Navigate / search

Karavelas iziet okeānā by Arturs Lielais

Karavelas iziet okeānā

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projekts turpinās. Nolēmu pārlasīt vēl vienu no savas bērnības iemīļota autora grāmatu. Šoreiz grāmata par slaveno Kolumba ceļojumu. Atceros, kā pirmo reizi šo grāmatu izlasīju ap astoņdesmito gadu beigām, biju nedaudz apslimis, bet no bibliotēkas šī grāmata bija paņemta. Pērnnedēļ beidzot tiku pats pie sava eksemplāra.

Piecsimts gadus atpakaļ Kristofors Kolumbs devas pāri Atlantijas okeānam trijās nelielās karavelās, lai sasniegtu Indiju. Indija tajā laikā cilvēku apziņā bija vieta, kur dārgakmeņi mētājās apkārt kā oļi, un zelts bija atrodams visur, neizpalika arī garšvielas. Indija tai laikā bija visvilinošākais tirdzniecības ekspedīcijas piedāvājums. Veiksmīga iznākuma gadījumā tā investoriem solīja daudzkārtīgu ieguldījumu atmaksāšanos. Kolumbs ar savu Indijas ideju jau bija vērsies pie portugāļiem, taču tiem bija zināšanas ģeogrāfijā, un viņi atteicās no Kolumba pakalpojumiem. Spānijā Kolumbs bija svešzemnieks, taču tas netraucēja viņam iegūt Spānijas karaļa labvēlību un beigās kļūt par Spānijas lieladmirāli un aizjūras koloniju vicekarali. Mūsdienās praktiski ikviens pazīst Amerikas atklājēju, bet kāds viņš patiesībā bija kā cilvēks un personība, un kā tad norisinājās viņa ekspedīcijas un atklājumi, par to var uzzināt šajā grāmatā. Darba sarakstīšanā autors izmantojis dokumentus, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmatas palīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan rakstu­rot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.

Šī nu reiz bija grāmata, kuras bērnības atmiņas pilnībā sakrita ar tagad lasīto. Grāmata aizrauj mani joprojām. Jā, tagad es pievēršu vairāk uzmanības nevis piedzīvojumu komponentei, bet vēsturei un ekonomikai. Tagad kaut kā labāk saprotu, kāpēc karaļi var būt tik muļķi un neieguldīt naudu Amerikas atklāšani. Ir man arī nojēga par loģistikas un vadības problēmām. Šīs papildus zināšanas gan manus uzskatus par grāmatu nemainīja. Autors ļoti labi māk pārstāstīt piedzīvojumus, izmantot pieejamo informāciju, lai uzburtu tā laika dzīvi Spānijā un Amerikā.

Kolumbs nebūt nebija nekāds paraugcilvēks. Drīzāk otrādi, viņš prata pret sevi noskaņot padotos. Bija tāds knauzeris, ka nekautrējas uzdot sevi par Amerikas krastu atklājēju, lai pievāktu matroža pensiju. Laikā neizmaksāja saviem darbiniekiem algas un brīnījās, kādēļ šie dumpojas. Kā vadītājs viņš bija totāla nulle, vienīgais viņa trumpis bija riska vadības spējas. Taču viņš vienmēr mācēja apvārdot savus aizbildņus, lai tie viņam dotu vēl vienu iespēju. No otras puses Spānijai paveicās, ka Kolumbam nebija nekādas saprašanas par ģeogrāfiju, citādi viņš nemaz nemēģinātu izšķiest naudu nereālam projektam. Autors arī apgalvo, ka Kolumbs kā navigators ir bijis nekam nederīgs, viņa kalkulācijas kuģa žurnālā ir ļoti neprecīzas.

Ja pirms tam ir lasītas mūsdienu grāmatas par šo tēmu, tad var rasties izbrīns, kur gan buržuāzistiskie vēsturnieki noklusē Amerikas atklājēju asiņainos darbus, kuru rezultātā tika iznīcinātas veselas tautas. Es arī nemaz neatminos, ka būtu jelkad lasījis grāmatu par Amerikas iekarošanu, kurā nežēlība, iznīcība un vergu tirdzniecība būtu noklusēta. Nedaudz smīkņāšanas sanāk arī lasot Ļeņina un Marksa piemeklētos citātus. Tā acīmredzot ir laikmeta nodeva, šķiru cīņas aktualizēšanai un buržuju alkatības atklāšanai. Bet nu uz šo daļu es neieciklējos un komunistisko propogandu laidu gar ausīm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja šī grāmata ir atrodama grāmatplauktā un interesē Amerikas atklāšana, tad noteikti ir vērts ziedot vienu vakaru šīs grāmatas izlasīšanai. Lasot šīs grāmatas par vēsturi, nākas secināt, ka savulaik tomēr arī cilvēki ir rakstījuši labas grāmatas. Un, iespējams, ka mūsdienās Arturs Lielais ir nepamatoti aizmirsts autors.

Atlantic: Great Sea Battles, Heroic Discoveries, Titanic Storms and a Vast Ocean of a Million Stories by Simon Winchester

atlantic winchester

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar šī autora darbiem. Relatīvi nesen es izlasīju viņa grāmatas par vulkāniem un par OED sastādīšanu. Šo grāmatu iepirku līdzko tā parādījās manā amazon.com rekomendāciju sarakstā.

Grāmata, kā jau var noprast, ir veltīta visam, kas vien ir bijis kaut kādā veidā saistīts ar Atlantijas okeānu. Grāmatas autors, lai atvieglotu sev stāstu klasifikāciju, grāmatu ir sadalījis septiņās nodaļās. Katra nodaļas ideja ir ņemta no slavenā Šekspīra cilvēka dzīves iedalījuma septiņās daļās. Pirmā nodaļa mums stāsta par Atlantijas okeāna izcelsmi, pēdējā par tā iespējamo bojāejas scenāriju. Pašā grāmatā gan uzsvars netiek tik ļoti likts uz okeāna ģeofizikālajām īpašībām, bet uz cilvēkiem un civilizācijām, kas dzīvoja un dzīvo pie šī okeāna krastiem.

Grāmatā, iespējams, nav tūkstošiem dažādu stāstu, bet kādi pāris simti noteikti. Tiek apskatīta Amerikas kontinenta atklāšana (pirmie tomēr bijuši vikingi), vergu tirdzniecība (šad tad man ir ienākusi galvā doma iepirkt atsevišķu grāmatu par šo cilvēces vēstures aspektu), okeāna robežas noteikšanas problēmas, slavenas jūras kaujas, kas tur notikušas, slavenu kuģu bojāejas, pasažieru un kravu plūsma pār to, nozvejas problēmas (grāmatas autoram vājība ir mencas), globālā sasilšana (patikās, ka netika atreferētas A.Gora ģeniālās idejas), Golfa straume, jūras briesmoņi un daudzi citi ar okeānu saistīti aspekti. Ņemot vērā to, ka autors tomēr ir Rietumu kultūras pārstāvis, tad viss skatījums ir attiecīgi no šī skata punkta.

Kopumā, izcils lasāmgabals, ja vēlies uzzināt īsi un koncentrēti cilvēces vēsturi un interesantākos notikumus, kas notikuši šajā okeānā. Stāsti vietām šķita aizraujoši, ka nevarēja ne atrauties. Viena nodaļa gan neatbilda manai gaumei, tā bija veltīta mākslai un dzejai, kas veltīta Atlantijas okeānam. Teikšu godīgi, to es izlasīju pa diagonāli, mani šis aspekts neieinteresēja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka šī būs tā grāmata, kuru pēc kāda laika izvilkšu no plaukta lai atkal izlasītu. Interesantākais stāsts man personīgi, bija par jautājumu – vai indiāņi ir atceļojuši uz Eiropu pirms Kolumba un vai par šo faktu ir saglabājušās kādas vēsturiskas liecības?

Biography of the Dollar: How the Mighty Buck Conquered the World and Why It’s Under Siege by Craig Karmin

Dollar

Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.

Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.

Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.

Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.

Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.

Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.

Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.

Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.

Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

American Gods by Neil Gaiman

americangods1

Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.

Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.

Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.

Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.

Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.

The Return of Depression Economics and the Crisis of 2008 by Paul Krugman

Return of depresion economics

Tagad, kad galvenais sarunu temats ir krīzes, kad katrs vidēji statistiskais portālu komentētājs dalās ar idejām, ar kurām vienas nedēļas laikā izvest Latviju no krīzes, kad katrs ir speciālists banku sistēmā, jo ir noskatījies Zeitgeist filmu un visur redz ASV sazvērestības. Arī es nolēmu palasīt šo to par krīzēm.

Tā nu bija sagadījies, ka man grāmatu plauktā atradās 2008. gada Nobela prēmijas laureāta ekonomikā grāmatiņa, kas veltīta tieši krīzēm. Grāmata nav bieza, ~180 lapaspuses, toties pilna ar kvalitatīvu informāciju, kas veltīta ekonomisko krīžu tēmai. Te gan uzreiz jābrīdina, lai grāmatu izprastu, ir vēlams, lai cilvēks būtu noklausījies pāris kursus mikro un makroekonomikā. Citādi var gadīties, ka katru vārdu atsevišķi saprot, bet teikumu kopā ne.

Pirmā nodaļa veltīta ievadam, kas ir krīze un kāpēc vēl nesen šķita, ka biznesa cikls ekonomikā vairs nav problēma. Otrā nodaļa apstāsta mums Latīņamerikas ekonomisko krīžu cēloņus, valdību politiku un rezultātus. Trešā nodaļa mums pastāsta gadījumu kā Japāna iekrita likviditātes lamatās. Ceturtā nodaļa apraksta ekonomiskās krīzes Indonēzijā, Dienvidkorejā un Taizemē.

Piektā nodaļa veltīta lietai, kas tagad nodarbina visus latvju prātus. Kāpēc mūsu premjers pērnā gada sākumā lasot lekciju par biznesa cikliem stāsta, ka ir slikti palielināt nodokļus recesijas apstākļos, bet tagad dara tieši to? Patiesība ir ļoti banāla, lai nodrošinātu ārzemju investoru pārliecību, ka Latvijā viss ir okei. Šādu scenāriju, ja paskatās vēsturē, SVF piedāvā gandrīz visām jaunattīstības valstīm. Parasti tas ieved ilgstošā recesijā, bet arī samazinot nodokļus šī recesija nekur nepazudīs.

Sestā nodaļa, viena no interesantākajām, veltīta Hedge funds. Izstāstītas pāris lielākās spekulācijas. Kādēļ Krievijas default noveda līdz Dienvidamerikas krīzēm, un par to kā veiksmīgs to uzbrukums kādai valstij var to sagraut. Septītā nodaļa veltīta A.Greenspan un viņa burbuļu ārstēšanas metodei ar citiem burbuļiem. Astotā nodaļa stāsta par to, kādēļ centrālo banku aizdevumu likmju samazināšana vairs nedod rezultātus. Lielākā daļa naudas atrodas finanšu institūcijās, kas nav bankas, un līdz ar to pietiekami netiek regulēti no valsts puses. Devītā un desmitā nodaļa veltīta pašreizējai globālajai krīzei, kādēļ tā sākas un ko mums tagad darīt.

Izlasot šo grāmatu es diezgan nopietni papildināju savas zināšanas makroekonomikā uz reālu piemēru bāzes. Grāmatas plusi – tā ir īsa un koncentrēta, tā apskata problēmu, nenovirzoties no tēmas, tā apskata notikumus nevis cilvēkus. Grāmatas mīnusi – praktiski nav. Drīzumā grāmatas par tēmu „Globālā ekonomikas krīze” iznāks kaudzēm, bet es ieteiktu izlasīt šo kā pirmo, jo šī dod plašu ieskatu krīžu problemātikā un laika gaitā būs vieglāk atsijāt graudus no pelavām. Citas patlaban šai tēmai veltītas grāmatas lielākoties koncentrējas uz subprime lokans (zemas kvalitātes kredītiem – uzskaiti regulē IAS 39), bet tas nav vienīgais šīs krīzes iesācējs.

Par esošo krīzi grāmatas autors rakstīšanas brīdī bija pārliecināts, ka nekāda Lielā Depresija neatkārtosies, bet tas bija septembrī. Iespējams, ka tagad viņa domas ir mainījušās. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kam ir kaut cik priekšzināšanas makroekonomikā. Tiešām nenožēlosiet – 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī pašam sava mājas lapa un viņa rakstus ‘New York Times” var lasīt šeit .

Tobacco by Iain Gately

Pilnais nosaukums “Tobacco: A Cultural History of How an Exotic Plant Seduced Civilization by Iain Gately”

Šī grāmata ir ieskats tabakas vēsturē. Cilvēce ar tabaku draudzējas jau aptuveni 18 000 gadus. Stāstījums ir ļoti labi strukturēts un notikumi risinās to vēsturiskajā secībā. Šo grāmatu varētu nosaukt par apoloģiju tabakai.

Pirmie tabakas lietotāji bija Amerikas indiāņi. Būtībā viņi jau bija izmēģinājuši visus tabakas lietošanas veidus pirms eiropiešiem. Pīpes, cigāri, šņaukšana zelēšana, novārījuma dzeršana (ar muti un degunu) un protams rektāla lietošana klizmas veidā.

Arī Austrālijas aborigēniem bija pieejami daži tabakas paveidi un tur tabaka nozīmēja statusu. Mazāk paveicās Afrikāņiem viņi pīpēja tikai kaņepi. Eiropā tabaku ievazāja Kolumbs, atgriežoties no ekspedīcijas, viņa apkalpē jau atradās divi smēķētāji. Vienu gan inkvizīcija pāris gadus paturēja cietumā, par sadarbību ar Sātanu. Taču process jau bija aizgājis, pirmie nelāgajam ieradumam padevās spāņu katoļu mācītāji, kuri mīlēja šņaukt tabaku pat mesas laikā.

Sākumā tabaka tika uzskatīta par universālu medicīnas līdzekli, no blaugznām līdz audzējiem. Vēlāk jau visi bija pieraduši un smēķēšanas pamatošana vairs nebija būtiska. Britu salās iesākumā dominēja pīpes, tad visi pārgāja uz šņaucamo tabaku. Tas bija stilīgi Francijā, Napaleons esot izšņaucis mārciņu dienā. Vēlāk aristokrāti pārgāja uz cigāriem, pa ceļam izgudrojot Smokingu, jeb apģērbu kuru uzvilkt ejot uzpīpēt.

ASV ilgu laiku dominēja tabakas zelēšana, kas šokēja tā laika tūristus. No Dikensa apraksta var spriest, ka tajos laikos Amerikā bija nospļaudītas visas malas ar zelētu tabaku.

Un tad parādījās cigaretes, masu produkcija un lēts smēķis bez īpašām rūpēm ikvienam. Interesanta ir nodaļa par agrīno cigarešu paciņu reklāmas un mārketinga pasākumiem. Plikas sievietes uz kārbiņām, ieliktas bildītes, kolekcionējamu bildīšu cikli. Piemēram, Camel attēlā iesākumā daudzi smēķētāji mēģināja atrast, kur noslēpta kailā sieviete.

Šis un vēl daudzi citi interesanti fakti par tabaku un smēķēšanas kultūru, ietekmi uz cilvēces attīstību, padara manu novērtējumu par 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: