Par godu Olimpiskajām spēlēm nospriedu izlasīt kaut ko saistītu ar sportu. Skatījos Amazonē un ieraudzīju šo grāmatiņu. Tā dopinga lieta mani vienmēr ir interesējusi. Visi vienmēr bazūnē, cik tas ir slikti, un kā tas viss maitā sportu, bet reti kurš izstāsta, kā visa tā štelle strādā. Grāmatas autors lasītājām piedāvā iepazīties ar to visu gan no tīri sadzīviski saprotama aspekta, gan līdz bioķīmijas niansēm.

Sākās viss pavisam vienkārši – pērnā gadsimta sākumā dopinga lietošana sportā nebūt nebija nekas nosodāms, sportisti darīja visu, lai uzlabotu savu rezultātu un metodes neslēpa. Piemēram, britu futbola spēlētāji regulāri lielījās, cik mērkaķu dziedzerus apēduši, lai kļūtu izturīgāki. Pēc otrā pasaules kara viss izmainījās, šmaukties vairs nebija labi. Sportistus tas neuztrauca, un ar to vairs atklāti nelielījās. Tad nu laika gaitā ir atklājies, ka lielākajā daļā no valstīm ir savas speciālas programmas, kas meklē iespējas uzlabot sportistu rezultātus. Visbēdīgāk ar to slavu ir izpelnījusies bijusī VDR, kuras arhīvi noklīda juku laikos un kļuva visiem pieejami. Laiku pa laikam uzpeld arī pa kādam trenerim, kas padalās ar jaunākiem industrijas sasniegumiem.

Tam visam pretī stājas dopinga kontrole, kas izstrādā daudzus un dažādus testus, kontrolē sportistus, reizēm atņem tiem medaļas un diskvalificē uz laiku. Un tad nelīdz vairs attaisnojumi, ka testosterona līmenis asinīs ir paaugstināts tikai tādēļ, kas sievai ir bijusi dzimšanas diena un nācies ar viņu tā vairāk pamīlēties. Autors apskata dažādus dopinga veidus no parastas sabalansētas pārtikas līdz asins pārliešanai.

Lieta tiek apskatīta diezgan nopietni, vietām pat grūti sekot līdzi, ko kurš proteīns tur īsti dara un kuras drapēs tur īsti bloķē vai dod signālu. Tiek piesaukta gan gēnu terapija, kas gan vēl ir tālā nākotnē, steroīdi, anaboliķi, amfetamīni, dažādi hormoni un stimulanti. Par katru tiek pastāstīts, kā viņi strādā, piesaukti gadījumi iz vēstures kā slaveni atlēti ar tiem uzrāvušies. Tas viss lasīšanu padara aizraujošu.

Lasot gan rodas priekšstats, ka sportisti ir gatavi rīt visu, ja vien viņiem tas dod izredzes uzlabot savus rezultātus.  Tiek piesaukts pētījums, kas apgalvo, ka vairāk kā 50% no sportistiem būtu gatavi lietot dopingu ar nosacījumiem, ka viņu nepieķers, viņi uzvarēs piecus gadus pēc kārtas un pēc tam nomirs. Autoram nav nekādu ilūziju par mūsdienu profesionālajiem sportistiem. Sportistu vidū ir tik daudz astmatiķu un sirdslimnieku, ka rodas jautājums vai tikai visi veselie nesēž pie televizoriem. Lielākajai daļai šīs slimības ir vajadzīgas tikai lai legāli nogādātu savā organismā kādu aizliegtu vielu.

Arī paša dopinga lietošana nav no tām drošākajām lietām veselībai. Liela daļa no drapēm nav izgājušas nekādus medicīniskus testus, viņas strādā teorētiski, vai ir konkrētā trenera un/vai daktera sajaukums. Tad nu kā paveicas: var atstiepties treniņnometnē, var vinnēt Olimpiādē. Pat Paraolimpiskajās spēlēs atlēti nekautrējas lietot dopingu, piemēram, sportisti ar paralizētu ķermeņa apakšdaļu savelk ciešāk kāju jostas, lai mākslīgi paātrinātu sev sirdsdarbību, vai par salauž sev kādu kājas pirkstu, sēdēšana uz pautiem ir klasika.

Kopumā labs lasāmais tieši kā radīts Olimpiskajām spēlēm, dodu 10 no 10 ballēm. Piekrītu autoram, ka dopingu nemaz nevajadzētu aizliegt, jo tas tik un tā nav reāli izkontrolējams. Piemēram, vai superatlēts, kam ģenētiski iedzimti veidojas vairāk eritrocīti ir vai nav pielīdzināms sportistam, kas tādu pašu efektu panāk ar zālēm.