Navigate / search

Ukajali dzelmēs zivis dzied by Arkādijs Fīdlers

Ukajali

Par šo grāmatu es droši varu pasacīt – bērnībā es viņu esmu lasījis. Taču, ko es tur izlasīju, nudien nespēju atcerēties. Tādēļ turpinot deldēt atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu kaudzi, paņēmu šo. Godīgi sakot, tādēļ ka plāna, bet to sev attaisnoju ar domu, ka es viņu lasu ceļojuma laikā, un kad gan vēl lasīt grāmatas par ceļošanu, ja ne ceļojumā.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1934. gadam grāmatas autors ir bijis zooloģiskā ekspedīcijā Amazones baseinā, tur viņam sakrājušies ceļojuma iespaidi, kuru rezultātā radusies šis darbs. Te vairāk vai mazāk ir aprakstīts viss autora ceļš no Portugāles līdz Ukajali. Piefiksēti sastaptie cilvēki, aprakstīts apmeklētās vietas un pavisam nedaudz arī dzīvnieku un augu apraksti.

Pats autors gan apgalvo, ka te liela daļa no piedzīvotā nav iekļauta, un nevar jau zināt, cik izrediģēts ir pie mums izdotais teksts. Bet ne par to ir šis apskats. Tas vairāk ir par to, ka labs ceļojums tāds paliek arī pēc astoņdesmit gadiem. Autors raksta par saviem novērojumiem, par vietējo tautu paražām un baltā cilvēka uzvaras gājienu Dienvidamerikas kontinentā. Autora apmeklētās vietas savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojusi, kaučuka bums beidzies, un eiropiešu kolonizācijas mēģinājumi gāja uz beigām. Cilvēki joprojām bija ielauzušies tikai nelielā Amazones baseina daļā, un galvenā dzīvības artērija bija upe. Pilsētās parasti līdz ar pēdējo māju sākās džungļi, un šīs vietas ir tik tālu no administratīvajiem centriem, ka tajās likumu nosaka tie kuri stiprāki.

Bija diezgan šokējoši lasīt par to, kā baltie komersanti savā starpā sarīda indiāņu ciltis, jo pareizi preparētas galvas tobrīd ir labā cenā. Verdzība, lai ar skaitās atcelta, nekur nav pazudusi. Ar vietējiem pamatiedzīvotājiem neviens nerēķinās, un tas viss notiek uz krāšņas dabas fona. Labi bija uzrakstīts arī par Polijas pilsoņu mēģinājumiem nodibināt savu koloniju, un kā tas viss izvērtās. Ne velti autors brauca uz Ukajali, tur savulaik bija atrodama liela poļu komūna. Tie ar viltu bija izmānīti džungļos. Savulaik tā bija populāra fondu apgūšanas metode – atrast muļķus, kas gatavi dzīvot nekurienē, sasolīt tiem paradīzi un tad klusi ar lielāko naudas daļu notīties. Amazone ir pilna ar šādiem projektiem, kuri aizsākās jau konkistadoru laikos.

Es nevaru noliegt to, ka uzrakstīts ir labi, taču vietām ne pārāk interesanti. Gadījās divas reizes lasot šo grāmatu aizmigt. Lasot atradu arī to, ko patiesībā biju uzzinājis no šīs grāmatas bērnībā. No šejienes nāk manas pirmās atmiņas par piraijām un to plēsonīgo dabu, par samiem, kuri mīl dziedāt upē, par to, ka neskatoties uz visu krāšņumu Amazones džungļos praktiski nav nekā ēdama. Daudz ir tiek runāts par apkārtējo pasažieru mīlas dzīvi un vietējo paražām, tiek izceltas sastaptās autoritātes un to šaubīgie peļņas veidi. Reizēm paskatoties dokumentālās filmas nākas secināt, ka meža dziļākajos nostūros viss vēl ir kā autora aprakstītajā laikā, gar tiem nabaga mežoņiem nevienam nav nekādas daļas. Arī korupcija nav gājusi mazumā un sociālās reformas joprojām vairāk ir populisms nekā darbi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja apnicis pārlasīt ulmaņlaikos izdoto enciklopēdiju par pasaules zemēm un tautām, un gribas ko svaigāku par Amazoņu upi, tad droši var ķerties klāt šai grāmatiņai. Tikai jāatminas, ka aprakstītie notikumi sen ir daļa no vēstures un neataino mūsdienu situāciju.

Žangada by Žils Verns

Žangada by Žils Verns

Nav ko slēpt, bet bērna gados šis autors man bija pats, pats labākais. Kā gan var nepatikt Žils Verns, ja visos garajos skolas brīvlaikos mēs ar TV starpniecību tikām iepriecināti ar “Kapteiņa Granta bērniem”. Verna grāmatas bibliotēkās arī vienmēr bija paņemtas, un tieši tādēļ šo grāmatu man izdevās izlasīt tikai pēc pamatskolas beigšanas. Izlasīju un konstatēju, ka grāmata nav neko jēdzīga. Tagad nolēmu pārlasīt, lai noskaidrotu vai manas domas nav mainījušās.

Garralu ģimene mierīgi dzīvo Peru, un šķiet, ka viss ir kārtībā. ģimenes patriarhs Žoāms Garrala gan nāk no Brazīlijas, taču nekad nav izteicis vēlmi doties uz savu dzimteni. Un tas neskatoties uz savas sievas un meitas lūgumiem. Taču tad vienu dienu pie apvāršņa parādās Torress, izbijis vergu ķērājs, cilvēks ar šaubīgu reputāciju, viņam vajag satikt Žoāmu par katru cenu. Viņus abus saista kāds noslēpums, kas vienam nesīs postu, bet otram bagātību.

Biotehnoloģijas, kriptoloģija, alfabēta analīze, milzu plosti, ūdenslīdēji, seni noziegumi un neģēļi tiek sapīti kopā šajā stāstā ne sliktāk kā žangadas kopā saturošās saites. Negaidīti notikumu pavērsieni, kas pēkšņi pārtrauc autora vienmuļo stāstu par Amazones upi, tās iemītniekiem, mežiem , dabu un nākotni. Autors kā īsts futūrists paredz Brazīlijas civilizēšanu, nekautrēdamies sadala sabiedrības šķirās un norāda katrai no tām īsto vietu. Laiku pa laikam nedaudz pagaužas par vergturību, bet labajam saimniekam jau ir arī tikai labi un uzticami vergi, lojāli kalpotāji un labi bērni.

Sižets ir lubenes cienīgs un pašvakam scenāristam ļautu no grāmateles izspiest vismaz divsimts sērijas. Ja paskatāmies autora daiļradi kopumā, tad viņam nekad nav izdevies izveidot normālus galvenos varoņus. Tie ir standarta tipāži, kur ir kāds enciklopēdists, kāds panaivs lauķis vai kalpotājs, bagāts džentlmenis, smuka meita, iemīlējušies jaunekļi. Darbība noris kā nepārtraukts piedzīvojums, lai lasītājs nepamanītu visa notiekošā seklumu un absurdumu. Tēli ir labie un ļaunie, principiālie un bezprincipa, pielīdēji un džentlmeņi, baltie un melnie. Savā starpā atšķiras tikai ar vārdiem un dzimumu. Par tēliem kā tādiem runāt ir veltīgi, jo ja jau pats autors raksta par viņiem primitīvi, tad kāda gan pieķeršanās viņiem un palikšana atmiņā. Šī grāmata diemžēl nav izņēmums, te autors ir atteicies pat no savas futūrista komponentes un no paša sižeta vispār.

Visa grāmata lasās, kā nepārtraukts stāstījums par Amazones upes faunu, floru un cilvēkiem. Laiku pa laikam vienmuļi iemidzinošais stāsta plūdums tiek pārtraukts ar kādu asāku sižeta pavērsienu, kādu pakampj kaimans, kāds nemāk normāli pakārties, kāds noslēpt savu patieso dabu. Autors dara visu, lai neatstātu lasītāju neziņā par katras amazones pietekas ūdens garšas īpatnībām. Viņš nekaunas pus lapaspusi pierakstīt ar koku nosaukumiem un to izmantojumu tautsaimniecībā. Svarīgākās lietas tiek atkārtotas pāris reizes, ja nu kādam nepielec. Nezinu, iespējams, ka deviņpadsmitajā gadsimtā šis stils bija pieņemams, bet mūsdienās, kad no daiļliteratūras netiek gaidīta enciklopēdijas šķirkļu atgremošana, grāmatai pietrūkst fokusa.

Vienīgais, kas grāmatā bija labs, bija ievads kriptoloģijas pamatos, kriptogrāfisko tekstu analīzē un atšifrēšanas metodēs. Tas varētu teikt izglāba visu pasākumu un tikai tādēļ grāmatu nenovērtēju kā nelasāmu. Kas to būtu domājis, ka Brazīlijas džungļos vergu ķērāju otrais hobijs ir tekstu šifrēšana un garu penteru rakstīšana šajā šifrā. Nemaz nerunāsim par galveno ļaundari – īstu brīnumbērnu, kas zinot atslēgu spēj lasīt tekstu pa tiešo bez zīmuļa un lapas.

Lieku 5 no 10 ballēm. Garlaicīgs plostošanas apraksts, kurā autors spiež uz dabu, kopējot izvilkumus no enciklopēdijām, saturam piemaucot klāt to kas notiks nākotnē – autora pagātnē. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums, lai gan reizēm gribas, lai viņi visi tur uz tā plosta atdotu galus un izbeigtu autora mocības.

Lejup pa Amazoņu upi by Arturs Lielais

Lejup pa amazoņu upi

Šīs grāmatas izlasīšana ir daļa no mana projekta izlasīt savas bērnības grāmatas un paskatīties, kā uz tām raugos šodien.

Ir 1541. Gads. Gonzalo Pizaro ir apņēmies atrast Kanēļa zemi un, ja paveiksies, Eldorado. Pasākumā ieguldījuši aptuveni 180 kilogramus zelta, lai nopirktu zirgus. algotu karavīrus. Fransisko de Oreljana ir viņa vietnieks un ir atvedis prāvu pulciņu savu vīru. Sākums nav diez ko daudzsološs – kanēļa koki ir reti, un pārtika izsīkst. Ekspedīciju nolemj sadalīt. Oreljana dosies ar laivām un 57 vīriem lejup pa upi pārtikas meklējumos, bet Pizaro kādu laiku viņu gaidīs. Tā sākās viena no pirmajām Amazones izpētes ekspedīcijām. Pasākums, kurš bija parasta laupīšanas ekspedīcija, izvērtās par vienu no pirmajiem Amazones izpētes braucieniem. Grāmatā autors apkopojis tā laika hronistu rakstīto un pasniedz notikumus no kāda ekspedīcijas dalībnieka skatu punkta.

Bērnība man šī grāmata ļoti patika. Pirmo reizi to lasīju, kad kādu ziemu atkal biju saķēris laringītu. Tagad, paņemot rokās, saprotu, ka viņa ir lasīta ļoti intensīvi, tā ir tik nolietota, ka dažas lapas pat birst ārā.

Man bija liels pārsteigums, ka grāmata nebija pilna ar spraigiem notikumiem, man atmiņā tā kaut kā asociējās ar daudz spraigāku sižetu. Patiesībā izrādījās tāds nedaudz pasauss ekspedīcijas atstāsts. Valoda ir diezgan dzīva (kur vēl izlasīsi, ka skunksu sauc par smerdeli), un vietām lasīšana ir pat aizraujoša. Šo darbu nevajag uztvert kā dokumentālu liecību, taču paši pamata fakti te ir pareizi. Ekspedīcija jau nebija kā mērķtiecīga rīcība, bet vienkārši mēģinājumi izdzīvot. Izdzīvošanas mēģinājumi vairāk izpaudās kā vietējo ciematu izlaupīšana, un tīri vai brīnums, ka tik maza saujiņa ar vīriem ir spējuši izsisties cauri visai Dienvidamerikai.

Interesanti bija lasīt vietas, kur Oreljana sevi piesedz gadījumā, ja viņu kāds apvainos nodevībā vai dezertēšanā. Pēc pārtikas atrašanas vīri nolēma pie Pizaro atpakaļ neatgriezieties, jo netikās airēt pret straumi. Tika sacerēta vēstule, kurā komanda pieprasīja savam vadonim doties tālāk uz priekšu. Vadonis piekāpās. Papildus visa ceļa garumā liela daļa no teritorijām tika pievienotas Spānijas teritorijām. Tas nekas, ka vietējiem par to nebija ne jausmas.

Manuprāt, diezgan nevajadzīgi grāmatā ievietots Amazones baseina iedzīvotāju, dzīvnieku, sezonu, kukaiņu un paražu apraksts. Tas aizņem pusi no grāmatas, un ar pašu ekspedīciju tam nav nekāda sakara. Pats apraksts ir visnotaļ virspusējs, nav jau reālu aptvert visu Amazones baseina daudzveidību simts lapaspusēs. Pilnībā ataino grāmatas sarakstīšanas laikā valdošos zinātniskos uzskatus. Lai ilustrētu pamatiedzīvotāju pasaules uztveri autors te iekļāvis diezgan daudz vietējo leģendu. Daži fakti gan ir izdomāti, piemēram, par čūsku hipnotizējošo skatienu. Savulaik, kad vēl nebija Interneta, man pat šāda virspusīga informācija šķita īsta bagātību krātuve, nu ir nedaudz savādāk. Apraksti šķiet tādi pabāli, un, iespējams, autors ir centies, lai grāmatai pieliktu klāt kādas simts lapaspuses.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir lasāma, bet mūsdienās rakstīšanas stils tomēr ir nedaudz savādāks. Faktoloģiskā bāze ir kārtībā, bet dabas apraksti, ņemot vērā, ka autors diez vai pats Amazones baseinu ir apmeklējis, ir pasauss uzskaitījums.

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

The Lost City of Z: A Tale of Deadly Obsession in the Amazon by David Grann

lost-city-z

Savulaik Amazones džungļu izpētē valdīja divas teorijas kā pareizi jārīko ekspedīcija. Pirmā – ņem līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus, teiksim, ap simts, un ceri, ka pēc ekspedīcijas beigām no džungļiem iznāks desmit cilvēki, kas tad arī spēs pasaulei pavēstīt par piedzīvoto un atklāto. Otra – ekspedīcijai jābūt pēc iespējas kopmpaktākai, tas palīdz izvairīties no lieka trokšņa, apiet naidīgās ciltis, izvairīties no vārguļiem savās rindās. Ši grāmata mums stāsta par otrās teorijas piekritēju P. H. Fosetu.

Fosets, iespējams, ir viens no pazīstamākajiem Amazones džungļu pētniekiem. Tie, kas par viņu dzird pirmo reizi, iesaku iet stūrī nokaunēties. Viņš bija viens no pēdējiem īstajiem pētniekiem, tiem, kas savam mērķim veltīja visu savu dzīvi. Viņa pirmo ceļojumu apraksti tiek izmantoti, piemēram, Doila „Zudušās pasaules” aprakstošajām ilustrācijām. Viņu laikabiedri sauca par Amazones Livingstonu. Foseta dzīves mērķis bija pierādīt faktu, ka Amazones džungļos ir iespējama augsti attīstītas civilizācijas izveidošanās. Ar augsti attīstītu viņš nebūt nedomāja lidojošas mašīnas, mopēdus un elektrību. Vienkārši civilizāciju ar savu kultūru, sarežģītu sociālo struktūru un, jā, akmens pilsētas. Patiesību sakot Z pilsēta, jau tā pati Eldorado vien ir.

Tā nu 1925. gadā Fosets devās savā kārtējā ekspedīcijā ņemot līdzi savu dēlu un viņa draugu. Pēc kāda laika nosūtīja ziņu par ekspedīcijas mērķi doties uz Beigtā zirga nometni un pabrīdināt, ka nu ilgāku laiku viņi ziņu nedos. Kad vairākus gadus no viņiem netika saņemtas ziņas, ļaudis kļuva tramīgi un rīkoja glābšanas ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā dzīvības zaudēja vēl pāri par simts glābējiem. Toties Foseta pazušanas iemesli apauga ar dažnedažādām leģendām. Vienkāršākais izskaidrojums nāve no naidīgas cilts pārstāvju rokas vai miršana no bada džungļos, tika noraidīta uzreiz. Tā vietā dominēja paralēlās pasaules, apslēptas civilizācijas utml.

Grāmatas autors, žurnālists pēc profesijas, nolemj atrisināt Foseta noslēpumu pats. Viņš apceļo dzīvi palikušos Foseta pēcnācējus, parokas pa arhīviem, uzzina, ka Foseta meklējumi turpinās joprojām, un beigās aizceļo arī pats uz džungļiem. Mūsdienās ceļš, ko Fosets veica mēnesī ir pieveicams divās dienās. Autora pētījumu rezultāts ir visai acīmredzams, uzklausot dažu cilšu mutvārdu folkloru, sanāk, ka Fosets galu ņēmis no naidīgas cilts karavīriem.

Grāmatu iegādājos tikai tādēļ, ka arī mani savulaik nodarbināja Foseta problēma. Par Fosetu uzzināju no padomju laikos izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma „Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”. Stāstu, kas pievērsās Foseta tēmai, izlasīju vairākas reizes, tur gan dominēja fantastiskā versija. Pērn ieraudzīju, ka amazon.com viņa jau labu laiku turas dižpārdokļu topā, palasījos atsauksmes un pirku nost. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies uzzināt, kā iespējams nomirt no bada džungļos, iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: