Navigate / search

The Dirt on Clean: An Unsanitized History by Katherine Ashenburg

The Dirt on Clean

Katrs no mums atceras bērnību, kad viens no pasākumiem, kas bija Obligāti jādara, un kurš ne vienmēr likās jēdzīgs, bija mazgāšanās. Nu vismaz man regulāri tika atgādināts, ka lienu gulēt ar nemazgātām kājām. Tad es vēl angliski lasīt nemācēju un šī grāmata vēl nebija iznākusi, tādēļ nezināju, ka atbildēt var arī sekojoši: „Mazgāšanās ir jāveic pēc iespējas retāk un, ja nekādi neiztikt, stingrā ārstu uzraudzībā”.

Kā jau var nojaust, grāmata apraksta mazgāšanās un higiēnas vēsturi. Uzmanība tiek pievērsta tikai Rietumu kultūrai ar retām atsauksmēm uz kādu Ķīnas vai arābu kultūras aspektu. Grāmatas sākums ir veltīts mazgāšanās tradīcijām senajā Grieķijā un Romā, tad cilvēki ir bijuši lieli pirtīs gājēji. Pirtī iešanas tradīcijas noturējās Eiropā vēl kādu laiku pēc Romas impērijas sabrukšanas. Tālāk kristietības ietekmē viss miesiskais tika nolemts iznīcībai un par mazgāšanos līdz krusta kariem tika aizmirsts. Tad sekoja neliels mazgāšanās uzplaukums, kuru radīja Austrumu kultūru ietekme, kas ar laiku pagaisa, lai atkoptos tikai 19. gadsimta sākumā. Svētie ar savu miesas mērdēšanu nemazgāšanos pacēla augstākā pakāpē. Spāņu Inkvizīcijai par vienu no punktiem, lai identificētu nelabā kalpus, kalpoja bieža mazgāšanās. Tajā laikā populārs bija teiciens: “A clean body and a clean dress mean an unclean soul”.

Grāmatā izmantotas laikabiedru atsauksmes par situāciju mazgāšanās un higiēnas jomā. Dažas paražas mūsu dienās liekas neiedomājamas, ieteicamais vannošanās režīms bija divas reizes gadā – ap Ziemassvētkiem un ap Lieldienām, bet, ja nejūt nepieciešamību, tad mierīgi var nevannoties. Interesanti ir palasīt Ž. Ruso atstāstījumu par balli, kuras laikā viņš nekādi nav varējis atrast mierīgu vietu uz kāpnēm, kur pačurāt. Ja cilvēks pēc pakakāšanas noslaucīja dibenu, tad viņš jau skaitījās švīts.

Arī dušas ieviešana nav bijis viegls pasākums. Valdīja uzskats – ūdens krišana uz galvas rada paliekošu efektu. Un tad atnāca amerikāņi un ar savu biznesa pieeju visu izmainīja, atklājās, ka nemazgāti cilvēki smird un pat mazgājies cilvēks ož pēc sevis, nevis izplata rožu smaržu. Parādījās ūdensvadi un santehnika, un cilvēki lēnām kļuva tīrāki, ASV ātrāk, Eiropa vēlāk. Tas tomēr ir radījis dažas problēmas, astmas un alerģijas palielināšanās valstīs, kur cilvēki mazgājas biežāk.

Neteikšu, ka aizraujošākā lasāmviela. Rakstnieces stilā kaut kas man nepatika, stāstījums atskaitot pāris spilgtus citātus, šķita tāds garlaicīgs. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

Kruīzs VII

16. septembris

Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.

Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.

Limassol

Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.

Limassol port

Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.

Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.

Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.

Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.

Orange plantation

Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.

Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.

Temple of Apollo

Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.

therma

Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.

mosaic kurion

Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.

Kurion amphitheater

Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.

Sea near Kurion

Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.

Valley near Kurion

Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.

Omodos

Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.

monastery of true cross

Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.

Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.

Back to ship

Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.

Petrodollar Warfare by William R. Clark

Pilnais nosaukums: “Petrodollar Warfare: Oil, Iraq And The Future Of The Dollar by William R. Clark”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma grāmata stāsta mums par naftu, ASV jauno neo-konservatīvo ģeopolitiku un dolāra cīņu ar eiro. Grāmatu gan par populārzinātnisku nenosauksi, jo to varētu būt grūti uztvert cilvēkam, kuram nav zināšanas naftas tirgu un starptautisko valūtas tirgu niansēs. Bet ja šīs priekšzināšanas ir tad grāmata būs gana interesanta, bagāts faktu klāsts ar norādītiem pirmavotiem, secinājumu loģiskā gaita ir viegli izsekojama.

Galvenā tēma, kas vijas cauri grāmatai ir dolāra hegemonija un eiro, kas būs iespējamais dolāra varenības slepkava. Tā jau arī pamazām notiek, Venecuēla un dažas citas valstis jau savu naftu kotē eiro un lēnām dolāra cikls (nafta no arābiem -> samaksātie dolāri atgriežas ASV caur valsts parādzīmēm -> nauda naftas iegādei) sāk irt, mūsdienās piemēram varam redzēt ikdienas valūtas kursos.

Nākamā tēma ir ASV Buša administrācijas stratēģija, nodrošināt amerikāņiem, amerikāņu dzīvesveidu, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Nepieciešamības gadījumā pielietojot militāru spēku visā pasaulē, ziedojot savu pozitīvo ārpolitikas tēlu.

Un pēdējā lielā tēma ir pasaules naftas rezerves to novērtējums un iespējamās ieguves tendences. Patēriņš palielināsies, taču esošās rezerves palielinās tikai uz papīra, kā galvenais iemesls tam kalpo OPEC valstu kvotu pārdale, kur eksporta kvotas ir atkarīgas no esošā naftas rezervju apjoma.

Interesanti, grāmata sarakstīta 2005. gadā un autors ir sniedzis dažas savas prognozes nākotnei līdz 2010. gadam. Un jāatzīst, ka viņa prognozes par situāciju Irānā ir piepildījušās, ASV būs spiesta atteikties no iebrukuma tajā. Grāmata ir ļoti interesanta un dodu tai 10 no 10 ballēm, ir vērts tērēt savu laiku un šo darbu lasīt.

%d bloggers like this: