Navigate / search

Kruīzs IX

19. septembris

Entry of Piraeus harbor

Šodien atkal agrais rītiņš, kuģis piestāj Piraeus ostā. Laiciņš visai nomācies, arī pats kuģis ir novēlojies pa veselu stundu. Pie vainas esot iepriekšējās nakts pretvējš un karakuģi, ka bloķējuši ceļu. Kas tie par karakuģiem, īsti skaidrībā netiku.

Piraeus passanger port

Sēdējām un gaidījām ekskursijas sākumu jau pierastajā Ocean bar. Uzzinām, ka brauciens būs kopā ar spāņu grupu. Mūsu šodienas plānā apskatei ietvertas Cape Sounion Poseidona templis un Atēnu Akropole, no sejas tas maksā 98 eiras un aizņems astoņas stundas. Pusdienas laikā paredzēta ēšana kādā vietējā hotelī.

Izkāpjam no kuģa un dodamies uz tūristus gaidošajiem autobusiem. Te ir vissarežģītākā sistēma kādu esmu redzējis. Kā jau vienmēr no kuģa pārdesmit minūšu laikā izkāpj pāri par tūkstoti tūristu. Šeit, lai tiktu līdz autobusam, iesākumā jāiziet cauri pasažieru terminālim (tas ir easy level – grīdas flīzētas un durvis redzamas), tālāk tev jātiek cauri taksometru stāvvietai un te jau vairs nav tik viegli. Grieķu taksisti savas mašīnas ir sadzinušas tuvu vienu otrai un vietu lai starp takšiem izspraukties ir reāli jāmeklē. Pie šāda cilvēku pūļa rodas reāli sastrēgumi. Galvenais, ka nevienam no ekskursantiem tie takši nemaz nav vajadzīgi.

Beidzot gan mēs gan spāņi ir tikuši līdz autobusam, tur visi tiek pārskaitīti un ekskursija var sākties. Iesākumā esmu nosēdies par tuvu spāņiem, šoreiz trāpījušies tādi nemierīgi, vidžina kā bezdelīgas ligzdās. Neko no gida teiktā nevar sadzirdēt. Nekas nākas mainīt dislokācijas vietu, nostāk no spāņiem.

Brauciens uz Cape Sounion aizņem veselu stundu. Piraeus osta, kādreiz ir bijis zvejnieku ciematiņš netālu no Atēnām, pa vidu audzēti vīnogulāji un Akropole bijusi redzama pa gabalu. Tagad apbūves dēļ nekādu Akropoli vairs redzēt nevar. Tagad Piraeus skaitās kā viena no Atēnu piepilsētām. Tā nu nedaudz sanāk braukt arī cauri Atēnām.

Basketball stadium

Mums tiek nodemonstrēti pa autobusa logu Olimpiādei sabūvētie stadioni, no visiem atpazinu tikai to, kurā noritēja basketbola sacensības. Viena no Atēnu problēmām, manuprāt, ir transporta sastrēgumi. Cilvēki te dzīvo jau sen un ieliņās ir ļoti šauras. Tā kā arī mūsu autobusam nākas šur tur pasēdēt kādā korķī.

Kad esam tikuši ārā no pilsētas, lietas sāk norisināties raitāk. Braucam gar jūras krastu un varam pētīt daudz un dažādas jahtu ostas. Cilvēki izskatās te peldas vai snorkelē visās iespējamās vietās. Skaties, kur gribi, vienmēr redzēsi jūrā kādu cilvēku. Caur autobusa logu bildes sanāk paknapas, tā ka nākas vien nomierināties un skatīties ar acīm.

Poseidon temple

Beidzot esam tikuši līdz Cape Sounion, uz kura tad arī atrodas slavenais Poseidona templis. Bet pa taisno uz turieni nemaz nedodas, sākumā ir ieplānots tualetes apmeklējums, cilvēki tak galu galā autobusā kratījušies veselu stundu. Tā kā tualete ir viena un autobusu daudz, pasākums ievelkas uz kādām padsmit minūtēm. Amerikāņi no mūsu grupas mani ar Maiju atkal nosauc par kanādiešiem, tāpat domā arī cilvēks, kas tiešām ir kanādietis, tas nedaudz sāk biedēt. Mēs taču visu laiku savā starpā runājam latviski, varbūt kanādieši amerikāņu klātbūtnē runā latviski? Varbūt Vaira pie tā ir vainīga?

Cape Sounion

Kad nu visi ir sapulcējušies pēc tualetes apmeklējuma, dodamies uz pašu Poseidona templi. Kādreiz šis zemesrags esot izmantots kā kuģu pārvietošanās novērošanas vieta, jo redz kuģiem, kas kursē gar šejienes krastiem ir nereāli pabraukt garām nepamanītam. Neskatoties uz visai apmākušos dienu skats uz jūru un līcīšiem ir skaists un domāju, ka tiem grieķiem, kas tur reiz dežūrēja, vismaz bija smuks skats.

Capa Saunion

Tālāk gide mums kādas divdesmit minūtes stāstīja par būves vēsturi, bet to jau katrs, kam nav slinkums var izlasīt pats. Izrādās tieši no šī raga klints Atēnu valdnieks Egejs ielecis jūrā, kas tagad tā arī saucas Egejas jūra. Nav slikti priekš pašnāvnieka, viņam gan vajadzēja labāk zināt, ka viņa dēlēnam Tēsejam ar atmiņu ir paknapi, varbūt viņš vienkārši nemācēja sariktēt buras, varbūt vienkārši bija pārāk aizņemts ar tikko no Mīnotaura atbrīvoto jaunkundzi.

Šodien apskatāmā tempļa rekonstrukcija ir veidota 440. gadā pirms mūsu ēras. Tuvumā izskatās tā neko un no tāluma pavisam smuki. Kad lekcija beidzas, visiem brīvais laiks veselas četrdesmit minūtes. Tās izmantojam pablandoties riņķī templim, pētot dabasskatus.

Pie tempļa kokā nosēdies kaut kāds putnelis, izskatās pārbijies, bet prom nelido. Protams, ka tūristi tagad nodarbojas ar putneļa fotografēšanu un filmēšanu, varētu domāt, ka te visi no National geographic sabraukuši.

Cape Saunion other side

Pēc kādām desmit minūtēm mēs ar Maiju tempļa apskati beidzam un dodamies uz vietējo suvenīru bodi. Pirmais skats uz cenām liecina, ka te viss ir overpriced. Suvenīru izvēle, „bronzas karavīru figūriņas”, Dažādi keramikas izstrādājumi, Magnētiņi un dieviete Atēna pūces izskatā, kartiņas ar smukām bildēm un grāmatas par grieķu kultūru.

Kādu laiku pētu magnētiņus, savietoju ar jau iepriekš redzēto un secinu bildes visās vietās ir vienādas apakšā atšķiras tikai uzrakstiņš ar vietas nosaukumu. Tad aizdodamies uz raga pretējo pusi, no šejienes ar var ielekt jūrā, bet šaubos, ka kāds manā vārdā sauks veselu ūdenstilpni.

Sakāpuši atpakaļ autobusā dodamies uz Atēnām. Gids apgalvo, ka pēc 40 minūtēm jau visi ēdīsim. Pa ceļam mani reāli nogāž no kātiem miegs, kādas pāris reizes nolūstu, neko darīt, nākas patukšot kolas krājumus. Skaidra lieta, ka pēc četrdesmit minūtēm nekādas ēšanas nav, sēžam korķī, nosēžam vēl četrdesmit minūtes un tikai tad tiekam pie ēšanas. Kopumā labs rādītājs. Pirms piebraucam pie hoteļa, mums tiek parādīts granītā viedots amfiteātris, smuki izskatās.

Pats ēdamais, grieķu virtuve, labu labais, arī itāļi nemaz tik nadzīgi nav, mūsu apvienotā angļu spāņu grupa ir pāris reizes nekaunīgāki un arī pie ēšanas tiek vieni no pirmajiem. Tālāk seko dzīres pusstundas garumā alkoholu ieskaitot. Lai novērstu sūdzības par ar siekalām nopilināto portatīvo datoru sabeigšanu, šeit es aprakstu beigšu.

Acropolis from below

Pēc dzīrēm beidzot dodamies uz Akropoli. Lai tiktu līdz templim, nākas kāpt labu gabalu kalnā. Es jau zināju, ka Akropole atrodas kalnā, bet es tiešām nebiju iedomājies, ka tas kalns tā paceļas pāri Atēnām. Kāpjot augšā gide mums prasa, no kurienes mēs īsti esam. Sakām, ka no Latvijas, viņa prasa, kas Latvijai ir galvaspilsēta. Uzzinājusi ka Rīga, viņa jautā, vai tikai tur pāris gadus atpakaļ nenotika Eirovīzija?

Partheon

Uzrāpjamies Akropoles virsotnē un tad netālu no Parteona mums tiek stāstīts kārtējais grieķu vēstures posms. Man pēc kādām desmit minūtēm apnīk un slaistos pa Akropoli savā vaļā. Pārsteidz daudzo krievu tūristu skaits. Tā vien liekas, ka katrs otrais tūrists ir no Krievijas un katrs piektais no viņiem zvana paziņam sākot ar tekstu: „B*** ti ņekogda ņeugadaješ gdje ja!”.

Hills

Pats Partenons izskatās visai monumentāls, laikam gatavojas veikt kaut kādu nopietnu rekonstrukciju, jo tuvākā apkārtnē manāmi ceļamkrāni. Arī skats uz pilsētiņu ir visai iespaidīgs. Mūsdienu Atēnu arhitektūra gan īpaši izcila neizskatās. Daudz vienādu mājeļu, kas vienmērīgi nosedz visu panorāmu. Augstumā ar Akropoli konkurē tikai Lycabettus paugurs ar Svētā Gregorija baznīcu uz tās. Vēl no augšas var apskatīt veselu kaudzi ar tempļu paliekām.

Temple of Athen

Stāvēju kalna galā un domāju, redz kā cilvēkiem agrāk ir bijusi uzņēmība, atrast augstu kalnu un tā galā uzbūvēt šādu makanu būvi. Nez cik darba stundas tajā ieguldītas. No gides arī uzzināju, ka te visās malās esot slepenas pazemes ejas, kuras zinot tikai arheologi un savulaik bijis labs atspaids cīņā pret vācu nacistiem.

Temple

Šī nu ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt. Brīvais laiks tiem, kas klausījušies gidu ir tāds, ka knapi pietiek aizjozt atpakaļ uz autobusu. Kopumā ekskursiju vērtēju ar labi, skaidra lieta, ka Atēnas apskatei nevar nosaukt par pilnīgu, ja tu esi aizspēries tikai uz Akropoli, bet ko lai dara – tāda ir mūsu izvēlētā ceļojuma veida specifika.

Vakarā tradicionāli paēdam vakariņas. Oficianti šovakar uzstājas ar pāris priekšnesumiem, dejas uz galdiem. Pēc vakariņām mums ar Maiju vēl pietiek spēka aiziet arī uz Vēderrunātāja šovu. Džeks mierīgi spēj pārslēgties starp angļu, vācu, spāņu, franču un itāļu valodām. Es gan nezinu, cik no tām valodām prata viņš pats un cik viņa vēders. Bet šovs bija smieklīgs, pat neskatoties uz čurāšanas jokiem. Ar to arī vakars beidzas. Rīt būs atkal garais rīts, jo apmeklēsim Olimpiju.

Kruīzs VII

16. septembris

Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.

Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.

Limassol

Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.

Limassol port

Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.

Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.

Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.

Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.

Orange plantation

Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.

Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.

Temple of Apollo

Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.

therma

Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.

mosaic kurion

Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.

Kurion amphitheater

Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.

Sea near Kurion

Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.

Valley near Kurion

Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.

Omodos

Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.

monastery of true cross

Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.

Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.

Back to ship

Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

%d bloggers like this: