, ka līdz Dark Matter tā arī nekad nenonāksim.

Trešā nodaļa beidzot sāk mums vēstīt, no kurienes radusies ideja, ka Visumā ir kaut kāda matērija, kas apslēpta mūsu acīm un instrumentiem. Par to liecina gan galaktiku rotācijas neatbilstība novērojamajam matērijas daudzumam.

Ceturtā nodaļa apskata vienu no Dark Matter kandidātu grupām – MACHO jeb Massive Compact Halo Objects. Tās ir izdzisušas zvaigznes, melnie caurumi, gāzu mākoņi, putekļi, bet diemžēl ar tiem nepietiek pat 20% no paredzētā Dark Matter daudzuma.

Piektā nodaļa piedāvā vēl vienu Dark Matter kandidātu – neitrīno, labs neitrīno detektēšanas metožu apskats. Izrādās, ka neitrīno ir veseli trīs paveidi (elektronu, mionu un tau), kurus šis varot brīvi mainīt. Tas sākumā radīja lielu apjukumu neitrīno mednieku aprindās. Tad nodaļā parādās VIMPS – Weakly Interacting Massive Particles un panesās string theory, Klauza-Kleina daļiņas, supersimetrijas, fotīno un vēl vesela čupa ar eksotiskām daļiņām, kuras neviens tā arī nekad nav redzējis.

Sestā nodaļa veltīta MOND – Modified Newtonian Dynamics iespējams nemaz Dark Matter nav nepieciešama lieta, vajag tikai pamodificēt gravitācijas īpatnības vai Nutona formuli, sīki un smalki dažādi par un pret.

Septītā nodaļa VIMPS atgriežas, tiek apskatītas dažādas alternatīvās detektēšanas metodes. Interesanti, bet, ja pareizi sapratu, nekādi īsti pierādījumi VIMPS eksistencei joprojām nav.

Astotā nodaļa veltīta Visuma mikroviļņu fona starojumam, valoda vairs nemaz nav viegla, daļu no idejām nācās papildus lasīt wikipedia. Īsumā Visuma inflācijas modelis paredz, ka lielākā daļa no visuma enerģijas – matērijas blīvuma nesastāv no barioniem. Tautas valodā mēs nezinām, kas ir atlikušie 70 %.

Devītā nodaļa pastāsta, kāpēc novērojot supernovas tipu Ia sanāk ka Visums izplešas paātrināti. Diezgan interesanti modelīši, protams, katra trūkumi un plusi.

Desmitā nodaļa lēnām aizved mūs līdz Dark energy idejai, attīstot dažādus Visuma izplešanās modeļus.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta Dark energy, izlasot to kļūst skaidrs, ka nevienam nav ne jausmas, kas tā par lietu, ko viņa ēd un par tās nozīmi tautsaimniecībā. Tiek apskatīts vesels bars ar dažādām idejām – Vakuuma enerģija kā kosmoloģiskā konstante, fantomu lauki un man jau šķita mirusī kvintesences ideja. Tiek piesaukti arī abi antropie principi, multiversi, Bubble universes, Big Crunch un Big Rip.

Divpadsmitā nodaļa veltīta mūsdienu zinātnes pētījumiem, uzskaitītas visas nākamās desmitgades kosmosa misijas saistītas ar šo tematiku.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt jebkuram, kas interesējas par astronomiju, fiziku, astrofiziku un citām gaisīgām ikdienā nepielietojamām lietām – palīdzēs radīt gudra cilvēka iespaidu kaut vai ar frāzi: „Neitrino ir masa, jo bez masas viņš pārvietotos ar gaismas ātrumu, tādējādi viņa laika ritējums būtu nulle, tas nozīmētu, ka viņš nespētu pārmainīties no viena sava veida uz otru, pa ceļam no Saules līdz Zemei.” Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

2008. gada lasīšanas plāna skeletiņš

Tā kā 2007. gadā esmu no amazon.com pasūtījis tik daudz grāmatas, ka lielu daļu neesmu paspējis pat izlasīt, esmu sev nosolījies, nepasūtīt neko jaunu tik ilgi, kamēr netiks izlasīti vecie krājumi ~50 grāmatas. Šis ir saraksts ar grāmatām, kas tiks izlasītas obligāti (Terrija Pračeta grāmatas netiek iekļautas).

1. Forensic Science of CSI by Katherine M. Ramsland – visiem patīk seriāls CSI, bet reti kurš ir spējīgs nošķirt tajos izdomājumus no patiesības. Cik sarežģīta ir katras analīzes veikšana, darbinieku pienākumi un pati CSI vēsture. Ceru, ka šī grāmata sniegs man atbildes uz šīm lietām.

2. The Explorers: Stories of Discovery and Adventure from the Australian Frontier by Tim Flannery – grāmata tika pasūtīta pirms Austrālijas ceļojuma. Tagad, kad pats esmu bijis daudzās no vietām, kuras apmeklējusi Stjuarta ekspedīcija, domāju, ka lasīšana būs divtik interesanta.

3. Barcelona by Robert Hughes – februārī esmu nolēmis aizšaut uz Barselonu un protams būtu vēlams, šo to par pilsētas vēsturi zināt. Šī grāmata ir jāizlasa pēc iespējas ātrāk, jo atlicis tikai mēnesis.

4. The Great Influenza: The story of the deadliest pandemic in history by John M. Barry – reti, kurš cilvēks zina, ka mēra laiks, bija nieks salīdzinot ar gripas epidēmiju, kas plosījās pēc Pirmā pasaules kara, pavisam gripa aiznesa 50 miljonus dzīvības. Grāmata cerams man pavēstīs, kas un kā īsti notika.

5. American Theocracy: The Peril and Politics of Radical Religion, Oil, and Borrowed Money in the 21stCentury by Kevin Phillips – grāmata, par to uz kurieni virzās ASV, par faktiem, kas liecina, ka ASV patiesībā ir teokrātija nevis demokrātija. Nezinu iespējams, ka kārtējā sazvērestību teorija, bet izlasīšu.

6. Tobacco: A Cultural History of How an Exotic Plant Seduced Civilization by Iain Gately – nosaukums izsaka visu pats, kā tabaka izsitās cilvēkos. Pats nepīpoju, bet vēsture mani interesē.

7. Jesus by A. N. Wilson – mēģinājums uzrakstīt Jēzus biogrāfiju, ne kā Dieva dēla, bet kā cilvēka. Kristietim šī grāmata liktos zaimu pilna, jo runā pretī Bībelei un tās tekstus netraktē kanoniski, bet cilvēkam no malas interesants piegājien.

8. Spice: The History of a Temptation by Jack Turner – garšvielas un cilvēka apmātība ar garšu. Sagaidu daudzus interesantus vēstures faktus, un kā jau šāda tipa grāmatās pierasts, sagaidu arī apgalvojumu, ka ja nebūtu garšvielas ģeogrāfiskie atklājumi izpaliktu.

9. Visions: How Science Will Revolutionize the 21st Century by Michio Kaku – šis zinātnieks man patīk no populārzinātniskajām filmām par Visumu. Sagaidu konsekventu un detalizētu viņa nākotnes redzējumu un daļai varbūt pat noticēšu. Galu galā viens no vadošajiem fiziķiem pasaulē.

10. Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter – grūts lasāmais, ļoti grūts, kādas reizes divas esmu mēģinājis sākt lasīt, n reizes šķirstījis, taču vienmēr esmu nobijies. Ceru ka uznāks iedvesma un izlasīšu par to, kas pēc autora domām ir saprāts un autora pārdomas par to, kā no nedzīvām lietām rodas dzīvas radības, kā var cilvēka pats nākt ārā no lietas, kuras pati ne ar ko īpaši neatšķiras no akmens.

11. The Fourth Crusade and the Sack of Constantinople by Jonathan Phillips – krusta kari mani vienmēr ir interesējuši, jau no bērna kājas. Sagaidu no šīs grāmatas karu sociālekonomisko pamatojumu, reliģijas un naudas ietekmi cilvēku prātos un darbos. Un protams ceru uz reālistisku notikumu atspoguļojumu balstītu uz hronikām.

12. Forgotten Armies: The Fall of British Asia, 1941-1945 by Christopher Bayly – tagad skatos dokumentālo filmu “Karš diena pēc dienas”, esmu arī bijis slavenajā Sentosas fortā, kur angļi cieta kaunpilnu sakāvi, domāju, ka ir laiks izlasīt arī pilnu notikuma aprakstu, par to kā bija patiesībā.

13. At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch – kāds ir mēģinājis iztēloties, kāda ir dzīve bez elektrības? Kā bija naktī bez gaismas nākt mājās no kroga? Kā tas ir pa nakti kāpjot ārā no gultas iekāpt pagraba lūkā un noslīkt pagrabā izraktajā akā? Šī grāmata sola mums pastāstīt par dzīvi naktī pirms elektrības un gāzes apgaismojuma. Balstīta uz faktiem no arhīviem un hronikām. Noziedzība un dzimstība, izfantazētie nakts briesmoņi un reālie vispār solās būt interesanta.

14. Journey through Genius: The Great Theorems of Mathematics by William Dunham – matemātikas teorēmas un viņu radītāju dzīvesstāsti. Izklausās interesanti, vai tā būs nezinu. Vismaz zinu, ka Pitagora un Eiklīda sadaļu sapratīšu.

15. Best Ghost Stories of J. S. LeFanu by J. Sheridan LeFanu – savulaik vadošā īru šausmu stāstu autora darbi. Iespējams naivis pastāsti, vienu zinu noteikti damned tajos laikos vēl rakstīja d****d, lai pārāk nešokētu lasītāju.

16. The Fatal Shore: The epic of Australia’s founding by Robert Hughes – Austrālijas kolonizācijas vēsture, bez izskaistinājumiem un apdziedājumiem, kā bija tā rakstīts. Nopirku tādēļ, ka Braisons savā grāmatā “Sunburned country” deva ļoti labas atsauksmes.

PS. Par plāna formātu (nospiedu no viņas raksta Atskatoties uz 2007. gadu/Plāns 2008. gadam) saku lielu paldies msmarii (manuprāt labākā grāmatu apskatniece Latvijas blogosfērā).

%d bloggers like this: